What is it to be?

99 years… old or young? There is a popular Latvian song about Latvia being too big to hug or cover with your blanket as you would for a loved one but it is too small to go alone in the big wide world. Similar metaphor can be used for these 99 years we celebrated yesterday (November 18, 1918 was the proclamation day for independent state of Latvia). It is not a very long time in history or for a country and we still have the generation that was born around the time of first independence (my grandmother is only 5 years younger than our country).

The celebrations have been many, the speeches were long, the anthem has been sung countless times, the flags were everywhere and the fireworks great as ususal. And for the first time I put a tiny flag on my coat. I have often had reservations about this little gesture because I am against the arrogant kind of nationalism and I don’t support the idea that patriotism or the love for your country and your people is best expressed through symbols like flag, anthem, costumes, etc. I don’t want to look at people and think, “Look, he or she is wearing it. So, we are on the same team.”

I want to see how people think, talk, act and live every day and then hopefully we are on the same team. For the same reason, as a Christian,  I have chosen not wear a cross around my neck even though I don’t mind when other people wear it. I hope to be identified as a follower of Jesus not for the symbols and crosses and doctrines, but for trying to walk the talk which is always counter intuitive and deeply challenging to my ways.

The idea of Latvia and the real Latvia does not always match and sometimes it contradicts itself. And while our country is preparing to celebrate the big 100 next year, we are at some kind of crossroads again. There are many things happening locally and globally and some trends are simply dangerous. Again and again the big nations want to settle their differences and satisfy their interests at the expense of small ones. Again and again the powerful and wealthy are getting more power and wealth. Again and again the ordinary people fall for empty populist promises and go in circles.  Again we ‘fortify’ our ethnic or national or religious identities to exclude those whom we don’t understand, like or are afraid of and so easily move away from universal human values and actually our religious ones (which is the greatest tragedy).

Latvia is watching and Latvia is learning (I hope we are!!!). More than ever we need to reflect deeply but act fast. On one hand we are still deciding on the future story since we had a long and painful interruption that lasted 50 years and changed us profoundly. And we cannot turn back in time and find the perfect moment or the magic key because it simply does not exist. On the other hand we can be very grateful and proud of what we have achieved and how blessed we are with what we have. It is not because we are better or deserve more than people in Yemen or Somalia or Myanmar or Venezuela or North Korea. There are many reasons why we have what we have and some of them we had no control over but we should not take anything for granted.

Yesterday I was watching on TV the ecumenical church service which takes place every Independence Day.  There was obviously an older crowd and at first I thought, “why are there so many old people? is it because we, the younger ones, did not want to get up early on Saturday morning? or we find these kind of services too formal and boring?” But then I saw the tears when one old man was singing the song “Bless this land, Father” and this prayer suddenly hit me. The older generation knows the difference. They know what it is like to “live on your knees” and to be able “stand up” again and help others to stand up. They know what it is like to hide your national flag or other symbols in the attic or hide the Bible and other books which are simply too dangerous for totalitarian systems.

Yes, Latvia is a very small place in the big wide world and many things we cannot control ourselves but we do have control of what kind of story we would like.  What is it to be? I want it to be a story that will never make me ashamed to put the tiny flag on my coat.

Latvian:

99 gadi… veca vai jauna? Gluži kā U. Stabulnieka/M. Zālītes dziesmā, kas mums tik tuva, mīļa un saprotama. Latvija ir par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu, bet par mazu, lai laistu vienu pasaules plašajos ceļos. Tāpat Latvija ir par vecu, lai teiktu, ka tā vēl neko nezin, nav piedzīvojusi, sasniegusi, sapratusi un vēl jāpadzīvo, lai kļūtu gudrāka un labāka. Bet par jaunu, lai teiktu, kā tā ir savu ideju piepildījusi. 99 gadi nav nekas cilvēces vēsturē, arī valsts pastāvēšanā. Mēs esam salīdzinoši ‘jauna’ valsts (ja atskaita tos 50 padomju gadus, tad vispār), un mūsu vidū vēl ir ap Latvijas valsts izveidošanas laiku dzimušie. Arī mana vecmamma ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas valsti.

Svinības jau iet uz beigām, runas norunātas (gan vērtīgās, gan tukšās), himna nodziedāta pie katras izdevības, karogi visapkārt, un ugunis izšautas gaisā. Un šogad es pirmoreiz piespraudu mazo lentīti pie mēteļa. Mani vienmēr kaut kas bremzēja, jo tik ļoti nepatīk augstprātīgs nacionālisms (tāds, kurš cenšas sevi pacelt augstāk par citiem), un man nav pieņemama ideja, ka savu patriotismu, tātad mīlestību uz dzimteni un tās cilvēkiem, vislabāk izrādīt ar simboliem, karogiem, himnām, tautas tērpiem, utt. Es negribu piederēt kaut kādam “mēs – latvieši” klubam, kur viens otru atpazīst pēc ārējām piederības zīmēm… re, savējais no mūsu komandas!

Svarīgi, kā cilvēki domā, runā, rīkojas un dzīvo katru dienu, un tad es spriedīšu, vai esam vienā komandā. Gluži tāpat man kā kristietei nav gribējies kārt krustiņu kaklā, kaut gan nav pretenziju, ka citi to valkā. Dažiem tie krustiņi izskatās tik stilīgi, ka man arī uzreiz sagribas. Bet vissvarīgāk, vai mana dzīve vismaz mazliet atbilst tam, kā iedomājos Jēzus sekotājus. Mūs neatšķirs pēc krustiņiem, Bībelēm, zivtiņām uz auto, ticības mācības skolās, bet ievēros, ja cilvēks ņem nopietni iešanu pret ‘straumi’ un varas, vardarbības un mantkārības sistēmām.

Mana ideja par Latviju bieži neatbilst reālajai Latvijai (protams, ka ideālas valsts vispār nav), un šķiet, ne man vienīgajai ir sajūta, ka, gatavojoties simtgadei, mēs gan svinam svētkus, gan stāvam krustcelēs. Ko tālāk?  Šobrīd pasaulē tik daudz lokālu un globālu pārmaiņu. Turklāt tas notiek strauji, un tāda maza valsts kā Latvija maz spēj ietekmēt tendences vai risināt globālās krīzes, piemēram, vides piesārņotību un alkatīgo dzīšanos pēc dabas resursiem. Atkal un atkal lielās un spēcīgās valstis risina savas domstarpības un rūpējas par savām interesēm uz mazo valstu rēķina. Atkal un atkal varenie un bagātie sagrābj vēl vairāk varas un bagātības. Atkal un atkal ‘vienkāršie’ ļaudis balso par balamutēm populistiem un tukšiem solījumiem. Atkal mēs veidojam savus etniskos, nacionālos un reliģiskos cietokšņus, lai izslēgtu tos, kuri mums nepatīk vai no kuriem mums bail, un pārsteidzoši viegli atsakāmies no vispārpieņemtajām cilvēciskajām vērtībām un arī savām reliģiskajām vērtībām (kas ir pats traģiskākais).

Latvija vēro, un Latvija mācās (es ceru!!!). Cik ļoti mums nepieciešams pārdomāt dziļi, bet rīkoties ātri! Mēs nevaram atgriezties kaut kādā brīnīšķīgā pagātnē un atrast to īsto  laimes atslēdziņu, jo tāda neeksistē. Mēs varam būt pateicīgi un lepni par saviem sasniegumiem un svētībām, ko esam saņēmuši. Taču nedomāt, ka paši sevī esam labāki par tautām Jemenā, Somālijā, Mjanmā, Irākā, Venecuēlā vai Ziemeļkorejā, un ka mums tas viss vienkārši pienākas. Paši zinām garo stāstu, kāpēc mums tagad ir laba, mierīga, pārtikusi un droša dzīve, kaut daudzas lietas bijušas ārpus mūsu kontroles. Tas nav nekas pašsaprotams.

Svētku dienā es ieslēdzu TV, un redzēju pašas beigas ekumēniskajam dievkalpojumam Doma baznīcā. Pirmais, kas iekrita acīs, bija sirmās galvas, un vēl visi bija tik uzkrītoši nopietni. Mēs, latvieši, tiešām no malas izskatāmies drūmi, un nezinātājs varētu padomāt, ka tur bija sēru dievkalpojums. Bet ne par to šoreiz. Es sev jautāju, kāpēc uz tādiem oficiāliem pasākumiem iet veci cilvēki un tik maz jaunieši. Man pašai negribas celties brīvdienās tik agri, un varbūt tas viss liekas tik formāli un garlaicīgi. Bet tad ievēroju sirmo ļaužu sejas un asaras acīs, dziedot dziesmu “Svētī, Kungs, šo mūsu zemi”, un man bija kārtējais belziens pa pieri.

Viņi taču zin, kas mūsu Latvija nav pašsaprotama! Viņi zin, ko nozīmē dzīvot “nospiestam uz ceļiem” un atkal piecelties un palīdzēt piecelties citiem. Viņi zin, ko nozīmē slēpt šo karogu un totalitārai sistēmai bīstamās grāmatas kā Bībeli, u.c.,  mājas bēniņos vai zem grīdas.

Jā, Latvija ir maza, un globālā līmenī mums maza teikšana, bet savu stāstu gan veidojam paši. Kāds tas būs turpmāk? Es vēlos, lai tas ir tāds, kas man nekad neliks kaunēties par mazo karodziņu pie mēteļa.

 

Searching for my Latvian antidote to our EU ignorance

I expect next few months our European headlines will be dominated by ‘Brexit’. On June 23 the British voters will decide whether to stay in or leave the European Union. Even though the Brits are known for their stoicism and reserve, I imagine it will get quite emotive.

Well, it is emotional for everyone else watching and waiting to see what Britain decides. It literary feels like watching a family dispute and the discussions of either divorce or staying together and working through the problems. This is because the EU is a very unique union and I dare say, there is no other international organization or institution like this anywhere in the world.

The British will vote but all the rest of us will be discussing and debating and reflecting on this strange ‘phenomenon’ – the European Union. And you know what?!! I am glad we are debating because maybe… finally… many of us will start to understand what it actually is meant to be, what is it now and where do we go from here. Why our unity matters?

The journey to our current EU started in 1950. Latvia joined in 2004 together with 9 other countries. (So, 54 years after its foundations were laid.) I remember the referendum in Latvia and vaguely recall some of the debates but honestly it was not much of a debate. And not because some politicians had decided it. The people wanted it. We, citizens of Latvia, voted 67% in favor of joining the EU. Here are the votes of others who joined at that time. Estonia 67%, Lithuania 91%, Poland 77%, Czech Republic 77%, Hungary 83%, Slovakia 92%, Slovenia 90%, Malta 54%

As I see, nobody was twisting our arm. Overwhelming majority of us wanted to join and May 1, 2004 was a joyful day. I travel the world with my EU passport and lots of people envy me when they see this little document in my hand. Why do they think I am privileged to have this passport?

The BIG question – why did we want to join the EU so much? Was it the money? For many people, the most obvious answer. Who does not want to join the rich kids club, right? How can we access those big fat EU funds in Brussels, right? I think the same voices are often the loudest in screaming that the refugees or asylum seekers or any migrants only want this same money and they want to move in our rich neighborhood.

Was it the security? For us, Latvians, another obvious reason. We know that we are too small to defend ourselves from any serious global threats and we need alliance with stronger and bigger (but nice and democratic) countries.

This is a very serious question. At this very moment in Europe there is a country suffering war and conflict because of people’s desire to have a closer association with the EU and even possible membership. Ukraine is fighting a war to join the EU and the Brits are deciding whether to stay or leave.

Let me give a disclaimer… I do not think that the EU is the greatest place in the world. I do not think that it has all the answers for humanity and the best governance. I do not think that it is a ‘paradise on earth’ and I do not think – God bless the European Union and no place else!

But I do think that many of the current problems and crisis – social, political, economical – we are experiencing because we don’t know who we are. Our moral compass is not working very well or sometimes not working at all. Where is north, where is south? There are lots of things to discuss such as identity, ethnicity, nationalism and so on but first let us remind ourselves the “roots”. What was the vision behind the political and economic union that started as European Coal and Steel Community with 6 original members? Why is this vision still as relevant today as it was then?

Here is a shortcut to another blog I wrote last May Why should I care about Europe Day. It gives a very brief introduction to the foundations for European project.

This problem of ignorance about the original vision of European unity is not just Latvian. It is also Estonian, Lithuanian, Polish, Hungarian, British, Dutch… I think this is truly a European problem. If only for the sake of our friends in Ukraine who are going through a lot of suffering right now to figure out their future and want our support, let us find answers to these questions. Let us start injecting some antidote to our ignorance… quickly and in heavy doses.

*Obviously in this blog I asked many questions for reflection and discussion. It is because I intend to write more about this topic and our current EU crisis. Hope you will join the conversation and soul-searching…

CROATIA-EU-ENLARGEMENT

Croatians wave an EU flag as they celebrate the accession of Croatia to the European Union on June 30, 2013. AFP PHOTO / STRINGER

Latviski:

Paredzu, ka nākamos mēnešus mūsu Eiropas ziņu virsrakstos dominēs ‘Brexit’. 23. jūnijā britu vēlētāji un pilsoņi lems, vai palikt ES vai izstāties. Kaut arī briti slaveni ar savu stoicismu un vēso prātu, gan jau emocijas sitīs augstu vilni.

Arī mums pārējiem radīsies emocijas, vērojot un gaidot, ko briti izlems. Burtiskā nozīmē ir sajūta kā ģimenes strīdā, kur tiek lemts, vai šķirties, vai arī palikt kopā un mēģināt atrisināt visus sarežģītos mezglus. Jo Eiropas Savienība nav vienkārša. Tā ir ļoti unikāla savienība, un otras tādas organizācijas un institūcijas nav nekur citur pasaulē.

Briti lems, bet mēs visi diskutēsim, spriedīsim un pārdomāsim šo mūsdienu ‘fenomenu’ – Eiropas Savienību. Un ziniet, ko?! Tas ir ļoti labi, jo varbūt… beidzot… mēs sāksim saprast, kam šī savienība ir domāta, kāda tā ir tagad, un ko darīt tālāk. Kāpēc vispār mums ir svarīgi būt vienotiem?

Šis Eiropas vienotības projekts iesākās 1950. gadā. Latvija kopā ar vēl 9 valstīm pievienojās 2004. gadā. Tātad daudz vēlāk… 54 gadus pēc ES pamatu likšanas. Es atceros Latvijas referendumu, un pa miglu atceros debates. Ja godīgi, man tās nelikās nekādas karstās. Neatceros, ka mēs virtuvē ar draugiem sēdētu un strīdētos. Un ne tāpēc, ka politiķi jau visu izlēmuši mūsu vietā. Mēs gribējām stāties ES. Latvija nobalsoja 67% ar “JĀ”. Cik ļoti to gribēja pārējās valstis? Igaunija 67%, Lietuva 91%, Polija 77%, Čehija 77%, Ungārija 83%, Slovākija 92%, Slovēnija 90%, Malta 54%

Kā redzams, neviens mūs nespieda un nevilka ar varu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju to gaidīja ar prieku, un 2004. gada 1. maijs bija svētki. Es ceļoju pa pasauli ar savu ES pasi, un redzu, cik daudzi skatās ar zināmu skaudību uz šo mazo dokumentu manā rokā. Kāpēc viņiem liekas, ka ES pase ir tāda privilēģija?

Lielais jautājums – kāpēc mēs tik ļoti gribējām stāties šajā savienībā? Naudas dēļ? Daudziem tā liekas visloģiskākā atbilde. Kurš gan negrib iestāties bagāto klubā, vai ne? Kā lai tiek pie tiem treknajiem ES fondiem Briselē? Reizēm man liekas, ka tās pašas balsis, kam nauda pirmā vietā, tagad kliedz visskaļāk, ka bēgļi, patvēruma meklētāji vai citi migranti grib tik to naudu, tos treknos fondus un atbalstus, un turklāt vēlas ievākties mūsu bagāto rajonā. (Ko vēl sagribēs!)

Vai arī tas bija drošības dēļ? Mums, Latvijā, tas arī ir ļoti loģisks iemesls. Mēs esam pārāk mazi, lai aizstāvētos pret dažādiem globāliem satricinājumiem un draudiem, un mums jābūt aliansē ar lielākām un stiprākām (bet arī jaukām un demokrātiskām) valstīm.

Jautājums ir patiešām nopietns. Jo šajā pašā brīdī viena Eiropas valsts piedzīvo karu un ciešanas, jo tauta izrādīja vēlēšanos tuvināties Eiropas Savienībai, un pat sapņo par iestāšanos. (Par ko tad viņi cīnās?) Ukrainā ir karš, jo cilvēki grib būt savienībā un vienotībā ar pārējo Eiropu, un briti lemj, vai palikt kopā vai sķirties.

Neliela atkāpe, lai kāds mani nepārprastu… Es nedomāju, ka Eiropas Savienība ir vislabākā vieta uz pasaules. Es nedomāju, ka mums ir visas atslēgas cilvēces problēmām. Es nedomāju, ka te ir paradīze zemes virsū, un es katrā ziņā neparakstos zem attieksmes – Dievs svētī Eiropas Savienību, un nevienu citu!

Bet es esmu pārliecināta, ka viena no mūsu problēmu un patreizējās krīzes – sociālās, ekonomiskās, politiskās – saknēm ir tas, ka mēs nezinām, kas mēs esam. Mūsu morālais kompass ir krietni bojāts, vai dažreiz vispār nedarbojas. Kur ir ziemeļi, kur ir dienvidi? Daudz ko vajag pārrunāt un pārdomāt, piemēram, identitāti un nacionālismu, bet šoreiz es gribu trāpīt uz naglas, kas ir ES saknes un pamati. Kāds bija tās dibinātāju redzējums, kad pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota šī politiskā un ekonomiskā savienība? Iesākumā kā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ar 6 dalībvalstīm. Kāpēc šis redzējums ir joprojām aktuāls šodien?

Pagājšgad maijā es uzrakstīju nelielu ieskatu šajā vēsturē. “Why should I care about Europe Day” (latviskais variants vēl nav pievienots)  Atgādinot par cilvēku, kurš tiek saukts par “Eiropas tēvu”, un viņa drosmīgo redzējumu par iespēju vienot eiropiešus, pat ‘mūžīgos’ ienaidniekus.

Un vēl viens mans secinājums… Šī milzīgā problēma, ka nezinām vai esam aizmirsuši Eiropas vienotības pamatus un mērķus un redzējumu – tā nepiemīt tikai latviešiem. Tā piemīt arī igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ungāriem, arī britiem, holandiešiem, utt… Tā ir problēma visā Eiropā. Un mums ar to ir jātiek galā. Kaut vai tikai ukraiņu dēļ, kuri meklē atbildes un virzienu savas nācijas nākotnei, un gaida mūsu atbalstu. Mums vajag izplatīt antivielas pret mūsu ES nezināšanu un apjukumu… ātri un lielās devās.

*Šajā rakstā ir daudz jautājumu pārdomām un pārrunām. Tāpēc, ka es turpināšu rakstīt par ES tēmu un mūsu, eiropiešu, krīzi. Ceru, ka jūs pievienosieties šai sarunai un pašanalīzei…