Recently in Amsterdam I was invited to join a small group at a local pub. I am not a fan of beer, so my choice was a glass of red wine. But the rest of my new acquaintances knew their local beers – Dutch, Belgian, German… You gather a few Europeans and they can have a whole long discussion of the flavors and origins and colors. We can get very patriotic when talking about our national exports. I guess there is no such thing as European beer.

Our group of six people was diverse – Latvian, Dutch, Greek, Belgian and Indian. Enjoying some free time after a very inspiring session and discussion on the state of Europe at a Christian forum, we were getting to know each other and asking questions about current issues in each of our countries. There were many things I learned about Greece and Belgium and the Netherlands.

One big question of the night was asked by the only non-European in our group (even though he has lived and worked in England for many years). What is a shared European identity? Is it even possible to have one? He pointed out that we were so good at describing the complicated histories and issues in our nations or even in regions within the countries. We like to defend and explain ‘our group’ to ‘others’ in case they seem ‘misinformed’ or ‘ignorant’. This is one of my favorite topics, too. Our identities!

Yes, we can be very clear on which is ‘our group’ and ‘our beer’ and ‘our borders’ but somehow we are also able to identify ourselves under this common name of “Europeans” and talk about shared values. I totally understand our friend’s question because it is difficult to explain. If we are struggling with our national identities (just ask people living in Latvia) and, in some cases, identity crisis, how can we even dream of saying that we have a common European identity?

Especially in the current political and social atmosphere in Europe where there is such a polarization to the right (those who say that every country is on its own and let’s go back to our forts and fortify them even more)  and to the left (those who say that we should have no national borders and internationalism is the future).

I realize I feel very European. When my American friends tell me, “You dress European”, I take it as a compliment. When I am in Asia, they say that I am from Europe (and not just because most people don’t know where Latvia is). I even write to my friends in Latvia and tell them when I am coming to Europe! I talk about European movies, European cities, European issues… Yes, this is my identity also!

What do I identify with? Obviously Europe has showed its best but also its worst through the history and even today. Why is it that I am not ashamed to say that I am from Europe? I think one of the big reasons is that we work hard to keep peace with each other. We have fought and hated and destroyed and we are tired of it. We have desired what others have and taken it by force and demoralized ourselves in the process and we are tired of it.

Guess what? I am not even shamed of our European Song Contest called Eurovision. Even though I get embarrassed by many of the songs and costumes and some participants. And the funny thing is that we take turns producing these ’embarrassing’ performances, so we are in the same boat. During the last contest, the event hosts reminded us that Eurovision was created in 1956 to unify continent torn apart by war and now once again Europe is facing darker times. (Again, let’s ask Ukrainians about peace and unity within the country and with their neighbor Russia)

Maybe one way we create our shared European identity is by sharing our embarrassing moments like dumb, brainless songs and by showing that we care about each others pain like supporting the story of Crimean Tatars, represented by this year’s winning song from Ukraine.

eurovision_fans_0

Eurovision Song Contest – being proud and embarrassed together (photo from the web)

Latvian:

Nesen Amsterdamā neliela draugu kompānija uzaicināja mani uz vietējo krogu. Neesmu alus cienītāja, tāpēc izvēlējos glāzi vīna. Toties mani jaunie paziņas pārzināja vietējās alus šķirnes – holandiešu, beļģu, vācu… Tā ir taisnība, ka eiropieši var ilgi un gari apspriest alus šķirņu garšu un krāsu un izcelsmi. Mēs esam lieli patrioti, kad runājam par savu nacionālo eksportu. Šeit nav tādas kategorijas kā vienkārši Eiropas alus.

Mūsu mazā kompānija bija ļoti multikulturāla – latviete, holandieši, grieķis, beļģiete un indietis. Atpūtāmies pēc garas un labi pavadītas dienas, kurā piedalījāmies kristīgā forumā, veltītam svarīgiem jautājumiem Eiropā. Varējām labāk iepazīties un pajautāt par aktualitātēm citās valstīs. Es uzzināju daudz ko interesantu par Grieķiju, Beļģiju un Nīderlandi.

Vienīgais ne-eiropietis mūsu kompānijā (kaut gan viņš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Anglijā) uzdeva vakara lielo jautājumu – kas ir Eiropas kopīgā identitāte? Vai tāda vispār ir iespējama? Viņš norādīja uz to, ka mēs tik ļoti turamies pie savām nacionālajām un etniskajām identitātēm. Mēs aizstāvam un izskaidrojam ‘savējos’, lai ‘citi’ mūs zinātu un saprastu, un lai uztvertu mūs ‘pareizi’. Man arī patīk pētīt šo tēmu. Mūsu identitātes!

Jā, mēs labi zinām, kura ir ‘mana tauta’ un ‘mans ēdiens’, un ‘mans alus’ un ‘mana vēsture’, bet tomēr mēs spējam sevi identificēt zem šī vārda ‘eiropieši’, un pat apzināmies kopīgas vērtības. Es saprotu, kāpēc mūsu paziņa no Indijas uzdeva šo jautājumu, jo Eiropas identitāte ir sarežģīta būšana. Ja mēs vēl skaidrojamies un definējam savas nacionālās identitātes (kā, piemēram, Latvijā) vai piedzīvojam identitātes krīzes, kā mēs varam runāt par kopīgu identitāti kā eiropieši?

It sevišķi patreizējā sabiedrības noskaņojumā, kad politiskie spēki velk uz pretējām pusēm. Pa labi, kur saka, ka katrai valstij jādomā tikai par sevi, un jāiet atpakaļ savos cietokšņos, un tos vēl vairāk jāstiprina. Pa kreisi, kur saka, ka valstu robežas un nācij-valstis ir savu laiku nokalpojušas, un internacionālisms ir mūsu nākotne.

Es sapratu, ka jūtos ļoti eiropeiska. Kad mani draugi Amerikā saka, ka es ģērbjos kā eiropiete, man tas ir compliments. Kad esmu Āzijā, draugi uzsver to, ka esmu no Eiropas (un ne tikai tāpēc, ka Latvija ir maza un nepazīstama). Pat draugiem Latvijā reizēm rakstu, kad braukšu uz Eiropu. Jā, Eiropa ir daļa no manas identitātes.

Ar ko tad es īsti identificējos? Skaidrs, ka Eiropā ir ar ko lepoties, bet arī daudz, no kā kaunēties un ko nozēlot – gan pagātnē, gan tagadnē. Kāpēc man nav kauns būt eiropietei? Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs tik ļoti cenšamies uzturēt mieru savā starpā. Mēs esam daudz karojuši, ienīduši viens otru un iznīcinājuši, un tas jau ir līdz kaklam. Mēs esam iekārojuši to, kas kaimiņam, un nēmuši to ar varu, un pazaudējuši paši sevi, un tas jau ir līdz kaklam.

Atzīšos, ka man nav pat kauns no Eirovīzijas dziesmu konkursa. Kaut gan varu nosarkt par daudzām dziesmām, tērpiem, šova elementiem un dažiem izpildītājiem. Smieklīgais ir tas, ka šajā ziņā visi esam līdzīgi – katra valsts ir sagādājusi šādus brīžus, ka tautiešiem gribas izslēgt televizoru vai aizbāzt ausis. Šī gada finālā vakara vadītāji atgādināja, ka “Eirovīzija tika radīta 1956. gadā, lai palīdzētu vienot kontinentu, kuru bija sašķēlis karš, un šodien Eiropa atkal skatās acīs tumsai” (cilvēki Ukrainā var pastāstīt, ko šie vārdi ‘miers’ un ‘vienotība’ nozīmē viņiem gan iekšējās, gan ārējās attiecībās)

Tātad viens no veidiem, kā mēs radām savu kopīgo Eiropas identitāti ir kopīgi pasmieties par savām smieklīgajām, dumjajām dziesmām, bet arī kopīgi skumt par citu sapēm, un tāpēc tik augstu novērtēt Ukrainas dziesmu par Krimas tatāru traģisko vēsturi.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s