Genie out of the bottle…

The summer in Latvia is beautiful but it is difficult to take my mind off the UK news. On June 23 Latvians celebrated the most popular holiday called Ligo when people enjoy the shortest nights of the year. Being in the nature with lots of good food, singing, dancing but mostly good time with friends and family.

Then comes the morning after. This year it meant another sunny day and time to enjoy nice breakfast. (For many who had too much to drink, not so enjoyable though.) And then people checked the news and found out that while Latvians were partying and dancing and eating, the British people voted to ‘Leave’ the European Union. The breakfast conversations turned serious as people were trying to digest – What Just Happened?

One of the most controversial politicians in the UK, Nigel Farage from UKIP (UK Independence Party) was celebrating and pronounced that “Let June 23 go down in history as our Independence Day…. ” He also said that “The Euroskeptic genie is out of the bottle”.

I have no need to write about the reactions of people in the UK, other nations, governments, media and so on. There are so many well written articles online for those who are interested. What I want to talk about are these “genies out of the bottle”. First of all racism, bigotry and xenophobia!

One British friend of mine who is a peace builder in Luton, a very diverse English town, wrote on his FB page a few days before the vote: ” We’re in a referendum campaign which can only leave a legacy of anger and hatred, whichever way it goes. It goes way further than a choice to remain or leave, but has the potential to redefine what it means to be British. … A monster has been unleashed among us, and many are still not recognising it.”

After a series of racist incidents, I asked another friend of mine who lives and works in the UK whether this is just the media picking and choosing or does this really mean an increase. He believes that there is an increase because some people got the feeling that their feelings and views were “given a green light.”

After the recent racist graffiti incident at the Polish Social and Cultural Association in Hammersmith, London, Joanna Ciechanowska, director of POSK’s gallery said: “All of a sudden a small group of extremists feel empowered… they think they have the support of half of the nation. It’s sad because living here for so many years and being married to an Englishman, I have never actually encountered any racism in this country, and this is the first time it happened straight in my face. Whoever did this was an ugly person who saw a window of opportunity.”

Have we created a window of opportunity for this ‘genie’ of racism and bigotry? Was it let out of the bottle or was it always out of the bottle? And only feels more empowered now.

This is exactly the kind of thing that worries and upsets me. We, the people, who know the terrible consequences of these kind of spiritual powers on the loose… we can still be so apathetic. It is obvious that one of the big jobs on the “morning after” is to put this genie back in the bottle. It will not go back there willingly and politely. It will kick and scream.

“Keep Calm and Carry On” will not do. We will have to “Love your neighbor as yourself” and “Resist the evil”. (Read the rest of the story from the Polish Cultural Centre.)

I have more thoughts on this subject but will save them for the next blog.

Dear Poles

One of the many cards sent to the Polish Centre after the incident in Hammersmith (photo from the Internet)

Latvian:

Vienkārši gribas baudīt jauko vasaru Latvijā, bet prāts aizņemts ar ziņām no Britu salām. Jo izrādījās, kamēr mēs līgojām, dziedājām, dejojām un ēdām, briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Brokastis Jāņu rītā daudziem pārvērtās par nopietnām politiskām sarunām, kurās cilvēki centās sagremot jaunumus – Kas Tur Tikko Notika?

Viens no vispretrunīgākajiem britu politiķiem Naidžels Faražs, kurš pārstāv Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju, priecīgi paziņoja, ka “23. jūnijs ieies vēsturē kā neatkarības diena”. Un, ka “no pudeles ir izlaists džins vārdā Eiroskepse”.

Es nevēlos rakstīt par cilvēku reakciju Apvienotajā Karalistē vai pie mums vai citur, un ko saka politiķi un mediji. Tie, kuri interesējas, var internetā atrast neskaitāmi daudzus labus rakstus. Es gribu parunāt par citiem “džiniem”, kas arī izlaisti no pudeles. Pirmkārt jau rasisms, aizspriedumi un ksenofobija jeb bailes no svešiniekiem!

Viens no maniem angļu draugiem strādā miera celšanas jomā Lutonā – pilsētā, kura ir piedzīvojusi dažādus konfliktus. Dažas dienas pirms referenduma viņš rakstīja savā Facebook lapā: “Mēs redzam referenduma kampaņu, kas atstās mantojumā dusmas un naidu jebkura balsojuma rezultātā. Runa iet par kaut ko vairāk nekā tikai izvēle starp palikšanu vai aiziešanu. Runa iet par mums kā britiem… Mūsu vidū ir palaists vaļā kaut kas briesmīgs, un daudzi joprojām to neaptver.”

Pēc nesenajām rasisma izpausmēm Apvienotajā Karalistē pajautāju draugam latvietim, kurš dzīvo un strādā Anglijā, vai tiešām šī naidīgā attieksme ir pieaugusi, vai arī tā ir kārtējā ziņu dienestu izvēle kaut ko ‘izmakšķerēt’. Pēc viņa domām incidentu skaits tiešām ir pieaudzis, jo dažiem “lika sajusties, ka nu tik būs zaļā gaisma.”

Pēc incidenta Poļu Biedrības un Kultūras Asociācijas namā Londonā, kur uz sienas bija parādījies naidīgs graffiti, biedrības pārstāve Joanna Cehanovska teica, ka “pēkšņi daļa ekstrēmistu sajutās varenāki… Viņi domā, ka viņus atbalsta puse tautas. Skumji, jo dzīvoju šeit jau daudzus gadus, turklāt mans vīrs ir anglis, un nekad neesmu saskārusies ar rasismu šajā valstī. Tā ir pirmā reize, kad to piedzīvoju. Tas, kurš to izdarīja, ir nejauks cilvēks, kurš gaidīja iespēju izpausties.”

Vai mēs esam radījuši iespēju izpausties šim rasisma un aizspriedumu ‘džinam’ jeb garam? Vai tas tika izlaists laukā no pudeles, vai arī tas vienmēr ir bijis brīvībā? Un tagad vienkārši jūtas varenāks.

Tieši tas mani arī visvairāk sadusmo un uztrauc. Mēs, cilvēki, kuri labi zinām, kādas briesmīgas sekas var atstāt šādi gari palaisti brīvībā… mēs joprojām varam būt tik apātiski. Viens ir skaidrs, ka tagad tas ‘džins’ ir jādabū atpakaļ pudelē. Tas neies tur atpakaļ labprātīgi un mierīgi. Tas pretosies, spārdīsies un kliegs.

Ar slaveno britu lozungu “Paliekat mierā un uz priekšu!” te nepietiks. Te būs vajadzīgs “Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” un “Stājieties pretī ļaunumam”. Ko arī darīja Poļu Biedrības kaimiņi.

Man vēl ir ko teikt par šo tēmu, bet tas lai paliek nākamajam blogam.

 

Minnesota is a long way from Burma or Latvia

This is a photo from St Paul, Minnesota. Did you know that June 20 is a World Refugee Day? St Paul has become home to thousands of refugees. One of the ethnic groups settled in MN are Karen people from Burma (Myanmar). There are estimated 10,000 Karen in Minnesota and St. Paul currently has the largest and fastest-growing Karen populations in the U.S. Other communities in Minnesota with a large Karen population include Worthington, Willmar, Austin, Albert Lea and Faribault.

I never imagined that my life would be connected to this story that links places so distant and different from each other. When I see women or men with a traditional Karen shoulder bag walking down the street in Roseville or West St Paul, I think to myself “This is a long way from the villages and farms and jungle trails in mountains of Karen State in Burma.” It is also a long way from the refugee camps on Thailand – Burma border.

I have one of those bags and I love to see the smile on people’s faces when they ask me, “Where did you get this? What?! You have been to Mae La refugee camp? When? Why?” I explain about our former work in the migrant schools, about teaching English and our many many friendships. I love to talk about the beautiful Karen dances and songs and crafts. And the food but not the fish paste! Anything but the fish paste.

We went to this year’s World Refugee Day celebration in St Paul. It was a treat to see traditional Karen dances and hear the songs and also listen to the stories. These young people were very grateful for the opportunities and freedom they have in their new home country and also were proud to introduce others to their beautiful, rich culture and history.

It have mixed feelings as there is always a sense of homesickness. It makes me think of all the Latvians and other Europeans who came to Minnesota as refugees after World War II. I have heard stories from people who had Latvian neighbors or friends and husbands. Stories about all the good Latvia food, all the Latvian dances and songs and, of course, all the partying. (Unfortunately Latvians were known for the large amounts of alcohol they could consume)

One of the guys I know is named John. He is very much an Irish American but his best friend while growing up in North Minneapolis was a Latvian guy. And John got the special treatment from Latvian community because of his name. “Jānis” is the Latvian version of John and it used to be one of the most popular names in Latvia. (You walk in a room and say “Jānis” and see how many guys will turn their head!)

Making a new home in a far away land is not easy, but it is a part of our human story through the ages. Wars happen. Lives get destroyed. We get up-rooted and then we go and put our roots in a new place. It makes a big difference if the new place is welcoming and open. I am very grateful to know so many people in Minnesota who have opened their hearts and lives to give shelter and refugee to people who have had to flee their beloved countries and homes and farms and families. Thank you, Minnesota!

155

Karen traditional dances in Mae Sot, Thailand (photo from personal archive)

 

 

Should They Stay or Should They Go now?

I was watching two guys, very good friends to each other, having an intense argument about the British referendum on whether to Remain in the EU or Leave. Neither one of them was born British and only one of them lives and works in the UK. Still, they both care deeply about the current affairs in Europe and the world. Also, both of them are devoted Christians but obviously have different opinions when discussing politics, economics, nations and such.

Any other time they would probably agree more than disagree but this is not any other time. The British vote is a very big deal. Will the EU survive if the UK leaves? I don’t know but I think it will. (Some say it will be even better.) Still, “Leave” vote would definitely have a very large impact on Europe. It already has and the Brits have not even voted yet. Am I worried? Better question is – do I care? Yes, I do!

Honestly, I have no idea what the outcome of the British vote will be. The polls show that it is too close to call. Of course, I meet people who predict it one way or another but usually they have a very strong opinion on what is “actually” going on. They can explain to me why “the Brits will vote to stay” and why “all this is just a show” and “much ado about nothing”. Or the opposite and why “the Brits are tired of pulling too much of European weight”. Others are simply saying that they don’t care anymore and “if the Brits feel so non-European and special and different, they should just leave”.

Why should I even think about this? Like I said, I do care and I believe that this decision will affect me as a citizen of European Union. I am not British and completely agree with a friend of mine who wrote on his FB page “I will say one thing about Brexit vote: if you are half as intelligent as you think you are – beware of people giving simple answers to complicated questions”

The decision has so many facets because the EU and the world is deeply integrated in many ways. Good and bad (I could write tons of thoughts about all the bad ‘integration’ I see). One of the big questions in this whole debate is this – do we improve, even correct, something we worked so hard to build or do we just blow it up?

I feel like there are lots of similarities between the current election year in the USA and the current debate in the UK. There is such a distrust of political and business elites and smart people are much better than me at explaining the reasons for this distrust and dislike. Also, it seems like so many people look at the vote and their ‘two’ choices from a negative  – which one is the lesser evil?

Like the catchy line by The Clash “Should I stay or should I go now… If I go there will be trouble… And if I stay it will be double”

The way I see it, it does not make for a good decision when we are choosing not between “good” or “better” but between “bad” or “worse”.

This may put me in the ‘over-simplified’ category but I want to say to my British friends – Please, stay! (as for my list of reasons, ask and I will tell you) Yes, the EU house is on fire (meaning there are many serious problems) but let’s cool it. Not blow it up!

P.S. Here are links to two articles written by people much smarter than me. They are both British academics and professionals, Michael Schluter and Julian Chapman, who have similar but also opposing views on the whole debate. They write from their Christian point of view and respectfully disagree with each other.

London 019

London calling…

Latvian:

Skatījos, kā divi labi draugi strīdās. Par to, vai britiem palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Neviens no viņiem nav brits, lai gan viens dzīvo un strādā Londonā. Abiem diviem ļoti rūp, kas notiek Eiropā un pasaulē. Abi divi ir kristieši, bet ar dažādiem uzskatiem politikā, ekonomikā, nācijas nozīmē, utt.

Par citām tēmām viņiem drošvien ir daudz vairāk kopīgu uzskatu nekā atšķirīgo. Bet šī nav vienkārša tēma. Vai ES izdzīvos, ja Apvienotā Karaliste izstāsies? Nezinu, bet domāju, ka izdzīvos (daži pat saka, ka tā būs labāk). Tomēr izstāšanās atstātu milzīgu iespaidu uz Eiropu. Šis referendums jau ir daudz ko ietekmējis, un briti vēl pat nav nobalsojuši. Vai es uztraucos? Labāk būtu pajautāt, vai man tas rūp? Jā, un pat ļoti!

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā briti nobalsos. Aptaujas liecina par lielu sašķeltību, un eksperti izvairās kaut ko prognozēt. Protams, es satieku cilvēkus, kuri jau “zin” iznākumu, jo viņiem ir “skaidrs”, ap ko lieta grozās. Viņi man paskaidro, ka briti obligāti nobalsos par palikšanu, jo “viss šis referendums ir tikai politiska izrāde”, un “liela brēka maza vilna”. Otra puse atkal apgalvo, ka briti obligāti izstāsies, jo “viņiem ir apnicis dot tik naudu ES, bet neko nesaņemt pretī”. Savukārt citiem jau ir vienalga. Ja tie briti jūtas tik ļoti īpaši un izredzēti un atšķirīgi no pārējās Eiropas, tad lai iet savu ceļu.

Kāpēc man vispār par to lauzīt galvu? Kā Eiropas Savienības pilsonei man ir svarīgs šis gaidāmais lēmums, kaut arī neesmu Apvienotās Karalistes vēlētāja. Uzreiz gan piebildīšu, ka piekrītu vienam draugam, kurš savā Facebook profilā raksta “Es teikšu vienu lietu par gaidāmo Brexit referendumu: ja jūs esat uz pusi tik gudri, kā domājat – uzmanāties no cilvēkiem, kuri dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem”.

Lēmumam ir daudz šķautnes, jo Eiropas Savienība un vispār visa pasaule ir cieši saistītas visādā ziņā. Gan labā, gan sliktā (par sliktajām saistībām es varētu pierakstīt palagus). Viens no lielajiem jautājumiem šajā visā diskusijā ir tāds – vai uzlabot, pat izlabot, kaut ko, ko tik grūti un smagi esam cēluši, vai labāk to visu uzspridzināt?

Es redzu daudzas līdzības starp patreizējo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu un Brexit referendumu. Tik liela neuzticēšanās vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem un ekonomikas vadītājiem. Gudrākie ir devuši labus skaidrojumus, kāpēc tik slikts noskaņojums, un kāpēc tāda neuzticēšanās, pat nepatika un naids. Vēl man liekas, ka abās valstīs daudzi skatās uz dotajām ‘divām’ izvēlēm no negatīvās puses – kas būs mazākais ļaunums no diviem?

Kā labi zināmajā britu pankroka grupas “The Clash” dziesmā. “Vai man palikt, vai man iet?… Ja iešu prom, būs slikti… Ja palikšu, vēl sliktāk”

Manuprāt, tādā veidā nevar pieņemt labus lēmumus. Ja skatāmies nevis uz labu vai vēl labāku izvēli, bet uz sliktu vai vēl sliktāku.

Drošvien tas būs pārāk ‘vienkāršoti’, bet es gribu teikt saviem britu draugiem – lūdzu, palieciet Eiropas Savienībā! (Ja jums interesē mani iemesli, jautājiet, un es paskaidrošu.) Jā, ES māja ir šur tur aizdegusies, bet es aicinu tās liesmas kopīgiem spēkiem dzēst. Nevis to māju vienkārši uzspridzināt!

P.S. Tiem, kas lasa angļu val., pievienoju divas saites uz interesantiem rakstiem, kurus rakstījuši cilvēki daudz gudrāki par mani. Abi autori, Maikls Šļūters un Džūliāns Čepmens, ir britu akadēmiķi un profesionāļi, kuru viedokļi gan sakrīt, gan stipri dalās. Viņi raksta no savas kristīgās izpratnes pozīcijām, un oponē viens otram ar cieņu.

Should I hang out with “wrong Christians”?

“There are some people I would rather avoid and never interact with. I wish they would not speak in public or social media. I wish they would just be quiet and keep their thoughts to themselves. And I wish they did not broadcast themselves as “Christians” because I do not want to be associated with them. Don’t they realize how difficult it will be for me to explain to my friends that this is not “Christianity” the way I see it?”

I confess … I am quoting myself. Just a short version of my thoughts at different times and in various situations. Or the conversations I have had where two or more of us will discuss someone else and happily agree that we are “not like them”. Since we “see more clearly”, we “understand God better”, we “interpret the Bible more correctly”, we are not “narrow minded” and obviously more “humble and self critical.”

In those moments I would say that I was concerned about the reputation of Christianity as a global religion or that I was concerned about a reputation of particular local church. Or that I was concerned about the reputation of Christians in Latvia. But I have come to realize that it often boils down to one thing only – I am concerned about my own reputation. My own PR or ‘public relations’ image.

Sociologists explain this urge to “bask in reflected glory” by associating with high-status people and “cut off reflected failure” by distancing ourselves from losers. Of course, I want to be associated with Mother Theresa and Martin Luther King Jr and Desmond Tutu and I want to distance myself from… sorry, I won’t name them.

There are lots of identities, ideas, practices, political views and current issues that divide us. From theology, ethnicity, race, culture to gender issues (like women in church leadership), sexual orientation (LGBT), family, immigration, refugees… One “hot topic” replaces another and Christians engage as much as anyone else. On some topics we are gentle and rational and other times we are hostile, angry and irrational. Plenty of reasons to “Unfriend” and “Unfollow” people on social media!

I would even say that I was concerned about Jesus reputation. The question is – how concerned was Jesus about his own reputation? Did he even care? He did all the “wrong things” and hung out with all the “wrong people”. And in the end anyone was included but nobody could claim him as his own.

Jesus was ‘loser’ in many eyes. For the zealous Jews, he was not nationalistic and political enough (while for others he seemed too political). For Herod and Pontius Pilate, he was not ambitious and powerful enough (while others were afraid of his authority). For the religious leaders, he was not conservative and traditional enough (while others stopped following him because of high calling). For the people of Nazareth and his own family, he was not loyal enough. For the crowds, he was not revolutionary enough (when he resisted being crowned a king).

He loved us all and confronted us all. I try to imagine Jesus hanging out in Riga or Minneapolis or London today. I would be glad to tell him which ‘Christians’ or ‘churches’ to stay away from. Which topics not to talk about in public. Which places to avoid. Which groups to be suspicious of and which groups to praise.

I have the ‘unpleasant’ feeling that He would do exactly the opposite. He would hang out with me and then he would hang out with the guy whom I ‘unfriended’ on Facebook . Have you ever wondered about the conversations between Simon the Zealot and Matthew the tax collector? One who fought the Roman occupiers and other who collected taxes for them. ‘Freedom fighter’ and ‘collaborator’ in the same room at the same table and in the same circle of Jesus’ closest friends.

What if Jesus goes to hang out with the “wrong Christians” and invites me to go with? What if someone takes a photo of us and posts it? I guess there goes my reputation…

DSCN0399

Hill of Crosses in Lithuania

Latvian:

“Ir cilvēki, no kuriem es vislabprātāk izvairītos, un gribētos, lai viņi mazāk runā publiskajā telpā. Vēl labāk būtu, ja viņi vispār paklusētu, un paturētu savas domas pie sevis. Un vēl man nepatīk, ka viņi reklamē sevi kā “kristiešus”, jo tad es tikšu pielīdzināta viņiem. Vai viņi nesaprot, cik dedzīgi man būs pēc tam jāskaidro saviem draugiem, ka es izprotu “kristietību” pavisam savādāk?”

Atzīstos… šis citāts pieder man pašai. Tikai dažas no manām domām vai piemēri no sarunām, kurās kopā ar draugiem (protams, cilvēkiem, kuri domā tāpat kā es) mēs laimīgi nonākam pie atziņas, ka neesam tādi kā “viņi”.  Jo mēs taču “redzam visu skaidrāk”, “pazīstam Dievu labāk”, “izprotam Bībeli pareizāk”, domājam “plašāk un atvērtāk”, jo esam daudz “pazemīgāki un paškritiskāki.”

Tādos brīžos es teiktu, ka mani uztrauc kristietības kā globālas reliģijas reputācija, vai rūpējos par kādas konkrētas draudzes reputāciju. Vai arī man svarīga kristiešu reputācija Latvijā. Bet, ja es esmu godīga pret sevi, tad jāatzīst, ka visvairāk mani uztrauc manis pašas reputācija. Mans sabiedriskais imidžs.

Sociologi skaidro šo mūsu vēlmi “gozēties atspoguļotā slavā”, kad vēlamies tikt saistīti ar augsta statusa cilvēkiem, un vēlmi “nogriezt atspoguļotu neveiksmi”, kad mēs attālinām sevi no zaudētājiem. Protams, es vēlos, lai mani saista ar Māti Terēzi vai Martinu Luteru Kingu vai Dezmonu Tutu, un vēlos attālināties no … cilvēkiem, kuru vārdus neminēšu.

Ir daudz lietu, ideju un uzskatu, kas mūs var šķirt un dalīt. Teoloģija, tautība, ādas krāsa, kultūra, politika, valoda, dažādi sabiedrībā aktuālie jautājumi. Latvijas aukstajā klimatā par ‘karstām tēmām’ nevar sūdzēties. Piemēram, dzimumu lomas (šobrīd Latvijā lielā diskusija par sieviešu ordināciju), seksuālā orientācija (tikpat lielā diskusija par viendzimuma attiecībām), ģimene (kas ir tradicionāls un kas nav), Stambulas Konvencija, imigrācija (kas ir latvietība un kas nav), bēgļi… ‘Karstās tēmas’ mainās, bet diskusijas turpinās, un kristiešu uzskati dalās. Reizēm mēs spriežam lēnprātīgi un ar mīlestību, bet ļoti bieži ar naidīgumu, dusmām un galīgi neapdomāti. Pietiekami daudz iemeslu pātraukt “Draudzēties” vai “Sekot” sociālajos medijos!

Atgriežoties pie manām rūpēm par reputāciju, es pat teiktu, ka mani uztrauc Jēzus reputācija. Taču rodas lielais jautājums – vai Jēzus pats uztraucās par savu reputāciju? Vai viņam savs imidžs bija svarīgs? Rodas iespaids, ka viņs darīja daudz ko “nepareizi” un tusējās ar “nepareizajiem” jeb “zaudētājiem”.  Un galu galā ikviens jutās iekļauts, bet neviens netika izcelts.

Jēzus bija “zaudētājs” jeb “lūzeris” daudzu acīs. Radikālajiem jūdiem viņš nebija pietiekami nacionālistisks un politisks (kaut gan citi saklausīja viņa runās pārāk daudz politikas). Hērodam un Poncijam Pilātam viņš nebija pietiekami ambiciozs un varas kārs (kaut gan citi baidījās no viņa varas). Reliģiskiem vadītājiem viņš nebija pietiekami konservatīvs un tradicionāls (kaut gan citi pārstāja viņam sekot pārāk augsto prasību dēļ). Ģimenei un kaimiņiem Nacaretē viņš nebija pietiekami lojāls. Cilvēku pūļiem viņš nebija pietiekami revolucionārs (jo neļāva iecelt sevi par ķēniņu).

Viņš mīlēja visus, bet neglāstīja nevienam pa spalvai. Es tagad mēģinu iedomāties mūsu reakciju, ja Jēzus savā miesā ierastos Rīgā vai Mineapolē vai Londonā. Es labprāt viņu informētu par kristiešiem un baznīcām, no kurām labāk turēties pa gabalu. Par kurām ‘karstajām tēmām’ labāk nerunāt, it sevišķi publiski. No kurām cilvēku grupām izvairīties, lai tikai kāds kaut ko sliktu nepadomā.

Man tikai lielas aizdomas, ka viņš darītu tieši pretējo. Viņš tusētos ar visiem “nepareizajiem”. Viņš ciemotos pie manis, un tad ņemtu un aizietu ciemos pie tā džeka, kuru es izdzēsu no saviem kontaktiem Draugiem.lv vai Facebook

(Vai tu esi kādreiz iedomājies, kādas diskusijas notika starp Jēzus mācekļiem kanaānieti Sīmani Zelotu un muitnieku Mateju? Zeloti bija radikāli jūdi, kuri cīnījās pret Romas okupāciju. Viens džeks, kurš agrāk cīnījās pret romiešiem, un otrs, kurš tiem agrāk vāca muitas naudu. Brīvības cīnītājs un nodevējs vienā istabā pie viena galda un starp tuvākajiem Jēzus draugiem.)

Ja nu Jēzus iet tusēties pie “nepareizajiem kristiešiem” un uzaicina mani nākt līdzi? Ja nu kāds mūs tur nofotografēs un pēc tam attēlu publicēs? Skaidrs, ar manu reputāciju viss pagalam…

These stones make me stumble

I am from a city that still has cobblestone streets. These roads in Riga are not the most comfortable for riding a bicycle or walking with high heel shoes (women in Latvia do it anyway) but they are beautiful. The old stones make you think of previous generations, even centuries and people who walked here. If only these cobblestones could speak…

Some cobblestones have spoken to me. Not in Riga, though, but in the German city of Hannover. These special stones are a part of memorial art project called Stolpersteine” or literary “a stumbling stone or block. Stolpersteins are small, cobblestone-sized memorials for victims of National Socialism. It is a project by German artist, Gunter Demnig, who remembers individual victims of Nazism by installing commemorative brass plaques in the pavement in front of their last address of choice.

The ‘stumbling stone’ is slightly raised to “trip up the passerby” and draws attention. I stood on the street in Hannover and looked at these stones. Each stone begins with the phrase “Here lived…” and gives the name of the person who used to lived there. Used to live! Not anymore…

This project has gone beyond Germany where thousands of these ‘stumbling stones’ are placed. You can find these in Austria, Hungary, The Netherlands, France, Belgium, Russia, Ukraine, Belarus, Italy, Norway and others. 18 countries all together which makes it the world’s largest memorial. In August of 2016 there will be a ceremony in Lithuania. While the majority of the stones commemorate the Jewish victims, there are also memorials to Sinti and Romani people, physically and mentally disabled, Christians and Jehovah’s Witnesses, black people, homosexuals.

No memorial ‘stumbling stones’ in Latvia yet but we could place thousands. I once walked around the neighborhood which was Riga Jewish Ghetto in 1941 during the German occupation. I imagined the fences around these city blocks and those people of Latvia who were put ‘inside’ the ghetto and those who were lucky to be ‘outside’. Most of the streets and buildings have not changed much; even many old wooden ones are still standing. The old Hebrew cemetery was bulldozed over during the Soviet period and now is just a park.

There are the streets and cobblestones that witnessed people being marched down to Rumbula forest where in just two days – November 30, 1941 and December 8, 1941 – most of the people from Riga Ghetto were killed. About 24,000 Jews from Latvia and 1,000 from Germany.

I knew many of these facts but on that day in Hannover I could not ignore these small stones in the pavement. It would be so easy to miss but how can you step over it once you notice? If I was to step over, it would make me stumble. When the stone in Germany tells me a story that ends in Latvia…

“Here lived… Born on… Deported… Died in Riga”

Gustav_Rüdenberg_Jg._1868_Deportiert_15.12.1941_Tod_in_Riga_Elsbeth_Salmony_Jg._1886_Stolpersteine_Podbielskistraße_36_Hannover_List

‘Stolperstein’ or ‘stumbling stone’ in Hannover, Germany

Latvian:

Man patīk, ka Rīgā vēl ir bruģa ielas. Riteņiem un augstiem papēžiem varbūt gan nepatīk, bet toties ir skaisti un senatnīgi. Bruģis liek aizdomāties par pagātni, par cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm, kas pa to ir staigājuši. Ja akmeņi spētu runāt… un akmeņi to spēj.

Mani uzrunāja bruģakmeņi Vācijas pilsētā Hanoverē. Tie ir ļoti īpaši akmeņi, kas radīti vēsturiskās atmiņas un mākslas projektā “Stolpersteine” jeb tulkojumā “Klupšanas akmeņi. Tie ir maza bruģakmeņa lielumā, izgatavoti no vara, un veltīti Nacionālā Sociālisma upuru piemiņai. Šī projekta autors ir vācu mākslinieks Gunters Demnigs, kurš nolēma godināt individuālu cilvēku piemiņu, novietojot šos akmeņus viņu pēdējās ‘brīvprātīgās’ dzīvesvietas priekšā.

“Klupšanas akmens” ir ar mazliet paceltu virsmu, lai garāmgājējs varbūt aizķertu kāju, apstātos un padomātu. Tik daudzas metaforas zem šī vārda “klupšanas akmens”. Mēs to lietojam, kad runājam par kādu potenciālu problēmu, kuru nedrīkst ignorēt. Parasti šis klupiens atklāj mūsu pašu problēmas. Patiesību par to, kas mēs esam, un kā reaģējam uz dzīvi, uz lietām, uz cilvēkiem, kuri liek mums “klupt”. Lai kā censtos šai “problēmai” pārkāpt pāri.

Uz mazajiem vara bruģakmeņiem ir iegravēta pavisam īsa informācija, kas iesākas ar vārdiem “Šeit dzīvoja…” Kādreiz dzīvoja, bet vairāk nedzīvo.

Šis piemiņas projekts ir izgājis ārpus Vācijas robežām, un tūkstošiem ‘klupšanas akmeņu’ ir uzstādīti Austrijā, Nīderlandē, Francijā, Beļģijā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Norvēģijā… kopumā 18 valstīs, kas to padara par lielāko memoriālu pasaulē. 2016. gada augustā pievienosies arī Lietuva. Iegravētos bruģakmeņus var pasūtīt par 120 eiro. Kaut gan lielākā daļa ir veltīti upuriem no ebreju kopienas, ir uzstādīti arī akmeņi romu jeb čigānu tautības cilvēkiem, kristiešiem un Jehovas lieciniekiem, cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, melnādainiem, homoseksuāliem.

Latvijā vēl šie “klupšanas akmeņi” nav uzstādīti, kaut gan varētu būt tūkstošiem. Pirms dažiem gadiem padzīvoju Maskavas forštatē un kārtīgi izstaigāju bijušā Rīgas ebreju geto rajonu. Vācu okupācijas laikā bija Lielais, pēc tam tika izveidots Mazais geto. Atradu robežas un gāju – pa Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lauvas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielām. Centos iedomāties šo rajonu apjoztu ar dzeloņdrāšu sētu un tos cilvēkus, kuri bija “iekšpus” sētas un “ārpus” tās. Kas es būtu bijusi? Garāmgājēja, kaimiņiene, novērotāja? Kas nofilmē ar savu viedtālruni?

Ir ielas, kur liekas, nekas daudz nav mainījies. Vēl stāv vecās koka mājas, vēl tas pats bruģis. Senā ebreju kapsēta padomju laikos tika nolīdzinata ar buldozeri, un tagad tur ir parks. Bet visgrūtāk bija iet pa ielām, kas ved uz Rumbulas mežu. Divu dienu laikā – 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī – Rumbulā tika nošauti lielākā daļa Rīgas geto cilvēku. Apmēram 24,000 Latvijas ebreju un kāds tūkstotis no Vācijas atvesto.

It kā zināma vēsture, bet tik daudz nezināmas lietas, kad skaitļi pārvēršas par vārdiem un sejām un kaimiņiem. Es, piemēram, agrāk nezināju, kur kara laikā atradās Rīgas geto. Nezināju, cik daudzi tūkstoši ebreju no citām Eiropas valstīm tika atsūtīti uz Latviju un nogalināti mūsu mežos.

Todien Hanoverē es nevarēju ‘neredzēt’ tos mazos bruģakmeņus uz ietves. Tik viegli nepamanīt un uzkāpt virsū vai pārkāpt pāri… bet var arī paklupt. Varbūt vajag paklupt.

“Šeit dzīvoja… Dzimis… Deportēts… Miris Rīgā”