I don’t want to be another brick in the wall

Few days ago I was giving a lecture on peace building and reconciliation and our group had a very good discussion about some of the issues and challenges that our societies are facing. It was in a religious context but the principles of good and healthy relationships vs bad and broken ones are the same whether you are religious or not.

One of the big issues seems to be a lack of good and healthy dialogue where people can express their views without being stereotyped or dehumanized or even demonized. Posting your thoughts on Facebook or other social media only goes so far. Very often it becomes just another platform for deepening our conflicts. Personally I do not get involved in discussions on social media because I feel that it is not very productive. Written words can be misunderstood so easily and people can say things with less responsibility than saying it to your face.

Many of my church friends have expressed that there is a lack of teaching on conflict resolution and lack of discussion about divisive topics in the Christian community. So, the conflicts rage and many of the words said or written are very ‘un-Christian’. Others who are the by-standers feel ashamed, confused, overwhelmed, unequipped and powerless to contribute something positive.

I have another problem. I tend to be so careful with my words that sometimes I say too little about things that really matter to me. I keep thinking about the proverb, “You cannot put out the fire if you keep adding more wood.” I don’t want to be a part of the problem but part of the solution. And we desperately need to learn being better listeners and better analyzers and better critical thinkers. I feel a sense of great urgency.

I have shared my thoughts on the topic of ‘listening’ in earlier posts and surely I will have to return to this theme again and again. Because this is truly one of the most difficult things in our communication with each other. Especially when talking about controversial or emotional issues. We do not listen because we don’t want to. We don’t want to change our views, our stereotypes and assumptions. We feel threatened.

There is a lot of suspicion going around. “When the other does not behave or speak according to our mental picture of them, we suspect their motives” or “we develop a “conspiracy complex”, anticipating that “they” want to harm us” (quotes from teaching by Musalaha)

We also fail to see a plurality on the other side. What group do you have stereotypes about? Religious groups? American evangelicals? Devout Muslims? Everyone in your government? Everyone in mainstream media? Ethnics groups? Russians? Latvians? Fill in the blanks…

This is where I dare to disagree with the man who currently dominates the global news. I am not talking about the policies or actual achievements because time will tell. But I am speaking about our words and blanket statements. American president Donald Trump often speaks in a way that enforces these stereotypes when using phrases like “dishonest media” or “drain the swamp”. The media has all kinds of people – honest and dishonest, professional and unprofessional, impartial and bias. The government also has all kinds of people – serving others and serving themselves, just and corrupt, professional and unprofessional.

To be fair – Mr. Trump is easy to criticize because he is saying things on a world stage for all to see. But what about us? What about me? My communication does not have the same affect but it matters as much.

If we are really concerned about the divisions and polarized views around us, then we need to make sure that we are not becoming bricks that build even higher walls.

hannovere-48

(photos from personal archive)

Latvian:

Nesen vadīju nodarbību par miera celšanu un izlīgumu, un mūsu grupā izveidojās ļoti laba diskusija par dažādiem aktuāliem jautājumiem un izaicinājumiem. Saruna bija reliģiskā kontekstā, bet labu attiecību veidošanas principi, ko pārrunājām pretstatā sliktām un salauztām attiecībām un konfliktiem, ir vieni un tie paši.

Viena no nopietnām problēmām ir laba, gudra un atklāta dialoga trūkums, kur cilvēki var justies brīvi paust savus uzskatus un pādomas un nebaidīties, ka tiks ielikti stereotipu rāmjos vai pat demonizēti. Var jau rakstīt Feisbukā vai citos soctīklos, bet šī komunikācija ir stipri ierobežota. Pārāk bieži tā kļūst par vēl vienu kara lauku, kur puses rok dziļākus ierakumus. Es parasti izvairos likt savus komentārus un daudz neiesaistos tīmekļa diskusijās, jo man tas neliekas pārāk auglīgi. Rakstītos vārdus, īpaši no dažiem īsiem teikumiem, var viegli pārprast. Turklāt cilvēki atļaujas teikt lietas, kuras neteiktu tev sejā.

Vairāki mani draugi, kuri ir kristieši un pieder dažādām draudzēm, ir teikuši, ka arī kristīgās kopienas vidū trūkst gan labas mācības, gan labas prakses, kā rīkoties konfliktsituācijās, kā veidot labu dialogu un nenonākt līdz dziļiem konfliktiem. (Piemēram, par pretrunīgām grāmatām.) Domstarpības par “karstām tēmām” starp kristiešiem pārvēršas par diezgan ‘nekristīgu’ vārdu un viedokļu izvirdumu. Savukārt citi, kas stāv malā un cenšas neiesaistīties, paliek apjukuši, nosarkuši, apbēdināti un nespējīgi piedāvāt kaut ko pozitīvu.

Es parasti iekrītu otrā galējībā. Es tik ļoti cenšos uzmanīt savus izteikumus, ka daudzreiz nepasaku savas domas par lietām, kas man liekas svarīgas. Man galvā atskan sakāmvārds: “Mēs nevaram apdzēst ugunskuru, ja paši metam tam klāt malku.” Es nevēlos būt daļa no problēmas, bet vēlos būt daļa no risinājuma. Un mums tik ļoti nepieciešams būt labākiem klausītājiem un labākiem analītiķiem un jāmācās domāt kritiskāk. Tā ir tik steidzama vajadzība.

Esmu rakstījusi par ‘klausīšanos’ jau agrāk, un drošvien atgriezīšos pie šīs tēmas vēl un vēl. Jo ir viegli par to runāt, bet grūti to darīt mūsu savstarpējā komunikācijā. It sevišķi, kad emocijas sit augstu vilni. Mēs neklausāmies, jo negribam to darīt. Arī tāpēc, ka baidāmies mainīt savu viedokli. Baidāmies, ka mūsu stereotipi un aizspriedumi sāks šūpoties. Caur uzmanīgu klausīšanos varam justies ‘apdraudēti’. Gaisā virmo daudz aizdomu.

Mums ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām problēmām, un jātiek vaļā no stereotipiem par veselām cilvēku grupām. Kura grupa tevi uztrauc? Reliģiozi cilvēki? Amerikāņu evanģēliskie kristieši? Pārliecināti musulmaņi? Valdība? Politiķi? Masu mediji? Krievi? Latvieši? Vari tukšajā vietā ierakstīt savu piemēru…

Te es pieminēšu, ka uzdrīkstos iebilst cilvēkam, kurš šobrīd dominē ziņu kanālus gandrīz visā pasaulē. Es nerunāšu par viņa rīcībpolitiku un lēmumiem, jo laiks rādīs, kas no tā sanāks un kas nesanāks, bet es klausos vārdus un izteikumus. Es iebilstu ASV prezidenta Donalda Trampa runas veidam, kas pastiprina stereotipus un aizspriedumus. Piemēram, “melīgā prese” vai “izsūkt purvu” (domāti politiķi Vašingtonā). Masu mediji un žurnālisti nav viens liels vesels. Ir godīgi un negodīgi, profesionāli un neprofesionāli, ētiski un neētiski žurnālisti. Tas pats ar valdību un politiķiem. Vieni kalpo sabiedrībai, citi kalpo paši sev. Ir taisnīgi un korumpēti, gudri un muļķīgi, utt.

Taisnīguma pēc piekrītu, ka prezidents Tramps ir viegls mērķis kritikai, jo viņa teiktais tiek pārraidīts pa visu pasauli. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mani? Mani vārdi nav tik nozīmīgi un neatstāj tik globālas sekas, bet tie ir svarīgi manā mazajā ietekmēs zonā.

Ja mūs tiešām uztrauc tas, cik sašķēlusies un polarizēta spēj būt mūsu sabiedrība, mums pašiem jāpārbauda, vai neesam kļuvuši par vēl vienu akmeni jeb ķieģeli šajās sienās.

I will not give up on truth seeking

Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

blogger-image-669135390

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…

A good city is like a good party…

Bangkok, Hong Kong, Cairo, London, Beijing, Los Angeles, Mexico City, Manila… some of the biggest and most densely populated urban areas I have visited or spent an extended time.

I smile when I think about many people I know in Latvia who complain when they have to go to the “big city” of Riga, our capital. They start talking about the cars, the people, the noise, the bad air… I think to myself, “You have no idea what it means to have lots of traffic, crowds, concrete, noise and air pollution.”

I love these cities and I hate them. I love them because there are so many things to do and see and I hate them because it takes ‘forever’ to get to those places. I love them because there is so much energy and creativity and I hate them because these cities ‘never’ sleep. I love them because they offer many good jobs and I hate them because they take people away from other places they don’t actually want to leave. I love them because there are so many people to be loved and I hate them because there is so much social injustice.

I am a city girl but I am also a country girl. I feel good in both and I need both. I think how the human story starts in the Garden of Eden and it continues in the new City. It sounds like there is an amazing place awaiting us. Maybe it is as nice and clean and green and enjoyable as Singapore and then hundred times better. I do believe that God must be an amazing urban planner… The sky will be blue, the weather will be perfect, the streets will be wide, the community will be whole. Hopefully no cars since we will not have to hurry. If there is no time, there is no hurry. We will get to places not too late and not too early.

My brother is an architect. He works in London and likes to share some of his ‘pearls of wisdom’ with me. Once he shared a quote which I have never forgotten. “First create life, then spaces, then buildings – the other way around never works.” These are words by a renowned architect, Jan Gehl, from Denmark who has devoted much of his life to improving the quality of urban life by re-orienting city design towards the pedestrian and cyclist.

Unfortunately in so many places I feel like it is the other way around. Like good and enjoyable and sustainable life is the last priority. These megacities are places of so much concentrated wealth and power and under the shiny facade there is often another tale. Tale of abuse of this wealth and power which means that the good life is not for everyone.

Jan Gehl also said that “In a society becoming steadily more privatized with private homes, cars, computers, offices and shopping centers, the public component of our lives is disappearing. It is more and more important to make the cities inviting, so we can meet our fellow citizens face to face and experience directly through our senses. Public life in good quality public spaces is an important part of a democratic life and a full life” and “A good city is like a good party – people stay longer than really necessary, because they are enjoying themselves.”

Where do you enjoy yourself?

DSCN1873

Hong Kong… one of the places I could stay longer

Bangkoka, Honkonga, Kaira, Londona, Pekina, Losandželosa, Mehiko, Manila… vesels saraksts ar milzīgām un pārapdzīvotām metropolēm, kur esmu bijusi vai dzīvojusi.

Pasmaidu, kad dzirdu pazīstamus cilvēkus Latvijā sūdzamies, ka jābrauc uz “lielpilsētu” Rīgu. Tur esot tik daudz mašīnu, asfalta, cilvēku, trokšņu, un neesot, ko elpot. Es iedomājos, ko viņi teiktu šajās vietās, kur ir pavisam citi mērogi un cita nozīme vārdiem “sastrēgumi, satiksme, drūzma, burzma, asfalts, betons, troksnis un gaisa piesārņojums…”

Es gan mīlu, gan ienīstu šīs milzīgās pilsētas. Mīlu, jo te ir tik daudz ko redzēt un darīt, bet ienīstu to, ka jābrauc tik ‘tālu’ un tik ‘ilgi’. Mīlu, jo te ir tik daudz enerģijas un radošuma, bet ienīstu to, ka šīs pilsētas nekad ‘neguļ’. Mīlu, jo cilvēki var atrast labāku darbu, bet ienīstu to, ka daudziem jābrauc prom no sev mīļām vietām un mīļiem cilvēkiem, kurus negribas atstāt. Mīlu, jo te ir tik daudz cilvēku, ko mīlēt, bet ienīstu to, ka tik daudz netaisnības un sociālas nevienlīdzības.

Esmu gan pilsētas, gan lauku meitene. Man patīk un man vajag abas šīs vides. Nav jau brīnums, jo arī cilvēces stāsts iesākās Ēdenes dārzā, bet turpinās jaunā Pilsētā. Izklausās, ka tā būs apbrīnojama vieta. Varbūt tik jauka, tīra, zaļa, ērta kā Singapūra, bet simtreiz labāka. Man nav ne mazāko šaubu, ka Dievs ir vislabākais pilsētplānotājs… Debesis būs zilas, klimats būs perfekts, ielas būs platas, cilvēki vislabākajās attiecībās ar sevi, citem un apkārtējo vidi. Klusi ceru, ka nebūs mašīnu, jo nebūs taču nekur jāsteidzas. Ja nav laika mūsu izpratnē, tad nav arī steigas. Visur nokļūsim ne par ātru, ne par vēlu.

Viens no maniem brāļiem ir arhitekts. Strādā Londonā, un viņam ir daudz visādas ‘gudrības pērles’. Reiz viņš man atsūtīja kādu citātu, ko vēl joprojām atceros. “Vispirms radi dzīvi, tad radi vietu, un tad ēkas – no otra gala nevar sākt.” Šos vārdus teicis pasaules atzinību guvis arhitekts Jans Gēls no Dānijas, kurš savu darbu ir veltījis pilsētas dzīves kvalitātes uzlabošanai, rodot jaunus pilsētdizainus, kas dod priekšroku gājējiem un riteņbraucējiem.

Diemžēl daudzās vietās ir sajūta, ka tiešām sākts no otra gala. Un labā un ilgtspējīgā dzīve ir atstāta pēdējā vietā. Šajās metropolēs ir tik daudz bagātības un spēka koncentrācijas, bet zem spoguļstiklu fasādes slēpjas vēl kāds stāsts. Stāsts par šīs bagātības un spēka ļaunprātīgu izmantošanu, kas labo dzīvi piedāvā ne visiem.

Jans Gēls apgalvo, ka “sabiedrībā, kura kļūst arvien privātāka, jo ir privātās mājas, auto, datori, ofisi un iepirkšanās centri, sāk pazust mūsu dzīves publiskā daļa. Arvien svarīgāk ir padarīt mūsu pilsētas viesmīlīgas, lai mēs varētu satikties ar pārējiem iedzīvotājiem un piedzīvot šo saskarsmi vistiešākajā veidā. Publiskā dzīve labas kvalitātes publiskās vietās ir nepieciešama demokrātiskai un pilnvērtīgai dzīvei.” Un vēl viņš salīdzina “labu pilsētu ar labu tusiņu, kur cilvēki paliek ilgāk kā vajadzīgs, jo viņiem tur patīk.”

Kur tu gribētu palikt ilgāk?