Shared European identity? Being proud and embarrassed together

Recently in Amsterdam I was invited to join a small group at a local pub. I am not a fan of beer, so my choice was a glass of red wine. But the rest of my new acquaintances knew their local beers – Dutch, Belgian, German… You gather a few Europeans and they can have a whole long discussion of the flavors and origins and colors. We can get very patriotic when talking about our national exports. I guess there is no such thing as European beer.

Our group of six people was diverse – Latvian, Dutch, Greek, Belgian and Indian. Enjoying some free time after a very inspiring session and discussion on the state of Europe at a Christian forum, we were getting to know each other and asking questions about current issues in each of our countries. There were many things I learned about Greece and Belgium and the Netherlands.

One big question of the night was asked by the only non-European in our group (even though he has lived and worked in England for many years). What is a shared European identity? Is it even possible to have one? He pointed out that we were so good at describing the complicated histories and issues in our nations or even in regions within the countries. We like to defend and explain ‘our group’ to ‘others’ in case they seem ‘misinformed’ or ‘ignorant’. This is one of my favorite topics, too. Our identities!

Yes, we can be very clear on which is ‘our group’ and ‘our beer’ and ‘our borders’ but somehow we are also able to identify ourselves under this common name of “Europeans” and talk about shared values. I totally understand our friend’s question because it is difficult to explain. If we are struggling with our national identities (just ask people living in Latvia) and, in some cases, identity crisis, how can we even dream of saying that we have a common European identity?

Especially in the current political and social atmosphere in Europe where there is such a polarization to the right (those who say that every country is on its own and let’s go back to our forts and fortify them even more)  and to the left (those who say that we should have no national borders and internationalism is the future).

I realize I feel very European. When my American friends tell me, “You dress European”, I take it as a compliment. When I am in Asia, they say that I am from Europe (and not just because most people don’t know where Latvia is). I even write to my friends in Latvia and tell them when I am coming to Europe! I talk about European movies, European cities, European issues… Yes, this is my identity also!

What do I identify with? Obviously Europe has showed its best but also its worst through the history and even today. Why is it that I am not ashamed to say that I am from Europe? I think one of the big reasons is that we work hard to keep peace with each other. We have fought and hated and destroyed and we are tired of it. We have desired what others have and taken it by force and demoralized ourselves in the process and we are tired of it.

Guess what? I am not even shamed of our European Song Contest called Eurovision. Even though I get embarrassed by many of the songs and costumes and some participants. And the funny thing is that we take turns producing these ’embarrassing’ performances, so we are in the same boat. During the last contest, the event hosts reminded us that Eurovision was created in 1956 to unify continent torn apart by war and now once again Europe is facing darker times. (Again, let’s ask Ukrainians about peace and unity within the country and with their neighbor Russia)

Maybe one way we create our shared European identity is by sharing our embarrassing moments like dumb, brainless songs and by showing that we care about each others pain like supporting the story of Crimean Tatars, represented by this year’s winning song from Ukraine.

eurovision_fans_0

Eurovision Song Contest – being proud and embarrassed together (photo from the web)

Latvian:

Nesen Amsterdamā neliela draugu kompānija uzaicināja mani uz vietējo krogu. Neesmu alus cienītāja, tāpēc izvēlējos glāzi vīna. Toties mani jaunie paziņas pārzināja vietējās alus šķirnes – holandiešu, beļģu, vācu… Tā ir taisnība, ka eiropieši var ilgi un gari apspriest alus šķirņu garšu un krāsu un izcelsmi. Mēs esam lieli patrioti, kad runājam par savu nacionālo eksportu. Šeit nav tādas kategorijas kā vienkārši Eiropas alus.

Mūsu mazā kompānija bija ļoti multikulturāla – latviete, holandieši, grieķis, beļģiete un indietis. Atpūtāmies pēc garas un labi pavadītas dienas, kurā piedalījāmies kristīgā forumā, veltītam svarīgiem jautājumiem Eiropā. Varējām labāk iepazīties un pajautāt par aktualitātēm citās valstīs. Es uzzināju daudz ko interesantu par Grieķiju, Beļģiju un Nīderlandi.

Vienīgais ne-eiropietis mūsu kompānijā (kaut gan viņš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Anglijā) uzdeva vakara lielo jautājumu – kas ir Eiropas kopīgā identitāte? Vai tāda vispār ir iespējama? Viņš norādīja uz to, ka mēs tik ļoti turamies pie savām nacionālajām un etniskajām identitātēm. Mēs aizstāvam un izskaidrojam ‘savējos’, lai ‘citi’ mūs zinātu un saprastu, un lai uztvertu mūs ‘pareizi’. Man arī patīk pētīt šo tēmu. Mūsu identitātes!

Jā, mēs labi zinām, kura ir ‘mana tauta’ un ‘mans ēdiens’, un ‘mans alus’ un ‘mana vēsture’, bet tomēr mēs spējam sevi identificēt zem šī vārda ‘eiropieši’, un pat apzināmies kopīgas vērtības. Es saprotu, kāpēc mūsu paziņa no Indijas uzdeva šo jautājumu, jo Eiropas identitāte ir sarežģīta būšana. Ja mēs vēl skaidrojamies un definējam savas nacionālās identitātes (kā, piemēram, Latvijā) vai piedzīvojam identitātes krīzes, kā mēs varam runāt par kopīgu identitāti kā eiropieši?

It sevišķi patreizējā sabiedrības noskaņojumā, kad politiskie spēki velk uz pretējām pusēm. Pa labi, kur saka, ka katrai valstij jādomā tikai par sevi, un jāiet atpakaļ savos cietokšņos, un tos vēl vairāk jāstiprina. Pa kreisi, kur saka, ka valstu robežas un nācij-valstis ir savu laiku nokalpojušas, un internacionālisms ir mūsu nākotne.

Es sapratu, ka jūtos ļoti eiropeiska. Kad mani draugi Amerikā saka, ka es ģērbjos kā eiropiete, man tas ir compliments. Kad esmu Āzijā, draugi uzsver to, ka esmu no Eiropas (un ne tikai tāpēc, ka Latvija ir maza un nepazīstama). Pat draugiem Latvijā reizēm rakstu, kad braukšu uz Eiropu. Jā, Eiropa ir daļa no manas identitātes.

Ar ko tad es īsti identificējos? Skaidrs, ka Eiropā ir ar ko lepoties, bet arī daudz, no kā kaunēties un ko nozēlot – gan pagātnē, gan tagadnē. Kāpēc man nav kauns būt eiropietei? Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs tik ļoti cenšamies uzturēt mieru savā starpā. Mēs esam daudz karojuši, ienīduši viens otru un iznīcinājuši, un tas jau ir līdz kaklam. Mēs esam iekārojuši to, kas kaimiņam, un nēmuši to ar varu, un pazaudējuši paši sevi, un tas jau ir līdz kaklam.

Atzīšos, ka man nav pat kauns no Eirovīzijas dziesmu konkursa. Kaut gan varu nosarkt par daudzām dziesmām, tērpiem, šova elementiem un dažiem izpildītājiem. Smieklīgais ir tas, ka šajā ziņā visi esam līdzīgi – katra valsts ir sagādājusi šādus brīžus, ka tautiešiem gribas izslēgt televizoru vai aizbāzt ausis. Šī gada finālā vakara vadītāji atgādināja, ka “Eirovīzija tika radīta 1956. gadā, lai palīdzētu vienot kontinentu, kuru bija sašķēlis karš, un šodien Eiropa atkal skatās acīs tumsai” (cilvēki Ukrainā var pastāstīt, ko šie vārdi ‘miers’ un ‘vienotība’ nozīmē viņiem gan iekšējās, gan ārējās attiecībās)

Tātad viens no veidiem, kā mēs radām savu kopīgo Eiropas identitāti ir kopīgi pasmieties par savām smieklīgajām, dumjajām dziesmām, bet arī kopīgi skumt par citu sapēm, un tāpēc tik augstu novērtēt Ukrainas dziesmu par Krimas tatāru traģisko vēsturi.

Inspired by the World’s Most Liberal City

Arriving at Schiphol airport in Amsterdam can be exciting and also overwhelming for it is three-in-one. Airport, shopping mall and train station. Leaving the customs area, you enter a very busy arrival hall. Straight from the airplane to the shopping plaza and straight to the trains located underneath.

I speak English and have traveled a lot but even I get overwhelmed with all the choices to make. Self-serve kiosks and other conveniences somehow make it more stressful. I always think, “what if I was an old lady from India who does not speak English?” Forget India… even my mom would have felt lost in this high efficiency world.

I spent two days in Amsterdam but did not see much of the city. “Next time”, I comforted myself since I came to attend the State of Europe Forum which is held annually in the  EU presiding country. Last year it was Latvia; this year Netherlands. (The rotating EU presidency goes for 6 months. Yes, my American friends, EU is visionary but complicated with 28 nations.) The forum is held on Europe Day, May 9, and you can see my post from last year talking about the story of Europe Day.

State of Europe Forum promotes a dialogue on Europe today in the light of the vision of Robert Schuman for a community of peoples deeply rooted in Christian values.  Lots of great professional and academic content, lots of great discussions and opportunity to network. I was inspired, challenged and motivated.

The venue of the Forum was so cool. Zuiderkerk was the city’s first church built specifically for Protestant services. Constructed between 1603 and 1611, the church played an important part in the life of Rembrandt and was the subject of a painting by Claude Monet.

This year’s theme was The Paradox of Freedom. Key topics included Refugees in Europe, Security and Terrorism and Reframing the EU.  Yes, this is the age old question how freedom works because it certainly needs boundaries. Your freedom should not hurt my freedom and vice versa. For example, we live in a free market society but how free is this market? One of the devotions reminded us that “freedom to buy and sell without restrictions leads to buying and selling human beings.”

Amsterdam, the so called ‘world’s most liberal city’, has an amazing story of freedom. Especially the 16th and 17th century, the Golden Age. From William of Orange to Modern Devotion Movement to Erasmus (whose translation of the Bible prepared the way for Reformation) to Baruch Spinoza. Amsterdam was a haven and destination for people fleeing religious persecution – Jews from Iberia, Huguenots from France, Flemish, Wallonians, English dissenters… the city attracted many groups searching for economic, political and religious freedom.

Of course, we all know that unrestrained freedom has its evil side. Including slave trade which was also a part of Amsterdam’s economic boom during the Golden Age.

Nothing could capture these reflections better then listening to a local African choir inside Zuiderkerk, singing the famous Gospel tune:

Free at last, free at last
I thank God I’m free at last
Free at last, free at last
I thank God I’m free at last

 

P1120271

Opening celebration at Zuiderkerk (photo by Cedric Placentino)

Latvian:

Ielidošana Amsterdamas lidostā ir gan patīkama, gan uztraucoša, jo te nav tikai lidosta. Te ir gan lidosta, gan iepirkumu centrs, gan vilcienu stacija. Iznākot no muitas, nokļūstu lielā burzmā un troksnī.  Liekas, ka pa taisno no lidmašīnas esmu ienākusi Centrālajā stacijā.

Pat ar angļu valodas prasmēm un ceļotājas pieredzi te var apjukt. Pašapkalpošanās kioski un citas ‘ērtības’ reizēm dzīvi tikai sarežģī, un rada lieku stresu. Iedomājos, ja būtu veca tantiņa no Indijas, kura nerunā angliski. Kāda tur Indija… pat mana mamma apmaldītos šajā ātrajā un ērtajā pasaulē.

Amsterdamā pavadīju divas dienas, bet nesanāca apskatīt pilsētu, jo šoreiz bija cits brauciena mērķis. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau šeit vēl atgriezīšos. Biju atbraukusi piedalīties forumā “Stāvoklis Eiropā”, kas katru gadu notiek ES Padomes prezidentūras valstī. Pagājšgad forums bija Latvijā, šogad Nīderlandē. Datums gan katru gadu viens un tas pats. 9. maijs jeb Eiropas diena, par kuru rakstīju agrāk.

Forums “Stāvoklis Eiropā” piedāvā dialogu starp kristīgiem dažādu profesiju pārstāvjiem un vadītājiem. Sarunas galvenā tēma ir patreizējais stāvoklis Eiropā, ņemot vērā Roberta Šūmana redzējumu par ‘tautu kopienu, kas ir dziļi sakņota kristīgās vērtībās’. Daudz profesionāļu un akadēmiķu, daudz labu paneļdiskusiju un daudz iespēju sadarboties. Mani šis forums gan iedvesmoja, gan izaicināja vairākus manus pieņēmumus, gan motivēja tālakai darbībai.

Pati norises vieta arī bija iedvesmojoša. ‘Zuiderkerk’ bija pilsētas pirmais dievnams, celts konkrēti protestantu draudzei. Celtniecība ilga no 1603. līdz 1611. gadam, un dievnams ir ap stūri no Rembranta mājas. Tāpēc Rembrantam šī bija svarīga vieta, un arī Klods Monē to ir iemūžinājis gleznā.

Šogad foruma tēma bija Brīvības Paradoks, un īpaša uzmanība tika veltīta bēgļu krīzei Eiropā, terorisma un drošības jautājumiem and Eiropas Savienības pārvērtēšanai. Kopš cilvēces iesākumiem svarīgais jautājums par brīvību un tās robežām. Jo tava brīvība nedrīkst darīt pāri manai brīvībai un otrādāk. Kaut vai fakts, ka dzīvojot brīvā tirgus sabiedrībā, redzam, ka šis tirgus nav nemaz tik brīvs. Vienā no svētbrīžiem tika atgādināta patiesība, ka “brīvība pirkt un pārdot bez ierobežojumiem noved līdz cilvēku pirkšanai un pārdošanai.”

Amsterdama tiek dēvēta par pasaules visliberālāko pilsētu, taču tai ir apbrīnojama vēsture, kas palīdz saprast daudzus brīvības pamatus. It sevišķi 16. un 17. gadsimts, tā sauktais Zelta Laikmets. Gan Orānijas Vilhelms; gan Jaunā Pielūgsmes Kustība; gan teologs un domātājs Erasms, kura Bībeles tulkojums sagatavoja ceļu Reformācijai; gan filozofs Baruhs Spinoza. Amsterdama bija patvēruma vieta, uz kuru pārcēlās savas pārliecības un reliģijas dēļ vajātie – jūdi no Ibērijas pussalas, hugenoti no Francijas, flāmi, valoņi, angļu protestanti… pilsēta pievilka ar savu toleranci un ekonomisko, politisko un reliģisko brīvību.

Protams, mes zinām, ka šai brīvībai bija ļaunā ēnas puse. Ieskaitot verdzību un cilvēku tirdzniecību, kas veicināja ekonomisko izaugsmi tajā pašā Zelta laikmetā.

Tāpēc mani ļoti iespaidoja atklāšanas vakars un vietējais koris, kurā dziedāja āfrikāņu izcelsmes holandietes. Vecajā un skaistajā Zuiderkerk dievnamā skanēja senais un pazīstamais gospelis:

Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs
Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs

 

The perks of being curious

Sitting between two total strangers, I am always grateful for being a small person. Especially on a budget airline with very small seats.

This time on my right was an American middle aged guy who was dressed for a business trip and on my left was a young Asian guy who was obviously a Buddhist monk. We were flying from Boston to Minneapolis and I was determined to get some sleep. It had been a very long day and my third flight already. While getting settled in our seats, I was the only one who was not on the phone checking messages and Facebook and I took it as a ‘good sign’ that nobody is interested in talking.

I glanced at the young monk with his iPhone and thought about the changing times and changing paradigms.  Talk about breaking stereotypes…

Suddenly the American man asked me some polite questions. Meanwhile I was curious about the monk and finally asked him about his red robe. It was a different colour then the ones in Thailand and he explained the Mahayana school which is mostly practiced by Tibetan Buddhists. He was from Taiwan, living in India and traveling to Minnesota to do some translation work.

So, here we were ‘united nations’ from Latvia, Taiwan and USA. Crammed together in a very small space, sharing all the conveniences and inconveniences of inexpensive air travel. The American became very thoughtful and then asked us both, “What do people around the world think about America now?”

Such a broad and vague question but I knew what he wanted to know. He did not want to know what people think about American clothes, hairstyles, history, holidays, work habits or movies. Between the lines, he wanted to know what ‘outsiders’ think about American foreign policies. He looked concerned and also puzzled.

Actually my answer was as vague and general as his question because during the conversation I realized that he was not a good listener. He would jump from question to question and then sigh and become uninterested. The Taiwanese monk, on the other hand, gave a very enthusiastic answer, explaining the geopolitical issues and how the US and Japan are the best and closest allies for Taiwan.

Also, the monk started talking about the values of respect and honor and how his Buddhist religious garments were made by a Muslim tailor. He said that there are good and bad people everywhere but there is much more good in the world than the bad. I could not have said it any better.

I noticed that the American passenger’s curiosity had limits. He admitted he had not traveled outside the US and had never been to Europe or Asia. He also did not seem interested in going even though he had the means.

So, here is an observation. I think that one of the big problems is that we think of international relations as “foreign” and “policies”. It is ‘us’ dealing with ‘them’ and ‘our politics’ versus ‘their politics’. “Foreign” often sounds strange and distant. And it will stay foreign and distant to this man unless he is willing to be much more curious about the world and actually go to other countries and meet more people face to face. Certainly the privilege of his passport allows it.

Much better question to ask is –  how are we, Americans, relating to you? The same as I need to ask – how are we, Latvians, relating to you? A friend of mine, Jeff Fountain, writes that “nations can find meaning in being rightly related to other nations, just as is true for us as individual persons.”

Let’s be very curious about each other…

International Airport Departures Board

Places to go and people to meet…

Latviski:

Iespiesta starp diviem svešiniekiem, priecājos, ka esmu tik maziņa. Īpaši izmantojot lētu aviokompāniju ar maziem sēdekļiem.

Man pa labi apsēdās amerikānis pusmūža gados, kas atgriezās mājās no biznesa brauciena. Pa kreisi iekārtojās jauns džeks ar aziātiskiem sejas vaibstiem, ģērbies kā budistu mūks. Lidojām no Bostonas uz Mineapoli, un man ļoti gribējās gulēt. Kā nekā, jau trešais lidojums vienā dienā. Iekārtojoties lidmašīnā, mani blakussēdētāji bija pārāk aizņemti ar saviem tālruņiem, un es to uztvēru kā ‘labu zīmi’, ka neviens negribēs sarunāties.

Pašķielēju uz jaunā džeka pusi, un pasmaidīju par mainīgo pasauli un mainīgajiem uzskatiem. Budistu mūks ar iPhone…

Pēkšņi amerikānis nolēma būt pieklājīgs amerikāņu gaumē un uzdeva dažus jautājumus. Mani tomēr vairāk interesēja tas mūks, un beidzot saņēmos pajautāt, kādas krāsas mantija viņam mugurā. Zināju, ka Taizemes mūki velk oranžas mantijas, bet viņam bija tumši sarkana ar zilu apmalīti. Puisis sāka skaidrot, ka seko Tibetas skolai, kas ir Mahajāna budisma novirziens. Viņš pats bija no Taivānas, dzīvo Indijā, bet atbraucis uz ASV kā tulks.

Te nu mēs bijām kopā ‘apvienotās nācijas’ no Latvijas, Taivānas un ASV. Iespiesti mazajās sēdvietās un izbaudot lēto lidojumu ērtības un neērtības. Amerikānis palika tāds domīgs un tad jautāja mums abiem, ko šobrīd cilvēki pasaulē sakot par ASV?

Tik izplūdis jautājums, bet es sapratu, ko viņš grib zināt. Viņam neinteresēja, ko cilvēki domā par amerikāņu modi, frizūrām, vēsturi, svētkiem, darba tikumu vai filmām. Pat neprecizējot bija skaidrs, ka viņš jautā par Amerikas ārlietu politiku. Ar tādu norūpējušos skatienu.

Mana atbilde bija tikpat izplūdusi, kā viņa jautājums, jo es novēroju, ka viņš neprot klausīties. Viņam jautājumi lēkāja uz visām pusēm, un tajā pašā laikā viņš ātri zaudēja interesi, ja nebija ‘gaidītā’ atbilde. Puisis no Taivānas gan atbildēja ļoti dedzīgi, un izskaidroja, ka ģeopolitisko un vēsturisko iemeslu dēļ ASV un Japāna ir galvenie un svarīgākie Taivānas sabiedrotie.

Vēl mūks sāka runāt par to, ka mums vajag vairāk cienīt vienam otru, ieskaitot cilvēku reliģiskos uzskatus. Kā piemēru viņs minēja savu drēbnieku, kas šujot viņa klostera budistu mūkiem mantijas, lai gan pats esot musulmanis. Visur ir labi un slikti cilvēki, bet labais un skaistais pasaulē ir vairākumā. Man atlika vienīgi piekrist.

Es sapratu, ka amerikāņa ‘ziņkārībai’ ir robežas. Viņš atzinās, ka neesot ceļojis ārpus valsts, un neesot bijis ne Eiropā, ne Āzijā. Izklausījās, ka viņam nav pat vēlēšanās ceļot. Kaut gan viņa pase, un drošvien arī ienākumi dod šīs privilēģijas un iespējas.

Pēc sarunas man radās secinājums par vienu no mūsu visu problēmām. Ja mēs runājam nevis par starpvalstu attiecībām, bet par “ārlietām”, tad arī bieži paliekam šajās kategorijās – “ārējās” un “lietas”. Tad nostiprinās “mēs” un “viņi” un “mūsu politika” pret “viņu politiku”. “Ārējais” izklausās kā kaut kas svešs un tāls. Un starp mums ir jākārto kaut kādas “lietas”.

Šim vīrietim tas viss arī paliks tāls un svešs, ja viņš nekļūs vēl vairāk zinātkārs, un mazliet nepabraukās pa pasauli, lai satiktu citus aci pret aci. Ja idejas paliks ideju līmenī, bet bez cilvēka sejas.

Daudz labāk būtu uzdot šādus jautājumus – kā mēs, amerikāņi, pret jums izturamies? Kādas mums ir attiecības? Tāpat kā man ir jājautā – kā mēs, latvieši, pret jums izturamies? Man pazīstams vēsturnieks Džefs Fountans raksta, ka “nācijas iegūst savu patieso jēgu pareizās attiecībās ar citām nācijām, tāpat kā tas notiek mūsu personīgajās dzīvēs.”

Tāpēc būsim daudz ziņkārīgāki…

 

 

 

 

Looking at our compass to guide through the EU crisis

For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

 

53d9d93cdcd5888e145a6d35_maphead-center-europe-purnuskes-lithuania

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”

Searching for my Latvian antidote to our EU ignorance

I expect next few months our European headlines will be dominated by ‘Brexit’. On June 23 the British voters will decide whether to stay in or leave the European Union. Even though the Brits are known for their stoicism and reserve, I imagine it will get quite emotive.

Well, it is emotional for everyone else watching and waiting to see what Britain decides. It literary feels like watching a family dispute and the discussions of either divorce or staying together and working through the problems. This is because the EU is a very unique union and I dare say, there is no other international organization or institution like this anywhere in the world.

The British will vote but all the rest of us will be discussing and debating and reflecting on this strange ‘phenomenon’ – the European Union. And you know what?!! I am glad we are debating because maybe… finally… many of us will start to understand what it actually is meant to be, what is it now and where do we go from here. Why our unity matters?

The journey to our current EU started in 1950. Latvia joined in 2004 together with 9 other countries. (So, 54 years after its foundations were laid.) I remember the referendum in Latvia and vaguely recall some of the debates but honestly it was not much of a debate. And not because some politicians had decided it. The people wanted it. We, citizens of Latvia, voted 67% in favor of joining the EU. Here are the votes of others who joined at that time. Estonia 67%, Lithuania 91%, Poland 77%, Czech Republic 77%, Hungary 83%, Slovakia 92%, Slovenia 90%, Malta 54%

As I see, nobody was twisting our arm. Overwhelming majority of us wanted to join and May 1, 2004 was a joyful day. I travel the world with my EU passport and lots of people envy me when they see this little document in my hand. Why do they think I am privileged to have this passport?

The BIG question – why did we want to join the EU so much? Was it the money? For many people, the most obvious answer. Who does not want to join the rich kids club, right? How can we access those big fat EU funds in Brussels, right? I think the same voices are often the loudest in screaming that the refugees or asylum seekers or any migrants only want this same money and they want to move in our rich neighborhood.

Was it the security? For us, Latvians, another obvious reason. We know that we are too small to defend ourselves from any serious global threats and we need alliance with stronger and bigger (but nice and democratic) countries.

This is a very serious question. At this very moment in Europe there is a country suffering war and conflict because of people’s desire to have a closer association with the EU and even possible membership. Ukraine is fighting a war to join the EU and the Brits are deciding whether to stay or leave.

Let me give a disclaimer… I do not think that the EU is the greatest place in the world. I do not think that it has all the answers for humanity and the best governance. I do not think that it is a ‘paradise on earth’ and I do not think – God bless the European Union and no place else!

But I do think that many of the current problems and crisis – social, political, economical – we are experiencing because we don’t know who we are. Our moral compass is not working very well or sometimes not working at all. Where is north, where is south? There are lots of things to discuss such as identity, ethnicity, nationalism and so on but first let us remind ourselves the “roots”. What was the vision behind the political and economic union that started as European Coal and Steel Community with 6 original members? Why is this vision still as relevant today as it was then?

Here is a shortcut to another blog I wrote last May Why should I care about Europe Day. It gives a very brief introduction to the foundations for European project.

This problem of ignorance about the original vision of European unity is not just Latvian. It is also Estonian, Lithuanian, Polish, Hungarian, British, Dutch… I think this is truly a European problem. If only for the sake of our friends in Ukraine who are going through a lot of suffering right now to figure out their future and want our support, let us find answers to these questions. Let us start injecting some antidote to our ignorance… quickly and in heavy doses.

*Obviously in this blog I asked many questions for reflection and discussion. It is because I intend to write more about this topic and our current EU crisis. Hope you will join the conversation and soul-searching…

CROATIA-EU-ENLARGEMENT

Croatians wave an EU flag as they celebrate the accession of Croatia to the European Union on June 30, 2013. AFP PHOTO / STRINGER

Latviski:

Paredzu, ka nākamos mēnešus mūsu Eiropas ziņu virsrakstos dominēs ‘Brexit’. 23. jūnijā britu vēlētāji un pilsoņi lems, vai palikt ES vai izstāties. Kaut arī briti slaveni ar savu stoicismu un vēso prātu, gan jau emocijas sitīs augstu vilni.

Arī mums pārējiem radīsies emocijas, vērojot un gaidot, ko briti izlems. Burtiskā nozīmē ir sajūta kā ģimenes strīdā, kur tiek lemts, vai šķirties, vai arī palikt kopā un mēģināt atrisināt visus sarežģītos mezglus. Jo Eiropas Savienība nav vienkārša. Tā ir ļoti unikāla savienība, un otras tādas organizācijas un institūcijas nav nekur citur pasaulē.

Briti lems, bet mēs visi diskutēsim, spriedīsim un pārdomāsim šo mūsdienu ‘fenomenu’ – Eiropas Savienību. Un ziniet, ko?! Tas ir ļoti labi, jo varbūt… beidzot… mēs sāksim saprast, kam šī savienība ir domāta, kāda tā ir tagad, un ko darīt tālāk. Kāpēc vispār mums ir svarīgi būt vienotiem?

Šis Eiropas vienotības projekts iesākās 1950. gadā. Latvija kopā ar vēl 9 valstīm pievienojās 2004. gadā. Tātad daudz vēlāk… 54 gadus pēc ES pamatu likšanas. Es atceros Latvijas referendumu, un pa miglu atceros debates. Ja godīgi, man tās nelikās nekādas karstās. Neatceros, ka mēs virtuvē ar draugiem sēdētu un strīdētos. Un ne tāpēc, ka politiķi jau visu izlēmuši mūsu vietā. Mēs gribējām stāties ES. Latvija nobalsoja 67% ar “JĀ”. Cik ļoti to gribēja pārējās valstis? Igaunija 67%, Lietuva 91%, Polija 77%, Čehija 77%, Ungārija 83%, Slovākija 92%, Slovēnija 90%, Malta 54%

Kā redzams, neviens mūs nespieda un nevilka ar varu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju to gaidīja ar prieku, un 2004. gada 1. maijs bija svētki. Es ceļoju pa pasauli ar savu ES pasi, un redzu, cik daudzi skatās ar zināmu skaudību uz šo mazo dokumentu manā rokā. Kāpēc viņiem liekas, ka ES pase ir tāda privilēģija?

Lielais jautājums – kāpēc mēs tik ļoti gribējām stāties šajā savienībā? Naudas dēļ? Daudziem tā liekas visloģiskākā atbilde. Kurš gan negrib iestāties bagāto klubā, vai ne? Kā lai tiek pie tiem treknajiem ES fondiem Briselē? Reizēm man liekas, ka tās pašas balsis, kam nauda pirmā vietā, tagad kliedz visskaļāk, ka bēgļi, patvēruma meklētāji vai citi migranti grib tik to naudu, tos treknos fondus un atbalstus, un turklāt vēlas ievākties mūsu bagāto rajonā. (Ko vēl sagribēs!)

Vai arī tas bija drošības dēļ? Mums, Latvijā, tas arī ir ļoti loģisks iemesls. Mēs esam pārāk mazi, lai aizstāvētos pret dažādiem globāliem satricinājumiem un draudiem, un mums jābūt aliansē ar lielākām un stiprākām (bet arī jaukām un demokrātiskām) valstīm.

Jautājums ir patiešām nopietns. Jo šajā pašā brīdī viena Eiropas valsts piedzīvo karu un ciešanas, jo tauta izrādīja vēlēšanos tuvināties Eiropas Savienībai, un pat sapņo par iestāšanos. (Par ko tad viņi cīnās?) Ukrainā ir karš, jo cilvēki grib būt savienībā un vienotībā ar pārējo Eiropu, un briti lemj, vai palikt kopā vai sķirties.

Neliela atkāpe, lai kāds mani nepārprastu… Es nedomāju, ka Eiropas Savienība ir vislabākā vieta uz pasaules. Es nedomāju, ka mums ir visas atslēgas cilvēces problēmām. Es nedomāju, ka te ir paradīze zemes virsū, un es katrā ziņā neparakstos zem attieksmes – Dievs svētī Eiropas Savienību, un nevienu citu!

Bet es esmu pārliecināta, ka viena no mūsu problēmu un patreizējās krīzes – sociālās, ekonomiskās, politiskās – saknēm ir tas, ka mēs nezinām, kas mēs esam. Mūsu morālais kompass ir krietni bojāts, vai dažreiz vispār nedarbojas. Kur ir ziemeļi, kur ir dienvidi? Daudz ko vajag pārrunāt un pārdomāt, piemēram, identitāti un nacionālismu, bet šoreiz es gribu trāpīt uz naglas, kas ir ES saknes un pamati. Kāds bija tās dibinātāju redzējums, kad pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota šī politiskā un ekonomiskā savienība? Iesākumā kā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ar 6 dalībvalstīm. Kāpēc šis redzējums ir joprojām aktuāls šodien?

Pagājšgad maijā es uzrakstīju nelielu ieskatu šajā vēsturē. “Why should I care about Europe Day” (latviskais variants vēl nav pievienots)  Atgādinot par cilvēku, kurš tiek saukts par “Eiropas tēvu”, un viņa drosmīgo redzējumu par iespēju vienot eiropiešus, pat ‘mūžīgos’ ienaidniekus.

Un vēl viens mans secinājums… Šī milzīgā problēma, ka nezinām vai esam aizmirsuši Eiropas vienotības pamatus un mērķus un redzējumu – tā nepiemīt tikai latviešiem. Tā piemīt arī igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ungāriem, arī britiem, holandiešiem, utt… Tā ir problēma visā Eiropā. Un mums ar to ir jātiek galā. Kaut vai tikai ukraiņu dēļ, kuri meklē atbildes un virzienu savas nācijas nākotnei, un gaida mūsu atbalstu. Mums vajag izplatīt antivielas pret mūsu ES nezināšanu un apjukumu… ātri un lielās devās.

*Šajā rakstā ir daudz jautājumu pārdomām un pārrunām. Tāpēc, ka es turpināšu rakstīt par ES tēmu un mūsu, eiropiešu, krīzi. Ceru, ka jūs pievienosieties šai sarunai un pašanalīzei…

Cambodia and its complicated beauty

Have you ever unintentionally eavesdropped on someone’s conversation? I could not help it since this guys was talking on Skype very loudly. He was calling random people in China and always introduced himself as someone traveling in Asia. “I am in Cambodia right now”, he said. “It is a country between Thailand and Vietnam.”

I am in Cambodia, too. And currently reading a book called “The Quality of Mercy: Cambodia, Holocaust and Modern Conscience” by William Shawcross (1984) It reminds me of our complicated geographies and what it meant for Cambodia to be situated between Thailand and Vietnam. Very complicated story, indeed.

On my third trip to Cambodia, I continue to be amazed by the resilience and inner strength and warmth of these people. The children, of course, are adorable. I want to take photos with all of them as they wave, smile, say “hello” in English and send kisses. The adults smile, too. I cannot speak any Khmer even though (to my ear) it sounds very similar to Thai. I see lots of cultural and religious and linguistic similarities between Thailand and Cambodia.

It is a beautiful land but unfortunately not as beautiful as it used to be. One of the shocking facts is the horrific speed of deforestation. Just a few decades ago in 1969, its land was 70% forests. Now it is around 3% and the forests continue to shrink. In Siem Reap, there is still some green, natural beauty surrounding the national treasure – Angkor Wat. The huge ruins of temples and palaces from the former glory of Khmer kingdom.

DSCN1784

But most of the central plains are almost completely void of forests. Which means lots of things… Local people speak as common knowledge that each year gets hotter because of lack of trees. The flooding gets worse since the ground cannot drink it up; the air quality is bad. The wild animals lose their natural habitat and the list of man-made disasters goes on.

One of my friends from Malaysia made this comment about Cambodia. Dusty! Yes, it is very dusty, especially now in the dry season. I want to get one big hose and wash down everything. I also want to pick up all the trash on the ground. And I would like to see that all people have access to clean drinking water. Just yesterday I met with some great Khmer guys who are educating local villagers about the importance of clean water.

Here in Cambodia I hear two things a lot. Economic development and Community development. Often these two collide as money and corruption trumps the community needs. There is pride that this is one of the fastest developing economies in Southeast Asia. Honestly I have very mixed feelings about the’ speed’ and question some of the definitions of ‘development’. Transparency International research about global corruption currently rates Cambodia in 150th place out of 168 countries. So, obviously transparency and rule of law is not something that is developing fast.

Easy to write a blog but what else can I do? I am here as a visitor who is also promoting development. I promote God’s vision of good life… the kind of life that most of us want. Life that is lived in right relationships within the community and the environment. The Hebrews call it ‘Shalom’; the academic Miroslav Volf calls it ‘flourishing life’; the think-tank Legatum Institute calls it ‘prosperity’ but they talk about the same thing.

I am inspired and challenged by Cambodia. Inspired because the country has traveled such a difficult road and has come so far. Challenged because I worry about the direction and many of the advisers. Therefore I am encouraged by our Khmer friends who are determined to learn new ways of ‘development’. They are making a new road. The real beauty of good living that reveals mercy, love, kindness, justice, dignity and honesty…

DSCN1661

Photos from personal archive

 

Tale as old as time: My tribe against yours

So, I was thinking about our tribalism in Europe and elsewhere and suddenly remembered one of my favorite children’s stories, “Ronia the Robber’s Daughter” by Astrid Lindgren. It is truly one of my favorite books and I have read it many times. I can still experience the same emotions I had when I read it as a child.

Sorry to spoil the plot for those who have not read it, but it is a beautiful metaphor or parable about something we can all relate to – my tribe is not your tribe, my family is not yours and sometimes there is a big schism between them.

Ronia is a girl growing up among a clan of robbers living in a castle in the woodlands. As the only child of Matt, the chief, she is expected to become the leader of the clan someday. Their castle, Matt’s Fort, is split in two parts by a lightning bolt. Ronia grows up with her clan of robbers as the only company, until a rival robber group led by Borka moves into the other half of the castle, worsening the longstanding rivalry between the two bands.

Don’t many of us feel like we live in a castle that is split in two? Or three? Or four? There have been events and global trends that have the same effect as the lightning bolt. The wars that have re-drawn the borders of nations, colonial and imperial powers deciding who will live where, people being exiled and moved from one land to another, people without a home, new neighbors (of different language and culture and faith) arriving and moving in… Truly a split castle where often one side does not interact much with the other. And the less we relate to each other and the less we interact, the schism gets wider and wider.

I am reminded of a comment by  Vladislav Nastavsev, a talented Latvian/Russian stage director, who dares to talk about the schism that still exists in our Latvian ‘castle’. His family is ethnically Russian and he just directed a play called “Lake Of Hope” to address some of these deeply personal and dividing issues. I read a quote by V. Nastavsev, comparing what happened in Latvia during the occupation by USSR to a nuclear explosion. It happened, it changed our life in profound ways, we cannot go back but how do we live forward?

And no, I am not saying that all our ethnic and national families are like feuding clans of robbers, but I do know what ‘my people are not your people’ means.

Something happens that changes Ronia’s life completely. She meets a little boy and it turns out that he is Birk, the only son of Borka, the rival chief. He is the only other child she has ever met, and so she is sorry that he is a Borka. They start a game of jumping across the schism and later on become friends.

Ronia jumping

Have you ever been in her shoes? Where you think that he or she is not ‘one of us’? Where you look at each other wondering what the other is thinking about you? What have they been told in their family or tribe about my tribe? They look like me, but are we really the same? I have been there… standing with some trepidation… wondering how to bridge the gap.

Ronia and Borka keep their friendship secret. (It means they do not post it on Facebook) The climax of the story happens when Ronia’s father captures Birk and thinks that now their clan has won. Then unthinkable happens –  Ronia jumps across and gives herself to the Borkas so she must be exchanged.  Her father disowns her and refuses to acknowledge her as his daughter.

I remember feeling so sorry and sad for Ronia and her dad. His heart is broken because his daughter is ‘a traitor’. Or is she?  And what about her mom who is torn between her husband and her daughter? There is a point in most peace building and reconciliation  efforts when peacemakers get labeled ‘traitors’. They dare to reach out to the ‘others’. They dare to listen, they dare to become friends, they dare not to follow their father’s and chief’s ways and make a new way.

I will not spoil the ending with details in case you want to read it now, but it does end well.

Are you ready for some big and daring jumps? Start practicing…

Ronia and Birk

Illustrations by Ilon Wikland

Latviski:

Bieži domāju par mūsdienu ‘ciltīm’ Eiropā un pasaulē. Pēkšņi atcerējos vienu no saviem mīļākajiem bērnības stāstiem “Ronja – laupītāja meita”, ko sarakstījusi Astrīda Lindgrēne. Tā tiešām man ir ļoti mīļa grāmata, pārlasīta vairākas reizes. Vēl joprojām atceros tās bērnības emocijas, pārdzīvojot par varoņiem.

Piedodiet, ka pastāstīšu priekšā tiem, kas nav lasījuši, bet šis stāsts ir brīnišķīga metafora mūsdienu pasaulei, un mums visiem pazīstamajai pieredzei – mana cilts nav tavējā, mana ģimene nav tavējā, un reizēm starp mums ir liela un dziļa plaisa.

Ronja ir meitene, kura uzaug laupītāju dzimtā, un dzīvo pilī mežā vidū.Viņa ir Matisa, dzimtas vadoņa vienīgais bērns, tātad kādu dienu viņai būs jākļūst par dzimtas jeb cilts vadoni. Naktī, kad Ronja piedzimst, zibens sašķeļ pili jeb Matisa cietoksni divās daļās. Ronja aug bez citu bērnu klātbūtnes, līdz kādu dienu pils otrā daļā ievācas cita laupītāju dzimta, kuru vada Borka. Abas dzimtas jau tā ir naidīgas, bet šī ‘kaimiņu būšana’ vēl vairāk saasina šo konfliktu.

Vai daudziem no mums neliekas, ka mēs dzīvojam tādās sašķeltās pilīs? Ne tikai divās, bet pat trīs vai vairākās daļās? Pagātnē un tagadnē ir notikumi un pagriezieni, kuri ir gluži kā negaidīts zibens spēriens. Kari un konflikti, kas pārzīmē valstu robežas; impērijas, kuras izlemj, kur cilvēkiem būs dzīvot vai nedzīvot; bēgļu gaitas un izsūtījums; cilvēki bez mājām; jauni kaimiņi ar ‘svešu valodu, kultūru un ticību’, kuri iekārtojas blakus… Tiešām kā sašķeltā pilī, kur bieži vien abas puses dzīvo atsevišķi, katra par sevi. Un, jo mazāk mēs satiekamies un tusējamies un draudzējamies, jo dziļāka un lielāka top plaisa.

Tas man atgādina salīdzinājumu, kuru izteica Vladislavs Nastavševs, talantīgais Latvijas režisors. Viņš nebaidās runāt par šo plaisu, kas eksistē Latvijas ‘pilī’. Kaut vai nesenā JRT izrāde “Cerību ezers” (kuru vēl neesmu redzējusi, bet ļoti gribu), kurā viņš runā par šiem pretrunīgajiem jautājumiem ļoti dziļā un intīmā veidā. Kādā rakstā es lasīju, ka Nastavševs salīdzina to, kas notika Latvijā padomju okupācijas laikā, ar atomsprādzienu. Tas notika; tas atstāja smagas un sāpīgas un paliekošas sekas; tas izmainīja mūsu dzīves pašos pamatos. Mēs nevaram atgriezties pagātnē un to mainīt, bet kā lai dzīvojam uz priekšu?

Lūdzu, nepārprotiet… Es nesalīdzinu mūsu etniskās un tautiskās ģimenes ar naidīgām laupītāju dzimtām, bet es zinu, ko nozīmē ‘manējie nav tavējie’.

Atpakaļ pie stāsta. Kaut kas pamatīgi izmaina Ronjas dzīvi. Viņa satiek zēnu, un izrādās, ka tas ir Birks, pretinieka laupītāju vadoņa Borkas vienīgais dēls. Viņa nekad nav satikusi citus bērnus, un tāpēc viņai žēl, ka viņš ir no Borkas dzimtas. Viņi sāk sacensties un mēģināt pārlekt pāri plaisai, kas arī izdodas, un pamazām abi kļūst par draugiem.

Vai tu esi kādreiz bijis vai bijusi Ronjas ādā? Tu satiec kādu, un izrādās, ka viņš vai viņa nav ‘savējais’. Abi skataties viens uz otru, un mēģinat uzminēt otra domas. Vai arī iedomāties, kas ir stāstīts un mācīts otra ģimenē vai dzimtā vai tautā vai ticībā vai TV? Izskatamies līdzīgi, bet vai tiešām tādi esam? Es esmu bijusi šādās situācijās… stāvu uztraukusies… domāju, kā lai tiek pāri tai plaisai…

Ronja un Birka slēpj savu draudzību no savām dzimtām (viņi neraksta par to Feisbukā). Stāsta kulminācija pienāk tad, kad Ronjas tētis noķer Birku un domā, ka tagad ir uzvarējis. Taču notiek neiedomājamais – Ronja pārlec pāri uz otru pusi un nodod sevi Borkas rokās, lai notiktu gūstekņu apmaiņa. Un tētis atsakās no savas meitas.

Es atceros, ka raudāju, lasot šo epizodi. Man bija tik ļoti žēl gan Ronjas, gan viņas tēta. Viņam ir salauzta sirds, jo meita ir ‘nodevēja’. Vai tiešām viņa ir nodevēja? Un ko darīt mammai, kurai sirds plēšas uz abām pusēm? To var piedzīvot, strādājot pie miera celšanas un cenšoties panākt izlīgumu. Kāds tiks nodēvēts par ‘nodevēju’, jo uzdrīkstas iet pie tiem ‘citiem’. Uzdrīkstas klausīties, uzdrīkstas iedraudzēties, uzdrīkstas nesekot savam tēvam vai vadonim. Uzdrīkstas piedāvāt jaunu ceļu.

Es nesabojāšu stāsta beigas tiem, kas tagad vēlas izlasīt šo brīnišķīgo bērnu grāmatu, bet viss ies uz labu.

Vai esi gatavs vai gatava lieliem un drosmīgiem lēcieniem? Jāsāk trenēties…

My husband digs through the rubbish

The nations of the world are meeting in Paris, France to discuss the climate change; the warming of our planet; the pledges that have been made and the reality that those pledges are not ambitious enough. We are negotiating how to cut carbon emissions and to limit global warming to 2C (3.6F)

We are not talking about some greenhouse where to grow tomatoes and other vegetables. We are talking about the ‘greenhouse’ we live in.

The debate has definitely shifted. It does not matter if you believe that the global warming is the result of rapid industrialization or the signs of natural climate cycles. The fact remains – our planet is warming and more and more people around the world are suffering because of it. Extreme weather, severe floods or droughts, food shortages, climate refugees… of course, not just people, but the animals and the nature itself suffers.

I have observed plenty of it with my own eyes. For example, in Southeast Asia where I have lived for the last few years. Plastic rubbish everywhere – on the road, in the forest, in the water, in the field. Plastic is so cheap there and used without much thought. I look at the ground that has to ‘swallow’ it and I feel sadness and anger.

I think of my grandmother who is a gardener and has the highest love and respect for the soil. She knows what is good soil and what is bad soil and how long it takes to nurture a small plot of land to make it fertile. She gets upset at me when I use lots of dish soap or other cleaning supplies because she does not want it to go into the ground. She would be horrified to see and ‘smell’ most of the sewage water and canals in Southeast Asia.

Then I have my husband who also gets upset at me. Well, more annoyed than upset. I think that I am good at recycling. Then comes he and finds something else in our rubbish that I should not have thrown out. Wherever we are staying, first things first – he locates the local recycling bins. Or asks the people we are staying with, ‘how do you recycle? where should we put it?’

In Latvia we are very proud of our nature and clean air and clean water, but we still fail when it comes to renewing the resources. Take that same recycling since it is the easiest thing that everyone can do. We throw out plastic, paper, glass… Most of municipalities provide recycling bins but they are often disaster. I open the paper bin and I see regular waste thrown in. I can imagine what some of Riga residents have thought, watching my husband open those large bins, pulling out items. ‘Why is this foreigner digging through the rubbish? He does not look like a homeless person.’

My Latvian friends can correct me but as far as I know, most of rubbish still ends up in the landfills. I also know people in the countryside who just bury it. So, our beautiful land has to ‘swallow’ it and rubbish produces lots of methane.

IMG_9270

There are many other people who make me think twice about the things I waste. These people make their living from sorting our rubbish and reselling what can be sold or reusing what can be used. In Cairo, Egypt I learned that 80% of the rubbish gets recycled. Mostly sorted by human hands. I stayed in the Cairo neighborhood where thousands of people do that for living. Yes, it stunk and I had to get used to it. I remember washing clothes and hanging them to dry, thinking of the ‘aroma’ all around.

Then I think of Mae Sot, Thailand where families live at the local dump site and children help their parents to climb the mounds of waste, looking for anything recyclable or valuable. Children would also make toys out of the things they found and show it off as a treasure.

One of the millions of reasons why I will never look at my rubbish bin the same.

IMG_9265

Latviski:

Pagājšnedēļ Parīzē sākās pasaules mēroga konference, kas ir veltīta klimata izmaiņām; mūsu planētas sasilšanai; lieliem solījumiem un apziņai, ka ar šiem solījumiem vien nepietiek. Mēs turpinam apspriest, kā samazināt oglekļa izmešus atmosfērā un ierobežot globālo sasilšanu ap +2C

Izklausās, it kā runātu par siltumnīcu. Taču šoreiz nerunājam par tomātiem un gurķiem, bet gan mūsu Zemi un mūsu pašu dzīves kvalitāti.

Saruna ir ievirzījusies dziļā gultnē. Vienalga, vai mēs uzskatām, ka globālo sasilšanu izraisa pasaules straujā industralizācija un cilvēku darbošanās, vai arī domājam, ka piedzīvojam normālu klimata izmaiņu ciklu. Fakti nemainās – mūsu planēta sasilst, un arvien vairāk cilvēku no tā cieš. Ekstrēmi laika apstākļi, stipras vētras, spēcīgi plūdi vai arī liels sausums, pārtikas trūkums, klimata bēgļi… Protams, cieš ne tikai cilvēki, bet visa radība.

Daudzas no šīm problēmām esmu redzējusi savām acīm. Piemēram, dzīvojot Dienvidāzijā. Kur vien skaties, plastmasa! Uz ceļiem, mežos, ūdenī, laukā. Plastmasa tur ir tik ļoti lēta, ka nav pat jāpiedomā. Es skatos uz augsni, kas to pamazām ‘norij’, un mani pārņem skumjas un dusmas.

Iedomājos savu vecmammu, kura ir dārzniece, un izturas pret augsni ar vislielāko mīlestību un cieņu. Viņa zin, kas ir auglīga vai neauglīga zeme, un cik ilgi un smagi jāstrādā, lai to koptu. Viņa dusmojas uz mani, kad lietoju trauku mazgājamos vai citus tīrāmos līdzekļus, jo viņa necieš, ka tā ķīmija nonāk ūdenī vai kaut kur zemē. Viņa būtu šokēta, ieraugot un paostot notekūdeņus un kanālus Dienvidāzijā.

Arī mans vīrs uz mani dusmojas. Ja ne dusmojas, tad vismaz aizrāda. Man pašai liekas, ka esmu apzinīga atkritumu šķirotāja. Bet tad virtuvē ienāk viņš, un atkal kaut ko atrod tai miskastes spainī, ko nevajadzēja mest laukā. Kad ierodamies jaunā vietā, viņš uzreiz piefiksē, kur ir atkritumu šķirotavas. Un jautā vietējiem, kā viņi šķiro atkritumus, un kur mums to likt?

Latvijā mēs ļoti lepojamies ar tīro dabu, gaisu un ūdeni, bet mums vēl daudz jāuzlabo resursu atjaunošanā un pārstrādē. Kaut vai tā pati atkritumu šķirošana, kas ir tik vienkārša lieta. Bet vienalga metam miskastē plastmasu, papīru, stiklu… Lielākā daļa pašvaldību (varbūt pat visas?) nodrošina konteinerus atkritumu šķirošanai, bet bieži vien tur ir tāda ‘miskaste’. Atveru konteineru papīram, un tur jau pārtikas atkritumu maisi. Mēģinu iedomāties, ko ir padomājuši tie Rīgas iedzīvotāji, kuri ir redzējuši manu vīru šad tad rokamies pa tiem lielajiem konteineriem, un metot stiklu pie stikla, plastmasu pie plastmasas. “Ko tas ārzemnieks tur meklē? Neizskatās taču pēc bomža.”

Mani draugi Latvijā, variet mani palabot, bet, cik man zināms, lielākā daļa atkritumu Latvijā nonāk parastās izgāztuvēs. Pazīstu arī lauciniekus, kuri plastmasu un stiklu vienkārši ierok dziļi savā zemē. Mūsu skaistajai zemei tas viss ‘jānorij’. Nemaz nerunājot par metāna gāzes veidošanos, utt.

Ne tikai vecmamma un mans vīrs liek man aizdomāties par lietām, ko metu laukā. Ir daudzi citi cilvēki. Tie, kuriem atkritumu šķirošana ir galvenais ienākumu avots. Ēģiptes galvaspilsētā Kairā es uzzināju, ka tur 80% no atkritumiem tiek pārstrādāti. Izšķiroti ar cilvēku rokām. Es pavadīju kādu laiku vienā no Kairas rajoniem, kur to darīja tūkstošiem cilvēku. Jā, smaka bija briesmīga, un bija pie tā jāpierod. Atceros, ka izkāru izmazgātās drēbes, un domāju par ‘aromātu’, kādā tās žūs.

Vēl es iedomājos par Meisot pilsētu Taizemē, kur ģimenes dzīvo vietējā atkritumu izgāztuvē. Bērni palīdz saviem vecākiem, kāpjot šajos mēslu kalnos un meklējot visu, ko var pārdot un pārstrādāt. Bērni bieži atrod arī kādas lietas, ko izmantot savām rotaļām.

Viens no miljoniem iemeslu, kāpēc es uz savu miskastes spaini skatos ar citām acīm…

Do you know who is serving your food?

I like food. Yes, Latvian food is wonderful and delicious but I enjoy diversity. Thai, Italian, Mexican, Lebanese, Vietnamese, Chinese, Indian… grateful for international cuisine. In Latvia this year I have noticed two popular trends – kebab and burger.

This story is not about food though. It is about people who serve our food and about hospitality.

First story: One rainy afternoon in Riga city center, we looked for a quick bite. Noticing a new kebab restaurant, we decided that some gyros and fried potatoes would be the perfect ‘comfort’ food. I could not help but notice that two of the guys working there did not look Latvian. They were Asian but spoke fluent Latvian and were very friendly. After the meal we thanked them for the food and then casually asked where they were from.

“India”, answered the guy at the register and gave a big smile. “Well, we have never been to India but would love to visit one day”, was our reply. “Oh, you should definitely visit India. You are welcome. I can give you contacts there”, he kept smiling.

I told him that the closest I have been to India was a trip to Burma. “Burma? That is where my ancestors are from! My grandmother is from Burma and she can still speak Burmese. Are you Burmese?”, he gave me a curious look. When I said that, no, I was Latvian, I could tell he did not really believe me.

“What do you do here in Riga?”, was my next question to which he replied, “I study here. I am doing my master’s degree at the university. I like Riga and I like studying here. Working at the kebab restaurant is a part-time job.” Now it was my turn to say, “Welcome to Riga! I am glad you chose to study here.”

His name was Pravi. He asked me a second time if I was a ‘real’ Latvian and I assured him, yes.

I walked away wondering if a guy like Pravi who is educated and speaks Latvian and English, would consider staying in Latvia after finishing his studies. I don’t know his plans and I cannot offer him a job, but I can offer a sincere “Welcome to Latvia!”

The second story is from a few years ago. On one of our visits to the United States, we were invited to a Vietnamese restaurant. The guy who invited us, was praising the food and mentioned that he eats there every week.

When we ordered the food, I noticed that the waitress who spoke very little English, recognized him. “Do you want to order the usual?”, she asked and our host nodded. Later we were talking about hospitality and how easy it is to be friendly to people. As an example, I pointed to the waitress and said, “It is as simple as talking to the people who serve your food. Surely you know this waitress. What is her name?”

“I don’t know her name. We have never talked and I have never asked her name”, he was a little embarrassed. But she knew what kind of food he likes and what he wants to order!

This came to my mind recently when a friend asked for some practical ideas how to welcome people. Immigrants, refugees, international students… It can start with something as simple (and important) as this – meeting people who serve you and simply saying,

Welcome to Latvia! Nice to meet you!

Kebab

Latviski:

Man patīk ēst. Jā, latviešu ēdiens ir brīnišķīgs un garšīgs, bet man patīk daudzveidība. Taizemiešu, itāļu, libāņu, vjetnamiešu, ķīniešu, indiešu… priecājos par visām garšām. Novēroju, ka šogad Latvijā modē ir kebabi un burgeri.

Bet šis stāsts nav par ēdienu., bet gan par cilvēkiem, kas mūs apkalpo. Stāsts par viesmīlību.

Pirmais stāsts. Kādā lietainā pēcpusdienā Rīgas centrā mēs meklējām, kur varētu ātri iekost. Pamanījām jaunu kebabnīcu un nolēmām, ka giross un cepti kartupeļi būs tieši laikā. Ievēroju, ka puiši, kuri mūs apkalpoja, neizskatījās pēc latviešiem. Viņi bija no Āzijas, labi runāja latviešu valodā un ļoti laipni apkalpoja. Vēlāk mēs pateicām paldies par ēdienu un vienkārši pajautājām, no kurienes jūs esiet?

“No Indijas” atbildēja puisis pie kases un plati smaidīja. Teicu, ka nekad neesam bijuši Indijā, bet labprāt aizbrauktu. “Protams, jums jāredz Indija. Laipni lūgti! Es varu iedot kādus kontaktus!” viņš turpināja smaidīt.

Es ieminējos, ka vistuvāk Indijai ir Birma, kur esam bijuši. “Birma? Mani senči ir no turienes. Mana vecmamma ir no Birmas, un viņa prot birmiešu valodu. Vai tu arī esi no Birmas?” viņš uzmeta pētījošu skatienu. Kad teicu, ka esmu no Latvijas, vienalga nebija pārliecināts.

Prasījām, “Ko tu dari Rīgā?” … “Es šeit studēju. Esmu maģistra programmā universitātē. Man patīk Rīga un manas studijas. Kekabnīcā es piestrādāju brīvajā laikā.” Tagad bija mana kārta teikt: “Laipni lūgts Rīgā! Priecājos, ka izvēlējies studēt tieši šeit.”

Viņu sauc Pravi, un atvadoties viņš vēlreiz pārjautāja, vai tiešām esmu latviete.

Ejot projām, pie sevis nodomāju – vai tāds jaunietis kā Pravi, ar augstāko izglītību, ar labām latviešu un angļu valodas zināšanām, vēlētos palikt un strādāt Latvijā pēc studiju beigšanas? Nezinu viņa plānus, un arī darbu nevaru piedāvāt, bet vienu gan varu izdarīt. Varu patiesi teikt: “Laipni lūgts Latvijā!”

Otrs stāsts no ASV. Pirms dažiem gadiem viens paziņa uzaicināja uz vjetnamiešu restorānu. Viņam ļoti garšoja šis ēdiens un lielījās, ka ēdot tur katru nedēļu.

Kad pasūtījām ēdienus, es ievēroju, ka viesmīle, kura slikti runāja angļu valodā, viņu pazina. Viņa jautāja: “Vai vēlaties to pašu, ko parasti?” un viņš apstiprināja. Vēlak mēs sākām runāt par viesmīlību un draudzīgumu pret iebraucējiem. Kā piemēru es ieminējos par mūsu viesmīli, kura viņu atpazina. Kā šo sievieti sauc?

“Nezinu. Es nezinu viņas vārdu. Nekad neesam runājuši, un nekad neesmu jautājis.” Bet viesmīle zin, kas viņam garšo, un ko parasti vēlas pasūtīt!

Atcerējos šo gadījumu, kad nesen viens draugs lūdza praktisku padomu attiecībā uz viesmīlību. Pret imigrantiem, starptautiskiem studentiem, patvēruma meklētājiem… vārdu sakot, viesmīlība pret iebraucējiem. Tā var sākties ar tik vienkāršu lietu kā iepazīšanos ar cilvēkiem, kuri mūs apkalpo, un vienkāršiem (bet svarīgiem) vārdiem –

Laipni lūgti Latvijā! Prieks iepazīties!

Greece is on my mind and here is why

So, here I am – living in Asia – and every time I turn on the news, it is a story from Europe that dominates the international headlines. Greece and the debt crisis…

Yesterday Gary and I were on a long bus ride and, with lots of time to talk, I started venting. My poor husband, he has to listen to lots of my speeches! He said, “Why are you talking to me about this? Talk to Europeans!” Exactly my thoughts and hence this blog. Not just for Europeans, but for anyone following this complicated situation.

I am not an economist or a political scientist, but I see a big relational problem. Even if we talk only about the actual topic – the debt and bailout- it is very relational. With borrowing and lending, there are two sides relating to each other. Guy Brandon, Research Director at the Jubilee Centre in Cambridge, UK gives this simple explanation, “For the borrower, there is the obligation to repay their debt, to seek to understand the lender’s interests and to secure the best deal for them within the terms available. For the lender, there is the recognition that the world is an uncertain place. Repayment cannot always be guaranteed and default should not be forced unnecessarily.”

Also, I think we almost forget that we are talking about a nation here. Country with more than 10 million people in a very difficult, fearful situation. What if it is my grandmother who is afraid to lose her small social guarantees? What if it is my younger sister among the 50% of youth who are unemployed? What if it is my dad, standing in long lines at ATM to get his daily ‘allowance’ of 60 euro?

When the global financial crisis hit the world in 2007-2008, the bailout of banks and financial institutions was beyond ‘huge’. US and European governments spent trillions. We know that the crisis had many roots and complicated global issues, but no denying, that there were systemic and endemic failures and human greed that led to it.

So, yes, Greece needs to reform and there are endemic failures, but those without sin can cast the first stone. There is tax evasion in Greece? Yes, there is (but I don’t think Latvians can be a role model.) There are serious problems in public sector? Yes, very serious…

I will not talk about the current Greek government since I understand them very little. They may be very populist, but again, this is not anything new on European continent when it comes to some other serious issues like nationalism, immigration, etc. Like I said, it is all about relationships. I believe that both sides have made big mistakes  – Greece and the European creditors – and the language used is often harmful and isolating and judgmental. Lots of self-righteousness. This includes many of the Latvian politicians and media.

We are talking about the European Union here. If Greece had to leave euro zone, it basically would mean that they have to leave the European Union and from what I hear, Greek people want to stay in the EU. I cringe when media uses the words, “Greece may get kicked out… Grexit…” This is not some sensational story.  This is a very big deal. It would be a huge relational failure with unforeseeable consequences. There is already much bitterness and frustration between peoples. What do you think this would mean to the relations between nations? I am not talking only about Greeks and Germans. What about Latvians and Greeks? Is Greece ‘our neighbor’ or not?

For those who are interested in a deeper and better economic and political analysis, I will insert a link to an article written by a Christian think-tank Jubilee Center in UK. It was written in 1998 during the debate about joining European Monetary Union or euro. It expressed some of the main concerns which now seem very insightful. Here is what they wrote on the question whether euro will make Europe more peaceful and harmonious, “If a country faces an unsustainable fiscal situation, it may be forced to threaten default on its debt or request help from other members. If a transfer or debt guarantee is granted, those populations in solvent countries may resent their taxes being used to bail out irresponsible governments elsewhere. If these payments have no democratic mandate, resentment of neighboring countries within EMU may result.”

I encourage you to read the article but more than that – I want to encourage all of us, including the main decision makers, to think relationally. It is not about economy or money or even news headlines; it is about people and lives and social harmony in Europe!

greece-and-eu_2213303b