Best wishes for Latvia

What can I wish my country on this anniversary? Latvia is celebrating 97 years of independence which was declared on November 18, 1918! My grandmother is almost as old as our republic. At 92 years, she has lived a long and eventful life together with her nation. When it was new and developing fast; when it was ravaged by the war; when it was denied its freedom for many decades and when it was free again.

But life of one generation is so short. By the standards of world history, our country is still so young. Do I wish Latvia another hundred years? Or thousand years? I don’t know if I think in these terms.

We just don’t know the future… still, we are the ones who make it. And what kind of future I wish for Latvia? Here is my short list of birthday wishes.

I wish for Latvia to remain as beautiful as it is. With the sandy beaches, green forests, many lakes and rivers… fresh air, blue skies, wild berries and mushrooms. May we always enjoy the gift of ‘countryside’! May we always be good stewards of this little corner of our planet!

I wish for Latvia to be a good neighbor. Of course, our immediate neighbors but also our global neighbors. I want us to be generous in our relationships. To be outward looking and thinking. Especially I want Latvia’s people to support those nations that are struggling and longing for their freedom. We know what it is like to be trampled on and to be oppressed. May we always show compassion in words and actions! May we give others the same kind of support we were given in our time of need!

I wish for Latvia to be a good home for everyone who lives here. Our nation has always been diverse. Tragically we had times when this good life was denied. Even in our short history we have experienced too many times when different groups of people in Latvia were forced to leave their home. They were denied flourishing life (or the right to live, period) and their dignity and their future. May we never experience it again! May we always do for others what we would like them to for us!

Finally I wish for Latvia to continue growing up. We have gone a long way already but this is just the beginning. Yes, we look to the past to see where we have come from; to see how much was sacrificed to get to where we are now; to see where we don’t want to go. We look at the present to be thankful for what we have; to continue those things that bear good fruit; to be self-critical about things that bear bad fruit; to have the will and courage to change what we don’t like. We look to the future to remind us of where we want to go because we are not there yet. May we get there!

My country

One of my favorite statues in Riga… It is called “My country”

Ko lai novēlu šajā gadadienā? Latvija svin 97 gadus kā neatkarīga valsts. Manai vecmammai ir gandrīz tikpat gadu, cik mūsu republikai. 92 gadu vecumā viņa var atskatīties uz garu un notikumiem bagātu dzīvi kopā ar savu tautu. Kad Latvija bija jauna un strauji attīstījās; kad to postīja karš; kad tai tika atņemta brīvība uz daudzām desmitgadēm un kad tā atkal šo brīvību atguva.

Bet vienas paaudzes dzīve ir tik īsa. Ja skatos uz pasaules vēsturi, mūsu valsts ir vēl tik jauna. Vai es vēlu Latvijai vēl simtu gadu? Vai tūkstoš gadu? Es laikam nedomāju tādās mērvienībās.

Mēs nezinam nākotni… taču paši esam tie, kuri to veidojam. Un kādu nākotni es novēlu Latvijai? Te būs mans īsais saraksts ar dzimšanas dienas vēlējumiem.

Es novēlu, lai Latvija vienmēr paliktu tikpat skaista. Ar baltajām pludmalēm, zaļajiem mežiem, daudzajiem ezeriem un upēm… ar svaigo un tīro gaisu, ar zilajām debesīm, ar meža ogām un sēnēm. Lai mēs vienmēr varētu baudīt savus ‘laukus’! Lai mēs vienmēr rūpētos par šo mazo zemeslodes stūrīti!

Es novēlu, lai Latvija vienmēr būtu labs kaimiņš! Ne tikai tiešajiem kaimiņiem, bet arī citiem pasaulē. Es novēlu, lai Latvija būtu atvērta un devīga savās attiecībās! Īpaši vēlos, lai Latvijas cilvēki atbalstītu tās tautas, kuras cieš un vēl gaida savu brīvību. Mēs zinām, ko nozīmē būt samītiem un apspiestiem. Lai mēs vienmēr parādītu līdzjūtību un solidaritāti gan vārdos, gan darbos! Lai mēs atbalstītu citus tāpat, kā paši tikām atbalstīti mums grūtajā laikā!

Es novēlu, lai Latvija būtu labas mājas visiem, kas šeit dzīvo! Mūsu valstī vienmēr ir bijusi dažādība. Traģiski, ka reizēm šī labā dzīvē tika liegta. Mūsu īsajā valsts vēsturē ir bijuši pārāk daudzi brīži, kad Latvijas cilvēkiem (ne tikai latviešiem) bija jāpamet savas mājas. Viņiem tika liegta auglīga dzīve (vai vispār tiesības dzīvot) un cilvēka pašcieņa un iecerētā nākotne. Lai mēs vairāk nekad to nepiedzīvotu! Lai mēs vienmēr darītu citiem to, ko vēlamies, lai darītu mums!

Visbeidzot es novēlu Latvijai republikai turpināt kļūt pieaugušai. Jau tāls ceļš noiets, bet tomēr tas ir tikai sākums. Jā, mums vajag atskatīties uz pagātni, lai redzētu, kas jau ir bijis; lai novērtētu un pieminētu to, kas ir upurēts; lai zinātu, kurp mēs negribam iet un ko nevēlamies atkārtot. Mums vajag skatīties uz tagadni, lai būtu pateicīgi par to, kas mums ir; lai turpinātu tās lietas, kas nes labus augļus; lai kritizētu un atmestu tās, kas nes sliktus augļus; lai būtu griba un drosme mainīt to, kas jāmaina. Un mums vienmēr vajag skatīties uz nākotni, lai atgādinātu, uz kurieni mēs vēlamies iet, jo mēs vēl neesam tur nonākuši. Lai mēs tur nonāktu!

Freedom from fear in Myanmar

“It is not power that corrupts but fear. Fear of losing power corrupts those who wield it and fear of the scourge of power corrupts those who are subject to it.” This conviction by Aung Sun Suu Kyi, a Burmese leader and former political prisoner, highlights an important truth. It also describes a life that is lived in a non-violent and courageous resistance to this kind of fear.

Last week Myanmar (Burma) held first democratic elections in 25 years. The votes are still being counted but it is already clear that the National League for Democracy (NLD) has won an overwhelming majority. Estimated 70% of the votes. The people have chosen and now the world is watching whether the military rulers will respect their own people’s will.

I am rejoicing together with my friends. They have been waiting for this day for a very long time… I have been waiting for this for many years, too. Ever since my husband and I started working on Thai-Burma border helping refugees from Burma, we have believed together with our friends that one day they will be able to return home, that one day their nation will be truly free.

There is lots of joy but also awareness that there is still a long and hard road ahead. The government cannot be fully democratic while 25% of the seats in the national parliament are reserved for the military and the military appoints three government ministers.  The most popular national leader to become a president would be Aung Sun Suu Kyi, but it is not possible under the current Constitution. It disqualifies anyone whose children have foreign citizenship and Aung Sun Suu Kyi’s sons have British passports because she had a British husband.

Also, there were millions of people who were not able to vote – people who live in areas where there is still armed conflict, internally displaced persons, refugees in the camps on Thailand/Burma border, migrants working in other countries, the Rohingya ethnic group…

Sill, this is an amazing and big step towards long-awaited freedom and peace. The elections were peaceful and the results make a very loud and clear statement what kind of country people want to live in. My memory flashes back to 1990 when in my own nation, Latvia, we celebrated a similar moment when the parliament voted to reinstate the independence of Latvia. My grandparents had waited for 50 years. Honestly it did not seem possible that we would experience it in our life-time, but the ‘miracle’ happened.

Then began the process of learning to live in freedom and there were many many challenges. Latvia is still dealing with some of the residue from our Soviet past. When you are not used to being free, you have to learn to be free. Physical freedom does not mean automatically a psychological and emotional and spiritual freedom where you have peace with yourself and your neighbor.

When I exchange stories with our friends from Burma, I realize that I experience an amazing journey together with my nation. Journey of hope and dream that became reality, journey of freedom from fear… Now I watch my friends making the same kind of journey and I want to help them in any way I can. This is just the start and now the real work of developing, re-building, healing and transforming begins. But today is the day of celebration!

DSCN0148

Latviski:

“Nevis vara mūs samaitā, bet bailes. Bailes pazaudēt varu samaitā tos, kuriem tā pieder, un bailes no varas posta samaitā tos, kuri tai pakļauti.” Tā domā un saka Aung San Su Či, politiķe, opozīcijas vadītāja un bijusī politieslodzītā Mjanmā (Birmā). Šajos vārdos ir izteikta kāda svarīga patiesība. Un savā dzīvē viņa pati ir turējusies pie šīs pārliecības, izrādot nevardarbīgu pretestību šādām bailēm.

Pagājšnedēļ Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas pēc 25 gadu ‘pārtraukuma’. Balsis vēl tiek skaitītas, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka Nacionālā Demokrātijas Līga ir guvusi pārliecinošu uzvaru. Tiek prognozēts vismaz 70% atbalsts. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli, un tagad visa pasaule gaida un vēro, vai militārā vara cienīs savas tautas gribu.

Es priecājos kopā ar saviem draugiem. Viņi ir gaidījuši šo dienu ļoti, ļoti ilgi… Arī es to gaidu jau daudzus gadus. Kopš mēs ar vīru sākām strādāt uz Taizemes – Birmas robežas un palīdzēt bēgļiem no Birmas, mēs ticam kopā ar saviem draugiem, ka kādu dienu viņi varēs atgriezties mājās, ka kādu dienu viņu valsts būs patiesi brīva.

Ir liels prieks, bet arī skaidra apziņa, ka priekšā garš un grūts ceļš ejams. Valdība un valsts nevar būt pilnīgi demokrātiska, kamēr militārajiem spēkiem ir atvēlētas 25% vietas parlamentā, un garantēti trīs ministru posteņi. Vispopulārākais kandidāts nākamajam Birmas prezidentam ir Aung San Su Či, bet, saskaņā ar patreizējo konstitūciju, viņa nevar ieņemt šo amatu. Tādēļ, ka prezidentam nedrīkst būt bērni ar citas valsts pilsonību, bet Su Či dēliem ir britu pases, jo viņas vīrs bija Lielbritānijas pilsonis. (Šis likums tika pieņemts tieši tādēļ, lai viņa nevarētu kļūt par prezidentu.)

Vēl viena liela problēma ir fakts, ka vēlēšanās nevarēja piedalīties vairāki miljoni cilvēku. Tie, kuri dzīvo karadarbības zonās; tie, kuri ir bēgļu gaitās gan iekšzemē, gan citās zemēs; tie, kuri strādā ārpus Birmas; Rohinga mazākumtautības cilvēki, jo tiem vispār netiek piešķirta pilsonība.

Tomēr šis ir milzīgs un liels solis uz ilgi gaidīto brīvību un mieru. Vēlēšanas noritēja mierīgi, un rezultāti ļoti skaidri un gaiši pasaka, kādā valstī cilvēki vēlas dzīvot. Atceros 1990. gadu, kad mēs Latvijā svinējām Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Mūsu vecvecāki un vecāki bija to gaidījuši 50 gadus. Daudzi neticēja, ka kaut ko tādu piedzīvosim savas dzīves laikā, bet notika ‘brīnums’.

Tad sākās grūtais un sarežģītais process mācīties dzīvot brīvībā. Latvijā joprojām mēs izjūtam PSRS laika un sistēmas sekas. Kad ilgu laiku nav piedzīvota brīvība, to jāmācās no jauna. Fiziska brīvība vēl nenozīmē psiholoģisku, emocionālu un garīgu brīvību, kad mēs mākam mīlēt sevi pašu un savus līdzcilvēkus.

Sarunās ar draugiem no Birmas, es arvien vairāk sāku aptvert, cik apbrīnojams ceļš iets kopā ar manu tautu Latvijā. Ceļš no cerībām un sapņiem uz realitāti, ceļš uz brīvību no bailēm… Tagad mani draugi iet šo pašu ceļu, un es vēlos viņus atbalstīt, kā vien varu. Ir pats sākums lielajam darbam, lai atjaunotu, dziedinātu, pārveidotu un attīstītu valsti, bet šodien ir diena priekam un līksmībai!