“This Little Light Of Mine” in Charlottesville and elsewhere

I pondered this post for days. I was in the USA when the tragedy in Charlottesville took place. While many are discussing the statements and views of the current president, Donald Trump, and other political leaders, I have tried to find the ‘ordinary’ voices. The local people from this university town; the voices of faith communities; the family of Heather Heyer, the young woman who was killed.

People are shocked about the extent of incivility and division. Many have experienced real fear. I know the emotion of fear. While never facing a large crowd of young men shouting Nazi slogans, I have experienced groups who try to intimidate and bully. The tactics are always the same. Physical intimidation, verbal abuse and determination to make you go home and never bother.

More recent experiences were in Latvia when couple of years ago I participated in a very small rally to show support and solidarity with those who help refugees. The gathered group was young, quite reserved and calm until these buff men showed up and attempted to intimidate the small crowd. I would certainly label them as ‘white supremacists’ who clearly expressed racist views. All dressed in black, they tried to provoke a physical reaction like shouting, pushing, shoving or punching. They did not get the reaction they desired.

Another time in Riga I went to a lecture addressing Islamophobia. Again the audience was mostly young, curious minds who wanted to learn, to ask questions, to discuss and to express their opinions in a civilized way. Right away I spotted a group who scattered among the audience – some sitting in a front row, talking loudly, interrupting the lecture and some sitting in the back to shout over the crowd. One of the guys in the back  shouting things about Muslims and terrorists and immigrants had a very thundering voice and I was almost scared to turn around to see his face. I felt like he would punch me if I dared to stare at him. He did not punch anyone but did throw around some chairs before leaving the room and called the lecturer “damned idiot who will go to hell”.

After the lecture I turned around to greet my friends – two young girls – who looked absolutely horrified. They were shocked to experience this kind of behavior. It is one thing to see it on You Tube, right? Quite another to experience in a real life. This may seem trivial and naive when there is so much actual violence and wars around the world. Still we, Westerners, have grown so accustomed to peace and civility that we are shocked when we see such an erosion or absence of it. I know my American friends feel the same way – they are shocked at the current level of public incivility and disrespect.

What if Charlottesville was my home? (or Berlin where a small neo-Nazi rally took place today?) Knowing that these out-of-town people will come and turn my city in a spectacle of bigotry and division. Stay away? Stay in my church and pray? Or go to the Emancipation Park and lock arms with the clergy, people of faith and all those singing “This little light of mine, I’m gonna let it shine…

I recommend to watch the memorial service for Heather Heyer. Her father said with deep emotion: ” We need to stop all this stuff. We need to forgive each other. I think this is what the Lord would want us.”

Around the world we need to do many things and surely forgiveness is one of them. We are in a desperate need of humility, love in action, listening to each other, kindness and moral courage – in real life in real time. At the same time we need to have moral clarity about dangerous ideas. One friend posted on Facebook: “You don’t get to be both a Nazi and a proud American (added – or proud Latvian or proud German or proud Russian) We literally had a war about this.”

Rec Walk

Photos from personal archive

Should They Stay or Should They Go now?

I was watching two guys, very good friends to each other, having an intense argument about the British referendum on whether to Remain in the EU or Leave. Neither one of them was born British and only one of them lives and works in the UK. Still, they both care deeply about the current affairs in Europe and the world. Also, both of them are devoted Christians but obviously have different opinions when discussing politics, economics, nations and such.

Any other time they would probably agree more than disagree but this is not any other time. The British vote is a very big deal. Will the EU survive if the UK leaves? I don’t know but I think it will. (Some say it will be even better.) Still, “Leave” vote would definitely have a very large impact on Europe. It already has and the Brits have not even voted yet. Am I worried? Better question is – do I care? Yes, I do!

Honestly, I have no idea what the outcome of the British vote will be. The polls show that it is too close to call. Of course, I meet people who predict it one way or another but usually they have a very strong opinion on what is “actually” going on. They can explain to me why “the Brits will vote to stay” and why “all this is just a show” and “much ado about nothing”. Or the opposite and why “the Brits are tired of pulling too much of European weight”. Others are simply saying that they don’t care anymore and “if the Brits feel so non-European and special and different, they should just leave”.

Why should I even think about this? Like I said, I do care and I believe that this decision will affect me as a citizen of European Union. I am not British and completely agree with a friend of mine who wrote on his FB page “I will say one thing about Brexit vote: if you are half as intelligent as you think you are – beware of people giving simple answers to complicated questions”

The decision has so many facets because the EU and the world is deeply integrated in many ways. Good and bad (I could write tons of thoughts about all the bad ‘integration’ I see). One of the big questions in this whole debate is this – do we improve, even correct, something we worked so hard to build or do we just blow it up?

I feel like there are lots of similarities between the current election year in the USA and the current debate in the UK. There is such a distrust of political and business elites and smart people are much better than me at explaining the reasons for this distrust and dislike. Also, it seems like so many people look at the vote and their ‘two’ choices from a negative  – which one is the lesser evil?

Like the catchy line by The Clash “Should I stay or should I go now… If I go there will be trouble… And if I stay it will be double”

The way I see it, it does not make for a good decision when we are choosing not between “good” or “better” but between “bad” or “worse”.

This may put me in the ‘over-simplified’ category but I want to say to my British friends – Please, stay! (as for my list of reasons, ask and I will tell you) Yes, the EU house is on fire (meaning there are many serious problems) but let’s cool it. Not blow it up!

P.S. Here are links to two articles written by people much smarter than me. They are both British academics and professionals, Michael Schluter and Julian Chapman, who have similar but also opposing views on the whole debate. They write from their Christian point of view and respectfully disagree with each other.

London 019

London calling…

Latvian:

Skatījos, kā divi labi draugi strīdās. Par to, vai britiem palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Neviens no viņiem nav brits, lai gan viens dzīvo un strādā Londonā. Abiem diviem ļoti rūp, kas notiek Eiropā un pasaulē. Abi divi ir kristieši, bet ar dažādiem uzskatiem politikā, ekonomikā, nācijas nozīmē, utt.

Par citām tēmām viņiem drošvien ir daudz vairāk kopīgu uzskatu nekā atšķirīgo. Bet šī nav vienkārša tēma. Vai ES izdzīvos, ja Apvienotā Karaliste izstāsies? Nezinu, bet domāju, ka izdzīvos (daži pat saka, ka tā būs labāk). Tomēr izstāšanās atstātu milzīgu iespaidu uz Eiropu. Šis referendums jau ir daudz ko ietekmējis, un briti vēl pat nav nobalsojuši. Vai es uztraucos? Labāk būtu pajautāt, vai man tas rūp? Jā, un pat ļoti!

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā briti nobalsos. Aptaujas liecina par lielu sašķeltību, un eksperti izvairās kaut ko prognozēt. Protams, es satieku cilvēkus, kuri jau “zin” iznākumu, jo viņiem ir “skaidrs”, ap ko lieta grozās. Viņi man paskaidro, ka briti obligāti nobalsos par palikšanu, jo “viss šis referendums ir tikai politiska izrāde”, un “liela brēka maza vilna”. Otra puse atkal apgalvo, ka briti obligāti izstāsies, jo “viņiem ir apnicis dot tik naudu ES, bet neko nesaņemt pretī”. Savukārt citiem jau ir vienalga. Ja tie briti jūtas tik ļoti īpaši un izredzēti un atšķirīgi no pārējās Eiropas, tad lai iet savu ceļu.

Kāpēc man vispār par to lauzīt galvu? Kā Eiropas Savienības pilsonei man ir svarīgs šis gaidāmais lēmums, kaut arī neesmu Apvienotās Karalistes vēlētāja. Uzreiz gan piebildīšu, ka piekrītu vienam draugam, kurš savā Facebook profilā raksta “Es teikšu vienu lietu par gaidāmo Brexit referendumu: ja jūs esat uz pusi tik gudri, kā domājat – uzmanāties no cilvēkiem, kuri dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem”.

Lēmumam ir daudz šķautnes, jo Eiropas Savienība un vispār visa pasaule ir cieši saistītas visādā ziņā. Gan labā, gan sliktā (par sliktajām saistībām es varētu pierakstīt palagus). Viens no lielajiem jautājumiem šajā visā diskusijā ir tāds – vai uzlabot, pat izlabot, kaut ko, ko tik grūti un smagi esam cēluši, vai labāk to visu uzspridzināt?

Es redzu daudzas līdzības starp patreizējo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu un Brexit referendumu. Tik liela neuzticēšanās vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem un ekonomikas vadītājiem. Gudrākie ir devuši labus skaidrojumus, kāpēc tik slikts noskaņojums, un kāpēc tāda neuzticēšanās, pat nepatika un naids. Vēl man liekas, ka abās valstīs daudzi skatās uz dotajām ‘divām’ izvēlēm no negatīvās puses – kas būs mazākais ļaunums no diviem?

Kā labi zināmajā britu pankroka grupas “The Clash” dziesmā. “Vai man palikt, vai man iet?… Ja iešu prom, būs slikti… Ja palikšu, vēl sliktāk”

Manuprāt, tādā veidā nevar pieņemt labus lēmumus. Ja skatāmies nevis uz labu vai vēl labāku izvēli, bet uz sliktu vai vēl sliktāku.

Drošvien tas būs pārāk ‘vienkāršoti’, bet es gribu teikt saviem britu draugiem – lūdzu, palieciet Eiropas Savienībā! (Ja jums interesē mani iemesli, jautājiet, un es paskaidrošu.) Jā, ES māja ir šur tur aizdegusies, bet es aicinu tās liesmas kopīgiem spēkiem dzēst. Nevis to māju vienkārši uzspridzināt!

P.S. Tiem, kas lasa angļu val., pievienoju divas saites uz interesantiem rakstiem, kurus rakstījuši cilvēki daudz gudrāki par mani. Abi autori, Maikls Šļūters un Džūliāns Čepmens, ir britu akadēmiķi un profesionāļi, kuru viedokļi gan sakrīt, gan stipri dalās. Viņi raksta no savas kristīgās izpratnes pozīcijām, un oponē viens otram ar cieņu.

Should I hang out with “wrong Christians”?

“There are some people I would rather avoid and never interact with. I wish they would not speak in public or social media. I wish they would just be quiet and keep their thoughts to themselves. And I wish they did not broadcast themselves as “Christians” because I do not want to be associated with them. Don’t they realize how difficult it will be for me to explain to my friends that this is not “Christianity” the way I see it?”

I confess … I am quoting myself. Just a short version of my thoughts at different times and in various situations. Or the conversations I have had where two or more of us will discuss someone else and happily agree that we are “not like them”. Since we “see more clearly”, we “understand God better”, we “interpret the Bible more correctly”, we are not “narrow minded” and obviously more “humble and self critical.”

In those moments I would say that I was concerned about the reputation of Christianity as a global religion or that I was concerned about a reputation of particular local church. Or that I was concerned about the reputation of Christians in Latvia. But I have come to realize that it often boils down to one thing only – I am concerned about my own reputation. My own PR or ‘public relations’ image.

Sociologists explain this urge to “bask in reflected glory” by associating with high-status people and “cut off reflected failure” by distancing ourselves from losers. Of course, I want to be associated with Mother Theresa and Martin Luther King Jr and Desmond Tutu and I want to distance myself from… sorry, I won’t name them.

There are lots of identities, ideas, practices, political views and current issues that divide us. From theology, ethnicity, race, culture to gender issues (like women in church leadership), sexual orientation (LGBT), family, immigration, refugees… One “hot topic” replaces another and Christians engage as much as anyone else. On some topics we are gentle and rational and other times we are hostile, angry and irrational. Plenty of reasons to “Unfriend” and “Unfollow” people on social media!

I would even say that I was concerned about Jesus reputation. The question is – how concerned was Jesus about his own reputation? Did he even care? He did all the “wrong things” and hung out with all the “wrong people”. And in the end anyone was included but nobody could claim him as his own.

Jesus was ‘loser’ in many eyes. For the zealous Jews, he was not nationalistic and political enough (while for others he seemed too political). For Herod and Pontius Pilate, he was not ambitious and powerful enough (while others were afraid of his authority). For the religious leaders, he was not conservative and traditional enough (while others stopped following him because of high calling). For the people of Nazareth and his own family, he was not loyal enough. For the crowds, he was not revolutionary enough (when he resisted being crowned a king).

He loved us all and confronted us all. I try to imagine Jesus hanging out in Riga or Minneapolis or London today. I would be glad to tell him which ‘Christians’ or ‘churches’ to stay away from. Which topics not to talk about in public. Which places to avoid. Which groups to be suspicious of and which groups to praise.

I have the ‘unpleasant’ feeling that He would do exactly the opposite. He would hang out with me and then he would hang out with the guy whom I ‘unfriended’ on Facebook . Have you ever wondered about the conversations between Simon the Zealot and Matthew the tax collector? One who fought the Roman occupiers and other who collected taxes for them. ‘Freedom fighter’ and ‘collaborator’ in the same room at the same table and in the same circle of Jesus’ closest friends.

What if Jesus goes to hang out with the “wrong Christians” and invites me to go with? What if someone takes a photo of us and posts it? I guess there goes my reputation…

DSCN0399

Hill of Crosses in Lithuania

Latvian:

“Ir cilvēki, no kuriem es vislabprātāk izvairītos, un gribētos, lai viņi mazāk runā publiskajā telpā. Vēl labāk būtu, ja viņi vispār paklusētu, un paturētu savas domas pie sevis. Un vēl man nepatīk, ka viņi reklamē sevi kā “kristiešus”, jo tad es tikšu pielīdzināta viņiem. Vai viņi nesaprot, cik dedzīgi man būs pēc tam jāskaidro saviem draugiem, ka es izprotu “kristietību” pavisam savādāk?”

Atzīstos… šis citāts pieder man pašai. Tikai dažas no manām domām vai piemēri no sarunām, kurās kopā ar draugiem (protams, cilvēkiem, kuri domā tāpat kā es) mēs laimīgi nonākam pie atziņas, ka neesam tādi kā “viņi”.  Jo mēs taču “redzam visu skaidrāk”, “pazīstam Dievu labāk”, “izprotam Bībeli pareizāk”, domājam “plašāk un atvērtāk”, jo esam daudz “pazemīgāki un paškritiskāki.”

Tādos brīžos es teiktu, ka mani uztrauc kristietības kā globālas reliģijas reputācija, vai rūpējos par kādas konkrētas draudzes reputāciju. Vai arī man svarīga kristiešu reputācija Latvijā. Bet, ja es esmu godīga pret sevi, tad jāatzīst, ka visvairāk mani uztrauc manis pašas reputācija. Mans sabiedriskais imidžs.

Sociologi skaidro šo mūsu vēlmi “gozēties atspoguļotā slavā”, kad vēlamies tikt saistīti ar augsta statusa cilvēkiem, un vēlmi “nogriezt atspoguļotu neveiksmi”, kad mēs attālinām sevi no zaudētājiem. Protams, es vēlos, lai mani saista ar Māti Terēzi vai Martinu Luteru Kingu vai Dezmonu Tutu, un vēlos attālināties no … cilvēkiem, kuru vārdus neminēšu.

Ir daudz lietu, ideju un uzskatu, kas mūs var šķirt un dalīt. Teoloģija, tautība, ādas krāsa, kultūra, politika, valoda, dažādi sabiedrībā aktuālie jautājumi. Latvijas aukstajā klimatā par ‘karstām tēmām’ nevar sūdzēties. Piemēram, dzimumu lomas (šobrīd Latvijā lielā diskusija par sieviešu ordināciju), seksuālā orientācija (tikpat lielā diskusija par viendzimuma attiecībām), ģimene (kas ir tradicionāls un kas nav), Stambulas Konvencija, imigrācija (kas ir latvietība un kas nav), bēgļi… ‘Karstās tēmas’ mainās, bet diskusijas turpinās, un kristiešu uzskati dalās. Reizēm mēs spriežam lēnprātīgi un ar mīlestību, bet ļoti bieži ar naidīgumu, dusmām un galīgi neapdomāti. Pietiekami daudz iemeslu pātraukt “Draudzēties” vai “Sekot” sociālajos medijos!

Atgriežoties pie manām rūpēm par reputāciju, es pat teiktu, ka mani uztrauc Jēzus reputācija. Taču rodas lielais jautājums – vai Jēzus pats uztraucās par savu reputāciju? Vai viņam savs imidžs bija svarīgs? Rodas iespaids, ka viņs darīja daudz ko “nepareizi” un tusējās ar “nepareizajiem” jeb “zaudētājiem”.  Un galu galā ikviens jutās iekļauts, bet neviens netika izcelts.

Jēzus bija “zaudētājs” jeb “lūzeris” daudzu acīs. Radikālajiem jūdiem viņš nebija pietiekami nacionālistisks un politisks (kaut gan citi saklausīja viņa runās pārāk daudz politikas). Hērodam un Poncijam Pilātam viņš nebija pietiekami ambiciozs un varas kārs (kaut gan citi baidījās no viņa varas). Reliģiskiem vadītājiem viņš nebija pietiekami konservatīvs un tradicionāls (kaut gan citi pārstāja viņam sekot pārāk augsto prasību dēļ). Ģimenei un kaimiņiem Nacaretē viņš nebija pietiekami lojāls. Cilvēku pūļiem viņš nebija pietiekami revolucionārs (jo neļāva iecelt sevi par ķēniņu).

Viņš mīlēja visus, bet neglāstīja nevienam pa spalvai. Es tagad mēģinu iedomāties mūsu reakciju, ja Jēzus savā miesā ierastos Rīgā vai Mineapolē vai Londonā. Es labprāt viņu informētu par kristiešiem un baznīcām, no kurām labāk turēties pa gabalu. Par kurām ‘karstajām tēmām’ labāk nerunāt, it sevišķi publiski. No kurām cilvēku grupām izvairīties, lai tikai kāds kaut ko sliktu nepadomā.

Man tikai lielas aizdomas, ka viņš darītu tieši pretējo. Viņš tusētos ar visiem “nepareizajiem”. Viņš ciemotos pie manis, un tad ņemtu un aizietu ciemos pie tā džeka, kuru es izdzēsu no saviem kontaktiem Draugiem.lv vai Facebook

(Vai tu esi kādreiz iedomājies, kādas diskusijas notika starp Jēzus mācekļiem kanaānieti Sīmani Zelotu un muitnieku Mateju? Zeloti bija radikāli jūdi, kuri cīnījās pret Romas okupāciju. Viens džeks, kurš agrāk cīnījās pret romiešiem, un otrs, kurš tiem agrāk vāca muitas naudu. Brīvības cīnītājs un nodevējs vienā istabā pie viena galda un starp tuvākajiem Jēzus draugiem.)

Ja nu Jēzus iet tusēties pie “nepareizajiem kristiešiem” un uzaicina mani nākt līdzi? Ja nu kāds mūs tur nofotografēs un pēc tam attēlu publicēs? Skaidrs, ar manu reputāciju viss pagalam…

Looking at our compass to guide through the EU crisis

For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

 

53d9d93cdcd5888e145a6d35_maphead-center-europe-purnuskes-lithuania

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”

Searching for my Latvian antidote to our EU ignorance

I expect next few months our European headlines will be dominated by ‘Brexit’. On June 23 the British voters will decide whether to stay in or leave the European Union. Even though the Brits are known for their stoicism and reserve, I imagine it will get quite emotive.

Well, it is emotional for everyone else watching and waiting to see what Britain decides. It literary feels like watching a family dispute and the discussions of either divorce or staying together and working through the problems. This is because the EU is a very unique union and I dare say, there is no other international organization or institution like this anywhere in the world.

The British will vote but all the rest of us will be discussing and debating and reflecting on this strange ‘phenomenon’ – the European Union. And you know what?!! I am glad we are debating because maybe… finally… many of us will start to understand what it actually is meant to be, what is it now and where do we go from here. Why our unity matters?

The journey to our current EU started in 1950. Latvia joined in 2004 together with 9 other countries. (So, 54 years after its foundations were laid.) I remember the referendum in Latvia and vaguely recall some of the debates but honestly it was not much of a debate. And not because some politicians had decided it. The people wanted it. We, citizens of Latvia, voted 67% in favor of joining the EU. Here are the votes of others who joined at that time. Estonia 67%, Lithuania 91%, Poland 77%, Czech Republic 77%, Hungary 83%, Slovakia 92%, Slovenia 90%, Malta 54%

As I see, nobody was twisting our arm. Overwhelming majority of us wanted to join and May 1, 2004 was a joyful day. I travel the world with my EU passport and lots of people envy me when they see this little document in my hand. Why do they think I am privileged to have this passport?

The BIG question – why did we want to join the EU so much? Was it the money? For many people, the most obvious answer. Who does not want to join the rich kids club, right? How can we access those big fat EU funds in Brussels, right? I think the same voices are often the loudest in screaming that the refugees or asylum seekers or any migrants only want this same money and they want to move in our rich neighborhood.

Was it the security? For us, Latvians, another obvious reason. We know that we are too small to defend ourselves from any serious global threats and we need alliance with stronger and bigger (but nice and democratic) countries.

This is a very serious question. At this very moment in Europe there is a country suffering war and conflict because of people’s desire to have a closer association with the EU and even possible membership. Ukraine is fighting a war to join the EU and the Brits are deciding whether to stay or leave.

Let me give a disclaimer… I do not think that the EU is the greatest place in the world. I do not think that it has all the answers for humanity and the best governance. I do not think that it is a ‘paradise on earth’ and I do not think – God bless the European Union and no place else!

But I do think that many of the current problems and crisis – social, political, economical – we are experiencing because we don’t know who we are. Our moral compass is not working very well or sometimes not working at all. Where is north, where is south? There are lots of things to discuss such as identity, ethnicity, nationalism and so on but first let us remind ourselves the “roots”. What was the vision behind the political and economic union that started as European Coal and Steel Community with 6 original members? Why is this vision still as relevant today as it was then?

Here is a shortcut to another blog I wrote last May Why should I care about Europe Day. It gives a very brief introduction to the foundations for European project.

This problem of ignorance about the original vision of European unity is not just Latvian. It is also Estonian, Lithuanian, Polish, Hungarian, British, Dutch… I think this is truly a European problem. If only for the sake of our friends in Ukraine who are going through a lot of suffering right now to figure out their future and want our support, let us find answers to these questions. Let us start injecting some antidote to our ignorance… quickly and in heavy doses.

*Obviously in this blog I asked many questions for reflection and discussion. It is because I intend to write more about this topic and our current EU crisis. Hope you will join the conversation and soul-searching…

CROATIA-EU-ENLARGEMENT

Croatians wave an EU flag as they celebrate the accession of Croatia to the European Union on June 30, 2013. AFP PHOTO / STRINGER

Latviski:

Paredzu, ka nākamos mēnešus mūsu Eiropas ziņu virsrakstos dominēs ‘Brexit’. 23. jūnijā britu vēlētāji un pilsoņi lems, vai palikt ES vai izstāties. Kaut arī briti slaveni ar savu stoicismu un vēso prātu, gan jau emocijas sitīs augstu vilni.

Arī mums pārējiem radīsies emocijas, vērojot un gaidot, ko briti izlems. Burtiskā nozīmē ir sajūta kā ģimenes strīdā, kur tiek lemts, vai šķirties, vai arī palikt kopā un mēģināt atrisināt visus sarežģītos mezglus. Jo Eiropas Savienība nav vienkārša. Tā ir ļoti unikāla savienība, un otras tādas organizācijas un institūcijas nav nekur citur pasaulē.

Briti lems, bet mēs visi diskutēsim, spriedīsim un pārdomāsim šo mūsdienu ‘fenomenu’ – Eiropas Savienību. Un ziniet, ko?! Tas ir ļoti labi, jo varbūt… beidzot… mēs sāksim saprast, kam šī savienība ir domāta, kāda tā ir tagad, un ko darīt tālāk. Kāpēc vispār mums ir svarīgi būt vienotiem?

Šis Eiropas vienotības projekts iesākās 1950. gadā. Latvija kopā ar vēl 9 valstīm pievienojās 2004. gadā. Tātad daudz vēlāk… 54 gadus pēc ES pamatu likšanas. Es atceros Latvijas referendumu, un pa miglu atceros debates. Ja godīgi, man tās nelikās nekādas karstās. Neatceros, ka mēs virtuvē ar draugiem sēdētu un strīdētos. Un ne tāpēc, ka politiķi jau visu izlēmuši mūsu vietā. Mēs gribējām stāties ES. Latvija nobalsoja 67% ar “JĀ”. Cik ļoti to gribēja pārējās valstis? Igaunija 67%, Lietuva 91%, Polija 77%, Čehija 77%, Ungārija 83%, Slovākija 92%, Slovēnija 90%, Malta 54%

Kā redzams, neviens mūs nespieda un nevilka ar varu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju to gaidīja ar prieku, un 2004. gada 1. maijs bija svētki. Es ceļoju pa pasauli ar savu ES pasi, un redzu, cik daudzi skatās ar zināmu skaudību uz šo mazo dokumentu manā rokā. Kāpēc viņiem liekas, ka ES pase ir tāda privilēģija?

Lielais jautājums – kāpēc mēs tik ļoti gribējām stāties šajā savienībā? Naudas dēļ? Daudziem tā liekas visloģiskākā atbilde. Kurš gan negrib iestāties bagāto klubā, vai ne? Kā lai tiek pie tiem treknajiem ES fondiem Briselē? Reizēm man liekas, ka tās pašas balsis, kam nauda pirmā vietā, tagad kliedz visskaļāk, ka bēgļi, patvēruma meklētāji vai citi migranti grib tik to naudu, tos treknos fondus un atbalstus, un turklāt vēlas ievākties mūsu bagāto rajonā. (Ko vēl sagribēs!)

Vai arī tas bija drošības dēļ? Mums, Latvijā, tas arī ir ļoti loģisks iemesls. Mēs esam pārāk mazi, lai aizstāvētos pret dažādiem globāliem satricinājumiem un draudiem, un mums jābūt aliansē ar lielākām un stiprākām (bet arī jaukām un demokrātiskām) valstīm.

Jautājums ir patiešām nopietns. Jo šajā pašā brīdī viena Eiropas valsts piedzīvo karu un ciešanas, jo tauta izrādīja vēlēšanos tuvināties Eiropas Savienībai, un pat sapņo par iestāšanos. (Par ko tad viņi cīnās?) Ukrainā ir karš, jo cilvēki grib būt savienībā un vienotībā ar pārējo Eiropu, un briti lemj, vai palikt kopā vai sķirties.

Neliela atkāpe, lai kāds mani nepārprastu… Es nedomāju, ka Eiropas Savienība ir vislabākā vieta uz pasaules. Es nedomāju, ka mums ir visas atslēgas cilvēces problēmām. Es nedomāju, ka te ir paradīze zemes virsū, un es katrā ziņā neparakstos zem attieksmes – Dievs svētī Eiropas Savienību, un nevienu citu!

Bet es esmu pārliecināta, ka viena no mūsu problēmu un patreizējās krīzes – sociālās, ekonomiskās, politiskās – saknēm ir tas, ka mēs nezinām, kas mēs esam. Mūsu morālais kompass ir krietni bojāts, vai dažreiz vispār nedarbojas. Kur ir ziemeļi, kur ir dienvidi? Daudz ko vajag pārrunāt un pārdomāt, piemēram, identitāti un nacionālismu, bet šoreiz es gribu trāpīt uz naglas, kas ir ES saknes un pamati. Kāds bija tās dibinātāju redzējums, kad pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota šī politiskā un ekonomiskā savienība? Iesākumā kā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ar 6 dalībvalstīm. Kāpēc šis redzējums ir joprojām aktuāls šodien?

Pagājšgad maijā es uzrakstīju nelielu ieskatu šajā vēsturē. “Why should I care about Europe Day” (latviskais variants vēl nav pievienots)  Atgādinot par cilvēku, kurš tiek saukts par “Eiropas tēvu”, un viņa drosmīgo redzējumu par iespēju vienot eiropiešus, pat ‘mūžīgos’ ienaidniekus.

Un vēl viens mans secinājums… Šī milzīgā problēma, ka nezinām vai esam aizmirsuši Eiropas vienotības pamatus un mērķus un redzējumu – tā nepiemīt tikai latviešiem. Tā piemīt arī igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ungāriem, arī britiem, holandiešiem, utt… Tā ir problēma visā Eiropā. Un mums ar to ir jātiek galā. Kaut vai tikai ukraiņu dēļ, kuri meklē atbildes un virzienu savas nācijas nākotnei, un gaida mūsu atbalstu. Mums vajag izplatīt antivielas pret mūsu ES nezināšanu un apjukumu… ātri un lielās devās.

*Šajā rakstā ir daudz jautājumu pārdomām un pārrunām. Tāpēc, ka es turpināšu rakstīt par ES tēmu un mūsu, eiropiešu, krīzi. Ceru, ka jūs pievienosieties šai sarunai un pašanalīzei…

The barricades and my experience of nonviolent resistance

It is January and it is another cold one in Latvia I am not in Riga but I do know what a cold winter day or night feels like. And in 1991 it was a cold January. Still, most people in Latvia (including me) remember it with special warmth because it was also a time of campfires and hot tea and passionate living.

I wish I had the kind of good memory my dad has. He always fills me in with details since some of those events 25 years ago are starting to blur. In January 1991, my beautiful city of Riga was filled with barricades – all around the Old City, around any important government building, around the national TV and Radio stations… The barricades were built with an amazing speed and determination, using anything that could create an obstacle. Huge blocks, tractors, public buses, piles of wood…

We were in the middle of Latvia’s peaceful independence movement. The previous year in 1990, the Latvian government with the overwhelming support of the people had voted to restore the independence of Latvia. It had been occupied by the USSR for many decades but everyone could sense – now is the time for freedom! For many people it felt like ‘now or never’.

People were also afraid the Soviet power will not go without a fight. Nobody knew what to expect. It was a critical time and it was obvious that there will be provocations to restore the control of Moscow. The worst provocations came that month, January of 1991, when the Soviet tanks attacked the main television tower in Vilnius, Lithuania. 14 people died and the news went around the world. As the news reached Latvia, Latvian government and the people reacted quickly and started building the barricades to protect government buildings. Thousands of people gathered in Riga.

I remember watching the news from Vilnius, shocked at seeing a tank run over a young man. Was this really happening? Will this happen in Riga, too? Everyone knew that the people stand no chance against the mighty Soviet army. What do you do when you are so powerless? Nobody had taught us about non-violent resistance. Most had never studied the methods of Gandhi  or Martin Luther King Jr but somehow we all knew what to do. We knew that the barricades are no obstacle for the tanks. We would be a human shield and if the tanks came, then the whole world would see what kind of regime was the USSR.

There were many Western journalists in the Baltic Sates. This was before cell phones, internet and social media but the communication was swift and effective. I asked my dad how did we communicate back then? He replied, “Don’t you remember there were pay-phones everywhere? And people used land lines?”

My mom was the activist in the family… If you ever knew her, you would know what a gentle woman she was but she could get really passionate when it mattered! I don’t think I had ever seen my mom so determined and unafraid. My grandmother told me that in one of the meetings where things got rough with the police and she could get arrested, my grandmother tried to talk her out of it. Telling her to go home because she had three children to raise. My mom had replied that she is not worried because my dad will do a fine job raising us. I doubt if she had asked my dad for his opinion…

So my mom and I went to Riga as soon as we heard that something needed to be done. I don’t remember the details but I do remember that we walked around the streets, talking to other people, watching the campfires being built, people starting to bring out food to those who were out of town. Big tractors appeared on the small streets and the barricades were built. We spent the whole night and next day went home.

Then it was my dad’s turn. The men from our village got organized to ‘protect’ the national television tower. They would stay there day and night, sitting around the fire and trying to keep warm. I visited him once or twice and remember thinking, “This is like the movies. Women visiting the men on the front lines and bringing them food and drinks and news from home.”

Well, it was not a movie (even though it sometimes seems so unreal) and I was just a normal high school student. Guess how much time did I spend studying that year? It helped that the teachers were ‘distracted’ from their responsibilities, too…

And then there is another important detail I remember. The churches! They were open day and night and served as the place of rest, refreshments and, most crucially, the place of prayer. Many people who had never stepped inside a church, were there. Riga has many beautiful old church buildings and they really served their purpose then. Places of peace and hope and faith in the One who is above all this ‘madness’. Peace in the midst of fear and anxiety. Hope and prayer that it will not get violent and that freedom will come peacefully. Trust in God Almighty because there was nobody else to trust.

And our trust and hope was not disappointed…

bk24_barricades_in_riga_boriss_kolesnikovsx

Photo by Boris Kalesnikov

Latviskais variants:

Ir kārtējais aukstais janvāris. Šobrīd neesmu Rīgā, bet varu iedomāties aukstas dienas un naktis. Un 1991. gada janvāris arī bija auksts. Taču mēs to atceramies ar zināmu siltumu, jo domājam par ugunskuriem, karstu tēju un dzīvi ar pilnu krūti.

Žēl, ka man nav tik laba atmiņa kā tētim. Viņs vienmēr atgādina kādas detaļas , bet man šie notikumi pirms 25 gadiem jau sāk zaudēt nianses. Atceros, kā mana mīļā Rīga piepildījās ar barikādēm. Turklāt tas notika tik ātri. Betona bloki, traktori, autobusi, malkas grēdas…

Atceros arī to sajūtu, kas virmoja gaisā – tagad vai nekad. To neziņu, kas būs tālāk.

Mājās skatījāmies ziņas (man liekas, toreiz televizors gandrīz netika izslēgts), un sāka rādīt kadrus no Viļņas. Tur bija kāds jauns puisis, varbūt pat mans vienaudzis, kuru sabrauca tanks. Vai tas tiešām notiek? Vai tas notiks arī Rīgā? Visi taču saprata, ka pret vareno Padomju armiju vienkāršā tauta nevarēs nostāvēt. Ko darīt, kad jūties bezspēcīgs? Neviens mums nebija mācījis par nevardarbīgu pretošanos vai Gandija, vai Martina Lutera Kinga metodēm, bet pēkšņi cilvēki zināja, kas jādara. Zināja, ka barikādes nebūs nekāds šķērslis tankiem. Bet aiz šīm ‘barikādēm’ būs cilvēku vairogs, un ja tanki brauks virsū, tad visa pasaule redzēs, kāda ir PSRS vara un sistēma.

Rīgā bija rietumu žurnālisti. Bet nebija mobilie telefoni, internets vai sociālie mediji. Tomēr ziņas izplatījās ātri un efektīvi. Es prasīju tētim, kā mēs toreiz sazinājāmies. Viņš atbildēja: “Vai tad tu neatceries maksas telefona automātus uz ielām? Un to, ka katram mājās bija telefons?”

Mūsu ģimenē vislielākā aktīviste bija mamma… Tie, kas viņu pazina, zin, ka mana mamma bija ļoti mierīga un maiga, bet viņa varēja kļūt ļoti dedzīga, ja kaut kas likās svarīgs. Nekad nebiju redzējusi mammu tik mērķtiecīgu, apņēmīgu un bezbailīgu. Pat vecmamma (kura ir vēl lielāka aktīviste) stāsta, ka vienā no mītiņiem, kur varēja izcelties kautiņš vai arī policija (toreiz milicija) kļuva draudīga, viņa mēģinājusi atrunāt mammu no iesaistīšanās. Lai ejot mājās, jo tev taču trīs bērni! Mamma esot atbildējusi, ka viņa neuztraucoties. Viņa uzticoties mūsu tētim, ka viņš mūs labi izaudzināšot. Šaubos, vai viņa prasīja tēta domas…

Mēs abas ar mammu braucām uz Rīgu tikko, kā dzirdējām, ka kaut kas ir jādara. Atceros, ka staigājām pa Rīgas centru, runājām ar cilvēkiem. Vērojām, kā rodas pirmie ugunskuri; kā rīdzinieki nes siltu tēju un ēdienu tiem, kas uz ielām. Mazajās ielās iebrauca lieli traktori un mašīnas, un visur barikādējās. Mēs pavadījām to pirmo nakti pilsētas centrā, un nākamajā dienā braucām mājās.

Tad bija tēta kārta. No Ķekavas un no tēta darba vietas tika noorganizēts, ka viņi ‘sargās’ televīzijas torni Zaķusalā. Tā viņi tur pavadīja vairākas dienas un naktis. Arī šēžot pie ugunskuriem. Mēs aizbraucām apciemot (lai gan bija tāda kā neizteikta pavēle, lai sievietes un bērni paliek mājās). Atceros, ka man bija sajūta, it kā es piedalītos kādā filmā. “Lūk, sievietes apciemo savus vīrus un dēlus frontes līnijā… aizved ēdienu un pastāsta, kas notiek mājās.”

Bet tā nebija filma, lai gan reizēm liekas tik nereāla pagātne, un es biju vienkārši viduskolniece. Skaidrs, ka par mācībām es toreiz daudz nedomāju. Izglāba tas, ka arī skolotāji daudz ‘nedomāja’ par saviem pienākumiem…

Un vēl viena ļoti svarīga lieta, ko atceros. Baznīcas! Tās bija atvērtas dienu un nakti. Kā patversmes, kur atpūsties, pagulēt, pasildīties, iedzert kaut ko siltu, un galvenais, aizlūgt par Latviju un mums pašiem. Daudzi, kas nekad nebija kāju spēruši baznīcā, bija tur, un vecie, skaistie Rīgas dievnami vistiešākajā veidā kalpoja savam mērķim. Vietas, kur rast mieru, cerību un ticību Tam, kurš ir augstāks par šo ‘trakumu’. Miers baiļu un uztraukuma atmosfērā. Cerība un lūgšana, ka nesāksies asinsizliešana, un ka brīvība atnāks mierīgā ceļā. Paļāvība uz Dievu Visspēcīgo, jo nav cita, kam uzticēties,

Un mūsu cerība un paļāvība un uzticēšanās nepievīlās…

Freedom from fear in Myanmar

“It is not power that corrupts but fear. Fear of losing power corrupts those who wield it and fear of the scourge of power corrupts those who are subject to it.” This conviction by Aung Sun Suu Kyi, a Burmese leader and former political prisoner, highlights an important truth. It also describes a life that is lived in a non-violent and courageous resistance to this kind of fear.

Last week Myanmar (Burma) held first democratic elections in 25 years. The votes are still being counted but it is already clear that the National League for Democracy (NLD) has won an overwhelming majority. Estimated 70% of the votes. The people have chosen and now the world is watching whether the military rulers will respect their own people’s will.

I am rejoicing together with my friends. They have been waiting for this day for a very long time… I have been waiting for this for many years, too. Ever since my husband and I started working on Thai-Burma border helping refugees from Burma, we have believed together with our friends that one day they will be able to return home, that one day their nation will be truly free.

There is lots of joy but also awareness that there is still a long and hard road ahead. The government cannot be fully democratic while 25% of the seats in the national parliament are reserved for the military and the military appoints three government ministers.  The most popular national leader to become a president would be Aung Sun Suu Kyi, but it is not possible under the current Constitution. It disqualifies anyone whose children have foreign citizenship and Aung Sun Suu Kyi’s sons have British passports because she had a British husband.

Also, there were millions of people who were not able to vote – people who live in areas where there is still armed conflict, internally displaced persons, refugees in the camps on Thailand/Burma border, migrants working in other countries, the Rohingya ethnic group…

Sill, this is an amazing and big step towards long-awaited freedom and peace. The elections were peaceful and the results make a very loud and clear statement what kind of country people want to live in. My memory flashes back to 1990 when in my own nation, Latvia, we celebrated a similar moment when the parliament voted to reinstate the independence of Latvia. My grandparents had waited for 50 years. Honestly it did not seem possible that we would experience it in our life-time, but the ‘miracle’ happened.

Then began the process of learning to live in freedom and there were many many challenges. Latvia is still dealing with some of the residue from our Soviet past. When you are not used to being free, you have to learn to be free. Physical freedom does not mean automatically a psychological and emotional and spiritual freedom where you have peace with yourself and your neighbor.

When I exchange stories with our friends from Burma, I realize that I experience an amazing journey together with my nation. Journey of hope and dream that became reality, journey of freedom from fear… Now I watch my friends making the same kind of journey and I want to help them in any way I can. This is just the start and now the real work of developing, re-building, healing and transforming begins. But today is the day of celebration!

DSCN0148

Latviski:

“Nevis vara mūs samaitā, bet bailes. Bailes pazaudēt varu samaitā tos, kuriem tā pieder, un bailes no varas posta samaitā tos, kuri tai pakļauti.” Tā domā un saka Aung San Su Či, politiķe, opozīcijas vadītāja un bijusī politieslodzītā Mjanmā (Birmā). Šajos vārdos ir izteikta kāda svarīga patiesība. Un savā dzīvē viņa pati ir turējusies pie šīs pārliecības, izrādot nevardarbīgu pretestību šādām bailēm.

Pagājšnedēļ Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas pēc 25 gadu ‘pārtraukuma’. Balsis vēl tiek skaitītas, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka Nacionālā Demokrātijas Līga ir guvusi pārliecinošu uzvaru. Tiek prognozēts vismaz 70% atbalsts. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli, un tagad visa pasaule gaida un vēro, vai militārā vara cienīs savas tautas gribu.

Es priecājos kopā ar saviem draugiem. Viņi ir gaidījuši šo dienu ļoti, ļoti ilgi… Arī es to gaidu jau daudzus gadus. Kopš mēs ar vīru sākām strādāt uz Taizemes – Birmas robežas un palīdzēt bēgļiem no Birmas, mēs ticam kopā ar saviem draugiem, ka kādu dienu viņi varēs atgriezties mājās, ka kādu dienu viņu valsts būs patiesi brīva.

Ir liels prieks, bet arī skaidra apziņa, ka priekšā garš un grūts ceļš ejams. Valdība un valsts nevar būt pilnīgi demokrātiska, kamēr militārajiem spēkiem ir atvēlētas 25% vietas parlamentā, un garantēti trīs ministru posteņi. Vispopulārākais kandidāts nākamajam Birmas prezidentam ir Aung San Su Či, bet, saskaņā ar patreizējo konstitūciju, viņa nevar ieņemt šo amatu. Tādēļ, ka prezidentam nedrīkst būt bērni ar citas valsts pilsonību, bet Su Či dēliem ir britu pases, jo viņas vīrs bija Lielbritānijas pilsonis. (Šis likums tika pieņemts tieši tādēļ, lai viņa nevarētu kļūt par prezidentu.)

Vēl viena liela problēma ir fakts, ka vēlēšanās nevarēja piedalīties vairāki miljoni cilvēku. Tie, kuri dzīvo karadarbības zonās; tie, kuri ir bēgļu gaitās gan iekšzemē, gan citās zemēs; tie, kuri strādā ārpus Birmas; Rohinga mazākumtautības cilvēki, jo tiem vispār netiek piešķirta pilsonība.

Tomēr šis ir milzīgs un liels solis uz ilgi gaidīto brīvību un mieru. Vēlēšanas noritēja mierīgi, un rezultāti ļoti skaidri un gaiši pasaka, kādā valstī cilvēki vēlas dzīvot. Atceros 1990. gadu, kad mēs Latvijā svinējām Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Mūsu vecvecāki un vecāki bija to gaidījuši 50 gadus. Daudzi neticēja, ka kaut ko tādu piedzīvosim savas dzīves laikā, bet notika ‘brīnums’.

Tad sākās grūtais un sarežģītais process mācīties dzīvot brīvībā. Latvijā joprojām mēs izjūtam PSRS laika un sistēmas sekas. Kad ilgu laiku nav piedzīvota brīvība, to jāmācās no jauna. Fiziska brīvība vēl nenozīmē psiholoģisku, emocionālu un garīgu brīvību, kad mēs mākam mīlēt sevi pašu un savus līdzcilvēkus.

Sarunās ar draugiem no Birmas, es arvien vairāk sāku aptvert, cik apbrīnojams ceļš iets kopā ar manu tautu Latvijā. Ceļš no cerībām un sapņiem uz realitāti, ceļš uz brīvību no bailēm… Tagad mani draugi iet šo pašu ceļu, un es vēlos viņus atbalstīt, kā vien varu. Ir pats sākums lielajam darbam, lai atjaunotu, dziedinātu, pārveidotu un attīstītu valsti, bet šodien ir diena priekam un līksmībai!