On May 1, I woke up and felt like going to the cinema. Latvian cinema. This year we have many new movies – fiction, documentary, animation, TV, etc. – since 2018 celebrates 100 years of national statehood. Since these movies are also a gift to me as a Latvian citizen, I better go and support and enjoy.
I have seen a few but the documentary film “D is for Division” (Wall) by director DÄvis SÄ«manis impacted the most. The story of physical and mental boundaries or fault lines between present day Latvia, its Soviet past and its neighbor Russia as in ‘Putin’s Russia’. It hit emotionally, mentally and even spiritually. Because this story focuses on ‘today’. We cannot live in the past or the future. I have only the ‘now’ and what impact is my life having on the present and how does the present impact my future.
The film was very open and honest. The director talking about personal fears, anxieties, questions, observations, hopes… about personal and collective memories that divide… about injustices in the past and the present… about us.
In teaching and studies I often use the same symbols because they are so clear and visual – wall, bridge, wall, bridge. What are we building? What do we need most? What are we becoming? Walls separate into ‘us’ and ‘them’, divide, protect and exclude. Bridges connect two sides, provide meeting place, cross over and include. The documentary portrayed many walls and some bridges. Visible and invisible walls between Latvia and Russia, between ‘Homo soveticus’ and people who have shed the Soviet mindset and past (or at least try to shed it), between the ‘haves’ and the ‘have nots’, between different ways of practicing faith.
Even tough the film in Latvian is called the “Wall”, I see it as a bridge. For sure an attempt to build a bridge from ignorance to awareness, from indifference to responsibility and involvement.
Just a few observations about the different levels of fault lines. First, Latvia (as independent nation, as a member of European Union and NATO) and Russia (Putin’s version of it). The ‘wall’ has gone up high and it keeps going. Latvia would say that we have withdrawn our bridges for the time being. The movie also has great reflections about the life of ordinary people on both sides of the border.
The divisions between those who have moved on from our Soviet past and those who still live in it, miss it and maybe even dream about the return to ‘those glorious days’. There is one guy in the story, Beness Aijo, who dreams of Latvia becoming communist republic again and now fights in eastern Ukraine to see this ‘Soviet’ dream fulfilled there. Obviously these two groups live in different past, present and future. Both have their sacred memories as bonfires to gather around, to tell stories and to feel united. The clear message to the other sideĀ – Do not dare to touch our bonfire!
Today on May 4, people in Latvia are gathering to celebrate our independence from the USSR/Soviet Union. Others, not as many but still a large group, will gather on May 9 to celebrate the victory in WWII but also to celebrate the former Soviet Union. Our collective memories clash and our visions of the present and the future diverge. The film obviously raises the questions and seeks the answers of how to live side by side and how to remember in a way that unites, not divides.
Last but not least. There are scenes from a Russian Orthodox monastery inside Russia where the paintings on the wall depict soldiers as heroes of the past and the present. During the film you see Jesus face on military flags. It is our Christian never ending story and shame that we ‘recruit’ God to be on our sideĀ or that we ‘elect’ Jesus as our leader into the battle. I am glad nobody was sitting next to me as I was fidgeting in my seat and silently praying, “Jesus, forgive us! Forgives us all for we don’t know what we are doing.”
Go and see this film if they show it anywhere near you (with English subtitles, of course) and if you are interested in questions that are relevant not just to Eastern Europeans.
Thank you, DÄvis SÄ«manis and the crew, for building this bridge through the camera lens!
Latvian:
BrÄ«vdienÄ pamodos noskaÅojumÄ, ka gribas aiziet uz kino. Uz latvieÅ”u kino. Galu galÄ jÄnovÄrtÄ tÄs Latvijas simtgades radoÅ”Äs dÄvanas, kas domÄtas arÄ« man. Un tÄ diena iesÄkÄs ar režisores InÄras Kolmanes āBilliā un beidzÄs ar DÄvja SÄ«maÅa dokumentÄlo stÄstu āMÅ«risā.
Un Å”oreiz mÄrÄ·Ä« trÄpÄ«ja āMÅ«risā. TrÄpÄ«ja emocijÄs, domÄs, aktualitÄtÄ un vispÄr. Daudzu iemeslu dÄļ, bet viens no galvenajiem, ka filma stÄsta par Å”odienu, par mums, par mani. āLatvija 100ā ietvaros liels uzsvars likts uz notikumiem pagÄtnÄ, kad manis vÄl nebija (protams, protams, ka tas ir svarÄ«gi, un no pagÄtnes mÄs gan iedvesmojamies, gan mÄcÄmies). NÄkotne man vÄl nepieder, taÄu tagadne ir tepat, un tÄ ir manÄjÄ. Tikpat daudz cik tavÄjÄ, jÅ«sÄjÄ, mÅ«sÄjÄ.
Patika, ka stÄsts ir atklÄts un personÄ«gs. Par to, ko redz neapbruÅota acs, par bailÄm, par neziÅu, par satraukumu, par bezspÄcÄ«bas sajÅ«tu, par sarežģītiem jautÄjumiem, par spriedzi un aizspriedumiem, par vientulÄ«bu, par netaisnÄ«gumu, par pagÄtnes un Å”odienas plaisÄm.
DarbÄ un studijÄs man tuva ir izlÄ«guma un kolektÄ«vo atmiÅu tÄma. Lasot lekcijas ir tik viegli un uzskatÄmi izmantot Å”os simbolus ā mÅ«ris, tilts, mÅ«ris, tilts. Ko mÄs ceļam? Kas mums Å”obrÄ«d vajadzÄ«gs? Kas mÄs esam? MÅ«ris, kas atdala āsavÄjosā un āsveÅ”osā, norobežo, nelaiž iekÅ”Ä, pasargÄ no reÄlÄm vai iedomÄtÄm briesmÄm, vai tilts, kas savieno divas puses, iekļauj, ļauj satikties, iet vienam pie otra, pat pÄriet āotrÄ pusÄā. MÅ«ris var bÅ«t arÄ« plaisa jeb dziļa aiza, ko nevar tik vienkÄrÅ”i pÄrlÄkt, kÄ stÄstÄ par Ronju, laupÄ«tÄja meitu.
FilmÄ ir gan mÅ«ri un plaisas, gan tilti. MentÄli atÄ·eksÄju dažus redzamos un jÅ«tamos āmÅ«rusā – starp Latviju un Putina Krieviju, starp RÄ«gu un pierobežu, starp Ansi Ataolu BÄrziÅu un Latvijas sabiedrÄ«bu, starp Benesu Aijo un Latvijas valsti, starp kolektÄ«vÄm atmiÅÄm, starp āHomo soveticusā un āne-padomjuā cilvÄkiem, starp manu kristietÄ«bas izpratni un filmÄ dzirdÄto un redzÄto. ArÄ« tilti tur bija vairÄki. Pati filma, lai gan saucas āMÅ«risā, manuprÄt, ir izcils tilts. Kaut vai no nezinÄÅ”anas uz zinÄÅ”anu, no vienaldzÄ«bas uz iedziļinÄÅ”anos.
ÄŖsumÄ par dažiem attiecÄ«bu lÄ«meÅiem.
Latvija un Krievija. Ko tur vÄl teikt?! āNeredzamaisā, bet draudÄ«gais mÅ«ris ir izaudzis pamatÄ«gs. KÄ zinÄm, LatvijÄ teiktu, ka tas uzcelts vienpusÄ«gi no Krievijas puses, un mÄs tikai pacÄlÄm jeb atvilkÄm savus tiltus uz doto brÄ«di. Un tagad esam spiesti celt nostiprinÄjumus savÄ mÅ«ra pusÄ.
RÄ«ga un pierobeža. VarÄtu teikt arÄ« RÄ«ga un lauki. Latvija ir tik maza, bet tik viegli dzÄ«vot savÄ āburbulÄ«ā un nezinÄt, kas notiek citur. KÄ tur izskatÄs, ko tur dara, ko tur jÅ«t, kÄ tur vispÄr dzÄ«vo. Es tagad rÄdu ar pirkstu pati uz sevi. LatgalÄ neesmu bijusi daudzus gadus (labi, man ir neliels attaisnojums, ka pÄdÄjos 10 gadus dzÄ«voju Ärpus Latvijas). Uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas neesmu bijusi nekad. Jo parasti lidoju pÄri robežÄm, nevis ŔķÄrsoju pa zemes ceļiem.
Filmas epizodes par DraudzÄ«bas KurgÄnu uz triju valstu robežas (Latvija, Krievija, Baltkrievija), un tur rÄ«kotajÄm 4. maija un 9. maijÄ svinÄ«bÄm, bija izglÄ«tojoÅ”as. Cik tur daudz simbolikas! Abpus robežai tiek dejots un dziedÄts, karogi vicinÄti, foto uzÅemti, bet svÄtku saturs tik strÄ«dÄ«gs. Katrai pusei ir savs āsvÄtais atmiÅu ugunskursā, ap kuru pulcÄties, un viens otram atgÄdina ā Pat nedomÄ aiztikt vai jaukt manu ugunskuru!
To paÅ”u var attiecinÄt uz 9. maija svinÄ«bÄm DaugavpilÄ«. Ja godÄ«gi, bija grÅ«ti skatÄ«ties. PamatÄ«gi dÄ«dÄ«jos krÄslÄ. Visa tÄ nostalÄ£ija pÄc āpadomjuā laikiem, slavas dziesmas unĀ mazie bÄrni padomju karavÄ«ru formas tÄrpos. Cik tas viss ir pazÄ«stams no bÄrnÄ«bas, un cik ļoti gribas to visu aizmirst! Atceros, ka mans brÄlis arÄ« saÅÄma dÄvanÄ padomju jÅ«rnieka formas tÄrpu, un cik viÅÅ” bija lepns. It seviŔķi par savu plastmasas duncÄ«ti pie sÄniem!
Par diviem filmas varoÅiem Ansi Ataolu BÄrziÅu un Benesu Aijo (nÄ, es Å”eit nelieku vienlÄ«dzÄ«bas zÄ«mi) es nevaru komentÄt. Abi ir aktÄ«visti un patrioti, bet absolÅ«ti pretÄji mÄrÄ·i un lÄ«dzekļi. AtzÄ«stos, neesmu padziļinÄti sekojusi viÅu stÄstiem, tikai no mediju virsrakstiem. ArÄ« 2009. gada notikumu laikÄ biju tÄlu tÄlu prom no Latvijas. GalvenÄ sajÅ«ta, klausoties un skatoties viÅu pieredzi un pÄrdomas, bija dziļas skumjas. Gan par vienu, gan par otru. TÄda vientulÄ«ba. Pirms 10-15 gadiem mÄs staigÄtu pa vienÄm un tÄm paÅ”Äm ielÄm, varbÅ«t sÄdÄtu vienÄs kafejnÄ«cÄs…
Å Ä·iet, ka filmas viszÄ«mÄ«gÄkÄ epizode ir Adwards apbalvoÅ”anas ceremonija “Splendid Palace” zÄlÄ. Tie kadri vispÄr likÄs kÄ no citas realitÄtes. MÄÄ£inÄju saprast, ko tas atgÄdina, un vienÄ«gais, kas nÄca prÄtÄ, bija filma āBada spÄlesā. Par sabiedrÄ«bas eliti, kas izklaidÄjas ar lÄ«dzpilsoÅu cieÅ”anÄm. ZÄle pilna ar jauniem, enerÄ£iskiem, radoÅ”iem, izglÄ«totiem cilvÄkiem, kuri bauda sava smagÄ darba augļus ar vÄ«na glÄzi rokÄs. VarÄtu teikt, te sÄž Latvijas nÄkotne. Un uz skatuves tiek bÅ«vÄts virtuÄlais tilts ar A.A.BÄrziÅu ar tehnoloÄ£iju palÄ«dzÄ«bu, bet paliek sajÅ«ta, ka starp abÄm pusÄm ir augsts mÅ«ris. Gan Ansis, gan RÄ«gas publika joko un smaida, bet kas notiek patiesÄ«bÄ? Kadra tuvplÄnÄ ieraudzÄ«ju kÄdu paziÅu, un tagad gribas uzrakstÄ«t un pajautÄt, vai viÅa atceras to momentu un savas izjÅ«tas un domas. IzskatÄ«jÄs tÄda apjukusi.
TÄlÄk… UkrainÄ filmÄtos kadrus skatÄ«ties vienmÄr ir grÅ«ti. TÄs Å”ÄviÅu un ložu rÄtas logos, ÄkÄs, rotaļu laukumos. It kÄ viss jau reportÄžÄs neskaitÄmas reizes redzÄts, bet Å”oreiz sÄpinÄja vairÄk. Un separÄtistu Å”tÄbiÅi viesnÄ«cÄs, kurÄs vajadzÄtu gulÄt tÅ«ristiem, nevis kaujiniekiem. ArÄ« te vairs nav ko piebilst. Smagi.
Un vÄl komentÄrs par reliÄ£iju. KristietÄ«bai pÄc manas sapratnes un pÄrliecÄ«bas vajadzÄtu bÅ«t visstiprÄkajam un drosmÄ«gÄkajam tiltam, bet realitÄtÄ tas var bÅ«t vislielÄkais mÅ«ris. KurÄ pusÄ ir Dievs? Uz kura karoga ir JÄzus? Ir viegli reaÄ£Ät uz sienas zÄ«mÄjumiem krievu pareizticÄ«go klosterÄ« KrievijÄ, kur attÄloti pagÄtnes un mÅ«sdienu karavÄ«ri gluži kÄ svÄtie mocekļi, kuriem Dievs dÄvÄ Ä«paÅ”u aizsardzÄ«bu un labvÄlÄ«bu. Var saÅ”utumÄ grozÄ«t galvu, ko es arÄ« darÄ«ju (un atkal pamatÄ«gi dÄ«dÄ«jos). KlusÄ«bÄ teicu: āJÄzu, piedod! Piedod mums visiem! MÄs nezinÄm, ko mÄs darÄm.ā Jo mÄs visi spÄjam tikpat pÄrliecinÄti likt Dievu savos kara karogos, kara saucienos. Saviem karavÄ«riem ‘piezÄ«mÄjam’ eÅÄ£eļu sargÄjoÅ”os spÄrnus.
Skatoties filmu, varÄtu domÄt, ka folkloristi ir vislabÄkie tiltu bÅ«vÄtÄji. Tur bija vÄrtÄ«ga un, manuprÄt, patiesa doma, ka tikai pazÄ«stot un cienot savu kultÅ«ru, mÄs varam cienÄ«t citas kultÅ«ras.
āSoveticusā nostalÄ£ijÄ dzÄ«vojoÅ”ie arÄ« nejuta nekÄdas robežas starp valstÄ«m. ViÅi Ä«paÅ”i uzsvÄra to, ka ir vienoti savÄ identitÄtÄ, ka ir internacionÄlisti. Tur bija tÄ simboliska tikÅ”anÄs uz robežtiltiÅa DraudzÄ«bas KurgÄnÄ. Ä»oti gribÄjÄs ielÄ«st Latvijas robežsargu ÄdÄ un uzzinÄt, ko viÅi tajÄ brÄ«dÄ« jÅ«t un domÄ?!
Un visam pa vidu vÄl apcietinÄtie patvÄruma meklÄtÄji, no kuriem daudzi Latvijas valsts un sabiedrÄ«bas acÄ«s ir ānelegÄlie imigrantiā, un bilde top jau pavisam skumÄ«ga.
KÄ jau minÄju, Ŕī filma man liekas spÄcÄ«ga ar savu aktualitÄti. Par tagadni, kuru joprojÄm ietekmÄ pagÄtne, un kura veido mÅ«su nÄkotni. KÄdu mÄs vÄlamies Å”o nÄkotni? LatvijÄ un EiropÄ! KÄ zemi ar dziļÄm plaisÄm pÄc zemestrÄ«ces? KÄ mazas feodÄlas karaļvalstis ar bieziem aizsargmÅ«riem un paceļamiem tiltiem?
Ja pareizi sapratu filmas veidotÄjus, viÅi izvÄlas bÅ«t tiltu bÅ«vÄtÄji. Ar kameru plecÄ un mikrofonu rokÄ. Bet, galvenais, ar acÄ«m un ausÄ«m vaļÄ. Gan fiziski ŔķÄrsojot robežas starp valstÄ«m un cilvÄkiem, gan savelkot kopÄ dažÄdus skatupunktus. IzklausÄs tik kliÅ”ejiski, bet nekÄ gudrÄka un vienkÄrÅ”Äka jau nav. Ja gribi saprast, ej, skaties un klausies! Ja negribi dzÄ«vot mÅ«ros, ej, meklÄ patiesÄ«bu, ceļu uz piedoÅ”anu un izlÄ«gumu!
Paldies DÄvim SÄ«manim un visai komandai par ieguldÄ«to darbu, laiku un mums visiem uzdotajiem jautÄjumiem caur kameras aci! Atbildes jÄmeklÄ kopÄ«gi…
