Time to bridge the chasm of dividing memories in my own nation… Latvia

Does time heal all wounds? Few months ago I was asked by an American how much more time we need in Latvia to bridge our ethnic and historical divides and to have a real sense of ‘one nation’. 30 years? 40 years? More? Wait a few decades when the older people will be gone and the personal memories will fade and the conflicting versions of history will cease or not be as painful?

And I shook my head, “No, I don’t want to wait  and see what happens.” What if nothing happens? What if the younger generations pick up the same hurts and stories and don’t want to hear the ‘other’ side? And what about my generation who grew up with one foot in the ‘past’ of the USSR and the other foot in the ‘present’ of free and democratic society? We were told that we can finally dream of a better future for Latvia and this is exactly what I have been doing.

In Latvia, May 9 is a tense and strange day. People either celebrate, remember, speak against or simply try to ignore it. Most of Europe commemorates  May 8 as the date when WWII ended in Europe but in most countries that used to be part of the USSR, May 9 is celebrated as Victory Day (to understand this better, follow the link), but for the Republic of Latvia it did not mark the end of WWII because the Nazi troops and regime were exchanged with the Soviet troops and regime which only ended in 1991. Because of our history, geography and people, we now have two days, two stories and two memories.

I cannot do justice to all nuances and complexities in such a short blog. For thousands of ethnic Russians (and Ukrainians, Belorussians and others), this is a very emotional and important memory which brings a lot of pride and gratefulness for the sacrifice of previous generations. Likewise for thousands and thousands of ethnic Latvians, an image of a Soviet soldier brings up pain, bitter memories and grievances over previous generations. Latvians simply stay away from May 9 commemorations.

So, here we are… and what can we do?! If you follow my blog, you know that I am a strong believer in restoration and reconciliation. Each generation has choices to make. We cannot change the past and we are also not responsible for everything that took place before our time. But we are responsible for today and tomorrow. My choice is healed, diverse, united and respectful society.

Lately I meet more and more people who make the same choice and do their part (often very personal and difficult) to build the bridges. I am a Latvian and I also carry some pain of my family who suffered under the Soviet regime. My great grandparents were arrested and sent to Siberia because, as landowners and farmers, they were the class enemy. I look at the few old photos which my grandmother received from them while they were living and doing hard labor in Irkutsk region, Russia and I get very emotional.

My great grandmother had lost her mind while in exile and as a little child I remember she used to swear in Russian. She used bad words like ‘bitch’ and ‘whore’ and ‘fascist’. When I would repeat them, my parents scolded me but when I told them where I heard it, they went silent or tried to explain to me that granny was crazy. Later I understood that her fragile and broken mind remembered the names she had been called in Russia.

You see why my first introduction to Russian language was not a very positive one but it is not anymore. I can speak Russian, I learned it in school and I loved it because I could watch all my favorite cartoons and films in Russian and my parents could not use a ‘secret’ language anymore when talking about us, kids.

See, I have to do my own homework when I talk about this stuff. I am grateful for everyone who is doing it or has already completed. People who have listened, who have forgiven, who have apologized, who have accepted the “other” and who have moved on to the bridge. I think and I hope that I am on this bridge, too.

This week there was an event “8/9: Words crossing the gap of memories” at the Anglican Church in Riga organized to promote reconciliation. Reconciling our memories, our narratives, our communities, our people. There were prayers and Bible readings and two very personal speeches. One of them was quite extraordinary and I will translate few of the words here. It was written and read by Denis Hanov, a professor and Doctor of Humanities, a Latvian whose ethnicity is mixed Russian/Ukrainian and mother tongue is Russian.

He started by saying, “Tonight I will speak about things that I have been thinking about for a long time. More precisely, for 20 years I feel that I need to talk to be able to understand what is happening to me here, in this land, in Latvia.”

I hope to translate the whole speech in English and include it in another post, but let me conclude with his words, “Can pain form our future or is it possible to break it? Pain cannot be cancelled, cannot be forgotten and cannot be hidden, but it can be overcome. (…) Therefore tonight I decided, by my own initiative with encouragement of many friends and skepticism of others, to bury the pain of 20th century and to create my personal bridge to cross the gap. I will build this bridge according the the highest standards of safety – I will try to hear others and ask for forgiveness.”

And Denis did. He asked forgiveness and he asked to be heard.

I heard him and I hope that I will be heard, too. I don’t have time to wait 50 years. Latvia does not either.

To be continued…

Siberia

My great grandfather Jānis Kūda (bottom left) doing hard labor near Irkutsk, Russia around 1950

Latvian:

Vai laiks dziedina visas brūces? Pirms kāda laika man viens amerikānis jautāja, cik ilgs laiks vēl vajadzīgs, lai Latvijas sabiedrība tiktu pāri savām sāpēm un sašķeltībai. Paaudžu maiņa? 40 gadi? 50 gadi? Kad visi vecie nomirs, un visiem būs tikai vēsture, varbūt tā izbālēs, un vairs nevienam nesāpēs?

Man tas izklausījās briesmīgi. Es negribu gaidīt, man nav laika gaidīt, kas notiks. Ja nu nekas nenotiek? Ja nu nekas nemainās? Vai arī paliek sliktāk? Varbūt jaunā paaudze vienkārši pārmantos šos stāstus un sāpes un konfliktējošo skatu gan uz vēsturi, gan uz tagadni, gan nākotni. Un kā ir ar manu paaudzi? Kas uzaugām ar vienu kāju PSRS “pagātnē” un ar otru kāju Latvijas Republikas “tagadnē”. Kur beidzot varam sapņot par labākiem laikiem un labāku nākotni Latvijai un visiem cilvēkiem Latvijā. To es arī cenšos. Gan sapņot, gan darīt.

8. maijā Anglikāņu baznīcā Rīgā notika samierināšanai, nožēlai un piedošanai veltīts pasākums. “Atceroties 2. pasaules kara traģēdijas un piedzīvojot pretnostatītas atmiņas par to, meklēsim saprašanos un izlīgumu.  Pasākums krievu un latviešu valodās.” Bija lūgšanas, bija Bībeles lasījumi, un bija divas ļoti dziļas un personīgas runas. Un es nolēmu, ka vienu no šīm runām iekļaušu šajā blogā. To nevar sagriezt, to jālasa pilnībā. Tā ir uzruna no Denisa Hanova, RSU komunikāciju fakultātes profesora, kurš pats dzimis jauktā krievu/ukraiņu ģimenē, un kura dzimtā valoda ir krievu.

“Nožēla un cerība – Deniss Hanovs

Šovakar es teikšu to, par ko domāju jau vairākus gadus. Precīzāk, 20 gadu garumā es jūtu, ka man ir nepieciešams runāt, lai saprastu kas notiek ar mani šeit, šajā zemē, Latvijā.
Viss sācies ar to, ka es piedzimu 1977. gadā valstī, kura nedrīkstēja pastāvēt, jo bija varas spēļu, politiskā ārprāta, cilvēku bezspēcības, baiļu, moku, represiju, nodevības un akluma rezultāts. Es piedzimu Padomju Latvijā, kas tapa kā svešas varas projekts.
Tīņa vecumā vēlme studēt augstskolā izmeta mani ārā no Pļavnieku guļamrajona noslēgtās vides, no noapaļotās vienaldzības pret 20. gs. vēstures lūzumiem un to salauztajiem cilvēkiem.
Tā es atklāju ka par spīti tam, ka krievu kultūras šedevri ir kļuvuši par Eiropas kultūrmantojuma daļu, krievu valoda trolejbusā var pēkšņi likt kādai grumbainai sejai sarauties nepatikā, skumjās un tam var sekot dusmīga piebilde kas man nesaprotamā veidā ir saistīta ar manu tautību – krievs. Ilgstoši negribēju pieskarties šādai sejai un noskaidrot kāpēc cilvēkam var sāpēt, kad viņš dzird manu valodu. Neviens arī necentās man to skaidrot, klusēja vai vienkārši nezināja – nācās skaidrot pašam.
Vēlme noskaidrot citu sāpes un to cēloņus pati veidoja vidi, laiku un telpu, kas pavēra man durvis uz līdz šim nezināmo.
Latvijas Kultūras akadēmija – šauri klosteru gaiteņiem līdzīgi koridori, pavisam jauni studiju priekšmeti, savādāka Latvijas vēstures interpretācija un arī mana paša dalība sarunās, noklausoties stāstus, izlasot atmiņas, apmeklējot izstādes – tas viss lika man saprast, ka arī mana klātbūtne var būt sāpju avots. Mana un manas ģimenes klātbūtne var
sāpināt. Izrādās, ka sāpes ir pārmantojamas, tāpat kā vecas grāmatas, vēstules vai slimības.
Tad es sapratu, ka Čaikovska Oņegins vai Tolstoja Nataša sadzīvo ar sētnieku īstenoto stučīšanu, ar nāvi un mokām cietumu pagrabos, ar neaprakstāmiem vergu darbiem nometnēs, arī ar ilgstošām, klusām bailēm glabāt atmiņas par tuvākajiem, kuru līķi bija izmesti ceļā uz Sibīriju. Par to man atgādina tukšie koka vagoni dzelzceļa stacijās Latvijā, veco cilvēku klusās asaras vai pāris fotoattēli – viss kas palika pāri no iznīcinātas dzīves pirms 1940 gada.
Kāds man ar to visu sakars?
Netiešs, un pavisam tiešs – jo nakts vidū mājās iebrukušie zaldāti, NKVD virsnieki iznīcināja 20.gs. cilvēku atmiņas un sakropļoja dvēseles, krieviski izkliedzot pavēles, lamājoties, rakstot viltotus protokolus, liedzot brīvi domāt, cenzējot, bojājot zinātniskās karjeras, neļaujot izbraukt no valsts, publicēties. Kopš tā laika daudziem vārdi “krievs”, “krievu”, “Krievija” ir baiļu un naida sinonīmi. Man tas jāpieņem, jo tāda ir traumētas sabiedrības realitāte. Latvijā naktīs, cietumos, kolhozos, darba vietās, parkos, universitātē 1940. gadā un pēc tam vēl pusgadsimta garumā nāve, fiziska un psiholoģiska vardarbība runāja krievu valodā, mainīja ielu nosaukumus, aizliedza iepriekšējo topogrāfiju, aizvietojot to ar nevienam nepazīstamu un nevajadzīgu revolucionāru biogrāfijām.
Man ir jāpieņem, ka jauni cilvēki var drūmi atskatīties atpakaļ, kad dzird krievu valodu, jo viņi kļūdaini, bet droši zina, ka valoda un es esam līdzatbildīgi. Un man jādzīvo tālāk ar atziņu, ka 1940. gada Rīgas jūnija putekļos tie bija krievu tanki, kas atnesa krievu laikus, nevis padomju. Es varu ilgi stāstīt par 30. gadu atklātajiem procesiem Krievijā pret padomju opozīciju un GULAGA iemītnieku miljoniem, es varu rādīt studentiem “Saules nogurdinātos”, viss paliks pa vecam – sāpes būs klātesošas, tās veidos pagātni un tās būs saistītas ar manu klātbūtni Latvijā. Vai sāpes drīkst veidot nākotni, vai tās var pārtraukt? Sāpes noteikti nevar atcelt, nedrīkst aizmirst un nevar paslēpt, bet tās var pārvarēt.
Pārvarēt var tad, ja saproti, ka turpināt ciest nav jēgas, ka viss ir aizgājis, ka nav iespējams atgriezties pagātnē, kaut gan ļoti gribētos, lai saprastu ka es, mēs, mūsējie ir varoņi vai upuri, un citi tikai varmākas un noziedznieki. Šādā sadalījumā mēs apmānām paši sevi, meklējot vienkāršotus skaidrojumus šodienas sarežģītībai.
Tā mēs visi un es pats palikšu ieslodzīts 20. gadsimtā. nespēsim iet tālāk. Tā es nekad nesadzirdēšu Cita sāpes.
Bet es vēlos iet tālāk, man jāiet tālāk – pasaule ir sagatavojusi vēl daudzus skaistus mirkļus ko atminēt, atklāt, izstāstīt citiem. Tāpēc šovakar es, pēc paša iniciatīvas, bet ar vairāku draugu atbalstu, arī skepsi, nolēmu apglabāt 20. gs. sāpes un plaisu vietā veidot savu personīgo tiltu.
Es būvēšu savu tiltu atbilstoši visdrošākajiem celtniecības standartiem – es mēģināšu sadzirdēt citus un lūgt piedošanu.
Es pieņemu, apzinos, izdzīvoju un saprotu ebreju, latviešu, lietuviešu, poļu, romu un visu citu grupu, kopienu un atsevišķu cilvēku sāpes, sēras, skumjas, kas izēd dvēseles un saindē domas, kas bloķē skatu uz nākotni. Tālis Tisenkopfs, kura tekstus es apbrīnoju, ir rakstījis, ka vēl piecdesmit gadus viņa sirds būs ciet – mums nav tik daudz laika. Jāpasteidzas… No padomju varas vardarbības cietām mēs visi.
Ar šo runu es no sirds dziļumiem un ar cerību lūdzu piedot man, lūdzu pieņemt manu personīgu visdziļāko nožēlu par noziegumiem pret Latvijas cilvēkiem, kas mira, cieta, palika garīgi un fiziski sakropļoti, iztukšoti, vientuļi. Es neesmu vainīgs, bet es jūtu atbildību – morālu un pilsonisku – par padomju okupāciju un tās sekām. Es lūdzu piedot, es lūdzu pieņemt mani. Un es aicinu iet tālāk kopā, kopīgi sērojot par visiem aizgājušajiem, bet vienlaikus pieņemot visus, kas veido mūsu Latvijas sabiedrību, ar viņu atmiņām un emocijām, kurām ir tiesības pastāvēt daudzveidīgajā sabiedrībā, kurā brīvība ir visaugstākā vērtība. Es ticu, ka nožēla un žēlsirdība dara brīnumus, spēj pretoties naidam, dusmām un politiskām fantāzijām. Citēšu vienu 18. gadsimta tekstu: “Taisnīgums, ko pavada žēlsirdība, ir cēls.”
Tu šodien esi klāt, un dzirdēji manu lūgumu. Lūdzu neklusē, lūdzu sadzirdi, lūdzu runā ar mani.”

Es sadzirdēju, un arī man ir ko teikt. Turpinājums sekos nākamreiz…

 

 

I don’t want to be another brick in the wall

Few days ago I was giving a lecture on peace building and reconciliation and our group had a very good discussion about some of the issues and challenges that our societies are facing. It was in a religious context but the principles of good and healthy relationships vs bad and broken ones are the same whether you are religious or not.

One of the big issues seems to be a lack of good and healthy dialogue where people can express their views without being stereotyped or dehumanized or even demonized. Posting your thoughts on Facebook or other social media only goes so far. Very often it becomes just another platform for deepening our conflicts. Personally I do not get involved in discussions on social media because I feel that it is not very productive. Written words can be misunderstood so easily and people can say things with less responsibility than saying it to your face.

Many of my church friends have expressed that there is a lack of teaching on conflict resolution and lack of discussion about divisive topics in the Christian community. So, the conflicts rage and many of the words said or written are very ‘un-Christian’. Others who are the by-standers feel ashamed, confused, overwhelmed, unequipped and powerless to contribute something positive.

I have another problem. I tend to be so careful with my words that sometimes I say too little about things that really matter to me. I keep thinking about the proverb, “You cannot put out the fire if you keep adding more wood.” I don’t want to be a part of the problem but part of the solution. And we desperately need to learn being better listeners and better analyzers and better critical thinkers. I feel a sense of great urgency.

I have shared my thoughts on the topic of ‘listening’ in earlier posts and surely I will have to return to this theme again and again. Because this is truly one of the most difficult things in our communication with each other. Especially when talking about controversial or emotional issues. We do not listen because we don’t want to. We don’t want to change our views, our stereotypes and assumptions. We feel threatened.

There is a lot of suspicion going around. “When the other does not behave or speak according to our mental picture of them, we suspect their motives” or “we develop a “conspiracy complex”, anticipating that “they” want to harm us” (quotes from teaching by Musalaha)

We also fail to see a plurality on the other side. What group do you have stereotypes about? Religious groups? American evangelicals? Devout Muslims? Everyone in your government? Everyone in mainstream media? Ethnics groups? Russians? Latvians? Fill in the blanks…

This is where I dare to disagree with the man who currently dominates the global news. I am not talking about the policies or actual achievements because time will tell. But I am speaking about our words and blanket statements. American president Donald Trump often speaks in a way that enforces these stereotypes when using phrases like “dishonest media” or “drain the swamp”. The media has all kinds of people – honest and dishonest, professional and unprofessional, impartial and bias. The government also has all kinds of people – serving others and serving themselves, just and corrupt, professional and unprofessional.

To be fair – Mr. Trump is easy to criticize because he is saying things on a world stage for all to see. But what about us? What about me? My communication does not have the same affect but it matters as much.

If we are really concerned about the divisions and polarized views around us, then we need to make sure that we are not becoming bricks that build even higher walls.

hannovere-48

(photos from personal archive)

Latvian:

Nesen vadīju nodarbību par miera celšanu un izlīgumu, un mūsu grupā izveidojās ļoti laba diskusija par dažādiem aktuāliem jautājumiem un izaicinājumiem. Saruna bija reliģiskā kontekstā, bet labu attiecību veidošanas principi, ko pārrunājām pretstatā sliktām un salauztām attiecībām un konfliktiem, ir vieni un tie paši.

Viena no nopietnām problēmām ir laba, gudra un atklāta dialoga trūkums, kur cilvēki var justies brīvi paust savus uzskatus un pādomas un nebaidīties, ka tiks ielikti stereotipu rāmjos vai pat demonizēti. Var jau rakstīt Feisbukā vai citos soctīklos, bet šī komunikācija ir stipri ierobežota. Pārāk bieži tā kļūst par vēl vienu kara lauku, kur puses rok dziļākus ierakumus. Es parasti izvairos likt savus komentārus un daudz neiesaistos tīmekļa diskusijās, jo man tas neliekas pārāk auglīgi. Rakstītos vārdus, īpaši no dažiem īsiem teikumiem, var viegli pārprast. Turklāt cilvēki atļaujas teikt lietas, kuras neteiktu tev sejā.

Vairāki mani draugi, kuri ir kristieši un pieder dažādām draudzēm, ir teikuši, ka arī kristīgās kopienas vidū trūkst gan labas mācības, gan labas prakses, kā rīkoties konfliktsituācijās, kā veidot labu dialogu un nenonākt līdz dziļiem konfliktiem. (Piemēram, par pretrunīgām grāmatām.) Domstarpības par “karstām tēmām” starp kristiešiem pārvēršas par diezgan ‘nekristīgu’ vārdu un viedokļu izvirdumu. Savukārt citi, kas stāv malā un cenšas neiesaistīties, paliek apjukuši, nosarkuši, apbēdināti un nespējīgi piedāvāt kaut ko pozitīvu.

Es parasti iekrītu otrā galējībā. Es tik ļoti cenšos uzmanīt savus izteikumus, ka daudzreiz nepasaku savas domas par lietām, kas man liekas svarīgas. Man galvā atskan sakāmvārds: “Mēs nevaram apdzēst ugunskuru, ja paši metam tam klāt malku.” Es nevēlos būt daļa no problēmas, bet vēlos būt daļa no risinājuma. Un mums tik ļoti nepieciešams būt labākiem klausītājiem un labākiem analītiķiem un jāmācās domāt kritiskāk. Tā ir tik steidzama vajadzība.

Esmu rakstījusi par ‘klausīšanos’ jau agrāk, un drošvien atgriezīšos pie šīs tēmas vēl un vēl. Jo ir viegli par to runāt, bet grūti to darīt mūsu savstarpējā komunikācijā. It sevišķi, kad emocijas sit augstu vilni. Mēs neklausāmies, jo negribam to darīt. Arī tāpēc, ka baidāmies mainīt savu viedokli. Baidāmies, ka mūsu stereotipi un aizspriedumi sāks šūpoties. Caur uzmanīgu klausīšanos varam justies ‘apdraudēti’. Gaisā virmo daudz aizdomu.

Mums ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām problēmām, un jātiek vaļā no stereotipiem par veselām cilvēku grupām. Kura grupa tevi uztrauc? Reliģiozi cilvēki? Amerikāņu evanģēliskie kristieši? Pārliecināti musulmaņi? Valdība? Politiķi? Masu mediji? Krievi? Latvieši? Vari tukšajā vietā ierakstīt savu piemēru…

Te es pieminēšu, ka uzdrīkstos iebilst cilvēkam, kurš šobrīd dominē ziņu kanālus gandrīz visā pasaulē. Es nerunāšu par viņa rīcībpolitiku un lēmumiem, jo laiks rādīs, kas no tā sanāks un kas nesanāks, bet es klausos vārdus un izteikumus. Es iebilstu ASV prezidenta Donalda Trampa runas veidam, kas pastiprina stereotipus un aizspriedumus. Piemēram, “melīgā prese” vai “izsūkt purvu” (domāti politiķi Vašingtonā). Masu mediji un žurnālisti nav viens liels vesels. Ir godīgi un negodīgi, profesionāli un neprofesionāli, ētiski un neētiski žurnālisti. Tas pats ar valdību un politiķiem. Vieni kalpo sabiedrībai, citi kalpo paši sev. Ir taisnīgi un korumpēti, gudri un muļķīgi, utt.

Taisnīguma pēc piekrītu, ka prezidents Tramps ir viegls mērķis kritikai, jo viņa teiktais tiek pārraidīts pa visu pasauli. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mani? Mani vārdi nav tik nozīmīgi un neatstāj tik globālas sekas, bet tie ir svarīgi manā mazajā ietekmēs zonā.

Ja mūs tiešām uztrauc tas, cik sašķēlusies un polarizēta spēj būt mūsu sabiedrība, mums pašiem jāpārbauda, vai neesam kļuvuši par vēl vienu akmeni jeb ķieģeli šajās sienās.

Navigating through fake news, stupid news and no news

Honestly I feel very challenged. This is getting harder and harder and some days my brain simply revolts and screams at me. “Stop stretching me so thin! Stop feeding me this stuff! Give me something good to chew and digest that will bring life! Give me a break… period.”

We are taught to be critical thinkers and we know the importance of critical analysis. But the current atmosphere feels as if we have put things in reverse. The more advanced we become with technological skills, the more primitive we become in communication. The more we know, the less we care. The more we read and see, the less we understand. The more we scream, the less we listen. It is miscommunication on steroids.

First is the invasion and epidemic of fake news. Of course, we have always lived in a world with slanted and corrupted news, but it used to take some effort, time and money to spread false or fake stories. Now it does not cost anything.. Anyone can create a website or a news portal and simply copy and paste and alter photos and spread fake news. Plus, make money while doing it. It does not matter if those fake news are malignant or benign – they erode our trust in any news source.

Recently I spotted two fake news stories on my friend’s Facebook. One story was political and it looked like a deliberate effort to create bad image of the leaders in the Baltic states. Something did not add up and I checked the facts. It turned out to be a fake story. Then I noticed that some people had started sharing it and I decided to inform my friend. He quickly removed it from his wall. The second story was more innocent and it was posted on a Christian website as a story of some big miracle near Israel. I noticed the headline photo which I had seen in another story posted on CNN. It had nothing to do with Israel or a miracle. It had to do with Sudan and climate change. Again I decided to inform my friend.

I did not think that these friends of mine were knowingly spreading false or fake stories but I did not want for people to start sharing. I would expect the same reaction from my friends – if they see something I am saying/ sharing/ posting/ publishing  which is false or fake, they should let me know. It is impossible to stay truthful without the help of others.

Also, we see the invasion of “fake facts” or “no facts” in the mainstream media and politics. I am not talking about traditional empty campaign promises. I am talking about pure fabrications. Politicians can utter them and go unpunished. Media can publish them and go unpunished. In the end it is nobody’s fault and life simply goes on. Only people become even more disillusioned and pessimistic. And without trust our societies cannot be healthy and functional.

Secondly, we are bombarded with stupid news. This is the junk food that my brain complains about as I am guilty of consuming it, too. Let’s see “how is Brad and Angelina’s divorce proceeding? what are the experts saying about the experts about someone’s tweets? how to travel around the world and act stupid? how to be obsessed with food and only food?” Honestly, will I have to live with Mr. Trump as the biggest news headline for the next 4 years? Yes, he will be the president of the most powerful and influential country in the world, but he is not the center of our universe.

Which brings me to the last challenge. The challenge of “no news”. I have practically given up on the big TV channels like CNN and Fox News which used to be news channels. Now they are 24/7 talk shows. Opinion upon opinion upon opinion… Opinions are not news!!! Also, people tend to share opinion columns more than the actual news stories. It is boring to read and search for the facts, right? And who wants to bored in our exciting world of opinions, “hot air”,”world news in 60 sec”, “out of sight, out of mind”, etc.

I also have an opinion therefore I write this blog or journal but, sorry to disappoint you, this is not journalism. I am grateful and honored that you read my reflections on peace building but let us not simply recycle each others opinions. Let us search deeper and think harder!

4

This is my thinking face (photo from personal archive)

 

I will not give up on truth seeking

Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

blogger-image-669135390

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!

Giving thanks for my vivacious sojourners

I love this photo and I love the memory of this moment. Mae Sot, Thailand may be a small town (developing and growing fast) on the Thailand – Burma border where tourists go for border crossing and locals for shopping and business, but for me it is “home away from home”.

These kids from Mae Sot are my sojourners in life and part of my story of “peaceroads” and I am very thankful for them. I am not thankful that they were always on the streets begging or collecting plastic bottles. I am not thankful that they were not attending school or that they had to carry small babies to attract the foreigner’s compassion. I am not thankful that they were bathing in the dirty and smelly town canals.

No, my heart was sad and angry that these beautiful, smart kids were so adopted to the life on the streets that they thought this is normal and even kind of fun. Of course, it was not fun when they had to be out at dark or when their parents told them not to come home until they had collected a certain amount of money. It was not fun when they were hungry or yelled at or treated like some stray animals.

A little comfort but I was grateful that at least they were in a small community like Mae Sot where people tend to watch out for each other more than in the big cities like Bangkok or Manila with too many children-at-risk to count.

This photo was taken at one of my favorite tea shops “Borderline” which is a cooperative for women in refugee camps making handy crafts. Borderline also serves delicious vegetarian food and refreshing drinks. Whenever we could, we would buy the children something to eat and Borderline was one of their favorite places to go. It had a nice garden and calming atmosphere. An oasis of peace on a busy, dusty, noisy street.

The kids were so energetic, funny and savvy. They perceived things differently and they always looked out for each other. I realized that they did not like to be patronized (don’t we all) and they didn’t like to be pitied (don’t we all). But they wanted to be loved (don’t we all).

We communicated in beginner Thai and lots of signs and body language. The universal language of hugs, smiles, welcome, concern, pointing, nodding or shaking head… Sometimes I went home exhausted because in the West we are much less concerned with body language and much more concerned with the exact words. In Thailand and Burma it is the opposite and my brain was slow to adjust.

They read me. They read my walk. They read my talk. They read my eyes. They read my mouth. They read my hands.

However imperfectly, I hope that I was able to communicate the most important thing: ” I see you and I know that you see me. I am here because you are here. I am your teacher but you are teaching me things, too. I love you because I am loved. The image of God in you is the image of God in me.” Thank you for being you!

img_9302

Smile that spoke volumes (photos from personal archive)

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…

The age of information diarrhea

I took this photo in Berlin while sightseeing around Brandenburg Gate. It was one of those surreal moments when you have to get out your camera to prove to yourself that this is real. Most of us notice it and most of us do it. I knew that it would be a good photo for one of my blogs.

This autumn I am taking some classes at Latvia University and I love it. Yes, there is some homework that tortures my brain cells and gives anxiety but the joy of learning is greater and more lasting. Also, it is a university within the university because of my classmates. Every one of us is a small universe with life experiences, thoughts, beliefs, dreams, friends, families, talents…

For the title of this blog entry I borrowed the words of one of my new peers. During a discussion he said: “We live in an age with chronic diarrhea of information.” I have a good imagination and his words make a good sense. We take in so much information daily without processing. Since it is available and free, just take it. Whether it is worthwhile or simply junk.

What if it cost me more? If I have to buy a magazine or newspaper, I am very picky. I want to get my money’s worth. I want to read something that will enrich my mind and my life. I will pick up “Time” or “Newsweek” or “The Economist”… But if I am standing in the checkout line at the shopping mall or killing a few minutes at the airport, I will browse through some women’s magazines or tabloids. (It sounds better to say tabloids then gossip and sensational news, right?)

Secondly we don’t give enough time for reflection. (Here is that magic word – time. I said  the free information does not cost me anything but actually it does. It costs my time.) I remember my mom used to eat and chew very slowly. She firmly believed that it was healthier.It used to drive me crazy but I did think that she was right. Plus eating together had its many other wonderful benefits.

My own brain capacity is so limited. I find that even lots of the good information that I want to retain and digest and reflect on, disappears quickly. I think part of the problem is these horrible habits of taking in too much, too fast and too superficially.

There are many bad side-effects. Especially social. As if there is this invisible force that effects us in invisible ways. For example, the growing problem of polarization. People become more divided in their views and less able to dialogue and to have a polite and respectful debate with good listening skills. When I go on Facebook or other social media, it does the thinking for me. It “chooses” who my best friends are, which kind of news I “want” to read, what I want to buy, etc. It makes my life easier by grouping me with “like-minded” people.

Thanks for taking the few minutes of your time to read. A few more to reflect?

dscn3432

The art of socializing (photos from personal archive)

Latvian:

Šis ir ar manu fotoaparātu piefiksēts dzīves moments netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Vienkārši acīm neticējās, ka tā mēs tiešām tagad dzīvojam. Lielākā daļa to ievērojam, un lielākā daļa to darām. Zināju, ka būs kaut kad jāuzraksta.

Šoruden man ir iespēja mācīties Latvijas Universitātē, un man patīk. Protams, ir mājas darbi un lietas, kas mocīs smadzenes un šad tad bojās nervus, bet mācīšanās process kā tāds ir izbaudāms. Turklāt ir viens liels bonuss – mani kursabiedri. Katrs pats ir maza universitāte ar savu dzīves pieredzi, domām, ticību, sapņiem, draugiem, ģimeni, spējām…

Pārdomām es virsrakstā izmantoju viena sava kursabiedra teikto. Nesenā diskusijā viņš izteicās, ka “mēs dzīvojam laikā, kur ir hroniska informācijas caureja.” Iztēle man darbojas labi, un šī metafora tiešām liekas precīza. Mēs uzņemam tik daudz informācijas, bet pavisam maz vai nemaz to nesagremojam un nepārstrādājam. Šī informācija ir tepat ar pirkstu galiem sasniedzama, turklāt par brīvu, un tāpēc jāņem. Vienalga, vai tā ir derīga, vai mēsls.

Kā būtu, ja man par to būtu vairāk jāmaksā? Pērkot žurnālu vai avīzi, esmu ļoti izvēlīga. Gribu, lai mana nauda būtu ieguldīta vērtīgā informācijā. Piemēram, žurnālos “The Economist”, “Time” vai “Rīgas Laiks”… Bet, stāvot veikala rindā pie kases vai nositot kādas minūtes lidostā, pasķirstu arī dzelteno presi (labāk skan “prese”, vai ne? nevis aprunāšanas, tenku un sensāciju stāsti)

Otra problēma ir tāda, ka mēs neveltam pietiekamu laiku pārdomām. (Te ir tas astlēgas vārds – laiks! Varbūt informācijas uzņemšana man nemaksā naudu, bet laiku gan.) Atceros, kā mana mamma mēdza ēst ļoti lēni un visu kārtīgi sakošļāt. Viņa teica, ka tā ir veselīgāk. Mani tas tracināja, bet iekšēji ticēju, ka viņai ir taisnība. Turklāt ēst kopā ar draugiem vai ģimeni un darīt to nesteidzīgi ir pats par sevi viens liels ieguvums.

Manas smadzenes ir gan pamatīgi piebāztas, gan ierobežotas. Pat to labo informāciju, ko vēlos paturēt, pārdomāt un izmantot, grūti nepazaudēt. Varbūt te arī daļēji ir vainīga šī informācijas caureja? Un sliktais ieradums uzņemt par daudz, par ātru un par seklu.

Ir daudz citu blakusparādību. It sevišķi mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Tāda sajūta, it kā neredzams spēks darbotos mums neredzamā veidā, bet ar lielu ietekmi. Viens piemērs –  pieaugošā polarizācijas problēma. Cilvēki arvien vairāk sašķeļas savos uzskatos (kas pats par sevi vēl nav problēma), un arvien mazāk spēj sarunāties un sadzīvot ar citādi domājošiem. Arvien sliktāk prot debatēt un nemāk klausīties. Mēs izmantojam Facebook un citus soctīklus, bet tie sāk domāt mūsu vietā. Caur saviem algoritmiem, utt. Tie izvēlas, kuri ir mani “labākie” draugi, kuras ziņas es “vēlos” lasīt, kādas reklāmas man “vajag”, utt. Tas “atvieglo” manu dzīvi, jo palīdz sazināties ar “līdzīgi domājošiem”.

Paldies par tām dažām minūtēm, ko veltīji lasīšanai. Varbūt vari veltīt vēl kādas, lai pārdomātu?