Living between ‘Now’ and ‘Not Yet’

Today is Christmas Eve and I am looking forward to celebrating it with the family in Minnesota. At the same time missing my family in Latvia.

Many of us have favorite Christmas memories, so let me share mine. Growing up in Latvia while still part of the Soviet Union, we celebrated Christmas behind closed curtains. We would light candles and have a nice dinner but it was kept as a very private affair. Remember, we were living in an officially atheist country and you never knew who was watching. Somehow it made Christmas even more special, though. I liked the ‘secrecy’ and ‘mystery’ and the ‘underground’ feel of it before it became so mainstream.

My parents were not Christians and I don’t remember any conversations about God or my parents ever explaining to me what Christmas was. I just knew that it was a time of the year when you go to church and when you think about God. And I started to piece it together by listening to Christmas carols I heard in the church or from my grandmother’s stories.

Yes, I went to church on Christmas Eve. And this is my favorite memory – my dad and his childhood friend taking us, children, to the Lutheran church in Sarkandaugava, Riga. Neither dad were churchgoing but this was something they decided to do. And I loved it. I liked sitting in the balcony, listening to the choir, looking down on the huge Christmas tree and enjoying the smell of pine and candles. It felt like I was in ‘heaven’.

But the greatest impression was the Story. Usually someone read from the gospel of Luke 2:14, retelling the message proclaimed by the angels to the shepherds. “Glory to God in Heaven, and upon earth Peace, Good News to the children of men.”

I would start to cry. As soon as I heard that there will be peace on earth, I felt something in me explode. Is it really possible? It seemed too good to be true – Peace on Earth. This was the best news to me.

As I have mentioned in my previous blogs, I grew up in an atmosphere of fear and anxiety because of the Cold War. As children, we heard about all the threats, including the possibility of nuclear war. Also, my dad liked to watch programs on politics and history and I heard about all the different wars going on around the world. It certainly looked like people just don’t know how to get along. Even the experts did not have any answers. It was frightening to feel like there is no hope.

Then I heard it – God has an answer and His answer is Jesus. I felt power and assurance and hope and joy in this proclamation. If God is truly intervening in human affairs, then this is for real. Then nothing can stop this because God is all powerful and keeps His word.

Fast forward to 2015 and I still feel the same emotions and have the same thoughts when I hear, “For a child is born to us, a son is given to us. The government will rest on his shoulders. And he will be called: Wonderful Counselor, Mighty God, Everlasting Father, Prince of Peace.

Yes, the conflicts and wars are still there.  We still live between that night in Bethlehem and the future day when there is truly Peace on Earth! That is why Christmas is not the whole story… later there is Easter and even that it is not the whole story…

We are encouraged to be like children because the children are simple. They know that God keeps His word.

Merry Christmas! God bless Us, Every One!

Ģimene 106

This is one of my younger brother’s Christmas memories

Ir Ziemsvētku vakars, un priecājos sagaidīt to kopā ar ģimeni Minesotā. Vienīgi skumstu pēc saviem radiem Latvijā.

Daudziem no mums ir mīļākās Ziemsvētku atmiņas, šoreiz pastāstīšu savējās. Manā bērnībā svinējām ģimenes Ziemsvētkus aiz ‘aizvērtiem aizkariem’. Ar eglīti, svecītēm un gardām vakariņām, bet bez liekas uzmanības. Tolaik vēl bija sajūta, ka dzīvojot valstī, kur oficiālā ideoloģija ir ateisms, labāk nereklamēt savu privāto dzīvi kaimiņiem. Turklāt klāt tāds nacionālais elements. Tas lika izjust Ziemsvētkus kā kaut ko īpašu, slepenu, kā ‘pagrīdes’ aktivitāti. Ja godīgi, tā sajūta man patika labāk nekā tagadējie komerciālie, vidusmēra Ziemsvētki.

Mani vecāki nebija kristieši, un es neatceros nevienu sarunu par Dievu vai šo svētku nozīmi. Es tikai zināju, ka tajā dienā daudzi iet uz baznīcu, un tur runā par Dievu. Un es pati sāku ‘lipināt’ savus priekšstatus, klausoties Ziemsvētku korāļus vai vecmammas stāstus.

Jā, Ziemsvētkos mēs pat gājām uz baznīcu. Un tā ir mana mīļākā atmiņa – vienreiz mans tētis un viņa bērnības draugs ved mūs, bērnus, uz luterāņu baznīcu Sarkandaugavā. Neviens no tētiem nebija baznīcā gājēji, bet viņi tā nolēma. Un kā man tas patika! Man patika sēdēt balkonā… klausīties baznīcas korī, kas likās kā eņģeļu balsis…patika skatīties uz milzīgo egli un baudīt skuju un sveču smaržu. Man likās, ka esmu ‘debesīs’.

Bet vislielāko iespaidu atstāja pats Stāsts. Kāds lasīja vārdus, ko eņģeļi pasludina ganiem Lūkas vēstījumā. “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”

Es sāku raudāt. Kad izdzirdēju vārdus par mieru pasaulē, kaut kas manī uzsprāga. Vai tas tiešām ir iespējams? Vai varu ticēt savām ausīm? Tās bija vislabākās ziņas.

Kā jau rakstīju agrāk, es uzaugu Aukstā kara baiļu un nedrošības atmosfērā. Bērnībā mēs ‘zinājām’ par draudiem, ieskaitot atomkaru. Vēl mans tētis skatījās daudz raidījumus par politiku un vēsturi, un es klausījos par visādiem kariem un konfliktiem pasaulē. Man kā bērnam bija skaidrs, ka cilvēki nemāk sadzīvot viens ar otru. Pat eksperti bija neziņā, kā to atrisināt. Ir briesmīgi dzīvot bez cerības.

Un te pēkšņi dzirdu – Dievam ir veids, kā to atrisināt. Es sajutu spēku, pārliecību, cerību un prieku. Ja Dievs ‘iejaucas’cilvēces attiecībās, tad tas ir pa īstam. Tad nekas to neapturēs, jo Dievam viss ir iespējams, un Viņš tur savu vārdu.

Patinot uz priekšu, 2015. gadā es izjūtu to pašu, kad dzirdu vārdus: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa pleciem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”

Jā, konflikti un kari nav beigušies. Mēs joprojām dzīvojam starp nakti Betlēmē un dienu nākotnē, kad patiesi pienāks Miers virs Zemes! Tāpēc ar Ziemsvētku stāstu nekas nebeidzas… vēlāk seko Lieldienas, bet arī ar to stāsts nebeidzas…

Mums atgādina, lai topam par bērniem, jo bērni ir vienkārši. Viņi zina, ka Dievs tur savu vārdu.

Priecīgus Ziemsvētkus! Lai Dievs mūs visus svētī!

Enough of Supersize Fear

If there is universal word and emotion in 2015, it is Fear. Phobia. Anxiety. Paranoia. This is nothing new for humankind even if we somehow think that the challenges are unique to our times and situation. Just study history, autobiographies,  ancient literature like the Bible and see that people and nations have always struggled with fears and have chosen many different ways of dealing with it. Some wise, some foolish and even dangerous.

Still, it seems that for our generation the events of 2014-15 and reactions to these events have taken a whole new level. This year I have been on three continents – Asia, Europe and North America – and fear is ‘in the air’. In people’s conversations and minds, publications, newspapers, internet, TV, radio, politician’s statements… and on and on.

I am not immune to fear. You know, the common childhood fear of the dark, of ghosts, of snakes under my bed, of strange people, of unknown, of deep waters and hidden creatures.  I also grew up in an atmosphere of fear during the Cold War which is a long story in itself. Then I started to travel the world because of my job and I have been in many ‘scary’ situations, but that is also another story.

What I want to talk about is our current obsession with all kinds of ‘threats’. Inside and outside enemies. We are afraid and anxious but we keep feeding these fears until it becomes a self-fulfilling prophesy. For example, many of my friends in Thailand are afraid of ghosts and evil spirits, but they love going to horror movies. (As I often tell people in the US, the horror movies in Thailand make Hollywood-ones look like PG rated.) OK, I am not an expert but let me tell you – they are very disturbing. So, my Thai friends get even more afraid of evil spirits. Our neighbor across the street always left the room lights on during the night.

Fear (2)

True, many people can distance themselves from fiction but what about so called ‘non-fiction’? Like the news? We get into arguments how much of the news is actual facts and how much is ‘fiction’. My point is though that I don’t understand how people can feed themselves with this steady diet of fear. It is like the documentary “Supersize Me” but this time we are not talking about food but our phobias.

Don’t misunderstand me. I follow the news. I watch the international news channels; I read stories online; I do my own research. I want to be informed but I don’t want to be formed by it. I want to be formed by those things that are Christ-like.

Recently in Latvia I attended some very interesting lectures about our most common phobias. For Latvians, here is the link to Zanis Lipke Memorial Museum and the recordings of these lectures.

All of us could give lists of names and things and global trends that we are afraid of. What are Latvians afraid of? At the top of the list would be Russia and the migrant crisis in Europe. What are Russians afraid of? I would have to ask my Russian friends but from previous conversations I know that there has been a steady diet of fear of the West, NATO and special mistrust of the US. I am sure that terrorism is on people’s minds, too, and fear of getting on airplanes now.

Of course, Islamophobia is wide-spread. As evidenced by the shocking fact that Donald Trump can make bizarre statements and not feel like he has completely disqualified himself from leading a nation. We all have some very embarrassing (mildly speaking) politicians but he must be going for the prize.

All of us – Christians, Muslims, Buddhists, Atheists… Latvians, Thais, Russians and Americans  – are afraid of the exact same things: conflict, war, terrorists, unemployment, poverty, instability, fast change, the unknown, many of the aspects of globalization like migration, climate change.

So, my question is – how much more afraid do we all want to get? How much more do we want to Supersize These Fears? Personally, I have had more than enough. Some fears and anxiety are reasonable and need to be addressed and discussed and wrestled with but the excess I want to vomit out. It is not nutritious for my soul. It poisons my whole being.

Fear affects our mind, emotions, physical well-being, but worst of all, it erodes our relationships. It causes us to isolate ourselves or to start acting like mean dogs who attack and bite out of fear. Fear is a horrible and dangerous adviser and motivator.

Who is your adviser in these challenging times? What is forming your reactions and actions? Next week I will tell you what brings me peace of mind and heart and helps me sleep at night…

Klaipeda 22

 

Latviski:

Šajā, 2015. gadā ir viens vārds un emocija, ko piedzīvo visā pasaulē. Bailes. Fobija. Trauksme. Tas nav nekas jauns, pat ja mums liekas, ka patreizējās problēmas un izaicinājumi ir kaut kas īpašs. Pietiek pastudēt vēsturi, autobiogrāfijas, senos rakstus kā, piemēram, Bībeli, lai saprastu, ka cilvēki un tautas ir vienmēr saskārušies ar bailēm. Un cīnījušies ar tām daudzos un dažādos veidos. Gan gudri, gan negudri un pat bīstami.

Un tomēr 2014.-2015. gads ir nesis lielu izaicinājumu mūsu paaudzei, un cilvēku reakcija uz notikumiem ir pacēlusi šīs bailes jaunā līmenī. Esmu bijusi trīs kontinentos – Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā, un bailes virmo gaisā. Gan cilvēku sarunās un prātos, gan plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos, gan politiķu runās un darbos… un tā tālāk.

Man nav imunitāte pret bailēm. Bērnībā piedzīvots viss – bailes no tumsas, no spokiem, no čūskām zem gultas, no svešiniekiem, no dziļa ūdens un visa, kas tur dziļumā čum un mudž. Arī bērnība Aukstā kara atmosfērā bija pilna baiļu un trauksmes, bet tas ir atsevišķs stāsts. Vēlāk darba braucienos esmu bijusi daudzās ‘bailīgās’ situācijās. Arī par to kādā citā reizē.

Kam es gribu pievērsties šodien, tā ir mūsu pašreizējā apsēstība ar visāda veida ‘draudiem’. Gan iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Mēs baidāmies un esam uztraukušies, bet turpinam barot šīs bailes, līdz pravietojums pats sāk piepildīties. Piemēram, daudziem maniem draugiem Taizemē ir ļoti bail no spokiem un ļauniem gariem, bet viņiem ļoti patīk šausmu filmas. Neesmu eksperts, bet Taizemē tās tiešām ir baismīgas. (Bieži esmu teikusi amerikāņiem, ka Holivudas šausmenes ir salīdzinoši vieglas.) Un lūk, mani draugi taizemieši vēl vairāk sāk baidīties no ļauniem gariem. Mūsu kaimiņiene pa nakti vienmēr atstāja istabu gaismas ieslēgtas.

Protams, lielākā daļa cilvēku prot atšķirt izdomu no īstenības, bet ko darīt ar šo “īstenību”? Piemēram, pasaules ziņām? Mēs gan strīdamies, cik daudz šajās ziņās ir faktu un patiesības, un cik daudz ir izdomas vai pus-patiesības. (Arī tas ir labs stāsts citai reizei.) Mani nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki sēž uz šīs baiļu diētas. Gluži kā tai dokumentālajā filmā “Palielini mani” jeb “Pārbaro mani”, kas rādīja ātrās ēdināšanas sekas. Šoreiz mēs nerunājam par ēdienu, bet gan par savām fobijām.

Tikai nepārprotiet. Es sekoju ziņām – gan vietējām, gan pasaulē. Skatos starptautiskos ziņu kanālus; lasu rakstus internetā. Veicu savus pētījumus. Es gribu būt informēta, bet negribu būt ietekmēta vai iebīdīta vai iebaidīta. Es vēlos, lai mani ietekmē tās lietas, kuras mācīja un darīja Jēzus.

Nesen Latvijā es apmeklēju dažas interesantas lekcijas par mūsu tipiskajām fobijām. Šeit būs saite uz Žaņa Lipkes Memoriālā Muzeja mājas lapu, kur ir šo lekciju ieraksti.

Mēs visi varam sastādīt sarakstu ar vārdiem, lietām un pasaules procesiem, no kā mums bail. No kā latviešiem bail? Sarakstā būtu gan patreizējā Krievijas politika, gan bēgļu krīze Eiropā. No kā cilvēkiem Krievijā bail? Man vajadzēja pajautāt saviem krievu draugiem, bet no iepriekšējām sarunām zinu, ka viņiem ir bijusi pamatīga baiļu diēta – bailes no Rietumiem un NATO, it sevišķi no ASV. Domāju, ka arī terorisms ir cilvēku prātos, un negribas kāpt lidmašīnā.

Ļoti izplatīta ir islamofobija. Kaut vai nesenie amerikāņu politiķa Donalda Trampa izteicieni un izlēcieni, un fakts, ka viņam nemaz neliekas, ka jau ir sevi diskvalificējis no iespējamā valsts vadītāja amata. Mums visiem ir politiķi, par kuriem (maigi izsakoties) kaunēties, bet Donalds Tramps cīnās par zelta medaļu.

Mums… kristiešiem, musulmaņiem, budistiem, ateistiem… latviešiem, krieviem, taizemiešiem, ameikāņiem…bail no viena un tā paša: konflikta, kara, teroristiem, bezdarba, nabadzības, nedrošības, straujām izmaiņām, nezināmas nākotnes, globālās migrācijas un klimata izmaiņām.

Tāpēc jautājums – cik vēl vairāk mēs gribam baidīties? Cik daudz vairāk gribam uzbarot un pārbarot savas bailes? Es jau esmu atēdusies. Bailes un trauksme ir normāla un saprotama reakcija, un mums par to jārunā un jāpārdomā un jālemj, kā rīkoties. Bet to, kas ir pāri veselīgai normai, es gribu vemt laukā. Tas man nedod nekādu labumu. Vienīgi visu saindē.

Bailes ietekmē mūsu prātu, emocijas, pat fizisko veselību, bet visļaunākās sekas ir izpostītas attiecības. Bailes liek mums norobežoties un pašizolēties, vai arī kļūt par nikniem suņiem, kuri savu baiļu dēļ metas kost. Bailes ir slikts un pat bīstams padomdevējs.

Kas ir tavs padomdevējs šajā laikā? Kas ietekmē tavu reakciju un rīcību? Nākamnedēļ es uzrakstīšu par to, kas man dod mieru prātam un dvēselei, un palīdz naktī mierīgi gulēt…

 

My husband digs through the rubbish

The nations of the world are meeting in Paris, France to discuss the climate change; the warming of our planet; the pledges that have been made and the reality that those pledges are not ambitious enough. We are negotiating how to cut carbon emissions and to limit global warming to 2C (3.6F)

We are not talking about some greenhouse where to grow tomatoes and other vegetables. We are talking about the ‘greenhouse’ we live in.

The debate has definitely shifted. It does not matter if you believe that the global warming is the result of rapid industrialization or the signs of natural climate cycles. The fact remains – our planet is warming and more and more people around the world are suffering because of it. Extreme weather, severe floods or droughts, food shortages, climate refugees… of course, not just people, but the animals and the nature itself suffers.

I have observed plenty of it with my own eyes. For example, in Southeast Asia where I have lived for the last few years. Plastic rubbish everywhere – on the road, in the forest, in the water, in the field. Plastic is so cheap there and used without much thought. I look at the ground that has to ‘swallow’ it and I feel sadness and anger.

I think of my grandmother who is a gardener and has the highest love and respect for the soil. She knows what is good soil and what is bad soil and how long it takes to nurture a small plot of land to make it fertile. She gets upset at me when I use lots of dish soap or other cleaning supplies because she does not want it to go into the ground. She would be horrified to see and ‘smell’ most of the sewage water and canals in Southeast Asia.

Then I have my husband who also gets upset at me. Well, more annoyed than upset. I think that I am good at recycling. Then comes he and finds something else in our rubbish that I should not have thrown out. Wherever we are staying, first things first – he locates the local recycling bins. Or asks the people we are staying with, ‘how do you recycle? where should we put it?’

In Latvia we are very proud of our nature and clean air and clean water, but we still fail when it comes to renewing the resources. Take that same recycling since it is the easiest thing that everyone can do. We throw out plastic, paper, glass… Most of municipalities provide recycling bins but they are often disaster. I open the paper bin and I see regular waste thrown in. I can imagine what some of Riga residents have thought, watching my husband open those large bins, pulling out items. ‘Why is this foreigner digging through the rubbish? He does not look like a homeless person.’

My Latvian friends can correct me but as far as I know, most of rubbish still ends up in the landfills. I also know people in the countryside who just bury it. So, our beautiful land has to ‘swallow’ it and rubbish produces lots of methane.

IMG_9270

There are many other people who make me think twice about the things I waste. These people make their living from sorting our rubbish and reselling what can be sold or reusing what can be used. In Cairo, Egypt I learned that 80% of the rubbish gets recycled. Mostly sorted by human hands. I stayed in the Cairo neighborhood where thousands of people do that for living. Yes, it stunk and I had to get used to it. I remember washing clothes and hanging them to dry, thinking of the ‘aroma’ all around.

Then I think of Mae Sot, Thailand where families live at the local dump site and children help their parents to climb the mounds of waste, looking for anything recyclable or valuable. Children would also make toys out of the things they found and show it off as a treasure.

One of the millions of reasons why I will never look at my rubbish bin the same.

IMG_9265

Latviski:

Pagājšnedēļ Parīzē sākās pasaules mēroga konference, kas ir veltīta klimata izmaiņām; mūsu planētas sasilšanai; lieliem solījumiem un apziņai, ka ar šiem solījumiem vien nepietiek. Mēs turpinam apspriest, kā samazināt oglekļa izmešus atmosfērā un ierobežot globālo sasilšanu ap +2C

Izklausās, it kā runātu par siltumnīcu. Taču šoreiz nerunājam par tomātiem un gurķiem, bet gan mūsu Zemi un mūsu pašu dzīves kvalitāti.

Saruna ir ievirzījusies dziļā gultnē. Vienalga, vai mēs uzskatām, ka globālo sasilšanu izraisa pasaules straujā industralizācija un cilvēku darbošanās, vai arī domājam, ka piedzīvojam normālu klimata izmaiņu ciklu. Fakti nemainās – mūsu planēta sasilst, un arvien vairāk cilvēku no tā cieš. Ekstrēmi laika apstākļi, stipras vētras, spēcīgi plūdi vai arī liels sausums, pārtikas trūkums, klimata bēgļi… Protams, cieš ne tikai cilvēki, bet visa radība.

Daudzas no šīm problēmām esmu redzējusi savām acīm. Piemēram, dzīvojot Dienvidāzijā. Kur vien skaties, plastmasa! Uz ceļiem, mežos, ūdenī, laukā. Plastmasa tur ir tik ļoti lēta, ka nav pat jāpiedomā. Es skatos uz augsni, kas to pamazām ‘norij’, un mani pārņem skumjas un dusmas.

Iedomājos savu vecmammu, kura ir dārzniece, un izturas pret augsni ar vislielāko mīlestību un cieņu. Viņa zin, kas ir auglīga vai neauglīga zeme, un cik ilgi un smagi jāstrādā, lai to koptu. Viņa dusmojas uz mani, kad lietoju trauku mazgājamos vai citus tīrāmos līdzekļus, jo viņa necieš, ka tā ķīmija nonāk ūdenī vai kaut kur zemē. Viņa būtu šokēta, ieraugot un paostot notekūdeņus un kanālus Dienvidāzijā.

Arī mans vīrs uz mani dusmojas. Ja ne dusmojas, tad vismaz aizrāda. Man pašai liekas, ka esmu apzinīga atkritumu šķirotāja. Bet tad virtuvē ienāk viņš, un atkal kaut ko atrod tai miskastes spainī, ko nevajadzēja mest laukā. Kad ierodamies jaunā vietā, viņš uzreiz piefiksē, kur ir atkritumu šķirotavas. Un jautā vietējiem, kā viņi šķiro atkritumus, un kur mums to likt?

Latvijā mēs ļoti lepojamies ar tīro dabu, gaisu un ūdeni, bet mums vēl daudz jāuzlabo resursu atjaunošanā un pārstrādē. Kaut vai tā pati atkritumu šķirošana, kas ir tik vienkārša lieta. Bet vienalga metam miskastē plastmasu, papīru, stiklu… Lielākā daļa pašvaldību (varbūt pat visas?) nodrošina konteinerus atkritumu šķirošanai, bet bieži vien tur ir tāda ‘miskaste’. Atveru konteineru papīram, un tur jau pārtikas atkritumu maisi. Mēģinu iedomāties, ko ir padomājuši tie Rīgas iedzīvotāji, kuri ir redzējuši manu vīru šad tad rokamies pa tiem lielajiem konteineriem, un metot stiklu pie stikla, plastmasu pie plastmasas. “Ko tas ārzemnieks tur meklē? Neizskatās taču pēc bomža.”

Mani draugi Latvijā, variet mani palabot, bet, cik man zināms, lielākā daļa atkritumu Latvijā nonāk parastās izgāztuvēs. Pazīstu arī lauciniekus, kuri plastmasu un stiklu vienkārši ierok dziļi savā zemē. Mūsu skaistajai zemei tas viss ‘jānorij’. Nemaz nerunājot par metāna gāzes veidošanos, utt.

Ne tikai vecmamma un mans vīrs liek man aizdomāties par lietām, ko metu laukā. Ir daudzi citi cilvēki. Tie, kuriem atkritumu šķirošana ir galvenais ienākumu avots. Ēģiptes galvaspilsētā Kairā es uzzināju, ka tur 80% no atkritumiem tiek pārstrādāti. Izšķiroti ar cilvēku rokām. Es pavadīju kādu laiku vienā no Kairas rajoniem, kur to darīja tūkstošiem cilvēku. Jā, smaka bija briesmīga, un bija pie tā jāpierod. Atceros, ka izkāru izmazgātās drēbes, un domāju par ‘aromātu’, kādā tās žūs.

Vēl es iedomājos par Meisot pilsētu Taizemē, kur ģimenes dzīvo vietējā atkritumu izgāztuvē. Bērni palīdz saviem vecākiem, kāpjot šajos mēslu kalnos un meklējot visu, ko var pārdot un pārstrādāt. Bērni bieži atrod arī kādas lietas, ko izmantot savām rotaļām.

Viens no miljoniem iemeslu, kāpēc es uz savu miskastes spaini skatos ar citām acīm…