I took this photo in Berlin while sightseeing around Brandenburg Gate. It was one of those surreal moments when you have to get out your camera to prove to yourself that this is real. Most of us notice it and most of us do it. I knew that it would be a good photo for one of my blogs.

This autumn I am taking some classes at Latvia University and I love it. Yes, there is some homework that tortures my brain cells and gives anxiety but the joy of learning is greater and more lasting. Also, it is a university within the university because of my classmates. Every one of us is a small universe with life experiences, thoughts, beliefs, dreams, friends, families, talents…

For the title of this blog entry I borrowed the words of one of my new peers. During a discussion he said: “We live in an age with chronic diarrhea of information.” I have a good imagination and his words make a good sense. We take in so much information daily without processing. Since it is available and free, just take it. Whether it is worthwhile or simply junk.

What if it cost me more? If I have to buy a magazine or newspaper, I am very picky. I want to get my money’s worth. I want to read something that will enrich my mind and my life. I will pick up “Time” or “Newsweek” or “The Economist”… But if I am standing in the checkout line at the shopping mall or killing a few minutes at the airport, I will browse through some women’s magazines or tabloids. (It sounds better to say tabloids then gossip and sensational news, right?)

Secondly we don’t give enough time for reflection. (Here is that magic word – time. I said  the free information does not cost me anything but actually it does. It costs my time.) I remember my mom used to eat and chew very slowly. She firmly believed that it was healthier.It used to drive me crazy but I did think that she was right. Plus eating together had its many other wonderful benefits.

My own brain capacity is so limited. I find that even lots of the good information that I want to retain and digest and reflect on, disappears quickly. I think part of the problem is these horrible habits of taking in too much, too fast and too superficially.

There are many bad side-effects. Especially social. As if there is this invisible force that effects us in invisible ways. For example, the growing problem of polarization. People become more divided in their views and less able to dialogue and to have a polite and respectful debate with good listening skills. When I go on Facebook or other social media, it does the thinking for me. It “chooses” who my best friends are, which kind of news I “want” to read, what I want to buy, etc. It makes my life easier by grouping me with “like-minded” people.

Thanks for taking the few minutes of your time to read. A few more to reflect?

The art of socializing (photos from personal archive)

Latvian:

Šis ir ar manu fotoaparātu piefiksēts dzīves moments netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Vienkārši acīm neticējās, ka tā mēs tiešām tagad dzīvojam. Lielākā daļa to ievērojam, un lielākā daļa to darām. Zināju, ka būs kaut kad jāuzraksta.

Šoruden man ir iespēja mācīties Latvijas Universitātē, un man patīk. Protams, ir mājas darbi un lietas, kas mocīs smadzenes un šad tad bojās nervus, bet mācīšanās process kā tāds ir izbaudāms. Turklāt ir viens liels bonuss – mani kursabiedri. Katrs pats ir maza universitāte ar savu dzīves pieredzi, domām, ticību, sapņiem, draugiem, ģimeni, spējām…

Pārdomām es virsrakstā izmantoju viena sava kursabiedra teikto. Nesenā diskusijā viņš izteicās, ka “mēs dzīvojam laikā, kur ir hroniska informācijas caureja.” Iztēle man darbojas labi, un šī metafora tiešām liekas precīza. Mēs uzņemam tik daudz informācijas, bet pavisam maz vai nemaz to nesagremojam un nepārstrādājam. Šī informācija ir tepat ar pirkstu galiem sasniedzama, turklāt par brīvu, un tāpēc jāņem. Vienalga, vai tā ir derīga, vai mēsls.

Kā būtu, ja man par to būtu vairāk jāmaksā? Pērkot žurnālu vai avīzi, esmu ļoti izvēlīga. Gribu, lai mana nauda būtu ieguldīta vērtīgā informācijā. Piemēram, žurnālos “The Economist”, “Time” vai “Rīgas Laiks”… Bet, stāvot veikala rindā pie kases vai nositot kādas minūtes lidostā, pasķirstu arī dzelteno presi (labāk skan “prese”, vai ne? nevis aprunāšanas, tenku un sensāciju stāsti)

Otra problēma ir tāda, ka mēs neveltam pietiekamu laiku pārdomām. (Te ir tas astlēgas vārds – laiks! Varbūt informācijas uzņemšana man nemaksā naudu, bet laiku gan.) Atceros, kā mana mamma mēdza ēst ļoti lēni un visu kārtīgi sakošļāt. Viņa teica, ka tā ir veselīgāk. Mani tas tracināja, bet iekšēji ticēju, ka viņai ir taisnība. Turklāt ēst kopā ar draugiem vai ģimeni un darīt to nesteidzīgi ir pats par sevi viens liels ieguvums.

Manas smadzenes ir gan pamatīgi piebāztas, gan ierobežotas. Pat to labo informāciju, ko vēlos paturēt, pārdomāt un izmantot, grūti nepazaudēt. Varbūt te arī daļēji ir vainīga šī informācijas caureja? Un sliktais ieradums uzņemt par daudz, par ātru un par seklu.

Ir daudz citu blakusparādību. It sevišķi mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Tāda sajūta, it kā neredzams spēks darbotos mums neredzamā veidā, bet ar lielu ietekmi. Viens piemērs –  pieaugošā polarizācijas problēma. Cilvēki arvien vairāk sašķeļas savos uzskatos (kas pats par sevi vēl nav problēma), un arvien mazāk spēj sarunāties un sadzīvot ar citādi domājošiem. Arvien sliktāk prot debatēt un nemāk klausīties. Mēs izmantojam Facebook un citus soctīklus, bet tie sāk domāt mūsu vietā. Caur saviem algoritmiem, utt. Tie izvēlas, kuri ir mani “labākie” draugi, kuras ziņas es “vēlos” lasīt, kādas reklāmas man “vajag”, utt. Tas “atvieglo” manu dzīvi, jo palīdz sazināties ar “līdzīgi domājošiem”.

Paldies par tām dažām minūtēm, ko veltīji lasīšanai. Varbūt vari veltīt vēl kādas, lai pārdomātu?