Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!