Genie out of the bottle…

The summer in Latvia is beautiful but it is difficult to take my mind off the UK news. On June 23 Latvians celebrated the most popular holiday called Ligo when people enjoy the shortest nights of the year. Being in the nature with lots of good food, singing, dancing but mostly good time with friends and family.

Then comes the morning after. This year it meant another sunny day and time to enjoy nice breakfast. (For many who had too much to drink, not so enjoyable though.) And then people checked the news and found out that while Latvians were partying and dancing and eating, the British people voted to ‘Leave’ the European Union. The breakfast conversations turned serious as people were trying to digest – What Just Happened?

One of the most controversial politicians in the UK, Nigel Farage from UKIP (UK Independence Party) was celebrating and pronounced that “Let June 23 go down in history as our Independence Day…. ” He also said that “The Euroskeptic genie is out of the bottle”.

I have no need to write about the reactions of people in the UK, other nations, governments, media and so on. There are so many well written articles online for those who are interested. What I want to talk about are these “genies out of the bottle”. First of all racism, bigotry and xenophobia!

One British friend of mine who is a peace builder in Luton, a very diverse English town, wrote on his FB page a few days before the vote: ” We’re in a referendum campaign which can only leave a legacy of anger and hatred, whichever way it goes. It goes way further than a choice to remain or leave, but has the potential to redefine what it means to be British. … A monster has been unleashed among us, and many are still not recognising it.”

After a series of racist incidents, I asked another friend of mine who lives and works in the UK whether this is just the media picking and choosing or does this really mean an increase. He believes that there is an increase because some people got the feeling that their feelings and views were “given a green light.”

After the recent racist graffiti incident at the Polish Social and Cultural Association in Hammersmith, London, Joanna Ciechanowska, director of POSK’s gallery said: “All of a sudden a small group of extremists feel empowered… they think they have the support of half of the nation. It’s sad because living here for so many years and being married to an Englishman, I have never actually encountered any racism in this country, and this is the first time it happened straight in my face. Whoever did this was an ugly person who saw a window of opportunity.”

Have we created a window of opportunity for this ‘genie’ of racism and bigotry? Was it let out of the bottle or was it always out of the bottle? And only feels more empowered now.

This is exactly the kind of thing that worries and upsets me. We, the people, who know the terrible consequences of these kind of spiritual powers on the loose… we can still be so apathetic. It is obvious that one of the big jobs on the “morning after” is to put this genie back in the bottle. It will not go back there willingly and politely. It will kick and scream.

“Keep Calm and Carry On” will not do. We will have to “Love your neighbor as yourself” and “Resist the evil”. (Read the rest of the story from the Polish Cultural Centre.)

I have more thoughts on this subject but will save them for the next blog.

Dear Poles

One of the many cards sent to the Polish Centre after the incident in Hammersmith (photo from the Internet)

Latvian:

Vienkārši gribas baudīt jauko vasaru Latvijā, bet prāts aizņemts ar ziņām no Britu salām. Jo izrādījās, kamēr mēs līgojām, dziedājām, dejojām un ēdām, briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Brokastis Jāņu rītā daudziem pārvērtās par nopietnām politiskām sarunām, kurās cilvēki centās sagremot jaunumus – Kas Tur Tikko Notika?

Viens no vispretrunīgākajiem britu politiķiem Naidžels Faražs, kurš pārstāv Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju, priecīgi paziņoja, ka “23. jūnijs ieies vēsturē kā neatkarības diena”. Un, ka “no pudeles ir izlaists džins vārdā Eiroskepse”.

Es nevēlos rakstīt par cilvēku reakciju Apvienotajā Karalistē vai pie mums vai citur, un ko saka politiķi un mediji. Tie, kuri interesējas, var internetā atrast neskaitāmi daudzus labus rakstus. Es gribu parunāt par citiem “džiniem”, kas arī izlaisti no pudeles. Pirmkārt jau rasisms, aizspriedumi un ksenofobija jeb bailes no svešiniekiem!

Viens no maniem angļu draugiem strādā miera celšanas jomā Lutonā – pilsētā, kura ir piedzīvojusi dažādus konfliktus. Dažas dienas pirms referenduma viņš rakstīja savā Facebook lapā: “Mēs redzam referenduma kampaņu, kas atstās mantojumā dusmas un naidu jebkura balsojuma rezultātā. Runa iet par kaut ko vairāk nekā tikai izvēle starp palikšanu vai aiziešanu. Runa iet par mums kā britiem… Mūsu vidū ir palaists vaļā kaut kas briesmīgs, un daudzi joprojām to neaptver.”

Pēc nesenajām rasisma izpausmēm Apvienotajā Karalistē pajautāju draugam latvietim, kurš dzīvo un strādā Anglijā, vai tiešām šī naidīgā attieksme ir pieaugusi, vai arī tā ir kārtējā ziņu dienestu izvēle kaut ko ‘izmakšķerēt’. Pēc viņa domām incidentu skaits tiešām ir pieaudzis, jo dažiem “lika sajusties, ka nu tik būs zaļā gaisma.”

Pēc incidenta Poļu Biedrības un Kultūras Asociācijas namā Londonā, kur uz sienas bija parādījies naidīgs graffiti, biedrības pārstāve Joanna Cehanovska teica, ka “pēkšņi daļa ekstrēmistu sajutās varenāki… Viņi domā, ka viņus atbalsta puse tautas. Skumji, jo dzīvoju šeit jau daudzus gadus, turklāt mans vīrs ir anglis, un nekad neesmu saskārusies ar rasismu šajā valstī. Tā ir pirmā reize, kad to piedzīvoju. Tas, kurš to izdarīja, ir nejauks cilvēks, kurš gaidīja iespēju izpausties.”

Vai mēs esam radījuši iespēju izpausties šim rasisma un aizspriedumu ‘džinam’ jeb garam? Vai tas tika izlaists laukā no pudeles, vai arī tas vienmēr ir bijis brīvībā? Un tagad vienkārši jūtas varenāks.

Tieši tas mani arī visvairāk sadusmo un uztrauc. Mēs, cilvēki, kuri labi zinām, kādas briesmīgas sekas var atstāt šādi gari palaisti brīvībā… mēs joprojām varam būt tik apātiski. Viens ir skaidrs, ka tagad tas ‘džins’ ir jādabū atpakaļ pudelē. Tas neies tur atpakaļ labprātīgi un mierīgi. Tas pretosies, spārdīsies un kliegs.

Ar slaveno britu lozungu “Paliekat mierā un uz priekšu!” te nepietiks. Te būs vajadzīgs “Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” un “Stājieties pretī ļaunumam”. Ko arī darīja Poļu Biedrības kaimiņi.

Man vēl ir ko teikt par šo tēmu, bet tas lai paliek nākamajam blogam.

 

30 years later I still cringe at the name of Chernobyl

They say it was a beautiful spring day. What did I do on April 26, 1986? Since it was a Saturday, I must have gone to school in the morning (we used to have school on Saturdays) and then had a weekend to enjoy. I was 12 years old and did not worry about too many things.

But the following weeks and months became the one of the most sad and scary memories of my childhood. Latvia does not border Ukraine but we are not far. People had no idea that 1000 km away we just had the worst nuclear accident in history. A product of severely flawed Soviet-era reactor design combined with human error.Nobody was telling us, the citizens of USSR, anything. Only few days later the first official news started coming through.

Everyone was shocked and worried. I started hearing words like “terrible accident, Ukraine, nuclear plant, Chernobyl, radiation, radioactive cloud, radioactive rain, polluted environment, tragedy, emergency, victims…” There was lots of fear and frustration because the official news in the media was so censored and even false that people did not believe it. Everyone realized it must be much worse than the official version. People were also angry but felt powerless.

One of my friends who grew up in Ukraine, still gets very emotional when she speaks about those events. The annual parade in Kiev on May 1, the Worker’s Day, did not get cancelled. Even though the authorities knew what had happened and how the radiation had spread. Chernobyl is only 135 km (88 miles) from Kiev and thousands of children and youth and adults were parading through the city streets, singing, holding signs of Soviet leaders while everything was covered in invisible radioactive dust.

In childhood I had heard so much about the atomic bombs dropped on Hiroshima and Nagasaki that I had horrible pictures of Chernobyl in my mind. Only much later we saw some images of the actual blown-up reactor.  I had never thought about radioactive clouds but the wind blows where it wants and it blew the poisonous particles across large part of Eastern and Northern Europe. I remember being told not to pick wild mushrooms and berries in the woods.

But the greatest fear was very personal. There was a massive forced mobilization of men into military service to go and contain the contamination and clean up the area. Especially young men with construction skills (the average age of those later called “liquidators” was between 30-40) and my dad worked in construction. Mom was indignant at the thought and I was scared and dad must have been worried. I don’t know how aware were my younger brothers. Eventually he was not mobilized. I have never asked but most likely he was exempt because of family and three young children.

I know other men, though, who were forced to go. My stepdad was one of those ‘unlucky’ ones. He had tried to avoid it but the Soviet army truck drove up to their home and soldiers loaded the “unwilling ones” in. They had to take off their civilian clothes and put on uniforms and travel to Ukraine. He spent 6 months in the worst affected region not so far from the epicenter. Since this clean-up crew was now ‘officially’ in the army, they were guarded by other soldiers to make sure people did not desert. And their ‘protective gear’ was rubber gloves and simple face mask.

My stepdad has already passed away from cancer. Not doubt his health and peace of heart were destroyed by the Chernobyl. Nobody knows the actual number of immediate victims and those who died later. The numbers are big and they vary but it is not about the numbers. What we remember is an overwhelming tragedy, people’s sacrifice and bravery and also terrible injustice.

Therefore I can never place April 26, 1986 in the spring. In my subconscious mind it is a very dark dark time.

35069.ngsversion.1422031304325.adapt.676.1

Liquidator pushes a baby in a carriage who was found during the cleanup of the Chernobyl nuclear accident, 1986

Saka, ka esot bijusi jauka pavasara diena. Ko todien darīju? Neatceros. Tā kā 1986. gada 26. aprīlis bija sestdiena, drošvien gāju uz skolu, un pēc tam priecājos par nedēļas nogales brīvdienām. 12 gadu vecumā nav daudz rūpju.

Taču nākamās nedēļas un pat mēnešus atceros kā vienu lielu, melnu mākoni. Atceros, kā pieaugušie sāka runāt par “briesmīgu avāriju, Černobiļu, atomreaktoru, radiāciju, ārkārtas stāvokli, radioaktīvu lietu” un tā tālāk. Atceros tās bailes un uztraukumu, jo bija skaidrs, ka oficiālās valsts ziņas nesaka visu vai pat melo. Tātad patiesība bija daudz briesmīgāka, ja jau slēpj. Cilvēki bija dusmīgi, un reizē jutās bezspēcīgi.

Kāda man pazīstama sieviete no Ukrainas joprojām nevar runāt par to dienu notikumiem bez dusmām un sāpēm. Kaut vai par 1. maija, Darbaļaužu dienas, gājienu Kijevā, kas netika atcelts, lai gan valdība zināja, kas noticis 135 km attālumā. Tūkstošiem cilvēku – bērni, jaunieši, pieaugušie – priecīgā gājienā ar dziesmām un plakātiem, kas pārklāti ar neredzamo radioaktīvo putekļu kārtu.

Vēl atceros, kā tika apspriests radioaktīvais mākonis un indīgais lietus. Toreiz domāju, kāpēc vējam japūš to tieši uz ziemeļiem pāri Latvijai uz Skandināvijas pusi. Kāpēc nevar to aizpūst kaut kur citur. Un kā lai tagad zin, vai var lasīt tās sēnes un ogas mežā. Un kas man tagad līs uz galvas? Visas tās sarunas likās kā murgs vai šausmene. Bērnībā biju redzējusi japāņu multeni par Hirošimu un Nagasaki, kas man neļāva naktīs gulēt.

Bet vislielākās bailes bija par tēti. Ka tikai nepaņem viņu tajā piespiedu mobilizācijas vilnī, jo viņš strādāja kolhoza celtnieku brigādē. Tieši vajadzīgais vecums un vajadzīgā profesija. (Lasīju, ka lielākā daļa avārijas seku likvidētāju bija vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Vidēji 34 gadi.) Mamma bija kareivīgi noskaņota… nekad to nepieļaušot. Mēs taču esam trīsbērnu ģimene. Man bija bail. Neatceros, bet drošvien arī tētis bija satraucies. Beigās vinu nepaņēma. Varbūt tiešām to trīs bērnu dēļ.

Bet citiem ‘nepaveicās’. Pēc gadiem dzirdēju patēva stāstus par šo piespiedu mobilizāciju. Armijas auto vienkārši atbrauca uz viņu mājām Līgo vakarā, jo zināja, kur ‘slapstošos’ latviešus tajā vakarā atrast. Iesauktie vīri pat mēģinājuši mukt, bet kur aizskriesi. Atdod civilās drēbes un velc armijas formu. Viņš nostrādāja avārikas seku likvidēšanas zonā 6 mēnešus. Tā kā oficiāli šie strādnieki skaitījās karavīri, tad tika citu karavīru uzmanīti, lai nebēgtu. Esot bijuši gumijas zābaki, gumijas cimdi, sejas maskas… un nekā cita īpašai aizsardzībai.

Mans patēvs jau aizgājis mūžībā. Ar vēzi un veselu slimību sarakstu. Nav šaubu, ka Černobiļa sagandēja gan veselību, gan dvēseles mieru. Viņš nespēja piedot šo netaisnību, un tuviniekiem bija bieži jādzird šie stāsti. Statistika par upuriem ir nepilnīga, bet par skaitļiem es nedomāju. Es domāju par šo briesmīgo nelaimi, par cilvēku pašaizliedzību un drosmi. Domāju arī par tiem, kuri kaut vai ne no brīvas gribas, bet tomēr upurēja savas veselības un pat dzīvības, lai šo indi savāktu. Domāju arī par lielo netaisnību.

Tāpēc man vienmēr liekas, ka tas nenotika pavasarī. Jo manā zemapziņā tas palicis kā drūms, drūms laiks.

 

This one goes out to Brussels

So, this week I was away from the Internet for a few days and quite enjoyed it. No Donald Trump, no Apple and FBI, no crisis, no war, no bad news… actually no news. I was teaching in a remote place on Thailand – Myanmar border, surrounded by farms, villages and beautiful mountains. I enjoyed the sound of roosters, dogs barking and some of my new friends singing while they are taking a shower or working outside. All I had to worry about was making sure my mosquito net was fully tucked in at night.

Whenever I am away from the Internet for more than three days while traveling, my greatest fear is that someone in my family will get hurt or even die and I will find out much later. I make sure my relatives have our phone number in Thailand or wherever but they still prefer to contact me through social media. Little frustrating but this is how it goes.

Life is a mysterious thing with lots of irony. I left my peaceful surroundings to find out that indeed somebody has died. Not in my family but in many other families. People in Belgium and other countries have lost their loved ones because of a senseless act of violence. Even the families of the suicide bombers have lost their loved ones – these guys were somebody’s sons and brothers and cousins. Evil does not discriminate, it destroys everyone in its path. It has no preferred race, gender or religion.

Another irony was that during those days I was teaching about peace building and reconciliation. Even using Europe Union as an example of peace and stability and how in 2012 it was awarded the Nobel Peace Prize for “over six decades [having] contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy and human rights in Europe.” Of course, I told my students that Europeans are not perfect and there are many issues and challenges but we have come a long way from being a continent of constant wars and feuds.

I really did not want to hear such bad news. Not from Brussels or anywhere else. Not from Istanbul, not from Ankara, not from Baghdad, not from Paris, not from cities in Pakistan or Nigeria or Yemen. Each place where people experience this kind of evil, is traumatized and the scars remain. Life is not the same anymore…

Life is not the same for people in Belgium. It is not the same to go to the metro and to think that so many people did not reach the next station. Did not reach their job, their school, their family. It will not be the same to go back to Brussels airport and to think that the anticipation of travel and joy of having a vacation turned out to be ‘the wrong place at the wrong time.’

I am very sorry. Words fall short at such a time as this.

But I am also more than ever determined to continue to walk the road of peace. I do not mean being naive or singing “We are the world, we are the children” and proclaiming that some kind of positive thinking will take these evil things away. Evil is real and people make really evil choices. At the same time I will not join those who will find the fix-it-all solution in violence and declare “Nuke them all!”

Many have already written and many others will write articles and expert opinions about Belgium. There is plenty of blame to go around and people who are most affected will deal with their grief in many ways.

I don’t know if this was planned on Easter week or it was simply a chosen date. It does not matter. But it matters to me that Easter events from so long ago deal with exactly this kind of human experience. The Light came into the darkness and there was a moment when the darkness celebrated a victory. But its victory was short lived.

The Light is risen indeed. It is back with a universe-changing kind of force and the first words we –  the frightened, the bruised, the hopeless, the grieving – hear is “Do not be afraid. Peace be with you!”

12

Title photo from the Internet; this one is mine.

Latviski:

Tas nenotiek pārāk bieži, ka varu atpūsties no interneta, bet pagājušajā nedēļā tādas bija vairākas dienas. Nekāda Donalda Trampa, nekādu strīdu starp Apple un ASV drošības dienestiem, nekādu karu, nekādu sliktu ziņu… vienkārši nekādu ziņu. Man bija jāpasniedz lekcijas nomaļā ciematā netālu no Taizemes – Mjanmas robežas, kur apkārt ir tikai lauki, mazi miestiņi un džungļiem klāti kalni. Varēju klausīties vistu kladzināšanā, suņu rejās un manu draugu dziesmās, kamēr viņi strādā vai mazgājas. Vienīgais, par ko bija jāuztraucas vakaros, vai odu tīkls virs gultas ir kārtīgi noslēgts.

Pārbraucienu un darba laikā, kad neesmu tikusi pie interneta ilgāk kā trīs dienas, visvairāk uztraucos par to, ka kāds mans radinieks varētu ciest negadījumā vai pēkšņi nomirt, un es to uzzinātu krietni vēlāk. (Esmu bijusi līdzīgā situācijā.) Prombūtnē no Latvijas vienmēr iedodu radiem savu telefona numuru Taizemē vai kur citur, bet vienalga viņi parasti komunicē caur soctīkliem. Tas mazliet kaitina, bet ko padarīsi.

Dzīvē ir daudz noslēpumu un ironijas. Es atstāju savu ‘miera ostu’ pierobežā un, atgriežoties pilsētā, uzzināju, ka kāds tiešām ir miris. Tikai ne manā ģimenē. Cilvēki Beļģijā un citās valstīs ir zaudējuši savus mīļos caur briesmīgu vardarbību. Arī pašnāvnieku spridzinātāju ģimenes ir zaudējušas savējos mīļos – šie puiši bija kādam dēli, brāļi un brālēni. Ļaunums nav diskrimējošs; tas iznīcina visu savā ceļā. Tas nešķiro pēc rases, dzimuma vai reliģijas.

Visdziļākā ironija man personīgi bija tas, ka manas lekcijas bija veltītas miera celšanas un izlīguma tēmai. Es pat izmantoju Eiropas Savienību kā piemēru, un minēju 2012. gadā piešķirto Nobela Miera prēmiju  par miera un izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu Eiropā. Protams, es skaidroju studentiem, ka eiropieši nav perfekti, un mums ir daudz problēmu un izaicinājumu, bet mēs tomēr esam pielikuši daudz pūliņu, lai pārveidotu šo karojošo kontinentu par reģionu, kur valda miers.

Es tiešām negribēju dzirdēt šādas sliktas ziņas. Ne no Briseles, ne no citurienes. Ne no Stambulas, ne no Ankāras, ne no Bagdādes, ne no Parīzes, ne no pilsētām Pakistānā vai Nigērijā vai Jemenā. Katra vieta, kas piedzīvo šādu ļaunumu, ir dziļi traumēta, un šīs rētas paliek. Dzīve vairs nav tāda kā agrāk…

Dzīve Beļģijā ir mainījusies. Tagad, ejot uz metro staciju, tu iedomāsies par tiem, kuri nesasniedza savu nākamo pieturu. Kuri nesasniedza savu darbu, vai skolu, vai mājas. Braucot uz Briseles lidostu tu iedomāsies par tiem, kuriem ceļojuma prieka un brīvdienu baudas vietā bija tā nelaime atrasties “neīstajā vietā un neīstajā brīdī.”

Man patiešām ļoti žēl. Nav vārdu, kas to var līdz galam aprakstīt.

Bet man ir vēl viena reakcija. Šī traģēdija man palīdz vēl vairāk un skaidrāk apņemties turpināt savu darbu miera celšanas jomā. Es negribu, lai mēs būtu naivi, vai vienkārši, rokās sadevušies, dziedātu dziesmiņas, ka esam “pasaule un pasaules bērni”, vai sludinātu, ka pozitīvā domāšana palīdzēs atvairīt visus ļaunos uzbrukumus, vai arī par tiem nedomāt. Ļaunums ir reāls, un cilvēki izvēlas darīt ļaunas lietas. Tajā pašā laikā es nepievienošos otrai nometnei, kas atrod vienkāršu vardarbīgu risinājumu – uzspridzināt viņus visus!

Daudzi jau ir izteikušies, un vēl daudzi rakstīs savas domas un ekspertu atzinumus par Beļģiju, par Eiropu. Tiks meklēti vainīgie, tiks meklētas atbildes, un cilvēki, kuri cieta vistiešākajā veidā, izrādīs savas sēras dažādos veidos.

Es nezinu, vai šie uzbrukumi tika plānoti Lieldienu nedēļas laikā ar nolūku, vai arī tas bija vienkārši izdevīgs datums. Tam nav nozīmes. Bet nozīme ir patiesībai, ka vēsturiskie Lieldienu notikumi aprakstīja mūsu cilvēces pieredzi. Gaisma nāca tumsā, un bija brīdis Golgātas kalnā, kad tumsa svinēja uzvaru. Bet šī uzvara bija ļoti īsa.

Gaisma ir patiesi augšāmcēlusies. Tā atgriezās ar spēku, kas izmaina visu universu, un pirmie vārdi, ko mēs, nobijušies, sāpināti, cerību un ticību labā uzvarai zaudējuši un sērās, izdzirdam, ir “Nebaidieties! Miers ar jums!”

 

 

Tale as old as time: My tribe against yours

So, I was thinking about our tribalism in Europe and elsewhere and suddenly remembered one of my favorite children’s stories, “Ronia the Robber’s Daughter” by Astrid Lindgren. It is truly one of my favorite books and I have read it many times. I can still experience the same emotions I had when I read it as a child.

Sorry to spoil the plot for those who have not read it, but it is a beautiful metaphor or parable about something we can all relate to – my tribe is not your tribe, my family is not yours and sometimes there is a big schism between them.

Ronia is a girl growing up among a clan of robbers living in a castle in the woodlands. As the only child of Matt, the chief, she is expected to become the leader of the clan someday. Their castle, Matt’s Fort, is split in two parts by a lightning bolt. Ronia grows up with her clan of robbers as the only company, until a rival robber group led by Borka moves into the other half of the castle, worsening the longstanding rivalry between the two bands.

Don’t many of us feel like we live in a castle that is split in two? Or three? Or four? There have been events and global trends that have the same effect as the lightning bolt. The wars that have re-drawn the borders of nations, colonial and imperial powers deciding who will live where, people being exiled and moved from one land to another, people without a home, new neighbors (of different language and culture and faith) arriving and moving in… Truly a split castle where often one side does not interact much with the other. And the less we relate to each other and the less we interact, the schism gets wider and wider.

I am reminded of a comment by  Vladislav Nastavsev, a talented Latvian/Russian stage director, who dares to talk about the schism that still exists in our Latvian ‘castle’. His family is ethnically Russian and he just directed a play called “Lake Of Hope” to address some of these deeply personal and dividing issues. I read a quote by V. Nastavsev, comparing what happened in Latvia during the occupation by USSR to a nuclear explosion. It happened, it changed our life in profound ways, we cannot go back but how do we live forward?

And no, I am not saying that all our ethnic and national families are like feuding clans of robbers, but I do know what ‘my people are not your people’ means.

Something happens that changes Ronia’s life completely. She meets a little boy and it turns out that he is Birk, the only son of Borka, the rival chief. He is the only other child she has ever met, and so she is sorry that he is a Borka. They start a game of jumping across the schism and later on become friends.

Ronia jumping

Have you ever been in her shoes? Where you think that he or she is not ‘one of us’? Where you look at each other wondering what the other is thinking about you? What have they been told in their family or tribe about my tribe? They look like me, but are we really the same? I have been there… standing with some trepidation… wondering how to bridge the gap.

Ronia and Borka keep their friendship secret. (It means they do not post it on Facebook) The climax of the story happens when Ronia’s father captures Birk and thinks that now their clan has won. Then unthinkable happens –  Ronia jumps across and gives herself to the Borkas so she must be exchanged.  Her father disowns her and refuses to acknowledge her as his daughter.

I remember feeling so sorry and sad for Ronia and her dad. His heart is broken because his daughter is ‘a traitor’. Or is she?  And what about her mom who is torn between her husband and her daughter? There is a point in most peace building and reconciliation  efforts when peacemakers get labeled ‘traitors’. They dare to reach out to the ‘others’. They dare to listen, they dare to become friends, they dare not to follow their father’s and chief’s ways and make a new way.

I will not spoil the ending with details in case you want to read it now, but it does end well.

Are you ready for some big and daring jumps? Start practicing…

Ronia and Birk

Illustrations by Ilon Wikland

Latviski:

Bieži domāju par mūsdienu ‘ciltīm’ Eiropā un pasaulē. Pēkšņi atcerējos vienu no saviem mīļākajiem bērnības stāstiem “Ronja – laupītāja meita”, ko sarakstījusi Astrīda Lindgrēne. Tā tiešām man ir ļoti mīļa grāmata, pārlasīta vairākas reizes. Vēl joprojām atceros tās bērnības emocijas, pārdzīvojot par varoņiem.

Piedodiet, ka pastāstīšu priekšā tiem, kas nav lasījuši, bet šis stāsts ir brīnišķīga metafora mūsdienu pasaulei, un mums visiem pazīstamajai pieredzei – mana cilts nav tavējā, mana ģimene nav tavējā, un reizēm starp mums ir liela un dziļa plaisa.

Ronja ir meitene, kura uzaug laupītāju dzimtā, un dzīvo pilī mežā vidū.Viņa ir Matisa, dzimtas vadoņa vienīgais bērns, tātad kādu dienu viņai būs jākļūst par dzimtas jeb cilts vadoni. Naktī, kad Ronja piedzimst, zibens sašķeļ pili jeb Matisa cietoksni divās daļās. Ronja aug bez citu bērnu klātbūtnes, līdz kādu dienu pils otrā daļā ievācas cita laupītāju dzimta, kuru vada Borka. Abas dzimtas jau tā ir naidīgas, bet šī ‘kaimiņu būšana’ vēl vairāk saasina šo konfliktu.

Vai daudziem no mums neliekas, ka mēs dzīvojam tādās sašķeltās pilīs? Ne tikai divās, bet pat trīs vai vairākās daļās? Pagātnē un tagadnē ir notikumi un pagriezieni, kuri ir gluži kā negaidīts zibens spēriens. Kari un konflikti, kas pārzīmē valstu robežas; impērijas, kuras izlemj, kur cilvēkiem būs dzīvot vai nedzīvot; bēgļu gaitas un izsūtījums; cilvēki bez mājām; jauni kaimiņi ar ‘svešu valodu, kultūru un ticību’, kuri iekārtojas blakus… Tiešām kā sašķeltā pilī, kur bieži vien abas puses dzīvo atsevišķi, katra par sevi. Un, jo mazāk mēs satiekamies un tusējamies un draudzējamies, jo dziļāka un lielāka top plaisa.

Tas man atgādina salīdzinājumu, kuru izteica Vladislavs Nastavševs, talantīgais Latvijas režisors. Viņš nebaidās runāt par šo plaisu, kas eksistē Latvijas ‘pilī’. Kaut vai nesenā JRT izrāde “Cerību ezers” (kuru vēl neesmu redzējusi, bet ļoti gribu), kurā viņš runā par šiem pretrunīgajiem jautājumiem ļoti dziļā un intīmā veidā. Kādā rakstā es lasīju, ka Nastavševs salīdzina to, kas notika Latvijā padomju okupācijas laikā, ar atomsprādzienu. Tas notika; tas atstāja smagas un sāpīgas un paliekošas sekas; tas izmainīja mūsu dzīves pašos pamatos. Mēs nevaram atgriezties pagātnē un to mainīt, bet kā lai dzīvojam uz priekšu?

Lūdzu, nepārprotiet… Es nesalīdzinu mūsu etniskās un tautiskās ģimenes ar naidīgām laupītāju dzimtām, bet es zinu, ko nozīmē ‘manējie nav tavējie’.

Atpakaļ pie stāsta. Kaut kas pamatīgi izmaina Ronjas dzīvi. Viņa satiek zēnu, un izrādās, ka tas ir Birks, pretinieka laupītāju vadoņa Borkas vienīgais dēls. Viņa nekad nav satikusi citus bērnus, un tāpēc viņai žēl, ka viņš ir no Borkas dzimtas. Viņi sāk sacensties un mēģināt pārlekt pāri plaisai, kas arī izdodas, un pamazām abi kļūst par draugiem.

Vai tu esi kādreiz bijis vai bijusi Ronjas ādā? Tu satiec kādu, un izrādās, ka viņš vai viņa nav ‘savējais’. Abi skataties viens uz otru, un mēģinat uzminēt otra domas. Vai arī iedomāties, kas ir stāstīts un mācīts otra ģimenē vai dzimtā vai tautā vai ticībā vai TV? Izskatamies līdzīgi, bet vai tiešām tādi esam? Es esmu bijusi šādās situācijās… stāvu uztraukusies… domāju, kā lai tiek pāri tai plaisai…

Ronja un Birka slēpj savu draudzību no savām dzimtām (viņi neraksta par to Feisbukā). Stāsta kulminācija pienāk tad, kad Ronjas tētis noķer Birku un domā, ka tagad ir uzvarējis. Taču notiek neiedomājamais – Ronja pārlec pāri uz otru pusi un nodod sevi Borkas rokās, lai notiktu gūstekņu apmaiņa. Un tētis atsakās no savas meitas.

Es atceros, ka raudāju, lasot šo epizodi. Man bija tik ļoti žēl gan Ronjas, gan viņas tēta. Viņam ir salauzta sirds, jo meita ir ‘nodevēja’. Vai tiešām viņa ir nodevēja? Un ko darīt mammai, kurai sirds plēšas uz abām pusēm? To var piedzīvot, strādājot pie miera celšanas un cenšoties panākt izlīgumu. Kāds tiks nodēvēts par ‘nodevēju’, jo uzdrīkstas iet pie tiem ‘citiem’. Uzdrīkstas klausīties, uzdrīkstas iedraudzēties, uzdrīkstas nesekot savam tēvam vai vadonim. Uzdrīkstas piedāvāt jaunu ceļu.

Es nesabojāšu stāsta beigas tiem, kas tagad vēlas izlasīt šo brīnišķīgo bērnu grāmatu, bet viss ies uz labu.

Vai esi gatavs vai gatava lieliem un drosmīgiem lēcieniem? Jāsāk trenēties…

Enough of Supersize Fear

If there is universal word and emotion in 2015, it is Fear. Phobia. Anxiety. Paranoia. This is nothing new for humankind even if we somehow think that the challenges are unique to our times and situation. Just study history, autobiographies,  ancient literature like the Bible and see that people and nations have always struggled with fears and have chosen many different ways of dealing with it. Some wise, some foolish and even dangerous.

Still, it seems that for our generation the events of 2014-15 and reactions to these events have taken a whole new level. This year I have been on three continents – Asia, Europe and North America – and fear is ‘in the air’. In people’s conversations and minds, publications, newspapers, internet, TV, radio, politician’s statements… and on and on.

I am not immune to fear. You know, the common childhood fear of the dark, of ghosts, of snakes under my bed, of strange people, of unknown, of deep waters and hidden creatures.  I also grew up in an atmosphere of fear during the Cold War which is a long story in itself. Then I started to travel the world because of my job and I have been in many ‘scary’ situations, but that is also another story.

What I want to talk about is our current obsession with all kinds of ‘threats’. Inside and outside enemies. We are afraid and anxious but we keep feeding these fears until it becomes a self-fulfilling prophesy. For example, many of my friends in Thailand are afraid of ghosts and evil spirits, but they love going to horror movies. (As I often tell people in the US, the horror movies in Thailand make Hollywood-ones look like PG rated.) OK, I am not an expert but let me tell you – they are very disturbing. So, my Thai friends get even more afraid of evil spirits. Our neighbor across the street always left the room lights on during the night.

Fear (2)

True, many people can distance themselves from fiction but what about so called ‘non-fiction’? Like the news? We get into arguments how much of the news is actual facts and how much is ‘fiction’. My point is though that I don’t understand how people can feed themselves with this steady diet of fear. It is like the documentary “Supersize Me” but this time we are not talking about food but our phobias.

Don’t misunderstand me. I follow the news. I watch the international news channels; I read stories online; I do my own research. I want to be informed but I don’t want to be formed by it. I want to be formed by those things that are Christ-like.

Recently in Latvia I attended some very interesting lectures about our most common phobias. For Latvians, here is the link to Zanis Lipke Memorial Museum and the recordings of these lectures.

All of us could give lists of names and things and global trends that we are afraid of. What are Latvians afraid of? At the top of the list would be Russia and the migrant crisis in Europe. What are Russians afraid of? I would have to ask my Russian friends but from previous conversations I know that there has been a steady diet of fear of the West, NATO and special mistrust of the US. I am sure that terrorism is on people’s minds, too, and fear of getting on airplanes now.

Of course, Islamophobia is wide-spread. As evidenced by the shocking fact that Donald Trump can make bizarre statements and not feel like he has completely disqualified himself from leading a nation. We all have some very embarrassing (mildly speaking) politicians but he must be going for the prize.

All of us – Christians, Muslims, Buddhists, Atheists… Latvians, Thais, Russians and Americans  – are afraid of the exact same things: conflict, war, terrorists, unemployment, poverty, instability, fast change, the unknown, many of the aspects of globalization like migration, climate change.

So, my question is – how much more afraid do we all want to get? How much more do we want to Supersize These Fears? Personally, I have had more than enough. Some fears and anxiety are reasonable and need to be addressed and discussed and wrestled with but the excess I want to vomit out. It is not nutritious for my soul. It poisons my whole being.

Fear affects our mind, emotions, physical well-being, but worst of all, it erodes our relationships. It causes us to isolate ourselves or to start acting like mean dogs who attack and bite out of fear. Fear is a horrible and dangerous adviser and motivator.

Who is your adviser in these challenging times? What is forming your reactions and actions? Next week I will tell you what brings me peace of mind and heart and helps me sleep at night…

Klaipeda 22

 

Latviski:

Šajā, 2015. gadā ir viens vārds un emocija, ko piedzīvo visā pasaulē. Bailes. Fobija. Trauksme. Tas nav nekas jauns, pat ja mums liekas, ka patreizējās problēmas un izaicinājumi ir kaut kas īpašs. Pietiek pastudēt vēsturi, autobiogrāfijas, senos rakstus kā, piemēram, Bībeli, lai saprastu, ka cilvēki un tautas ir vienmēr saskārušies ar bailēm. Un cīnījušies ar tām daudzos un dažādos veidos. Gan gudri, gan negudri un pat bīstami.

Un tomēr 2014.-2015. gads ir nesis lielu izaicinājumu mūsu paaudzei, un cilvēku reakcija uz notikumiem ir pacēlusi šīs bailes jaunā līmenī. Esmu bijusi trīs kontinentos – Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā, un bailes virmo gaisā. Gan cilvēku sarunās un prātos, gan plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos, gan politiķu runās un darbos… un tā tālāk.

Man nav imunitāte pret bailēm. Bērnībā piedzīvots viss – bailes no tumsas, no spokiem, no čūskām zem gultas, no svešiniekiem, no dziļa ūdens un visa, kas tur dziļumā čum un mudž. Arī bērnība Aukstā kara atmosfērā bija pilna baiļu un trauksmes, bet tas ir atsevišķs stāsts. Vēlāk darba braucienos esmu bijusi daudzās ‘bailīgās’ situācijās. Arī par to kādā citā reizē.

Kam es gribu pievērsties šodien, tā ir mūsu pašreizējā apsēstība ar visāda veida ‘draudiem’. Gan iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Mēs baidāmies un esam uztraukušies, bet turpinam barot šīs bailes, līdz pravietojums pats sāk piepildīties. Piemēram, daudziem maniem draugiem Taizemē ir ļoti bail no spokiem un ļauniem gariem, bet viņiem ļoti patīk šausmu filmas. Neesmu eksperts, bet Taizemē tās tiešām ir baismīgas. (Bieži esmu teikusi amerikāņiem, ka Holivudas šausmenes ir salīdzinoši vieglas.) Un lūk, mani draugi taizemieši vēl vairāk sāk baidīties no ļauniem gariem. Mūsu kaimiņiene pa nakti vienmēr atstāja istabu gaismas ieslēgtas.

Protams, lielākā daļa cilvēku prot atšķirt izdomu no īstenības, bet ko darīt ar šo “īstenību”? Piemēram, pasaules ziņām? Mēs gan strīdamies, cik daudz šajās ziņās ir faktu un patiesības, un cik daudz ir izdomas vai pus-patiesības. (Arī tas ir labs stāsts citai reizei.) Mani nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki sēž uz šīs baiļu diētas. Gluži kā tai dokumentālajā filmā “Palielini mani” jeb “Pārbaro mani”, kas rādīja ātrās ēdināšanas sekas. Šoreiz mēs nerunājam par ēdienu, bet gan par savām fobijām.

Tikai nepārprotiet. Es sekoju ziņām – gan vietējām, gan pasaulē. Skatos starptautiskos ziņu kanālus; lasu rakstus internetā. Veicu savus pētījumus. Es gribu būt informēta, bet negribu būt ietekmēta vai iebīdīta vai iebaidīta. Es vēlos, lai mani ietekmē tās lietas, kuras mācīja un darīja Jēzus.

Nesen Latvijā es apmeklēju dažas interesantas lekcijas par mūsu tipiskajām fobijām. Šeit būs saite uz Žaņa Lipkes Memoriālā Muzeja mājas lapu, kur ir šo lekciju ieraksti.

Mēs visi varam sastādīt sarakstu ar vārdiem, lietām un pasaules procesiem, no kā mums bail. No kā latviešiem bail? Sarakstā būtu gan patreizējā Krievijas politika, gan bēgļu krīze Eiropā. No kā cilvēkiem Krievijā bail? Man vajadzēja pajautāt saviem krievu draugiem, bet no iepriekšējām sarunām zinu, ka viņiem ir bijusi pamatīga baiļu diēta – bailes no Rietumiem un NATO, it sevišķi no ASV. Domāju, ka arī terorisms ir cilvēku prātos, un negribas kāpt lidmašīnā.

Ļoti izplatīta ir islamofobija. Kaut vai nesenie amerikāņu politiķa Donalda Trampa izteicieni un izlēcieni, un fakts, ka viņam nemaz neliekas, ka jau ir sevi diskvalificējis no iespējamā valsts vadītāja amata. Mums visiem ir politiķi, par kuriem (maigi izsakoties) kaunēties, bet Donalds Tramps cīnās par zelta medaļu.

Mums… kristiešiem, musulmaņiem, budistiem, ateistiem… latviešiem, krieviem, taizemiešiem, ameikāņiem…bail no viena un tā paša: konflikta, kara, teroristiem, bezdarba, nabadzības, nedrošības, straujām izmaiņām, nezināmas nākotnes, globālās migrācijas un klimata izmaiņām.

Tāpēc jautājums – cik vēl vairāk mēs gribam baidīties? Cik daudz vairāk gribam uzbarot un pārbarot savas bailes? Es jau esmu atēdusies. Bailes un trauksme ir normāla un saprotama reakcija, un mums par to jārunā un jāpārdomā un jālemj, kā rīkoties. Bet to, kas ir pāri veselīgai normai, es gribu vemt laukā. Tas man nedod nekādu labumu. Vienīgi visu saindē.

Bailes ietekmē mūsu prātu, emocijas, pat fizisko veselību, bet visļaunākās sekas ir izpostītas attiecības. Bailes liek mums norobežoties un pašizolēties, vai arī kļūt par nikniem suņiem, kuri savu baiļu dēļ metas kost. Bailes ir slikts un pat bīstams padomdevējs.

Kas ir tavs padomdevējs šajā laikā? Kas ietekmē tavu reakciju un rīcību? Nākamnedēļ es uzrakstīšu par to, kas man dod mieru prātam un dvēselei, un palīdz naktī mierīgi gulēt…

 

Freedom from fear in Myanmar

“It is not power that corrupts but fear. Fear of losing power corrupts those who wield it and fear of the scourge of power corrupts those who are subject to it.” This conviction by Aung Sun Suu Kyi, a Burmese leader and former political prisoner, highlights an important truth. It also describes a life that is lived in a non-violent and courageous resistance to this kind of fear.

Last week Myanmar (Burma) held first democratic elections in 25 years. The votes are still being counted but it is already clear that the National League for Democracy (NLD) has won an overwhelming majority. Estimated 70% of the votes. The people have chosen and now the world is watching whether the military rulers will respect their own people’s will.

I am rejoicing together with my friends. They have been waiting for this day for a very long time… I have been waiting for this for many years, too. Ever since my husband and I started working on Thai-Burma border helping refugees from Burma, we have believed together with our friends that one day they will be able to return home, that one day their nation will be truly free.

There is lots of joy but also awareness that there is still a long and hard road ahead. The government cannot be fully democratic while 25% of the seats in the national parliament are reserved for the military and the military appoints three government ministers.  The most popular national leader to become a president would be Aung Sun Suu Kyi, but it is not possible under the current Constitution. It disqualifies anyone whose children have foreign citizenship and Aung Sun Suu Kyi’s sons have British passports because she had a British husband.

Also, there were millions of people who were not able to vote – people who live in areas where there is still armed conflict, internally displaced persons, refugees in the camps on Thailand/Burma border, migrants working in other countries, the Rohingya ethnic group…

Sill, this is an amazing and big step towards long-awaited freedom and peace. The elections were peaceful and the results make a very loud and clear statement what kind of country people want to live in. My memory flashes back to 1990 when in my own nation, Latvia, we celebrated a similar moment when the parliament voted to reinstate the independence of Latvia. My grandparents had waited for 50 years. Honestly it did not seem possible that we would experience it in our life-time, but the ‘miracle’ happened.

Then began the process of learning to live in freedom and there were many many challenges. Latvia is still dealing with some of the residue from our Soviet past. When you are not used to being free, you have to learn to be free. Physical freedom does not mean automatically a psychological and emotional and spiritual freedom where you have peace with yourself and your neighbor.

When I exchange stories with our friends from Burma, I realize that I experience an amazing journey together with my nation. Journey of hope and dream that became reality, journey of freedom from fear… Now I watch my friends making the same kind of journey and I want to help them in any way I can. This is just the start and now the real work of developing, re-building, healing and transforming begins. But today is the day of celebration!

DSCN0148

Latviski:

“Nevis vara mūs samaitā, bet bailes. Bailes pazaudēt varu samaitā tos, kuriem tā pieder, un bailes no varas posta samaitā tos, kuri tai pakļauti.” Tā domā un saka Aung San Su Či, politiķe, opozīcijas vadītāja un bijusī politieslodzītā Mjanmā (Birmā). Šajos vārdos ir izteikta kāda svarīga patiesība. Un savā dzīvē viņa pati ir turējusies pie šīs pārliecības, izrādot nevardarbīgu pretestību šādām bailēm.

Pagājšnedēļ Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas pēc 25 gadu ‘pārtraukuma’. Balsis vēl tiek skaitītas, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka Nacionālā Demokrātijas Līga ir guvusi pārliecinošu uzvaru. Tiek prognozēts vismaz 70% atbalsts. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli, un tagad visa pasaule gaida un vēro, vai militārā vara cienīs savas tautas gribu.

Es priecājos kopā ar saviem draugiem. Viņi ir gaidījuši šo dienu ļoti, ļoti ilgi… Arī es to gaidu jau daudzus gadus. Kopš mēs ar vīru sākām strādāt uz Taizemes – Birmas robežas un palīdzēt bēgļiem no Birmas, mēs ticam kopā ar saviem draugiem, ka kādu dienu viņi varēs atgriezties mājās, ka kādu dienu viņu valsts būs patiesi brīva.

Ir liels prieks, bet arī skaidra apziņa, ka priekšā garš un grūts ceļš ejams. Valdība un valsts nevar būt pilnīgi demokrātiska, kamēr militārajiem spēkiem ir atvēlētas 25% vietas parlamentā, un garantēti trīs ministru posteņi. Vispopulārākais kandidāts nākamajam Birmas prezidentam ir Aung San Su Či, bet, saskaņā ar patreizējo konstitūciju, viņa nevar ieņemt šo amatu. Tādēļ, ka prezidentam nedrīkst būt bērni ar citas valsts pilsonību, bet Su Či dēliem ir britu pases, jo viņas vīrs bija Lielbritānijas pilsonis. (Šis likums tika pieņemts tieši tādēļ, lai viņa nevarētu kļūt par prezidentu.)

Vēl viena liela problēma ir fakts, ka vēlēšanās nevarēja piedalīties vairāki miljoni cilvēku. Tie, kuri dzīvo karadarbības zonās; tie, kuri ir bēgļu gaitās gan iekšzemē, gan citās zemēs; tie, kuri strādā ārpus Birmas; Rohinga mazākumtautības cilvēki, jo tiem vispār netiek piešķirta pilsonība.

Tomēr šis ir milzīgs un liels solis uz ilgi gaidīto brīvību un mieru. Vēlēšanas noritēja mierīgi, un rezultāti ļoti skaidri un gaiši pasaka, kādā valstī cilvēki vēlas dzīvot. Atceros 1990. gadu, kad mēs Latvijā svinējām Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Mūsu vecvecāki un vecāki bija to gaidījuši 50 gadus. Daudzi neticēja, ka kaut ko tādu piedzīvosim savas dzīves laikā, bet notika ‘brīnums’.

Tad sākās grūtais un sarežģītais process mācīties dzīvot brīvībā. Latvijā joprojām mēs izjūtam PSRS laika un sistēmas sekas. Kad ilgu laiku nav piedzīvota brīvība, to jāmācās no jauna. Fiziska brīvība vēl nenozīmē psiholoģisku, emocionālu un garīgu brīvību, kad mēs mākam mīlēt sevi pašu un savus līdzcilvēkus.

Sarunās ar draugiem no Birmas, es arvien vairāk sāku aptvert, cik apbrīnojams ceļš iets kopā ar manu tautu Latvijā. Ceļš no cerībām un sapņiem uz realitāti, ceļš uz brīvību no bailēm… Tagad mani draugi iet šo pašu ceļu, un es vēlos viņus atbalstīt, kā vien varu. Ir pats sākums lielajam darbam, lai atjaunotu, dziedinātu, pārveidotu un attīstītu valsti, bet šodien ir diena priekam un līksmībai!

Latvians and our blind sides

Mahatma Gandhi famously said, “You must be the change you wish to see in the world”. The more I reflect and the more I try to practice it, my experience tells me that these words are very true. I cannot change situations and attitudes around me if I am not willing to do some deep soul-searching first. How can I help someone or even confront someone if I have ‘a log in my own eye’.

This comes out in our conversations – opinions, arguments, discussions… Every ‘hot topic’ reveals our prejudices and preconceived ideas (an opinion formed beforehand without adequate evidence) that have not been challenged. For example, the current discussions about receiving asylum seekers or even economic migrants in Latvia. One objection I hear is that ‘those people just want to come here to get our government’s support. They do not want to work and have no work ethic. They are lazy or just seeking an easy life.”

Few thoughts on this. First of all, it is totally untrue. Yes, there are always some people who take advantage of anything they can get for ‘free’. The vast majority of the people I meet around the world want to work because work gives dignity. The Universal Declaration of Human Rights (Article 23) says “Everyone has the right to work, to free choice of employment, to just and favourable conditions of work and to protection against unemployment.” Work is not a privilege; work is a right!

DSCN2220

Secondly, such statements imply that we, Latvians, are always hard working; that we never take advantage of our government and social welfare system; for sure we don’t take advantage of benefits in other wealthier EU countries like Ireland and UK and Sweden; we never seek ‘easy life’ and we would never take anything for ‘free’.

When someone mentions our own tragic history when after WWII thousands of Latvians were forced to live in exile, we are quick to think or say, “Yes, Latvians needed international help but we were always so good to our host countries. We were very good immigrants – never causing any trouble, hard working, integrating into out host cultures, speaking the language, etc. Plus, we were white, church going and cultured.”

Sorry for the sarcasm but doesn’t this smell of self-righteousness? I am not speaking on behalf of the generation that suffered during the war. I have no right to do that and I cannot be in their shoes. Still, I had two uncles who lived in exile in Ireland and Sweden. And I know that there were tensions and prejudices between the asylum seekers/immigrants and the local people.

What about stories of Latvians currently living and working in UK and Ireland, etc? If I was to base my opinions on some of the media stories, I would think that British people are hosting lots of ‘drunks, murderers, trouble makers, drain on social benefits’ and so on.

And then there is the talk about the drug smugglers and criminals who will try to disguise as ‘refugees’. Nice to know that I am from a small country that has no drug dealers, no crime, no illegal trade, no smuggling, no human trafficking, no corruption, no alcoholism…

I will let Martin Luther King Jr. say the final words on this topic. “Nothing in all the world is more dangerous than sincere ignorance and conscientious stupidity.”
Protest against immigration in Latvia

Image by © VALDA KALNINA/epa/Corbis

Latviski:
Latvieši un mūsu paškritikas trūkums
Gandijs teica slavenos vārdus: “Tev pašam jābūt tām izmaiņām, ko vēlies redzēt pasaulē.” Jo vairāk es to pārdomāju un jo vairāk cenšos tā dzīvot, es piedzīvoju šo vārdu patiesumu. Es nevaru izmainīt situācijas un apkārtējo attieksmi, ja neesmu gatava pārbaudīt pati savu sirdi. Nevaru palīdzēt citiem, kur nu vēl kaut ko aizrādīt, ja man pašai ir ‘baļķis acīs”.
Tas atklājas mūsu sarunās – uzskatos, argumentos, diskusijās… Katra ‘karstā tēma’ izgaismo mūsu aizspriedumus un nepamatotus uzskatus, kas nav tikuši izaicināti vai apšaubīti. Piemēram, patreizējās diskusijas par patvēruma meklētājiem Latvijā, vai arī runājot par ekonomiskajiem imigrantiem. Viena no pretenzijām, ko dzirdu, ir šāda: “Tie cilvēki grib vienkārši dzīvot uz mūsu valsts rēķina. Viņi negrib strādāt; viņiem nav darba ētikas. Viņi ir slinki un laimes meklētāji.”

Dažas domas šajā sakarā. Pirmkārt, šis apgalvojums ir galīgi nepatiess. Jā, protams, vienmēr būs kādi cilvēki, kas izmantos visas iespējas dabūt kaut ko par ‘velti’. Taču lielākā daļa cilvēku, kurus satieku pasaulē, grib strādāt, jo darbs piešķir cilvēkam cieņu. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā ir teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.” Darbs nav privilēģija; darbs ir mūsu tiesības!

Otrkārt, no malas tas izklausās apmēram tā: “Mēs, Latvijas iedzīvotāji, visi esam ļoti strādīgi. Mums ir vislabākā darba ētika. Mēs nekad neizmantojam savu valsti vai kādus sociālus pabalstus ļaunprātīgi. Mēs nekādā veidā neizmantojam ES bagātākās valstis, piemēram, Lielbritāniju, Zviedriju, Īriju, jo mēs neesam nekādi laimes meklētāji, un mēs nekad negribam neko par ‘velti’.”

Diskusijā tiek pieminēti arī Latvijas cilvēki, kuri devas bēgļu gaitās pēc Otrā Pasaules kara. Tad mēs ātri iebilstam gan domās, gan vārdos: “Jā, latviešiem bija nepieciešama starptautiska palīdzība, bet mēs vienmēr un visur bijām par svētību. Mēs bijām ļoti labi imigranti – nekad neradījām problēmas, smagi strādājām, uzreiz integrējāmies mītnes zemēs, iemācījāmies valodu, utt. Turklāt mēs bijām baltie, kulturālie un kristīgie.”

Atvainojos par sarkasmu, bet vai tas neož pēc paštaisnības? Es nerunāju trimdas latviešu vārdā. Šī paaudze gāja cauri lielām ciešanām. Man nav tiesību viņus vērtēt. Bet manai vecmammai arī bija divi brāļi, kuri nonāca Īrijā un Zviedrijā. Un es zinu no viņu stāstiem, ka bija sava veida spriedze un pat aizspriedumi starp patvēruma meklētājiem un vietējiem iedzīvotājiem.

Un kā ar mūsu tautiešiem, kuri dzīvo un strādā Lielbritānijā un Īrijā un citur? Ja es vadītos tikai no ziņām masu mēdijos, es domātu, ka britiem jāpacieš “dzērāji, kaušļi, slepkavas, laimes meklētāji, pabalstu izmantotāji” un tā tālāk.

Vēl tiek argumentēts, ka starp patvēruma meklētājiem ielavīsies narkotiku un ieroču pārvadātāji. Cik jauki, ka es esmu no mazas valsts, kur šobrīd nav ne narkotiku dīleru, ne noziedznieku, ne kontrabandas, ne cilvēku tirdzniecibas, ne alkoholisma…

Beigšu ar Martina Lutera Kinga, Jr. citātu: “Nekas pasaulē nav tik bīstams, kā patiesa nezināšana vai apzināta muļķība”.