My friends from Syria help me to be a better Latvian

Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Picture2

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!

Best wishes for Latvia

What can I wish my country on this anniversary? Latvia is celebrating 97 years of independence which was declared on November 18, 1918! My grandmother is almost as old as our republic. At 92 years, she has lived a long and eventful life together with her nation. When it was new and developing fast; when it was ravaged by the war; when it was denied its freedom for many decades and when it was free again.

But life of one generation is so short. By the standards of world history, our country is still so young. Do I wish Latvia another hundred years? Or thousand years? I don’t know if I think in these terms.

We just don’t know the future… still, we are the ones who make it. And what kind of future I wish for Latvia? Here is my short list of birthday wishes.

I wish for Latvia to remain as beautiful as it is. With the sandy beaches, green forests, many lakes and rivers… fresh air, blue skies, wild berries and mushrooms. May we always enjoy the gift of ‘countryside’! May we always be good stewards of this little corner of our planet!

I wish for Latvia to be a good neighbor. Of course, our immediate neighbors but also our global neighbors. I want us to be generous in our relationships. To be outward looking and thinking. Especially I want Latvia’s people to support those nations that are struggling and longing for their freedom. We know what it is like to be trampled on and to be oppressed. May we always show compassion in words and actions! May we give others the same kind of support we were given in our time of need!

I wish for Latvia to be a good home for everyone who lives here. Our nation has always been diverse. Tragically we had times when this good life was denied. Even in our short history we have experienced too many times when different groups of people in Latvia were forced to leave their home. They were denied flourishing life (or the right to live, period) and their dignity and their future. May we never experience it again! May we always do for others what we would like them to for us!

Finally I wish for Latvia to continue growing up. We have gone a long way already but this is just the beginning. Yes, we look to the past to see where we have come from; to see how much was sacrificed to get to where we are now; to see where we don’t want to go. We look at the present to be thankful for what we have; to continue those things that bear good fruit; to be self-critical about things that bear bad fruit; to have the will and courage to change what we don’t like. We look to the future to remind us of where we want to go because we are not there yet. May we get there!

My country

One of my favorite statues in Riga… It is called “My country”

Ko lai novēlu šajā gadadienā? Latvija svin 97 gadus kā neatkarīga valsts. Manai vecmammai ir gandrīz tikpat gadu, cik mūsu republikai. 92 gadu vecumā viņa var atskatīties uz garu un notikumiem bagātu dzīvi kopā ar savu tautu. Kad Latvija bija jauna un strauji attīstījās; kad to postīja karš; kad tai tika atņemta brīvība uz daudzām desmitgadēm un kad tā atkal šo brīvību atguva.

Bet vienas paaudzes dzīve ir tik īsa. Ja skatos uz pasaules vēsturi, mūsu valsts ir vēl tik jauna. Vai es vēlu Latvijai vēl simtu gadu? Vai tūkstoš gadu? Es laikam nedomāju tādās mērvienībās.

Mēs nezinam nākotni… taču paši esam tie, kuri to veidojam. Un kādu nākotni es novēlu Latvijai? Te būs mans īsais saraksts ar dzimšanas dienas vēlējumiem.

Es novēlu, lai Latvija vienmēr paliktu tikpat skaista. Ar baltajām pludmalēm, zaļajiem mežiem, daudzajiem ezeriem un upēm… ar svaigo un tīro gaisu, ar zilajām debesīm, ar meža ogām un sēnēm. Lai mēs vienmēr varētu baudīt savus ‘laukus’! Lai mēs vienmēr rūpētos par šo mazo zemeslodes stūrīti!

Es novēlu, lai Latvija vienmēr būtu labs kaimiņš! Ne tikai tiešajiem kaimiņiem, bet arī citiem pasaulē. Es novēlu, lai Latvija būtu atvērta un devīga savās attiecībās! Īpaši vēlos, lai Latvijas cilvēki atbalstītu tās tautas, kuras cieš un vēl gaida savu brīvību. Mēs zinām, ko nozīmē būt samītiem un apspiestiem. Lai mēs vienmēr parādītu līdzjūtību un solidaritāti gan vārdos, gan darbos! Lai mēs atbalstītu citus tāpat, kā paši tikām atbalstīti mums grūtajā laikā!

Es novēlu, lai Latvija būtu labas mājas visiem, kas šeit dzīvo! Mūsu valstī vienmēr ir bijusi dažādība. Traģiski, ka reizēm šī labā dzīvē tika liegta. Mūsu īsajā valsts vēsturē ir bijuši pārāk daudzi brīži, kad Latvijas cilvēkiem (ne tikai latviešiem) bija jāpamet savas mājas. Viņiem tika liegta auglīga dzīve (vai vispār tiesības dzīvot) un cilvēka pašcieņa un iecerētā nākotne. Lai mēs vairāk nekad to nepiedzīvotu! Lai mēs vienmēr darītu citiem to, ko vēlamies, lai darītu mums!

Visbeidzot es novēlu Latvijai republikai turpināt kļūt pieaugušai. Jau tāls ceļš noiets, bet tomēr tas ir tikai sākums. Jā, mums vajag atskatīties uz pagātni, lai redzētu, kas jau ir bijis; lai novērtētu un pieminētu to, kas ir upurēts; lai zinātu, kurp mēs negribam iet un ko nevēlamies atkārtot. Mums vajag skatīties uz tagadni, lai būtu pateicīgi par to, kas mums ir; lai turpinātu tās lietas, kas nes labus augļus; lai kritizētu un atmestu tās, kas nes sliktus augļus; lai būtu griba un drosme mainīt to, kas jāmaina. Un mums vienmēr vajag skatīties uz nākotni, lai atgādinātu, uz kurieni mēs vēlamies iet, jo mēs vēl neesam tur nonākuši. Lai mēs tur nonāktu!

A question not to ask me

“Do you miss Latvia?” or equally irritating “Is it nice to be in Latvia?” Yes, I do get annoyed from time to time… I know it is just a nice question and usually it is part of small talk but for some strange reason I wonder why people ask me this kind of thing.

There are many things I miss about Latvia when I am away. I miss the woods and the green fields and the walks through the countryside. I miss the wild flowers and making a wreath or a simple bouquet. I miss sitting or laying in the grass and not worrying about snakes (well, there are still lots of small bugs but they are harmless). I miss swimming in the lakes and rivers and not worrying about crocodiles. I miss the Baltic Sea and finding some amber or beautiful rocks on the shore.

I miss the four seasons. Even though I wish the winter was shorter, the autumn was sunnier, the spring was earlier and the summer longer. I miss the different moods I experience during these seasons. The autumn for sure brings some melancholy. It is a great time for reading books and reflecting. The winter is perfect for cozy places and long chats with friends. The spring brings so much hope and anticipation. And the summer is simply… busy, busy, busy.

The reason why I don’t like these type of questions because I don’t like to categorize and compare. Is Latvia more beautiful than Thailand or Australia or South Africa? Beauty is in the eye of the beholder! I love diversity… I look at the mountains and jungles in Southeast Asia and I enjoy the sweet smell of tropical plants. I will always miss this smell.

I remember the green, rolling hills in South Africa and I start hearing the music from “The Lion King”. Yes, this is the kind of place for the King of the jungle. Can you imagine lions in Latvia? I cannot! Or giraffes? Or elephants? I will miss the big, open spaces with lots of wildlife.

Diversity is something to be celebrated. Not to be compared or rated. We are amazing because we are so different. Our planet is so beautiful because the nature and landscape is so diverse. I believe that nature teaches us many things and it tells us deep truths if we are willing to listen. It tells us that we are a part of this Creation and that we need to relate to it with love and respect. I am blessed by the simple beauty of Latvia and I hope that Latvia is blessed to have me here.

I am blessed to be here this autumn which is exceptionally sunny. The colors change weekly and sometimes daily. It is a beautiful, ever-changing canvass. There is a popular Latvian song which says, “The autumn comes to paint Latvia but don’t try so hard. She is beautiful to me… Any Way.”

IMG_4341

Latviski: Jautājums, ko man labāk neuzdot

“Vai tu skumsti pēc Latvijas?” vai vēl kaitinošāk “Kā tev patīk Latvijā?” Jā, ir lietas, kas mani kaitina. Es saprotu, ka tā ir vienkārši pieklājīga un draudzīga saruna, bet kaut kāda iemesla pēc manī rodas šī reakcija. Kas tiek domāts ar šo jautājumu?

Ir daudzas lietas, kuras man pietrūkst, kad neesmu Latvijā. Man pietrūkst zaļie meži un pļavas un pastaigas pa laukiem. Man pietrūkst pļavas ziedi un vainagu pīšana. Man pietrūkst sēdēšana vai gulēšana zālē, kur nav jāuztraucas par indīgām čūskām (nu, kukaiņi arī reizēm traucē, bet tie ir tik nekaitīgi). Man pietrūkst peldēšanās upēs un ezeros, kur nav jāuztraucas par krokodiliem. Vēl man pietrūkst Baltijas jūra, un smuku akmentiņu un dzintara meklēšana.

Man pietrūkst četri gadalaiki. Kaut gan ziema varētu būt īsāka, rudens varētu būt saulaināks, pavasaris varētu būt agrāks, un vasara garāka. Man pietrūkst tie dažādie noskaņojumi, ko izraisa gadalaiki. Rudens vienmēr ir melanholisks pārdomu laiks, kad var lasīt grāmatas un domāt par dzīvi. Ziemā ir forši iekārtoties kādā siltā stūrītī, un jauki pavadīt laiku ar draugiem. Pavasarī rodas daudz cerību un gaidu. Un vasarā vienkārši… visam nepietiek laika.

Man laikam nepatīk šie jautājumi, jo nevēlos salīdzināt. Vai Latvija ir skaistāka par Taizemi, Austrāliju vai Dienvidāfriku? Ir tāds teiciens, ka skaistumu piešķir tas, kurš skatās. Man patīk dažādība. Kad esmu Dienvidāzijā un skatos uz kalniem un džungļiem, es ieelpoju smaržīgo tropu gaisu. Man patīk turienes augu un ziedu smarža. Tā vienmēr pietrūks.

Kad atceros Dienvidāfrikas zaļos, maigos pakalnus, man ausīs sāk skanēt mūzika no multenes “Karalis Lauva”. Jā, šeit var dzīvot dzīvnieku karalis. Vai variet iedomāties lauvas Latvijā? Es nevaru! Vai arī žirafes? Un ziloņus? Man pietrūks tie lielie plašumi, kur tik daudz savvaļas dzīvnieku.

Dažādību vajag svinēt. Nevis salīdzināt un sacensties. Mēs paši esam tik apbrīnojami, jo esam tik dažādi. Mūsu planēta ir tik skaista, jo daba un skati ir tik daudzveidīgi. Es ticu, ka daba māca mums daudzas un dziļas patiesības, ja esam gatavi ieklausīties. Tā atgādina, ka esam daļa no Radības, kuru mums jāmīl un jāciena. Man Latvijas vienkāršais skaistums ir par svētību, un ceru, ka arī mana klātbūtne ir Latvijai par svētību.

Vēl esmu pateicīga, ka šogad varēju piedzīvot tik saulainu un skaistu rudeni. Krāsas mainījās pa nedēļām un dažreiz dienām. Kā viena liela, mainīga, dzīva glezna. Kā dziesmā, “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā. Man viņa ir visskaistākā… Tik un Tā!”