More than a Wikipedia fact in postcard from Latvia

Do you have a wish list of influential people you would like to meet? High on my list is Vaclav Havel. I wish I could have met him as his prophetic wisdom is on my mind …

This goes out to everyone flirting with authoritative regimes and ideas where truth does not matter, where freedoms can be traded for economic stability and security, where all the problems is someone else’ fault and the rest of the world is threatening place to be isolated from. I wish I could transport you back in time to Latvia on May 4, 1990… There are some hard and painful lessons learned that Latvians can teach!

Today is a national holiday in Latvia. We celebrate and remember the events of May 4 in 1990 as the anniversary of Declaration on the Restoration of Independence of the Republic of Latvia which was adopted by the Supreme Soviet of Latvian SSR (Soviet Socialist Republic)

It sounds like a paragraph from Wikipedia but for millions of people from Europe it means something profound, life changing and universally important. It also means the experiences and lessons of the past, the realities and understanding of the present and the dreams and challenges of the future.

Talking about the past, one of our common and real experiences was living in a ‘post-truth’ and often ‘invented truth’ world. I want to quote Vaclav Havel from his famous essay The Power of the Powerless: “Because the regime is captive to its own lies, it must falsify everything. It falsifies the past. It falsifies the present, and it falsifies the future. It falsifies statistics. It pretends not to possess an omnipotent and unprincipled police apparatus. It pretends to respect human rights. It pretends to persecute no one. It pretends to fear nothing. It pretends to pretend nothing.”

Even the name – Latvia Soviet Socialist Republic. This was not real ‘republic’ with freedom, democracy and the rule of law. This was not real ‘socialism’ where social justice actually means something. And it certainly was not ‘soviet’ which literally should mean that it is the council of the people.

Another experience of this past is again well-expressed by Havel: “The essential aims of life are present naturally in every person. In everyone there is some longing for humanity’s rightful dignity, for moral integrity, for free expression of being and a sense of transcendence over the world of existence. Yet, at the same time, each person is capable, to a greater or lesser degree, of coming to terms within the lie. Each person somehow succumbs to a profane trivialization of his inherent humanity, and to utilitarianism. In everyone there is some willingness to merge with the anonymous crowd and  to flow comfortably along with it down the river of pseudo-life.”

On May 4, 1990 there was such a wide-spread and irreversible feeling that people are tired of living this pseudo-life. There was a large crowd gathering for demonstration and support but it was not anonymous anymore. Each face had a name, each voice mattered, each person felt important realizing that freedom and regained dignity is possible. This truly was the power of the powerless.

These experiences define who I am today. Even though I was very young and don’t remember details, it has a direct link to how I view the world.  We call the year 2016 as the year of ‘post truth’. It is tragic and dangerous and many other adjectives I could add. Havel wisely wrote that “Living within the truth, as humanity’s revolt against an enforced position, is, on the contrary, an attempt to regain control over one’s own sense of responsibility. In other words, it is clearly a moral act, not only because one must pay so dearly for it, but principally because it is not self-serving.”

Truth is not self-serving. It answers to a higher master and it serves a higher purpose and it calls everyone to personal responsibility. And this where the future challenge lies – we succumb again and again to pseudo-life, pseudo-justice, pseudo-plurality and other convenient lies.

Today in Latvia we remember where we were and who we were and we talk about where we are and who we are now. And we reflect on where we want to be and how to get there.

Celebrate with us! With love from Rīga

DSCN2511

Latvian:

Šoreiz es netulkošu burtiski, bet pārstāstīšu galveno domu, jo šis ieraksts latviešiem nozīmē pavisam kaut ko citu, kā maniem draugiem un lasītājiem ārzemēs. Mani turpina iedvesmot Vaclavs Havels un viņa pravietiskie vārdi un pasaules redzējums. Plauktā ir viņa grāmatas angļu valodā, un man nav pie rokas latviskais tulkojums (gan jau kāds ir iztulkojis), un pašai nav laika un spēju izdarīt to pienācīgi labi. Tāpēc Havela tiešos citātus lasiet pirmajā daļā.

Es gribēju uzrakstīt kaut ko par 4. maiju, un ko tas nozīmē šodien un tagad. Un tad sāku domāt, cik tā ir tik svarīga un joprojām aktuāla vēstures mācību stunda šodienas sabiedrībai visā pasaulē.

Parasti manu blogu lasa līdzīgi domājošie (kā jau tas mūsdienās pieņemts, mēs lasām to, kas mums glāsta pa spalvai, bet negribam lasīt to, kas izaicina vai aicina paraudzīties no cita skatu punkta), bet mans dialogs jeb saruna ir ar tiem, kuri domā savādāk. Man gribētos, lai šo rakstu izlasa tie, kuri flirtē ar autoratīviem režīmiem, kuri gaida “īsto glābēju” vai “stingro roku”, kas visu sakārtos un atgriezīs vecos labos laikus. Kuri ir gatavi pievērt acis uz patiesības un faktu nomelnošanu un uz vārdu un jēdzienu devalvāciju. Kuri ir gatavi apmainīt brīvību pret ekonomisko ‘labklājību’ un stabilitāti.

Tie vecie labie laiki ir pasaule, kurā var izlikties, jo tā ir norma, un visi izliekas, ka neviens neizliekas. Pasaule, kurā pie visa vienmēr vainīgs kāds cits, un nevienam nav jāuzņemas personīga atbildība. Vecie labie laiki, kuros ārpasaule liekas nedroša un bīstama vieta, no kuras vajag izolēties.

Es vēlētos ielikt manus sarunas biedrus laika mašīnā un atgriezties Latvijā 1990. gada 4. maijā, lai ļautu izjust un piedzīvot to, ko nozīmē atteikties no šādas pseido-dzīves, pseido-patiesības, pseido-drošības un pseido-brīvības. Šie ‘vecie labie laiki’ (jeb Padomju Savienības variantā ‘jaunie labie laiki’) tika Latvijai uzspiesti ar varu, bet cilvēki ar laiku pielāgojās, lai varētu izdzīvot.

Tā mēs izdzīvojām, bet pienāca brīdis, kad ar to bija stipri par maz. Cilvēks nav radīts tādai dzīvei, kaut gan viņš ir spējīgs tā dzīvot. Par to Havels rakstīja sava slavenajā esejā “Nespēcīgo spēks” (The Power of the Powerless). Katrs ir spējīgs kļūt par daļu no anonīmā pūļa, kas vienkārši peld līdzi dzīves straumei.

1990. gada 4. maijā arī bija liels pūlis, bet tas vairs nebija anonīms. Katram cilvēkam bija sava seja, gaidpilna, cerību pilna, un katram bija ko teikt, un katrs būtu gatavs balsot. Es biju skolniece un daudzas nianses neatceros, bet atceros to, ka šo dienu iezīmēja pavisam cita realitāte. It kā tu aizgāji gulēt vienā pasaulē, bet pamodies pavisam citā.

Un pilnīgi skaidrs, ka tajos ‘vecajos labajos laikos’ es nevēlos atgriezties, un nevienam neiesaku. Un esmu gatava brīdināt pa labi un pa kreisi, ka līdzīgus ‘jaunos labos laikus’ arī nevienam nenovēlu. Ne Eiropā, ne Amerikā, ne citos kontinentos… nekur un nevienam.

Priecīgus 4. maija svētkus! Ar sveicieniem no Rīgas

 

 

 

 

Dear Latvia, I love you

This is my dear grandmother Margaret who is only 5 years younger than the Republic of Latvia. Born in 1923, she has seen and experienced many things, lost much but also gained much. She teaches me how not to take things for granted. She also teaches me about courage, sacrifice, creativity, gratitude and hope.

Today on Latvia’s Independence Day we will walk around Riga and celebrate together with the crowds of people. My grandmother loves people, but she can get lost in the crowd. She is so small and frail and half-deaf. I will take her to see the Freedom Monument which is a very special place for her and for many people. In the days and months and years when Latvia was re-gaining its independence, I knew that I could find her there, standing proudly with placards and posters. Demanding justice and freedom.

We are very close but we also have our differences. She has annoyed, upset and patronized me, but I have always felt that she has my back, that she is on my side. Even if she disagrees with me, she wants the best for me and she will give everything for it. She wants me to flourish and have a good life. Now I want to be on her side and by her side.

I am also on Latvia’s side and I believe it is on mine. Do we have our differences? For sure. Has my country annoyed and upset and patronized me? For sure. Have I rebelled and criticized and said that “I will never become like you”? For sure. Still, I love Latvia and I believe that Latvia loves me. Very imperfectly but nonetheless.

When I think about the commandment to “Love your neighbor as yourself”, I try to apply it on a national and international level as well. It is hard to love your (national and international) neighbors if you don’t love yourself. It is hard to respect your (national and international) neighbors if you don’t respect yourself. It is hard to cheer for your (national and international) neighbors if you don’t cheer for yourself. 

Also, I know that these are challenging days. There are trends in the world that question the idea of self-sacrifice, self-control, common good, justice, rule of law, vision beyond ourselves and truth. And more than ever we are reminded that we cannot take these values and understanding of good life for granted. Peace and justice and freedom is not something that just happens. It is very hard work and it takes long time but it can be destroyed and lost if we don’t cultivate and nourish  and guard it with all our will.

I think of my friends from Syria (who want peace in Syria) living in Latvia now. I think of my friends from China (who want democracy and freedom of religion in China) living in Latvia now. Or friends from Ukraine (who want justice and rule of law in Ukraine) living in Latvia now. If I start whining about Latvia too much, I think of them and most complaints stop. My mom used to tell me her life was not so bad and difficult as millions of people around the world who would love to trade places in a second (yes, my mom was amazing).

Latvia is not perfect but it is my country. Every person who lives here is not perfect but every one is my people. So, I will continue to learn what it means to love them in words and actions.

“Love is patient; love is kind; love is not envious or boastful or arrogant or rude. It does not insist on its own way; it is not irritable or resentful;  it does not rejoice in wrongdoing, but rejoices in the truth. It bears all things, believes all things, hopes all things, endures all things.” (Paul the Apostle)

img_2110

Someone in Latvia loves you very much (photos from personal archive)

Latvian:

Te es esmu kopā ar savu mīļo vecmammu Margietu, kura ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas Republiku. Dzimusi 1923. gadā, viņa ir redzējusi un piedzīvojusi daudz, zaudējusi un arī ieguvusi daudz. No vecmammas es varu mācīties, ka neko nevar pieņemt kā pašsaprotamu. Mācos arī drosmi, radošumu, pateicību un cerību.

Šodien mēs iesim pastaigāties pa Rīgu un svinēsim Latvijas valsts 98. gadadienu kopā ar tūkstošiem cilvēku. Mana vecmamma ir ļoti sabiedriska, bet pēdējā laikā viņai ir grūti atrasties pūlī. Viņa ir tik maza, trausla un puskurla. Mēs aiziesim līdz Brīvības piemineklim, kas ir ļoti īpaša vieta. Dienās, mēnešos un gados, kad Latvija atguva savu neatkarību, zināju, ka varu atrast vecmammu pie Brīvības pieminekļa. Stāvam ar plakātiem un zīmējumiem.

Mēs esam ļoti tuvas, bet mums ir bijušas arī daudzas domstarpības. Viņa ir reizēm mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka vecmamma ir manā pusē, ka viņa vēl man to labāko, un gatava upurēties savu bērnu un mazbērnu dēļ. Tagad es vēlos būt viņas pusē un viņai blakus.

Es esmu arī Latvijas pusē. Vai mums ir bijušas domstarpības? Protams. Vai Latvija ir mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”? Protams. Vai es esmu dumpojusies un kritizējusi un teikusi, ka “iešu savu ceļu”? Protams. Taču es mīlu Latviju, un ticu ka Latvijā mīl mani. Nepilnīgi, bet tomēr.

Domājot par bausli “Mīli savu tuvāko kā sevi paši”, es cenšos to piemērot gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Ir grūti mīlēt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu nemīli pats sevi. Ir grūti  cienīt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu necieni pats sevi. Ir grūti atbalstīt citus un priecāties par viņu panākumiem, ja tu nepriecājies par savējiem. Un otrādāk.

Skaidrs, ka ir ļoti daudz izaicinājumu. Šobrīd pasaulē ir spēcīgas tendencies, kas apšauba tādas lietas kā pašuzpurēšanās, paškontrole, kopīgais labums, taisnīgums, likumība, vīzija lielāka par tevi vai tavu valsti, cieņa pret visiem cilvēkiem un patiesība. Un mums tieši acīs tiek atgādināts, ka šīs vērtības un labas dzīves izpratne nav pašsaprotami. Miers, taisnīgums un brīvība neiekrīt klēpī paši no sevis. Tas ir grūts un apzināts darbs, un tas prasa ilgu laiku. Taču to var ātri iznīcināt un pazaudēt, ja mēs to nekopjam un nekultivējam, vai vairs negribam no visas sirds.

Domāju par saviem draugiem no Sīrijas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc miera Sīrijā). Domāju par draugiem no Ķīnas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc demokrātijas un reliģijas brīvības Ķīnā). Vai arī par cilvēkiem no Ukrainas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc taisnīguma un likumības Ukrainā). Kad sāku pārāk sūdzēties par Latviju, iedomājos par viņiem, un vairs negribas sūdzēties. Mana mamma parasti teica, ka viņai nemaz neesot tik grūti, salīdzinot ar miljoniem cilvēku visa pasaulē, kuri būtu gatavi mainīties vietām nedomājot.

Latvija nav perfekta valsts, bet tā ir manējā. Cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, nav perfekti, bet tie ir manējie. Un es neesmu perfekta, bet esmu savējā. Tāpēc turpināšu mācīties, kā mīlēt šo valsti un šos cilvēkus.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (Sv. Pāvils)

 

 


 

Still learning to be free and independent

How many ‘Independence Days’ do you celebrate? Or do you even have one? Latvia has two! The first is November 18 when we celebrate the original proclamation of Independence of 1918. The second is May 4 when we celebrate the proclamation of Restoration of Independence in 1990.

Independent from what?! First time from Russian Empire. Second time from the USSR (United Socialist Soviet Republics). Even though November 18 is the most significant national holiday, there are not many people left who could remember the original events. Even my grandmother who is 92 years old, was born a few years later.

But majority Latvians remember May 4, 1990. While spending last two weeks in the US, I have enjoyed watching a CNN special called “The Eighties”. What a cool decade! I used to think of ’80s as something I would rather forget. Like my big permed hair, my ugly glasses, the funny clothes and lots of pretentious music. I used to think my ‘real life’ began in the ’90s with much better fashion and great alternative bands. I was proud to belong to Generation X and listen to grunge. Still love Eddie Vedder from “Pearl Jam”

Now I look back and I realize what a privilege I have had. Events like these only happen once. The demonstrations, the speeches, the songs, the popular movement… the emotion and power and passion and joy. You could ask most Latvians, “where were you on May 4, 1990?” and get lots of great stories.

Today I am not thinking about 26 years ago, though. I am thinking about ‘freedom’ and ‘independence’. Yes, we regained national freedom but the freedom of mind, heart, soul and will is not a one day event. We are still learning to be free… I am still learning to be free. We relearn the forgotten truths, we unlearn the lies, we learn the unfamiliar paths.

We are still relearning “democracy” and “civil society”. We are still unlearning “duplicity” and “not taking responsibility”. We are still learning “initiative” and “solidarity”.

Maybe it is a blessing in disguise to be a small nation that still feels so young. I don’t mean demographically:( We have enjoyed a steep learning-curve and at the same time have some excuses for our failures. There is still so much we either don’t know or don’t practice. And we don’t have ‘democracy fatigue’ because we have not had ‘too much’ of it yet.

Freedom is not easy. In many ways it is easier to be told what to think and what to do. It is easier to live in a power pyramid where you can worry only about yourself and your own interests. It is easier to be an object versus a subject.

I choose to live as a subject with God who is the origin of all our freedoms, including the freedom of will and thought and expression. To me, it is a life worth living but never easy…

80s

Simple Minds were singing “Don’t you forget about me… ” Who can forget the ’80s?

Latviski:

Esmu tā pieradusi, ka Latvijā svinam ‘neatkarību’ gan 18. novembrī, gan 4. maijā, ka vienmēr mazliet apjūku, ja esmu valstī, kur tādu svinību nav vispār. Piemēram, Taizemē vai Krievijā. Tad sāku domāt, cik dažādi veidojas mūsu nacionālās un valstiskās identitātes.

Pēdējā laikā daudz dažādu apaļu gadaskaitļu. 25 gadi kopš… 30 gadi kopš… un daudz visādu atmiņu. Visu laiku ir ko atcerēties. Protams, atceros arī 1990. gada 4. maiju. Gan cilvēku pūli Daugavmalā, gan radio klausīšanos, gan Augstākās Padomes balsu skaitīšanu un pēc tam lielās gaviles un neaprakstāmo prieku. Kad pat vēsie latvieši krīt viens otram ap kaklu.

Pēdējās divas nedēļas ciemojos ASV un skatos interesantu CNN raidījumu sēriju par 80’tajiem gadiem. Tā tiešām bija īpaša desmitgade! Agrāk centos pēc iespējas ātrāk aizmirst to laiku, jo uzreiz iedomājos savu lielo frizūru ( lokainos matos vēl likt ilgviļņus!), jocīgo modi un cukuraino mūziku. Uzskatīju, ka mana ‘īstā dzīve’ sākās 90’to gadu sākumā, kad radās man vismīļākais ģērbšanās stils un vislabākās alternatīvā roka grupas ar sava veida izaicinošu vēstījumu. ASV mūsu paaudzi nosauca par ‘Paaudzi X’, kura bija nezināma, tolaik vēl neizprasta. Joprojām fanoju par Ediju Vederu no “Pearl Jam”…

Šodien domāju par ‘brīvību’ un ‘neatkarību’. Jā, mēs atguvām valsts neatkarību, bet neatkarīgu gribu, prātu, sirdi un dvēseli nevar iegūt vienā dienā. Mēs joprojām mācāmies būt brīvi… es joprojām mācos būt brīva. Mums bija jāmācās no jauna kādas aizmirstas patiesības, bija jāmācās nemelot un jamācās iemīt jaunus ceļus.

Mēs joprojām atjaunojam “demokrātisku garu” un “pilsonisku sabiedrību”. Mēs joprojām attīrāmies no “divkosības” un “atbildības novelšanas”. Mēs joprojām mācāmies “ķerties pie lietas” un “nest nastas kopā”. Ne tikai lokāli, bet arī globāli.

Varbūt tā ir mūsu apslēptā svētība – būt jaunai valstij (tikai ne demogrāfiskajā ziņā). Esam tik strauji auguši, un vēl varam attaisnoties par daudzām kļūdām, sakot, ka neesam ‘pieredzējuši’. Vēl daudz ko apgūstam, un daudz ko darām tikai vārdos, ne darbos. Un vēl mūs nav piemeklējis “nogurums no demokrātijas”, jo neesam to pietiekami baudījuši.

Būr brīvam nav viegli. Kādā ziņā ir pat vieglāk dzīvot tai varas piramīdā, kur tu ne par ko neatbildi un vari rūpēties tikai par sevi un savējiem. Kur vari būt tas, ar kuru kaut kas notiek, nevis tas, kurš pats rada šos notikumus.

Es izvēlos radīt kopā ar Dievu, kurš ir visu mūsu brīvību avots. Ieskaitot gribas, domu un runas brīvību. Tā ir vērts dzīvot, bet nav viegli…

 

 

The barricades and my experience of nonviolent resistance

It is January and it is another cold one in Latvia I am not in Riga but I do know what a cold winter day or night feels like. And in 1991 it was a cold January. Still, most people in Latvia (including me) remember it with special warmth because it was also a time of campfires and hot tea and passionate living.

I wish I had the kind of good memory my dad has. He always fills me in with details since some of those events 25 years ago are starting to blur. In January 1991, my beautiful city of Riga was filled with barricades – all around the Old City, around any important government building, around the national TV and Radio stations… The barricades were built with an amazing speed and determination, using anything that could create an obstacle. Huge blocks, tractors, public buses, piles of wood…

We were in the middle of Latvia’s peaceful independence movement. The previous year in 1990, the Latvian government with the overwhelming support of the people had voted to restore the independence of Latvia. It had been occupied by the USSR for many decades but everyone could sense – now is the time for freedom! For many people it felt like ‘now or never’.

People were also afraid the Soviet power will not go without a fight. Nobody knew what to expect. It was a critical time and it was obvious that there will be provocations to restore the control of Moscow. The worst provocations came that month, January of 1991, when the Soviet tanks attacked the main television tower in Vilnius, Lithuania. 14 people died and the news went around the world. As the news reached Latvia, Latvian government and the people reacted quickly and started building the barricades to protect government buildings. Thousands of people gathered in Riga.

I remember watching the news from Vilnius, shocked at seeing a tank run over a young man. Was this really happening? Will this happen in Riga, too? Everyone knew that the people stand no chance against the mighty Soviet army. What do you do when you are so powerless? Nobody had taught us about non-violent resistance. Most had never studied the methods of Gandhi  or Martin Luther King Jr but somehow we all knew what to do. We knew that the barricades are no obstacle for the tanks. We would be a human shield and if the tanks came, then the whole world would see what kind of regime was the USSR.

There were many Western journalists in the Baltic Sates. This was before cell phones, internet and social media but the communication was swift and effective. I asked my dad how did we communicate back then? He replied, “Don’t you remember there were pay-phones everywhere? And people used land lines?”

My mom was the activist in the family… If you ever knew her, you would know what a gentle woman she was but she could get really passionate when it mattered! I don’t think I had ever seen my mom so determined and unafraid. My grandmother told me that in one of the meetings where things got rough with the police and she could get arrested, my grandmother tried to talk her out of it. Telling her to go home because she had three children to raise. My mom had replied that she is not worried because my dad will do a fine job raising us. I doubt if she had asked my dad for his opinion…

So my mom and I went to Riga as soon as we heard that something needed to be done. I don’t remember the details but I do remember that we walked around the streets, talking to other people, watching the campfires being built, people starting to bring out food to those who were out of town. Big tractors appeared on the small streets and the barricades were built. We spent the whole night and next day went home.

Then it was my dad’s turn. The men from our village got organized to ‘protect’ the national television tower. They would stay there day and night, sitting around the fire and trying to keep warm. I visited him once or twice and remember thinking, “This is like the movies. Women visiting the men on the front lines and bringing them food and drinks and news from home.”

Well, it was not a movie (even though it sometimes seems so unreal) and I was just a normal high school student. Guess how much time did I spend studying that year? It helped that the teachers were ‘distracted’ from their responsibilities, too…

And then there is another important detail I remember. The churches! They were open day and night and served as the place of rest, refreshments and, most crucially, the place of prayer. Many people who had never stepped inside a church, were there. Riga has many beautiful old church buildings and they really served their purpose then. Places of peace and hope and faith in the One who is above all this ‘madness’. Peace in the midst of fear and anxiety. Hope and prayer that it will not get violent and that freedom will come peacefully. Trust in God Almighty because there was nobody else to trust.

And our trust and hope was not disappointed…

bk24_barricades_in_riga_boriss_kolesnikovsx

Photo by Boris Kalesnikov

Latviskais variants:

Ir kārtējais aukstais janvāris. Šobrīd neesmu Rīgā, bet varu iedomāties aukstas dienas un naktis. Un 1991. gada janvāris arī bija auksts. Taču mēs to atceramies ar zināmu siltumu, jo domājam par ugunskuriem, karstu tēju un dzīvi ar pilnu krūti.

Žēl, ka man nav tik laba atmiņa kā tētim. Viņs vienmēr atgādina kādas detaļas , bet man šie notikumi pirms 25 gadiem jau sāk zaudēt nianses. Atceros, kā mana mīļā Rīga piepildījās ar barikādēm. Turklāt tas notika tik ātri. Betona bloki, traktori, autobusi, malkas grēdas…

Atceros arī to sajūtu, kas virmoja gaisā – tagad vai nekad. To neziņu, kas būs tālāk.

Mājās skatījāmies ziņas (man liekas, toreiz televizors gandrīz netika izslēgts), un sāka rādīt kadrus no Viļņas. Tur bija kāds jauns puisis, varbūt pat mans vienaudzis, kuru sabrauca tanks. Vai tas tiešām notiek? Vai tas notiks arī Rīgā? Visi taču saprata, ka pret vareno Padomju armiju vienkāršā tauta nevarēs nostāvēt. Ko darīt, kad jūties bezspēcīgs? Neviens mums nebija mācījis par nevardarbīgu pretošanos vai Gandija, vai Martina Lutera Kinga metodēm, bet pēkšņi cilvēki zināja, kas jādara. Zināja, ka barikādes nebūs nekāds šķērslis tankiem. Bet aiz šīm ‘barikādēm’ būs cilvēku vairogs, un ja tanki brauks virsū, tad visa pasaule redzēs, kāda ir PSRS vara un sistēma.

Rīgā bija rietumu žurnālisti. Bet nebija mobilie telefoni, internets vai sociālie mediji. Tomēr ziņas izplatījās ātri un efektīvi. Es prasīju tētim, kā mēs toreiz sazinājāmies. Viņš atbildēja: “Vai tad tu neatceries maksas telefona automātus uz ielām? Un to, ka katram mājās bija telefons?”

Mūsu ģimenē vislielākā aktīviste bija mamma… Tie, kas viņu pazina, zin, ka mana mamma bija ļoti mierīga un maiga, bet viņa varēja kļūt ļoti dedzīga, ja kaut kas likās svarīgs. Nekad nebiju redzējusi mammu tik mērķtiecīgu, apņēmīgu un bezbailīgu. Pat vecmamma (kura ir vēl lielāka aktīviste) stāsta, ka vienā no mītiņiem, kur varēja izcelties kautiņš vai arī policija (toreiz milicija) kļuva draudīga, viņa mēģinājusi atrunāt mammu no iesaistīšanās. Lai ejot mājās, jo tev taču trīs bērni! Mamma esot atbildējusi, ka viņa neuztraucoties. Viņa uzticoties mūsu tētim, ka viņš mūs labi izaudzināšot. Šaubos, vai viņa prasīja tēta domas…

Mēs abas ar mammu braucām uz Rīgu tikko, kā dzirdējām, ka kaut kas ir jādara. Atceros, ka staigājām pa Rīgas centru, runājām ar cilvēkiem. Vērojām, kā rodas pirmie ugunskuri; kā rīdzinieki nes siltu tēju un ēdienu tiem, kas uz ielām. Mazajās ielās iebrauca lieli traktori un mašīnas, un visur barikādējās. Mēs pavadījām to pirmo nakti pilsētas centrā, un nākamajā dienā braucām mājās.

Tad bija tēta kārta. No Ķekavas un no tēta darba vietas tika noorganizēts, ka viņi ‘sargās’ televīzijas torni Zaķusalā. Tā viņi tur pavadīja vairākas dienas un naktis. Arī šēžot pie ugunskuriem. Mēs aizbraucām apciemot (lai gan bija tāda kā neizteikta pavēle, lai sievietes un bērni paliek mājās). Atceros, ka man bija sajūta, it kā es piedalītos kādā filmā. “Lūk, sievietes apciemo savus vīrus un dēlus frontes līnijā… aizved ēdienu un pastāsta, kas notiek mājās.”

Bet tā nebija filma, lai gan reizēm liekas tik nereāla pagātne, un es biju vienkārši viduskolniece. Skaidrs, ka par mācībām es toreiz daudz nedomāju. Izglāba tas, ka arī skolotāji daudz ‘nedomāja’ par saviem pienākumiem…

Un vēl viena ļoti svarīga lieta, ko atceros. Baznīcas! Tās bija atvērtas dienu un nakti. Kā patversmes, kur atpūsties, pagulēt, pasildīties, iedzert kaut ko siltu, un galvenais, aizlūgt par Latviju un mums pašiem. Daudzi, kas nekad nebija kāju spēruši baznīcā, bija tur, un vecie, skaistie Rīgas dievnami vistiešākajā veidā kalpoja savam mērķim. Vietas, kur rast mieru, cerību un ticību Tam, kurš ir augstāks par šo ‘trakumu’. Miers baiļu un uztraukuma atmosfērā. Cerība un lūgšana, ka nesāksies asinsizliešana, un ka brīvība atnāks mierīgā ceļā. Paļāvība uz Dievu Visspēcīgo, jo nav cita, kam uzticēties,

Un mūsu cerība un paļāvība un uzticēšanās nepievīlās…

Best wishes for Latvia

What can I wish my country on this anniversary? Latvia is celebrating 97 years of independence which was declared on November 18, 1918! My grandmother is almost as old as our republic. At 92 years, she has lived a long and eventful life together with her nation. When it was new and developing fast; when it was ravaged by the war; when it was denied its freedom for many decades and when it was free again.

But life of one generation is so short. By the standards of world history, our country is still so young. Do I wish Latvia another hundred years? Or thousand years? I don’t know if I think in these terms.

We just don’t know the future… still, we are the ones who make it. And what kind of future I wish for Latvia? Here is my short list of birthday wishes.

I wish for Latvia to remain as beautiful as it is. With the sandy beaches, green forests, many lakes and rivers… fresh air, blue skies, wild berries and mushrooms. May we always enjoy the gift of ‘countryside’! May we always be good stewards of this little corner of our planet!

I wish for Latvia to be a good neighbor. Of course, our immediate neighbors but also our global neighbors. I want us to be generous in our relationships. To be outward looking and thinking. Especially I want Latvia’s people to support those nations that are struggling and longing for their freedom. We know what it is like to be trampled on and to be oppressed. May we always show compassion in words and actions! May we give others the same kind of support we were given in our time of need!

I wish for Latvia to be a good home for everyone who lives here. Our nation has always been diverse. Tragically we had times when this good life was denied. Even in our short history we have experienced too many times when different groups of people in Latvia were forced to leave their home. They were denied flourishing life (or the right to live, period) and their dignity and their future. May we never experience it again! May we always do for others what we would like them to for us!

Finally I wish for Latvia to continue growing up. We have gone a long way already but this is just the beginning. Yes, we look to the past to see where we have come from; to see how much was sacrificed to get to where we are now; to see where we don’t want to go. We look at the present to be thankful for what we have; to continue those things that bear good fruit; to be self-critical about things that bear bad fruit; to have the will and courage to change what we don’t like. We look to the future to remind us of where we want to go because we are not there yet. May we get there!

My country

One of my favorite statues in Riga… It is called “My country”

Ko lai novēlu šajā gadadienā? Latvija svin 97 gadus kā neatkarīga valsts. Manai vecmammai ir gandrīz tikpat gadu, cik mūsu republikai. 92 gadu vecumā viņa var atskatīties uz garu un notikumiem bagātu dzīvi kopā ar savu tautu. Kad Latvija bija jauna un strauji attīstījās; kad to postīja karš; kad tai tika atņemta brīvība uz daudzām desmitgadēm un kad tā atkal šo brīvību atguva.

Bet vienas paaudzes dzīve ir tik īsa. Ja skatos uz pasaules vēsturi, mūsu valsts ir vēl tik jauna. Vai es vēlu Latvijai vēl simtu gadu? Vai tūkstoš gadu? Es laikam nedomāju tādās mērvienībās.

Mēs nezinam nākotni… taču paši esam tie, kuri to veidojam. Un kādu nākotni es novēlu Latvijai? Te būs mans īsais saraksts ar dzimšanas dienas vēlējumiem.

Es novēlu, lai Latvija vienmēr paliktu tikpat skaista. Ar baltajām pludmalēm, zaļajiem mežiem, daudzajiem ezeriem un upēm… ar svaigo un tīro gaisu, ar zilajām debesīm, ar meža ogām un sēnēm. Lai mēs vienmēr varētu baudīt savus ‘laukus’! Lai mēs vienmēr rūpētos par šo mazo zemeslodes stūrīti!

Es novēlu, lai Latvija vienmēr būtu labs kaimiņš! Ne tikai tiešajiem kaimiņiem, bet arī citiem pasaulē. Es novēlu, lai Latvija būtu atvērta un devīga savās attiecībās! Īpaši vēlos, lai Latvijas cilvēki atbalstītu tās tautas, kuras cieš un vēl gaida savu brīvību. Mēs zinām, ko nozīmē būt samītiem un apspiestiem. Lai mēs vienmēr parādītu līdzjūtību un solidaritāti gan vārdos, gan darbos! Lai mēs atbalstītu citus tāpat, kā paši tikām atbalstīti mums grūtajā laikā!

Es novēlu, lai Latvija būtu labas mājas visiem, kas šeit dzīvo! Mūsu valstī vienmēr ir bijusi dažādība. Traģiski, ka reizēm šī labā dzīvē tika liegta. Mūsu īsajā valsts vēsturē ir bijuši pārāk daudzi brīži, kad Latvijas cilvēkiem (ne tikai latviešiem) bija jāpamet savas mājas. Viņiem tika liegta auglīga dzīve (vai vispār tiesības dzīvot) un cilvēka pašcieņa un iecerētā nākotne. Lai mēs vairāk nekad to nepiedzīvotu! Lai mēs vienmēr darītu citiem to, ko vēlamies, lai darītu mums!

Visbeidzot es novēlu Latvijai republikai turpināt kļūt pieaugušai. Jau tāls ceļš noiets, bet tomēr tas ir tikai sākums. Jā, mums vajag atskatīties uz pagātni, lai redzētu, kas jau ir bijis; lai novērtētu un pieminētu to, kas ir upurēts; lai zinātu, kurp mēs negribam iet un ko nevēlamies atkārtot. Mums vajag skatīties uz tagadni, lai būtu pateicīgi par to, kas mums ir; lai turpinātu tās lietas, kas nes labus augļus; lai kritizētu un atmestu tās, kas nes sliktus augļus; lai būtu griba un drosme mainīt to, kas jāmaina. Un mums vienmēr vajag skatīties uz nākotni, lai atgādinātu, uz kurieni mēs vēlamies iet, jo mēs vēl neesam tur nonākuši. Lai mēs tur nonāktu!