I am from a city that still has cobblestone streets. These roads in Riga are not the most comfortable for riding a bicycle or walking with high heel shoes (women in Latvia do it anyway) but they are beautiful. The old stones make you think of previous generations, even centuries and people who walked here. If only these cobblestones could speak…

Some cobblestones have spoken to me. Not in Riga, though, but in the German city of Hannover. These special stones are a part of memorial art project called Stolpersteine” or literary “a stumbling stone or block. Stolpersteins are small, cobblestone-sized memorials for victims of National Socialism. It is a project by German artist, Gunter Demnig, who remembers individual victims of Nazism by installing commemorative brass plaques in the pavement in front of their last address of choice.

The ‘stumbling stone’ is slightly raised to “trip up the passerby” and draws attention. I stood on the street in Hannover and looked at these stones. Each stone begins with the phrase “Here lived…” and gives the name of the person who used to lived there. Used to live! Not anymore…

This project has gone beyond Germany where thousands of these ‘stumbling stones’ are placed. You can find these in Austria, Hungary, The Netherlands, France, Belgium, Russia, Ukraine, Belarus, Italy, Norway and others. 18 countries all together which makes it the world’s largest memorial. In August of 2016 there will be a ceremony in Lithuania. While the majority of the stones commemorate the Jewish victims, there are also memorials to Sinti and Romani people, physically and mentally disabled, Christians and Jehovah’s Witnesses, black people, homosexuals.

No memorial ‘stumbling stones’ in Latvia yet but we could place thousands. I once walked around the neighborhood which was Riga Jewish Ghetto in 1941 during the German occupation. I imagined the fences around these city blocks and those people of Latvia who were put ‘inside’ the ghetto and those who were lucky to be ‘outside’. Most of the streets and buildings have not changed much; even many old wooden ones are still standing. The old Hebrew cemetery was bulldozed over during the Soviet period and now is just a park.

There are the streets and cobblestones that witnessed people being marched down to Rumbula forest where in just two days – November 30, 1941 and December 8, 1941 – most of the people from Riga Ghetto were killed. About 24,000 Jews from Latvia and 1,000 from Germany.

I knew many of these facts but on that day in Hannover I could not ignore these small stones in the pavement. It would be so easy to miss but how can you step over it once you notice? If I was to step over, it would make me stumble. When the stone in Germany tells me a story that ends in Latvia…

“Here lived… Born on… Deported… Died in Riga”

Gustav_Rüdenberg_Jg._1868_Deportiert_15.12.1941_Tod_in_Riga_Elsbeth_Salmony_Jg._1886_Stolpersteine_Podbielskistraße_36_Hannover_List

‘Stolperstein’ or ‘stumbling stone’ in Hannover, Germany

Latvian:

Man patīk, ka Rīgā vēl ir bruģa ielas. Riteņiem un augstiem papēžiem varbūt gan nepatīk, bet toties ir skaisti un senatnīgi. Bruģis liek aizdomāties par pagātni, par cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm, kas pa to ir staigājuši. Ja akmeņi spētu runāt… un akmeņi to spēj.

Mani uzrunāja bruģakmeņi Vācijas pilsētā Hanoverē. Tie ir ļoti īpaši akmeņi, kas radīti vēsturiskās atmiņas un mākslas projektā “Stolpersteine” jeb tulkojumā “Klupšanas akmeņi. Tie ir maza bruģakmeņa lielumā, izgatavoti no vara, un veltīti Nacionālā Sociālisma upuru piemiņai. Šī projekta autors ir vācu mākslinieks Gunters Demnigs, kurš nolēma godināt individuālu cilvēku piemiņu, novietojot šos akmeņus viņu pēdējās ‘brīvprātīgās’ dzīvesvietas priekšā.

“Klupšanas akmens” ir ar mazliet paceltu virsmu, lai garāmgājējs varbūt aizķertu kāju, apstātos un padomātu. Tik daudzas metaforas zem šī vārda “klupšanas akmens”. Mēs to lietojam, kad runājam par kādu potenciālu problēmu, kuru nedrīkst ignorēt. Parasti šis klupiens atklāj mūsu pašu problēmas. Patiesību par to, kas mēs esam, un kā reaģējam uz dzīvi, uz lietām, uz cilvēkiem, kuri liek mums “klupt”. Lai kā censtos šai “problēmai” pārkāpt pāri.

Uz mazajiem vara bruģakmeņiem ir iegravēta pavisam īsa informācija, kas iesākas ar vārdiem “Šeit dzīvoja…” Kādreiz dzīvoja, bet vairāk nedzīvo.

Šis piemiņas projekts ir izgājis ārpus Vācijas robežām, un tūkstošiem ‘klupšanas akmeņu’ ir uzstādīti Austrijā, Nīderlandē, Francijā, Beļģijā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Norvēģijā… kopumā 18 valstīs, kas to padara par lielāko memoriālu pasaulē. 2016. gada augustā pievienosies arī Lietuva. Iegravētos bruģakmeņus var pasūtīt par 120 eiro. Kaut gan lielākā daļa ir veltīti upuriem no ebreju kopienas, ir uzstādīti arī akmeņi romu jeb čigānu tautības cilvēkiem, kristiešiem un Jehovas lieciniekiem, cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, melnādainiem, homoseksuāliem.

Latvijā vēl šie “klupšanas akmeņi” nav uzstādīti, kaut gan varētu būt tūkstošiem. Pirms dažiem gadiem padzīvoju Maskavas forštatē un kārtīgi izstaigāju bijušā Rīgas ebreju geto rajonu. Vācu okupācijas laikā bija Lielais, pēc tam tika izveidots Mazais geto. Atradu robežas un gāju – pa Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lauvas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielām. Centos iedomāties šo rajonu apjoztu ar dzeloņdrāšu sētu un tos cilvēkus, kuri bija “iekšpus” sētas un “ārpus” tās. Kas es būtu bijusi? Garāmgājēja, kaimiņiene, novērotāja? Kas nofilmē ar savu viedtālruni?

Ir ielas, kur liekas, nekas daudz nav mainījies. Vēl stāv vecās koka mājas, vēl tas pats bruģis. Senā ebreju kapsēta padomju laikos tika nolīdzinata ar buldozeri, un tagad tur ir parks. Bet visgrūtāk bija iet pa ielām, kas ved uz Rumbulas mežu. Divu dienu laikā – 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī – Rumbulā tika nošauti lielākā daļa Rīgas geto cilvēku. Apmēram 24,000 Latvijas ebreju un kāds tūkstotis no Vācijas atvesto.

It kā zināma vēsture, bet tik daudz nezināmas lietas, kad skaitļi pārvēršas par vārdiem un sejām un kaimiņiem. Es, piemēram, agrāk nezināju, kur kara laikā atradās Rīgas geto. Nezināju, cik daudzi tūkstoši ebreju no citām Eiropas valstīm tika atsūtīti uz Latviju un nogalināti mūsu mežos.

Todien Hanoverē es nevarēju ‘neredzēt’ tos mazos bruģakmeņus uz ietves. Tik viegli nepamanīt un uzkāpt virsū vai pārkāpt pāri… bet var arī paklupt. Varbūt vajag paklupt.

“Šeit dzīvoja… Dzimis… Deportēts… Miris Rīgā”

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s