Answering before listening is both stupid and rude

This nugget of wisdom comes from the book of Proverbs (18:13). In the same chapter you will find that “Fools care nothing for thoughtful discourse; all they do is run off at the mouth.”

I can be both. Stupid and rude. And few other adjectives if you ask people who know me the best. My mom would have probably never admitted to others that she found me arrogant and too opinionated in our conversations. (Simply because she was the kind of mom who always ‘covered my sins’.) And don’t ask my husband. It is a given.

Why the confession? Because it is hard to practice what we preach. There is a general universal lament that we need relearn the basics of good, respectful, well-mannered, thoughtful conversations, dialogue, discussions, debates. Anything that falls under human communication. And the crucial skill of listening and actually hearing what the other person or group are saying and why do they see things differently from us.

Recently I attended a large meeting where the stakes were high and the main goal was to deal with polarization within an church organization and for two groups of opposite views to have a dialogue. I considered myself a neutral observer (since I was not from this church) who came to learn and listen and in the process I realized a few things.  How  I identified with one group or the other and how easy it would be to take sides. How difficult it was to listen respectfully to those who expressed views I did not agree with. Still, being a neutral person has one advantage – it helps to hear better what each side is saying. This is what mediators do – they help each side to be heard and sometimes step in as interpreters.

I also realized that booing and jeering is an understandable emotional response when you feel misrepresented, threatened or attacked (which happened at the church discussion I attended) but it is not a way to communicate effectively. If the goal is dialogue and understanding, booing only communicates “thumbs down” and the speaker will either ‘flee’ or ‘fight’ back more. And how can you listen and hear while booing?

There are too many examples of bad or non-existent communication. The mouths are moving fast, words are spoken but the ears seem closed and the meaning is lost. Just watch some of the talk shows or expert panels on TV. Much of the time there is no dialogue, only opinions. Even when the participants are polite and don’t interrupt. Or read many of our social media threads where you can observe the same thing. Are the people actually interested in understanding the ‘other side’ or do they simply care to win?

That’s just it. Our driving desire is to be “right” and for our “truth” to have the upper hand. We feel that our very identity is threatened if we are somehow “wrong”. The urgent contemporary question each one of us has to answer. Is it more important to be right or to relate rightly and righteously?

Without emphatic listening we cannot relate to others rightly. Full stop.

Latvian:

“Ja kāds atbild, pirms uzklausījis, – tā viņa muļķība, tas viņa negods!”

Šis gudrības grauds atrodams Bībelē, Sakāmvārdu grāmatā (18:13). Turpat ir teikts: “Netīko muļķis pēc saprašanas – ka tik izrādīt savu prātu!”

Man padodas gan muļķība, gan negods. Un vēl daudzas līdzīgas lietas, kuras mani tuvākie cilvēki var viegli raksturot. Mamma drošvien nevienam nebūtu atzinusi, cik augstprātīgi un visgudri es ar viņu bieži vien runāju (jo viņa bija viena no tām mammām, kuras ‘apklāj savu bērnu grēkus’). Un manam vīram var pat neprasīt, jo viņam nebūs ilgi jādomā 😉

Kāpēc šī atzīšanās? Jo ir viegli pamācīt, bet grūti izdarīt. Mani, tāpat kā daudzus,  satrauc zemā sarunu kultūra, it sevišķi tajās jomās, kur darbojas sabiedrībā ievērojami un iecienīti cilvēki, kuriem būtu jārāda piemērs. Acīmredzami mums ir jāatgriežas pie daudzām pamatlietām, lai prastu cieņpilni, pieklājīgi, saprātīgi sarunāties, diskutēt un debatēt.  Un viena no visbiežāk iztrūkstošajām praksēm ir klausīšanās ar mērķi tiešām sadzirdēt savu sarunu biedru, pat ja viņam vai viņai pilnīgi nepiekrīti. Pirms nedēļas piedalījos praktiskā nodarbībā sarunu skolas “LAMPA” ietvaros, un tur tas tika ļoti labi pasvītrots. Lektore Ilze Dzenovska aicināja padomāt, kāds ir labs klausītājs, kāds ir labs stāstītājs, kādas ir mūsu reakcijas sarunās, un kādas ir mūsu vajadzības.

Nesen apmeklēju arī šobrīd aktuālo diskusiju LELB vidē, kura tika rīkota Lutera draudzē Torņakalnā. Saruna, kurā ir sajūta, ka daudz ‘likts uz kārts’, un uzstādījums divām (vai vairākām) pusēm uzklausīt vienam otru, patiesi sadzirdēt un atrast veidu, kā būt labākās, draudzīgās, cieņpilnās attiecībās. Es neesmu LELB draudžu locekle, un varētu uzskatīt sevi par neitrālu novērotāju, kura vēlas labāk izprast kaut kādus šībrīža procesus sabiedrībā. Tovakar es atzīmēju sev dažas lietas, piemēram, cik normāli ir identificēties ar runātājiem un cik viegli nostāties vienā vai otrā pusē. Cik grūti ir klausīties ar cieņu cilvēkos, kuri liekas nosodoši vai agresīvi. Cik ļoti šī saruna jeb sarunas nepieciešamība nav par LELB, bet par Latvijas (un ne tikai Latvijas) sabiedrībai svarīgiem jautājumiem kopumā. (Vērtīgu komentāru uzrakstījusi Bella Briška, Lutera draudzes locekle. Lasīt šeit)

Tajā diskusijā man bija tikai viena priekšrocība. Tā kā mani tas neskar tik personīgi kā LELB draudžu locekļus, arī manas emocijas bija mazāk iesaistītas. Žurnālists Aidis Tomsons godam pildīja savus moderatora pienākumus. (Jā, moderatoriem/mediatoriem parasti ir iespēja sadzirdēt labāk, ko abas puses vēlas pateikt, un palīdzēt veidot komunikācijas tiltu.)

Par emocijām karstās sarunās runājot ir saprotama cilvēciskā vēlme izrādīt neapmierinātību ūjinot, utt, kad jūties nesaprasts un/vai apdraudēts, bet tas neder un nepalīdz. Ja vēlēšanās ir tiešām saprasties, tad ūjināšana vienkārši apzīmē ‘īkšķi uz leju’, un runātājs vai nu padosies un apklusīs, vai vēl vairāk centīsies aizstāvēties un cīnīties. Ūjināšana der, ja vispār nevēlamies uzklausīt kāda viedokli. Ja esam tik dusmīgi, ka “aizbāžam ausis”.  Jo kā cilvēks var vienlaicīgi ūjināt un klausīties?

Šodien vardarbīga komunikācija nav tālu jāmeklē. Var uzgriezt kādu TV raidījumu, kur tiek aicināti pretēju viedokļu pārstāvji. Var palasīt (vai labāk nelasīt) komentāru palagus Facebook, kur neuzklausīšanu un nedzirdēšanu var redzēt ik uz soļa. Tāda kārtīga virtuāla klope! Mēs pārāk bieži esam kā Sākamvārdos minētais muļķis.

Nāk prātā trāpīgie M. Lutera Kinga Jr. vārdi: “Mums jāiemācās dzīvot kopā kā brāļiem, vai arī iesim bojā kopā kā muļķi.”

Tā ir viena no iezīmēm mūsu nesaprašanās un konfliktu problēmām. Vēlamies, lai mums būtu taisnība, lai tā uzvarētu, un attiecību kvalitāte tiek nostumta zemāk. Mums liekas, ka mūsu dziļākā būtība un identitāte ir apdraudēta, ja neuzvarēsim vai ja mūsu uzskati izrādīsies ‘kļūdaini’ vai, pasarg Dievs, ‘nepareizi’. (Par idenitāti reliģioziem cilvēkiem vispār vajadzētu uztraukties vismazāk. Galu galā kristiešu identitāte ir Kristus, nevis pareizība.)

Tātad… vai mums svarīgāka ir ‘mūsu patiesība’ un ‘mūsu pareizība’, vai taisnīgas, labas un mierpilnas attiecības ar līdzcilvēkiem?

Bez ieklausīšanās un sadzirdēšanas nu nekādi. Punkts.

 

Hello, Ukraine… finally

I keep a diary. Yesterday I read some of the things written down in last two years and countless times it mentions Ukraine.

Ukraine has been and still is on my heart. I have friends from Ukraine, I like Ukrainian food, I visited Ukraine as a teenager with my family, I love Ukrainian sunshine and for me it is more than just another world headline. It is a place which is not far from Latvia. It is a place which inspires and challenges and worries us. It is a place which I was finally able to visit again.

The stops were Kyiv – Lutsk – Kyiv. I cannot speak Ukrainian but it helps to know Russian. Especially when you have to catch an express bus in a very busy Kyiv station where an average foreign visitor could get very confused and stressed. There is this strange feeling that I have done this before – familiar vibe and familiar behaviour of bus drivers. Something that is hard to explain to those who did not grow up in the Soviet Union. For example, the feeling that buying food from some places is like asking for a favour. These two guys were just standing and playing on their phones and almost nothing on the menu was available.

The kind of small things which annoy but also help me to feel like an “insider”. A foreigner who does not have a culture shock. In a strange way I find it endearing. One thing that my American husband noticed right away was how serious and tired many people looked. Again this frown on people’s faces and hurried walk – so familiar.

Then the beautiful countryside of Ukraine and surprisingly nice, new highway from Kyiv to Lutsk. And the sunflower fields!!! The camera cannot capture the feeling. You get reminded of how huge this country is – the biggest one in Europe.

Understandably some people wonder – was it safe? This question is always interesting. Where is it safe? Some of my most uncomfortable moments have been in Latvia and the USA. But I know what they mean. They mean the war. Isn’t it dangerous to go to Ukraine now? Yes, it is but only if you go the southeastern part where the fighting continues. In comparison it is a very small area of the country and for most people the life is absolutely safe.

It does not mean that life is easy. Even though I went to a music festival where people relaxed and enjoyed themselves as much as any other festival in Latvia, Germany, Thailand or elsewhere, there are constant reminders that all is not well. In fact, it is very very difficult and people are struggling with discouragement and disappointment.

More on this topic later but I want to finish with one little story. In Lutsk I met a taxi driver who said some wise words (from my experience taxi drivers tend to do that). He did not speak English, we did not speak Ukrainian, so again he was glad that we had one language in common – Russian. His comment was like this: “During the USSR days, we all had to speak Russian. Now many people say that I should speak only Ukrainian. I don’t care – Ukrainian, Russian, English, Spanish… as long as we talk to each other kindly as human beings.”

DSCN3776

This is how Lutsk rolls… Walking street named after a famous Ukrainian poet, Lesya Ukrainka

Latvian:

Es rakstu dienasgrāmatu. Jau kopš pusaudzes gadiem. Šonedēļ sāku pārlasīt pēdējo divu gadu ierakstus, un neskaitāmas reizes pieminēta Ukraina.

Ukraina man jau sen ir prātā. Tur ir draugi; man garšo ukraiņu ēdiens; esmu bijusi bērnībā Krimā kopā ar ģimeni; man patīk Ukrainas saule. Ukraina nav tikai ziņu virsraksts. Turklāt tā ir tuvu Latvijai. Biju priecīga par iespēju aizbraukt uz turieni augustā.

Brauciena maršruts Kijeva – Lucka – Kijeva. Kaut gan ukraiņu valodu neprotu, labi, ka noder krievu. It īpaši Kijevas centrālajā stacijā, kur meklēju eksprešus, kas brauc uz Lucku. Vidusmēra tūrists tur apjuktu un būtu lielā stresā. Man bija tāda sajūta, it kā es šeit jau būtu bijusi. Pazīstama atmosfēra, pazīstama šoferu izturēšanās. Viss notiek ātri, mazliet agresīvi, bez lielas laipnības. Gribi, brauc; negribi, nebrauc.

Tiem, kas nav dzimuši un dzīvojuši bijušajā PSRS, šīs lietas galīgi nav saprotamas un pieņemamas. Piemēram, sajūta, ka pērkot ēdienu tev gandrīz jālūdz, lai apkalpo. Divi džeki bija tik aizņemti ar saviem telefoniem,  un pacēla acis vienīgi, lai pateiktu, ka gandrīz viss, kas tiek reklamēts, jau ir izpirkts.

Šīs mazās nianses, kas var kaitināt, man palīdz justies kā “savējai”. Ārzemniecei, kurai nav kultūršoks. Savā ziņā tas pat palīdz nodibināt ātru saikni ar šo valsti. Viens, ko mans vīrs, amerikānis būdams, uzreiz ievēroja, cik nopietni, pat drūmi, un steidzīgi bija vietējie. Un man atkal ir šī pazīstamā sajūta, jo Rīgā jau nav daudz savādāk.

Pa ceļam vērojot Ukrainas ainavu, atliek vien izbaudīt. Pat šoseja no Kijevas uz Lucku bija pārsteidzoši jauna un laba ar vairākām joslām. Un tad skaistie saulespuķu lauki. Fotokamera nevar noķert to mirkli un sajūtu. Arī apziņu, ka esi vienā ļoti lielā valstī. Visplašākā valsts Eiropā.

Bija draugi, kas vaicāja – vai tad tur bija droši? Tas vienmēr ir neviennozīmīgs jautājums. Kur tad ir droši? Mani paši nepatīkamākie atgadījumi ir bijuši Latvijā un ASV. Taču es saprotu draugu rūpes. Viņi runā par karu. Vai Ukrainā ir droši? Lielākajā valsts daļā ir.

Bet tas nenozīmē, ka ir viegli. Kaut arī vairākas dienas biju mūzikas festivālā, kur cilvēki atpūšas un bauda brīvo laiku un izklaidi, uz katra stūra ir atgādinājumi, ka valstī neiet labi. Ir ļoti grūti, un cilvēkus ir pārņēmis diezgan liels pesimisms un vilšanās sajūta.

Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu, bet šoreiz beigšu ar vienu brīnišķīgu epizodi. Luckā mēs satikām taksometra šoferi, kurš teica viedus vārdus (man ļoti bieži gadās tādi gudri un filozofiski taksometristi). Viņš neprata angļu valodu, mēs ne vārda pa ukrainiski, tāpēc atkal noderēja kopīgi zināmā krievu valoda. Viņa komentārs bija šāds: “Agrāk padomju laikā mūs visus spieda runāt krieviski. Tagad man saka, lai runāju tikai ukrainiski. Man vienalga, kādā valodā – ukrainiski, krieviski, angliski, spāniski, bet galvenais, lai runājam cilvēciski (по-человечески).”

My friends from Syria help me to be a better Latvian

Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Picture2

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!

Genie out of the bottle…

The summer in Latvia is beautiful but it is difficult to take my mind off the UK news. On June 23 Latvians celebrated the most popular holiday called Ligo when people enjoy the shortest nights of the year. Being in the nature with lots of good food, singing, dancing but mostly good time with friends and family.

Then comes the morning after. This year it meant another sunny day and time to enjoy nice breakfast. (For many who had too much to drink, not so enjoyable though.) And then people checked the news and found out that while Latvians were partying and dancing and eating, the British people voted to ‘Leave’ the European Union. The breakfast conversations turned serious as people were trying to digest – What Just Happened?

One of the most controversial politicians in the UK, Nigel Farage from UKIP (UK Independence Party) was celebrating and pronounced that “Let June 23 go down in history as our Independence Day…. ” He also said that “The Euroskeptic genie is out of the bottle”.

I have no need to write about the reactions of people in the UK, other nations, governments, media and so on. There are so many well written articles online for those who are interested. What I want to talk about are these “genies out of the bottle”. First of all racism, bigotry and xenophobia!

One British friend of mine who is a peace builder in Luton, a very diverse English town, wrote on his FB page a few days before the vote: ” We’re in a referendum campaign which can only leave a legacy of anger and hatred, whichever way it goes. It goes way further than a choice to remain or leave, but has the potential to redefine what it means to be British. … A monster has been unleashed among us, and many are still not recognising it.”

After a series of racist incidents, I asked another friend of mine who lives and works in the UK whether this is just the media picking and choosing or does this really mean an increase. He believes that there is an increase because some people got the feeling that their feelings and views were “given a green light.”

After the recent racist graffiti incident at the Polish Social and Cultural Association in Hammersmith, London, Joanna Ciechanowska, director of POSK’s gallery said: “All of a sudden a small group of extremists feel empowered… they think they have the support of half of the nation. It’s sad because living here for so many years and being married to an Englishman, I have never actually encountered any racism in this country, and this is the first time it happened straight in my face. Whoever did this was an ugly person who saw a window of opportunity.”

Have we created a window of opportunity for this ‘genie’ of racism and bigotry? Was it let out of the bottle or was it always out of the bottle? And only feels more empowered now.

This is exactly the kind of thing that worries and upsets me. We, the people, who know the terrible consequences of these kind of spiritual powers on the loose… we can still be so apathetic. It is obvious that one of the big jobs on the “morning after” is to put this genie back in the bottle. It will not go back there willingly and politely. It will kick and scream.

“Keep Calm and Carry On” will not do. We will have to “Love your neighbor as yourself” and “Resist the evil”. (Read the rest of the story from the Polish Cultural Centre.)

I have more thoughts on this subject but will save them for the next blog.

Dear Poles

One of the many cards sent to the Polish Centre after the incident in Hammersmith (photo from the Internet)

Latvian:

Vienkārši gribas baudīt jauko vasaru Latvijā, bet prāts aizņemts ar ziņām no Britu salām. Jo izrādījās, kamēr mēs līgojām, dziedājām, dejojām un ēdām, briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Brokastis Jāņu rītā daudziem pārvērtās par nopietnām politiskām sarunām, kurās cilvēki centās sagremot jaunumus – Kas Tur Tikko Notika?

Viens no vispretrunīgākajiem britu politiķiem Naidžels Faražs, kurš pārstāv Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju, priecīgi paziņoja, ka “23. jūnijs ieies vēsturē kā neatkarības diena”. Un, ka “no pudeles ir izlaists džins vārdā Eiroskepse”.

Es nevēlos rakstīt par cilvēku reakciju Apvienotajā Karalistē vai pie mums vai citur, un ko saka politiķi un mediji. Tie, kuri interesējas, var internetā atrast neskaitāmi daudzus labus rakstus. Es gribu parunāt par citiem “džiniem”, kas arī izlaisti no pudeles. Pirmkārt jau rasisms, aizspriedumi un ksenofobija jeb bailes no svešiniekiem!

Viens no maniem angļu draugiem strādā miera celšanas jomā Lutonā – pilsētā, kura ir piedzīvojusi dažādus konfliktus. Dažas dienas pirms referenduma viņš rakstīja savā Facebook lapā: “Mēs redzam referenduma kampaņu, kas atstās mantojumā dusmas un naidu jebkura balsojuma rezultātā. Runa iet par kaut ko vairāk nekā tikai izvēle starp palikšanu vai aiziešanu. Runa iet par mums kā britiem… Mūsu vidū ir palaists vaļā kaut kas briesmīgs, un daudzi joprojām to neaptver.”

Pēc nesenajām rasisma izpausmēm Apvienotajā Karalistē pajautāju draugam latvietim, kurš dzīvo un strādā Anglijā, vai tiešām šī naidīgā attieksme ir pieaugusi, vai arī tā ir kārtējā ziņu dienestu izvēle kaut ko ‘izmakšķerēt’. Pēc viņa domām incidentu skaits tiešām ir pieaudzis, jo dažiem “lika sajusties, ka nu tik būs zaļā gaisma.”

Pēc incidenta Poļu Biedrības un Kultūras Asociācijas namā Londonā, kur uz sienas bija parādījies naidīgs graffiti, biedrības pārstāve Joanna Cehanovska teica, ka “pēkšņi daļa ekstrēmistu sajutās varenāki… Viņi domā, ka viņus atbalsta puse tautas. Skumji, jo dzīvoju šeit jau daudzus gadus, turklāt mans vīrs ir anglis, un nekad neesmu saskārusies ar rasismu šajā valstī. Tā ir pirmā reize, kad to piedzīvoju. Tas, kurš to izdarīja, ir nejauks cilvēks, kurš gaidīja iespēju izpausties.”

Vai mēs esam radījuši iespēju izpausties šim rasisma un aizspriedumu ‘džinam’ jeb garam? Vai tas tika izlaists laukā no pudeles, vai arī tas vienmēr ir bijis brīvībā? Un tagad vienkārši jūtas varenāks.

Tieši tas mani arī visvairāk sadusmo un uztrauc. Mēs, cilvēki, kuri labi zinām, kādas briesmīgas sekas var atstāt šādi gari palaisti brīvībā… mēs joprojām varam būt tik apātiski. Viens ir skaidrs, ka tagad tas ‘džins’ ir jādabū atpakaļ pudelē. Tas neies tur atpakaļ labprātīgi un mierīgi. Tas pretosies, spārdīsies un kliegs.

Ar slaveno britu lozungu “Paliekat mierā un uz priekšu!” te nepietiks. Te būs vajadzīgs “Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” un “Stājieties pretī ļaunumam”. Ko arī darīja Poļu Biedrības kaimiņi.

Man vēl ir ko teikt par šo tēmu, bet tas lai paliek nākamajam blogam.

 

Should I hang out with “wrong Christians”?

“There are some people I would rather avoid and never interact with. I wish they would not speak in public or social media. I wish they would just be quiet and keep their thoughts to themselves. And I wish they did not broadcast themselves as “Christians” because I do not want to be associated with them. Don’t they realize how difficult it will be for me to explain to my friends that this is not “Christianity” the way I see it?”

I confess … I am quoting myself. Just a short version of my thoughts at different times and in various situations. Or the conversations I have had where two or more of us will discuss someone else and happily agree that we are “not like them”. Since we “see more clearly”, we “understand God better”, we “interpret the Bible more correctly”, we are not “narrow minded” and obviously more “humble and self critical.”

In those moments I would say that I was concerned about the reputation of Christianity as a global religion or that I was concerned about a reputation of particular local church. Or that I was concerned about the reputation of Christians in Latvia. But I have come to realize that it often boils down to one thing only – I am concerned about my own reputation. My own PR or ‘public relations’ image.

Sociologists explain this urge to “bask in reflected glory” by associating with high-status people and “cut off reflected failure” by distancing ourselves from losers. Of course, I want to be associated with Mother Theresa and Martin Luther King Jr and Desmond Tutu and I want to distance myself from… sorry, I won’t name them.

There are lots of identities, ideas, practices, political views and current issues that divide us. From theology, ethnicity, race, culture to gender issues (like women in church leadership), sexual orientation (LGBT), family, immigration, refugees… One “hot topic” replaces another and Christians engage as much as anyone else. On some topics we are gentle and rational and other times we are hostile, angry and irrational. Plenty of reasons to “Unfriend” and “Unfollow” people on social media!

I would even say that I was concerned about Jesus reputation. The question is – how concerned was Jesus about his own reputation? Did he even care? He did all the “wrong things” and hung out with all the “wrong people”. And in the end anyone was included but nobody could claim him as his own.

Jesus was ‘loser’ in many eyes. For the zealous Jews, he was not nationalistic and political enough (while for others he seemed too political). For Herod and Pontius Pilate, he was not ambitious and powerful enough (while others were afraid of his authority). For the religious leaders, he was not conservative and traditional enough (while others stopped following him because of high calling). For the people of Nazareth and his own family, he was not loyal enough. For the crowds, he was not revolutionary enough (when he resisted being crowned a king).

He loved us all and confronted us all. I try to imagine Jesus hanging out in Riga or Minneapolis or London today. I would be glad to tell him which ‘Christians’ or ‘churches’ to stay away from. Which topics not to talk about in public. Which places to avoid. Which groups to be suspicious of and which groups to praise.

I have the ‘unpleasant’ feeling that He would do exactly the opposite. He would hang out with me and then he would hang out with the guy whom I ‘unfriended’ on Facebook . Have you ever wondered about the conversations between Simon the Zealot and Matthew the tax collector? One who fought the Roman occupiers and other who collected taxes for them. ‘Freedom fighter’ and ‘collaborator’ in the same room at the same table and in the same circle of Jesus’ closest friends.

What if Jesus goes to hang out with the “wrong Christians” and invites me to go with? What if someone takes a photo of us and posts it? I guess there goes my reputation…

DSCN0399

Hill of Crosses in Lithuania

Latvian:

“Ir cilvēki, no kuriem es vislabprātāk izvairītos, un gribētos, lai viņi mazāk runā publiskajā telpā. Vēl labāk būtu, ja viņi vispār paklusētu, un paturētu savas domas pie sevis. Un vēl man nepatīk, ka viņi reklamē sevi kā “kristiešus”, jo tad es tikšu pielīdzināta viņiem. Vai viņi nesaprot, cik dedzīgi man būs pēc tam jāskaidro saviem draugiem, ka es izprotu “kristietību” pavisam savādāk?”

Atzīstos… šis citāts pieder man pašai. Tikai dažas no manām domām vai piemēri no sarunām, kurās kopā ar draugiem (protams, cilvēkiem, kuri domā tāpat kā es) mēs laimīgi nonākam pie atziņas, ka neesam tādi kā “viņi”.  Jo mēs taču “redzam visu skaidrāk”, “pazīstam Dievu labāk”, “izprotam Bībeli pareizāk”, domājam “plašāk un atvērtāk”, jo esam daudz “pazemīgāki un paškritiskāki.”

Tādos brīžos es teiktu, ka mani uztrauc kristietības kā globālas reliģijas reputācija, vai rūpējos par kādas konkrētas draudzes reputāciju. Vai arī man svarīga kristiešu reputācija Latvijā. Bet, ja es esmu godīga pret sevi, tad jāatzīst, ka visvairāk mani uztrauc manis pašas reputācija. Mans sabiedriskais imidžs.

Sociologi skaidro šo mūsu vēlmi “gozēties atspoguļotā slavā”, kad vēlamies tikt saistīti ar augsta statusa cilvēkiem, un vēlmi “nogriezt atspoguļotu neveiksmi”, kad mēs attālinām sevi no zaudētājiem. Protams, es vēlos, lai mani saista ar Māti Terēzi vai Martinu Luteru Kingu vai Dezmonu Tutu, un vēlos attālināties no … cilvēkiem, kuru vārdus neminēšu.

Ir daudz lietu, ideju un uzskatu, kas mūs var šķirt un dalīt. Teoloģija, tautība, ādas krāsa, kultūra, politika, valoda, dažādi sabiedrībā aktuālie jautājumi. Latvijas aukstajā klimatā par ‘karstām tēmām’ nevar sūdzēties. Piemēram, dzimumu lomas (šobrīd Latvijā lielā diskusija par sieviešu ordināciju), seksuālā orientācija (tikpat lielā diskusija par viendzimuma attiecībām), ģimene (kas ir tradicionāls un kas nav), Stambulas Konvencija, imigrācija (kas ir latvietība un kas nav), bēgļi… ‘Karstās tēmas’ mainās, bet diskusijas turpinās, un kristiešu uzskati dalās. Reizēm mēs spriežam lēnprātīgi un ar mīlestību, bet ļoti bieži ar naidīgumu, dusmām un galīgi neapdomāti. Pietiekami daudz iemeslu pātraukt “Draudzēties” vai “Sekot” sociālajos medijos!

Atgriežoties pie manām rūpēm par reputāciju, es pat teiktu, ka mani uztrauc Jēzus reputācija. Taču rodas lielais jautājums – vai Jēzus pats uztraucās par savu reputāciju? Vai viņam savs imidžs bija svarīgs? Rodas iespaids, ka viņs darīja daudz ko “nepareizi” un tusējās ar “nepareizajiem” jeb “zaudētājiem”.  Un galu galā ikviens jutās iekļauts, bet neviens netika izcelts.

Jēzus bija “zaudētājs” jeb “lūzeris” daudzu acīs. Radikālajiem jūdiem viņš nebija pietiekami nacionālistisks un politisks (kaut gan citi saklausīja viņa runās pārāk daudz politikas). Hērodam un Poncijam Pilātam viņš nebija pietiekami ambiciozs un varas kārs (kaut gan citi baidījās no viņa varas). Reliģiskiem vadītājiem viņš nebija pietiekami konservatīvs un tradicionāls (kaut gan citi pārstāja viņam sekot pārāk augsto prasību dēļ). Ģimenei un kaimiņiem Nacaretē viņš nebija pietiekami lojāls. Cilvēku pūļiem viņš nebija pietiekami revolucionārs (jo neļāva iecelt sevi par ķēniņu).

Viņš mīlēja visus, bet neglāstīja nevienam pa spalvai. Es tagad mēģinu iedomāties mūsu reakciju, ja Jēzus savā miesā ierastos Rīgā vai Mineapolē vai Londonā. Es labprāt viņu informētu par kristiešiem un baznīcām, no kurām labāk turēties pa gabalu. Par kurām ‘karstajām tēmām’ labāk nerunāt, it sevišķi publiski. No kurām cilvēku grupām izvairīties, lai tikai kāds kaut ko sliktu nepadomā.

Man tikai lielas aizdomas, ka viņš darītu tieši pretējo. Viņš tusētos ar visiem “nepareizajiem”. Viņš ciemotos pie manis, un tad ņemtu un aizietu ciemos pie tā džeka, kuru es izdzēsu no saviem kontaktiem Draugiem.lv vai Facebook

(Vai tu esi kādreiz iedomājies, kādas diskusijas notika starp Jēzus mācekļiem kanaānieti Sīmani Zelotu un muitnieku Mateju? Zeloti bija radikāli jūdi, kuri cīnījās pret Romas okupāciju. Viens džeks, kurš agrāk cīnījās pret romiešiem, un otrs, kurš tiem agrāk vāca muitas naudu. Brīvības cīnītājs un nodevējs vienā istabā pie viena galda un starp tuvākajiem Jēzus draugiem.)

Ja nu Jēzus iet tusēties pie “nepareizajiem kristiešiem” un uzaicina mani nākt līdzi? Ja nu kāds mūs tur nofotografēs un pēc tam attēlu publicēs? Skaidrs, ar manu reputāciju viss pagalam…

It could be me, it could be you…

I want to talk about Ukraine in a very personal way and this story starts in Thailand… of all places.

My former home in Chiang Mai was in a small and quiet neighborhood close to Chiang Mai University. There were not many foreigners living there. So, when a foreign family moved in, everyone took notice. I have one of those habits of trying to guess where people are from. My husband and I would look at each other and say, “what do you think? American, British, German?” I saw this new family walking down our street and I said, “Definitely from eastern Europe.”

And then I heard them speak Russian. And then I finally introduced myself and found out that our new neighbors were from Ukraine. (Not born there but it is too long to explain how people moved around in the former Soviet Republics.) David is an astronomer who works for an Observatory and has looked through some of the biggest telescopes in the world. His job is very fascinating but I still don’t remember the name of the specific space objects he researches and teaches about. His wife Sveta and their two children adjusted to the new life in a country far far away from home. I was glad to practice Russian and they were mutually glad to speak their mother tongue.

In 2013 they went to Ukraine for a holiday and family visits and I remember Sveta’s worried look after they came back. I had been following the news of unrest and people’s protests in Kiev and asked them what was going on. Sveta was very anxious and said that if things continued like that, there could be a civil war. I realized at that moment that for me it was an interest but for her it was very personal.

This is what I want to talk about. The personal tragedy of war and conflicts. The deepest tragedy of it, besides death and destruction, is the broken and destroyed relationships. Between friends, colleagues, relatives, siblings, families, even spouses… and, of course, nations.

I remember talking to David many months later when the conflict had become violent, Crimea annexed by Russia, the war in two eastern provinces had started and the propaganda campaign was in full swing. Of course, he was very emotional and clearly and understandably angry about many things, but the deepest pain and grief was the loss of friends. Not physically but relationally. Some of his good friends and colleagues in Russia and Crimea were now on the ‘opposite side’ and held strongly to beliefs that Ukraine is turning into a fascist state and that Putin is the savior with the best intentions.

David described this pain as similar to grieving over someone’s death. And he is not the only one. There are thousands, even millions of people who have experienced this grief and loss. I have met other Ukrainians with the same story. It is hard to imagine two other nations that used to be as closely connected as Ukraine and Russia. Through culture, history, economy, religion, family ties. Thousands of intermarried families who never used to think in terms of their nationalities. So many Ukrainians have relatives in Russia and vice versa.

Now there are countless families that don’t even talk to each other, that have cut off any contact. One young family I also met in Chiang Mai were serving as volunteers at an orphanage in Thailand. Their hometown in Ukraine is Kharkiv. In her youth, Yulia lived in Crimea and she has her own perspective on the challenges and situation but her aunts who live in Russia and used to call her all the time, now have stopped calling.

Yulia also had a story of being at the post office in her home town during the early days of the conflict and some people getting upset because her little daughter had hair ribbons with the colors of Ukraine national flag. The hostility and anger was very real and scary. She was helped by another customer who got them out of the situation. I can only imagine what a trauma it was for her little girl. Because of hair ribbons!

And one more story. During a visit to Minneapolis, USA I met an older gentleman, Viktor who is an active member of local Russian speaking Pentecostal church. He was born in Ukraine, came from a pastor’s family and was very much a patriot of his birthplace. This church in Twin Cities was very multinational – people from all over former Soviet Union who were united by their faith in God and worship in Russian language. Then the war in Ukraine started and the church was very active in praying for peace and sending aid to afflicted people. Viktor told me about his personal pain how the church was affected by it all. He said, “When we started praying for Ukraine, there were church members who said that they will leave the church if we keep supporting Ukraine.” I asked how they responded to this and he replied, “Well, we tried to talk. We decided that we need to sit down and listen to each other and seek unity as Christians above all else.”

When I pray for peace in Ukraine, I think about David, Sveta, Yulia, Viktor and many others. I think about myself. It could have been me. It could have been you. What if I lost friendship with my colleagues? What if I lost contact with my relatives? What if my church was splitting because of war? How would I respond? I hope that I would respond with as much grace and humility as my friends have.

I believe that peace will come, that Ukraine will find its identity and the suffering will not be in vain. Meanwhile I grieve with those who are grieving and pray for a time of healing and restoration.

world_06_temp-1394954216-53254fe8-620x348

Photos from the Internet

Latviski:

Es gribu pastāstīt ko ļoti personīgu par Ukrainu, un, kas to būtu domājis, ka stāsts iesāksies Taizemē.

Mana agrākā dzīves vieta Čangmai pilsētā bija mazā un mierīgā rajonā netālu no lielākās universitātes. Tur nebija daudz ārzemnieku, tāpēc katrs iebraucējs tika ievērots un novērots. Man arī piemīt tāds ieradums novērot cilvēkus un mēģināt uzminēt, kādas tautības viņi ir. Sava veida derības ar vīru, kad viens otram jautājam – kā tu domā, no kurienes viņi ir? Amerikāņi, briti, vācieši? Mūsu mazajā ieliņā ievēroju kādu jaunu ģimeni, un uzreiz ‘secināju’ – viņi ir Austrumeiropas.

Un tad viņi pagāja man garām, un izdzirdēju krievu valodu. Līdz kādu dienu saņēmos (tādi mēs, eiropieši, esam) un iepazinos. Izrādījās, ka jaunie kaimiņi ir no Ukrainas. Dzimuši gan Gruzijā un Kazahstānā, bet mums, Latvijā, ir saprotams, kā cilvēki pārvietojās bijušajā PSRS darba un studiju dēļ. Dāvids ir astronoms, un strādā Taizemes galvenajā observatorijā. Viņš ir pētījis Visuma brīnumus caur daudziem pasaules lielākajiem teleskopiem, un ilgus gadus strādāja Krimas observatorijā. Es klausos ar milzīgu interesi, bet vienalga nevaru atcerēties nosaukumu tieši tiem objektiem, ko viņš pēta, un par ko pasniedz augstskolās. Viņa sieva Svetlana ar bērniem pamazām pielāgojās dzīvei šajā svešajā valstī tālu no mājām. Es biju priecīga, ka varēju atjaunot savas krievu valodas zināšanas, un bērni bija bezgala priecīgi, ka kāds viņus saprot.

Viņi devās uz Ukrainu nelielā atvaļinājumā pie radiem 2013. gada beigās. Atceros, cik Svetlana bija bēdīga pēc šīs ciemošanās. Apmēram zināju par protestiem Kijevā, cik nu no ziņām var uzzināt un izprast, tāpēc jautāju, kas tur notiek. Sveta ļoti negribīgi atbildēja, ka viņai bail no pilsoņu kara. Tajā brīdī es aptvēru, ka man tā ir vienkārši interese, bet viņai tās ir mājas, radi un draugi.

Par to arī ir šis stāsts. Par šo personisko traģēdiju, ko izraisa karš un konflikti. Visdziļākā sāpe, neskaitot nāvi un sabrukumu, ir izjauktas un iznīcinātas attiecības. Starp draugiem, kolēģiem, radiem, brāļiem un māsām, ģimenēm, pat dzīvesbiedriem un, protams, tautām un valstīm.

Pēc vairākiem mēnešiem runāju ar Dāvidu. Spriedze jau bija pāraugusi vardarbībā, Krievija bija anektējusi Krimu, austrumu provincēs bija sācies bruņots konflikts, un informatīvais karš bija uzņēmis milzīgus apgriezienus. Dāvids runāja ļoti emocionāli, un es varēju saprast viņa dusmas, bet viņā lielākā un dziļākā sāpe bija zaudētie draugi. Ne jau fiziski zaudēti, bet pārrautas attiecības. Daudzi no viņa labākajiem draugiem Krievijā un Krimā tagad bija “pretējā pusē”, un stingri turējās pie savas pārliecības, ka Ukrainā valda fašisti, un vienīgi Putins glābj situāciju un cilvēkus.

Dāvids teica, ka viņš sērojot. It kā kāds būtu nomiris, un vairs nav. Un viņš nebija vienīgais šajās sērās. Tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku piedzīvo šo sāpi un zaudējumu. Esmu satikusi citus ukraiņus, kuriem līdzīgs stāsts. Mēs taču zinām, ka bija grūti iedomāties vēl tuvākas un ciešākas attiecības starp divām tautām un nācijām kā Ukraina un Krievija. Visas iespējamās saites – kultūra, valoda, vēsture, ekonomika, reliģija, radi. Tūkstošiem kopā savītu ģimeņu, kur agrāk nešķiroja pēc tautības. Tik daudziem ukraiņiem ir radi Krievijā, un krieviem Ukrainā.

Tagad ir neskaitāmas ģimenes, kur vairs nesazinās viens ar otru, kur šīs radu saites ir pārrautas. Vēl viena jauna ģimene, ko satiku Čangmai, bija atbraukuši uz gadu kā brīvprātīgie palīgi nelielā bērnunamā. Viņu mājas Ukrainā ir Harkivā. Savos pusaudzes gados Jūlija bija dzīvojusi Krimā, un viņai bija savs skats gan uz notikumu attīstību, gan situāciju, bet viņas tantes, kuras dzīvoja Krievijā un agrāk bieži zvanīja, jo ir vecas un vientuļas, bija pārstājušas zvanīt.

Vēl Jūlija pastāstīja kādu epizodi pasta nodaļā Harkivā, kas notika pašā konflikta sākumā. Viena daļa cilvēku bija sadusmojušies, jo viņas mazajai meitiņai matos bija lentītes Ukrainas karoga krāsās. Situācija kļuva visai draudīga, līdz viens svešs vīrietis viņas aizstāvēja un izveda laukā no pasta ēkas. Varu iedomāties, ko juta mazā meitene. Matu lentīšu dēļ!

Un pēdējais piemērs. Ciemojoties Amerikas Savienotajās Valstīs, Mineapolē es satiku kādu vecāku vīru Viktoru, kurš bija aktīvs vietējās krievvalodīgās Vasarssvētku draudzes loceklis. Dzimis Ukrainā un uzaudzis mācītāja ģimenē, Viktors bija liels savas dzimtās zemes patriots. Šī konkrētā draudze bija ļoti starpnacionāla – cilvēki no visām bijušajām PSRS republikām, kurus vienoja ticība Jēzum un pielūgsme krievu valodā. Tad sākās karš Ukrainā, un draudze no visas sirds aizlūdza un sūtīja palīdzību cietušiem cilvēkiem. Viktors man atklāja savu lielāko rūpi. Viņš teica – kad mēs sākām aizlūgt par Ukrainu, bija draudzes locekļi, kuri teica, ka iešot prom no draudzes, ja mēs atbalstīsim Ukrainu. Es jautāju, kā viņi to centās atrisināt, un atbilde bija – caur sarunām un dialogu un pārdomām par to, kas mūs, kristiešus, vieno.

Kad es lūdzu Dievam par mieru Ukrainā, es iedomājos par Dāvidu, Svetu, Jūliju, Viktoru un pārējiem. Es iedomājos par sevi. Jo tā varētu būt es. Tas varētu būt tu. Ja es pazaudētu draudzību ar labiem draugiem un kolēģiem? Ja es pazaudētu kontaktu ar radiem? Ja mana draudze varētu sašķelties kara dēļ? Es varu vienīgi cerēt, ka manī būtu tāda pati žēlastība un pazemība kā manos draugos.

Es ticu, ka miers atgriezīsies, ka Ukraina atradīs sevi, un ka šīs ciešanas nebūs veltīgas. Bet līdz tam brīdim es sēroju kopā ar tiem, kuri sēro, un lūdzu par dziedināšanu un atjaunošanu.

The barricades and my experience of nonviolent resistance

It is January and it is another cold one in Latvia I am not in Riga but I do know what a cold winter day or night feels like. And in 1991 it was a cold January. Still, most people in Latvia (including me) remember it with special warmth because it was also a time of campfires and hot tea and passionate living.

I wish I had the kind of good memory my dad has. He always fills me in with details since some of those events 25 years ago are starting to blur. In January 1991, my beautiful city of Riga was filled with barricades – all around the Old City, around any important government building, around the national TV and Radio stations… The barricades were built with an amazing speed and determination, using anything that could create an obstacle. Huge blocks, tractors, public buses, piles of wood…

We were in the middle of Latvia’s peaceful independence movement. The previous year in 1990, the Latvian government with the overwhelming support of the people had voted to restore the independence of Latvia. It had been occupied by the USSR for many decades but everyone could sense – now is the time for freedom! For many people it felt like ‘now or never’.

People were also afraid the Soviet power will not go without a fight. Nobody knew what to expect. It was a critical time and it was obvious that there will be provocations to restore the control of Moscow. The worst provocations came that month, January of 1991, when the Soviet tanks attacked the main television tower in Vilnius, Lithuania. 14 people died and the news went around the world. As the news reached Latvia, Latvian government and the people reacted quickly and started building the barricades to protect government buildings. Thousands of people gathered in Riga.

I remember watching the news from Vilnius, shocked at seeing a tank run over a young man. Was this really happening? Will this happen in Riga, too? Everyone knew that the people stand no chance against the mighty Soviet army. What do you do when you are so powerless? Nobody had taught us about non-violent resistance. Most had never studied the methods of Gandhi  or Martin Luther King Jr but somehow we all knew what to do. We knew that the barricades are no obstacle for the tanks. We would be a human shield and if the tanks came, then the whole world would see what kind of regime was the USSR.

There were many Western journalists in the Baltic Sates. This was before cell phones, internet and social media but the communication was swift and effective. I asked my dad how did we communicate back then? He replied, “Don’t you remember there were pay-phones everywhere? And people used land lines?”

My mom was the activist in the family… If you ever knew her, you would know what a gentle woman she was but she could get really passionate when it mattered! I don’t think I had ever seen my mom so determined and unafraid. My grandmother told me that in one of the meetings where things got rough with the police and she could get arrested, my grandmother tried to talk her out of it. Telling her to go home because she had three children to raise. My mom had replied that she is not worried because my dad will do a fine job raising us. I doubt if she had asked my dad for his opinion…

So my mom and I went to Riga as soon as we heard that something needed to be done. I don’t remember the details but I do remember that we walked around the streets, talking to other people, watching the campfires being built, people starting to bring out food to those who were out of town. Big tractors appeared on the small streets and the barricades were built. We spent the whole night and next day went home.

Then it was my dad’s turn. The men from our village got organized to ‘protect’ the national television tower. They would stay there day and night, sitting around the fire and trying to keep warm. I visited him once or twice and remember thinking, “This is like the movies. Women visiting the men on the front lines and bringing them food and drinks and news from home.”

Well, it was not a movie (even though it sometimes seems so unreal) and I was just a normal high school student. Guess how much time did I spend studying that year? It helped that the teachers were ‘distracted’ from their responsibilities, too…

And then there is another important detail I remember. The churches! They were open day and night and served as the place of rest, refreshments and, most crucially, the place of prayer. Many people who had never stepped inside a church, were there. Riga has many beautiful old church buildings and they really served their purpose then. Places of peace and hope and faith in the One who is above all this ‘madness’. Peace in the midst of fear and anxiety. Hope and prayer that it will not get violent and that freedom will come peacefully. Trust in God Almighty because there was nobody else to trust.

And our trust and hope was not disappointed…

bk24_barricades_in_riga_boriss_kolesnikovsx

Photo by Boris Kalesnikov

Latviskais variants:

Ir kārtējais aukstais janvāris. Šobrīd neesmu Rīgā, bet varu iedomāties aukstas dienas un naktis. Un 1991. gada janvāris arī bija auksts. Taču mēs to atceramies ar zināmu siltumu, jo domājam par ugunskuriem, karstu tēju un dzīvi ar pilnu krūti.

Žēl, ka man nav tik laba atmiņa kā tētim. Viņs vienmēr atgādina kādas detaļas , bet man šie notikumi pirms 25 gadiem jau sāk zaudēt nianses. Atceros, kā mana mīļā Rīga piepildījās ar barikādēm. Turklāt tas notika tik ātri. Betona bloki, traktori, autobusi, malkas grēdas…

Atceros arī to sajūtu, kas virmoja gaisā – tagad vai nekad. To neziņu, kas būs tālāk.

Mājās skatījāmies ziņas (man liekas, toreiz televizors gandrīz netika izslēgts), un sāka rādīt kadrus no Viļņas. Tur bija kāds jauns puisis, varbūt pat mans vienaudzis, kuru sabrauca tanks. Vai tas tiešām notiek? Vai tas notiks arī Rīgā? Visi taču saprata, ka pret vareno Padomju armiju vienkāršā tauta nevarēs nostāvēt. Ko darīt, kad jūties bezspēcīgs? Neviens mums nebija mācījis par nevardarbīgu pretošanos vai Gandija, vai Martina Lutera Kinga metodēm, bet pēkšņi cilvēki zināja, kas jādara. Zināja, ka barikādes nebūs nekāds šķērslis tankiem. Bet aiz šīm ‘barikādēm’ būs cilvēku vairogs, un ja tanki brauks virsū, tad visa pasaule redzēs, kāda ir PSRS vara un sistēma.

Rīgā bija rietumu žurnālisti. Bet nebija mobilie telefoni, internets vai sociālie mediji. Tomēr ziņas izplatījās ātri un efektīvi. Es prasīju tētim, kā mēs toreiz sazinājāmies. Viņš atbildēja: “Vai tad tu neatceries maksas telefona automātus uz ielām? Un to, ka katram mājās bija telefons?”

Mūsu ģimenē vislielākā aktīviste bija mamma… Tie, kas viņu pazina, zin, ka mana mamma bija ļoti mierīga un maiga, bet viņa varēja kļūt ļoti dedzīga, ja kaut kas likās svarīgs. Nekad nebiju redzējusi mammu tik mērķtiecīgu, apņēmīgu un bezbailīgu. Pat vecmamma (kura ir vēl lielāka aktīviste) stāsta, ka vienā no mītiņiem, kur varēja izcelties kautiņš vai arī policija (toreiz milicija) kļuva draudīga, viņa mēģinājusi atrunāt mammu no iesaistīšanās. Lai ejot mājās, jo tev taču trīs bērni! Mamma esot atbildējusi, ka viņa neuztraucoties. Viņa uzticoties mūsu tētim, ka viņš mūs labi izaudzināšot. Šaubos, vai viņa prasīja tēta domas…

Mēs abas ar mammu braucām uz Rīgu tikko, kā dzirdējām, ka kaut kas ir jādara. Atceros, ka staigājām pa Rīgas centru, runājām ar cilvēkiem. Vērojām, kā rodas pirmie ugunskuri; kā rīdzinieki nes siltu tēju un ēdienu tiem, kas uz ielām. Mazajās ielās iebrauca lieli traktori un mašīnas, un visur barikādējās. Mēs pavadījām to pirmo nakti pilsētas centrā, un nākamajā dienā braucām mājās.

Tad bija tēta kārta. No Ķekavas un no tēta darba vietas tika noorganizēts, ka viņi ‘sargās’ televīzijas torni Zaķusalā. Tā viņi tur pavadīja vairākas dienas un naktis. Arī šēžot pie ugunskuriem. Mēs aizbraucām apciemot (lai gan bija tāda kā neizteikta pavēle, lai sievietes un bērni paliek mājās). Atceros, ka man bija sajūta, it kā es piedalītos kādā filmā. “Lūk, sievietes apciemo savus vīrus un dēlus frontes līnijā… aizved ēdienu un pastāsta, kas notiek mājās.”

Bet tā nebija filma, lai gan reizēm liekas tik nereāla pagātne, un es biju vienkārši viduskolniece. Skaidrs, ka par mācībām es toreiz daudz nedomāju. Izglāba tas, ka arī skolotāji daudz ‘nedomāja’ par saviem pienākumiem…

Un vēl viena ļoti svarīga lieta, ko atceros. Baznīcas! Tās bija atvērtas dienu un nakti. Kā patversmes, kur atpūsties, pagulēt, pasildīties, iedzert kaut ko siltu, un galvenais, aizlūgt par Latviju un mums pašiem. Daudzi, kas nekad nebija kāju spēruši baznīcā, bija tur, un vecie, skaistie Rīgas dievnami vistiešākajā veidā kalpoja savam mērķim. Vietas, kur rast mieru, cerību un ticību Tam, kurš ir augstāks par šo ‘trakumu’. Miers baiļu un uztraukuma atmosfērā. Cerība un lūgšana, ka nesāksies asinsizliešana, un ka brīvība atnāks mierīgā ceļā. Paļāvība uz Dievu Visspēcīgo, jo nav cita, kam uzticēties,

Un mūsu cerība un paļāvība un uzticēšanās nepievīlās…