Should I hang out with “wrong Christians”?

“There are some people I would rather avoid and never interact with. I wish they would not speak in public or social media. I wish they would just be quiet and keep their thoughts to themselves. And I wish they did not broadcast themselves as “Christians” because I do not want to be associated with them. Don’t they realize how difficult it will be for me to explain to my friends that this is not “Christianity” the way I see it?”

I confess … I am quoting myself. Just a short version of my thoughts at different times and in various situations. Or the conversations I have had where two or more of us will discuss someone else and happily agree that we are “not like them”. Since we “see more clearly”, we “understand God better”, we “interpret the Bible more correctly”, we are not “narrow minded” and obviously more “humble and self critical.”

In those moments I would say that I was concerned about the reputation of Christianity as a global religion or that I was concerned about a reputation of particular local church. Or that I was concerned about the reputation of Christians in Latvia. But I have come to realize that it often boils down to one thing only – I am concerned about my own reputation. My own PR or ‘public relations’ image.

Sociologists explain this urge to “bask in reflected glory” by associating with high-status people and “cut off reflected failure” by distancing ourselves from losers. Of course, I want to be associated with Mother Theresa and Martin Luther King Jr and Desmond Tutu and I want to distance myself from… sorry, I won’t name them.

There are lots of identities, ideas, practices, political views and current issues that divide us. From theology, ethnicity, race, culture to gender issues (like women in church leadership), sexual orientation (LGBT), family, immigration, refugees… One “hot topic” replaces another and Christians engage as much as anyone else. On some topics we are gentle and rational and other times we are hostile, angry and irrational. Plenty of reasons to “Unfriend” and “Unfollow” people on social media!

I would even say that I was concerned about Jesus reputation. The question is – how concerned was Jesus about his own reputation? Did he even care? He did all the “wrong things” and hung out with all the “wrong people”. And in the end anyone was included but nobody could claim him as his own.

Jesus was ‘loser’ in many eyes. For the zealous Jews, he was not nationalistic and political enough (while for others he seemed too political). For Herod and Pontius Pilate, he was not ambitious and powerful enough (while others were afraid of his authority). For the religious leaders, he was not conservative and traditional enough (while others stopped following him because of high calling). For the people of Nazareth and his own family, he was not loyal enough. For the crowds, he was not revolutionary enough (when he resisted being crowned a king).

He loved us all and confronted us all. I try to imagine Jesus hanging out in Riga or Minneapolis or London today. I would be glad to tell him which ‘Christians’ or ‘churches’ to stay away from. Which topics not to talk about in public. Which places to avoid. Which groups to be suspicious of and which groups to praise.

I have the ‘unpleasant’ feeling that He would do exactly the opposite. He would hang out with me and then he would hang out with the guy whom I ‘unfriended’ on Facebook . Have you ever wondered about the conversations between Simon the Zealot and Matthew the tax collector? One who fought the Roman occupiers and other who collected taxes for them. ‘Freedom fighter’ and ‘collaborator’ in the same room at the same table and in the same circle of Jesus’ closest friends.

What if Jesus goes to hang out with the “wrong Christians” and invites me to go with? What if someone takes a photo of us and posts it? I guess there goes my reputation…

DSCN0399

Hill of Crosses in Lithuania

Latvian:

“Ir cilvēki, no kuriem es vislabprātāk izvairītos, un gribētos, lai viņi mazāk runā publiskajā telpā. Vēl labāk būtu, ja viņi vispār paklusētu, un paturētu savas domas pie sevis. Un vēl man nepatīk, ka viņi reklamē sevi kā “kristiešus”, jo tad es tikšu pielīdzināta viņiem. Vai viņi nesaprot, cik dedzīgi man būs pēc tam jāskaidro saviem draugiem, ka es izprotu “kristietību” pavisam savādāk?”

Atzīstos… šis citāts pieder man pašai. Tikai dažas no manām domām vai piemēri no sarunām, kurās kopā ar draugiem (protams, cilvēkiem, kuri domā tāpat kā es) mēs laimīgi nonākam pie atziņas, ka neesam tādi kā “viņi”.  Jo mēs taču “redzam visu skaidrāk”, “pazīstam Dievu labāk”, “izprotam Bībeli pareizāk”, domājam “plašāk un atvērtāk”, jo esam daudz “pazemīgāki un paškritiskāki.”

Tādos brīžos es teiktu, ka mani uztrauc kristietības kā globālas reliģijas reputācija, vai rūpējos par kādas konkrētas draudzes reputāciju. Vai arī man svarīga kristiešu reputācija Latvijā. Bet, ja es esmu godīga pret sevi, tad jāatzīst, ka visvairāk mani uztrauc manis pašas reputācija. Mans sabiedriskais imidžs.

Sociologi skaidro šo mūsu vēlmi “gozēties atspoguļotā slavā”, kad vēlamies tikt saistīti ar augsta statusa cilvēkiem, un vēlmi “nogriezt atspoguļotu neveiksmi”, kad mēs attālinām sevi no zaudētājiem. Protams, es vēlos, lai mani saista ar Māti Terēzi vai Martinu Luteru Kingu vai Dezmonu Tutu, un vēlos attālināties no … cilvēkiem, kuru vārdus neminēšu.

Ir daudz lietu, ideju un uzskatu, kas mūs var šķirt un dalīt. Teoloģija, tautība, ādas krāsa, kultūra, politika, valoda, dažādi sabiedrībā aktuālie jautājumi. Latvijas aukstajā klimatā par ‘karstām tēmām’ nevar sūdzēties. Piemēram, dzimumu lomas (šobrīd Latvijā lielā diskusija par sieviešu ordināciju), seksuālā orientācija (tikpat lielā diskusija par viendzimuma attiecībām), ģimene (kas ir tradicionāls un kas nav), Stambulas Konvencija, imigrācija (kas ir latvietība un kas nav), bēgļi… ‘Karstās tēmas’ mainās, bet diskusijas turpinās, un kristiešu uzskati dalās. Reizēm mēs spriežam lēnprātīgi un ar mīlestību, bet ļoti bieži ar naidīgumu, dusmām un galīgi neapdomāti. Pietiekami daudz iemeslu pātraukt “Draudzēties” vai “Sekot” sociālajos medijos!

Atgriežoties pie manām rūpēm par reputāciju, es pat teiktu, ka mani uztrauc Jēzus reputācija. Taču rodas lielais jautājums – vai Jēzus pats uztraucās par savu reputāciju? Vai viņam savs imidžs bija svarīgs? Rodas iespaids, ka viņs darīja daudz ko “nepareizi” un tusējās ar “nepareizajiem” jeb “zaudētājiem”.  Un galu galā ikviens jutās iekļauts, bet neviens netika izcelts.

Jēzus bija “zaudētājs” jeb “lūzeris” daudzu acīs. Radikālajiem jūdiem viņš nebija pietiekami nacionālistisks un politisks (kaut gan citi saklausīja viņa runās pārāk daudz politikas). Hērodam un Poncijam Pilātam viņš nebija pietiekami ambiciozs un varas kārs (kaut gan citi baidījās no viņa varas). Reliģiskiem vadītājiem viņš nebija pietiekami konservatīvs un tradicionāls (kaut gan citi pārstāja viņam sekot pārāk augsto prasību dēļ). Ģimenei un kaimiņiem Nacaretē viņš nebija pietiekami lojāls. Cilvēku pūļiem viņš nebija pietiekami revolucionārs (jo neļāva iecelt sevi par ķēniņu).

Viņš mīlēja visus, bet neglāstīja nevienam pa spalvai. Es tagad mēģinu iedomāties mūsu reakciju, ja Jēzus savā miesā ierastos Rīgā vai Mineapolē vai Londonā. Es labprāt viņu informētu par kristiešiem un baznīcām, no kurām labāk turēties pa gabalu. Par kurām ‘karstajām tēmām’ labāk nerunāt, it sevišķi publiski. No kurām cilvēku grupām izvairīties, lai tikai kāds kaut ko sliktu nepadomā.

Man tikai lielas aizdomas, ka viņš darītu tieši pretējo. Viņš tusētos ar visiem “nepareizajiem”. Viņš ciemotos pie manis, un tad ņemtu un aizietu ciemos pie tā džeka, kuru es izdzēsu no saviem kontaktiem Draugiem.lv vai Facebook

(Vai tu esi kādreiz iedomājies, kādas diskusijas notika starp Jēzus mācekļiem kanaānieti Sīmani Zelotu un muitnieku Mateju? Zeloti bija radikāli jūdi, kuri cīnījās pret Romas okupāciju. Viens džeks, kurš agrāk cīnījās pret romiešiem, un otrs, kurš tiem agrāk vāca muitas naudu. Brīvības cīnītājs un nodevējs vienā istabā pie viena galda un starp tuvākajiem Jēzus draugiem.)

Ja nu Jēzus iet tusēties pie “nepareizajiem kristiešiem” un uzaicina mani nākt līdzi? Ja nu kāds mūs tur nofotografēs un pēc tam attēlu publicēs? Skaidrs, ar manu reputāciju viss pagalam…

Shared European identity? Being proud and embarrassed together

Recently in Amsterdam I was invited to join a small group at a local pub. I am not a fan of beer, so my choice was a glass of red wine. But the rest of my new acquaintances knew their local beers – Dutch, Belgian, German… You gather a few Europeans and they can have a whole long discussion of the flavors and origins and colors. We can get very patriotic when talking about our national exports. I guess there is no such thing as European beer.

Our group of six people was diverse – Latvian, Dutch, Greek, Belgian and Indian. Enjoying some free time after a very inspiring session and discussion on the state of Europe at a Christian forum, we were getting to know each other and asking questions about current issues in each of our countries. There were many things I learned about Greece and Belgium and the Netherlands.

One big question of the night was asked by the only non-European in our group (even though he has lived and worked in England for many years). What is a shared European identity? Is it even possible to have one? He pointed out that we were so good at describing the complicated histories and issues in our nations or even in regions within the countries. We like to defend and explain ‘our group’ to ‘others’ in case they seem ‘misinformed’ or ‘ignorant’. This is one of my favorite topics, too. Our identities!

Yes, we can be very clear on which is ‘our group’ and ‘our beer’ and ‘our borders’ but somehow we are also able to identify ourselves under this common name of “Europeans” and talk about shared values. I totally understand our friend’s question because it is difficult to explain. If we are struggling with our national identities (just ask people living in Latvia) and, in some cases, identity crisis, how can we even dream of saying that we have a common European identity?

Especially in the current political and social atmosphere in Europe where there is such a polarization to the right (those who say that every country is on its own and let’s go back to our forts and fortify them even more)  and to the left (those who say that we should have no national borders and internationalism is the future).

I realize I feel very European. When my American friends tell me, “You dress European”, I take it as a compliment. When I am in Asia, they say that I am from Europe (and not just because most people don’t know where Latvia is). I even write to my friends in Latvia and tell them when I am coming to Europe! I talk about European movies, European cities, European issues… Yes, this is my identity also!

What do I identify with? Obviously Europe has showed its best but also its worst through the history and even today. Why is it that I am not ashamed to say that I am from Europe? I think one of the big reasons is that we work hard to keep peace with each other. We have fought and hated and destroyed and we are tired of it. We have desired what others have and taken it by force and demoralized ourselves in the process and we are tired of it.

Guess what? I am not even shamed of our European Song Contest called Eurovision. Even though I get embarrassed by many of the songs and costumes and some participants. And the funny thing is that we take turns producing these ’embarrassing’ performances, so we are in the same boat. During the last contest, the event hosts reminded us that Eurovision was created in 1956 to unify continent torn apart by war and now once again Europe is facing darker times. (Again, let’s ask Ukrainians about peace and unity within the country and with their neighbor Russia)

Maybe one way we create our shared European identity is by sharing our embarrassing moments like dumb, brainless songs and by showing that we care about each others pain like supporting the story of Crimean Tatars, represented by this year’s winning song from Ukraine.

eurovision_fans_0

Eurovision Song Contest – being proud and embarrassed together (photo from the web)

Latvian:

Nesen Amsterdamā neliela draugu kompānija uzaicināja mani uz vietējo krogu. Neesmu alus cienītāja, tāpēc izvēlējos glāzi vīna. Toties mani jaunie paziņas pārzināja vietējās alus šķirnes – holandiešu, beļģu, vācu… Tā ir taisnība, ka eiropieši var ilgi un gari apspriest alus šķirņu garšu un krāsu un izcelsmi. Mēs esam lieli patrioti, kad runājam par savu nacionālo eksportu. Šeit nav tādas kategorijas kā vienkārši Eiropas alus.

Mūsu mazā kompānija bija ļoti multikulturāla – latviete, holandieši, grieķis, beļģiete un indietis. Atpūtāmies pēc garas un labi pavadītas dienas, kurā piedalījāmies kristīgā forumā, veltītam svarīgiem jautājumiem Eiropā. Varējām labāk iepazīties un pajautāt par aktualitātēm citās valstīs. Es uzzināju daudz ko interesantu par Grieķiju, Beļģiju un Nīderlandi.

Vienīgais ne-eiropietis mūsu kompānijā (kaut gan viņš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Anglijā) uzdeva vakara lielo jautājumu – kas ir Eiropas kopīgā identitāte? Vai tāda vispār ir iespējama? Viņš norādīja uz to, ka mēs tik ļoti turamies pie savām nacionālajām un etniskajām identitātēm. Mēs aizstāvam un izskaidrojam ‘savējos’, lai ‘citi’ mūs zinātu un saprastu, un lai uztvertu mūs ‘pareizi’. Man arī patīk pētīt šo tēmu. Mūsu identitātes!

Jā, mēs labi zinām, kura ir ‘mana tauta’ un ‘mans ēdiens’, un ‘mans alus’ un ‘mana vēsture’, bet tomēr mēs spējam sevi identificēt zem šī vārda ‘eiropieši’, un pat apzināmies kopīgas vērtības. Es saprotu, kāpēc mūsu paziņa no Indijas uzdeva šo jautājumu, jo Eiropas identitāte ir sarežģīta būšana. Ja mēs vēl skaidrojamies un definējam savas nacionālās identitātes (kā, piemēram, Latvijā) vai piedzīvojam identitātes krīzes, kā mēs varam runāt par kopīgu identitāti kā eiropieši?

It sevišķi patreizējā sabiedrības noskaņojumā, kad politiskie spēki velk uz pretējām pusēm. Pa labi, kur saka, ka katrai valstij jādomā tikai par sevi, un jāiet atpakaļ savos cietokšņos, un tos vēl vairāk jāstiprina. Pa kreisi, kur saka, ka valstu robežas un nācij-valstis ir savu laiku nokalpojušas, un internacionālisms ir mūsu nākotne.

Es sapratu, ka jūtos ļoti eiropeiska. Kad mani draugi Amerikā saka, ka es ģērbjos kā eiropiete, man tas ir compliments. Kad esmu Āzijā, draugi uzsver to, ka esmu no Eiropas (un ne tikai tāpēc, ka Latvija ir maza un nepazīstama). Pat draugiem Latvijā reizēm rakstu, kad braukšu uz Eiropu. Jā, Eiropa ir daļa no manas identitātes.

Ar ko tad es īsti identificējos? Skaidrs, ka Eiropā ir ar ko lepoties, bet arī daudz, no kā kaunēties un ko nozēlot – gan pagātnē, gan tagadnē. Kāpēc man nav kauns būt eiropietei? Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs tik ļoti cenšamies uzturēt mieru savā starpā. Mēs esam daudz karojuši, ienīduši viens otru un iznīcinājuši, un tas jau ir līdz kaklam. Mēs esam iekārojuši to, kas kaimiņam, un nēmuši to ar varu, un pazaudējuši paši sevi, un tas jau ir līdz kaklam.

Atzīšos, ka man nav pat kauns no Eirovīzijas dziesmu konkursa. Kaut gan varu nosarkt par daudzām dziesmām, tērpiem, šova elementiem un dažiem izpildītājiem. Smieklīgais ir tas, ka šajā ziņā visi esam līdzīgi – katra valsts ir sagādājusi šādus brīžus, ka tautiešiem gribas izslēgt televizoru vai aizbāzt ausis. Šī gada finālā vakara vadītāji atgādināja, ka “Eirovīzija tika radīta 1956. gadā, lai palīdzētu vienot kontinentu, kuru bija sašķēlis karš, un šodien Eiropa atkal skatās acīs tumsai” (cilvēki Ukrainā var pastāstīt, ko šie vārdi ‘miers’ un ‘vienotība’ nozīmē viņiem gan iekšējās, gan ārējās attiecībās)

Tātad viens no veidiem, kā mēs radām savu kopīgo Eiropas identitāti ir kopīgi pasmieties par savām smieklīgajām, dumjajām dziesmām, bet arī kopīgi skumt par citu sapēm, un tāpēc tik augstu novērtēt Ukrainas dziesmu par Krimas tatāru traģisko vēsturi.