If there is universal word and emotion in 2015, it is Fear. Phobia. Anxiety. Paranoia. This is nothing new for humankind even if we somehow think that the challenges are unique to our times and situation. Just study history, autobiographies,  ancient literature like the Bible and see that people and nations have always struggled with fears and have chosen many different ways of dealing with it. Some wise, some foolish and even dangerous.

Still, it seems that for our generation the events of 2014-15 and reactions to these events have taken a whole new level. This year I have been on three continents – Asia, Europe and North America – and fear is ‘in the air’. In people’s conversations and minds, publications, newspapers, internet, TV, radio, politician’s statements… and on and on.

I am not immune to fear. You know, the common childhood fear of the dark, of ghosts, of snakes under my bed, of strange people, of unknown, of deep waters and hidden creatures.  I also grew up in an atmosphere of fear during the Cold War which is a long story in itself. Then I started to travel the world because of my job and I have been in many ‘scary’ situations, but that is also another story.

What I want to talk about is our current obsession with all kinds of ‘threats’. Inside and outside enemies. We are afraid and anxious but we keep feeding these fears until it becomes a self-fulfilling prophesy. For example, many of my friends in Thailand are afraid of ghosts and evil spirits, but they love going to horror movies. (As I often tell people in the US, the horror movies in Thailand make Hollywood-ones look like PG rated.) OK, I am not an expert but let me tell you – they are very disturbing. So, my Thai friends get even more afraid of evil spirits. Our neighbor across the street always left the room lights on during the night.

True, many people can distance themselves from fiction but what about so called ‘non-fiction’? Like the news? We get into arguments how much of the news is actual facts and how much is ‘fiction’. My point is though that I don’t understand how people can feed themselves with this steady diet of fear. It is like the documentary “Supersize Me” but this time we are not talking about food but our phobias.

Don’t misunderstand me. I follow the news. I watch the international news channels; I read stories online; I do my own research. I want to be informed but I don’t want to be formed by it. I want to be formed by those things that are Christ-like.

Recently in Latvia I attended some very interesting lectures about our most common phobias. For Latvians, here is the link to Zanis Lipke Memorial Museum and the recordings of these lectures.

All of us could give lists of names and things and global trends that we are afraid of. What are Latvians afraid of? At the top of the list would be Russia and the migrant crisis in Europe. What are Russians afraid of? I would have to ask my Russian friends but from previous conversations I know that there has been a steady diet of fear of the West, NATO and special mistrust of the US. I am sure that terrorism is on people’s minds, too, and fear of getting on airplanes now.

Of course, Islamophobia is wide-spread. As evidenced by the shocking fact that Donald Trump can make bizarre statements and not feel like he has completely disqualified himself from leading a nation. We all have some very embarrassing (mildly speaking) politicians but he must be going for the prize.

All of us – Christians, Muslims, Buddhists, Atheists… Latvians, Thais, Russians and Americans  – are afraid of the exact same things: conflict, war, terrorists, unemployment, poverty, instability, fast change, the unknown, many of the aspects of globalization like migration, climate change.

So, my question is – how much more afraid do we all want to get? How much more do we want to Supersize These Fears? Personally, I have had more than enough. Some fears and anxiety are reasonable and need to be addressed and discussed and wrestled with but the excess I want to vomit out. It is not nutritious for my soul. It poisons my whole being.

Fear affects our mind, emotions, physical well-being, but worst of all, it erodes our relationships. It causes us to isolate ourselves or to start acting like mean dogs who attack and bite out of fear. Fear is a horrible and dangerous adviser and motivator.

Who is your adviser in these challenging times? What is forming your reactions and actions? Next week I will tell you what brings me peace of mind and heart and helps me sleep at night…

Latviski:

Šajā, 2015. gadā ir viens vārds un emocija, ko piedzīvo visā pasaulē. Bailes. Fobija. Trauksme. Tas nav nekas jauns, pat ja mums liekas, ka patreizējās problēmas un izaicinājumi ir kaut kas īpašs. Pietiek pastudēt vēsturi, autobiogrāfijas, senos rakstus kā, piemēram, Bībeli, lai saprastu, ka cilvēki un tautas ir vienmēr saskārušies ar bailēm. Un cīnījušies ar tām daudzos un dažādos veidos. Gan gudri, gan negudri un pat bīstami.

Un tomēr 2014.-2015. gads ir nesis lielu izaicinājumu mūsu paaudzei, un cilvēku reakcija uz notikumiem ir pacēlusi šīs bailes jaunā līmenī. Esmu bijusi trīs kontinentos – Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā, un bailes virmo gaisā. Gan cilvēku sarunās un prātos, gan plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos, gan politiķu runās un darbos… un tā tālāk.

Man nav imunitāte pret bailēm. Bērnībā piedzīvots viss – bailes no tumsas, no spokiem, no čūskām zem gultas, no svešiniekiem, no dziļa ūdens un visa, kas tur dziļumā čum un mudž. Arī bērnība Aukstā kara atmosfērā bija pilna baiļu un trauksmes, bet tas ir atsevišķs stāsts. Vēlāk darba braucienos esmu bijusi daudzās ‘bailīgās’ situācijās. Arī par to kādā citā reizē.

Kam es gribu pievērsties šodien, tā ir mūsu pašreizējā apsēstība ar visāda veida ‘draudiem’. Gan iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Mēs baidāmies un esam uztraukušies, bet turpinam barot šīs bailes, līdz pravietojums pats sāk piepildīties. Piemēram, daudziem maniem draugiem Taizemē ir ļoti bail no spokiem un ļauniem gariem, bet viņiem ļoti patīk šausmu filmas. Neesmu eksperts, bet Taizemē tās tiešām ir baismīgas. (Bieži esmu teikusi amerikāņiem, ka Holivudas šausmenes ir salīdzinoši vieglas.) Un lūk, mani draugi taizemieši vēl vairāk sāk baidīties no ļauniem gariem. Mūsu kaimiņiene pa nakti vienmēr atstāja istabu gaismas ieslēgtas.

Protams, lielākā daļa cilvēku prot atšķirt izdomu no īstenības, bet ko darīt ar šo “īstenību”? Piemēram, pasaules ziņām? Mēs gan strīdamies, cik daudz šajās ziņās ir faktu un patiesības, un cik daudz ir izdomas vai pus-patiesības. (Arī tas ir labs stāsts citai reizei.) Mani nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki sēž uz šīs baiļu diētas. Gluži kā tai dokumentālajā filmā “Palielini mani” jeb “Pārbaro mani”, kas rādīja ātrās ēdināšanas sekas. Šoreiz mēs nerunājam par ēdienu, bet gan par savām fobijām.

Tikai nepārprotiet. Es sekoju ziņām – gan vietējām, gan pasaulē. Skatos starptautiskos ziņu kanālus; lasu rakstus internetā. Veicu savus pētījumus. Es gribu būt informēta, bet negribu būt ietekmēta vai iebīdīta vai iebaidīta. Es vēlos, lai mani ietekmē tās lietas, kuras mācīja un darīja Jēzus.

Nesen Latvijā es apmeklēju dažas interesantas lekcijas par mūsu tipiskajām fobijām. Šeit būs saite uz Žaņa Lipkes Memoriālā Muzeja mājas lapu, kur ir šo lekciju ieraksti.

Mēs visi varam sastādīt sarakstu ar vārdiem, lietām un pasaules procesiem, no kā mums bail. No kā latviešiem bail? Sarakstā būtu gan patreizējā Krievijas politika, gan bēgļu krīze Eiropā. No kā cilvēkiem Krievijā bail? Man vajadzēja pajautāt saviem krievu draugiem, bet no iepriekšējām sarunām zinu, ka viņiem ir bijusi pamatīga baiļu diēta – bailes no Rietumiem un NATO, it sevišķi no ASV. Domāju, ka arī terorisms ir cilvēku prātos, un negribas kāpt lidmašīnā.

Ļoti izplatīta ir islamofobija. Kaut vai nesenie amerikāņu politiķa Donalda Trampa izteicieni un izlēcieni, un fakts, ka viņam nemaz neliekas, ka jau ir sevi diskvalificējis no iespējamā valsts vadītāja amata. Mums visiem ir politiķi, par kuriem (maigi izsakoties) kaunēties, bet Donalds Tramps cīnās par zelta medaļu.

Mums… kristiešiem, musulmaņiem, budistiem, ateistiem… latviešiem, krieviem, taizemiešiem, ameikāņiem…bail no viena un tā paša: konflikta, kara, teroristiem, bezdarba, nabadzības, nedrošības, straujām izmaiņām, nezināmas nākotnes, globālās migrācijas un klimata izmaiņām.

Tāpēc jautājums – cik vēl vairāk mēs gribam baidīties? Cik daudz vairāk gribam uzbarot un pārbarot savas bailes? Es jau esmu atēdusies. Bailes un trauksme ir normāla un saprotama reakcija, un mums par to jārunā un jāpārdomā un jālemj, kā rīkoties. Bet to, kas ir pāri veselīgai normai, es gribu vemt laukā. Tas man nedod nekādu labumu. Vienīgi visu saindē.

Bailes ietekmē mūsu prātu, emocijas, pat fizisko veselību, bet visļaunākās sekas ir izpostītas attiecības. Bailes liek mums norobežoties un pašizolēties, vai arī kļūt par nikniem suņiem, kuri savu baiļu dēļ metas kost. Bailes ir slikts un pat bīstams padomdevējs.

Kas ir tavs padomdevējs šajā laikā? Kas ietekmē tavu reakciju un rīcību? Nākamnedēļ es uzrakstīšu par to, kas man dod mieru prātam un dvēselei, un palīdz naktī mierīgi gulēt…