I continue to reflect on my recent trip to Ukraine. Particularly the city of Lutsk, the regional center of Volyn province. It is a very nice, slow paced city in northwestern part of Ukraine with very fascinating story. It has a beautiful old castle and lots of other interesting cultural, historical and architectural sights.

But there was a day when I got very sad. In fact I was grieving. We walked around the historical center of Lutsk and I realized what a multicultural and multi faith place it used to be. Many of the places of worship are still there but it is only a shadow of the former things. You can still feel and see the tragedy of the destructive wars of 20th century and the intentional neglect of the Soviet years.

There is a beautiful old Roman Catholic Cathedral named after St.Peter and St.Paul and built in the 17th century. It used to have a Jesuit college where education was free and conducted at a high level. Inside the church I saw many Polish names and later found out that in 1939, about 34% of the population of Lutsk city was Polish. After the war, the Soviet regime closed the church and later it was even the Museum of Atheism.

There is another church building, originally Lutheran. It was built in 1907 as the principal place of worship for the Germans living in Volyn. The church fell into decline as a result of the Second World War. Then for many decades it was used as an archive. (The Soviets were very practical when it came to using the church buildings. If not a museum for atheism or science, most became storehouses.)

And then I found the Great Synagogue, completed in 1629. Located in what used to be the Jewish quarter, it was the religious, educational and community centre of Lutsk. Again the tragedy which destroyed this community and this temple was the Second World War and the Holocaust. In 1939, the city’s population was 40% Jewish. In December 1941 the Łuck Ghetto was established. In August and September 1942, about 17,000 prisoners of the ghetto were killed. After the war the synagogue stood empty. Then came another practical Soviet idea –  it was reconstructed as a movie-house and a gym.

I was thinking about these tragedies and brutal Nazi and Soviet regimes, changing the fate of community and the face of the city completely. Old neighbors were gone and new neighbors moved in. I know that this is the story of so many places (too many) but somehow Lutsk really broke my heart.

It felt like there is still a big, open wound which needs healing and redemption and restoration. I believe as Ukraine is defining its national identity, the story of its rich multicultural and multi faith heritage needs to be told and reminded.

It has a lot of parallels with my own nation of Latvia and other places around the world which used to be much more multicultural before wars and conflicts that drive people out of their home. In the past or in the present.

I grieve. We all should.

dscn3831

The Great Synagogue of Lutsk. Currently a gym.

Latvian:

Joprojām ir daudz ko pārdomāt pēc nesenā brauciena uz Ukrainu. Īpaši par Lucku, Voliņas apgabala centru. Jauka, lēna, mierīga pilsēta Ukrainas rietumos, un tai ir ļoti interesants stāsts. Ir arī skaista, veca pils un daudz citu kultūras un vēstures pieminekļu.

Man tur bija visai neparasta diena. Diena, kurā pārņēma skumjas. Pat tādas kā sēras. Mēs ar vīru staigājām pa Luckas vecpilsētu, un es aptvēru, cik multikulturāla un multireliģiska bija šī pilsēta savā pirmskara dzīvē. Daudzi no dievnamiem vēl pastāv, bet no šīs raibās kopienas ir palikusi tikai ēna. Joprojām pāri kā neredzams palags ir pagājušā gadsimta karu sekas, un padomju laika apzināta vēstures aizmiršana.

Te stāv skaistā Sv.Pētera un Sv.Pāvila Romas Katoļu katedrāle, uzcelta ap 1630. gadu. Agrāk tur darbojās jezuītu dibināta koledža, kurā izglītība bija par brīvu, turklāt augstā līmenī. Uz katedrāles sienām ir daudz poļu vārdu un uzvārdu, un vēlāk uzzināju, ka vēl 1939. gadā apmēram 34% iedzivotāju bija poļu tautības. Pēckara gados padomju režīms aizslēdza draudzi, un pat izveidoja Ateisma muzeju.

Vēl stāv bijusī luterāņu baznīca. Celta 1907. gadā, lai kļūtu par galveno pulcēšanās un draudzes vietu Voliņas vāciešiem. Arī šis dievnams padomju laikos tika nolaists un izmantots kā arhīvs un noliktava. (Kā jau zinām, komunisti atrada ļoti praktisku pielietojumu šādām ēkām.)

Pavisam netālu es atradu tā saukto Lielo sinagogu. Pabeigta 1629. gadā, tā atradās bijušajā jūdu kvartālā, un kalpoja kā reliģijas, izglītības un kopienas centrs. Tā pati traģēdija – Otrais Pasaules karš un tad Holokausts – iznīcināja gan šo kopienu, gan šo pielūgsmes vietu. Pirms kara ap 40% pilsētas centra iedzīvotāju bija ebreji. 1941. gada decembrī tika izveidots Luckas geto, un nākamā gada augustā un septembrī apmēram 17,000 geto ieslodzīto tika nogalināti. Sinagoga stāvēja tukša, līdz padomju varai atkal radās ideja  tur ierīkot kino un sporta zāli. (Tagad tur ir fitnesa centrs.)

Es domāju par šo lielo traģēdiju, kas pilnībā pārmainīja gan pilsētas, gan kopienu seju. Agrākie kaimiņi tika padzīti vai iznīcināti,  jauni kaimiņi sāka dzīvot to vietā. Protams, ne jau Luckai vienīgajai tāds stāsts, bet nez kāpēc tas man šoreiz riktīgi aizķēra sirdi.

Tāda sajūta, ka šī dziļā rēta vēl stāv vaļā. Vēl nav pilnībā dziedināta un atjaunota šī pilsēta. Šobrīd, kad Ukraina un tās cilvēki tik strauji meklē savu nacionālo identitāti, šo stāstu par daudzajām kultūrām un ticībām un kopienām vajag stāstīt, atgādināt un iekļaut savējā.

Jo zaudējot savus kaimiņus, mēs visi zaudējām daļu no sevis pašiem.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s