Giving thanks for my vivacious sojourners

I love this photo and I love the memory of this moment. Mae Sot, Thailand may be a small town (developing and growing fast) on the Thailand – Burma border where tourists go for border crossing and locals for shopping and business, but for me it is “home away from home”.

These kids from Mae Sot are my sojourners in life and part of my story of “peaceroads” and I am very thankful for them. I am not thankful that they were always on the streets begging or collecting plastic bottles. I am not thankful that they were not attending school or that they had to carry small babies to attract the foreigner’s compassion. I am not thankful that they were bathing in the dirty and smelly town canals.

No, my heart was sad and angry that these beautiful, smart kids were so adopted to the life on the streets that they thought this is normal and even kind of fun. Of course, it was not fun when they had to be out at dark or when their parents told them not to come home until they had collected a certain amount of money. It was not fun when they were hungry or yelled at or treated like some stray animals.

A little comfort but I was grateful that at least they were in a small community like Mae Sot where people tend to watch out for each other more than in the big cities like Bangkok or Manila with too many children-at-risk to count.

This photo was taken at one of my favorite tea shops “Borderline” which is a cooperative for women in refugee camps making handy crafts. Borderline also serves delicious vegetarian food and refreshing drinks. Whenever we could, we would buy the children something to eat and Borderline was one of their favorite places to go. It had a nice garden and calming atmosphere. An oasis of peace on a busy, dusty, noisy street.

The kids were so energetic, funny and savvy. They perceived things differently and they always looked out for each other. I realized that they did not like to be patronized (don’t we all) and they didn’t like to be pitied (don’t we all). But they wanted to be loved (don’t we all).

We communicated in beginner Thai and lots of signs and body language. The universal language of hugs, smiles, welcome, concern, pointing, nodding or shaking head… Sometimes I went home exhausted because in the West we are much less concerned with body language and much more concerned with the exact words. In Thailand and Burma it is the opposite and my brain was slow to adjust.

They read me. They read my walk. They read my talk. They read my eyes. They read my mouth. They read my hands.

However imperfectly, I hope that I was able to communicate the most important thing: ” I see you and I know that you see me. I am here because you are here. I am your teacher but you are teaching me things, too. I love you because I am loved. The image of God in you is the image of God in me.” Thank you for being you!

img_9302

Smile that spoke volumes (photos from personal archive)

Dear Latvia, I love you

This is my dear grandmother Margaret who is only 5 years younger than the Republic of Latvia. Born in 1923, she has seen and experienced many things, lost much but also gained much. She teaches me how not to take things for granted. She also teaches me about courage, sacrifice, creativity, gratitude and hope.

Today on Latvia’s Independence Day we will walk around Riga and celebrate together with the crowds of people. My grandmother loves people, but she can get lost in the crowd. She is so small and frail and half-deaf. I will take her to see the Freedom Monument which is a very special place for her and for many people. In the days and months and years when Latvia was re-gaining its independence, I knew that I could find her there, standing proudly with placards and posters. Demanding justice and freedom.

We are very close but we also have our differences. She has annoyed, upset and patronized me, but I have always felt that she has my back, that she is on my side. Even if she disagrees with me, she wants the best for me and she will give everything for it. She wants me to flourish and have a good life. Now I want to be on her side and by her side.

I am also on Latvia’s side and I believe it is on mine. Do we have our differences? For sure. Has my country annoyed and upset and patronized me? For sure. Have I rebelled and criticized and said that “I will never become like you”? For sure. Still, I love Latvia and I believe that Latvia loves me. Very imperfectly but nonetheless.

When I think about the commandment to “Love your neighbor as yourself”, I try to apply it on a national and international level as well. It is hard to love your (national and international) neighbors if you don’t love yourself. It is hard to respect your (national and international) neighbors if you don’t respect yourself. It is hard to cheer for your (national and international) neighbors if you don’t cheer for yourself. 

Also, I know that these are challenging days. There are trends in the world that question the idea of self-sacrifice, self-control, common good, justice, rule of law, vision beyond ourselves and truth. And more than ever we are reminded that we cannot take these values and understanding of good life for granted. Peace and justice and freedom is not something that just happens. It is very hard work and it takes long time but it can be destroyed and lost if we don’t cultivate and nourish  and guard it with all our will.

I think of my friends from Syria (who want peace in Syria) living in Latvia now. I think of my friends from China (who want democracy and freedom of religion in China) living in Latvia now. Or friends from Ukraine (who want justice and rule of law in Ukraine) living in Latvia now. If I start whining about Latvia too much, I think of them and most complaints stop. My mom used to tell me her life was not so bad and difficult as millions of people around the world who would love to trade places in a second (yes, my mom was amazing).

Latvia is not perfect but it is my country. Every person who lives here is not perfect but every one is my people. So, I will continue to learn what it means to love them in words and actions.

“Love is patient; love is kind; love is not envious or boastful or arrogant or rude. It does not insist on its own way; it is not irritable or resentful;  it does not rejoice in wrongdoing, but rejoices in the truth. It bears all things, believes all things, hopes all things, endures all things.” (Paul the Apostle)

img_2110

Someone in Latvia loves you very much (photos from personal archive)

Latvian:

Te es esmu kopā ar savu mīļo vecmammu Margietu, kura ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas Republiku. Dzimusi 1923. gadā, viņa ir redzējusi un piedzīvojusi daudz, zaudējusi un arī ieguvusi daudz. No vecmammas es varu mācīties, ka neko nevar pieņemt kā pašsaprotamu. Mācos arī drosmi, radošumu, pateicību un cerību.

Šodien mēs iesim pastaigāties pa Rīgu un svinēsim Latvijas valsts 98. gadadienu kopā ar tūkstošiem cilvēku. Mana vecmamma ir ļoti sabiedriska, bet pēdējā laikā viņai ir grūti atrasties pūlī. Viņa ir tik maza, trausla un puskurla. Mēs aiziesim līdz Brīvības piemineklim, kas ir ļoti īpaša vieta. Dienās, mēnešos un gados, kad Latvija atguva savu neatkarību, zināju, ka varu atrast vecmammu pie Brīvības pieminekļa. Stāvam ar plakātiem un zīmējumiem.

Mēs esam ļoti tuvas, bet mums ir bijušas arī daudzas domstarpības. Viņa ir reizēm mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka vecmamma ir manā pusē, ka viņa vēl man to labāko, un gatava upurēties savu bērnu un mazbērnu dēļ. Tagad es vēlos būt viņas pusē un viņai blakus.

Es esmu arī Latvijas pusē. Vai mums ir bijušas domstarpības? Protams. Vai Latvija ir mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”? Protams. Vai es esmu dumpojusies un kritizējusi un teikusi, ka “iešu savu ceļu”? Protams. Taču es mīlu Latviju, un ticu ka Latvijā mīl mani. Nepilnīgi, bet tomēr.

Domājot par bausli “Mīli savu tuvāko kā sevi paši”, es cenšos to piemērot gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Ir grūti mīlēt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu nemīli pats sevi. Ir grūti  cienīt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu necieni pats sevi. Ir grūti atbalstīt citus un priecāties par viņu panākumiem, ja tu nepriecājies par savējiem. Un otrādāk.

Skaidrs, ka ir ļoti daudz izaicinājumu. Šobrīd pasaulē ir spēcīgas tendencies, kas apšauba tādas lietas kā pašuzpurēšanās, paškontrole, kopīgais labums, taisnīgums, likumība, vīzija lielāka par tevi vai tavu valsti, cieņa pret visiem cilvēkiem un patiesība. Un mums tieši acīs tiek atgādināts, ka šīs vērtības un labas dzīves izpratne nav pašsaprotami. Miers, taisnīgums un brīvība neiekrīt klēpī paši no sevis. Tas ir grūts un apzināts darbs, un tas prasa ilgu laiku. Taču to var ātri iznīcināt un pazaudēt, ja mēs to nekopjam un nekultivējam, vai vairs negribam no visas sirds.

Domāju par saviem draugiem no Sīrijas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc miera Sīrijā). Domāju par draugiem no Ķīnas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc demokrātijas un reliģijas brīvības Ķīnā). Vai arī par cilvēkiem no Ukrainas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc taisnīguma un likumības Ukrainā). Kad sāku pārāk sūdzēties par Latviju, iedomājos par viņiem, un vairs negribas sūdzēties. Mana mamma parasti teica, ka viņai nemaz neesot tik grūti, salīdzinot ar miljoniem cilvēku visa pasaulē, kuri būtu gatavi mainīties vietām nedomājot.

Latvija nav perfekta valsts, bet tā ir manējā. Cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, nav perfekti, bet tie ir manējie. Un es neesmu perfekta, bet esmu savējā. Tāpēc turpināšu mācīties, kā mīlēt šo valsti un šos cilvēkus.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (Sv. Pāvils)

 

 


 

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…