What is it to be?

99 years… old or young? There is a popular Latvian song about Latvia being too big to hug or cover with your blanket as you would for a loved one but it is too small to go alone in the big wide world. Similar metaphor can be used for these 99 years we celebrated yesterday (November 18, 1918 was the proclamation day for independent state of Latvia). It is not a very long time in history or for a country and we still have the generation that was born around the time of first independence (my grandmother is only 5 years younger than our country).

The celebrations have been many, the speeches were long, the anthem has been sung countless times, the flags were everywhere and the fireworks great as ususal. And for the first time I put a tiny flag on my coat. I have often had reservations about this little gesture because I am against the arrogant kind of nationalism and I don’t support the idea that patriotism or the love for your country and your people is best expressed through symbols like flag, anthem, costumes, etc. I don’t want to look at people and think, “Look, he or she is wearing it. So, we are on the same team.”

I want to see how people think, talk, act and live every day and then hopefully we are on the same team. For the same reason, as a Christian,  I have chosen not wear a cross around my neck even though I don’t mind when other people wear it. I hope to be identified as a follower of Jesus not for the symbols and crosses and doctrines, but for trying to walk the talk which is always counter intuitive and deeply challenging to my ways.

The idea of Latvia and the real Latvia does not always match and sometimes it contradicts itself. And while our country is preparing to celebrate the big 100 next year, we are at some kind of crossroads again. There are many things happening locally and globally and some trends are simply dangerous. Again and again the big nations want to settle their differences and satisfy their interests at the expense of small ones. Again and again the powerful and wealthy are getting more power and wealth. Again and again the ordinary people fall for empty populist promises and go in circles.  Again we ‘fortify’ our ethnic or national or religious identities to exclude those whom we don’t understand, like or are afraid of and so easily move away from universal human values and actually our religious ones (which is the greatest tragedy).

Latvia is watching and Latvia is learning (I hope we are!!!). More than ever we need to reflect deeply but act fast. On one hand we are still deciding on the future story since we had a long and painful interruption that lasted 50 years and changed us profoundly. And we cannot turn back in time and find the perfect moment or the magic key because it simply does not exist. On the other hand we can be very grateful and proud of what we have achieved and how blessed we are with what we have. It is not because we are better or deserve more than people in Yemen or Somalia or Myanmar or Venezuela or North Korea. There are many reasons why we have what we have and some of them we had no control over but we should not take anything for granted.

Yesterday I was watching on TV the ecumenical church service which takes place every Independence Day.  There was obviously an older crowd and at first I thought, “why are there so many old people? is it because we, the younger ones, did not want to get up early on Saturday morning? or we find these kind of services too formal and boring?” But then I saw the tears when one old man was singing the song “Bless this land, Father” and this prayer suddenly hit me. The older generation knows the difference. They know what it is like to “live on your knees” and to be able “stand up” again and help others to stand up. They know what it is like to hide your national flag or other symbols in the attic or hide the Bible and other books which are simply too dangerous for totalitarian systems.

Yes, Latvia is a very small place in the big wide world and many things we cannot control ourselves but we do have control of what kind of story we would like.  What is it to be? I want it to be a story that will never make me ashamed to put the tiny flag on my coat.

Latvian:

99 gadi… veca vai jauna? Gluži kā U. Stabulnieka/M. Zālītes dziesmā, kas mums tik tuva, mīļa un saprotama. Latvija ir par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu, bet par mazu, lai laistu vienu pasaules plašajos ceļos. Tāpat Latvija ir par vecu, lai teiktu, ka tā vēl neko nezin, nav piedzīvojusi, sasniegusi, sapratusi un vēl jāpadzīvo, lai kļūtu gudrāka un labāka. Bet par jaunu, lai teiktu, kā tā ir savu ideju piepildījusi. 99 gadi nav nekas cilvēces vēsturē, arī valsts pastāvēšanā. Mēs esam salīdzinoši ‘jauna’ valsts (ja atskaita tos 50 padomju gadus, tad vispār), un mūsu vidū vēl ir ap Latvijas valsts izveidošanas laiku dzimušie. Arī mana vecmamma ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas valsti.

Svinības jau iet uz beigām, runas norunātas (gan vērtīgās, gan tukšās), himna nodziedāta pie katras izdevības, karogi visapkārt, un ugunis izšautas gaisā. Un šogad es pirmoreiz piespraudu mazo lentīti pie mēteļa. Mani vienmēr kaut kas bremzēja, jo tik ļoti nepatīk augstprātīgs nacionālisms (tāds, kurš cenšas sevi pacelt augstāk par citiem), un man nav pieņemama ideja, ka savu patriotismu, tātad mīlestību uz dzimteni un tās cilvēkiem, vislabāk izrādīt ar simboliem, karogiem, himnām, tautas tērpiem, utt. Es negribu piederēt kaut kādam “mēs – latvieši” klubam, kur viens otru atpazīst pēc ārējām piederības zīmēm… re, savējais no mūsu komandas!

Svarīgi, kā cilvēki domā, runā, rīkojas un dzīvo katru dienu, un tad es spriedīšu, vai esam vienā komandā. Gluži tāpat man kā kristietei nav gribējies kārt krustiņu kaklā, kaut gan nav pretenziju, ka citi to valkā. Dažiem tie krustiņi izskatās tik stilīgi, ka man arī uzreiz sagribas. Bet vissvarīgāk, vai mana dzīve vismaz mazliet atbilst tam, kā iedomājos Jēzus sekotājus. Mūs neatšķirs pēc krustiņiem, Bībelēm, zivtiņām uz auto, ticības mācības skolās, bet ievēros, ja cilvēks ņem nopietni iešanu pret ‘straumi’ un varas, vardarbības un mantkārības sistēmām.

Mana ideja par Latviju bieži neatbilst reālajai Latvijai (protams, ka ideālas valsts vispār nav), un šķiet, ne man vienīgajai ir sajūta, ka, gatavojoties simtgadei, mēs gan svinam svētkus, gan stāvam krustcelēs. Ko tālāk?  Šobrīd pasaulē tik daudz lokālu un globālu pārmaiņu. Turklāt tas notiek strauji, un tāda maza valsts kā Latvija maz spēj ietekmēt tendences vai risināt globālās krīzes, piemēram, vides piesārņotību un alkatīgo dzīšanos pēc dabas resursiem. Atkal un atkal lielās un spēcīgās valstis risina savas domstarpības un rūpējas par savām interesēm uz mazo valstu rēķina. Atkal un atkal varenie un bagātie sagrābj vēl vairāk varas un bagātības. Atkal un atkal ‘vienkāršie’ ļaudis balso par balamutēm populistiem un tukšiem solījumiem. Atkal mēs veidojam savus etniskos, nacionālos un reliģiskos cietokšņus, lai izslēgtu tos, kuri mums nepatīk vai no kuriem mums bail, un pārsteidzoši viegli atsakāmies no vispārpieņemtajām cilvēciskajām vērtībām un arī savām reliģiskajām vērtībām (kas ir pats traģiskākais).

Latvija vēro, un Latvija mācās (es ceru!!!). Cik ļoti mums nepieciešams pārdomāt dziļi, bet rīkoties ātri! Mēs nevaram atgriezties kaut kādā brīnīšķīgā pagātnē un atrast to īsto  laimes atslēdziņu, jo tāda neeksistē. Mēs varam būt pateicīgi un lepni par saviem sasniegumiem un svētībām, ko esam saņēmuši. Taču nedomāt, ka paši sevī esam labāki par tautām Jemenā, Somālijā, Mjanmā, Irākā, Venecuēlā vai Ziemeļkorejā, un ka mums tas viss vienkārši pienākas. Paši zinām garo stāstu, kāpēc mums tagad ir laba, mierīga, pārtikusi un droša dzīve, kaut daudzas lietas bijušas ārpus mūsu kontroles. Tas nav nekas pašsaprotams.

Svētku dienā es ieslēdzu TV, un redzēju pašas beigas ekumēniskajam dievkalpojumam Doma baznīcā. Pirmais, kas iekrita acīs, bija sirmās galvas, un vēl visi bija tik uzkrītoši nopietni. Mēs, latvieši, tiešām no malas izskatāmies drūmi, un nezinātājs varētu padomāt, ka tur bija sēru dievkalpojums. Bet ne par to šoreiz. Es sev jautāju, kāpēc uz tādiem oficiāliem pasākumiem iet veci cilvēki un tik maz jaunieši. Man pašai negribas celties brīvdienās tik agri, un varbūt tas viss liekas tik formāli un garlaicīgi. Bet tad ievēroju sirmo ļaužu sejas un asaras acīs, dziedot dziesmu “Svētī, Kungs, šo mūsu zemi”, un man bija kārtējais belziens pa pieri.

Viņi taču zin, kas mūsu Latvija nav pašsaprotama! Viņi zin, ko nozīmē dzīvot “nospiestam uz ceļiem” un atkal piecelties un palīdzēt piecelties citiem. Viņi zin, ko nozīmē slēpt šo karogu un totalitārai sistēmai bīstamās grāmatas kā Bībeli, u.c.,  mājas bēniņos vai zem grīdas.

Jā, Latvija ir maza, un globālā līmenī mums maza teikšana, bet savu stāstu gan veidojam paši. Kāds tas būs turpmāk? Es vēlos, lai tas ir tāds, kas man nekad neliks kaunēties par mazo karodziņu pie mēteļa.

 

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…

Still learning to be free and independent

How many ‘Independence Days’ do you celebrate? Or do you even have one? Latvia has two! The first is November 18 when we celebrate the original proclamation of Independence of 1918. The second is May 4 when we celebrate the proclamation of Restoration of Independence in 1990.

Independent from what?! First time from Russian Empire. Second time from the USSR (United Socialist Soviet Republics). Even though November 18 is the most significant national holiday, there are not many people left who could remember the original events. Even my grandmother who is 92 years old, was born a few years later.

But majority Latvians remember May 4, 1990. While spending last two weeks in the US, I have enjoyed watching a CNN special called “The Eighties”. What a cool decade! I used to think of ’80s as something I would rather forget. Like my big permed hair, my ugly glasses, the funny clothes and lots of pretentious music. I used to think my ‘real life’ began in the ’90s with much better fashion and great alternative bands. I was proud to belong to Generation X and listen to grunge. Still love Eddie Vedder from “Pearl Jam”

Now I look back and I realize what a privilege I have had. Events like these only happen once. The demonstrations, the speeches, the songs, the popular movement… the emotion and power and passion and joy. You could ask most Latvians, “where were you on May 4, 1990?” and get lots of great stories.

Today I am not thinking about 26 years ago, though. I am thinking about ‘freedom’ and ‘independence’. Yes, we regained national freedom but the freedom of mind, heart, soul and will is not a one day event. We are still learning to be free… I am still learning to be free. We relearn the forgotten truths, we unlearn the lies, we learn the unfamiliar paths.

We are still relearning “democracy” and “civil society”. We are still unlearning “duplicity” and “not taking responsibility”. We are still learning “initiative” and “solidarity”.

Maybe it is a blessing in disguise to be a small nation that still feels so young. I don’t mean demographically:( We have enjoyed a steep learning-curve and at the same time have some excuses for our failures. There is still so much we either don’t know or don’t practice. And we don’t have ‘democracy fatigue’ because we have not had ‘too much’ of it yet.

Freedom is not easy. In many ways it is easier to be told what to think and what to do. It is easier to live in a power pyramid where you can worry only about yourself and your own interests. It is easier to be an object versus a subject.

I choose to live as a subject with God who is the origin of all our freedoms, including the freedom of will and thought and expression. To me, it is a life worth living but never easy…

80s

Simple Minds were singing “Don’t you forget about me… ” Who can forget the ’80s?

Latviski:

Esmu tā pieradusi, ka Latvijā svinam ‘neatkarību’ gan 18. novembrī, gan 4. maijā, ka vienmēr mazliet apjūku, ja esmu valstī, kur tādu svinību nav vispār. Piemēram, Taizemē vai Krievijā. Tad sāku domāt, cik dažādi veidojas mūsu nacionālās un valstiskās identitātes.

Pēdējā laikā daudz dažādu apaļu gadaskaitļu. 25 gadi kopš… 30 gadi kopš… un daudz visādu atmiņu. Visu laiku ir ko atcerēties. Protams, atceros arī 1990. gada 4. maiju. Gan cilvēku pūli Daugavmalā, gan radio klausīšanos, gan Augstākās Padomes balsu skaitīšanu un pēc tam lielās gaviles un neaprakstāmo prieku. Kad pat vēsie latvieši krīt viens otram ap kaklu.

Pēdējās divas nedēļas ciemojos ASV un skatos interesantu CNN raidījumu sēriju par 80’tajiem gadiem. Tā tiešām bija īpaša desmitgade! Agrāk centos pēc iespējas ātrāk aizmirst to laiku, jo uzreiz iedomājos savu lielo frizūru ( lokainos matos vēl likt ilgviļņus!), jocīgo modi un cukuraino mūziku. Uzskatīju, ka mana ‘īstā dzīve’ sākās 90’to gadu sākumā, kad radās man vismīļākais ģērbšanās stils un vislabākās alternatīvā roka grupas ar sava veida izaicinošu vēstījumu. ASV mūsu paaudzi nosauca par ‘Paaudzi X’, kura bija nezināma, tolaik vēl neizprasta. Joprojām fanoju par Ediju Vederu no “Pearl Jam”…

Šodien domāju par ‘brīvību’ un ‘neatkarību’. Jā, mēs atguvām valsts neatkarību, bet neatkarīgu gribu, prātu, sirdi un dvēseli nevar iegūt vienā dienā. Mēs joprojām mācāmies būt brīvi… es joprojām mācos būt brīva. Mums bija jāmācās no jauna kādas aizmirstas patiesības, bija jāmācās nemelot un jamācās iemīt jaunus ceļus.

Mēs joprojām atjaunojam “demokrātisku garu” un “pilsonisku sabiedrību”. Mēs joprojām attīrāmies no “divkosības” un “atbildības novelšanas”. Mēs joprojām mācāmies “ķerties pie lietas” un “nest nastas kopā”. Ne tikai lokāli, bet arī globāli.

Varbūt tā ir mūsu apslēptā svētība – būt jaunai valstij (tikai ne demogrāfiskajā ziņā). Esam tik strauji auguši, un vēl varam attaisnoties par daudzām kļūdām, sakot, ka neesam ‘pieredzējuši’. Vēl daudz ko apgūstam, un daudz ko darām tikai vārdos, ne darbos. Un vēl mūs nav piemeklējis “nogurums no demokrātijas”, jo neesam to pietiekami baudījuši.

Būr brīvam nav viegli. Kādā ziņā ir pat vieglāk dzīvot tai varas piramīdā, kur tu ne par ko neatbildi un vari rūpēties tikai par sevi un savējiem. Kur vari būt tas, ar kuru kaut kas notiek, nevis tas, kurš pats rada šos notikumus.

Es izvēlos radīt kopā ar Dievu, kurš ir visu mūsu brīvību avots. Ieskaitot gribas, domu un runas brīvību. Tā ir vērts dzīvot, bet nav viegli…

 

 

Looking at our compass to guide through the EU crisis

For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

 

53d9d93cdcd5888e145a6d35_maphead-center-europe-purnuskes-lithuania

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”

Freedom from fear in Myanmar

“It is not power that corrupts but fear. Fear of losing power corrupts those who wield it and fear of the scourge of power corrupts those who are subject to it.” This conviction by Aung Sun Suu Kyi, a Burmese leader and former political prisoner, highlights an important truth. It also describes a life that is lived in a non-violent and courageous resistance to this kind of fear.

Last week Myanmar (Burma) held first democratic elections in 25 years. The votes are still being counted but it is already clear that the National League for Democracy (NLD) has won an overwhelming majority. Estimated 70% of the votes. The people have chosen and now the world is watching whether the military rulers will respect their own people’s will.

I am rejoicing together with my friends. They have been waiting for this day for a very long time… I have been waiting for this for many years, too. Ever since my husband and I started working on Thai-Burma border helping refugees from Burma, we have believed together with our friends that one day they will be able to return home, that one day their nation will be truly free.

There is lots of joy but also awareness that there is still a long and hard road ahead. The government cannot be fully democratic while 25% of the seats in the national parliament are reserved for the military and the military appoints three government ministers.  The most popular national leader to become a president would be Aung Sun Suu Kyi, but it is not possible under the current Constitution. It disqualifies anyone whose children have foreign citizenship and Aung Sun Suu Kyi’s sons have British passports because she had a British husband.

Also, there were millions of people who were not able to vote – people who live in areas where there is still armed conflict, internally displaced persons, refugees in the camps on Thailand/Burma border, migrants working in other countries, the Rohingya ethnic group…

Sill, this is an amazing and big step towards long-awaited freedom and peace. The elections were peaceful and the results make a very loud and clear statement what kind of country people want to live in. My memory flashes back to 1990 when in my own nation, Latvia, we celebrated a similar moment when the parliament voted to reinstate the independence of Latvia. My grandparents had waited for 50 years. Honestly it did not seem possible that we would experience it in our life-time, but the ‘miracle’ happened.

Then began the process of learning to live in freedom and there were many many challenges. Latvia is still dealing with some of the residue from our Soviet past. When you are not used to being free, you have to learn to be free. Physical freedom does not mean automatically a psychological and emotional and spiritual freedom where you have peace with yourself and your neighbor.

When I exchange stories with our friends from Burma, I realize that I experience an amazing journey together with my nation. Journey of hope and dream that became reality, journey of freedom from fear… Now I watch my friends making the same kind of journey and I want to help them in any way I can. This is just the start and now the real work of developing, re-building, healing and transforming begins. But today is the day of celebration!

DSCN0148

Latviski:

“Nevis vara mūs samaitā, bet bailes. Bailes pazaudēt varu samaitā tos, kuriem tā pieder, un bailes no varas posta samaitā tos, kuri tai pakļauti.” Tā domā un saka Aung San Su Či, politiķe, opozīcijas vadītāja un bijusī politieslodzītā Mjanmā (Birmā). Šajos vārdos ir izteikta kāda svarīga patiesība. Un savā dzīvē viņa pati ir turējusies pie šīs pārliecības, izrādot nevardarbīgu pretestību šādām bailēm.

Pagājšnedēļ Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas pēc 25 gadu ‘pārtraukuma’. Balsis vēl tiek skaitītas, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka Nacionālā Demokrātijas Līga ir guvusi pārliecinošu uzvaru. Tiek prognozēts vismaz 70% atbalsts. Cilvēki ir izdarījuši savu izvēli, un tagad visa pasaule gaida un vēro, vai militārā vara cienīs savas tautas gribu.

Es priecājos kopā ar saviem draugiem. Viņi ir gaidījuši šo dienu ļoti, ļoti ilgi… Arī es to gaidu jau daudzus gadus. Kopš mēs ar vīru sākām strādāt uz Taizemes – Birmas robežas un palīdzēt bēgļiem no Birmas, mēs ticam kopā ar saviem draugiem, ka kādu dienu viņi varēs atgriezties mājās, ka kādu dienu viņu valsts būs patiesi brīva.

Ir liels prieks, bet arī skaidra apziņa, ka priekšā garš un grūts ceļš ejams. Valdība un valsts nevar būt pilnīgi demokrātiska, kamēr militārajiem spēkiem ir atvēlētas 25% vietas parlamentā, un garantēti trīs ministru posteņi. Vispopulārākais kandidāts nākamajam Birmas prezidentam ir Aung San Su Či, bet, saskaņā ar patreizējo konstitūciju, viņa nevar ieņemt šo amatu. Tādēļ, ka prezidentam nedrīkst būt bērni ar citas valsts pilsonību, bet Su Či dēliem ir britu pases, jo viņas vīrs bija Lielbritānijas pilsonis. (Šis likums tika pieņemts tieši tādēļ, lai viņa nevarētu kļūt par prezidentu.)

Vēl viena liela problēma ir fakts, ka vēlēšanās nevarēja piedalīties vairāki miljoni cilvēku. Tie, kuri dzīvo karadarbības zonās; tie, kuri ir bēgļu gaitās gan iekšzemē, gan citās zemēs; tie, kuri strādā ārpus Birmas; Rohinga mazākumtautības cilvēki, jo tiem vispār netiek piešķirta pilsonība.

Tomēr šis ir milzīgs un liels solis uz ilgi gaidīto brīvību un mieru. Vēlēšanas noritēja mierīgi, un rezultāti ļoti skaidri un gaiši pasaka, kādā valstī cilvēki vēlas dzīvot. Atceros 1990. gadu, kad mēs Latvijā svinējām Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Mūsu vecvecāki un vecāki bija to gaidījuši 50 gadus. Daudzi neticēja, ka kaut ko tādu piedzīvosim savas dzīves laikā, bet notika ‘brīnums’.

Tad sākās grūtais un sarežģītais process mācīties dzīvot brīvībā. Latvijā joprojām mēs izjūtam PSRS laika un sistēmas sekas. Kad ilgu laiku nav piedzīvota brīvība, to jāmācās no jauna. Fiziska brīvība vēl nenozīmē psiholoģisku, emocionālu un garīgu brīvību, kad mēs mākam mīlēt sevi pašu un savus līdzcilvēkus.

Sarunās ar draugiem no Birmas, es arvien vairāk sāku aptvert, cik apbrīnojams ceļš iets kopā ar manu tautu Latvijā. Ceļš no cerībām un sapņiem uz realitāti, ceļš uz brīvību no bailēm… Tagad mani draugi iet šo pašu ceļu, un es vēlos viņus atbalstīt, kā vien varu. Ir pats sākums lielajam darbam, lai atjaunotu, dziedinātu, pārveidotu un attīstītu valsti, bet šodien ir diena priekam un līksmībai!