Today is Christmas Eve and I am looking forward to celebrating it with the family in Minnesota. At the same time missing my family in Latvia.

Many of us have favorite Christmas memories, so let me share mine. Growing up in Latvia while still part of the Soviet Union, we celebrated Christmas behind closed curtains. We would light candles and have a nice dinner but it was kept as a very private affair. Remember, we were living in an officially atheist country and you never knew who was watching. Somehow it made Christmas even more special, though. I liked the ‘secrecy’ and ‘mystery’ and the ‘underground’ feel of it before it became so mainstream.

My parents were not Christians and I don’t remember any conversations about God or my parents ever explaining to me what Christmas was. I just knew that it was a time of the year when you go to church and when you think about God. And I started to piece it together by listening to Christmas carols I heard in the church or from my grandmother’s stories.

Yes, I went to church on Christmas Eve. And this is my favorite memory – my dad and his childhood friend taking us, children, to the Lutheran church in Sarkandaugava, Riga. Neither dad were churchgoing but this was something they decided to do. And I loved it. I liked sitting in the balcony, listening to the choir, looking down on the huge Christmas tree and enjoying the smell of pine and candles. It felt like I was in ‘heaven’.

But the greatest impression was the Story. Usually someone read from the gospel of Luke 2:14, retelling the message proclaimed by the angels to the shepherds. “Glory to God in Heaven, and upon earth Peace, Good News to the children of men.”

I would start to cry. As soon as I heard that there will be peace on earth, I felt something in me explode. Is it really possible? It seemed too good to be true – Peace on Earth. This was the best news to me.

As I have mentioned in my previous blogs, I grew up in an atmosphere of fear and anxiety because of the Cold War. As children, we heard about all the threats, including the possibility of nuclear war. Also, my dad liked to watch programs on politics and history and I heard about all the different wars going on around the world. It certainly looked like people just don’t know how to get along. Even the experts did not have any answers. It was frightening to feel like there is no hope.

Then I heard it – God has an answer and His answer is Jesus. I felt power and assurance and hope and joy in this proclamation. If God is truly intervening in human affairs, then this is for real. Then nothing can stop this because God is all powerful and keeps His word.

Fast forward to 2015 and I still feel the same emotions and have the same thoughts when I hear, “For a child is born to us, a son is given to us. The government will rest on his shoulders. And he will be called: Wonderful Counselor, Mighty God, Everlasting Father, Prince of Peace.“

Yes, the conflicts and wars are still there.  We still live between that night in Bethlehem and the future day when there is truly Peace on Earth! That is why Christmas is not the whole story… later there is Easter and even that it is not the whole story…

We are encouraged to be like children because the children are simple. They know that God keeps His word.

Merry Christmas! God bless Us, Every One!

This is one of my younger brother’s Christmas memories

Ir Ziemsvētku vakars, un priecājos sagaidīt to kopā ar ģimeni Minesotā. Vienīgi skumstu pēc saviem radiem Latvijā.

Daudziem no mums ir mīļākās Ziemsvētku atmiņas, šoreiz pastāstīšu savējās. Manā bērnībā svinējām ģimenes Ziemsvētkus aiz ‘aizvērtiem aizkariem’. Ar eglīti, svecītēm un gardām vakariņām, bet bez liekas uzmanības. Tolaik vēl bija sajūta, ka dzīvojot valstī, kur oficiālā ideoloģija ir ateisms, labāk nereklamēt savu privāto dzīvi kaimiņiem. Turklāt klāt tāds nacionālais elements. Tas lika izjust Ziemsvētkus kā kaut ko īpašu, slepenu, kā ‘pagrīdes’ aktivitāti. Ja godīgi, tā sajūta man patika labāk nekā tagadējie komerciālie, vidusmēra Ziemsvētki.

Mani vecāki nebija kristieši, un es neatceros nevienu sarunu par Dievu vai šo svētku nozīmi. Es tikai zināju, ka tajā dienā daudzi iet uz baznīcu, un tur runā par Dievu. Un es pati sāku ‘lipināt’ savus priekšstatus, klausoties Ziemsvētku korāļus vai vecmammas stāstus.

Jā, Ziemsvētkos mēs pat gājām uz baznīcu. Un tā ir mana mīļākā atmiņa – vienreiz mans tētis un viņa bērnības draugs ved mūs, bērnus, uz luterāņu baznīcu Sarkandaugavā. Neviens no tētiem nebija baznīcā gājēji, bet viņi tā nolēma. Un kā man tas patika! Man patika sēdēt balkonā… klausīties baznīcas korī, kas likās kā eņģeļu balsis…patika skatīties uz milzīgo egli un baudīt skuju un sveču smaržu. Man likās, ka esmu ‘debesīs’.

Bet vislielāko iespaidu atstāja pats Stāsts. Kāds lasīja vārdus, ko eņģeļi pasludina ganiem Lūkas vēstījumā. “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”

Es sāku raudāt. Kad izdzirdēju vārdus par mieru pasaulē, kaut kas manī uzsprāga. Vai tas tiešām ir iespējams? Vai varu ticēt savām ausīm? Tās bija vislabākās ziņas.

Kā jau rakstīju agrāk, es uzaugu Aukstā kara baiļu un nedrošības atmosfērā. Bērnībā mēs ‘zinājām’ par draudiem, ieskaitot atomkaru. Vēl mans tētis skatījās daudz raidījumus par politiku un vēsturi, un es klausījos par visādiem kariem un konfliktiem pasaulē. Man kā bērnam bija skaidrs, ka cilvēki nemāk sadzīvot viens ar otru. Pat eksperti bija neziņā, kā to atrisināt. Ir briesmīgi dzīvot bez cerības.

Un te pēkšņi dzirdu – Dievam ir veids, kā to atrisināt. Es sajutu spēku, pārliecību, cerību un prieku. Ja Dievs ‘iejaucas’cilvēces attiecībās, tad tas ir pa īstam. Tad nekas to neapturēs, jo Dievam viss ir iespējams, un Viņš tur savu vārdu.

Patinot uz priekšu, 2015. gadā es izjūtu to pašu, kad dzirdu vārdus: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa pleciem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”

Jā, konflikti un kari nav beigušies. Mēs joprojām dzīvojam starp nakti Betlēmē un dienu nākotnē, kad patiesi pienāks Miers virs Zemes! Tāpēc ar Ziemsvētku stāstu nekas nebeidzas… vēlāk seko Lieldienas, bet arī ar to stāsts nebeidzas…

Mums atgādina, lai topam par bērniem, jo bērni ir vienkārši. Viņi zina, ka Dievs tur savu vārdu.

Priecīgus Ziemsvētkus! Lai Dievs mūs visus svētī!