I expect next few months our European headlines will be dominated by ‘Brexit’. On June 23 the British voters will decide whether to stay in or leave the European Union. Even though the Brits are known for their stoicism and reserve, I imagine it will get quite emotive.

Well, it is emotional for everyone else watching and waiting to see what Britain decides. It literary feels like watching a family dispute and the discussions of either divorce or staying together and working through the problems. This is because the EU is a very unique union and I dare say, there is no other international organization or institution like this anywhere in the world.

The British will vote but all the rest of us will be discussing and debating and reflecting on this strange ‘phenomenon’ – the European Union. And you know what?!! I am glad we are debating because maybe… finally… many of us will start to understand what it actually is meant to be, what is it now and where do we go from here. Why our unity matters?

The journey to our current EU started in 1950. Latvia joined in 2004 together with 9 other countries. (So, 54 years after its foundations were laid.) I remember the referendum in Latvia and vaguely recall some of the debates but honestly it was not much of a debate. And not because some politicians had decided it. The people wanted it. We, citizens of Latvia, voted 67% in favor of joining the EU. Here are the votes of others who joined at that time. Estonia 67%, Lithuania 91%, Poland 77%, Czech Republic 77%, Hungary 83%, Slovakia 92%, Slovenia 90%, Malta 54%

As I see, nobody was twisting our arm. Overwhelming majority of us wanted to join and May 1, 2004 was a joyful day. I travel the world with my EU passport and lots of people envy me when they see this little document in my hand. Why do they think I am privileged to have this passport?

The BIG question – why did we want to join the EU so much? Was it the money? For many people, the most obvious answer. Who does not want to join the rich kids club, right? How can we access those big fat EU funds in Brussels, right? I think the same voices are often the loudest in screaming that the refugees or asylum seekers or any migrants only want this same money and they want to move in our rich neighborhood.

Was it the security? For us, Latvians, another obvious reason. We know that we are too small to defend ourselves from any serious global threats and we need alliance with stronger and bigger (but nice and democratic) countries.

This is a very serious question. At this very moment in Europe there is a country suffering war and conflict because of people’s desire to have a closer association with the EU and even possible membership. Ukraine is fighting a war to join the EU and the Brits are deciding whether to stay or leave.

Let me give a disclaimer… I do not think that the EU is the greatest place in the world. I do not think that it has all the answers for humanity and the best governance. I do not think that it is a ‘paradise on earth’ and I do not think – God bless the European Union and no place else!

But I do think that many of the current problems and crisis – social, political, economical – we are experiencing because we don’t know who we are. Our moral compass is not working very well or sometimes not working at all. Where is north, where is south? There are lots of things to discuss such as identity, ethnicity, nationalism and so on but first let us remind ourselves the “roots”. What was the vision behind the political and economic union that started as European Coal and Steel Community with 6 original members? Why is this vision still as relevant today as it was then?

Here is a shortcut to another blog I wrote last May “Why should I care about Europe Day“. It gives a very brief introduction to the foundations for European project.

This problem of ignorance about the original vision of European unity is not just Latvian. It is also Estonian, Lithuanian, Polish, Hungarian, British, Dutch… I think this is truly a European problem. If only for the sake of our friends in Ukraine who are going through a lot of suffering right now to figure out their future and want our support, let us find answers to these questions. Let us start injecting some antidote to our ignorance… quickly and in heavy doses.

*Obviously in this blog I asked many questions for reflection and discussion. It is because I intend to write more about this topic and our current EU crisis. Hope you will join the conversation and soul-searching…

Croatians wave an EU flag as they celebrate the accession of Croatia to the European Union on June 30, 2013. AFP PHOTO / STRINGER

Latviski:

Paredzu, ka nākamos mēnešus mūsu Eiropas ziņu virsrakstos dominēs ‘Brexit’. 23. jūnijā britu vēlētāji un pilsoņi lems, vai palikt ES vai izstāties. Kaut arī briti slaveni ar savu stoicismu un vēso prātu, gan jau emocijas sitīs augstu vilni.

Arī mums pārējiem radīsies emocijas, vērojot un gaidot, ko briti izlems. Burtiskā nozīmē ir sajūta kā ģimenes strīdā, kur tiek lemts, vai šķirties, vai arī palikt kopā un mēģināt atrisināt visus sarežģītos mezglus. Jo Eiropas Savienība nav vienkārša. Tā ir ļoti unikāla savienība, un otras tādas organizācijas un institūcijas nav nekur citur pasaulē.

Briti lems, bet mēs visi diskutēsim, spriedīsim un pārdomāsim šo mūsdienu ‘fenomenu’ – Eiropas Savienību. Un ziniet, ko?! Tas ir ļoti labi, jo varbūt… beidzot… mēs sāksim saprast, kam šī savienība ir domāta, kāda tā ir tagad, un ko darīt tālāk. Kāpēc vispār mums ir svarīgi būt vienotiem?

Šis Eiropas vienotības projekts iesākās 1950. gadā. Latvija kopā ar vēl 9 valstīm pievienojās 2004. gadā. Tātad daudz vēlāk… 54 gadus pēc ES pamatu likšanas. Es atceros Latvijas referendumu, un pa miglu atceros debates. Ja godīgi, man tās nelikās nekādas karstās. Neatceros, ka mēs virtuvē ar draugiem sēdētu un strīdētos. Un ne tāpēc, ka politiķi jau visu izlēmuši mūsu vietā. Mēs gribējām stāties ES. Latvija nobalsoja 67% ar “JĀ”. Cik ļoti to gribēja pārējās valstis? Igaunija 67%, Lietuva 91%, Polija 77%, Čehija 77%, Ungārija 83%, Slovākija 92%, Slovēnija 90%, Malta 54%

Kā redzams, neviens mūs nespieda un nevilka ar varu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju to gaidīja ar prieku, un 2004. gada 1. maijs bija svētki. Es ceļoju pa pasauli ar savu ES pasi, un redzu, cik daudzi skatās ar zināmu skaudību uz šo mazo dokumentu manā rokā. Kāpēc viņiem liekas, ka ES pase ir tāda privilēģija?

Lielais jautājums – kāpēc mēs tik ļoti gribējām stāties šajā savienībā? Naudas dēļ? Daudziem tā liekas visloģiskākā atbilde. Kurš gan negrib iestāties bagāto klubā, vai ne? Kā lai tiek pie tiem treknajiem ES fondiem Briselē? Reizēm man liekas, ka tās pašas balsis, kam nauda pirmā vietā, tagad kliedz visskaļāk, ka bēgļi, patvēruma meklētāji vai citi migranti grib tik to naudu, tos treknos fondus un atbalstus, un turklāt vēlas ievākties mūsu bagāto rajonā. (Ko vēl sagribēs!)

Vai arī tas bija drošības dēļ? Mums, Latvijā, tas arī ir ļoti loģisks iemesls. Mēs esam pārāk mazi, lai aizstāvētos pret dažādiem globāliem satricinājumiem un draudiem, un mums jābūt aliansē ar lielākām un stiprākām (bet arī jaukām un demokrātiskām) valstīm.

Jautājums ir patiešām nopietns. Jo šajā pašā brīdī viena Eiropas valsts piedzīvo karu un ciešanas, jo tauta izrādīja vēlēšanos tuvināties Eiropas Savienībai, un pat sapņo par iestāšanos. (Par ko tad viņi cīnās?) Ukrainā ir karš, jo cilvēki grib būt savienībā un vienotībā ar pārējo Eiropu, un briti lemj, vai palikt kopā vai sķirties.

Neliela atkāpe, lai kāds mani nepārprastu… Es nedomāju, ka Eiropas Savienība ir vislabākā vieta uz pasaules. Es nedomāju, ka mums ir visas atslēgas cilvēces problēmām. Es nedomāju, ka te ir paradīze zemes virsū, un es katrā ziņā neparakstos zem attieksmes – Dievs svētī Eiropas Savienību, un nevienu citu!

Bet es esmu pārliecināta, ka viena no mūsu problēmu un patreizējās krīzes – sociālās, ekonomiskās, politiskās – saknēm ir tas, ka mēs nezinām, kas mēs esam. Mūsu morālais kompass ir krietni bojāts, vai dažreiz vispār nedarbojas. Kur ir ziemeļi, kur ir dienvidi? Daudz ko vajag pārrunāt un pārdomāt, piemēram, identitāti un nacionālismu, bet šoreiz es gribu trāpīt uz naglas, kas ir ES saknes un pamati. Kāds bija tās dibinātāju redzējums, kad pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota šī politiskā un ekonomiskā savienība? Iesākumā kā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ar 6 dalībvalstīm. Kāpēc šis redzējums ir joprojām aktuāls šodien?

Pagājšgad maijā es uzrakstīju nelielu ieskatu šajā vēsturē. “Why should I care about Europe Day” (latviskais variants vēl nav pievienots)  Atgādinot par cilvēku, kurš tiek saukts par “Eiropas tēvu”, un viņa drosmīgo redzējumu par iespēju vienot eiropiešus, pat ‘mūžīgos’ ienaidniekus.

Un vēl viens mans secinājums… Šī milzīgā problēma, ka nezinām vai esam aizmirsuši Eiropas vienotības pamatus un mērķus un redzējumu – tā nepiemīt tikai latviešiem. Tā piemīt arī igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ungāriem, arī britiem, holandiešiem, utt… Tā ir problēma visā Eiropā. Un mums ar to ir jātiek galā. Kaut vai tikai ukraiņu dēļ, kuri meklē atbildes un virzienu savas nācijas nākotnei, un gaida mūsu atbalstu. Mums vajag izplatīt antivielas pret mūsu ES nezināšanu un apjukumu… ātri un lielās devās.

*Šajā rakstā ir daudz jautājumu pārdomām un pārrunām. Tāpēc, ka es turpināšu rakstīt par ES tēmu un mūsu, eiropiešu, krīzi. Ceru, ka jūs pievienosieties šai sarunai un pašanalīzei…