Shared European identity? Being proud and embarrassed together

Recently in Amsterdam I was invited to join a small group at a local pub. I am not a fan of beer, so my choice was a glass of red wine. But the rest of my new acquaintances knew their local beers – Dutch, Belgian, German… You gather a few Europeans and they can have a whole long discussion of the flavors and origins and colors. We can get very patriotic when talking about our national exports. I guess there is no such thing as European beer.

Our group of six people was diverse – Latvian, Dutch, Greek, Belgian and Indian. Enjoying some free time after a very inspiring session and discussion on the state of Europe at a Christian forum, we were getting to know each other and asking questions about current issues in each of our countries. There were many things I learned about Greece and Belgium and the Netherlands.

One big question of the night was asked by the only non-European in our group (even though he has lived and worked in England for many years). What is a shared European identity? Is it even possible to have one? He pointed out that we were so good at describing the complicated histories and issues in our nations or even in regions within the countries. We like to defend and explain ‘our group’ to ‘others’ in case they seem ‘misinformed’ or ‘ignorant’. This is one of my favorite topics, too. Our identities!

Yes, we can be very clear on which is ‘our group’ and ‘our beer’ and ‘our borders’ but somehow we are also able to identify ourselves under this common name of “Europeans” and talk about shared values. I totally understand our friend’s question because it is difficult to explain. If we are struggling with our national identities (just ask people living in Latvia) and, in some cases, identity crisis, how can we even dream of saying that we have a common European identity?

Especially in the current political and social atmosphere in Europe where there is such a polarization to the right (those who say that every country is on its own and let’s go back to our forts and fortify them even more)  and to the left (those who say that we should have no national borders and internationalism is the future).

I realize I feel very European. When my American friends tell me, “You dress European”, I take it as a compliment. When I am in Asia, they say that I am from Europe (and not just because most people don’t know where Latvia is). I even write to my friends in Latvia and tell them when I am coming to Europe! I talk about European movies, European cities, European issues… Yes, this is my identity also!

What do I identify with? Obviously Europe has showed its best but also its worst through the history and even today. Why is it that I am not ashamed to say that I am from Europe? I think one of the big reasons is that we work hard to keep peace with each other. We have fought and hated and destroyed and we are tired of it. We have desired what others have and taken it by force and demoralized ourselves in the process and we are tired of it.

Guess what? I am not even shamed of our European Song Contest called Eurovision. Even though I get embarrassed by many of the songs and costumes and some participants. And the funny thing is that we take turns producing these ’embarrassing’ performances, so we are in the same boat. During the last contest, the event hosts reminded us that Eurovision was created in 1956 to unify continent torn apart by war and now once again Europe is facing darker times. (Again, let’s ask Ukrainians about peace and unity within the country and with their neighbor Russia)

Maybe one way we create our shared European identity is by sharing our embarrassing moments like dumb, brainless songs and by showing that we care about each others pain like supporting the story of Crimean Tatars, represented by this year’s winning song from Ukraine.

eurovision_fans_0

Eurovision Song Contest – being proud and embarrassed together (photo from the web)

Latvian:

Nesen Amsterdamā neliela draugu kompānija uzaicināja mani uz vietējo krogu. Neesmu alus cienītāja, tāpēc izvēlējos glāzi vīna. Toties mani jaunie paziņas pārzināja vietējās alus šķirnes – holandiešu, beļģu, vācu… Tā ir taisnība, ka eiropieši var ilgi un gari apspriest alus šķirņu garšu un krāsu un izcelsmi. Mēs esam lieli patrioti, kad runājam par savu nacionālo eksportu. Šeit nav tādas kategorijas kā vienkārši Eiropas alus.

Mūsu mazā kompānija bija ļoti multikulturāla – latviete, holandieši, grieķis, beļģiete un indietis. Atpūtāmies pēc garas un labi pavadītas dienas, kurā piedalījāmies kristīgā forumā, veltītam svarīgiem jautājumiem Eiropā. Varējām labāk iepazīties un pajautāt par aktualitātēm citās valstīs. Es uzzināju daudz ko interesantu par Grieķiju, Beļģiju un Nīderlandi.

Vienīgais ne-eiropietis mūsu kompānijā (kaut gan viņš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Anglijā) uzdeva vakara lielo jautājumu – kas ir Eiropas kopīgā identitāte? Vai tāda vispār ir iespējama? Viņš norādīja uz to, ka mēs tik ļoti turamies pie savām nacionālajām un etniskajām identitātēm. Mēs aizstāvam un izskaidrojam ‘savējos’, lai ‘citi’ mūs zinātu un saprastu, un lai uztvertu mūs ‘pareizi’. Man arī patīk pētīt šo tēmu. Mūsu identitātes!

Jā, mēs labi zinām, kura ir ‘mana tauta’ un ‘mans ēdiens’, un ‘mans alus’ un ‘mana vēsture’, bet tomēr mēs spējam sevi identificēt zem šī vārda ‘eiropieši’, un pat apzināmies kopīgas vērtības. Es saprotu, kāpēc mūsu paziņa no Indijas uzdeva šo jautājumu, jo Eiropas identitāte ir sarežģīta būšana. Ja mēs vēl skaidrojamies un definējam savas nacionālās identitātes (kā, piemēram, Latvijā) vai piedzīvojam identitātes krīzes, kā mēs varam runāt par kopīgu identitāti kā eiropieši?

It sevišķi patreizējā sabiedrības noskaņojumā, kad politiskie spēki velk uz pretējām pusēm. Pa labi, kur saka, ka katrai valstij jādomā tikai par sevi, un jāiet atpakaļ savos cietokšņos, un tos vēl vairāk jāstiprina. Pa kreisi, kur saka, ka valstu robežas un nācij-valstis ir savu laiku nokalpojušas, un internacionālisms ir mūsu nākotne.

Es sapratu, ka jūtos ļoti eiropeiska. Kad mani draugi Amerikā saka, ka es ģērbjos kā eiropiete, man tas ir compliments. Kad esmu Āzijā, draugi uzsver to, ka esmu no Eiropas (un ne tikai tāpēc, ka Latvija ir maza un nepazīstama). Pat draugiem Latvijā reizēm rakstu, kad braukšu uz Eiropu. Jā, Eiropa ir daļa no manas identitātes.

Ar ko tad es īsti identificējos? Skaidrs, ka Eiropā ir ar ko lepoties, bet arī daudz, no kā kaunēties un ko nozēlot – gan pagātnē, gan tagadnē. Kāpēc man nav kauns būt eiropietei? Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs tik ļoti cenšamies uzturēt mieru savā starpā. Mēs esam daudz karojuši, ienīduši viens otru un iznīcinājuši, un tas jau ir līdz kaklam. Mēs esam iekārojuši to, kas kaimiņam, un nēmuši to ar varu, un pazaudējuši paši sevi, un tas jau ir līdz kaklam.

Atzīšos, ka man nav pat kauns no Eirovīzijas dziesmu konkursa. Kaut gan varu nosarkt par daudzām dziesmām, tērpiem, šova elementiem un dažiem izpildītājiem. Smieklīgais ir tas, ka šajā ziņā visi esam līdzīgi – katra valsts ir sagādājusi šādus brīžus, ka tautiešiem gribas izslēgt televizoru vai aizbāzt ausis. Šī gada finālā vakara vadītāji atgādināja, ka “Eirovīzija tika radīta 1956. gadā, lai palīdzētu vienot kontinentu, kuru bija sašķēlis karš, un šodien Eiropa atkal skatās acīs tumsai” (cilvēki Ukrainā var pastāstīt, ko šie vārdi ‘miers’ un ‘vienotība’ nozīmē viņiem gan iekšējās, gan ārējās attiecībās)

Tātad viens no veidiem, kā mēs radām savu kopīgo Eiropas identitāti ir kopīgi pasmieties par savām smieklīgajām, dumjajām dziesmām, bet arī kopīgi skumt par citu sapēm, un tāpēc tik augstu novērtēt Ukrainas dziesmu par Krimas tatāru traģisko vēsturi.

Inspired by the World’s Most Liberal City

Arriving at Schiphol airport in Amsterdam can be exciting and also overwhelming for it is three-in-one. Airport, shopping mall and train station. Leaving the customs area, you enter a very busy arrival hall. Straight from the airplane to the shopping plaza and straight to the trains located underneath.

I speak English and have traveled a lot but even I get overwhelmed with all the choices to make. Self-serve kiosks and other conveniences somehow make it more stressful. I always think, “what if I was an old lady from India who does not speak English?” Forget India… even my mom would have felt lost in this high efficiency world.

I spent two days in Amsterdam but did not see much of the city. “Next time”, I comforted myself since I came to attend the State of Europe Forum which is held annually in the  EU presiding country. Last year it was Latvia; this year Netherlands. (The rotating EU presidency goes for 6 months. Yes, my American friends, EU is visionary but complicated with 28 nations.) The forum is held on Europe Day, May 9, and you can see my post from last year talking about the story of Europe Day.

State of Europe Forum promotes a dialogue on Europe today in the light of the vision of Robert Schuman for a community of peoples deeply rooted in Christian values.  Lots of great professional and academic content, lots of great discussions and opportunity to network. I was inspired, challenged and motivated.

The venue of the Forum was so cool. Zuiderkerk was the city’s first church built specifically for Protestant services. Constructed between 1603 and 1611, the church played an important part in the life of Rembrandt and was the subject of a painting by Claude Monet.

This year’s theme was The Paradox of Freedom. Key topics included Refugees in Europe, Security and Terrorism and Reframing the EU.  Yes, this is the age old question how freedom works because it certainly needs boundaries. Your freedom should not hurt my freedom and vice versa. For example, we live in a free market society but how free is this market? One of the devotions reminded us that “freedom to buy and sell without restrictions leads to buying and selling human beings.”

Amsterdam, the so called ‘world’s most liberal city’, has an amazing story of freedom. Especially the 16th and 17th century, the Golden Age. From William of Orange to Modern Devotion Movement to Erasmus (whose translation of the Bible prepared the way for Reformation) to Baruch Spinoza. Amsterdam was a haven and destination for people fleeing religious persecution – Jews from Iberia, Huguenots from France, Flemish, Wallonians, English dissenters… the city attracted many groups searching for economic, political and religious freedom.

Of course, we all know that unrestrained freedom has its evil side. Including slave trade which was also a part of Amsterdam’s economic boom during the Golden Age.

Nothing could capture these reflections better then listening to a local African choir inside Zuiderkerk, singing the famous Gospel tune:

Free at last, free at last
I thank God I’m free at last
Free at last, free at last
I thank God I’m free at last

 

P1120271

Opening celebration at Zuiderkerk (photo by Cedric Placentino)

Latvian:

Ielidošana Amsterdamas lidostā ir gan patīkama, gan uztraucoša, jo te nav tikai lidosta. Te ir gan lidosta, gan iepirkumu centrs, gan vilcienu stacija. Iznākot no muitas, nokļūstu lielā burzmā un troksnī.  Liekas, ka pa taisno no lidmašīnas esmu ienākusi Centrālajā stacijā.

Pat ar angļu valodas prasmēm un ceļotājas pieredzi te var apjukt. Pašapkalpošanās kioski un citas ‘ērtības’ reizēm dzīvi tikai sarežģī, un rada lieku stresu. Iedomājos, ja būtu veca tantiņa no Indijas, kura nerunā angliski. Kāda tur Indija… pat mana mamma apmaldītos šajā ātrajā un ērtajā pasaulē.

Amsterdamā pavadīju divas dienas, bet nesanāca apskatīt pilsētu, jo šoreiz bija cits brauciena mērķis. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau šeit vēl atgriezīšos. Biju atbraukusi piedalīties forumā “Stāvoklis Eiropā”, kas katru gadu notiek ES Padomes prezidentūras valstī. Pagājšgad forums bija Latvijā, šogad Nīderlandē. Datums gan katru gadu viens un tas pats. 9. maijs jeb Eiropas diena, par kuru rakstīju agrāk.

Forums “Stāvoklis Eiropā” piedāvā dialogu starp kristīgiem dažādu profesiju pārstāvjiem un vadītājiem. Sarunas galvenā tēma ir patreizējais stāvoklis Eiropā, ņemot vērā Roberta Šūmana redzējumu par ‘tautu kopienu, kas ir dziļi sakņota kristīgās vērtībās’. Daudz profesionāļu un akadēmiķu, daudz labu paneļdiskusiju un daudz iespēju sadarboties. Mani šis forums gan iedvesmoja, gan izaicināja vairākus manus pieņēmumus, gan motivēja tālakai darbībai.

Pati norises vieta arī bija iedvesmojoša. ‘Zuiderkerk’ bija pilsētas pirmais dievnams, celts konkrēti protestantu draudzei. Celtniecība ilga no 1603. līdz 1611. gadam, un dievnams ir ap stūri no Rembranta mājas. Tāpēc Rembrantam šī bija svarīga vieta, un arī Klods Monē to ir iemūžinājis gleznā.

Šogad foruma tēma bija Brīvības Paradoks, un īpaša uzmanība tika veltīta bēgļu krīzei Eiropā, terorisma un drošības jautājumiem and Eiropas Savienības pārvērtēšanai. Kopš cilvēces iesākumiem svarīgais jautājums par brīvību un tās robežām. Jo tava brīvība nedrīkst darīt pāri manai brīvībai un otrādāk. Kaut vai fakts, ka dzīvojot brīvā tirgus sabiedrībā, redzam, ka šis tirgus nav nemaz tik brīvs. Vienā no svētbrīžiem tika atgādināta patiesība, ka “brīvība pirkt un pārdot bez ierobežojumiem noved līdz cilvēku pirkšanai un pārdošanai.”

Amsterdama tiek dēvēta par pasaules visliberālāko pilsētu, taču tai ir apbrīnojama vēsture, kas palīdz saprast daudzus brīvības pamatus. It sevišķi 16. un 17. gadsimts, tā sauktais Zelta Laikmets. Gan Orānijas Vilhelms; gan Jaunā Pielūgsmes Kustība; gan teologs un domātājs Erasms, kura Bībeles tulkojums sagatavoja ceļu Reformācijai; gan filozofs Baruhs Spinoza. Amsterdama bija patvēruma vieta, uz kuru pārcēlās savas pārliecības un reliģijas dēļ vajātie – jūdi no Ibērijas pussalas, hugenoti no Francijas, flāmi, valoņi, angļu protestanti… pilsēta pievilka ar savu toleranci un ekonomisko, politisko un reliģisko brīvību.

Protams, mes zinām, ka šai brīvībai bija ļaunā ēnas puse. Ieskaitot verdzību un cilvēku tirdzniecību, kas veicināja ekonomisko izaugsmi tajā pašā Zelta laikmetā.

Tāpēc mani ļoti iespaidoja atklāšanas vakars un vietējais koris, kurā dziedāja āfrikāņu izcelsmes holandietes. Vecajā un skaistajā Zuiderkerk dievnamā skanēja senais un pazīstamais gospelis:

Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs
Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs

 

The perks of being curious

Sitting between two total strangers, I am always grateful for being a small person. Especially on a budget airline with very small seats.

This time on my right was an American middle aged guy who was dressed for a business trip and on my left was a young Asian guy who was obviously a Buddhist monk. We were flying from Boston to Minneapolis and I was determined to get some sleep. It had been a very long day and my third flight already. While getting settled in our seats, I was the only one who was not on the phone checking messages and Facebook and I took it as a ‘good sign’ that nobody is interested in talking.

I glanced at the young monk with his iPhone and thought about the changing times and changing paradigms.  Talk about breaking stereotypes…

Suddenly the American man asked me some polite questions. Meanwhile I was curious about the monk and finally asked him about his red robe. It was a different colour then the ones in Thailand and he explained the Mahayana school which is mostly practiced by Tibetan Buddhists. He was from Taiwan, living in India and traveling to Minnesota to do some translation work.

So, here we were ‘united nations’ from Latvia, Taiwan and USA. Crammed together in a very small space, sharing all the conveniences and inconveniences of inexpensive air travel. The American became very thoughtful and then asked us both, “What do people around the world think about America now?”

Such a broad and vague question but I knew what he wanted to know. He did not want to know what people think about American clothes, hairstyles, history, holidays, work habits or movies. Between the lines, he wanted to know what ‘outsiders’ think about American foreign policies. He looked concerned and also puzzled.

Actually my answer was as vague and general as his question because during the conversation I realized that he was not a good listener. He would jump from question to question and then sigh and become uninterested. The Taiwanese monk, on the other hand, gave a very enthusiastic answer, explaining the geopolitical issues and how the US and Japan are the best and closest allies for Taiwan.

Also, the monk started talking about the values of respect and honor and how his Buddhist religious garments were made by a Muslim tailor. He said that there are good and bad people everywhere but there is much more good in the world than the bad. I could not have said it any better.

I noticed that the American passenger’s curiosity had limits. He admitted he had not traveled outside the US and had never been to Europe or Asia. He also did not seem interested in going even though he had the means.

So, here is an observation. I think that one of the big problems is that we think of international relations as “foreign” and “policies”. It is ‘us’ dealing with ‘them’ and ‘our politics’ versus ‘their politics’. “Foreign” often sounds strange and distant. And it will stay foreign and distant to this man unless he is willing to be much more curious about the world and actually go to other countries and meet more people face to face. Certainly the privilege of his passport allows it.

Much better question to ask is –  how are we, Americans, relating to you? The same as I need to ask – how are we, Latvians, relating to you? A friend of mine, Jeff Fountain, writes that “nations can find meaning in being rightly related to other nations, just as is true for us as individual persons.”

Let’s be very curious about each other…

International Airport Departures Board

Places to go and people to meet…

Latviski:

Iespiesta starp diviem svešiniekiem, priecājos, ka esmu tik maziņa. Īpaši izmantojot lētu aviokompāniju ar maziem sēdekļiem.

Man pa labi apsēdās amerikānis pusmūža gados, kas atgriezās mājās no biznesa brauciena. Pa kreisi iekārtojās jauns džeks ar aziātiskiem sejas vaibstiem, ģērbies kā budistu mūks. Lidojām no Bostonas uz Mineapoli, un man ļoti gribējās gulēt. Kā nekā, jau trešais lidojums vienā dienā. Iekārtojoties lidmašīnā, mani blakussēdētāji bija pārāk aizņemti ar saviem tālruņiem, un es to uztvēru kā ‘labu zīmi’, ka neviens negribēs sarunāties.

Pašķielēju uz jaunā džeka pusi, un pasmaidīju par mainīgo pasauli un mainīgajiem uzskatiem. Budistu mūks ar iPhone…

Pēkšņi amerikānis nolēma būt pieklājīgs amerikāņu gaumē un uzdeva dažus jautājumus. Mani tomēr vairāk interesēja tas mūks, un beidzot saņēmos pajautāt, kādas krāsas mantija viņam mugurā. Zināju, ka Taizemes mūki velk oranžas mantijas, bet viņam bija tumši sarkana ar zilu apmalīti. Puisis sāka skaidrot, ka seko Tibetas skolai, kas ir Mahajāna budisma novirziens. Viņš pats bija no Taivānas, dzīvo Indijā, bet atbraucis uz ASV kā tulks.

Te nu mēs bijām kopā ‘apvienotās nācijas’ no Latvijas, Taivānas un ASV. Iespiesti mazajās sēdvietās un izbaudot lēto lidojumu ērtības un neērtības. Amerikānis palika tāds domīgs un tad jautāja mums abiem, ko šobrīd cilvēki pasaulē sakot par ASV?

Tik izplūdis jautājums, bet es sapratu, ko viņš grib zināt. Viņam neinteresēja, ko cilvēki domā par amerikāņu modi, frizūrām, vēsturi, svētkiem, darba tikumu vai filmām. Pat neprecizējot bija skaidrs, ka viņš jautā par Amerikas ārlietu politiku. Ar tādu norūpējušos skatienu.

Mana atbilde bija tikpat izplūdusi, kā viņa jautājums, jo es novēroju, ka viņš neprot klausīties. Viņam jautājumi lēkāja uz visām pusēm, un tajā pašā laikā viņš ātri zaudēja interesi, ja nebija ‘gaidītā’ atbilde. Puisis no Taivānas gan atbildēja ļoti dedzīgi, un izskaidroja, ka ģeopolitisko un vēsturisko iemeslu dēļ ASV un Japāna ir galvenie un svarīgākie Taivānas sabiedrotie.

Vēl mūks sāka runāt par to, ka mums vajag vairāk cienīt vienam otru, ieskaitot cilvēku reliģiskos uzskatus. Kā piemēru viņs minēja savu drēbnieku, kas šujot viņa klostera budistu mūkiem mantijas, lai gan pats esot musulmanis. Visur ir labi un slikti cilvēki, bet labais un skaistais pasaulē ir vairākumā. Man atlika vienīgi piekrist.

Es sapratu, ka amerikāņa ‘ziņkārībai’ ir robežas. Viņš atzinās, ka neesot ceļojis ārpus valsts, un neesot bijis ne Eiropā, ne Āzijā. Izklausījās, ka viņam nav pat vēlēšanās ceļot. Kaut gan viņa pase, un drošvien arī ienākumi dod šīs privilēģijas un iespējas.

Pēc sarunas man radās secinājums par vienu no mūsu visu problēmām. Ja mēs runājam nevis par starpvalstu attiecībām, bet par “ārlietām”, tad arī bieži paliekam šajās kategorijās – “ārējās” un “lietas”. Tad nostiprinās “mēs” un “viņi” un “mūsu politika” pret “viņu politiku”. “Ārējais” izklausās kā kaut kas svešs un tāls. Un starp mums ir jākārto kaut kādas “lietas”.

Šim vīrietim tas viss arī paliks tāls un svešs, ja viņš nekļūs vēl vairāk zinātkārs, un mazliet nepabraukās pa pasauli, lai satiktu citus aci pret aci. Ja idejas paliks ideju līmenī, bet bez cilvēka sejas.

Daudz labāk būtu uzdot šādus jautājumus – kā mēs, amerikāņi, pret jums izturamies? Kādas mums ir attiecības? Tāpat kā man ir jājautā – kā mēs, latvieši, pret jums izturamies? Man pazīstams vēsturnieks Džefs Fountans raksta, ka “nācijas iegūst savu patieso jēgu pareizās attiecībās ar citām nācijām, tāpat kā tas notiek mūsu personīgajās dzīvēs.”

Tāpēc būsim daudz ziņkārīgāki…

 

 

 

 

Still learning to be free and independent

How many ‘Independence Days’ do you celebrate? Or do you even have one? Latvia has two! The first is November 18 when we celebrate the original proclamation of Independence of 1918. The second is May 4 when we celebrate the proclamation of Restoration of Independence in 1990.

Independent from what?! First time from Russian Empire. Second time from the USSR (United Socialist Soviet Republics). Even though November 18 is the most significant national holiday, there are not many people left who could remember the original events. Even my grandmother who is 92 years old, was born a few years later.

But majority Latvians remember May 4, 1990. While spending last two weeks in the US, I have enjoyed watching a CNN special called “The Eighties”. What a cool decade! I used to think of ’80s as something I would rather forget. Like my big permed hair, my ugly glasses, the funny clothes and lots of pretentious music. I used to think my ‘real life’ began in the ’90s with much better fashion and great alternative bands. I was proud to belong to Generation X and listen to grunge. Still love Eddie Vedder from “Pearl Jam”

Now I look back and I realize what a privilege I have had. Events like these only happen once. The demonstrations, the speeches, the songs, the popular movement… the emotion and power and passion and joy. You could ask most Latvians, “where were you on May 4, 1990?” and get lots of great stories.

Today I am not thinking about 26 years ago, though. I am thinking about ‘freedom’ and ‘independence’. Yes, we regained national freedom but the freedom of mind, heart, soul and will is not a one day event. We are still learning to be free… I am still learning to be free. We relearn the forgotten truths, we unlearn the lies, we learn the unfamiliar paths.

We are still relearning “democracy” and “civil society”. We are still unlearning “duplicity” and “not taking responsibility”. We are still learning “initiative” and “solidarity”.

Maybe it is a blessing in disguise to be a small nation that still feels so young. I don’t mean demographically:( We have enjoyed a steep learning-curve and at the same time have some excuses for our failures. There is still so much we either don’t know or don’t practice. And we don’t have ‘democracy fatigue’ because we have not had ‘too much’ of it yet.

Freedom is not easy. In many ways it is easier to be told what to think and what to do. It is easier to live in a power pyramid where you can worry only about yourself and your own interests. It is easier to be an object versus a subject.

I choose to live as a subject with God who is the origin of all our freedoms, including the freedom of will and thought and expression. To me, it is a life worth living but never easy…

80s

Simple Minds were singing “Don’t you forget about me… ” Who can forget the ’80s?

Latviski:

Esmu tā pieradusi, ka Latvijā svinam ‘neatkarību’ gan 18. novembrī, gan 4. maijā, ka vienmēr mazliet apjūku, ja esmu valstī, kur tādu svinību nav vispār. Piemēram, Taizemē vai Krievijā. Tad sāku domāt, cik dažādi veidojas mūsu nacionālās un valstiskās identitātes.

Pēdējā laikā daudz dažādu apaļu gadaskaitļu. 25 gadi kopš… 30 gadi kopš… un daudz visādu atmiņu. Visu laiku ir ko atcerēties. Protams, atceros arī 1990. gada 4. maiju. Gan cilvēku pūli Daugavmalā, gan radio klausīšanos, gan Augstākās Padomes balsu skaitīšanu un pēc tam lielās gaviles un neaprakstāmo prieku. Kad pat vēsie latvieši krīt viens otram ap kaklu.

Pēdējās divas nedēļas ciemojos ASV un skatos interesantu CNN raidījumu sēriju par 80’tajiem gadiem. Tā tiešām bija īpaša desmitgade! Agrāk centos pēc iespējas ātrāk aizmirst to laiku, jo uzreiz iedomājos savu lielo frizūru ( lokainos matos vēl likt ilgviļņus!), jocīgo modi un cukuraino mūziku. Uzskatīju, ka mana ‘īstā dzīve’ sākās 90’to gadu sākumā, kad radās man vismīļākais ģērbšanās stils un vislabākās alternatīvā roka grupas ar sava veida izaicinošu vēstījumu. ASV mūsu paaudzi nosauca par ‘Paaudzi X’, kura bija nezināma, tolaik vēl neizprasta. Joprojām fanoju par Ediju Vederu no “Pearl Jam”…

Šodien domāju par ‘brīvību’ un ‘neatkarību’. Jā, mēs atguvām valsts neatkarību, bet neatkarīgu gribu, prātu, sirdi un dvēseli nevar iegūt vienā dienā. Mēs joprojām mācāmies būt brīvi… es joprojām mācos būt brīva. Mums bija jāmācās no jauna kādas aizmirstas patiesības, bija jāmācās nemelot un jamācās iemīt jaunus ceļus.

Mēs joprojām atjaunojam “demokrātisku garu” un “pilsonisku sabiedrību”. Mēs joprojām attīrāmies no “divkosības” un “atbildības novelšanas”. Mēs joprojām mācāmies “ķerties pie lietas” un “nest nastas kopā”. Ne tikai lokāli, bet arī globāli.

Varbūt tā ir mūsu apslēptā svētība – būt jaunai valstij (tikai ne demogrāfiskajā ziņā). Esam tik strauji auguši, un vēl varam attaisnoties par daudzām kļūdām, sakot, ka neesam ‘pieredzējuši’. Vēl daudz ko apgūstam, un daudz ko darām tikai vārdos, ne darbos. Un vēl mūs nav piemeklējis “nogurums no demokrātijas”, jo neesam to pietiekami baudījuši.

Būr brīvam nav viegli. Kādā ziņā ir pat vieglāk dzīvot tai varas piramīdā, kur tu ne par ko neatbildi un vari rūpēties tikai par sevi un savējiem. Kur vari būt tas, ar kuru kaut kas notiek, nevis tas, kurš pats rada šos notikumus.

Es izvēlos radīt kopā ar Dievu, kurš ir visu mūsu brīvību avots. Ieskaitot gribas, domu un runas brīvību. Tā ir vērts dzīvot, bet nav viegli…