Shape of my heart

September 21 is the International Day of Peace. So, what? The world does not seem very peaceful; many relationships strained or broken; armed conflicts and rumors of wars in too many places; resources and environment being fought over; refugees in millions; fundamentalists clashing with libertarians; anxiety and fear in the headlines; elections becoming so divisive for societies… should I go on?

“Peace” has become such a cheap word. “Peace” sign can be such a cliche. “Peace agreements” look like a joke. “Peace building” often feels impossible and futile. It reminds me of the ancient prophet Jeremiah who said, “They offer superficial treatments for my people’s mortal wound. They give assurances of peace when there is no peace.

There comes a moment when you become still and start to think  – where does peace start? It seems that we are good at “ceasefires” but where is the source of true peace? Where does the will and the choice and the ability to be peaceful come from?

Few years ago in a group of friends we wrote a song, “Where does peace start? With God enlarging my heart!” I want to quote one of my favorite authors on spirituality and relationships, Henri J.M. Nouwen. He wrote that “We tend to run around trying to solve the problems of our world while anxiously avoiding confrontation with the reality wherein our problems find their deepest roots: our own selves. … To build a better world, the beginnings of that world must be visible in daily life. … We cannot speak about ways to bring about peace and freedom if we cannot draw from our own experiences of peace and freedom here and now.” (“Creative Ministry”)

I realized this early in own my journey. One friend from Thailand-Burma border sent me an-mail some years ago. “I like this subject of peace very much but I feel that a trainer of the course should have a clear mind. I am good at solving other one’s conflict (I think) but I myself am violent.” His honesty made me look at my own heart and my daily interactions. There are many stories to tell of what I have experienced.

We would like to think of ourselves as open-minded, friendly, inclusive, welcoming, accepting, non-judgmental, reaching out, respectful, humble but these ideas get tested daily and how often we fail the test. Like H. Nouwen said, it is the “here and now “that matters the most.

I realize that I started a subject that is too deep and too wide for this blog but I wanted to remind myself that peace starts with me. Peace with God, with myself, with others and with the created order. How to have this peace in all these relationships? Well, that’s the real art!

And just because it rhymes and I love this song by British artist Sting:

I know that the spades are the swords of a soldier
I know that the clubs are weapons of war
I know that diamonds mean money for this art
But that’s not the shape of my heart

img_1883

Peaceful place in Latvia (photos from personal archive)

Latvian:

21. septembrī tika atzīmēta Pasaules jeb Starptautiskā miera diena. Nu, un kas par to? Pasaule galīgi neliekas mierīga; visāda veida attiecības sabojātas un salauztas; bruņoti konflikti un kari daudzviet; cīņa par resursiem un strīdi par vides aizsardzību; miljoniem bēgļu; sadursme starp fundametālistiem un libertiāņiem; bailes un satraukums ziņu virsrakstos; vēlēšanas, kas sašķel nācijas… vai vēl turpināt?

“Miers” daudziem ir kļuvis tukšs vārds. “Miera simboli” kļuvuši par klišejām. “Miera sarunas” bieži vien izrādās nenopietnas. “Miera celšana” sāk likties neiespējama un veltīga. Man prātā nāk senā pravieša Jeremijas vārdi: “Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! – kur taču miera nav.”

Un pienāk brīdis, kad tu apstājies un sāc domāt – no kurienes nāk miers? Mums tik labi padodas “pamieri”, bet kas ir īsta un paliekoša miera avots? Kur rodas griba, vēlēšanās un spēja būt mieru mīlošam un mieru nesošam?

Pirms dažiem gadiem mēs kopā ar draugiem uzrakstījām dziesmu, kuras galvenais jautājums bija, kur sākas miers? Un mēs atbildējām, ka “manā sirdī, kuru maina Dievs.” Gribu citēt vienu no saviem mīļākajiem rakstniekiem un teologiem. Henrijs Nouvens rakstīja, ka “Mēs skrienam apkārt, mēģinot atrisināt pasaules problēmas, bet tajā pašā laikā drudžaini cenšamies izvairīties no konfrontācijas ar mūsu problēmu visdziļāko sakni: sevi pašiem. … Lai veidotu labāku pasauli, šīs pasaules pamatiem ir jābūt mūsu ikdienas dzīvē. … Mēs nevaram runāt par mieru un brīvību, ja mēs nevaram smelties šo mieru un brīvību no savas pieredzes šeit un tagad.” (no grāmatas “Radoša kalpošana”)

Šī vienkāršā patiesība man atklājās pamazām. Pirms dažiem gadiem kāds draugs no Taizemes – Birmas pierobežas atsūtīja e-pastu. “Man ļoti patīk miera tēma, bet man liekas, ka šīs tēmas pasniedzējam jābūt ar skaidru prātu. Man pašam izdodas risināt citu cilvēku konfliktus (vismaz tā šķiet), bet pats esmu diezgan vardarbīgs.” Viņa atklātība lika man padomāt pašai par sevi, ielūkoties savās sirdī un savās ikdienas lietās. Te būtu daudz ko stāstīt par pieredzēto.

Mums gribētos domāt, ka esam ļoti atvērti, ar plašu domāšanu, iekļaujoši, laipni, viesmīlīgi, nenosodoši, cieņpilni, pazemīgi, utt, bet šie pieņēmumi tiek pārbaudīti katru dienu, un tik bieži mēs neizturam šos pārbaudījumus. Kā jau Henrijs Nouvens teica, vissvarīgākā ir mana pieredze “šeit un tagad”.

Apzinos, ka esmu pieskārusies tēmai, kas ir pārāk dziļa un pārāk plaša šim blogam, bet gribējās atgādināt pašai sev, ka miers sākas ar mani. Miers ar Dievu, miers ar sevi, miers ar citiem un miers ar pārējo radīto pasauli. Kā šo mieru iegūt un paturēt? Tas jau ir tas lielais jautājums un dzīves māksla!

Un vienkārši tāpēc, ka man patīk Stinga mūzika, viens neliels citāts no dziesmas “Manas sirds veidols”

Es zinu, ka pīķi ir kareivja iesmi
Es zinu, ka kreici ir ieroči karam
Es zinu, ka kāravi apmaksā to
Bet manas sirds veidols tas nav

The age of information diarrhea

I took this photo in Berlin while sightseeing around Brandenburg Gate. It was one of those surreal moments when you have to get out your camera to prove to yourself that this is real. Most of us notice it and most of us do it. I knew that it would be a good photo for one of my blogs.

This autumn I am taking some classes at Latvia University and I love it. Yes, there is some homework that tortures my brain cells and gives anxiety but the joy of learning is greater and more lasting. Also, it is a university within the university because of my classmates. Every one of us is a small universe with life experiences, thoughts, beliefs, dreams, friends, families, talents…

For the title of this blog entry I borrowed the words of one of my new peers. During a discussion he said: “We live in an age with chronic diarrhea of information.” I have a good imagination and his words make a good sense. We take in so much information daily without processing. Since it is available and free, just take it. Whether it is worthwhile or simply junk.

What if it cost me more? If I have to buy a magazine or newspaper, I am very picky. I want to get my money’s worth. I want to read something that will enrich my mind and my life. I will pick up “Time” or “Newsweek” or “The Economist”… But if I am standing in the checkout line at the shopping mall or killing a few minutes at the airport, I will browse through some women’s magazines or tabloids. (It sounds better to say tabloids then gossip and sensational news, right?)

Secondly we don’t give enough time for reflection. (Here is that magic word – time. I said  the free information does not cost me anything but actually it does. It costs my time.) I remember my mom used to eat and chew very slowly. She firmly believed that it was healthier.It used to drive me crazy but I did think that she was right. Plus eating together had its many other wonderful benefits.

My own brain capacity is so limited. I find that even lots of the good information that I want to retain and digest and reflect on, disappears quickly. I think part of the problem is these horrible habits of taking in too much, too fast and too superficially.

There are many bad side-effects. Especially social. As if there is this invisible force that effects us in invisible ways. For example, the growing problem of polarization. People become more divided in their views and less able to dialogue and to have a polite and respectful debate with good listening skills. When I go on Facebook or other social media, it does the thinking for me. It “chooses” who my best friends are, which kind of news I “want” to read, what I want to buy, etc. It makes my life easier by grouping me with “like-minded” people.

Thanks for taking the few minutes of your time to read. A few more to reflect?

dscn3432

The art of socializing (photos from personal archive)

Latvian:

Šis ir ar manu fotoaparātu piefiksēts dzīves moments netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Vienkārši acīm neticējās, ka tā mēs tiešām tagad dzīvojam. Lielākā daļa to ievērojam, un lielākā daļa to darām. Zināju, ka būs kaut kad jāuzraksta.

Šoruden man ir iespēja mācīties Latvijas Universitātē, un man patīk. Protams, ir mājas darbi un lietas, kas mocīs smadzenes un šad tad bojās nervus, bet mācīšanās process kā tāds ir izbaudāms. Turklāt ir viens liels bonuss – mani kursabiedri. Katrs pats ir maza universitāte ar savu dzīves pieredzi, domām, ticību, sapņiem, draugiem, ģimeni, spējām…

Pārdomām es virsrakstā izmantoju viena sava kursabiedra teikto. Nesenā diskusijā viņš izteicās, ka “mēs dzīvojam laikā, kur ir hroniska informācijas caureja.” Iztēle man darbojas labi, un šī metafora tiešām liekas precīza. Mēs uzņemam tik daudz informācijas, bet pavisam maz vai nemaz to nesagremojam un nepārstrādājam. Šī informācija ir tepat ar pirkstu galiem sasniedzama, turklāt par brīvu, un tāpēc jāņem. Vienalga, vai tā ir derīga, vai mēsls.

Kā būtu, ja man par to būtu vairāk jāmaksā? Pērkot žurnālu vai avīzi, esmu ļoti izvēlīga. Gribu, lai mana nauda būtu ieguldīta vērtīgā informācijā. Piemēram, žurnālos “The Economist”, “Time” vai “Rīgas Laiks”… Bet, stāvot veikala rindā pie kases vai nositot kādas minūtes lidostā, pasķirstu arī dzelteno presi (labāk skan “prese”, vai ne? nevis aprunāšanas, tenku un sensāciju stāsti)

Otra problēma ir tāda, ka mēs neveltam pietiekamu laiku pārdomām. (Te ir tas astlēgas vārds – laiks! Varbūt informācijas uzņemšana man nemaksā naudu, bet laiku gan.) Atceros, kā mana mamma mēdza ēst ļoti lēni un visu kārtīgi sakošļāt. Viņa teica, ka tā ir veselīgāk. Mani tas tracināja, bet iekšēji ticēju, ka viņai ir taisnība. Turklāt ēst kopā ar draugiem vai ģimeni un darīt to nesteidzīgi ir pats par sevi viens liels ieguvums.

Manas smadzenes ir gan pamatīgi piebāztas, gan ierobežotas. Pat to labo informāciju, ko vēlos paturēt, pārdomāt un izmantot, grūti nepazaudēt. Varbūt te arī daļēji ir vainīga šī informācijas caureja? Un sliktais ieradums uzņemt par daudz, par ātru un par seklu.

Ir daudz citu blakusparādību. It sevišķi mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Tāda sajūta, it kā neredzams spēks darbotos mums neredzamā veidā, bet ar lielu ietekmi. Viens piemērs –  pieaugošā polarizācijas problēma. Cilvēki arvien vairāk sašķeļas savos uzskatos (kas pats par sevi vēl nav problēma), un arvien mazāk spēj sarunāties un sadzīvot ar citādi domājošiem. Arvien sliktāk prot debatēt un nemāk klausīties. Mēs izmantojam Facebook un citus soctīklus, bet tie sāk domāt mūsu vietā. Caur saviem algoritmiem, utt. Tie izvēlas, kuri ir mani “labākie” draugi, kuras ziņas es “vēlos” lasīt, kādas reklāmas man “vajag”, utt. Tas “atvieglo” manu dzīvi, jo palīdz sazināties ar “līdzīgi domājošiem”.

Paldies par tām dažām minūtēm, ko veltīji lasīšanai. Varbūt vari veltīt vēl kādas, lai pārdomātu?

By losing our neighbors we lose a part of ourselves

I continue to reflect on my recent trip to Ukraine. Particularly the city of Lutsk, the regional center of Volyn province. It is a very nice, slow paced city in northwestern part of Ukraine with very fascinating story. It has a beautiful old castle and lots of other interesting cultural, historical and architectural sights.

But there was a day when I got very sad. In fact I was grieving. We walked around the historical center of Lutsk and I realized what a multicultural and multi faith place it used to be. Many of the places of worship are still there but it is only a shadow of the former things. You can still feel and see the tragedy of the destructive wars of 20th century and the intentional neglect of the Soviet years.

There is a beautiful old Roman Catholic Cathedral named after St.Peter and St.Paul and built in the 17th century. It used to have a Jesuit college where education was free and conducted at a high level. Inside the church I saw many Polish names and later found out that in 1939, about 34% of the population of Lutsk city was Polish. After the war, the Soviet regime closed the church and later it was even the Museum of Atheism.

There is another church building, originally Lutheran. It was built in 1907 as the principal place of worship for the Germans living in Volyn. The church fell into decline as a result of the Second World War. Then for many decades it was used as an archive. (The Soviets were very practical when it came to using the church buildings. If not a museum for atheism or science, most became storehouses.)

And then I found the Great Synagogue, completed in 1629. Located in what used to be the Jewish quarter, it was the religious, educational and community centre of Lutsk. Again the tragedy which destroyed this community and this temple was the Second World War and the Holocaust. In 1939, the city’s population was 40% Jewish. In December 1941 the Łuck Ghetto was established. In August and September 1942, about 17,000 prisoners of the ghetto were killed. After the war the synagogue stood empty. Then came another practical Soviet idea –  it was reconstructed as a movie-house and a gym.

I was thinking about these tragedies and brutal Nazi and Soviet regimes, changing the fate of community and the face of the city completely. Old neighbors were gone and new neighbors moved in. I know that this is the story of so many places (too many) but somehow Lutsk really broke my heart.

It felt like there is still a big, open wound which needs healing and redemption and restoration. I believe as Ukraine is defining its national identity, the story of its rich multicultural and multi faith heritage needs to be told and reminded.

It has a lot of parallels with my own nation of Latvia and other places around the world which used to be much more multicultural before wars and conflicts that drive people out of their home. In the past or in the present.

I grieve. We all should.

dscn3831

The Great Synagogue of Lutsk. Currently a gym.

Latvian:

Joprojām ir daudz ko pārdomāt pēc nesenā brauciena uz Ukrainu. Īpaši par Lucku, Voliņas apgabala centru. Jauka, lēna, mierīga pilsēta Ukrainas rietumos, un tai ir ļoti interesants stāsts. Ir arī skaista, veca pils un daudz citu kultūras un vēstures pieminekļu.

Man tur bija visai neparasta diena. Diena, kurā pārņēma skumjas. Pat tādas kā sēras. Mēs ar vīru staigājām pa Luckas vecpilsētu, un es aptvēru, cik multikulturāla un multireliģiska bija šī pilsēta savā pirmskara dzīvē. Daudzi no dievnamiem vēl pastāv, bet no šīs raibās kopienas ir palikusi tikai ēna. Joprojām pāri kā neredzams palags ir pagājušā gadsimta karu sekas, un padomju laika apzināta vēstures aizmiršana.

Te stāv skaistā Sv.Pētera un Sv.Pāvila Romas Katoļu katedrāle, uzcelta ap 1630. gadu. Agrāk tur darbojās jezuītu dibināta koledža, kurā izglītība bija par brīvu, turklāt augstā līmenī. Uz katedrāles sienām ir daudz poļu vārdu un uzvārdu, un vēlāk uzzināju, ka vēl 1939. gadā apmēram 34% iedzivotāju bija poļu tautības. Pēckara gados padomju režīms aizslēdza draudzi, un pat izveidoja Ateisma muzeju.

Vēl stāv bijusī luterāņu baznīca. Celta 1907. gadā, lai kļūtu par galveno pulcēšanās un draudzes vietu Voliņas vāciešiem. Arī šis dievnams padomju laikos tika nolaists un izmantots kā arhīvs un noliktava. (Kā jau zinām, komunisti atrada ļoti praktisku pielietojumu šādām ēkām.)

Pavisam netālu es atradu tā saukto Lielo sinagogu. Pabeigta 1629. gadā, tā atradās bijušajā jūdu kvartālā, un kalpoja kā reliģijas, izglītības un kopienas centrs. Tā pati traģēdija – Otrais Pasaules karš un tad Holokausts – iznīcināja gan šo kopienu, gan šo pielūgsmes vietu. Pirms kara ap 40% pilsētas centra iedzīvotāju bija ebreji. 1941. gada decembrī tika izveidots Luckas geto, un nākamā gada augustā un septembrī apmēram 17,000 geto ieslodzīto tika nogalināti. Sinagoga stāvēja tukša, līdz padomju varai atkal radās ideja  tur ierīkot kino un sporta zāli. (Tagad tur ir fitnesa centrs.)

Es domāju par šo lielo traģēdiju, kas pilnībā pārmainīja gan pilsētas, gan kopienu seju. Agrākie kaimiņi tika padzīti vai iznīcināti,  jauni kaimiņi sāka dzīvot to vietā. Protams, ne jau Luckai vienīgajai tāds stāsts, bet nez kāpēc tas man šoreiz riktīgi aizķēra sirdi.

Tāda sajūta, ka šī dziļā rēta vēl stāv vaļā. Vēl nav pilnībā dziedināta un atjaunota šī pilsēta. Šobrīd, kad Ukraina un tās cilvēki tik strauji meklē savu nacionālo identitāti, šo stāstu par daudzajām kultūrām un ticībām un kopienām vajag stāstīt, atgādināt un iekļaut savējā.

Jo zaudējot savus kaimiņus, mēs visi zaudējām daļu no sevis pašiem.

Hello, Ukraine… finally

I keep a diary. Yesterday I read some of the things written down in last two years and countless times it mentions Ukraine.

Ukraine has been and still is on my heart. I have friends from Ukraine, I like Ukrainian food, I visited Ukraine as a teenager with my family, I love Ukrainian sunshine and for me it is more than just another world headline. It is a place which is not far from Latvia. It is a place which inspires and challenges and worries us. It is a place which I was finally able to visit again.

The stops were Kyiv – Lutsk – Kyiv. I cannot speak Ukrainian but it helps to know Russian. Especially when you have to catch an express bus in a very busy Kyiv station where an average foreign visitor could get very confused and stressed. There is this strange feeling that I have done this before – familiar vibe and familiar behaviour of bus drivers. Something that is hard to explain to those who did not grow up in the Soviet Union. For example, the feeling that buying food from some places is like asking for a favour. These two guys were just standing and playing on their phones and almost nothing on the menu was available.

The kind of small things which annoy but also help me to feel like an “insider”. A foreigner who does not have a culture shock. In a strange way I find it endearing. One thing that my American husband noticed right away was how serious and tired many people looked. Again this frown on people’s faces and hurried walk – so familiar.

Then the beautiful countryside of Ukraine and surprisingly nice, new highway from Kyiv to Lutsk. And the sunflower fields!!! The camera cannot capture the feeling. You get reminded of how huge this country is – the biggest one in Europe.

Understandably some people wonder – was it safe? This question is always interesting. Where is it safe? Some of my most uncomfortable moments have been in Latvia and the USA. But I know what they mean. They mean the war. Isn’t it dangerous to go to Ukraine now? Yes, it is but only if you go the southeastern part where the fighting continues. In comparison it is a very small area of the country and for most people the life is absolutely safe.

It does not mean that life is easy. Even though I went to a music festival where people relaxed and enjoyed themselves as much as any other festival in Latvia, Germany, Thailand or elsewhere, there are constant reminders that all is not well. In fact, it is very very difficult and people are struggling with discouragement and disappointment.

More on this topic later but I want to finish with one little story. In Lutsk I met a taxi driver who said some wise words (from my experience taxi drivers tend to do that). He did not speak English, we did not speak Ukrainian, so again he was glad that we had one language in common – Russian. His comment was like this: “During the USSR days, we all had to speak Russian. Now many people say that I should speak only Ukrainian. I don’t care – Ukrainian, Russian, English, Spanish… as long as we talk to each other kindly as human beings.”

DSCN3776

This is how Lutsk rolls… Walking street named after a famous Ukrainian poet, Lesya Ukrainka

Latvian:

Es rakstu dienasgrāmatu. Jau kopš pusaudzes gadiem. Šonedēļ sāku pārlasīt pēdējo divu gadu ierakstus, un neskaitāmas reizes pieminēta Ukraina.

Ukraina man jau sen ir prātā. Tur ir draugi; man garšo ukraiņu ēdiens; esmu bijusi bērnībā Krimā kopā ar ģimeni; man patīk Ukrainas saule. Ukraina nav tikai ziņu virsraksts. Turklāt tā ir tuvu Latvijai. Biju priecīga par iespēju aizbraukt uz turieni augustā.

Brauciena maršruts Kijeva – Lucka – Kijeva. Kaut gan ukraiņu valodu neprotu, labi, ka noder krievu. It īpaši Kijevas centrālajā stacijā, kur meklēju eksprešus, kas brauc uz Lucku. Vidusmēra tūrists tur apjuktu un būtu lielā stresā. Man bija tāda sajūta, it kā es šeit jau būtu bijusi. Pazīstama atmosfēra, pazīstama šoferu izturēšanās. Viss notiek ātri, mazliet agresīvi, bez lielas laipnības. Gribi, brauc; negribi, nebrauc.

Tiem, kas nav dzimuši un dzīvojuši bijušajā PSRS, šīs lietas galīgi nav saprotamas un pieņemamas. Piemēram, sajūta, ka pērkot ēdienu tev gandrīz jālūdz, lai apkalpo. Divi džeki bija tik aizņemti ar saviem telefoniem,  un pacēla acis vienīgi, lai pateiktu, ka gandrīz viss, kas tiek reklamēts, jau ir izpirkts.

Šīs mazās nianses, kas var kaitināt, man palīdz justies kā “savējai”. Ārzemniecei, kurai nav kultūršoks. Savā ziņā tas pat palīdz nodibināt ātru saikni ar šo valsti. Viens, ko mans vīrs, amerikānis būdams, uzreiz ievēroja, cik nopietni, pat drūmi, un steidzīgi bija vietējie. Un man atkal ir šī pazīstamā sajūta, jo Rīgā jau nav daudz savādāk.

Pa ceļam vērojot Ukrainas ainavu, atliek vien izbaudīt. Pat šoseja no Kijevas uz Lucku bija pārsteidzoši jauna un laba ar vairākām joslām. Un tad skaistie saulespuķu lauki. Fotokamera nevar noķert to mirkli un sajūtu. Arī apziņu, ka esi vienā ļoti lielā valstī. Visplašākā valsts Eiropā.

Bija draugi, kas vaicāja – vai tad tur bija droši? Tas vienmēr ir neviennozīmīgs jautājums. Kur tad ir droši? Mani paši nepatīkamākie atgadījumi ir bijuši Latvijā un ASV. Taču es saprotu draugu rūpes. Viņi runā par karu. Vai Ukrainā ir droši? Lielākajā valsts daļā ir.

Bet tas nenozīmē, ka ir viegli. Kaut arī vairākas dienas biju mūzikas festivālā, kur cilvēki atpūšas un bauda brīvo laiku un izklaidi, uz katra stūra ir atgādinājumi, ka valstī neiet labi. Ir ļoti grūti, un cilvēkus ir pārņēmis diezgan liels pesimisms un vilšanās sajūta.

Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu, bet šoreiz beigšu ar vienu brīnišķīgu epizodi. Luckā mēs satikām taksometra šoferi, kurš teica viedus vārdus (man ļoti bieži gadās tādi gudri un filozofiski taksometristi). Viņš neprata angļu valodu, mēs ne vārda pa ukrainiski, tāpēc atkal noderēja kopīgi zināmā krievu valoda. Viņa komentārs bija šāds: “Agrāk padomju laikā mūs visus spieda runāt krieviski. Tagad man saka, lai runāju tikai ukrainiski. Man vienalga, kādā valodā – ukrainiski, krieviski, angliski, spāniski, bet galvenais, lai runājam cilvēciski (по-человечески).”