My friends from Syria help me to be a better Latvian

Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Picture2

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!

What makes us Latvian? Let’s talk values…

Few days ago I watched a debate about values in Latvia. Big topic and lots of interpretations. Afterwards I had more questions than answers. What is a value? Is there such a thing as specifically Latvian values? How are our values different from other places and cultures? Or are they the same?

I think of universal values. For example, the ones described in the declaration of Universal Human Rights and by world religions. The main value is the dignity of each individual human being. Yes, some of us grow up in very individualistic societies (like USA, France, also Latvia) and others grow up in very group oriented or collectivist societies (like Thailand, China, Rwanda) but still the dignity of each person needs to be protected and valued.

We, Latvians, like to emphasize our work ethic. But honestly, I have never been anywhere where good work ethic was not important. I have not met people who stated ‘laziness’ as their value. There are hard working Latvians and ‘lazy’ Latvians. It is true, though, that there is a connection between work and ownership. In the Soviet times many people were trying to work as little as possible or make low quality things because they did not see any purpose or benefit from their work. Everything was owned by the State. You care less when it is not your own and I think we still have some residue of this.

Latvians value patience, endurance and politeness. Also, we are know for our skills to adjust. Latvia has experienced so many different ‘rulers’, ‘systems’ and ‘ways of life’ that people have had to adjust and make the best of it. Patience and endurance are very good traits but interestingly we don’t mention ‘passion’ or ‘vision’ as our value. Actually we can be very suspicious of strong, visionary and passionate people and leaders.

Ask any Latvian and we will tell you that we love and value our cultural heritage. We grow up learning our folk songs and folk dances. I wanted to dance but I was considered too short (yes, we want our dancers to look certain way – tall and slender!) Instead I joined the choir. This is another thing we value – choirs, opera, bands… any kind of singing. We organize lots of festivals and events. I mean, lots!!! My grandmother likes to joke that Latvians have been doing so much singing and dancing this side of eternity, what are we going to do in Heaven?

We value good quality in music. So many kids study in music schools and play classical instruments. Even when singing along or having fun with karaoke, we are conscious. Something I can compare to Thailand where karaoke is the absolute favorite past-time and nobody cares if you can keep the tune or not. Latvians would find that embarrassing.

There is one value that I don’t hear mentioned when talking about specifically Latvian values. It is “hospitality”. Specifically hospitality to strangers or visitors. Too bad and I hope this will change.

I guess the best way to find out what our values are is to ask people from “outside”. Those who have lived in Latvia or visited. Even first-impressions can tell a lot of truth. If you are reading this blog and if you are not from Latvia but have been to Latvia or been around Latvians, what do you think? What comes to your mind when you think of Latvians?

DSCN3364

Yes, we love wild flowers and natural things… and yes, I can make this flower wreath (photos from personal archive)

Latvian:

Pirms pāris nedēļām biju sarunu festivālā LAMPA Cēsīs. Un pirms dažām dienām intereses pēc paskatījos pagājušā gada arhīvu. Viena interesanta diskusija zem nosaukuma “Latvijas vērtību anatomija”, kur dažādi Latvijas politiķi skaidroja savējās un mūsējās vērtības. Liela tēma  – kas ir vērtība? Vai ir tādas īpaši latviskas vērtības? Vai tās kaut kā atšķiras no citu tautu un kultūru vērtībām? Bieži vien pēc tādām diskusijām ir vairāk neskaidrības nekā skaidrības, jo katram pašam tas viss ‘jāpārmaļ’, un jāizdara secinājumi.

Vispirms man prātā nāk universālās vērtības. Piemēram, ierakstītās Vispasaules Cilvēktiesību deklarācijā vai arī lielāko pasaules reliģiju uzskatos. Vislielākā vērtība ir katrs cilvēks. Taisnība, ka daudzi no mums ir uzauguši sabiedrībās, kur pirmā vietā ir indivīds (ASV, Francijā, arī Latvijā, u.c), bet citur pirmā vietā ir kolektīvs jeb kopiena (Taizemē, Ķīnā, Ruandā, u.c). Bet jebkurā variantā vissvarīgākais ir cienīt un pasargāt katru cilvēku.

Mums, latviešiem, patīk uzsvērt savu ‘darba tikumu’. Taču es neesmu bijusi nevienā vietā, kur srādīgums netiktu novērtēts. Neesmu bijusi kultūrā, kur “slinkums” būtu vērtība. Ir strādīgi latvieši, un paslinki latvieši. Vienīgi pieminēšu, ka ir skaidri redzama saikne starp attieksmi pret darbu un īpašuma tiesībām. Mēs paši zinām, kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij, daudzi “strādāja”, lai mazāk kaut ko padarītu, vai arī galīgi neuztraucās par kvalitāti. Ja neredzi savam darbam jēgu, vai arī neredzi nekādu ieguvumu, tev kļūst vienalga. Šī attieksme mūsos vēl nav pilnībā izzudusi.

Mēs, latvieši, augstu vērtējam ‘pacietību’ un ‘izturību’. Vēl esam pazīstami kā tauta, kas prot pielāgoties. Latvijā ir bijušas tik daudzas varas un ‘dzīvesziņas’, ka esam bijuši spiesti kaut kā to panest un dzīvot tālāk. Pacietība un izturība ir labas īpašības (ar to “pielāgošanos” gan ne pārāk lepojamies), bet es ievēroju, ka mēs nepieminām tādas vērtības kā “degsme” un “redzējums” jeb “vīzija”. Lai gan mēs gribam tādus latviešus, it sevišķi valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā, uzreiz kļūstam piesardzīgi, ja kāds ir ļoti dedzīgs un nāk ar savām idejām. Laikam tomēr augstāk vērtējam to savu ‘vēso prātu’ un ‘lēnīgumu’.

Vēl mums, protams, liela vērtība ir kultūras mantojums. Mana vecmamma smejas, ka latvieši tik daudz dzied un dejo, ko mēs debesīs mūžībā darīsim? Mums svarīga arī mūzikas kvalitāte. Tāpēc karaoke nekad nebūs tik populāra kā Taizemē vai citur, kur neviens neuztraucas, vai var noturēt meldiņu. Mums būtu kauns.

Ir viena vērtība, ko nedzirdēju šajā diskusijā, un vispār neredzu latviešu augstāko vērtību sarakstā. Viesmīlība! Konkrēti viesmīlība pret svešiniekiem, jo to vienmēr vērtē tie, kas nav “savējie”. Esam laipni, bet cik ilgam laikam jāpaiet, lai latvietis uzaicina pie sevis mājās? Vai piedāvā svešiniekiem naktsmājas? Vai kafiju? Vai palīdzību?

Un tāpēc man škiet, ka labākais veids uzzināt, kādas ir Latvijas un arī konkrēti latviešu vērtības, ir pajautāt tiem, kas nav no Latvijas. Kaut vai pirmie iespaidi, jo tie daudz pasaka. Tie, kas te ilgāk padzīvo, var mums atgādināt, ko mēs vērtējam un ko nē. Vai mūsu darbi sakrīt ar vārdiem, vai arī izrādās, ka ir pavisam citas prioritātes šajā vērtību skalā? Pajautāsim?

Recognize when evil identifies itself

Evil is real and evil is evil. Bad, wrong, wicked, harmful… Often we try to call it something else though. Either we don’t know what it is or we don’t believe in moral “good” and “bad” or we don’t want to be the ones to judge. There are many reasons for our hesitation to use the word “evil”.

Do I like to think about evil? No! Do I like to write about evil? No! But Martin Luther King Jr. reminds me that “He who passively accepts evil is as much involved in it as he who helps to perpetrate it.” And Edmund Burke famously said: “The only thing necessary for the triumph of evil is for good men to do nothing.”

There are moments when evil identifies itself and it sends shivers down my spine. Recently there were two such moments. The first was on June 12. In Orlando, Florida, USA a 29 year old man killed 49 people and injured many others at a nightclub Pulse. During the attack he called the authorities and was actually talking to the police. When asked for his name, Omar replied: “My name is I pledge allegiance to … of the Islamic State.”

The second was on June 16. In Birstall, West Yorkshire, England, a 52 year old man killed a British MP Jo Cox. While appearing before the court and asked to confirm his name, Thomas said: “My name is death to traitors, freedom for Britain.” When asked to repeat, he said it again.

I have read reports that Thomas had a history of mental illness and most likely he had unsound mind. Still, he identified an idea that inspired this murder. Can people in their right mind do evil things? Of course! And many do. Do all people with unsound mind do evil things? Of course not! Most of them don’t.

Both men stated “in the name of” what they killed. Both of them swore an allegiance to an idea and also a group. (In this case ISIS and neo-Nazi, pro-Apartheid and white supremacist groups) Both were somehow inspired and felt justified.

The way I see it, they were inspired by evil. Bad ideas, wicked deeds, harmful results.

There is another paradigm to all of this. The spiritual one. I am reminded of an episode from Jesus life when he met a violent man who was greatly tormented. Nobody could stop him from harming himself and others. Jesus knew that there was something else going one. Something our eye cannot see. He asked the man to identify himself but it was not the man who answered. His tormentors answered and said: “My name is Legion for there are many of us.”

I am not saying that Omar or Thomas were possessed by evil spirits but for sure they were obsessed with evil thoughts and desires. Kind of a perfect storm where many different elements, events, influences and forces come together to create something destructive.

“At first the evil impulse is as fragile as the thread of a spider, but eventually it becomes as tough as cart ropes”Babylonian Talmud

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK - 17 Jun 2016

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK – 17 Jun 2016 (photos from the Internet)

Latvian:

Ļaunums ir īsts, un ļaunums ir ļauns. Slikts, ļaunprātīgs, vardarbīgs… Bet bieži vien mēs negribam to saukt īstajā vārdā. Vai nu nezinām, kas tas ir, vai neticam morālām vērtībām “labais” un “sliktais”, vai arī vienkārši negribam būt tie, kuri tiesā. Var saprast, kāpēc mēs izvairāmies no šī vārda “ļaunums” lietošanas.

Vai man patīk domāt par ļaunumu? Nē! Vai man gribas rakstīt par ļaunumu? Nē! Bet Martins Luters Kings Jr. man atgādina, ka “tas, kurš pasīvi pieņem ļaunumu, ir tikpat iesaistīts, kā tas, kurš to dara.” Un vēl ir slavenais Edmunda Bērka citāts: “Viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir lai labi cilvēki neko nedarītu.”

Ir brīži, kad ļaunums pats sevi identificē un uzdzen man zosādu. Nesen bija divi tādi notikumi. Pirmais bija 12. jūnijā. Nakstklubā ASV štatā Floridā kāds 29 gadus jauns vīrietis nošāva 49 cilvēkus, un vēl daudzus ievainoja. Uzbrukuma laikā viņš pats piezvanīja policijai un ar tiem sarunājās. Kad viņam tika jautāts vārds, Omārs atbildēja: “Mani sauc Es Zvēru Uzticību… no Islama Valsts.”

Otrs notikums bija dažas dienas vēlāk 16. jūnijā. Anglijā, Rietumjorkšīrā kāds 52 gadus vecs vīrietis nogalināja britu parlamenta locekli Džo Koksu. Stājoties tiesneša priekšā, Tomas nosauca savu vārdu: “Mani sauc Nāvi Nodevējiem, un brīvību Lielbritānijai!” Kad tika lūgts atkārtoti nosaukt savu vārdu, viņš teica to pašu.

Lasīju ziņās, ka Tomasam ir psihiskas slimības vēsture, un drošvien viņš nebija pie pilna prāta. Un tomēr – viņš nosauca ideju, kuras vārdā veica šo slepkavību. Vai cilvēki pie pilna prāta spēj darīt ļaunas lietas? Protams! Un daudzi to dara. Vai visi cilvēki ar psihiskām problēmām dara ļaunas lietas? Protams, nē! Lielākā daļa to nedara.

Abi vīrieši pateica, “kā vārdā” viņi nogalināja. Abi zvērēja uzticību kādām idejām un kādai domubiedru grupai. (Šajā gadījumā ISIS un neo-nacistu, pro-aparteīda un balto rasistu grupām.) Abus tas iedvesmoja un lika attaisnot savu rīcību.

Katrā ziņā viņus iedvesmoja kaut kas ļauns. Sliktas idejas, kas noved pie ļaunprātīgām darbībām un briesmīga rezultāta.

Vēl ir viens svarīgs skatu punkts uz šo visu. Garīgā dimensija. Man prātā nāk gadījums no Jēzus dzīves, kad viņš sastapās ar kādu ārkārtīgi vardarbīgu vīru, kurš pats bija nomocīts. Neviens nespēja šo vīru savaldīt, lai viņš nedarītu pāri sev un citiem. Jēzus zināja, ka tur darbojās vēl kādi spēki. Tie, kurus ar aci nevar ieraudzīt. Jēzus lika vīram sevi identificēt jeb nosaukt vārdā, bet atbildēja nevis cilvēks pats. Atbildēja viņa mocītāji un teica: “Mani sauc Leģions, jo mēs esam daudzi.”

Es neapgalvoju, ka Omāru un Tomasu bija apsēduši ļaunie gari. Taču skaidrs, ka viņiem bija pilns prāts un sirds ar ļaunām domām un idejām. Kā negaiss, kur savienojas dažādi dzīves elementi, un rada iznīcinošu spēku.

Babilonijas Talmudā teikts: “Iesākumā ļauns impulss ir trausls kā zirnekļa pavediens, bet beigās tas kļūst tik stiprs, kā vezuma virves”.