I will not give up on truth seeking

Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

blogger-image-669135390

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!

Should They Stay or Should They Go now?

I was watching two guys, very good friends to each other, having an intense argument about the British referendum on whether to Remain in the EU or Leave. Neither one of them was born British and only one of them lives and works in the UK. Still, they both care deeply about the current affairs in Europe and the world. Also, both of them are devoted Christians but obviously have different opinions when discussing politics, economics, nations and such.

Any other time they would probably agree more than disagree but this is not any other time. The British vote is a very big deal. Will the EU survive if the UK leaves? I don’t know but I think it will. (Some say it will be even better.) Still, “Leave” vote would definitely have a very large impact on Europe. It already has and the Brits have not even voted yet. Am I worried? Better question is – do I care? Yes, I do!

Honestly, I have no idea what the outcome of the British vote will be. The polls show that it is too close to call. Of course, I meet people who predict it one way or another but usually they have a very strong opinion on what is “actually” going on. They can explain to me why “the Brits will vote to stay” and why “all this is just a show” and “much ado about nothing”. Or the opposite and why “the Brits are tired of pulling too much of European weight”. Others are simply saying that they don’t care anymore and “if the Brits feel so non-European and special and different, they should just leave”.

Why should I even think about this? Like I said, I do care and I believe that this decision will affect me as a citizen of European Union. I am not British and completely agree with a friend of mine who wrote on his FB page “I will say one thing about Brexit vote: if you are half as intelligent as you think you are – beware of people giving simple answers to complicated questions”

The decision has so many facets because the EU and the world is deeply integrated in many ways. Good and bad (I could write tons of thoughts about all the bad ‘integration’ I see). One of the big questions in this whole debate is this – do we improve, even correct, something we worked so hard to build or do we just blow it up?

I feel like there are lots of similarities between the current election year in the USA and the current debate in the UK. There is such a distrust of political and business elites and smart people are much better than me at explaining the reasons for this distrust and dislike. Also, it seems like so many people look at the vote and their ‘two’ choices from a negative  – which one is the lesser evil?

Like the catchy line by The Clash “Should I stay or should I go now… If I go there will be trouble… And if I stay it will be double”

The way I see it, it does not make for a good decision when we are choosing not between “good” or “better” but between “bad” or “worse”.

This may put me in the ‘over-simplified’ category but I want to say to my British friends – Please, stay! (as for my list of reasons, ask and I will tell you) Yes, the EU house is on fire (meaning there are many serious problems) but let’s cool it. Not blow it up!

P.S. Here are links to two articles written by people much smarter than me. They are both British academics and professionals, Michael Schluter and Julian Chapman, who have similar but also opposing views on the whole debate. They write from their Christian point of view and respectfully disagree with each other.

London 019

London calling…

Latvian:

Skatījos, kā divi labi draugi strīdās. Par to, vai britiem palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Neviens no viņiem nav brits, lai gan viens dzīvo un strādā Londonā. Abiem diviem ļoti rūp, kas notiek Eiropā un pasaulē. Abi divi ir kristieši, bet ar dažādiem uzskatiem politikā, ekonomikā, nācijas nozīmē, utt.

Par citām tēmām viņiem drošvien ir daudz vairāk kopīgu uzskatu nekā atšķirīgo. Bet šī nav vienkārša tēma. Vai ES izdzīvos, ja Apvienotā Karaliste izstāsies? Nezinu, bet domāju, ka izdzīvos (daži pat saka, ka tā būs labāk). Tomēr izstāšanās atstātu milzīgu iespaidu uz Eiropu. Šis referendums jau ir daudz ko ietekmējis, un briti vēl pat nav nobalsojuši. Vai es uztraucos? Labāk būtu pajautāt, vai man tas rūp? Jā, un pat ļoti!

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā briti nobalsos. Aptaujas liecina par lielu sašķeltību, un eksperti izvairās kaut ko prognozēt. Protams, es satieku cilvēkus, kuri jau “zin” iznākumu, jo viņiem ir “skaidrs”, ap ko lieta grozās. Viņi man paskaidro, ka briti obligāti nobalsos par palikšanu, jo “viss šis referendums ir tikai politiska izrāde”, un “liela brēka maza vilna”. Otra puse atkal apgalvo, ka briti obligāti izstāsies, jo “viņiem ir apnicis dot tik naudu ES, bet neko nesaņemt pretī”. Savukārt citiem jau ir vienalga. Ja tie briti jūtas tik ļoti īpaši un izredzēti un atšķirīgi no pārējās Eiropas, tad lai iet savu ceļu.

Kāpēc man vispār par to lauzīt galvu? Kā Eiropas Savienības pilsonei man ir svarīgs šis gaidāmais lēmums, kaut arī neesmu Apvienotās Karalistes vēlētāja. Uzreiz gan piebildīšu, ka piekrītu vienam draugam, kurš savā Facebook profilā raksta “Es teikšu vienu lietu par gaidāmo Brexit referendumu: ja jūs esat uz pusi tik gudri, kā domājat – uzmanāties no cilvēkiem, kuri dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem”.

Lēmumam ir daudz šķautnes, jo Eiropas Savienība un vispār visa pasaule ir cieši saistītas visādā ziņā. Gan labā, gan sliktā (par sliktajām saistībām es varētu pierakstīt palagus). Viens no lielajiem jautājumiem šajā visā diskusijā ir tāds – vai uzlabot, pat izlabot, kaut ko, ko tik grūti un smagi esam cēluši, vai labāk to visu uzspridzināt?

Es redzu daudzas līdzības starp patreizējo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu un Brexit referendumu. Tik liela neuzticēšanās vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem un ekonomikas vadītājiem. Gudrākie ir devuši labus skaidrojumus, kāpēc tik slikts noskaņojums, un kāpēc tāda neuzticēšanās, pat nepatika un naids. Vēl man liekas, ka abās valstīs daudzi skatās uz dotajām ‘divām’ izvēlēm no negatīvās puses – kas būs mazākais ļaunums no diviem?

Kā labi zināmajā britu pankroka grupas “The Clash” dziesmā. “Vai man palikt, vai man iet?… Ja iešu prom, būs slikti… Ja palikšu, vēl sliktāk”

Manuprāt, tādā veidā nevar pieņemt labus lēmumus. Ja skatāmies nevis uz labu vai vēl labāku izvēli, bet uz sliktu vai vēl sliktāku.

Drošvien tas būs pārāk ‘vienkāršoti’, bet es gribu teikt saviem britu draugiem – lūdzu, palieciet Eiropas Savienībā! (Ja jums interesē mani iemesli, jautājiet, un es paskaidrošu.) Jā, ES māja ir šur tur aizdegusies, bet es aicinu tās liesmas kopīgiem spēkiem dzēst. Nevis to māju vienkārši uzspridzināt!

P.S. Tiem, kas lasa angļu val., pievienoju divas saites uz interesantiem rakstiem, kurus rakstījuši cilvēki daudz gudrāki par mani. Abi autori, Maikls Šļūters un Džūliāns Čepmens, ir britu akadēmiķi un profesionāļi, kuru viedokļi gan sakrīt, gan stipri dalās. Viņi raksta no savas kristīgās izpratnes pozīcijām, un oponē viens otram ar cieņu.

Searching for my Latvian antidote to our EU ignorance

I expect next few months our European headlines will be dominated by ‘Brexit’. On June 23 the British voters will decide whether to stay in or leave the European Union. Even though the Brits are known for their stoicism and reserve, I imagine it will get quite emotive.

Well, it is emotional for everyone else watching and waiting to see what Britain decides. It literary feels like watching a family dispute and the discussions of either divorce or staying together and working through the problems. This is because the EU is a very unique union and I dare say, there is no other international organization or institution like this anywhere in the world.

The British will vote but all the rest of us will be discussing and debating and reflecting on this strange ‘phenomenon’ – the European Union. And you know what?!! I am glad we are debating because maybe… finally… many of us will start to understand what it actually is meant to be, what is it now and where do we go from here. Why our unity matters?

The journey to our current EU started in 1950. Latvia joined in 2004 together with 9 other countries. (So, 54 years after its foundations were laid.) I remember the referendum in Latvia and vaguely recall some of the debates but honestly it was not much of a debate. And not because some politicians had decided it. The people wanted it. We, citizens of Latvia, voted 67% in favor of joining the EU. Here are the votes of others who joined at that time. Estonia 67%, Lithuania 91%, Poland 77%, Czech Republic 77%, Hungary 83%, Slovakia 92%, Slovenia 90%, Malta 54%

As I see, nobody was twisting our arm. Overwhelming majority of us wanted to join and May 1, 2004 was a joyful day. I travel the world with my EU passport and lots of people envy me when they see this little document in my hand. Why do they think I am privileged to have this passport?

The BIG question – why did we want to join the EU so much? Was it the money? For many people, the most obvious answer. Who does not want to join the rich kids club, right? How can we access those big fat EU funds in Brussels, right? I think the same voices are often the loudest in screaming that the refugees or asylum seekers or any migrants only want this same money and they want to move in our rich neighborhood.

Was it the security? For us, Latvians, another obvious reason. We know that we are too small to defend ourselves from any serious global threats and we need alliance with stronger and bigger (but nice and democratic) countries.

This is a very serious question. At this very moment in Europe there is a country suffering war and conflict because of people’s desire to have a closer association with the EU and even possible membership. Ukraine is fighting a war to join the EU and the Brits are deciding whether to stay or leave.

Let me give a disclaimer… I do not think that the EU is the greatest place in the world. I do not think that it has all the answers for humanity and the best governance. I do not think that it is a ‘paradise on earth’ and I do not think – God bless the European Union and no place else!

But I do think that many of the current problems and crisis – social, political, economical – we are experiencing because we don’t know who we are. Our moral compass is not working very well or sometimes not working at all. Where is north, where is south? There are lots of things to discuss such as identity, ethnicity, nationalism and so on but first let us remind ourselves the “roots”. What was the vision behind the political and economic union that started as European Coal and Steel Community with 6 original members? Why is this vision still as relevant today as it was then?

Here is a shortcut to another blog I wrote last May Why should I care about Europe Day. It gives a very brief introduction to the foundations for European project.

This problem of ignorance about the original vision of European unity is not just Latvian. It is also Estonian, Lithuanian, Polish, Hungarian, British, Dutch… I think this is truly a European problem. If only for the sake of our friends in Ukraine who are going through a lot of suffering right now to figure out their future and want our support, let us find answers to these questions. Let us start injecting some antidote to our ignorance… quickly and in heavy doses.

*Obviously in this blog I asked many questions for reflection and discussion. It is because I intend to write more about this topic and our current EU crisis. Hope you will join the conversation and soul-searching…

CROATIA-EU-ENLARGEMENT

Croatians wave an EU flag as they celebrate the accession of Croatia to the European Union on June 30, 2013. AFP PHOTO / STRINGER

Latviski:

Paredzu, ka nākamos mēnešus mūsu Eiropas ziņu virsrakstos dominēs ‘Brexit’. 23. jūnijā britu vēlētāji un pilsoņi lems, vai palikt ES vai izstāties. Kaut arī briti slaveni ar savu stoicismu un vēso prātu, gan jau emocijas sitīs augstu vilni.

Arī mums pārējiem radīsies emocijas, vērojot un gaidot, ko briti izlems. Burtiskā nozīmē ir sajūta kā ģimenes strīdā, kur tiek lemts, vai šķirties, vai arī palikt kopā un mēģināt atrisināt visus sarežģītos mezglus. Jo Eiropas Savienība nav vienkārša. Tā ir ļoti unikāla savienība, un otras tādas organizācijas un institūcijas nav nekur citur pasaulē.

Briti lems, bet mēs visi diskutēsim, spriedīsim un pārdomāsim šo mūsdienu ‘fenomenu’ – Eiropas Savienību. Un ziniet, ko?! Tas ir ļoti labi, jo varbūt… beidzot… mēs sāksim saprast, kam šī savienība ir domāta, kāda tā ir tagad, un ko darīt tālāk. Kāpēc vispār mums ir svarīgi būt vienotiem?

Šis Eiropas vienotības projekts iesākās 1950. gadā. Latvija kopā ar vēl 9 valstīm pievienojās 2004. gadā. Tātad daudz vēlāk… 54 gadus pēc ES pamatu likšanas. Es atceros Latvijas referendumu, un pa miglu atceros debates. Ja godīgi, man tās nelikās nekādas karstās. Neatceros, ka mēs virtuvē ar draugiem sēdētu un strīdētos. Un ne tāpēc, ka politiķi jau visu izlēmuši mūsu vietā. Mēs gribējām stāties ES. Latvija nobalsoja 67% ar “JĀ”. Cik ļoti to gribēja pārējās valstis? Igaunija 67%, Lietuva 91%, Polija 77%, Čehija 77%, Ungārija 83%, Slovākija 92%, Slovēnija 90%, Malta 54%

Kā redzams, neviens mūs nespieda un nevilka ar varu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju to gaidīja ar prieku, un 2004. gada 1. maijs bija svētki. Es ceļoju pa pasauli ar savu ES pasi, un redzu, cik daudzi skatās ar zināmu skaudību uz šo mazo dokumentu manā rokā. Kāpēc viņiem liekas, ka ES pase ir tāda privilēģija?

Lielais jautājums – kāpēc mēs tik ļoti gribējām stāties šajā savienībā? Naudas dēļ? Daudziem tā liekas visloģiskākā atbilde. Kurš gan negrib iestāties bagāto klubā, vai ne? Kā lai tiek pie tiem treknajiem ES fondiem Briselē? Reizēm man liekas, ka tās pašas balsis, kam nauda pirmā vietā, tagad kliedz visskaļāk, ka bēgļi, patvēruma meklētāji vai citi migranti grib tik to naudu, tos treknos fondus un atbalstus, un turklāt vēlas ievākties mūsu bagāto rajonā. (Ko vēl sagribēs!)

Vai arī tas bija drošības dēļ? Mums, Latvijā, tas arī ir ļoti loģisks iemesls. Mēs esam pārāk mazi, lai aizstāvētos pret dažādiem globāliem satricinājumiem un draudiem, un mums jābūt aliansē ar lielākām un stiprākām (bet arī jaukām un demokrātiskām) valstīm.

Jautājums ir patiešām nopietns. Jo šajā pašā brīdī viena Eiropas valsts piedzīvo karu un ciešanas, jo tauta izrādīja vēlēšanos tuvināties Eiropas Savienībai, un pat sapņo par iestāšanos. (Par ko tad viņi cīnās?) Ukrainā ir karš, jo cilvēki grib būt savienībā un vienotībā ar pārējo Eiropu, un briti lemj, vai palikt kopā vai sķirties.

Neliela atkāpe, lai kāds mani nepārprastu… Es nedomāju, ka Eiropas Savienība ir vislabākā vieta uz pasaules. Es nedomāju, ka mums ir visas atslēgas cilvēces problēmām. Es nedomāju, ka te ir paradīze zemes virsū, un es katrā ziņā neparakstos zem attieksmes – Dievs svētī Eiropas Savienību, un nevienu citu!

Bet es esmu pārliecināta, ka viena no mūsu problēmu un patreizējās krīzes – sociālās, ekonomiskās, politiskās – saknēm ir tas, ka mēs nezinām, kas mēs esam. Mūsu morālais kompass ir krietni bojāts, vai dažreiz vispār nedarbojas. Kur ir ziemeļi, kur ir dienvidi? Daudz ko vajag pārrunāt un pārdomāt, piemēram, identitāti un nacionālismu, bet šoreiz es gribu trāpīt uz naglas, kas ir ES saknes un pamati. Kāds bija tās dibinātāju redzējums, kad pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota šī politiskā un ekonomiskā savienība? Iesākumā kā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ar 6 dalībvalstīm. Kāpēc šis redzējums ir joprojām aktuāls šodien?

Pagājšgad maijā es uzrakstīju nelielu ieskatu šajā vēsturē. “Why should I care about Europe Day” (latviskais variants vēl nav pievienots)  Atgādinot par cilvēku, kurš tiek saukts par “Eiropas tēvu”, un viņa drosmīgo redzējumu par iespēju vienot eiropiešus, pat ‘mūžīgos’ ienaidniekus.

Un vēl viens mans secinājums… Šī milzīgā problēma, ka nezinām vai esam aizmirsuši Eiropas vienotības pamatus un mērķus un redzējumu – tā nepiemīt tikai latviešiem. Tā piemīt arī igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ungāriem, arī britiem, holandiešiem, utt… Tā ir problēma visā Eiropā. Un mums ar to ir jātiek galā. Kaut vai tikai ukraiņu dēļ, kuri meklē atbildes un virzienu savas nācijas nākotnei, un gaida mūsu atbalstu. Mums vajag izplatīt antivielas pret mūsu ES nezināšanu un apjukumu… ātri un lielās devās.

*Šajā rakstā ir daudz jautājumu pārdomām un pārrunām. Tāpēc, ka es turpināšu rakstīt par ES tēmu un mūsu, eiropiešu, krīzi. Ceru, ka jūs pievienosieties šai sarunai un pašanalīzei…