The age of information diarrhea

I took this photo in Berlin while sightseeing around Brandenburg Gate. It was one of those surreal moments when you have to get out your camera to prove to yourself that this is real. Most of us notice it and most of us do it. I knew that it would be a good photo for one of my blogs.

This autumn I am taking some classes at Latvia University and I love it. Yes, there is some homework that tortures my brain cells and gives anxiety but the joy of learning is greater and more lasting. Also, it is a university within the university because of my classmates. Every one of us is a small universe with life experiences, thoughts, beliefs, dreams, friends, families, talents…

For the title of this blog entry I borrowed the words of one of my new peers. During a discussion he said: “We live in an age with chronic diarrhea of information.” I have a good imagination and his words make a good sense. We take in so much information daily without processing. Since it is available and free, just take it. Whether it is worthwhile or simply junk.

What if it cost me more? If I have to buy a magazine or newspaper, I am very picky. I want to get my money’s worth. I want to read something that will enrich my mind and my life. I will pick up “Time” or “Newsweek” or “The Economist”… But if I am standing in the checkout line at the shopping mall or killing a few minutes at the airport, I will browse through some women’s magazines or tabloids. (It sounds better to say tabloids then gossip and sensational news, right?)

Secondly we don’t give enough time for reflection. (Here is that magic word – time. I said  the free information does not cost me anything but actually it does. It costs my time.) I remember my mom used to eat and chew very slowly. She firmly believed that it was healthier.It used to drive me crazy but I did think that she was right. Plus eating together had its many other wonderful benefits.

My own brain capacity is so limited. I find that even lots of the good information that I want to retain and digest and reflect on, disappears quickly. I think part of the problem is these horrible habits of taking in too much, too fast and too superficially.

There are many bad side-effects. Especially social. As if there is this invisible force that effects us in invisible ways. For example, the growing problem of polarization. People become more divided in their views and less able to dialogue and to have a polite and respectful debate with good listening skills. When I go on Facebook or other social media, it does the thinking for me. It “chooses” who my best friends are, which kind of news I “want” to read, what I want to buy, etc. It makes my life easier by grouping me with “like-minded” people.

Thanks for taking the few minutes of your time to read. A few more to reflect?

dscn3432

The art of socializing (photos from personal archive)

Latvian:

Šis ir ar manu fotoaparātu piefiksēts dzīves moments netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Vienkārši acīm neticējās, ka tā mēs tiešām tagad dzīvojam. Lielākā daļa to ievērojam, un lielākā daļa to darām. Zināju, ka būs kaut kad jāuzraksta.

Šoruden man ir iespēja mācīties Latvijas Universitātē, un man patīk. Protams, ir mājas darbi un lietas, kas mocīs smadzenes un šad tad bojās nervus, bet mācīšanās process kā tāds ir izbaudāms. Turklāt ir viens liels bonuss – mani kursabiedri. Katrs pats ir maza universitāte ar savu dzīves pieredzi, domām, ticību, sapņiem, draugiem, ģimeni, spējām…

Pārdomām es virsrakstā izmantoju viena sava kursabiedra teikto. Nesenā diskusijā viņš izteicās, ka “mēs dzīvojam laikā, kur ir hroniska informācijas caureja.” Iztēle man darbojas labi, un šī metafora tiešām liekas precīza. Mēs uzņemam tik daudz informācijas, bet pavisam maz vai nemaz to nesagremojam un nepārstrādājam. Šī informācija ir tepat ar pirkstu galiem sasniedzama, turklāt par brīvu, un tāpēc jāņem. Vienalga, vai tā ir derīga, vai mēsls.

Kā būtu, ja man par to būtu vairāk jāmaksā? Pērkot žurnālu vai avīzi, esmu ļoti izvēlīga. Gribu, lai mana nauda būtu ieguldīta vērtīgā informācijā. Piemēram, žurnālos “The Economist”, “Time” vai “Rīgas Laiks”… Bet, stāvot veikala rindā pie kases vai nositot kādas minūtes lidostā, pasķirstu arī dzelteno presi (labāk skan “prese”, vai ne? nevis aprunāšanas, tenku un sensāciju stāsti)

Otra problēma ir tāda, ka mēs neveltam pietiekamu laiku pārdomām. (Te ir tas astlēgas vārds – laiks! Varbūt informācijas uzņemšana man nemaksā naudu, bet laiku gan.) Atceros, kā mana mamma mēdza ēst ļoti lēni un visu kārtīgi sakošļāt. Viņa teica, ka tā ir veselīgāk. Mani tas tracināja, bet iekšēji ticēju, ka viņai ir taisnība. Turklāt ēst kopā ar draugiem vai ģimeni un darīt to nesteidzīgi ir pats par sevi viens liels ieguvums.

Manas smadzenes ir gan pamatīgi piebāztas, gan ierobežotas. Pat to labo informāciju, ko vēlos paturēt, pārdomāt un izmantot, grūti nepazaudēt. Varbūt te arī daļēji ir vainīga šī informācijas caureja? Un sliktais ieradums uzņemt par daudz, par ātru un par seklu.

Ir daudz citu blakusparādību. It sevišķi mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Tāda sajūta, it kā neredzams spēks darbotos mums neredzamā veidā, bet ar lielu ietekmi. Viens piemērs –  pieaugošā polarizācijas problēma. Cilvēki arvien vairāk sašķeļas savos uzskatos (kas pats par sevi vēl nav problēma), un arvien mazāk spēj sarunāties un sadzīvot ar citādi domājošiem. Arvien sliktāk prot debatēt un nemāk klausīties. Mēs izmantojam Facebook un citus soctīklus, bet tie sāk domāt mūsu vietā. Caur saviem algoritmiem, utt. Tie izvēlas, kuri ir mani “labākie” draugi, kuras ziņas es “vēlos” lasīt, kādas reklāmas man “vajag”, utt. Tas “atvieglo” manu dzīvi, jo palīdz sazināties ar “līdzīgi domājošiem”.

Paldies par tām dažām minūtēm, ko veltīji lasīšanai. Varbūt vari veltīt vēl kādas, lai pārdomātu?

Genie out of the bottle…

The summer in Latvia is beautiful but it is difficult to take my mind off the UK news. On June 23 Latvians celebrated the most popular holiday called Ligo when people enjoy the shortest nights of the year. Being in the nature with lots of good food, singing, dancing but mostly good time with friends and family.

Then comes the morning after. This year it meant another sunny day and time to enjoy nice breakfast. (For many who had too much to drink, not so enjoyable though.) And then people checked the news and found out that while Latvians were partying and dancing and eating, the British people voted to ‘Leave’ the European Union. The breakfast conversations turned serious as people were trying to digest – What Just Happened?

One of the most controversial politicians in the UK, Nigel Farage from UKIP (UK Independence Party) was celebrating and pronounced that “Let June 23 go down in history as our Independence Day…. ” He also said that “The Euroskeptic genie is out of the bottle”.

I have no need to write about the reactions of people in the UK, other nations, governments, media and so on. There are so many well written articles online for those who are interested. What I want to talk about are these “genies out of the bottle”. First of all racism, bigotry and xenophobia!

One British friend of mine who is a peace builder in Luton, a very diverse English town, wrote on his FB page a few days before the vote: ” We’re in a referendum campaign which can only leave a legacy of anger and hatred, whichever way it goes. It goes way further than a choice to remain or leave, but has the potential to redefine what it means to be British. … A monster has been unleashed among us, and many are still not recognising it.”

After a series of racist incidents, I asked another friend of mine who lives and works in the UK whether this is just the media picking and choosing or does this really mean an increase. He believes that there is an increase because some people got the feeling that their feelings and views were “given a green light.”

After the recent racist graffiti incident at the Polish Social and Cultural Association in Hammersmith, London, Joanna Ciechanowska, director of POSK’s gallery said: “All of a sudden a small group of extremists feel empowered… they think they have the support of half of the nation. It’s sad because living here for so many years and being married to an Englishman, I have never actually encountered any racism in this country, and this is the first time it happened straight in my face. Whoever did this was an ugly person who saw a window of opportunity.”

Have we created a window of opportunity for this ‘genie’ of racism and bigotry? Was it let out of the bottle or was it always out of the bottle? And only feels more empowered now.

This is exactly the kind of thing that worries and upsets me. We, the people, who know the terrible consequences of these kind of spiritual powers on the loose… we can still be so apathetic. It is obvious that one of the big jobs on the “morning after” is to put this genie back in the bottle. It will not go back there willingly and politely. It will kick and scream.

“Keep Calm and Carry On” will not do. We will have to “Love your neighbor as yourself” and “Resist the evil”. (Read the rest of the story from the Polish Cultural Centre.)

I have more thoughts on this subject but will save them for the next blog.

Dear Poles

One of the many cards sent to the Polish Centre after the incident in Hammersmith (photo from the Internet)

Latvian:

Vienkārši gribas baudīt jauko vasaru Latvijā, bet prāts aizņemts ar ziņām no Britu salām. Jo izrādījās, kamēr mēs līgojām, dziedājām, dejojām un ēdām, briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Brokastis Jāņu rītā daudziem pārvērtās par nopietnām politiskām sarunām, kurās cilvēki centās sagremot jaunumus – Kas Tur Tikko Notika?

Viens no vispretrunīgākajiem britu politiķiem Naidžels Faražs, kurš pārstāv Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju, priecīgi paziņoja, ka “23. jūnijs ieies vēsturē kā neatkarības diena”. Un, ka “no pudeles ir izlaists džins vārdā Eiroskepse”.

Es nevēlos rakstīt par cilvēku reakciju Apvienotajā Karalistē vai pie mums vai citur, un ko saka politiķi un mediji. Tie, kuri interesējas, var internetā atrast neskaitāmi daudzus labus rakstus. Es gribu parunāt par citiem “džiniem”, kas arī izlaisti no pudeles. Pirmkārt jau rasisms, aizspriedumi un ksenofobija jeb bailes no svešiniekiem!

Viens no maniem angļu draugiem strādā miera celšanas jomā Lutonā – pilsētā, kura ir piedzīvojusi dažādus konfliktus. Dažas dienas pirms referenduma viņš rakstīja savā Facebook lapā: “Mēs redzam referenduma kampaņu, kas atstās mantojumā dusmas un naidu jebkura balsojuma rezultātā. Runa iet par kaut ko vairāk nekā tikai izvēle starp palikšanu vai aiziešanu. Runa iet par mums kā britiem… Mūsu vidū ir palaists vaļā kaut kas briesmīgs, un daudzi joprojām to neaptver.”

Pēc nesenajām rasisma izpausmēm Apvienotajā Karalistē pajautāju draugam latvietim, kurš dzīvo un strādā Anglijā, vai tiešām šī naidīgā attieksme ir pieaugusi, vai arī tā ir kārtējā ziņu dienestu izvēle kaut ko ‘izmakšķerēt’. Pēc viņa domām incidentu skaits tiešām ir pieaudzis, jo dažiem “lika sajusties, ka nu tik būs zaļā gaisma.”

Pēc incidenta Poļu Biedrības un Kultūras Asociācijas namā Londonā, kur uz sienas bija parādījies naidīgs graffiti, biedrības pārstāve Joanna Cehanovska teica, ka “pēkšņi daļa ekstrēmistu sajutās varenāki… Viņi domā, ka viņus atbalsta puse tautas. Skumji, jo dzīvoju šeit jau daudzus gadus, turklāt mans vīrs ir anglis, un nekad neesmu saskārusies ar rasismu šajā valstī. Tā ir pirmā reize, kad to piedzīvoju. Tas, kurš to izdarīja, ir nejauks cilvēks, kurš gaidīja iespēju izpausties.”

Vai mēs esam radījuši iespēju izpausties šim rasisma un aizspriedumu ‘džinam’ jeb garam? Vai tas tika izlaists laukā no pudeles, vai arī tas vienmēr ir bijis brīvībā? Un tagad vienkārši jūtas varenāks.

Tieši tas mani arī visvairāk sadusmo un uztrauc. Mēs, cilvēki, kuri labi zinām, kādas briesmīgas sekas var atstāt šādi gari palaisti brīvībā… mēs joprojām varam būt tik apātiski. Viens ir skaidrs, ka tagad tas ‘džins’ ir jādabū atpakaļ pudelē. Tas neies tur atpakaļ labprātīgi un mierīgi. Tas pretosies, spārdīsies un kliegs.

Ar slaveno britu lozungu “Paliekat mierā un uz priekšu!” te nepietiks. Te būs vajadzīgs “Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” un “Stājieties pretī ļaunumam”. Ko arī darīja Poļu Biedrības kaimiņi.

Man vēl ir ko teikt par šo tēmu, bet tas lai paliek nākamajam blogam.

 

Should They Stay or Should They Go now?

I was watching two guys, very good friends to each other, having an intense argument about the British referendum on whether to Remain in the EU or Leave. Neither one of them was born British and only one of them lives and works in the UK. Still, they both care deeply about the current affairs in Europe and the world. Also, both of them are devoted Christians but obviously have different opinions when discussing politics, economics, nations and such.

Any other time they would probably agree more than disagree but this is not any other time. The British vote is a very big deal. Will the EU survive if the UK leaves? I don’t know but I think it will. (Some say it will be even better.) Still, “Leave” vote would definitely have a very large impact on Europe. It already has and the Brits have not even voted yet. Am I worried? Better question is – do I care? Yes, I do!

Honestly, I have no idea what the outcome of the British vote will be. The polls show that it is too close to call. Of course, I meet people who predict it one way or another but usually they have a very strong opinion on what is “actually” going on. They can explain to me why “the Brits will vote to stay” and why “all this is just a show” and “much ado about nothing”. Or the opposite and why “the Brits are tired of pulling too much of European weight”. Others are simply saying that they don’t care anymore and “if the Brits feel so non-European and special and different, they should just leave”.

Why should I even think about this? Like I said, I do care and I believe that this decision will affect me as a citizen of European Union. I am not British and completely agree with a friend of mine who wrote on his FB page “I will say one thing about Brexit vote: if you are half as intelligent as you think you are – beware of people giving simple answers to complicated questions”

The decision has so many facets because the EU and the world is deeply integrated in many ways. Good and bad (I could write tons of thoughts about all the bad ‘integration’ I see). One of the big questions in this whole debate is this – do we improve, even correct, something we worked so hard to build or do we just blow it up?

I feel like there are lots of similarities between the current election year in the USA and the current debate in the UK. There is such a distrust of political and business elites and smart people are much better than me at explaining the reasons for this distrust and dislike. Also, it seems like so many people look at the vote and their ‘two’ choices from a negative  – which one is the lesser evil?

Like the catchy line by The Clash “Should I stay or should I go now… If I go there will be trouble… And if I stay it will be double”

The way I see it, it does not make for a good decision when we are choosing not between “good” or “better” but between “bad” or “worse”.

This may put me in the ‘over-simplified’ category but I want to say to my British friends – Please, stay! (as for my list of reasons, ask and I will tell you) Yes, the EU house is on fire (meaning there are many serious problems) but let’s cool it. Not blow it up!

P.S. Here are links to two articles written by people much smarter than me. They are both British academics and professionals, Michael Schluter and Julian Chapman, who have similar but also opposing views on the whole debate. They write from their Christian point of view and respectfully disagree with each other.

London 019

London calling…

Latvian:

Skatījos, kā divi labi draugi strīdās. Par to, vai britiem palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Neviens no viņiem nav brits, lai gan viens dzīvo un strādā Londonā. Abiem diviem ļoti rūp, kas notiek Eiropā un pasaulē. Abi divi ir kristieši, bet ar dažādiem uzskatiem politikā, ekonomikā, nācijas nozīmē, utt.

Par citām tēmām viņiem drošvien ir daudz vairāk kopīgu uzskatu nekā atšķirīgo. Bet šī nav vienkārša tēma. Vai ES izdzīvos, ja Apvienotā Karaliste izstāsies? Nezinu, bet domāju, ka izdzīvos (daži pat saka, ka tā būs labāk). Tomēr izstāšanās atstātu milzīgu iespaidu uz Eiropu. Šis referendums jau ir daudz ko ietekmējis, un briti vēl pat nav nobalsojuši. Vai es uztraucos? Labāk būtu pajautāt, vai man tas rūp? Jā, un pat ļoti!

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā briti nobalsos. Aptaujas liecina par lielu sašķeltību, un eksperti izvairās kaut ko prognozēt. Protams, es satieku cilvēkus, kuri jau “zin” iznākumu, jo viņiem ir “skaidrs”, ap ko lieta grozās. Viņi man paskaidro, ka briti obligāti nobalsos par palikšanu, jo “viss šis referendums ir tikai politiska izrāde”, un “liela brēka maza vilna”. Otra puse atkal apgalvo, ka briti obligāti izstāsies, jo “viņiem ir apnicis dot tik naudu ES, bet neko nesaņemt pretī”. Savukārt citiem jau ir vienalga. Ja tie briti jūtas tik ļoti īpaši un izredzēti un atšķirīgi no pārējās Eiropas, tad lai iet savu ceļu.

Kāpēc man vispār par to lauzīt galvu? Kā Eiropas Savienības pilsonei man ir svarīgs šis gaidāmais lēmums, kaut arī neesmu Apvienotās Karalistes vēlētāja. Uzreiz gan piebildīšu, ka piekrītu vienam draugam, kurš savā Facebook profilā raksta “Es teikšu vienu lietu par gaidāmo Brexit referendumu: ja jūs esat uz pusi tik gudri, kā domājat – uzmanāties no cilvēkiem, kuri dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem”.

Lēmumam ir daudz šķautnes, jo Eiropas Savienība un vispār visa pasaule ir cieši saistītas visādā ziņā. Gan labā, gan sliktā (par sliktajām saistībām es varētu pierakstīt palagus). Viens no lielajiem jautājumiem šajā visā diskusijā ir tāds – vai uzlabot, pat izlabot, kaut ko, ko tik grūti un smagi esam cēluši, vai labāk to visu uzspridzināt?

Es redzu daudzas līdzības starp patreizējo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu un Brexit referendumu. Tik liela neuzticēšanās vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem un ekonomikas vadītājiem. Gudrākie ir devuši labus skaidrojumus, kāpēc tik slikts noskaņojums, un kāpēc tāda neuzticēšanās, pat nepatika un naids. Vēl man liekas, ka abās valstīs daudzi skatās uz dotajām ‘divām’ izvēlēm no negatīvās puses – kas būs mazākais ļaunums no diviem?

Kā labi zināmajā britu pankroka grupas “The Clash” dziesmā. “Vai man palikt, vai man iet?… Ja iešu prom, būs slikti… Ja palikšu, vēl sliktāk”

Manuprāt, tādā veidā nevar pieņemt labus lēmumus. Ja skatāmies nevis uz labu vai vēl labāku izvēli, bet uz sliktu vai vēl sliktāku.

Drošvien tas būs pārāk ‘vienkāršoti’, bet es gribu teikt saviem britu draugiem – lūdzu, palieciet Eiropas Savienībā! (Ja jums interesē mani iemesli, jautājiet, un es paskaidrošu.) Jā, ES māja ir šur tur aizdegusies, bet es aicinu tās liesmas kopīgiem spēkiem dzēst. Nevis to māju vienkārši uzspridzināt!

P.S. Tiem, kas lasa angļu val., pievienoju divas saites uz interesantiem rakstiem, kurus rakstījuši cilvēki daudz gudrāki par mani. Abi autori, Maikls Šļūters un Džūliāns Čepmens, ir britu akadēmiķi un profesionāļi, kuru viedokļi gan sakrīt, gan stipri dalās. Viņi raksta no savas kristīgās izpratnes pozīcijām, un oponē viens otram ar cieņu.

Shared European identity? Being proud and embarrassed together

Recently in Amsterdam I was invited to join a small group at a local pub. I am not a fan of beer, so my choice was a glass of red wine. But the rest of my new acquaintances knew their local beers – Dutch, Belgian, German… You gather a few Europeans and they can have a whole long discussion of the flavors and origins and colors. We can get very patriotic when talking about our national exports. I guess there is no such thing as European beer.

Our group of six people was diverse – Latvian, Dutch, Greek, Belgian and Indian. Enjoying some free time after a very inspiring session and discussion on the state of Europe at a Christian forum, we were getting to know each other and asking questions about current issues in each of our countries. There were many things I learned about Greece and Belgium and the Netherlands.

One big question of the night was asked by the only non-European in our group (even though he has lived and worked in England for many years). What is a shared European identity? Is it even possible to have one? He pointed out that we were so good at describing the complicated histories and issues in our nations or even in regions within the countries. We like to defend and explain ‘our group’ to ‘others’ in case they seem ‘misinformed’ or ‘ignorant’. This is one of my favorite topics, too. Our identities!

Yes, we can be very clear on which is ‘our group’ and ‘our beer’ and ‘our borders’ but somehow we are also able to identify ourselves under this common name of “Europeans” and talk about shared values. I totally understand our friend’s question because it is difficult to explain. If we are struggling with our national identities (just ask people living in Latvia) and, in some cases, identity crisis, how can we even dream of saying that we have a common European identity?

Especially in the current political and social atmosphere in Europe where there is such a polarization to the right (those who say that every country is on its own and let’s go back to our forts and fortify them even more)  and to the left (those who say that we should have no national borders and internationalism is the future).

I realize I feel very European. When my American friends tell me, “You dress European”, I take it as a compliment. When I am in Asia, they say that I am from Europe (and not just because most people don’t know where Latvia is). I even write to my friends in Latvia and tell them when I am coming to Europe! I talk about European movies, European cities, European issues… Yes, this is my identity also!

What do I identify with? Obviously Europe has showed its best but also its worst through the history and even today. Why is it that I am not ashamed to say that I am from Europe? I think one of the big reasons is that we work hard to keep peace with each other. We have fought and hated and destroyed and we are tired of it. We have desired what others have and taken it by force and demoralized ourselves in the process and we are tired of it.

Guess what? I am not even shamed of our European Song Contest called Eurovision. Even though I get embarrassed by many of the songs and costumes and some participants. And the funny thing is that we take turns producing these ’embarrassing’ performances, so we are in the same boat. During the last contest, the event hosts reminded us that Eurovision was created in 1956 to unify continent torn apart by war and now once again Europe is facing darker times. (Again, let’s ask Ukrainians about peace and unity within the country and with their neighbor Russia)

Maybe one way we create our shared European identity is by sharing our embarrassing moments like dumb, brainless songs and by showing that we care about each others pain like supporting the story of Crimean Tatars, represented by this year’s winning song from Ukraine.

eurovision_fans_0

Eurovision Song Contest – being proud and embarrassed together (photo from the web)

Latvian:

Nesen Amsterdamā neliela draugu kompānija uzaicināja mani uz vietējo krogu. Neesmu alus cienītāja, tāpēc izvēlējos glāzi vīna. Toties mani jaunie paziņas pārzināja vietējās alus šķirnes – holandiešu, beļģu, vācu… Tā ir taisnība, ka eiropieši var ilgi un gari apspriest alus šķirņu garšu un krāsu un izcelsmi. Mēs esam lieli patrioti, kad runājam par savu nacionālo eksportu. Šeit nav tādas kategorijas kā vienkārši Eiropas alus.

Mūsu mazā kompānija bija ļoti multikulturāla – latviete, holandieši, grieķis, beļģiete un indietis. Atpūtāmies pēc garas un labi pavadītas dienas, kurā piedalījāmies kristīgā forumā, veltītam svarīgiem jautājumiem Eiropā. Varējām labāk iepazīties un pajautāt par aktualitātēm citās valstīs. Es uzzināju daudz ko interesantu par Grieķiju, Beļģiju un Nīderlandi.

Vienīgais ne-eiropietis mūsu kompānijā (kaut gan viņš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Anglijā) uzdeva vakara lielo jautājumu – kas ir Eiropas kopīgā identitāte? Vai tāda vispār ir iespējama? Viņš norādīja uz to, ka mēs tik ļoti turamies pie savām nacionālajām un etniskajām identitātēm. Mēs aizstāvam un izskaidrojam ‘savējos’, lai ‘citi’ mūs zinātu un saprastu, un lai uztvertu mūs ‘pareizi’. Man arī patīk pētīt šo tēmu. Mūsu identitātes!

Jā, mēs labi zinām, kura ir ‘mana tauta’ un ‘mans ēdiens’, un ‘mans alus’ un ‘mana vēsture’, bet tomēr mēs spējam sevi identificēt zem šī vārda ‘eiropieši’, un pat apzināmies kopīgas vērtības. Es saprotu, kāpēc mūsu paziņa no Indijas uzdeva šo jautājumu, jo Eiropas identitāte ir sarežģīta būšana. Ja mēs vēl skaidrojamies un definējam savas nacionālās identitātes (kā, piemēram, Latvijā) vai piedzīvojam identitātes krīzes, kā mēs varam runāt par kopīgu identitāti kā eiropieši?

It sevišķi patreizējā sabiedrības noskaņojumā, kad politiskie spēki velk uz pretējām pusēm. Pa labi, kur saka, ka katrai valstij jādomā tikai par sevi, un jāiet atpakaļ savos cietokšņos, un tos vēl vairāk jāstiprina. Pa kreisi, kur saka, ka valstu robežas un nācij-valstis ir savu laiku nokalpojušas, un internacionālisms ir mūsu nākotne.

Es sapratu, ka jūtos ļoti eiropeiska. Kad mani draugi Amerikā saka, ka es ģērbjos kā eiropiete, man tas ir compliments. Kad esmu Āzijā, draugi uzsver to, ka esmu no Eiropas (un ne tikai tāpēc, ka Latvija ir maza un nepazīstama). Pat draugiem Latvijā reizēm rakstu, kad braukšu uz Eiropu. Jā, Eiropa ir daļa no manas identitātes.

Ar ko tad es īsti identificējos? Skaidrs, ka Eiropā ir ar ko lepoties, bet arī daudz, no kā kaunēties un ko nozēlot – gan pagātnē, gan tagadnē. Kāpēc man nav kauns būt eiropietei? Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs tik ļoti cenšamies uzturēt mieru savā starpā. Mēs esam daudz karojuši, ienīduši viens otru un iznīcinājuši, un tas jau ir līdz kaklam. Mēs esam iekārojuši to, kas kaimiņam, un nēmuši to ar varu, un pazaudējuši paši sevi, un tas jau ir līdz kaklam.

Atzīšos, ka man nav pat kauns no Eirovīzijas dziesmu konkursa. Kaut gan varu nosarkt par daudzām dziesmām, tērpiem, šova elementiem un dažiem izpildītājiem. Smieklīgais ir tas, ka šajā ziņā visi esam līdzīgi – katra valsts ir sagādājusi šādus brīžus, ka tautiešiem gribas izslēgt televizoru vai aizbāzt ausis. Šī gada finālā vakara vadītāji atgādināja, ka “Eirovīzija tika radīta 1956. gadā, lai palīdzētu vienot kontinentu, kuru bija sašķēlis karš, un šodien Eiropa atkal skatās acīs tumsai” (cilvēki Ukrainā var pastāstīt, ko šie vārdi ‘miers’ un ‘vienotība’ nozīmē viņiem gan iekšējās, gan ārējās attiecībās)

Tātad viens no veidiem, kā mēs radām savu kopīgo Eiropas identitāti ir kopīgi pasmieties par savām smieklīgajām, dumjajām dziesmām, bet arī kopīgi skumt par citu sapēm, un tāpēc tik augstu novērtēt Ukrainas dziesmu par Krimas tatāru traģisko vēsturi.

Inspired by the World’s Most Liberal City

Arriving at Schiphol airport in Amsterdam can be exciting and also overwhelming for it is three-in-one. Airport, shopping mall and train station. Leaving the customs area, you enter a very busy arrival hall. Straight from the airplane to the shopping plaza and straight to the trains located underneath.

I speak English and have traveled a lot but even I get overwhelmed with all the choices to make. Self-serve kiosks and other conveniences somehow make it more stressful. I always think, “what if I was an old lady from India who does not speak English?” Forget India… even my mom would have felt lost in this high efficiency world.

I spent two days in Amsterdam but did not see much of the city. “Next time”, I comforted myself since I came to attend the State of Europe Forum which is held annually in the  EU presiding country. Last year it was Latvia; this year Netherlands. (The rotating EU presidency goes for 6 months. Yes, my American friends, EU is visionary but complicated with 28 nations.) The forum is held on Europe Day, May 9, and you can see my post from last year talking about the story of Europe Day.

State of Europe Forum promotes a dialogue on Europe today in the light of the vision of Robert Schuman for a community of peoples deeply rooted in Christian values.  Lots of great professional and academic content, lots of great discussions and opportunity to network. I was inspired, challenged and motivated.

The venue of the Forum was so cool. Zuiderkerk was the city’s first church built specifically for Protestant services. Constructed between 1603 and 1611, the church played an important part in the life of Rembrandt and was the subject of a painting by Claude Monet.

This year’s theme was The Paradox of Freedom. Key topics included Refugees in Europe, Security and Terrorism and Reframing the EU.  Yes, this is the age old question how freedom works because it certainly needs boundaries. Your freedom should not hurt my freedom and vice versa. For example, we live in a free market society but how free is this market? One of the devotions reminded us that “freedom to buy and sell without restrictions leads to buying and selling human beings.”

Amsterdam, the so called ‘world’s most liberal city’, has an amazing story of freedom. Especially the 16th and 17th century, the Golden Age. From William of Orange to Modern Devotion Movement to Erasmus (whose translation of the Bible prepared the way for Reformation) to Baruch Spinoza. Amsterdam was a haven and destination for people fleeing religious persecution – Jews from Iberia, Huguenots from France, Flemish, Wallonians, English dissenters… the city attracted many groups searching for economic, political and religious freedom.

Of course, we all know that unrestrained freedom has its evil side. Including slave trade which was also a part of Amsterdam’s economic boom during the Golden Age.

Nothing could capture these reflections better then listening to a local African choir inside Zuiderkerk, singing the famous Gospel tune:

Free at last, free at last
I thank God I’m free at last
Free at last, free at last
I thank God I’m free at last

 

P1120271

Opening celebration at Zuiderkerk (photo by Cedric Placentino)

Latvian:

Ielidošana Amsterdamas lidostā ir gan patīkama, gan uztraucoša, jo te nav tikai lidosta. Te ir gan lidosta, gan iepirkumu centrs, gan vilcienu stacija. Iznākot no muitas, nokļūstu lielā burzmā un troksnī.  Liekas, ka pa taisno no lidmašīnas esmu ienākusi Centrālajā stacijā.

Pat ar angļu valodas prasmēm un ceļotājas pieredzi te var apjukt. Pašapkalpošanās kioski un citas ‘ērtības’ reizēm dzīvi tikai sarežģī, un rada lieku stresu. Iedomājos, ja būtu veca tantiņa no Indijas, kura nerunā angliski. Kāda tur Indija… pat mana mamma apmaldītos šajā ātrajā un ērtajā pasaulē.

Amsterdamā pavadīju divas dienas, bet nesanāca apskatīt pilsētu, jo šoreiz bija cits brauciena mērķis. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau šeit vēl atgriezīšos. Biju atbraukusi piedalīties forumā “Stāvoklis Eiropā”, kas katru gadu notiek ES Padomes prezidentūras valstī. Pagājšgad forums bija Latvijā, šogad Nīderlandē. Datums gan katru gadu viens un tas pats. 9. maijs jeb Eiropas diena, par kuru rakstīju agrāk.

Forums “Stāvoklis Eiropā” piedāvā dialogu starp kristīgiem dažādu profesiju pārstāvjiem un vadītājiem. Sarunas galvenā tēma ir patreizējais stāvoklis Eiropā, ņemot vērā Roberta Šūmana redzējumu par ‘tautu kopienu, kas ir dziļi sakņota kristīgās vērtībās’. Daudz profesionāļu un akadēmiķu, daudz labu paneļdiskusiju un daudz iespēju sadarboties. Mani šis forums gan iedvesmoja, gan izaicināja vairākus manus pieņēmumus, gan motivēja tālakai darbībai.

Pati norises vieta arī bija iedvesmojoša. ‘Zuiderkerk’ bija pilsētas pirmais dievnams, celts konkrēti protestantu draudzei. Celtniecība ilga no 1603. līdz 1611. gadam, un dievnams ir ap stūri no Rembranta mājas. Tāpēc Rembrantam šī bija svarīga vieta, un arī Klods Monē to ir iemūžinājis gleznā.

Šogad foruma tēma bija Brīvības Paradoks, un īpaša uzmanība tika veltīta bēgļu krīzei Eiropā, terorisma un drošības jautājumiem and Eiropas Savienības pārvērtēšanai. Kopš cilvēces iesākumiem svarīgais jautājums par brīvību un tās robežām. Jo tava brīvība nedrīkst darīt pāri manai brīvībai un otrādāk. Kaut vai fakts, ka dzīvojot brīvā tirgus sabiedrībā, redzam, ka šis tirgus nav nemaz tik brīvs. Vienā no svētbrīžiem tika atgādināta patiesība, ka “brīvība pirkt un pārdot bez ierobežojumiem noved līdz cilvēku pirkšanai un pārdošanai.”

Amsterdama tiek dēvēta par pasaules visliberālāko pilsētu, taču tai ir apbrīnojama vēsture, kas palīdz saprast daudzus brīvības pamatus. It sevišķi 16. un 17. gadsimts, tā sauktais Zelta Laikmets. Gan Orānijas Vilhelms; gan Jaunā Pielūgsmes Kustība; gan teologs un domātājs Erasms, kura Bībeles tulkojums sagatavoja ceļu Reformācijai; gan filozofs Baruhs Spinoza. Amsterdama bija patvēruma vieta, uz kuru pārcēlās savas pārliecības un reliģijas dēļ vajātie – jūdi no Ibērijas pussalas, hugenoti no Francijas, flāmi, valoņi, angļu protestanti… pilsēta pievilka ar savu toleranci un ekonomisko, politisko un reliģisko brīvību.

Protams, mes zinām, ka šai brīvībai bija ļaunā ēnas puse. Ieskaitot verdzību un cilvēku tirdzniecību, kas veicināja ekonomisko izaugsmi tajā pašā Zelta laikmetā.

Tāpēc mani ļoti iespaidoja atklāšanas vakars un vietējais koris, kurā dziedāja āfrikāņu izcelsmes holandietes. Vecajā un skaistajā Zuiderkerk dievnamā skanēja senais un pazīstamais gospelis:

Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs
Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs

 

The perks of being curious

Sitting between two total strangers, I am always grateful for being a small person. Especially on a budget airline with very small seats.

This time on my right was an American middle aged guy who was dressed for a business trip and on my left was a young Asian guy who was obviously a Buddhist monk. We were flying from Boston to Minneapolis and I was determined to get some sleep. It had been a very long day and my third flight already. While getting settled in our seats, I was the only one who was not on the phone checking messages and Facebook and I took it as a ‘good sign’ that nobody is interested in talking.

I glanced at the young monk with his iPhone and thought about the changing times and changing paradigms.  Talk about breaking stereotypes…

Suddenly the American man asked me some polite questions. Meanwhile I was curious about the monk and finally asked him about his red robe. It was a different colour then the ones in Thailand and he explained the Mahayana school which is mostly practiced by Tibetan Buddhists. He was from Taiwan, living in India and traveling to Minnesota to do some translation work.

So, here we were ‘united nations’ from Latvia, Taiwan and USA. Crammed together in a very small space, sharing all the conveniences and inconveniences of inexpensive air travel. The American became very thoughtful and then asked us both, “What do people around the world think about America now?”

Such a broad and vague question but I knew what he wanted to know. He did not want to know what people think about American clothes, hairstyles, history, holidays, work habits or movies. Between the lines, he wanted to know what ‘outsiders’ think about American foreign policies. He looked concerned and also puzzled.

Actually my answer was as vague and general as his question because during the conversation I realized that he was not a good listener. He would jump from question to question and then sigh and become uninterested. The Taiwanese monk, on the other hand, gave a very enthusiastic answer, explaining the geopolitical issues and how the US and Japan are the best and closest allies for Taiwan.

Also, the monk started talking about the values of respect and honor and how his Buddhist religious garments were made by a Muslim tailor. He said that there are good and bad people everywhere but there is much more good in the world than the bad. I could not have said it any better.

I noticed that the American passenger’s curiosity had limits. He admitted he had not traveled outside the US and had never been to Europe or Asia. He also did not seem interested in going even though he had the means.

So, here is an observation. I think that one of the big problems is that we think of international relations as “foreign” and “policies”. It is ‘us’ dealing with ‘them’ and ‘our politics’ versus ‘their politics’. “Foreign” often sounds strange and distant. And it will stay foreign and distant to this man unless he is willing to be much more curious about the world and actually go to other countries and meet more people face to face. Certainly the privilege of his passport allows it.

Much better question to ask is –  how are we, Americans, relating to you? The same as I need to ask – how are we, Latvians, relating to you? A friend of mine, Jeff Fountain, writes that “nations can find meaning in being rightly related to other nations, just as is true for us as individual persons.”

Let’s be very curious about each other…

International Airport Departures Board

Places to go and people to meet…

Latviski:

Iespiesta starp diviem svešiniekiem, priecājos, ka esmu tik maziņa. Īpaši izmantojot lētu aviokompāniju ar maziem sēdekļiem.

Man pa labi apsēdās amerikānis pusmūža gados, kas atgriezās mājās no biznesa brauciena. Pa kreisi iekārtojās jauns džeks ar aziātiskiem sejas vaibstiem, ģērbies kā budistu mūks. Lidojām no Bostonas uz Mineapoli, un man ļoti gribējās gulēt. Kā nekā, jau trešais lidojums vienā dienā. Iekārtojoties lidmašīnā, mani blakussēdētāji bija pārāk aizņemti ar saviem tālruņiem, un es to uztvēru kā ‘labu zīmi’, ka neviens negribēs sarunāties.

Pašķielēju uz jaunā džeka pusi, un pasmaidīju par mainīgo pasauli un mainīgajiem uzskatiem. Budistu mūks ar iPhone…

Pēkšņi amerikānis nolēma būt pieklājīgs amerikāņu gaumē un uzdeva dažus jautājumus. Mani tomēr vairāk interesēja tas mūks, un beidzot saņēmos pajautāt, kādas krāsas mantija viņam mugurā. Zināju, ka Taizemes mūki velk oranžas mantijas, bet viņam bija tumši sarkana ar zilu apmalīti. Puisis sāka skaidrot, ka seko Tibetas skolai, kas ir Mahajāna budisma novirziens. Viņš pats bija no Taivānas, dzīvo Indijā, bet atbraucis uz ASV kā tulks.

Te nu mēs bijām kopā ‘apvienotās nācijas’ no Latvijas, Taivānas un ASV. Iespiesti mazajās sēdvietās un izbaudot lēto lidojumu ērtības un neērtības. Amerikānis palika tāds domīgs un tad jautāja mums abiem, ko šobrīd cilvēki pasaulē sakot par ASV?

Tik izplūdis jautājums, bet es sapratu, ko viņš grib zināt. Viņam neinteresēja, ko cilvēki domā par amerikāņu modi, frizūrām, vēsturi, svētkiem, darba tikumu vai filmām. Pat neprecizējot bija skaidrs, ka viņš jautā par Amerikas ārlietu politiku. Ar tādu norūpējušos skatienu.

Mana atbilde bija tikpat izplūdusi, kā viņa jautājums, jo es novēroju, ka viņš neprot klausīties. Viņam jautājumi lēkāja uz visām pusēm, un tajā pašā laikā viņš ātri zaudēja interesi, ja nebija ‘gaidītā’ atbilde. Puisis no Taivānas gan atbildēja ļoti dedzīgi, un izskaidroja, ka ģeopolitisko un vēsturisko iemeslu dēļ ASV un Japāna ir galvenie un svarīgākie Taivānas sabiedrotie.

Vēl mūks sāka runāt par to, ka mums vajag vairāk cienīt vienam otru, ieskaitot cilvēku reliģiskos uzskatus. Kā piemēru viņs minēja savu drēbnieku, kas šujot viņa klostera budistu mūkiem mantijas, lai gan pats esot musulmanis. Visur ir labi un slikti cilvēki, bet labais un skaistais pasaulē ir vairākumā. Man atlika vienīgi piekrist.

Es sapratu, ka amerikāņa ‘ziņkārībai’ ir robežas. Viņš atzinās, ka neesot ceļojis ārpus valsts, un neesot bijis ne Eiropā, ne Āzijā. Izklausījās, ka viņam nav pat vēlēšanās ceļot. Kaut gan viņa pase, un drošvien arī ienākumi dod šīs privilēģijas un iespējas.

Pēc sarunas man radās secinājums par vienu no mūsu visu problēmām. Ja mēs runājam nevis par starpvalstu attiecībām, bet par “ārlietām”, tad arī bieži paliekam šajās kategorijās – “ārējās” un “lietas”. Tad nostiprinās “mēs” un “viņi” un “mūsu politika” pret “viņu politiku”. “Ārējais” izklausās kā kaut kas svešs un tāls. Un starp mums ir jākārto kaut kādas “lietas”.

Šim vīrietim tas viss arī paliks tāls un svešs, ja viņš nekļūs vēl vairāk zinātkārs, un mazliet nepabraukās pa pasauli, lai satiktu citus aci pret aci. Ja idejas paliks ideju līmenī, bet bez cilvēka sejas.

Daudz labāk būtu uzdot šādus jautājumus – kā mēs, amerikāņi, pret jums izturamies? Kādas mums ir attiecības? Tāpat kā man ir jājautā – kā mēs, latvieši, pret jums izturamies? Man pazīstams vēsturnieks Džefs Fountans raksta, ka “nācijas iegūst savu patieso jēgu pareizās attiecībās ar citām nācijām, tāpat kā tas notiek mūsu personīgajās dzīvēs.”

Tāpēc būsim daudz ziņkārīgāki…

 

 

 

 

Looking at our compass to guide through the EU crisis

For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

 

53d9d93cdcd5888e145a6d35_maphead-center-europe-purnuskes-lithuania

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”