I don’t want to be another brick in the wall

Few days ago I was giving a lecture on peace building and reconciliation and our group had a very good discussion about some of the issues and challenges that our societies are facing. It was in a religious context but the principles of good and healthy relationships vs bad and broken ones are the same whether you are religious or not.

One of the big issues seems to be a lack of good and healthy dialogue where people can express their views without being stereotyped or dehumanized or even demonized. Posting your thoughts on Facebook or other social media only goes so far. Very often it becomes just another platform for deepening our conflicts. Personally I do not get involved in discussions on social media because I feel that it is not very productive. Written words can be misunderstood so easily and people can say things with less responsibility than saying it to your face.

Many of my church friends have expressed that there is a lack of teaching on conflict resolution and lack of discussion about divisive topics in the Christian community. So, the conflicts rage and many of the words said or written are very ‘un-Christian’. Others who are the by-standers feel ashamed, confused, overwhelmed, unequipped and powerless to contribute something positive.

I have another problem. I tend to be so careful with my words that sometimes I say too little about things that really matter to me. I keep thinking about the proverb, “You cannot put out the fire if you keep adding more wood.” I don’t want to be a part of the problem but part of the solution. And we desperately need to learn being better listeners and better analyzers and better critical thinkers. I feel a sense of great urgency.

I have shared my thoughts on the topic of ‘listening’ in earlier posts and surely I will have to return to this theme again and again. Because this is truly one of the most difficult things in our communication with each other. Especially when talking about controversial or emotional issues. We do not listen because we don’t want to. We don’t want to change our views, our stereotypes and assumptions. We feel threatened.

There is a lot of suspicion going around. “When the other does not behave or speak according to our mental picture of them, we suspect their motives” or “we develop a “conspiracy complex”, anticipating that “they” want to harm us” (quotes from teaching by Musalaha)

We also fail to see a plurality on the other side. What group do you have stereotypes about? Religious groups? American evangelicals? Devout Muslims? Everyone in your government? Everyone in mainstream media? Ethnics groups? Russians? Latvians? Fill in the blanks…

This is where I dare to disagree with the man who currently dominates the global news. I am not talking about the policies or actual achievements because time will tell. But I am speaking about our words and blanket statements. American president Donald Trump often speaks in a way that enforces these stereotypes when using phrases like “dishonest media” or “drain the swamp”. The media has all kinds of people – honest and dishonest, professional and unprofessional, impartial and bias. The government also has all kinds of people – serving others and serving themselves, just and corrupt, professional and unprofessional.

To be fair – Mr. Trump is easy to criticize because he is saying things on a world stage for all to see. But what about us? What about me? My communication does not have the same affect but it matters as much.

If we are really concerned about the divisions and polarized views around us, then we need to make sure that we are not becoming bricks that build even higher walls.

hannovere-48

(photos from personal archive)

Latvian:

Nesen vadīju nodarbību par miera celšanu un izlīgumu, un mūsu grupā izveidojās ļoti laba diskusija par dažādiem aktuāliem jautājumiem un izaicinājumiem. Saruna bija reliģiskā kontekstā, bet labu attiecību veidošanas principi, ko pārrunājām pretstatā sliktām un salauztām attiecībām un konfliktiem, ir vieni un tie paši.

Viena no nopietnām problēmām ir laba, gudra un atklāta dialoga trūkums, kur cilvēki var justies brīvi paust savus uzskatus un pādomas un nebaidīties, ka tiks ielikti stereotipu rāmjos vai pat demonizēti. Var jau rakstīt Feisbukā vai citos soctīklos, bet šī komunikācija ir stipri ierobežota. Pārāk bieži tā kļūst par vēl vienu kara lauku, kur puses rok dziļākus ierakumus. Es parasti izvairos likt savus komentārus un daudz neiesaistos tīmekļa diskusijās, jo man tas neliekas pārāk auglīgi. Rakstītos vārdus, īpaši no dažiem īsiem teikumiem, var viegli pārprast. Turklāt cilvēki atļaujas teikt lietas, kuras neteiktu tev sejā.

Vairāki mani draugi, kuri ir kristieši un pieder dažādām draudzēm, ir teikuši, ka arī kristīgās kopienas vidū trūkst gan labas mācības, gan labas prakses, kā rīkoties konfliktsituācijās, kā veidot labu dialogu un nenonākt līdz dziļiem konfliktiem. (Piemēram, par pretrunīgām grāmatām.) Domstarpības par “karstām tēmām” starp kristiešiem pārvēršas par diezgan ‘nekristīgu’ vārdu un viedokļu izvirdumu. Savukārt citi, kas stāv malā un cenšas neiesaistīties, paliek apjukuši, nosarkuši, apbēdināti un nespējīgi piedāvāt kaut ko pozitīvu.

Es parasti iekrītu otrā galējībā. Es tik ļoti cenšos uzmanīt savus izteikumus, ka daudzreiz nepasaku savas domas par lietām, kas man liekas svarīgas. Man galvā atskan sakāmvārds: “Mēs nevaram apdzēst ugunskuru, ja paši metam tam klāt malku.” Es nevēlos būt daļa no problēmas, bet vēlos būt daļa no risinājuma. Un mums tik ļoti nepieciešams būt labākiem klausītājiem un labākiem analītiķiem un jāmācās domāt kritiskāk. Tā ir tik steidzama vajadzība.

Esmu rakstījusi par ‘klausīšanos’ jau agrāk, un drošvien atgriezīšos pie šīs tēmas vēl un vēl. Jo ir viegli par to runāt, bet grūti to darīt mūsu savstarpējā komunikācijā. It sevišķi, kad emocijas sit augstu vilni. Mēs neklausāmies, jo negribam to darīt. Arī tāpēc, ka baidāmies mainīt savu viedokli. Baidāmies, ka mūsu stereotipi un aizspriedumi sāks šūpoties. Caur uzmanīgu klausīšanos varam justies ‘apdraudēti’. Gaisā virmo daudz aizdomu.

Mums ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām problēmām, un jātiek vaļā no stereotipiem par veselām cilvēku grupām. Kura grupa tevi uztrauc? Reliģiozi cilvēki? Amerikāņu evanģēliskie kristieši? Pārliecināti musulmaņi? Valdība? Politiķi? Masu mediji? Krievi? Latvieši? Vari tukšajā vietā ierakstīt savu piemēru…

Te es pieminēšu, ka uzdrīkstos iebilst cilvēkam, kurš šobrīd dominē ziņu kanālus gandrīz visā pasaulē. Es nerunāšu par viņa rīcībpolitiku un lēmumiem, jo laiks rādīs, kas no tā sanāks un kas nesanāks, bet es klausos vārdus un izteikumus. Es iebilstu ASV prezidenta Donalda Trampa runas veidam, kas pastiprina stereotipus un aizspriedumus. Piemēram, “melīgā prese” vai “izsūkt purvu” (domāti politiķi Vašingtonā). Masu mediji un žurnālisti nav viens liels vesels. Ir godīgi un negodīgi, profesionāli un neprofesionāli, ētiski un neētiski žurnālisti. Tas pats ar valdību un politiķiem. Vieni kalpo sabiedrībai, citi kalpo paši sev. Ir taisnīgi un korumpēti, gudri un muļķīgi, utt.

Taisnīguma pēc piekrītu, ka prezidents Tramps ir viegls mērķis kritikai, jo viņa teiktais tiek pārraidīts pa visu pasauli. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mani? Mani vārdi nav tik nozīmīgi un neatstāj tik globālas sekas, bet tie ir svarīgi manā mazajā ietekmēs zonā.

Ja mūs tiešām uztrauc tas, cik sašķēlusies un polarizēta spēj būt mūsu sabiedrība, mums pašiem jāpārbauda, vai neesam kļuvuši par vēl vienu akmeni jeb ķieģeli šajās sienās.

Irish way of turning Darkness into Light

For those who noticed that I took a little break from writing… there are times when you just have to give full attention to the people you are with, seize the moment and enjoy it. So, I had put the computer away. And who wants to be on computer when you are visiting the beautifully green and ancient land of Ireland?

Now back in Riga I reflect on my favorite thing to see in Dublin – the Book of Kells. Probably the most beautiful book I have ever seen is Ireland’s most precious cultural treasure. It continues to amaze every time I visit the exhibition at Trinity College Dublin. This handwritten copy of the four Gospels of the life of Jesus Christ which was completed around 800 AD is so beautifully decorated and hand painted that it continues to inspire artists and scientists on how the authors actually did it. Many of the illustrations are so microscopic and intricate.

Most academics believe that this ancient Latin manuscript was written in a monastery founded around 561 by St Colum Cille on Iona, an island off Mull in western Scotland. It became the principal house of a large monastic confederation. In 806, following a Viking raid on the island, the Columban monks took refuge in a new monastery at Kells, County Meath, Ireland. Most likely they brought the manuscript with them or produced parts of it in Kells.

The famous paintings include symbols of the evangelists Matthew as the Man, Mark as the Lion, Luke as the Calf and John as the Eagle, the opening words of the Gospels, the Virgin and Child and a portrait of Christ. The Chi Rho page which introduces Matthew’s account of the nativity is simply stunning and widely considered the most famous page in medieval art.

Some years ago I read a book “How The Irish Saved Civilization” by Thomas Cahill. His main thesis was that the tradition of monasteries, including Saint Columba  and the monks on the island of Iona where ancient manuscripts were gathered, copied and cared for, helped to preserve the cultural treasures of Europe and other parts of the world. I know one thing for sure – there was much more happening in the Middle Ages than what we were told in  school. When I was growing up in Latvia, we were still taught the Soviet/communist version of the world history. Of course, no mention of monks, monasteries or any positive contribution of religion to our cultures.

I am glad that the term ‘Dark Ages’ is not used anymore… because there is Light and Darkness in all ages. People and communities make choices and respond to the times they live in. Some choose to take what is not theirs and destroy what they have not built. But other choose to give away what they have received and build for the future generations to be blessed and to enjoy.

Hopefully we don’t have to save civilizations anymore but we do know that the choice between the Light and the Darkness is always with us… Thank you, the Irish, for reminding us of these timeless truths!

chi-rho-page

Chi Rho page (photos from internet)

Latvian:

Vispirms sveicieni tiem, kuri ievēroja, ka es pāris nedēļas ‘atpūtos’ no rakstīšanas… jā, ir reizes, kad vajag veltīt visu savu uzmanību mīļiem cilvēkiem, nepalaist garām kaut ko īpašu un to izbaudīt. Un kurš tad grib sēdēt pie datora, ciemojoties tik skaisti zaļajā un senatnīgajā Īrijā?

Tagad atpakaļ Rīgā es pārdomāju vienu no lietām, ko ir tiešām vērts redzēt Dublinā – Kellu grāmata (saukta arī Ķeltu vai Kēlu grāmata). Uzdrīkstos apgalvot, ka šis Īrijas nacionālais kultūras dārgums ir visskaistākā grāmata, ko esmu jebkad redzējusi. Tā glabājas Trinitijas koledžā pašā Dublinas centrā. Ar roku rakstītais manuskripts satur četrus Jaunās Derības evanģēlijus par Jēzus Kristus dzīvi un ir krāšņi un meistarīgi izrotāts ar miniatūrām un viduslaiku ornamentiem. Tas turpina iedvesmot māksliniekus un zinātniekus, kuri pēta, kā to vispār varēja tik smalki un mikroskopiski izveidot un uzzīmēt.

Kellu grāmatu datē ap 800. gadu, un tā ir rakstīta latīņu valodā. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tā ir sarakstīta klosterī, kuru 6. gadsimtā Aijonas (Iona) salā, Skotijas rietumu piekrastē, nodibināja Sv. Kolumbs. 806.gadā salai kārtējo reizi uzbruka vikingi, un daudzi mūki tika nogalināti. Pārējie atrada aptvērumu Īrijā, jaunā klosterī Kellas ciemā. Visticamāk mūki šo manuskriptu atveda sev līdzi no Aijonas, vai arī tas tika pabeigts Kellā.

Slavenās ilustrācijas attēlo četru evnģēlistu simbolus. Matejs simbolizēts kā Cilvēks, Marks kā Lauva, Lūka kā Jērs un Jānis kā Ērglis. Katra evanģēlija ievadā ir skaisti zīmējumi. Gan Kristus portrets, gan Jaunava ar Bērnu ir ievērojami mākslas darbi. Viena no slavenākajām un visskaistāk ilustrētajām lappusēm skaitās Mateja evanģēlija ievads par Jezus piedzimšanu. Patiess viduslaiku šedevrs!

Pirms dažiem gadiem es lasīju Tomasa Keihila grāmatu “Kā īri izglāba civilizāciju” (How The Irish Saved Civilization by Thomas Cahill). Viņa galvenā tēze bija, ka viduslaiku klosteru un mūku tradīcija, tai skaitā Sv. Kolumbs un kopiena Aijonas salā, kur tika savākti, glabāti un pārkopēti neskaitāmi senlaiku manuskripti, palīdzēja izglābt šos Eiropas un Tuvo Austrumu kultūras dārgumus. Katrā ziņā viduslaikos bija daudz vairāk Gaismas, kā Apgaismība mums apgalvo. Un daudz vairāk Gaismas, kā man tika mācīts skolā Padomju Latvijā, kur par mūkiem, klosteriem un vispār par reliģijas pozitīvo ietekmi uz Eiropas kultūras attīstību netika minēts nekas. Jo tā laika vēstures versija uzsvēra, ka reliģija ir ‘tumsonība, varaskāre, vardarbība un turklāt meli, kuros dzīvo dumjās masas’.

Tas ir labi, ka vairs nav populāri lietot apzīmējumu ‘Tumšie viduslaiki’… jo visos laikos un laikmetos ir bijusi gan Gaisma, gan Tumsa. Cilvēki, kopienas un tautas izdara izvēles. Vieni izvēlas ņemt to, kas viņiem nepieder, un iznīcināt to, ko paši nav cēluši. Otri izvēlas dot citiem to labo, ko ir mantojuši un saņēmuši, un celt tālāk, lai nākamās paaudzes var dzīvot labāku dzīvi.

Cerams, ka mūsu paaaudzei nav jācīnās par civilizāciju saglabāšanu, tacu mēs zinām, ka izvēle starp Gaismu un Tumsu ir vienmēr mūsu priekšā… Paldies viduslaiku mūkiem Īrijā, ka viņi mums atgādina par šīm nemainīgajām patiesībām!