Russia

The surreal reality called Putin’s Russia

Why call it ‘surreal’ when it is very real and even dear to millions of people? It continues to look and feel surreal to me ‘on the outside looking in’ or ‘looking over the neighbor’s fence’. Metaphorically speaking.

This week I watched a documentary “Putin’s witnesses” by an exiled Ukrainian/Russian filmmaker Vitaly Mansky who now lives in Latvia (which actually makes me very proud that Latvia now is a haven for Russian dissidents but also makes me very sad that people are forced to leave their true home).  The story focuses on what happens right after Boris Yelcin, the president of Russia, on December 31, 1999 in a televised address to the Russian nation announces that he is stepping down as the president and has chosen a successor – Vladimir Putin. Putin then started as the interim president but already three months later won the official presidential elections and has been ruling Russia ever since.

It is also surreal to think back on that New Year’s Eve. The grandiose 2000! The world was celebrating the start of the millennium as turning some page in a magic book. Some were scared, especially many of my American friends expecting the infamous Y2K with stockpiled shelves, but most were euphoric to be a part of this history. (Actually I don’t remember much from that night.) Meanwhile in Moscow, Boris Yelcin and subsequently Vladimir Putin were making their own history.

Mansky has made a very personal film and things are seen through the lenses of his family. I guess I should not be surprised by the family’s reaction on that New Year’s Eve because they had a much clearer picture on the tragedy of this political decision. Still I was struck by Mansky’s wife Natalya commenting on camera: “I am horrified. We got the strong hand now which so many people want. Will see how the screws will start tightening! This is horrible. What will happen to us now. (…) The world is shaken. It will be afraid of us again.”

Another powerful scene is Mansky’s youngest daughter in the bathtub, holding her breath under the water. She is a shy kid who does not want to be filmed but more importantly – she has picked up the stress and anxiety of her family. And she tries to defy or push it away. But you cannot hold your breath for very long.

Of course, the world reacted with suspicion and shock that a KGB officer could become the president of newly democratic Russia. I remember my own shock was the return of the Soviet anthem. Yes, the lyrics were changed to reflect Russian patriotism but the melody was the same. For everyone still remembering this song about the might and eternal glory of Soviet Union, the real message behind the change was not lost.

The documentary reminded of another surreal aspect of bringing back this Soviet past through the national anthem. How it gets blended with more enduring symbol – the church bells! The choir was obviously made to sound like a church choir and the church bells were to give the whole thing a sense of “sacredness” and “eternity”. How in the world do you glorify the Soviet regime side by side with the traditions of the Russian orthodox church which the Soviet regime tried to completely annihilate!

I pulled off my shelf some books on contemporary Russia, realizing how tragically relevant are Mansky’s personal reflections in the film. Anna Politkovskaya, a Russian journalist who was assassinated in 2006, wrote in her book “Putin’s Russia” (2004): “We want to go on living in freedom. We want our children to be free and our grandchildren to be born free. (…) This is why we long for a thaw in the immediate future, but we alone can change Russia’s political climate. To wait for another thaw to drift our way from the Kremlin, as happened under Gorbachev, is foolish and unrealistic, and neither is the West going to help.”

Another very insightful book is Peter Pomerantsev’s “Nothing Is True and Everything Is Possible” (2014) about his time working in Russian media. “It was only years later that I came to see these endless mutations not as freedom, but as forms of delirium, in which scare-puppets and nightmare mystics become convinced they’re almost real and march toward what the President’s vizier would go on to call the “the fifth world war, the first non-linear war of all against all.”

Doing it step by step while well-meaning filmmakers film for history’s sake, while technocrats drink champagne after a successful campaign for someone who will later remove or even kill them, while people are dancing in the streets because they are recovering some national pride. These kind of modern ‘chimera’ states mutate incompatible truths and make you believe that it is desirable and that you are seeing more clearly than before.

So the “normal” in Russia continues but to me it looks like holding breath underwater. And one day you have to come up from this “reality” to start breathing normally again.

Borders check more than our passports: Story about fault lines

On May 1, I woke up and felt like going to the cinema. Latvian cinema. This year we have many new movies – fiction, documentary, animation, TV, etc. – since 2018 celebrates 100 years of national statehood. Since these movies are also a gift to me as a Latvian citizen, I better go and support and enjoy.

I have seen a few but the documentary film “D is for Division” (Wall) by director Dāvis Sīmanis impacted the most. The story of physical and mental boundaries or fault lines between present day Latvia, its Soviet past and its neighbor Russia as in ‘Putin’s Russia’. It hit emotionally, mentally and even spiritually. Because this story focuses on ‘today’. We cannot live in the past or the future. I have only the ‘now’ and what impact is my life having on the present and how does the present impact my future.

The film was very open and honest. The director talking about personal fears, anxieties, questions, observations, hopes… about personal and collective memories that divide… about injustices in the past and the present… about us.

In teaching and studies I often use the same symbols because they are so clear and visual – wall, bridge, wall, bridge. What are we building? What do we need most? What are we becoming? Walls separate into ‘us’ and ‘them’, divide, protect and exclude. Bridges connect two sides, provide meeting place, cross over and include. The documentary portrayed many walls and some bridges. Visible and invisible walls between Latvia and Russia, between ‘Homo soveticus’ and people who have shed the Soviet mindset and past (or at least try to shed it), between the ‘haves’ and the ‘have nots’, between different ways of practicing faith.

Even tough the film in Latvian is called the “Wall”, I see it as a bridge. For sure an attempt to build a bridge from ignorance to awareness, from indifference to responsibility and involvement.

Just a few observations about the different levels of fault lines. First, Latvia (as independent nation, as a member of European Union and NATO) and Russia (Putin’s version of it). The ‘wall’ has gone up high and it keeps going. Latvia would say that we have withdrawn our bridges for the time being. The movie also has great reflections about the life of ordinary people on both sides of the border.

The divisions between those who have moved on from our Soviet past and those who still live in it, miss it and maybe even dream about the return to ‘those glorious days’. There is one guy in the story, Beness Aijo, who dreams of Latvia becoming communist republic again and now fights in eastern Ukraine to see this ‘Soviet’ dream fulfilled there. Obviously these two groups live in different past, present and future. Both have their sacred memories as bonfires to gather around, to tell stories and to feel united. The clear message to the other side  – Do not dare to touch our bonfire!

Today on May 4, people in Latvia are gathering to celebrate our independence from the USSR/Soviet Union. Others, not as many but still a large group, will gather on May 9 to celebrate the victory in WWII but also to celebrate the former Soviet Union. Our collective memories clash and our visions of the present and the future diverge. The film obviously raises the questions and seeks the answers of how to live side by side and how to remember in a way that unites, not divides.

Last but not least. There are scenes from a Russian Orthodox monastery inside Russia where the paintings on the wall depict soldiers as heroes of the past and the present. During the film you see Jesus face on military flags. It is our Christian never ending story and shame that we ‘recruit’ God to be on our side  or that we ‘elect’ Jesus as our leader into the battle. I am glad nobody was sitting next to me as I was fidgeting in my seat and silently praying, “Jesus, forgive us! Forgives us all for we don’t know what we are doing.”

Go and see this film if they show it anywhere near you (with English subtitles, of course) and if you are interested in questions that are relevant not just to Eastern Europeans.

Thank you, Dāvis Sīmanis and the crew, for building this bridge through the camera lens!

Latvian:

Brīvdienā pamodos noskaņojumā, ka gribas aiziet uz kino. Uz latviešu kino. Galu galā jānovērtē tās Latvijas simtgades radošās dāvanas, kas domātas arī man. Un tā diena iesākās ar režisores Ināras Kolmanes “Billi” un beidzās ar Dāvja Sīmaņa dokumentālo stāstu “Mūris”.

Un šoreiz mērķī trāpīja “Mūris”. Trāpīja emocijās, domās, aktualitātē un vispār. Daudzu iemeslu dēļ, bet viens no galvenajiem, ka filma stāsta par šodienu, par mums, par mani. “Latvija 100” ietvaros liels uzsvars likts uz notikumiem pagātnē, kad manis vēl nebija (protams, protams, ka tas ir svarīgi, un no pagātnes mēs gan iedvesmojamies, gan mācāmies). Nākotne man vēl nepieder, taču tagadne ir tepat, un tā ir manējā. Tikpat daudz cik tavējā, jūsējā, mūsējā.

Patika, ka stāsts ir atklāts un personīgs. Par to, ko redz neapbruņota acs, par bailēm, par neziņu, par satraukumu, par bezspēcības sajūtu, par sarežģītiem jautājumiem, par spriedzi un aizspriedumiem, par vientulību, par netaisnīgumu, par pagātnes un šodienas plaisām.

Darbā un studijās man tuva ir izlīguma un kolektīvo atmiņu tēma. Lasot lekcijas ir tik viegli un uzskatāmi izmantot šos simbolus – mūris, tilts, mūris, tilts. Ko mēs ceļam? Kas mums šobrīd vajadzīgs? Kas mēs esam? Mūris, kas atdala ‘savējos’ un ‘svešos’, norobežo, nelaiž iekšā, pasargā no reālām vai iedomātām briesmām, vai tilts, kas savieno divas puses, iekļauj, ļauj satikties, iet vienam pie otra, pat pāriet ‘otrā pusē’. Mūris var būt arī plaisa jeb dziļa aiza, ko nevar tik vienkārši pārlēkt, kā stāstā par Ronju, laupītāja meitu.

Filmā ir gan mūri un plaisas, gan tilti. Mentāli atķeksēju dažus redzamos un jūtamos ‘mūrus’ – starp Latviju un Putina Krieviju, starp Rīgu un pierobežu, starp Ansi Ataolu Bērziņu un Latvijas sabiedrību, starp Benesu Aijo un Latvijas valsti, starp kolektīvām atmiņām, starp ‘Homo soveticus’ un ‘ne-padomju’ cilvēkiem, starp manu kristietības izpratni un filmā dzirdēto un redzēto. Arī tilti tur bija vairāki. Pati filma, lai gan saucas “Mūris”, manuprāt, ir izcils tilts. Kaut vai no nezināšanas uz zināšanu, no vienaldzības uz iedziļināšanos.

Īsumā par dažiem attiecību līmeņiem.

Latvija un Krievija. Ko tur vēl teikt?! ‘Neredzamais’, bet draudīgais mūris ir izaudzis pamatīgs. Kā zinām, Latvijā teiktu, ka tas uzcelts vienpusīgi no Krievijas puses, un mēs tikai pacēlām jeb atvilkām savus tiltus uz doto brīdi. Un tagad esam spiesti celt nostiprinājumus savā mūra pusē.

Rīga un pierobeža. Varētu teikt arī Rīga un lauki. Latvija ir tik maza, bet tik viegli dzīvot savā ‘burbulī’ un nezināt, kas notiek citur. Kā tur izskatās, ko tur dara, ko tur jūt, kā tur vispār dzīvo. Es tagad rādu ar pirkstu pati uz sevi. Latgalē neesmu bijusi daudzus gadus (labi, man ir neliels attaisnojums, ka pēdējos 10 gadus dzīvoju ārpus Latvijas). Uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas neesmu bijusi nekad. Jo parasti lidoju pāri robežām, nevis šķērsoju pa zemes ceļiem.

Filmas epizodes par Draudzības Kurgānu uz triju valstu robežas (Latvija, Krievija, Baltkrievija), un tur rīkotajām 4. maija un 9. maijā svinībām, bija izglītojošas. Cik tur daudz simbolikas! Abpus robežai tiek dejots un dziedāts, karogi vicināti, foto uzņemti, bet svētku saturs tik strīdīgs. Katrai pusei ir savs ‘svētais atmiņu ugunskurs’, ap kuru pulcēties, un viens otram atgādina – Pat nedomā aiztikt vai jaukt manu ugunskuru!

To pašu var attiecināt uz 9. maija svinībām Daugavpilī. Ja godīgi, bija grūti skatīties. Pamatīgi dīdījos krēslā. Visa tā nostalģija pēc ‘padomju’ laikiem, slavas dziesmas un  mazie bērni padomju karavīru formas tērpos. Cik tas viss ir pazīstams no bērnības, un cik ļoti gribas to visu aizmirst! Atceros, ka mans brālis arī saņēma dāvanā padomju jūrnieka formas tērpu, un cik viņš bija lepns. It sevišķi par savu plastmasas duncīti pie sāniem!

Par diviem filmas varoņiem Ansi Ataolu Bērziņu un Benesu Aijo (nē, es šeit nelieku vienlīdzības zīmi) es nevaru komentēt. Abi ir aktīvisti un patrioti, bet absolūti pretēji mērķi un līdzekļi. Atzīstos, neesmu padziļināti sekojusi viņu stāstiem, tikai no mediju virsrakstiem. Arī 2009. gada notikumu laikā biju tālu tālu prom no Latvijas. Galvenā sajūta, klausoties un skatoties viņu pieredzi un pārdomas, bija dziļas skumjas. Gan par vienu, gan par otru. Tāda vientulība. Pirms 10-15 gadiem mēs staigātu pa vienām un tām pašām ielām, varbūt sēdētu vienās kafejnīcās…

Šķiet, ka filmas viszīmīgākā epizode ir Adwards apbalvošanas ceremonija “Splendid Palace” zālē. Tie kadri vispār likās kā no citas realitātes. Mēģināju saprast, ko tas atgādina, un vienīgais, kas nāca prātā, bija filma “Bada spēles”. Par sabiedrības eliti, kas izklaidējas ar līdzpilsoņu ciešanām. Zāle pilna ar jauniem, enerģiskiem, radošiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri bauda sava smagā darba augļus ar vīna glāzi rokās. Varētu teikt, te sēž Latvijas nākotne. Un uz skatuves tiek būvēts virtuālais tilts ar A.A.Bērziņu ar tehnoloģiju palīdzību, bet paliek sajūta, ka starp abām pusēm ir augsts mūris. Gan Ansis, gan Rīgas publika joko un smaida, bet kas notiek patiesībā? Kadra tuvplānā ieraudzīju kādu paziņu, un tagad gribas uzrakstīt un pajautāt, vai viņa atceras to momentu un savas izjūtas un domas. Izskatījās tāda apjukusi.

Tālāk… Ukrainā filmētos kadrus skatīties vienmēr ir grūti. Tās šāviņu un ložu rētas logos, ēkās, rotaļu laukumos. It kā viss jau reportāžās neskaitāmas reizes redzēts, bet šoreiz sāpināja vairāk. Un separātistu štābiņi viesnīcās, kurās vajadzētu gulēt tūristiem, nevis kaujiniekiem. Arī te vairs nav ko piebilst. Smagi.

Un vēl komentārs par reliģiju. Kristietībai pēc manas sapratnes un pārliecības vajadzētu būt visstiprākajam un drosmīgākajam tiltam, bet realitātē tas var būt vislielākais mūris. Kurā pusē ir Dievs? Uz kura karoga ir Jēzus? Ir viegli reaģēt uz sienas zīmējumiem krievu pareizticīgo klosterī Krievijā, kur attēloti pagātnes un mūsdienu karavīri gluži kā svētie mocekļi, kuriem Dievs dāvā īpašu aizsardzību un labvēlību. Var sašutumā grozīt galvu, ko es arī darīju (un atkal pamatīgi dīdījos). Klusībā teicu: “Jēzu, piedod! Piedod mums visiem! Mēs nezinām, ko mēs darām.” Jo mēs visi spējam tikpat pārliecināti likt Dievu savos kara karogos, kara saucienos. Saviem karavīriem ‘piezīmējam’ eņģeļu sargājošos spārnus.

Skatoties filmu, varētu domāt, ka folkloristi ir vislabākie tiltu būvētāji. Tur bija vērtīga un, manuprāt, patiesa doma, ka tikai pazīstot un cienot savu kultūru, mēs varam cienīt citas kultūras.

‘Soveticus’ nostalģijā dzīvojošie arī nejuta nekādas robežas starp valstīm. Viņi īpaši uzsvēra to, ka ir vienoti savā identitātē, ka ir internacionālisti. Tur bija tā simboliska tikšanās uz robežtiltiņa Draudzības Kurgānā. Ļoti gribējās ielīst Latvijas robežsargu ādā un uzzināt, ko viņi tajā brīdī jūt un domā?!

Un visam pa vidu vēl apcietinātie patvēruma meklētāji, no kuriem daudzi Latvijas valsts un sabiedrības acīs ir “nelegālie imigranti”, un bilde top jau pavisam skumīga.

Kā jau minēju, šī filma man liekas spēcīga ar savu aktualitāti. Par tagadni, kuru joprojām ietekmē pagātne, un kura veido mūsu nākotni. Kādu mēs vēlamies šo nākotni? Latvijā un Eiropā! Kā zemi ar dziļām plaisām pēc zemestrīces? Kā mazas feodālas karaļvalstis ar bieziem aizsargmūriem un paceļamiem tiltiem?

Ja pareizi sapratu filmas veidotājus, viņi izvēlas būt tiltu būvētāji. Ar kameru plecā un mikrofonu rokā. Bet, galvenais, ar acīm un ausīm vaļā. Gan fiziski šķērsojot robežas starp valstīm un cilvēkiem, gan savelkot kopā dažādus skatupunktus. Izklausās tik klišejiski, bet nekā gudrāka un vienkāršāka jau nav. Ja gribi saprast, ej, skaties un klausies! Ja negribi dzīvot mūros, ej, meklē patiesību, ceļu uz piedošanu un izlīgumu!

Paldies Dāvim Sīmanim un visai komandai par ieguldīto darbu, laiku un mums visiem uzdotajiem jautājumiem caur kameras aci! Atbildes jāmeklē kopīgi…

Helpful or harmful to talk about painful national past?

This is a common and valid question. When do the wounds, losses and memories from time ago truly become things of the past? When does it heal and hurt no more? When does dwelling on the past become harmful and we get stuck in it? Increasingly many people in my global circle of friends are reflecting on these issues.

I was giving a lecture on principles of reconciliation and one Swiss student in Latvia asked me, “Why do we need to talk about these tragic things that people and nations have done to each other? Doesn’t this just stir the pain and keep it alive? Doesn’t it actually harm good relations and infect the present situation?” Again a very good question most often coming from the youth who are 25 and under. When I was 18 or 20, I would have asked the same thing as I often felt that the older generations talked too much about the past. I only had the future to worry about.

In my case, with time and experiences around the world came a desire to see the bigger picture and also a realization that actually we do inherit national memories from the generations before us. We claim that it is “not our problem” and that we are “not responsible”. But we look at the reality around us and see that ‘yesterday’ still has a strong effect on ‘today’. And then we start to take ‘tomorrow’ more seriously because it cannot be taken for granted.

I use the word ‘yesterday’ because in this part of the world we live in very young nations. I don’t mean cultures or ethnic identities because there is long history here but many of our republics are celebrating 100 year anniversaries. Republic of Latvia is preparing to celebrate its 100th anniversary on November 18, 2018 and Estonia on February 24, 2018. Lithuania has a much longer history of statehood but on February 16, 2018 it will celebrate 100th anniversary of the Restoration of the State.

100 years is not a very long time. I did not know it when I was a teenager but I understand it now because my grandmother is only 5 years younger than the Republic of Latvia. And her generation is still around with their memories and stories and things to teach and pass on. In this life span there have been exciting highs of free society, high achievements, big dreams and deep despair of war, bloodshed, holocaust, ethnic cleansing. 50 of those years Latvia and Estonia and Lithuania have been occupied by a Soviet regime and forced to live under a system which was foreign and destructive. Not just physically, but psychologically, emotionally and socially.

Metaphorically speaking, we still feel this Soviet system poison in our ‘veins’ and we need to flush it out if we want to be healthy. How? Part of it is calling things their real names. For example, the Soviet times taught people not to trust anyone and how to become hypocrites. Saying one thing but thinking another and then doing something else entirely. The private and public lives often did not match but everyone knew it and pretended. The system was good at pretending. And we still find it hard to trust anyone and we still struggle with lots of corruption because our psyche has been so corrupted.

Another thing we need to flush out is “us” and “them” mentality. Again, the Soviets were masters of this art and they had good disciples. “International” by name but “chauvinist” by nature. And history was so politicized and used for propaganda and brainwashing that we actually could not have an honest truth seeking, grieving, forgiving, apologizing and reconciling.

So, you see we are dealing with questions which should have been addressed before but were delayed. The first step in any reconciliation process is truth seeking. If there is a conflict, pain or resentment, it is a given that something happened. What happened? Why did it happen? How did it effect people? This part of the homework is super hard. Many people want to skip over it completely. One journalist asked, “Can we have reconciliation first and then try to find out the truth?” Sorry to disappoint but it is not possible. That would be called “avoiding the topic” or “sweeping things under the carpet”. And that is exactly what most people and societies do because it seems much easier.

(I am not talking about situations where there is real violence and war and brutal conflict. Of course, you first need to have a ceasefire and stop killing each other and let things calm down before you can even address these deep issues. The basic need is always to preserve people’s lives and take care of their basic need like food, shelter and safety. You do not hold Truth and Reconciliation Committees in a battle zone.)

Last week I wrote about a Reconciliation event in Riga. There I had a conversation with a Latvian whose ethnic background is Russian. He is 21 years old and he was completely convinced that “if we truly want to have better relations with each other, we need to start by apologizing. If we only come together and talk about the facts but take no personal responsibility, we will get nowhere. When we come together, we need to ask each other for forgiveness.”

He wants a good and long future for Latvia and all people in Latvia and for those who will come to live here. So do I. The same for Lithuanians, Estonians, Poles, Russians, Ukrainians… and you can add your country to the list. This is exactly why we need deep and honest reflections about ‘yesterday’ if we desire a good ‘today’ and better ‘tomorrow’. And start apologizing and forgiving where needed.

DSCN4221

Spring time in Rīga (photos from personal archive)

 

Time to bridge the chasm of dividing memories in my own nation… Latvia

Does time heal all wounds? Few months ago I was asked by an American how much more time we need in Latvia to bridge our ethnic and historical divides and to have a real sense of ‘one nation’. 30 years? 40 years? More? Wait a few decades when the older people will be gone and the personal memories will fade and the conflicting versions of history will cease or not be as painful?

And I shook my head, “No, I don’t want to wait  and see what happens.” What if nothing happens? What if the younger generations pick up the same hurts and stories and don’t want to hear the ‘other’ side? And what about my generation who grew up with one foot in the ‘past’ of the USSR and the other foot in the ‘present’ of free and democratic society? We were told that we can finally dream of a better future for Latvia and this is exactly what I have been doing.

In Latvia, May 9 is a tense and strange day. People either celebrate, remember, speak against or simply try to ignore it. Most of Europe commemorates  May 8 as the date when WWII ended in Europe but in most countries that used to be part of the USSR, May 9 is celebrated as Victory Day (to understand this better, follow the link), but for the Republic of Latvia it did not mark the end of WWII because the Nazi troops and regime were exchanged with the Soviet troops and regime which only ended in 1991. Because of our history, geography and people, we now have two days, two stories and two memories.

I cannot do justice to all nuances and complexities in such a short blog. For thousands of ethnic Russians (and Ukrainians, Belorussians and others), this is a very emotional and important memory which brings a lot of pride and gratefulness for the sacrifice of previous generations. Likewise for thousands and thousands of ethnic Latvians, an image of a Soviet soldier brings up pain, bitter memories and grievances over previous generations. Latvians simply stay away from May 9 commemorations.

So, here we are… and what can we do?! If you follow my blog, you know that I am a strong believer in restoration and reconciliation. Each generation has choices to make. We cannot change the past and we are also not responsible for everything that took place before our time. But we are responsible for today and tomorrow. My choice is healed, diverse, united and respectful society.

Lately I meet more and more people who make the same choice and do their part (often very personal and difficult) to build the bridges. I am a Latvian and I also carry some pain of my family who suffered under the Soviet regime. My great grandparents were arrested and sent to Siberia because, as landowners and farmers, they were the class enemy. I look at the few old photos which my grandmother received from them while they were living and doing hard labor in Irkutsk region, Russia and I get very emotional.

My great grandmother had lost her mind while in exile and as a little child I remember she used to swear in Russian. She used bad words like ‘bitch’ and ‘whore’ and ‘fascist’. When I would repeat them, my parents scolded me but when I told them where I heard it, they went silent or tried to explain to me that granny was crazy. Later I understood that her fragile and broken mind remembered the names she had been called in Russia.

You see why my first introduction to Russian language was not a very positive one but it is not anymore. I can speak Russian, I learned it in school and I loved it because I could watch all my favorite cartoons and films in Russian and my parents could not use a ‘secret’ language anymore when talking about us, kids.

See, I have to do my own homework when I talk about this stuff. I am grateful for everyone who is doing it or has already completed. People who have listened, who have forgiven, who have apologized, who have accepted the “other” and who have moved on to the bridge. I think and I hope that I am on this bridge, too.

This week there was an event “8/9: Words crossing the gap of memories” at the Anglican Church in Riga organized to promote reconciliation. Reconciling our memories, our narratives, our communities, our people. There were prayers and Bible readings and two very personal speeches. One of them was quite extraordinary and I will translate few of the words here. It was written and read by Denis Hanov, a professor and Doctor of Humanities, a Latvian whose ethnicity is mixed Russian/Ukrainian and mother tongue is Russian.

He started by saying, “Tonight I will speak about things that I have been thinking about for a long time. More precisely, for 20 years I feel that I need to talk to be able to understand what is happening to me here, in this land, in Latvia.”

I hope to translate the whole speech in English and include it in another post, but let me conclude with his words, “Can pain form our future or is it possible to break it? Pain cannot be cancelled, cannot be forgotten and cannot be hidden, but it can be overcome. (…) Therefore tonight I decided, by my own initiative with encouragement of many friends and skepticism of others, to bury the pain of 20th century and to create my personal bridge to cross the gap. I will build this bridge according the the highest standards of safety – I will try to hear others and ask for forgiveness.”

And Denis did. He asked forgiveness and he asked to be heard.

I heard him and I hope that I will be heard, too. I don’t have time to wait 50 years. Latvia does not either.

To be continued…

Siberia

My great grandfather Jānis Kūda (bottom left) doing hard labor near Irkutsk, Russia around 1950

Latvian:

Vai laiks dziedina visas brūces? Pirms kāda laika man viens amerikānis jautāja, cik ilgs laiks vēl vajadzīgs, lai Latvijas sabiedrība tiktu pāri savām sāpēm un sašķeltībai. Paaudžu maiņa? 40 gadi? 50 gadi? Kad visi vecie nomirs, un visiem būs tikai vēsture, varbūt tā izbālēs, un vairs nevienam nesāpēs?

Man tas izklausījās briesmīgi. Es negribu gaidīt, man nav laika gaidīt, kas notiks. Ja nu nekas nenotiek? Ja nu nekas nemainās? Vai arī paliek sliktāk? Varbūt jaunā paaudze vienkārši pārmantos šos stāstus un sāpes un konfliktējošo skatu gan uz vēsturi, gan uz tagadni, gan nākotni. Un kā ir ar manu paaudzi? Kas uzaugām ar vienu kāju PSRS “pagātnē” un ar otru kāju Latvijas Republikas “tagadnē”. Kur beidzot varam sapņot par labākiem laikiem un labāku nākotni Latvijai un visiem cilvēkiem Latvijā. To es arī cenšos. Gan sapņot, gan darīt.

8. maijā Anglikāņu baznīcā Rīgā notika samierināšanai, nožēlai un piedošanai veltīts pasākums. “Atceroties 2. pasaules kara traģēdijas un piedzīvojot pretnostatītas atmiņas par to, meklēsim saprašanos un izlīgumu.  Pasākums krievu un latviešu valodās.” Bija lūgšanas, bija Bībeles lasījumi, un bija divas ļoti dziļas un personīgas runas. Un es nolēmu, ka vienu no šīm runām iekļaušu šajā blogā. To nevar sagriezt, to jālasa pilnībā. Tā ir uzruna no Denisa Hanova, RSU komunikāciju fakultātes profesora, kurš pats dzimis jauktā krievu/ukraiņu ģimenē, un kura dzimtā valoda ir krievu.

“Nožēla un cerība – Deniss Hanovs

Šovakar es teikšu to, par ko domāju jau vairākus gadus. Precīzāk, 20 gadu garumā es jūtu, ka man ir nepieciešams runāt, lai saprastu kas notiek ar mani šeit, šajā zemē, Latvijā.
Viss sācies ar to, ka es piedzimu 1977. gadā valstī, kura nedrīkstēja pastāvēt, jo bija varas spēļu, politiskā ārprāta, cilvēku bezspēcības, baiļu, moku, represiju, nodevības un akluma rezultāts. Es piedzimu Padomju Latvijā, kas tapa kā svešas varas projekts.
Tīņa vecumā vēlme studēt augstskolā izmeta mani ārā no Pļavnieku guļamrajona noslēgtās vides, no noapaļotās vienaldzības pret 20. gs. vēstures lūzumiem un to salauztajiem cilvēkiem.
Tā es atklāju ka par spīti tam, ka krievu kultūras šedevri ir kļuvuši par Eiropas kultūrmantojuma daļu, krievu valoda trolejbusā var pēkšņi likt kādai grumbainai sejai sarauties nepatikā, skumjās un tam var sekot dusmīga piebilde kas man nesaprotamā veidā ir saistīta ar manu tautību – krievs. Ilgstoši negribēju pieskarties šādai sejai un noskaidrot kāpēc cilvēkam var sāpēt, kad viņš dzird manu valodu. Neviens arī necentās man to skaidrot, klusēja vai vienkārši nezināja – nācās skaidrot pašam.
Vēlme noskaidrot citu sāpes un to cēloņus pati veidoja vidi, laiku un telpu, kas pavēra man durvis uz līdz šim nezināmo.
Latvijas Kultūras akadēmija – šauri klosteru gaiteņiem līdzīgi koridori, pavisam jauni studiju priekšmeti, savādāka Latvijas vēstures interpretācija un arī mana paša dalība sarunās, noklausoties stāstus, izlasot atmiņas, apmeklējot izstādes – tas viss lika man saprast, ka arī mana klātbūtne var būt sāpju avots. Mana un manas ģimenes klātbūtne var
sāpināt. Izrādās, ka sāpes ir pārmantojamas, tāpat kā vecas grāmatas, vēstules vai slimības.
Tad es sapratu, ka Čaikovska Oņegins vai Tolstoja Nataša sadzīvo ar sētnieku īstenoto stučīšanu, ar nāvi un mokām cietumu pagrabos, ar neaprakstāmiem vergu darbiem nometnēs, arī ar ilgstošām, klusām bailēm glabāt atmiņas par tuvākajiem, kuru līķi bija izmesti ceļā uz Sibīriju. Par to man atgādina tukšie koka vagoni dzelzceļa stacijās Latvijā, veco cilvēku klusās asaras vai pāris fotoattēli – viss kas palika pāri no iznīcinātas dzīves pirms 1940 gada.
Kāds man ar to visu sakars?
Netiešs, un pavisam tiešs – jo nakts vidū mājās iebrukušie zaldāti, NKVD virsnieki iznīcināja 20.gs. cilvēku atmiņas un sakropļoja dvēseles, krieviski izkliedzot pavēles, lamājoties, rakstot viltotus protokolus, liedzot brīvi domāt, cenzējot, bojājot zinātniskās karjeras, neļaujot izbraukt no valsts, publicēties. Kopš tā laika daudziem vārdi “krievs”, “krievu”, “Krievija” ir baiļu un naida sinonīmi. Man tas jāpieņem, jo tāda ir traumētas sabiedrības realitāte. Latvijā naktīs, cietumos, kolhozos, darba vietās, parkos, universitātē 1940. gadā un pēc tam vēl pusgadsimta garumā nāve, fiziska un psiholoģiska vardarbība runāja krievu valodā, mainīja ielu nosaukumus, aizliedza iepriekšējo topogrāfiju, aizvietojot to ar nevienam nepazīstamu un nevajadzīgu revolucionāru biogrāfijām.
Man ir jāpieņem, ka jauni cilvēki var drūmi atskatīties atpakaļ, kad dzird krievu valodu, jo viņi kļūdaini, bet droši zina, ka valoda un es esam līdzatbildīgi. Un man jādzīvo tālāk ar atziņu, ka 1940. gada Rīgas jūnija putekļos tie bija krievu tanki, kas atnesa krievu laikus, nevis padomju. Es varu ilgi stāstīt par 30. gadu atklātajiem procesiem Krievijā pret padomju opozīciju un GULAGA iemītnieku miljoniem, es varu rādīt studentiem “Saules nogurdinātos”, viss paliks pa vecam – sāpes būs klātesošas, tās veidos pagātni un tās būs saistītas ar manu klātbūtni Latvijā. Vai sāpes drīkst veidot nākotni, vai tās var pārtraukt? Sāpes noteikti nevar atcelt, nedrīkst aizmirst un nevar paslēpt, bet tās var pārvarēt.
Pārvarēt var tad, ja saproti, ka turpināt ciest nav jēgas, ka viss ir aizgājis, ka nav iespējams atgriezties pagātnē, kaut gan ļoti gribētos, lai saprastu ka es, mēs, mūsējie ir varoņi vai upuri, un citi tikai varmākas un noziedznieki. Šādā sadalījumā mēs apmānām paši sevi, meklējot vienkāršotus skaidrojumus šodienas sarežģītībai.
Tā mēs visi un es pats palikšu ieslodzīts 20. gadsimtā. nespēsim iet tālāk. Tā es nekad nesadzirdēšu Cita sāpes.
Bet es vēlos iet tālāk, man jāiet tālāk – pasaule ir sagatavojusi vēl daudzus skaistus mirkļus ko atminēt, atklāt, izstāstīt citiem. Tāpēc šovakar es, pēc paša iniciatīvas, bet ar vairāku draugu atbalstu, arī skepsi, nolēmu apglabāt 20. gs. sāpes un plaisu vietā veidot savu personīgo tiltu.
Es būvēšu savu tiltu atbilstoši visdrošākajiem celtniecības standartiem – es mēģināšu sadzirdēt citus un lūgt piedošanu.
Es pieņemu, apzinos, izdzīvoju un saprotu ebreju, latviešu, lietuviešu, poļu, romu un visu citu grupu, kopienu un atsevišķu cilvēku sāpes, sēras, skumjas, kas izēd dvēseles un saindē domas, kas bloķē skatu uz nākotni. Tālis Tisenkopfs, kura tekstus es apbrīnoju, ir rakstījis, ka vēl piecdesmit gadus viņa sirds būs ciet – mums nav tik daudz laika. Jāpasteidzas… No padomju varas vardarbības cietām mēs visi.
Ar šo runu es no sirds dziļumiem un ar cerību lūdzu piedot man, lūdzu pieņemt manu personīgu visdziļāko nožēlu par noziegumiem pret Latvijas cilvēkiem, kas mira, cieta, palika garīgi un fiziski sakropļoti, iztukšoti, vientuļi. Es neesmu vainīgs, bet es jūtu atbildību – morālu un pilsonisku – par padomju okupāciju un tās sekām. Es lūdzu piedot, es lūdzu pieņemt mani. Un es aicinu iet tālāk kopā, kopīgi sērojot par visiem aizgājušajiem, bet vienlaikus pieņemot visus, kas veido mūsu Latvijas sabiedrību, ar viņu atmiņām un emocijām, kurām ir tiesības pastāvēt daudzveidīgajā sabiedrībā, kurā brīvība ir visaugstākā vērtība. Es ticu, ka nožēla un žēlsirdība dara brīnumus, spēj pretoties naidam, dusmām un politiskām fantāzijām. Citēšu vienu 18. gadsimta tekstu: “Taisnīgums, ko pavada žēlsirdība, ir cēls.”
Tu šodien esi klāt, un dzirdēji manu lūgumu. Lūdzu neklusē, lūdzu sadzirdi, lūdzu runā ar mani.”

Es sadzirdēju, un arī man ir ko teikt. Turpinājums sekos nākamreiz…

 

 

I am so sorry, Aleppo

This is about Syria and it is not about Syria; this is about politics and it is not about politics; this is about global challenges and it is not about global challenges; this is about the world’s reaction but it is not about the world.

This is about my own feelings in regards to what is going on in Aleppo. I feel sad. I feel angry. I feel helpless, overwhelmed, disillusioned… and many more things.

Last week I wrote to a friend who has studied political science and understands a lot about the UN.. I knew that he would not be able to give me simple answers but I was desperate to ask. Any ideas on how to end this tragedy and madness? So much has been said, but what else can be done?

The answer was as expected: “You have many good questions! I think the people who can answer those questions should step forward immediately! Unfortunately, it’s not so easy.” His last comment was: “The only solution I can see is for more cooperation at the international level and for a coalition of willing and able countries to intervene in some way to stop the atrocities taking place in Syria right now, but it is hard to imagine how that practically could be realized.”

We see the difficulties and current challenges in the international framework. I was watching an interview with Latvia’s ambassador to NATO, Indulis Bērziņš, and he kept repeating that anyone who could come up with a solution for the war in Syria would be awarded Nobel Peace Prize immediately.

So, here we are. I could probably listen to endless interviews, read many articles, watch TV programs around the world and get the same message. “Since the beginning of the offensive by the regime and its allies, notably Russia, the intensity and scale of the aerial bombardment of eastern Aleppo is clearly disproportionate,” an official EU statement said. … The deliberate targeting of hospitals, medical personnel, schools and essential infrastructure, as well as the use of barrel bombs, cluster bombs and chemical weapons, constitute a catastrophic escalation of the conflict … and may amount to war crimes.”

Meanwhile the people are dying and the eastern part of Aleppo is evaporating in front of the world’s eyes.

I don’t have any easy answers either. I know that aid agencies , volunteers (like Partners Relief & Development) and many many people in Syria and from other parts of the world are doing everything they can to help. I know that many of the wonderful, heroic, sacrificial stories don’t get reported. I know that the real situation is much different than our news can show. I have been on “the other side” of the TV screen (not in Aleppo though).

What I have are friends from Syria who live in safety and peace in Riga, Latvia but who still have family back in Aleppo. Every time I see them I think of their families, their former home and beloved city. What if this was Riga! Boom, there goes Teika! Boom, there goes Jugla… and the people who lived there.

Maybe this post will get some responses with your thoughts. Of course, I believe in prayer but I also believe in resistance to injustice. And I have a strong sense that we, the global neighbors, are failing Syria.

Today I simply want to say… I am so sorry, Aleppo

20151008_184550

Friends in Riga learning more about Syria (photos from personal archive)

Latvian:

Rakstu par Sīriju, bet runa nav par Sīriju. Rakstu par politiku, bet runa nav par politiku. Rakstu par globālajiem izaicinājumiem, bet runa nav par tiem. Rakstu par pasaules reakciju, bet runa nav par pasauli.

Runa ir par manām sajūtām, domājot par to, kas notiek Alepo. Man sāp sirds. Man ir skumji. Man ir dusmas. Man ir bezspēcības sajūta. Man nav ilūziju, un man trūkst vārdu.

Pagājšnedēļ es aizrakstīju kādam labam draugam ārzemēs, kurš ir jauns politiķis, un diezgan labi pazīst Apvienoto Nāciju Organizāciju. Es zināju, ka viņš nespēs man dot nekādas vieglas vai skaidras atbildes, bet vienkārši gribējās kādam jautāt. Vai ir kādas idejas, kā šo ārprātu tur izbeigt? Tik daudz jau ir teikts, bet ko var darīt?

Atbilde bija tāda, kādu biju gaidījusi. “Tev, Inet, ir daudz labu jautājumu. Es domāju, ka tiem cilvēkiem, kuri spēj tos atbildēt, ir jāpiesakās nekavējoties. Diemžēl nav tik vienkārši.” Beigās viņš vēl piebilda: “Vienīgais veids, ko es redzu, ir lielāka sadarbība starptautiskā līmenī, un to valstu koalīcija, kuras spēj un tiešām grib izbeigt šīs briesmu lietas, kas patlaban notiek Sīrijā. Taču ir grūti iedomāties, kā tas varētu īstenoties praktiski.”

Mēs jau redzam, kā tas praktiski neīstenojas. Skatījos LTV interviju ar Induli Bērziņu, kurš NATO pārstāv Latviju, un viņš vismaz divas reizes atkārtoja to pašu. Sakot, ja kādam rastos risinājums Sīrijas kara izbeigšanai, tam vajadzētu tūlīt pat piešķirt Nobela Miera prēmiju.

Te nu mēs esam. 17. oktobrī bija oficiāls Eiropas Savienības paziņojums, ka “ES pauž sašutumu par situāciju Sīrijā, kas turpina pasliktināties. Pieaugošā vardarbība Alepo rada nepieredzētas un nepieņemamas ciešanas tūkstošiem tās iedzīvotāju. Kopš režīms un tā sabiedrotie, jo īpaši Krievija, ir sākuši ofensīvu, Alepo austrumu daļas bombardēšanas no gaisa intensitāte un mērogs ir acīmredzami nesamērīgs, un tīši uzbrukumi slimnīcām, medicīniskajam personālam, skolām un ļoti svarīgai infrastruktūrai, kā arī tvertņveida bumbu, kasešu bumbu un ķīmisko ieroču izmantošana katastrofāli saasina konfliktu, un tie ir radījuši vēl plašāka mēroga civiliedzīvotāju upurus, tostarp starp sievietēm un bērniem, un tos var pielīdzināt kara noziegumiem.

Galvenā atbildība par Sīrijas iedzīvotāju aizsardzību ir Sīrijas režīmam. Tāpēc ES stingri nosoda režīma un tā sabiedroto pārmērīgos un nesamērīgos uzbrukumus. … ES pauž nožēlu par Krievijas 8. oktobrī pausto veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kuras līdzautori ir visas ES dalībvalstis un kuras mērķis ir atjaunot karadarbības pārtraukšanu un ļaut humānās palīdzības sniedzējiem piekļūt Alepo.”

Cilvēki turpina mirt, un Alepo austrumu daļa pārvēršas pilnīgos pelnos.

Man arī nav atbildes. Es zinu, ka daudzi – gan organizācijas, gan brīvprātīgie, gan paši Sīrijas cilvēki – dara visu, lai palīdzētu. Zinu, ka līdz mums nenonāk lielākā daļa šo stāstu par brīnišķīgajiem, drosmīgajiem un pašaizliedzīgajiem.

Man ir tikai draugi Rīgā, kuri tagad dzīvo mierā un drošībā, bet viņu radinieki ir joprojām Alepo. Katru reizi, kad tiekamies, es domāju par viņu tuviniekiem un agrāk tik skaisto pilsētu. Ja tas viss tagad notiktu Rīgā!? Bumbas, un nav vairs Teikas. Bumbas, un nav vairs Juglas… un tās cilvēku.

Varbūt, ka manas sajūtas izsauks kādu reakciju vai pārdomas arī no jūsu puses. Protams, es ticu lūgšanu spēkam, un cerība arī man nav zudusi, bet es ticu, ka ir jāpretojas netaisnībai. Un man liekas, ka mēs, globālie kaimiņi, esam pievīluši Sīrijas cilvēkus.

Šodien es gribu vienkārši pateikt to, ko latviešu valodā nevar pateikt ar vienu vārdu, kā to var angļu valodā… I am so sorry, Aleppo. Man ir tik ļoti žēl, Alepo, ka šī netaisnība turpinās.

 

 

“Ich bin ein Berliner…”

There are words and there are famous words. Phrases that people quote. I don’t know how long we will remember these words “Ich bin ein Berliner” (I am a citizen of Berlin) by U.S. President John F Kennedy but to lots of people they still mean something. It came to my mind on a recent trip to Germany. I even got a fridge magnet as a reminder 🙂

Berlin is a city of symbols… Everywhere you turn there are historic markers and museums. City that has changed and transformed so many times but tries to remember and learn and teach something to the future generations. It was my first time to visit and I realized that two days is much too short to explore these symbols. But I had a good start.

Today I want to stop at the Checkpoint Charlie that used to be infamous border crossing between East and West Berlin. It is still there. Of course, a tourist attraction where you can take photos with guys in American uniforms (not real soldiers), buy Soviet era trinkets and gas masks but behind the kitsch there are some powerful symbols.

There is a big museum dedicated to the Wall and its history. What caught my attention was a huge flag on the side of the museum. It would be very hard to miss unless you were completely ignorant of these colours. Blue and yellow is the flag of Ukraine. The time, the location, the size – obviously it was there to communicate and to symbolize because this whole section of Berlin is highly symbolic.

It has a text in English and Russian and it is addressed to general public but also to one particular Russian. Someone who is very familiar with Berlin; someone who speaks fluent German; someone who used to serve as a Soviet KGB officer and was stationed in East Berlin. Someone who has, I am sure, been on this street many many times and has crossed Checkpoint Charlie many times.

When John F Kennedy visited West Berlin in 1963, he spoke there not so long after the Berlin Wall had been erected by East Germany to stop mass emigration to the West. Long before I was even born but somehow I can imagine what these words meant for the people who heard it. Words of encouragement that they are not alone in their difficult time. Surely the message was aimed at the Soviets as much as Berliners. To say that Berlin Wall is wrong; that dividing people is wrong; that using force to enforce Soviet ideas is wrong… and you can fill in anything else you would like to say about that.

So, this flag of Ukraine and the message on it is a strong symbol. It also has various aims. It aims to encourage the people of Ukraine that they are not alone in their difficult time. It aims to communicate something to the current leadership in Russia. And it speaks to us, passersby, if we are not too busy to lift our eyes.

DSCN3489

The Wall Museum in Berlin

Latvian:

Ir vienkārši vārdi, un ir vārdi, ko atceras un turpina atgādināt. Nezinu, cik ilgi mēs citēsim bijušo ASV prezidentu Džonu F. Kenediju, kurš teica slavenos vārdus “Es esmu berlīnietis…”, bet nesenajā braucienā uz Vāciju man tie atkal ienāca prātā. Man pat ir suvenīrs magnēts ar šo frāzi 🙂

Berlīne ir simbolu pilsēta… Kur vien griezies, nozīmīgas vietas, vēsturiskas zīmes un muzeji. Pilsēta, kura mainījusies, grimusi un atjaunojusies tik daudzas reizes, un cenšas neaizmirst, cenšas mācīties no pagātnes un kaut ko iemācīt nākamām paaudzēm. Berlīnē biju pirmo reizi, un, cerams, ne pēdējo. Ar divām dienām galīgi nepietiek, lai pētītu šos simbolus.

Šoreiz manas pārdomas par to, ko redzēju vietā, ko sauc par Robežpunktu Čārliju. Bēdīgi slavena bijusī robeža starp Austrumberlīni un Rietumberlīni. Postenis ir atstāts kā vēl viens nozīmīgs simbols. Protams, tūristiem patīk fotografēties ar ASV formās ģērbtiem džekiem (tie nav īstie karavīri), pirkt PSRS medaļas un Austrumvācijas suvenīrus un gāzmaskas, bet aiz visa šī kiča ir kāda svarīga vēsts, ko nedrīkst aizmirst.

Tur atrodas arī liels Berlīnes mūrim un tā vēsturei veltīts muzejs. Manu uzmanību piesaistīja milzīgs karogs uz muzeja ārsienas. Būtu grūti to neievērot, ja vien galīgi neko nezin par šīm karoga krāsām. Zils un dzeltens ir Ukrainas krāsas. Vieta, izmēri, konteksts – skaidrs, ka šis karogs kaut ko komunicē un kaut ko simbolizē, jo šis Berlīnes rajons ir viens liels simbols.

Uz karoga bija teksts gan angļu, gan krievu valodā. Domāts gan plašākai publikai, gan vienam konkrētam cilvēkam Krievijā. Cilvēkam, kurš ļoti labi pazīst Berlīni; kurš perfekti pārvalda vācu valodu; kurš dzīvoja un strādāja Austrumberlīnē kā padomju VDK aģents un spiegs. Kurš drošvien daudzreiz šķērsoja robežpunktu Čārlijs un staigāja pa šīm ielām.

Džons F. Kenedijs viesojās Rietumberlīnē 1963.gadā un teica savu slaveno runu neilgi pēc Berlīnes mūra uzcelšanas. Austrumvācija bija nolēmusi apstādināt cilvēku emigrāciju uz Rietumiem. Esmu dzimusi daudz vēlāk, taču varu saprast, ko šie Kenedija teiktie vārdi nozīmēja klausītājiem. Liels iedrošinājums grūtā laikā. Un vēsts bija domāta ne tikai berlīniešiem, bet arī Padomju varai. Lai pateiktu, ka Berlīnes mūris nedrīkst pastāvēt; ka sašķelt tautu un cilvēkus ir liels ļaunums; ka uzspiest padomju idejas ar varu ir galīgi garām… un tā tālāk.

Tāpēc šis Ukrainas karogs un uz tā rakstītā vēsts ir spēcīgs simbols patreizējā situācijā. Arī šai vēstij ir vairāki mērķi. Viens mērķis ir iedrošināt cilvēkus Ukrainā, ka viņi nav aizmirsti šajā Ukrainai grūtajā laikā, kad valstī ir karš. Otrs mērķis ir pateikt Krievijas vadītājiem to, ko domā lielākā daļa pasaules. Trešais mērķis ir uzrunāt mūs, garāmgājējus, lai ikdienas steigā paceļam acis uz augšu un nepaejam garām vienaldzīgi.

Our renewed attraction to “greatness”

One leader has promised to make “Russia Great Again”, one businessman has vowed to make “America Great Again” and others in Europe and elsewhere are declaring the same. Then there are those of us who have never been so “great” and just want to keep our countries the way they are. Or keep our countries… period.

These days we talk a lot about nationalism, populism and all kinds of other “-isms”. I am not an expert in anthropology, sociology or political science. I write this blog simply as a person who expresses my own views. This time I write as a citizen of European nation and also as a Christian who wants to engage other Christians in a deeper conversation and reflection about these issues.

Honestly, I think we will soon have to nominate Adolf Hitler as the Time Magazine ‘Person of the Year’. It does not matter if in Europe, America, Asia or Africa – someone gets compared to him. I think Hitler would be very proud that he has such a monopoly on the ugly side of nationalism (I say it sarcastically). Calling people the modern day version of ‘Hitler’ or using the words ‘Nazi’ and “fascist” has become the norm.

Sometimes it makes me want to explode. For two main reasons. Firstly, much of the time people don’t even know what they are talking about. Nationalism and racist ‘national socialism’ of Hitler’s Germany is not one and the same. And I don’t like when people get insulted and demonized. Also, you have to understand what ‘fascism’ is as a form of governance and ideology to use the term properly (I don’t even understand it fully).

Secondly, by putting all this emphasis on Hitler we avoid talking about many other historical figures or national and community leaders (including our own) who were excessively nationalistic. It is easy to point all our fingers at Hitler and scratch our heads trying to understand how could Germans follow him. I scratch my head and think how could any of us follow such leaders and such ideas.But we have and we do and we will if we are not careful and self-critical.

I agree with Rosemary Caudwell (UK), a lawyer specialising in EU law, including three years in the European Commission in Brussels, and her definition of unhealthy nationalism. “We live our lives in the context of a particular nation or region, and it is natural to have a sense of belonging to that nation, and a desire that it should flourish. When that attachment is linked with a sense of cultural superiority, with hostility to those outside the particular national group, whether they are minorities within the nation or neighbouring countries, or even a lack of solidarity or compassion, then it is excessive nationalism.”

Let’s highlight the words ‘cultural superiority’, ‘hostility’ and ‘lack of solidarity or compassion’. Most of us have an immediate negative reaction and if we believe in an absolute moral truth, we will agree that these ideas are simply wrong and bad. Still, if we are honest and humble enough, we will admit that often we live it out or are dangerously close to living them out.

Do you want to know what kind of “greatness” bothers me the most? The kind that says “Everything good comes from us and everything bad comes from them.” The kind that says “They will respect us again which means they will be afraid of us again.” The kind that says “We are more special than others. We have a special destiny.” The kind that says “If you don’t agree with us, you are against us.” The kind that says “We don’t care what others think about us. We don’t care if they don’t like us.”

As a Christian, I believe that anything that promotes a sense of superiority, hostility and lack of compassion or solidarity, is not “great”. It is the exact opposite!

There are never ending debates about how these kind of ideas become popular. Is it the leaders who influence the people and tell them what to think? Is it the people who influence the leaders and tell them what to say? Is it the media who get used and manipulated by one or the other or both? To me it is like debating which come first – the chicken or the egg.

I think that these ideas are always around. They are always hovering in the shadows. It is a part of our human brokenness and we are all prone to it. But they will not take root and bear any fruit if there is no fertile ground. These beliefs and attitudes are always looking for a fertile ground and people who will cultivate it.

We need to take a hard look at our communities and nations. Where is the fertile ground for this excessive kind of nationalism. Then ask the difficult questions – why is it so fertile? I hear many explanations – people are so angry; people feel so victimized and powerless; familiar life is changing too fast; this or that nation feels disrespected and humiliated; nations feel threatened… the list of reasons goes on.

I cannot help but think of the time in history when Jesus explained the principles of God’s Kingdom to people who had all these things. If anybody could feel angry, victimized, powerless, humiliated and threatened, it was the nation of Israel. And in the end Jesus was rejected by its leaders because he challenged their sense of “cultural superiority, hostility and lack of compassion.

The book of John records this revealing conversation. “What are we accomplishing?” the religious and civil leaders asked. “Here is this man performing many signs. If we let him go on like this, everyone will believe in him, and then the Romans will come and take away both our temple and our nation.” So, they decided that Jesus was the biggest threat to their national security and also his way was not the way to restoring their “greatness” or the “greatness” of their nation.

So, what are we trying to accomplish? I hope that we don’t become fertile ground for idolatrous ideas which God so strongly opposes. I hope that we want our nations to be more humble and self-critical, more friendly and more compassionate. I hope that we want our communities and nations to flourish but never at the expense of someone else.

IMG_1128

Discussing these questions with a group of students from Myanmar

Viens vadonis sola, ka padarīs Krieviju “atkal varenu”. Viens biznesmenis sola, ka padarīs Ameriku “atkal varenu”. Politiķi un vadītāji Eiropā un cituviet dod līdzīgus solījumus saviem vēlētājiem. Kaut kur pa vidu ir pārējie, kas nekad nav bijuši “vareni”, un grib vienkārši savas valstis tādas, kādas tās ir. Vai arī vienkārši grib savas valstis.

Šodien mēs daudz diskutējam par tādām tēmām kā nacionālisms, populisms un visādi citi “-ismi”. Neesmu eksperte ne antropoloģijā, ne socioloģijā, ne politikas zinātnē. Blogā paužu savas personīgās domas un uzskatus, un šajā reizē rakstu kā vienas Eiropas valsts pilsone, un kā kristiete, kura grib iesaistīt šajā diskusijā un pārdomās arī citus kristiešus Latvijā un ārpus tās.

Teikšu godīgi. Man liekas, ka drīz būs jāpiešķir žurnāla “Time” Gada Cilvēka nosaukums Ādolfam Hitleram. Kur vien griezies, kāds tiek ar viņu salīdzināts gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āzijā, gan Āfrikā. Pats Hitlers drošvien ļoti lepotos, ka viņam tāds monopols uz nacionālisma ļaunāko izpausmi (atvainojos par sarkasmu). Kur tik netiek atrasti mūsdienu “Hitleri”, un apzīmēti “nacisti” vai “fašisti”.

Reizēm liekas, es tūlīt zaudēšu savaldību. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vairākumā gadījumu cilvēki nesaprot, ko paši runā. Nacionālisms un ‘nacionālais sociālisms’, ko praktizēja Vācija Hitlera vadībā, nav viens un tas pats. Turklāt man nepatīk, ka cilvēki tiek tādā veidā demonizēti. (Neciešu karikatūras ar ūsiņām.) Manuprāt, daudziem nav arī zināšanu un izpratnes, kāda ideoloģija un valsts pārvaldes forma ir ‘fašisms’ (es pati to izprotu diezgan pavirši).

Otrkārt, veltot visu uzmanību Hitleram, mēs izvairāmies no sarunām un pārdomām par daudziem citiem tautu vadītājiem, varoņiem, politiķiem, kustību vadītājiem (arī savējiem), kuri praktizēja pārmērīgu nacionālismu un rasismu. Ir viegli norādīt uz Hitleru kā kaut kādu etalonu, un tad mēģināt saprast, kā izglītotie un civilizētie un kristietībā sakņotie vācieši varēja viņam sekot. Taču es mēģinu saprast, kā jebkurš no mums spēj sekot šādiem vadoņiem un šādām idejām. Bet mēs esam sekojuši, un sekojam, un sekosim, ja nebūsim paškritiski.

Es gribu citēt Rozmariju Kadvelu no Lielbritānijas, ES likumdošanas eksperti ar pieredzi darbā Eiropas Komisijā Briselē. Man patīk viņas definīcija nacionālisma negatīvajām izpausmēm. “Mēs visi dzīvojam kādas konkrētas nācijas vai reģiona kontekstā, un tas ir dabiski, ka jūtamies piederīgi savai nācijai, un vēlamies, lai tā plauktu. Taču, ja šī piederība tiek saistīta ar sajūtu, ka tava kultūra ir pārāka, ar naidīgumu pret tiem, kas nepieder tavai nācijai, vienalga vai tās ir mazākumtautības valsts iekšienē vai kaimiņvalstis, vai arī trūkst solidaritātes un līdzcietības, tad ir izveidojies pārlieku liels nacionālisms.”

Iezīmēšu vārdus “kultūras pārākuma sajūta… naidīgums… līdzcietības trūkums.” Lielākajai daļai ir skaidrs, ka tās ir negatīvas lietas. Turklāt, ja mēs ticam absolūtai morāles patiesībai, tad šīs attieksmes un izpausmes ir vienkārši sliktas. Diemžēl mums jābūt godīgiem un atklātiem un jāatzīst, ka pārāk bieži dzīvojam ar šādu attieksmi, vai arī esam tai bīstami tuvu.

Ziniet, kāda “varenība” man nav pieņemama? Tāda, kas saka “Viss labais nāk no mums, un viss sliktais nāk no viņiem.” Tāda, kas saka “Viņi mūs atkal cienīs, jo atkal no mums baidīsies.” Tāda, kas saka “Mēs esam īpaši. Mums ir savs īpašais liktenis.” Tāda, kas saka “Ja tu mums nepiekrīti, tu esi nostājies pret mums.” Tāda, kas saka “Mums vienalga, ko citi par mums domā.”

Mans kristietes uzskats ir, ka jebkura ideja, kas veicina sava pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu, nav “varena”. Tieši pretēji!

Nebeidzas debates par iemesliem, kāpēc šīs idejas kļūst atkal populāras. Vai vainīgi ir vadītāji un politiķi, kuri ietekmē tautu, un saka, kas tai jādomā? Vai vainīga ir tauta, kas ietekmē vadītājus un saka, kas tiem jārunā? Vai vainīgi ir masu mediji, kas cenšas izpatikt gan vieniem, gan otriem? Man tas atgādina prātošanu par to, kas radās pirmais – vista vai ola.

Manuprāt, šīs idejas vienmēr pastāv. Tās var paiet malā, bet kaut kur ēnā un tumsā lidināsies. Tā ir cilvēces salauztības sastāvdaļa, un mums visiem var būt uz to nosliece. Bet šīs negatīvās nacionālisma idejas neiesakņosies un nenesīs augļus, ja nebūs auglīgas augsnes. Šādi uzskati vienmēr meklēs auglīgu zemi, un cilvēkus, kuri to kultivēs.

Mums jābūt ļoti paškritiskiem. Kur ir auglīgā augsne šīm idejām manā tautā, manā valstī? Un jāuzdod vēl viens svarīgs jautājums – kāpēc šī augsne ir auglīga? Kāpēc cilvēku sirdis un prāti to visu tik labprāt pieņem? Ir daudz un dažādi skaidrojumi. Cilvēki ir novesti dusmu stāvoklī; cilvēki jūtas kā bezspēcīgi upuri; viss ierastais un pazīstamais tik strauji mainās; tautām liekas, ka citas tautas tās neciena un pazemo; tautām ir bail… tie ir tikai daži no iemesliem.

Man prātā nāk Jēzus dzīves laiks un viņa laikabiedri. Jēzus skaidroja Dieva Valstības principus cilvēkiem, kuriem bija visi no šiem iemesliem. Ja kāds varēja teikt, ka jūtas dusmīgs, bezspēcīgs, pazemots, apdraudēts, tad tā bija Izraēla tauta. Taču tautas vadītāji noraidīja un ienīda Jēzu, jo viņš izaicināja viņu “pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu.”

Jāņa grāmatā ir pierakstīta vienreizēja saruna. “Ko mēs ar to visu panāksim?”, sprieda tautas vadītāji. “Šis cilvēks rāda tik daudz zīmes. Ja mēs ļausim viņam tā turpināt, tad visi sāks viņam ticēt, un tad nāks romieši un atņems gan mūsu templi, gan mūsu nāciju.” Tā viņi nolēma, ka Jēzus ir vislielākais drauds nācijas drošībai, un viņa piedāvātais ceļš galīgi neatbilst viņu priekšstatiem par “varenību”.

Ko mēs ar to visu panāksim? Es ceru, ka mēs nekļūsim par auglīgu augsni idejām, kas Dievam nav pieņemamas. Idejas, kas nāciju vai ko citu dara par elku. Es ceru, ka mūsu tautas kļūs arvien pazemīgākas un paškritiskākas, arvien draudzīgākas un arvien līdzcietīgākas. Es ceru, ka mūsu saviedrība plauks un zels, bet nekad uz kāda cita rēķina.