Ukraine

Borders check more than our passports: Story about fault lines

On May 1, I woke up and felt like going to the cinema. Latvian cinema. This year we have many new movies – fiction, documentary, animation, TV, etc. – since 2018 celebrates 100 years of national statehood. Since these movies are also a gift to me as a Latvian citizen, I better go and support and enjoy.

I have seen a few but the documentary film “D is for Division” (Wall) by director Dāvis Sīmanis impacted the most. The story of physical and mental boundaries or fault lines between present day Latvia, its Soviet past and its neighbor Russia as in ‘Putin’s Russia’. It hit emotionally, mentally and even spiritually. Because this story focuses on ‘today’. We cannot live in the past or the future. I have only the ‘now’ and what impact is my life having on the present and how does the present impact my future.

The film was very open and honest. The director talking about personal fears, anxieties, questions, observations, hopes… about personal and collective memories that divide… about injustices in the past and the present… about us.

In teaching and studies I often use the same symbols because they are so clear and visual – wall, bridge, wall, bridge. What are we building? What do we need most? What are we becoming? Walls separate into ‘us’ and ‘them’, divide, protect and exclude. Bridges connect two sides, provide meeting place, cross over and include. The documentary portrayed many walls and some bridges. Visible and invisible walls between Latvia and Russia, between ‘Homo soveticus’ and people who have shed the Soviet mindset and past (or at least try to shed it), between the ‘haves’ and the ‘have nots’, between different ways of practicing faith.

Even tough the film in Latvian is called the “Wall”, I see it as a bridge. For sure an attempt to build a bridge from ignorance to awareness, from indifference to responsibility and involvement.

Just a few observations about the different levels of fault lines. First, Latvia (as independent nation, as a member of European Union and NATO) and Russia (Putin’s version of it). The ‘wall’ has gone up high and it keeps going. Latvia would say that we have withdrawn our bridges for the time being. The movie also has great reflections about the life of ordinary people on both sides of the border.

The divisions between those who have moved on from our Soviet past and those who still live in it, miss it and maybe even dream about the return to ‘those glorious days’. There is one guy in the story, Beness Aijo, who dreams of Latvia becoming communist republic again and now fights in eastern Ukraine to see this ‘Soviet’ dream fulfilled there. Obviously these two groups live in different past, present and future. Both have their sacred memories as bonfires to gather around, to tell stories and to feel united. The clear message to the other side  – Do not dare to touch our bonfire!

Today on May 4, people in Latvia are gathering to celebrate our independence from the USSR/Soviet Union. Others, not as many but still a large group, will gather on May 9 to celebrate the victory in WWII but also to celebrate the former Soviet Union. Our collective memories clash and our visions of the present and the future diverge. The film obviously raises the questions and seeks the answers of how to live side by side and how to remember in a way that unites, not divides.

Last but not least. There are scenes from a Russian Orthodox monastery inside Russia where the paintings on the wall depict soldiers as heroes of the past and the present. During the film you see Jesus face on military flags. It is our Christian never ending story and shame that we ‘recruit’ God to be on our side  or that we ‘elect’ Jesus as our leader into the battle. I am glad nobody was sitting next to me as I was fidgeting in my seat and silently praying, “Jesus, forgive us! Forgives us all for we don’t know what we are doing.”

Go and see this film if they show it anywhere near you (with English subtitles, of course) and if you are interested in questions that are relevant not just to Eastern Europeans.

Thank you, Dāvis Sīmanis and the crew, for building this bridge through the camera lens!

Latvian:

Brīvdienā pamodos noskaņojumā, ka gribas aiziet uz kino. Uz latviešu kino. Galu galā jānovērtē tās Latvijas simtgades radošās dāvanas, kas domātas arī man. Un tā diena iesākās ar režisores Ināras Kolmanes “Billi” un beidzās ar Dāvja Sīmaņa dokumentālo stāstu “Mūris”.

Un šoreiz mērķī trāpīja “Mūris”. Trāpīja emocijās, domās, aktualitātē un vispār. Daudzu iemeslu dēļ, bet viens no galvenajiem, ka filma stāsta par šodienu, par mums, par mani. “Latvija 100” ietvaros liels uzsvars likts uz notikumiem pagātnē, kad manis vēl nebija (protams, protams, ka tas ir svarīgi, un no pagātnes mēs gan iedvesmojamies, gan mācāmies). Nākotne man vēl nepieder, taču tagadne ir tepat, un tā ir manējā. Tikpat daudz cik tavējā, jūsējā, mūsējā.

Patika, ka stāsts ir atklāts un personīgs. Par to, ko redz neapbruņota acs, par bailēm, par neziņu, par satraukumu, par bezspēcības sajūtu, par sarežģītiem jautājumiem, par spriedzi un aizspriedumiem, par vientulību, par netaisnīgumu, par pagātnes un šodienas plaisām.

Darbā un studijās man tuva ir izlīguma un kolektīvo atmiņu tēma. Lasot lekcijas ir tik viegli un uzskatāmi izmantot šos simbolus – mūris, tilts, mūris, tilts. Ko mēs ceļam? Kas mums šobrīd vajadzīgs? Kas mēs esam? Mūris, kas atdala ‘savējos’ un ‘svešos’, norobežo, nelaiž iekšā, pasargā no reālām vai iedomātām briesmām, vai tilts, kas savieno divas puses, iekļauj, ļauj satikties, iet vienam pie otra, pat pāriet ‘otrā pusē’. Mūris var būt arī plaisa jeb dziļa aiza, ko nevar tik vienkārši pārlēkt, kā stāstā par Ronju, laupītāja meitu.

Filmā ir gan mūri un plaisas, gan tilti. Mentāli atķeksēju dažus redzamos un jūtamos ‘mūrus’ – starp Latviju un Putina Krieviju, starp Rīgu un pierobežu, starp Ansi Ataolu Bērziņu un Latvijas sabiedrību, starp Benesu Aijo un Latvijas valsti, starp kolektīvām atmiņām, starp ‘Homo soveticus’ un ‘ne-padomju’ cilvēkiem, starp manu kristietības izpratni un filmā dzirdēto un redzēto. Arī tilti tur bija vairāki. Pati filma, lai gan saucas “Mūris”, manuprāt, ir izcils tilts. Kaut vai no nezināšanas uz zināšanu, no vienaldzības uz iedziļināšanos.

Īsumā par dažiem attiecību līmeņiem.

Latvija un Krievija. Ko tur vēl teikt?! ‘Neredzamais’, bet draudīgais mūris ir izaudzis pamatīgs. Kā zinām, Latvijā teiktu, ka tas uzcelts vienpusīgi no Krievijas puses, un mēs tikai pacēlām jeb atvilkām savus tiltus uz doto brīdi. Un tagad esam spiesti celt nostiprinājumus savā mūra pusē.

Rīga un pierobeža. Varētu teikt arī Rīga un lauki. Latvija ir tik maza, bet tik viegli dzīvot savā ‘burbulī’ un nezināt, kas notiek citur. Kā tur izskatās, ko tur dara, ko tur jūt, kā tur vispār dzīvo. Es tagad rādu ar pirkstu pati uz sevi. Latgalē neesmu bijusi daudzus gadus (labi, man ir neliels attaisnojums, ka pēdējos 10 gadus dzīvoju ārpus Latvijas). Uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas neesmu bijusi nekad. Jo parasti lidoju pāri robežām, nevis šķērsoju pa zemes ceļiem.

Filmas epizodes par Draudzības Kurgānu uz triju valstu robežas (Latvija, Krievija, Baltkrievija), un tur rīkotajām 4. maija un 9. maijā svinībām, bija izglītojošas. Cik tur daudz simbolikas! Abpus robežai tiek dejots un dziedāts, karogi vicināti, foto uzņemti, bet svētku saturs tik strīdīgs. Katrai pusei ir savs ‘svētais atmiņu ugunskurs’, ap kuru pulcēties, un viens otram atgādina – Pat nedomā aiztikt vai jaukt manu ugunskuru!

To pašu var attiecināt uz 9. maija svinībām Daugavpilī. Ja godīgi, bija grūti skatīties. Pamatīgi dīdījos krēslā. Visa tā nostalģija pēc ‘padomju’ laikiem, slavas dziesmas un  mazie bērni padomju karavīru formas tērpos. Cik tas viss ir pazīstams no bērnības, un cik ļoti gribas to visu aizmirst! Atceros, ka mans brālis arī saņēma dāvanā padomju jūrnieka formas tērpu, un cik viņš bija lepns. It sevišķi par savu plastmasas duncīti pie sāniem!

Par diviem filmas varoņiem Ansi Ataolu Bērziņu un Benesu Aijo (nē, es šeit nelieku vienlīdzības zīmi) es nevaru komentēt. Abi ir aktīvisti un patrioti, bet absolūti pretēji mērķi un līdzekļi. Atzīstos, neesmu padziļināti sekojusi viņu stāstiem, tikai no mediju virsrakstiem. Arī 2009. gada notikumu laikā biju tālu tālu prom no Latvijas. Galvenā sajūta, klausoties un skatoties viņu pieredzi un pārdomas, bija dziļas skumjas. Gan par vienu, gan par otru. Tāda vientulība. Pirms 10-15 gadiem mēs staigātu pa vienām un tām pašām ielām, varbūt sēdētu vienās kafejnīcās…

Šķiet, ka filmas viszīmīgākā epizode ir Adwards apbalvošanas ceremonija “Splendid Palace” zālē. Tie kadri vispār likās kā no citas realitātes. Mēģināju saprast, ko tas atgādina, un vienīgais, kas nāca prātā, bija filma “Bada spēles”. Par sabiedrības eliti, kas izklaidējas ar līdzpilsoņu ciešanām. Zāle pilna ar jauniem, enerģiskiem, radošiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri bauda sava smagā darba augļus ar vīna glāzi rokās. Varētu teikt, te sēž Latvijas nākotne. Un uz skatuves tiek būvēts virtuālais tilts ar A.A.Bērziņu ar tehnoloģiju palīdzību, bet paliek sajūta, ka starp abām pusēm ir augsts mūris. Gan Ansis, gan Rīgas publika joko un smaida, bet kas notiek patiesībā? Kadra tuvplānā ieraudzīju kādu paziņu, un tagad gribas uzrakstīt un pajautāt, vai viņa atceras to momentu un savas izjūtas un domas. Izskatījās tāda apjukusi.

Tālāk… Ukrainā filmētos kadrus skatīties vienmēr ir grūti. Tās šāviņu un ložu rētas logos, ēkās, rotaļu laukumos. It kā viss jau reportāžās neskaitāmas reizes redzēts, bet šoreiz sāpināja vairāk. Un separātistu štābiņi viesnīcās, kurās vajadzētu gulēt tūristiem, nevis kaujiniekiem. Arī te vairs nav ko piebilst. Smagi.

Un vēl komentārs par reliģiju. Kristietībai pēc manas sapratnes un pārliecības vajadzētu būt visstiprākajam un drosmīgākajam tiltam, bet realitātē tas var būt vislielākais mūris. Kurā pusē ir Dievs? Uz kura karoga ir Jēzus? Ir viegli reaģēt uz sienas zīmējumiem krievu pareizticīgo klosterī Krievijā, kur attēloti pagātnes un mūsdienu karavīri gluži kā svētie mocekļi, kuriem Dievs dāvā īpašu aizsardzību un labvēlību. Var sašutumā grozīt galvu, ko es arī darīju (un atkal pamatīgi dīdījos). Klusībā teicu: “Jēzu, piedod! Piedod mums visiem! Mēs nezinām, ko mēs darām.” Jo mēs visi spējam tikpat pārliecināti likt Dievu savos kara karogos, kara saucienos. Saviem karavīriem ‘piezīmējam’ eņģeļu sargājošos spārnus.

Skatoties filmu, varētu domāt, ka folkloristi ir vislabākie tiltu būvētāji. Tur bija vērtīga un, manuprāt, patiesa doma, ka tikai pazīstot un cienot savu kultūru, mēs varam cienīt citas kultūras.

‘Soveticus’ nostalģijā dzīvojošie arī nejuta nekādas robežas starp valstīm. Viņi īpaši uzsvēra to, ka ir vienoti savā identitātē, ka ir internacionālisti. Tur bija tā simboliska tikšanās uz robežtiltiņa Draudzības Kurgānā. Ļoti gribējās ielīst Latvijas robežsargu ādā un uzzināt, ko viņi tajā brīdī jūt un domā?!

Un visam pa vidu vēl apcietinātie patvēruma meklētāji, no kuriem daudzi Latvijas valsts un sabiedrības acīs ir “nelegālie imigranti”, un bilde top jau pavisam skumīga.

Kā jau minēju, šī filma man liekas spēcīga ar savu aktualitāti. Par tagadni, kuru joprojām ietekmē pagātne, un kura veido mūsu nākotni. Kādu mēs vēlamies šo nākotni? Latvijā un Eiropā! Kā zemi ar dziļām plaisām pēc zemestrīces? Kā mazas feodālas karaļvalstis ar bieziem aizsargmūriem un paceļamiem tiltiem?

Ja pareizi sapratu filmas veidotājus, viņi izvēlas būt tiltu būvētāji. Ar kameru plecā un mikrofonu rokā. Bet, galvenais, ar acīm un ausīm vaļā. Gan fiziski šķērsojot robežas starp valstīm un cilvēkiem, gan savelkot kopā dažādus skatupunktus. Izklausās tik klišejiski, bet nekā gudrāka un vienkāršāka jau nav. Ja gribi saprast, ej, skaties un klausies! Ja negribi dzīvot mūros, ej, meklē patiesību, ceļu uz piedošanu un izlīgumu!

Paldies Dāvim Sīmanim un visai komandai par ieguldīto darbu, laiku un mums visiem uzdotajiem jautājumiem caur kameras aci! Atbildes jāmeklē kopīgi…

Lest we forget…

“Those who don’t know history are doomed to repeat it.” (Edmund Burke)

Beautiful October day and I am enjoying my morning coffee. Checking the news, Facebook, e-mails… thinking about something fun to do later in the day.

I was planning to write my weekly blog about something fun, too. I thought to myself – enough of these serious topics and challenges and problems and wars and suffering. Let us look at the blue sky, at the changing colours, at the birds and flowers and beautiful people! I know some amazing people who inspire, encourage and teach me the better ways. Or I could write about the incredible historic peace deal just made in Colombia which some years ago seemed impossible.

I cannot even turn on the TV because the destruction in Syria upsets too much. What is the point to know and to see how many people were killed today and how many homes were destroyed if I cannot stop those planes, drones, bombs and guns from my comfortable living room? Years later people will make movies and documentaries and write history books but I am part of the generation that made this history. What kind of history am I making? What can I change or impact or avert?

So, you see… I cannot get away from this serious stuff. What sparked it today was reading about the 75th commemoration of Babi Yar massacre. Babi Yar is a ravine in the Ukrainian capital Kiev and a site of massacres carried out by German forces and local collaborators. The most notorious and the best documented of these massacres took place from 29–30 September 1941, wherein 33,771 Jews were killed.

The fall is the time of the year when many of these WWII massacres took place in Central and Eastern Europe. I have visited some of these sites in Latvia. September, October, November, December… you could go from one commemoration to another. Too many to count and too many to visit.

There are many things these killing places have in common. Like the fact that the sites are either in the city or right on the outskirts. Usually in a wooded area or by the sea or in some ravine. The execution squads were looking at the landscape and choosing areas with natural ditches. How practical! Less digging and something to obstruct the view.

We, Latvians, love our woods but I look at these old trees in Biķernieki forest in Rīga or the dunes of Sķēde in Liepāja and I grieve even for them. Now I look with very different eyes. There was a time when I was not interested because of bad memories from my childhood. Growing up in the USSR, we had to participate in so many annual commemorations of WWII and hear so much propaganda that you became immune to it. Also, the facts of history and how they might apply to me today became meaningless because they were manipulated by those in power.

Therefore it is hard for some to understand why are we still so “obsessed” with WWII history. Time to move on, isn’t it? Time to look to future and not to the past? I agree with both but I also think that it is time to properly grieve for things that we were not allowed to know or to grieve over.

I look at the countless mass graves in Biķernieki forest (the headline photo… I really never knew how massive this site was) and I think to myself – these graves are no different from the ones on Rwanda or Bosnia or Iraq or other places. And how many new graves are dug today in some place that flashes across my TV screen?

“Lest we forget” also means “we should remember”…

dscn3892

The dunes of Šķēde, Liepāja (photos form personal archive)

By losing our neighbors we lose a part of ourselves

I continue to reflect on my recent trip to Ukraine. Particularly the city of Lutsk, the regional center of Volyn province. It is a very nice, slow paced city in northwestern part of Ukraine with very fascinating story. It has a beautiful old castle and lots of other interesting cultural, historical and architectural sights.

But there was a day when I got very sad. In fact I was grieving. We walked around the historical center of Lutsk and I realized what a multicultural and multi faith place it used to be. Many of the places of worship are still there but it is only a shadow of the former things. You can still feel and see the tragedy of the destructive wars of 20th century and the intentional neglect of the Soviet years.

There is a beautiful old Roman Catholic Cathedral named after St.Peter and St.Paul and built in the 17th century. It used to have a Jesuit college where education was free and conducted at a high level. Inside the church I saw many Polish names and later found out that in 1939, about 34% of the population of Lutsk city was Polish. After the war, the Soviet regime closed the church and later it was even the Museum of Atheism.

There is another church building, originally Lutheran. It was built in 1907 as the principal place of worship for the Germans living in Volyn. The church fell into decline as a result of the Second World War. Then for many decades it was used as an archive. (The Soviets were very practical when it came to using the church buildings. If not a museum for atheism or science, most became storehouses.)

And then I found the Great Synagogue, completed in 1629. Located in what used to be the Jewish quarter, it was the religious, educational and community centre of Lutsk. Again the tragedy which destroyed this community and this temple was the Second World War and the Holocaust. In 1939, the city’s population was 40% Jewish. In December 1941 the Łuck Ghetto was established. In August and September 1942, about 17,000 prisoners of the ghetto were killed. After the war the synagogue stood empty. Then came another practical Soviet idea –  it was reconstructed as a movie-house and a gym.

I was thinking about these tragedies and brutal Nazi and Soviet regimes, changing the fate of community and the face of the city completely. Old neighbors were gone and new neighbors moved in. I know that this is the story of so many places (too many) but somehow Lutsk really broke my heart.

It felt like there is still a big, open wound which needs healing and redemption and restoration. I believe as Ukraine is defining its national identity, the story of its rich multicultural and multi faith heritage needs to be told and reminded.

It has a lot of parallels with my own nation of Latvia and other places around the world which used to be much more multicultural before wars and conflicts that drive people out of their home. In the past or in the present.

I grieve. We all should.

dscn3831

The Great Synagogue of Lutsk. Currently a gym.

Latvian:

Joprojām ir daudz ko pārdomāt pēc nesenā brauciena uz Ukrainu. Īpaši par Lucku, Voliņas apgabala centru. Jauka, lēna, mierīga pilsēta Ukrainas rietumos, un tai ir ļoti interesants stāsts. Ir arī skaista, veca pils un daudz citu kultūras un vēstures pieminekļu.

Man tur bija visai neparasta diena. Diena, kurā pārņēma skumjas. Pat tādas kā sēras. Mēs ar vīru staigājām pa Luckas vecpilsētu, un es aptvēru, cik multikulturāla un multireliģiska bija šī pilsēta savā pirmskara dzīvē. Daudzi no dievnamiem vēl pastāv, bet no šīs raibās kopienas ir palikusi tikai ēna. Joprojām pāri kā neredzams palags ir pagājušā gadsimta karu sekas, un padomju laika apzināta vēstures aizmiršana.

Te stāv skaistā Sv.Pētera un Sv.Pāvila Romas Katoļu katedrāle, uzcelta ap 1630. gadu. Agrāk tur darbojās jezuītu dibināta koledža, kurā izglītība bija par brīvu, turklāt augstā līmenī. Uz katedrāles sienām ir daudz poļu vārdu un uzvārdu, un vēlāk uzzināju, ka vēl 1939. gadā apmēram 34% iedzivotāju bija poļu tautības. Pēckara gados padomju režīms aizslēdza draudzi, un pat izveidoja Ateisma muzeju.

Vēl stāv bijusī luterāņu baznīca. Celta 1907. gadā, lai kļūtu par galveno pulcēšanās un draudzes vietu Voliņas vāciešiem. Arī šis dievnams padomju laikos tika nolaists un izmantots kā arhīvs un noliktava. (Kā jau zinām, komunisti atrada ļoti praktisku pielietojumu šādām ēkām.)

Pavisam netālu es atradu tā saukto Lielo sinagogu. Pabeigta 1629. gadā, tā atradās bijušajā jūdu kvartālā, un kalpoja kā reliģijas, izglītības un kopienas centrs. Tā pati traģēdija – Otrais Pasaules karš un tad Holokausts – iznīcināja gan šo kopienu, gan šo pielūgsmes vietu. Pirms kara ap 40% pilsētas centra iedzīvotāju bija ebreji. 1941. gada decembrī tika izveidots Luckas geto, un nākamā gada augustā un septembrī apmēram 17,000 geto ieslodzīto tika nogalināti. Sinagoga stāvēja tukša, līdz padomju varai atkal radās ideja  tur ierīkot kino un sporta zāli. (Tagad tur ir fitnesa centrs.)

Es domāju par šo lielo traģēdiju, kas pilnībā pārmainīja gan pilsētas, gan kopienu seju. Agrākie kaimiņi tika padzīti vai iznīcināti,  jauni kaimiņi sāka dzīvot to vietā. Protams, ne jau Luckai vienīgajai tāds stāsts, bet nez kāpēc tas man šoreiz riktīgi aizķēra sirdi.

Tāda sajūta, ka šī dziļā rēta vēl stāv vaļā. Vēl nav pilnībā dziedināta un atjaunota šī pilsēta. Šobrīd, kad Ukraina un tās cilvēki tik strauji meklē savu nacionālo identitāti, šo stāstu par daudzajām kultūrām un ticībām un kopienām vajag stāstīt, atgādināt un iekļaut savējā.

Jo zaudējot savus kaimiņus, mēs visi zaudējām daļu no sevis pašiem.

Hello, Ukraine… finally

I keep a diary. Yesterday I read some of the things written down in last two years and countless times it mentions Ukraine.

Ukraine has been and still is on my heart. I have friends from Ukraine, I like Ukrainian food, I visited Ukraine as a teenager with my family, I love Ukrainian sunshine and for me it is more than just another world headline. It is a place which is not far from Latvia. It is a place which inspires and challenges and worries us. It is a place which I was finally able to visit again.

The stops were Kyiv – Lutsk – Kyiv. I cannot speak Ukrainian but it helps to know Russian. Especially when you have to catch an express bus in a very busy Kyiv station where an average foreign visitor could get very confused and stressed. There is this strange feeling that I have done this before – familiar vibe and familiar behaviour of bus drivers. Something that is hard to explain to those who did not grow up in the Soviet Union. For example, the feeling that buying food from some places is like asking for a favour. These two guys were just standing and playing on their phones and almost nothing on the menu was available.

The kind of small things which annoy but also help me to feel like an “insider”. A foreigner who does not have a culture shock. In a strange way I find it endearing. One thing that my American husband noticed right away was how serious and tired many people looked. Again this frown on people’s faces and hurried walk – so familiar.

Then the beautiful countryside of Ukraine and surprisingly nice, new highway from Kyiv to Lutsk. And the sunflower fields!!! The camera cannot capture the feeling. You get reminded of how huge this country is – the biggest one in Europe.

Understandably some people wonder – was it safe? This question is always interesting. Where is it safe? Some of my most uncomfortable moments have been in Latvia and the USA. But I know what they mean. They mean the war. Isn’t it dangerous to go to Ukraine now? Yes, it is but only if you go the southeastern part where the fighting continues. In comparison it is a very small area of the country and for most people the life is absolutely safe.

It does not mean that life is easy. Even though I went to a music festival where people relaxed and enjoyed themselves as much as any other festival in Latvia, Germany, Thailand or elsewhere, there are constant reminders that all is not well. In fact, it is very very difficult and people are struggling with discouragement and disappointment.

More on this topic later but I want to finish with one little story. In Lutsk I met a taxi driver who said some wise words (from my experience taxi drivers tend to do that). He did not speak English, we did not speak Ukrainian, so again he was glad that we had one language in common – Russian. His comment was like this: “During the USSR days, we all had to speak Russian. Now many people say that I should speak only Ukrainian. I don’t care – Ukrainian, Russian, English, Spanish… as long as we talk to each other kindly as human beings.”

DSCN3776

This is how Lutsk rolls… Walking street named after a famous Ukrainian poet, Lesya Ukrainka

Latvian:

Es rakstu dienasgrāmatu. Jau kopš pusaudzes gadiem. Šonedēļ sāku pārlasīt pēdējo divu gadu ierakstus, un neskaitāmas reizes pieminēta Ukraina.

Ukraina man jau sen ir prātā. Tur ir draugi; man garšo ukraiņu ēdiens; esmu bijusi bērnībā Krimā kopā ar ģimeni; man patīk Ukrainas saule. Ukraina nav tikai ziņu virsraksts. Turklāt tā ir tuvu Latvijai. Biju priecīga par iespēju aizbraukt uz turieni augustā.

Brauciena maršruts Kijeva – Lucka – Kijeva. Kaut gan ukraiņu valodu neprotu, labi, ka noder krievu. It īpaši Kijevas centrālajā stacijā, kur meklēju eksprešus, kas brauc uz Lucku. Vidusmēra tūrists tur apjuktu un būtu lielā stresā. Man bija tāda sajūta, it kā es šeit jau būtu bijusi. Pazīstama atmosfēra, pazīstama šoferu izturēšanās. Viss notiek ātri, mazliet agresīvi, bez lielas laipnības. Gribi, brauc; negribi, nebrauc.

Tiem, kas nav dzimuši un dzīvojuši bijušajā PSRS, šīs lietas galīgi nav saprotamas un pieņemamas. Piemēram, sajūta, ka pērkot ēdienu tev gandrīz jālūdz, lai apkalpo. Divi džeki bija tik aizņemti ar saviem telefoniem,  un pacēla acis vienīgi, lai pateiktu, ka gandrīz viss, kas tiek reklamēts, jau ir izpirkts.

Šīs mazās nianses, kas var kaitināt, man palīdz justies kā “savējai”. Ārzemniecei, kurai nav kultūršoks. Savā ziņā tas pat palīdz nodibināt ātru saikni ar šo valsti. Viens, ko mans vīrs, amerikānis būdams, uzreiz ievēroja, cik nopietni, pat drūmi, un steidzīgi bija vietējie. Un man atkal ir šī pazīstamā sajūta, jo Rīgā jau nav daudz savādāk.

Pa ceļam vērojot Ukrainas ainavu, atliek vien izbaudīt. Pat šoseja no Kijevas uz Lucku bija pārsteidzoši jauna un laba ar vairākām joslām. Un tad skaistie saulespuķu lauki. Fotokamera nevar noķert to mirkli un sajūtu. Arī apziņu, ka esi vienā ļoti lielā valstī. Visplašākā valsts Eiropā.

Bija draugi, kas vaicāja – vai tad tur bija droši? Tas vienmēr ir neviennozīmīgs jautājums. Kur tad ir droši? Mani paši nepatīkamākie atgadījumi ir bijuši Latvijā un ASV. Taču es saprotu draugu rūpes. Viņi runā par karu. Vai Ukrainā ir droši? Lielākajā valsts daļā ir.

Bet tas nenozīmē, ka ir viegli. Kaut arī vairākas dienas biju mūzikas festivālā, kur cilvēki atpūšas un bauda brīvo laiku un izklaidi, uz katra stūra ir atgādinājumi, ka valstī neiet labi. Ir ļoti grūti, un cilvēkus ir pārņēmis diezgan liels pesimisms un vilšanās sajūta.

Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu, bet šoreiz beigšu ar vienu brīnišķīgu epizodi. Luckā mēs satikām taksometra šoferi, kurš teica viedus vārdus (man ļoti bieži gadās tādi gudri un filozofiski taksometristi). Viņš neprata angļu valodu, mēs ne vārda pa ukrainiski, tāpēc atkal noderēja kopīgi zināmā krievu valoda. Viņa komentārs bija šāds: “Agrāk padomju laikā mūs visus spieda runāt krieviski. Tagad man saka, lai runāju tikai ukrainiski. Man vienalga, kādā valodā – ukrainiski, krieviski, angliski, spāniski, bet galvenais, lai runājam cilvēciski (по-человечески).”

“Ich bin ein Berliner…”

There are words and there are famous words. Phrases that people quote. I don’t know how long we will remember these words “Ich bin ein Berliner” (I am a citizen of Berlin) by U.S. President John F Kennedy but to lots of people they still mean something. It came to my mind on a recent trip to Germany. I even got a fridge magnet as a reminder 🙂

Berlin is a city of symbols… Everywhere you turn there are historic markers and museums. City that has changed and transformed so many times but tries to remember and learn and teach something to the future generations. It was my first time to visit and I realized that two days is much too short to explore these symbols. But I had a good start.

Today I want to stop at the Checkpoint Charlie that used to be infamous border crossing between East and West Berlin. It is still there. Of course, a tourist attraction where you can take photos with guys in American uniforms (not real soldiers), buy Soviet era trinkets and gas masks but behind the kitsch there are some powerful symbols.

There is a big museum dedicated to the Wall and its history. What caught my attention was a huge flag on the side of the museum. It would be very hard to miss unless you were completely ignorant of these colours. Blue and yellow is the flag of Ukraine. The time, the location, the size – obviously it was there to communicate and to symbolize because this whole section of Berlin is highly symbolic.

It has a text in English and Russian and it is addressed to general public but also to one particular Russian. Someone who is very familiar with Berlin; someone who speaks fluent German; someone who used to serve as a Soviet KGB officer and was stationed in East Berlin. Someone who has, I am sure, been on this street many many times and has crossed Checkpoint Charlie many times.

When John F Kennedy visited West Berlin in 1963, he spoke there not so long after the Berlin Wall had been erected by East Germany to stop mass emigration to the West. Long before I was even born but somehow I can imagine what these words meant for the people who heard it. Words of encouragement that they are not alone in their difficult time. Surely the message was aimed at the Soviets as much as Berliners. To say that Berlin Wall is wrong; that dividing people is wrong; that using force to enforce Soviet ideas is wrong… and you can fill in anything else you would like to say about that.

So, this flag of Ukraine and the message on it is a strong symbol. It also has various aims. It aims to encourage the people of Ukraine that they are not alone in their difficult time. It aims to communicate something to the current leadership in Russia. And it speaks to us, passersby, if we are not too busy to lift our eyes.

DSCN3489

The Wall Museum in Berlin

Latvian:

Ir vienkārši vārdi, un ir vārdi, ko atceras un turpina atgādināt. Nezinu, cik ilgi mēs citēsim bijušo ASV prezidentu Džonu F. Kenediju, kurš teica slavenos vārdus “Es esmu berlīnietis…”, bet nesenajā braucienā uz Vāciju man tie atkal ienāca prātā. Man pat ir suvenīrs magnēts ar šo frāzi 🙂

Berlīne ir simbolu pilsēta… Kur vien griezies, nozīmīgas vietas, vēsturiskas zīmes un muzeji. Pilsēta, kura mainījusies, grimusi un atjaunojusies tik daudzas reizes, un cenšas neaizmirst, cenšas mācīties no pagātnes un kaut ko iemācīt nākamām paaudzēm. Berlīnē biju pirmo reizi, un, cerams, ne pēdējo. Ar divām dienām galīgi nepietiek, lai pētītu šos simbolus.

Šoreiz manas pārdomas par to, ko redzēju vietā, ko sauc par Robežpunktu Čārliju. Bēdīgi slavena bijusī robeža starp Austrumberlīni un Rietumberlīni. Postenis ir atstāts kā vēl viens nozīmīgs simbols. Protams, tūristiem patīk fotografēties ar ASV formās ģērbtiem džekiem (tie nav īstie karavīri), pirkt PSRS medaļas un Austrumvācijas suvenīrus un gāzmaskas, bet aiz visa šī kiča ir kāda svarīga vēsts, ko nedrīkst aizmirst.

Tur atrodas arī liels Berlīnes mūrim un tā vēsturei veltīts muzejs. Manu uzmanību piesaistīja milzīgs karogs uz muzeja ārsienas. Būtu grūti to neievērot, ja vien galīgi neko nezin par šīm karoga krāsām. Zils un dzeltens ir Ukrainas krāsas. Vieta, izmēri, konteksts – skaidrs, ka šis karogs kaut ko komunicē un kaut ko simbolizē, jo šis Berlīnes rajons ir viens liels simbols.

Uz karoga bija teksts gan angļu, gan krievu valodā. Domāts gan plašākai publikai, gan vienam konkrētam cilvēkam Krievijā. Cilvēkam, kurš ļoti labi pazīst Berlīni; kurš perfekti pārvalda vācu valodu; kurš dzīvoja un strādāja Austrumberlīnē kā padomju VDK aģents un spiegs. Kurš drošvien daudzreiz šķērsoja robežpunktu Čārlijs un staigāja pa šīm ielām.

Džons F. Kenedijs viesojās Rietumberlīnē 1963.gadā un teica savu slaveno runu neilgi pēc Berlīnes mūra uzcelšanas. Austrumvācija bija nolēmusi apstādināt cilvēku emigrāciju uz Rietumiem. Esmu dzimusi daudz vēlāk, taču varu saprast, ko šie Kenedija teiktie vārdi nozīmēja klausītājiem. Liels iedrošinājums grūtā laikā. Un vēsts bija domāta ne tikai berlīniešiem, bet arī Padomju varai. Lai pateiktu, ka Berlīnes mūris nedrīkst pastāvēt; ka sašķelt tautu un cilvēkus ir liels ļaunums; ka uzspiest padomju idejas ar varu ir galīgi garām… un tā tālāk.

Tāpēc šis Ukrainas karogs un uz tā rakstītā vēsts ir spēcīgs simbols patreizējā situācijā. Arī šai vēstij ir vairāki mērķi. Viens mērķis ir iedrošināt cilvēkus Ukrainā, ka viņi nav aizmirsti šajā Ukrainai grūtajā laikā, kad valstī ir karš. Otrs mērķis ir pateikt Krievijas vadītājiem to, ko domā lielākā daļa pasaules. Trešais mērķis ir uzrunāt mūs, garāmgājējus, lai ikdienas steigā paceļam acis uz augšu un nepaejam garām vienaldzīgi.

30 years later I still cringe at the name of Chernobyl

They say it was a beautiful spring day. What did I do on April 26, 1986? Since it was a Saturday, I must have gone to school in the morning (we used to have school on Saturdays) and then had a weekend to enjoy. I was 12 years old and did not worry about too many things.

But the following weeks and months became the one of the most sad and scary memories of my childhood. Latvia does not border Ukraine but we are not far. People had no idea that 1000 km away we just had the worst nuclear accident in history. A product of severely flawed Soviet-era reactor design combined with human error.Nobody was telling us, the citizens of USSR, anything. Only few days later the first official news started coming through.

Everyone was shocked and worried. I started hearing words like “terrible accident, Ukraine, nuclear plant, Chernobyl, radiation, radioactive cloud, radioactive rain, polluted environment, tragedy, emergency, victims…” There was lots of fear and frustration because the official news in the media was so censored and even false that people did not believe it. Everyone realized it must be much worse than the official version. People were also angry but felt powerless.

One of my friends who grew up in Ukraine, still gets very emotional when she speaks about those events. The annual parade in Kiev on May 1, the Worker’s Day, did not get cancelled. Even though the authorities knew what had happened and how the radiation had spread. Chernobyl is only 135 km (88 miles) from Kiev and thousands of children and youth and adults were parading through the city streets, singing, holding signs of Soviet leaders while everything was covered in invisible radioactive dust.

In childhood I had heard so much about the atomic bombs dropped on Hiroshima and Nagasaki that I had horrible pictures of Chernobyl in my mind. Only much later we saw some images of the actual blown-up reactor.  I had never thought about radioactive clouds but the wind blows where it wants and it blew the poisonous particles across large part of Eastern and Northern Europe. I remember being told not to pick wild mushrooms and berries in the woods.

But the greatest fear was very personal. There was a massive forced mobilization of men into military service to go and contain the contamination and clean up the area. Especially young men with construction skills (the average age of those later called “liquidators” was between 30-40) and my dad worked in construction. Mom was indignant at the thought and I was scared and dad must have been worried. I don’t know how aware were my younger brothers. Eventually he was not mobilized. I have never asked but most likely he was exempt because of family and three young children.

I know other men, though, who were forced to go. My stepdad was one of those ‘unlucky’ ones. He had tried to avoid it but the Soviet army truck drove up to their home and soldiers loaded the “unwilling ones” in. They had to take off their civilian clothes and put on uniforms and travel to Ukraine. He spent 6 months in the worst affected region not so far from the epicenter. Since this clean-up crew was now ‘officially’ in the army, they were guarded by other soldiers to make sure people did not desert. And their ‘protective gear’ was rubber gloves and simple face mask.

My stepdad has already passed away from cancer. Not doubt his health and peace of heart were destroyed by the Chernobyl. Nobody knows the actual number of immediate victims and those who died later. The numbers are big and they vary but it is not about the numbers. What we remember is an overwhelming tragedy, people’s sacrifice and bravery and also terrible injustice.

Therefore I can never place April 26, 1986 in the spring. In my subconscious mind it is a very dark dark time.

35069.ngsversion.1422031304325.adapt.676.1

Liquidator pushes a baby in a carriage who was found during the cleanup of the Chernobyl nuclear accident, 1986

Saka, ka esot bijusi jauka pavasara diena. Ko todien darīju? Neatceros. Tā kā 1986. gada 26. aprīlis bija sestdiena, drošvien gāju uz skolu, un pēc tam priecājos par nedēļas nogales brīvdienām. 12 gadu vecumā nav daudz rūpju.

Taču nākamās nedēļas un pat mēnešus atceros kā vienu lielu, melnu mākoni. Atceros, kā pieaugušie sāka runāt par “briesmīgu avāriju, Černobiļu, atomreaktoru, radiāciju, ārkārtas stāvokli, radioaktīvu lietu” un tā tālāk. Atceros tās bailes un uztraukumu, jo bija skaidrs, ka oficiālās valsts ziņas nesaka visu vai pat melo. Tātad patiesība bija daudz briesmīgāka, ja jau slēpj. Cilvēki bija dusmīgi, un reizē jutās bezspēcīgi.

Kāda man pazīstama sieviete no Ukrainas joprojām nevar runāt par to dienu notikumiem bez dusmām un sāpēm. Kaut vai par 1. maija, Darbaļaužu dienas, gājienu Kijevā, kas netika atcelts, lai gan valdība zināja, kas noticis 135 km attālumā. Tūkstošiem cilvēku – bērni, jaunieši, pieaugušie – priecīgā gājienā ar dziesmām un plakātiem, kas pārklāti ar neredzamo radioaktīvo putekļu kārtu.

Vēl atceros, kā tika apspriests radioaktīvais mākonis un indīgais lietus. Toreiz domāju, kāpēc vējam japūš to tieši uz ziemeļiem pāri Latvijai uz Skandināvijas pusi. Kāpēc nevar to aizpūst kaut kur citur. Un kā lai tagad zin, vai var lasīt tās sēnes un ogas mežā. Un kas man tagad līs uz galvas? Visas tās sarunas likās kā murgs vai šausmene. Bērnībā biju redzējusi japāņu multeni par Hirošimu un Nagasaki, kas man neļāva naktīs gulēt.

Bet vislielākās bailes bija par tēti. Ka tikai nepaņem viņu tajā piespiedu mobilizācijas vilnī, jo viņš strādāja kolhoza celtnieku brigādē. Tieši vajadzīgais vecums un vajadzīgā profesija. (Lasīju, ka lielākā daļa avārijas seku likvidētāju bija vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Vidēji 34 gadi.) Mamma bija kareivīgi noskaņota… nekad to nepieļaušot. Mēs taču esam trīsbērnu ģimene. Man bija bail. Neatceros, bet drošvien arī tētis bija satraucies. Beigās vinu nepaņēma. Varbūt tiešām to trīs bērnu dēļ.

Bet citiem ‘nepaveicās’. Pēc gadiem dzirdēju patēva stāstus par šo piespiedu mobilizāciju. Armijas auto vienkārši atbrauca uz viņu mājām Līgo vakarā, jo zināja, kur ‘slapstošos’ latviešus tajā vakarā atrast. Iesauktie vīri pat mēģinājuši mukt, bet kur aizskriesi. Atdod civilās drēbes un velc armijas formu. Viņš nostrādāja avārikas seku likvidēšanas zonā 6 mēnešus. Tā kā oficiāli šie strādnieki skaitījās karavīri, tad tika citu karavīru uzmanīti, lai nebēgtu. Esot bijuši gumijas zābaki, gumijas cimdi, sejas maskas… un nekā cita īpašai aizsardzībai.

Mans patēvs jau aizgājis mūžībā. Ar vēzi un veselu slimību sarakstu. Nav šaubu, ka Černobiļa sagandēja gan veselību, gan dvēseles mieru. Viņš nespēja piedot šo netaisnību, un tuviniekiem bija bieži jādzird šie stāsti. Statistika par upuriem ir nepilnīga, bet par skaitļiem es nedomāju. Es domāju par šo briesmīgo nelaimi, par cilvēku pašaizliedzību un drosmi. Domāju arī par tiem, kuri kaut vai ne no brīvas gribas, bet tomēr upurēja savas veselības un pat dzīvības, lai šo indi savāktu. Domāju arī par lielo netaisnību.

Tāpēc man vienmēr liekas, ka tas nenotika pavasarī. Jo manā zemapziņā tas palicis kā drūms, drūms laiks.

 

It could be me, it could be you…

I want to talk about Ukraine in a very personal way and this story starts in Thailand… of all places.

My former home in Chiang Mai was in a small and quiet neighborhood close to Chiang Mai University. There were not many foreigners living there. So, when a foreign family moved in, everyone took notice. I have one of those habits of trying to guess where people are from. My husband and I would look at each other and say, “what do you think? American, British, German?” I saw this new family walking down our street and I said, “Definitely from eastern Europe.”

And then I heard them speak Russian. And then I finally introduced myself and found out that our new neighbors were from Ukraine. (Not born there but it is too long to explain how people moved around in the former Soviet Republics.) David is an astronomer who works for an Observatory and has looked through some of the biggest telescopes in the world. His job is very fascinating but I still don’t remember the name of the specific space objects he researches and teaches about. His wife Sveta and their two children adjusted to the new life in a country far far away from home. I was glad to practice Russian and they were mutually glad to speak their mother tongue.

In 2013 they went to Ukraine for a holiday and family visits and I remember Sveta’s worried look after they came back. I had been following the news of unrest and people’s protests in Kiev and asked them what was going on. Sveta was very anxious and said that if things continued like that, there could be a civil war. I realized at that moment that for me it was an interest but for her it was very personal.

This is what I want to talk about. The personal tragedy of war and conflicts. The deepest tragedy of it, besides death and destruction, is the broken and destroyed relationships. Between friends, colleagues, relatives, siblings, families, even spouses… and, of course, nations.

I remember talking to David many months later when the conflict had become violent, Crimea annexed by Russia, the war in two eastern provinces had started and the propaganda campaign was in full swing. Of course, he was very emotional and clearly and understandably angry about many things, but the deepest pain and grief was the loss of friends. Not physically but relationally. Some of his good friends and colleagues in Russia and Crimea were now on the ‘opposite side’ and held strongly to beliefs that Ukraine is turning into a fascist state and that Putin is the savior with the best intentions.

David described this pain as similar to grieving over someone’s death. And he is not the only one. There are thousands, even millions of people who have experienced this grief and loss. I have met other Ukrainians with the same story. It is hard to imagine two other nations that used to be as closely connected as Ukraine and Russia. Through culture, history, economy, religion, family ties. Thousands of intermarried families who never used to think in terms of their nationalities. So many Ukrainians have relatives in Russia and vice versa.

Now there are countless families that don’t even talk to each other, that have cut off any contact. One young family I also met in Chiang Mai were serving as volunteers at an orphanage in Thailand. Their hometown in Ukraine is Kharkiv. In her youth, Yulia lived in Crimea and she has her own perspective on the challenges and situation but her aunts who live in Russia and used to call her all the time, now have stopped calling.

Yulia also had a story of being at the post office in her home town during the early days of the conflict and some people getting upset because her little daughter had hair ribbons with the colors of Ukraine national flag. The hostility and anger was very real and scary. She was helped by another customer who got them out of the situation. I can only imagine what a trauma it was for her little girl. Because of hair ribbons!

And one more story. During a visit to Minneapolis, USA I met an older gentleman, Viktor who is an active member of local Russian speaking Pentecostal church. He was born in Ukraine, came from a pastor’s family and was very much a patriot of his birthplace. This church in Twin Cities was very multinational – people from all over former Soviet Union who were united by their faith in God and worship in Russian language. Then the war in Ukraine started and the church was very active in praying for peace and sending aid to afflicted people. Viktor told me about his personal pain how the church was affected by it all. He said, “When we started praying for Ukraine, there were church members who said that they will leave the church if we keep supporting Ukraine.” I asked how they responded to this and he replied, “Well, we tried to talk. We decided that we need to sit down and listen to each other and seek unity as Christians above all else.”

When I pray for peace in Ukraine, I think about David, Sveta, Yulia, Viktor and many others. I think about myself. It could have been me. It could have been you. What if I lost friendship with my colleagues? What if I lost contact with my relatives? What if my church was splitting because of war? How would I respond? I hope that I would respond with as much grace and humility as my friends have.

I believe that peace will come, that Ukraine will find its identity and the suffering will not be in vain. Meanwhile I grieve with those who are grieving and pray for a time of healing and restoration.

world_06_temp-1394954216-53254fe8-620x348

Photos from the Internet

Latviski:

Es gribu pastāstīt ko ļoti personīgu par Ukrainu, un, kas to būtu domājis, ka stāsts iesāksies Taizemē.

Mana agrākā dzīves vieta Čangmai pilsētā bija mazā un mierīgā rajonā netālu no lielākās universitātes. Tur nebija daudz ārzemnieku, tāpēc katrs iebraucējs tika ievērots un novērots. Man arī piemīt tāds ieradums novērot cilvēkus un mēģināt uzminēt, kādas tautības viņi ir. Sava veida derības ar vīru, kad viens otram jautājam – kā tu domā, no kurienes viņi ir? Amerikāņi, briti, vācieši? Mūsu mazajā ieliņā ievēroju kādu jaunu ģimeni, un uzreiz ‘secināju’ – viņi ir Austrumeiropas.

Un tad viņi pagāja man garām, un izdzirdēju krievu valodu. Līdz kādu dienu saņēmos (tādi mēs, eiropieši, esam) un iepazinos. Izrādījās, ka jaunie kaimiņi ir no Ukrainas. Dzimuši gan Gruzijā un Kazahstānā, bet mums, Latvijā, ir saprotams, kā cilvēki pārvietojās bijušajā PSRS darba un studiju dēļ. Dāvids ir astronoms, un strādā Taizemes galvenajā observatorijā. Viņš ir pētījis Visuma brīnumus caur daudziem pasaules lielākajiem teleskopiem, un ilgus gadus strādāja Krimas observatorijā. Es klausos ar milzīgu interesi, bet vienalga nevaru atcerēties nosaukumu tieši tiem objektiem, ko viņš pēta, un par ko pasniedz augstskolās. Viņa sieva Svetlana ar bērniem pamazām pielāgojās dzīvei šajā svešajā valstī tālu no mājām. Es biju priecīga, ka varēju atjaunot savas krievu valodas zināšanas, un bērni bija bezgala priecīgi, ka kāds viņus saprot.

Viņi devās uz Ukrainu nelielā atvaļinājumā pie radiem 2013. gada beigās. Atceros, cik Svetlana bija bēdīga pēc šīs ciemošanās. Apmēram zināju par protestiem Kijevā, cik nu no ziņām var uzzināt un izprast, tāpēc jautāju, kas tur notiek. Sveta ļoti negribīgi atbildēja, ka viņai bail no pilsoņu kara. Tajā brīdī es aptvēru, ka man tā ir vienkārši interese, bet viņai tās ir mājas, radi un draugi.

Par to arī ir šis stāsts. Par šo personisko traģēdiju, ko izraisa karš un konflikti. Visdziļākā sāpe, neskaitot nāvi un sabrukumu, ir izjauktas un iznīcinātas attiecības. Starp draugiem, kolēģiem, radiem, brāļiem un māsām, ģimenēm, pat dzīvesbiedriem un, protams, tautām un valstīm.

Pēc vairākiem mēnešiem runāju ar Dāvidu. Spriedze jau bija pāraugusi vardarbībā, Krievija bija anektējusi Krimu, austrumu provincēs bija sācies bruņots konflikts, un informatīvais karš bija uzņēmis milzīgus apgriezienus. Dāvids runāja ļoti emocionāli, un es varēju saprast viņa dusmas, bet viņā lielākā un dziļākā sāpe bija zaudētie draugi. Ne jau fiziski zaudēti, bet pārrautas attiecības. Daudzi no viņa labākajiem draugiem Krievijā un Krimā tagad bija “pretējā pusē”, un stingri turējās pie savas pārliecības, ka Ukrainā valda fašisti, un vienīgi Putins glābj situāciju un cilvēkus.

Dāvids teica, ka viņš sērojot. It kā kāds būtu nomiris, un vairs nav. Un viņš nebija vienīgais šajās sērās. Tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku piedzīvo šo sāpi un zaudējumu. Esmu satikusi citus ukraiņus, kuriem līdzīgs stāsts. Mēs taču zinām, ka bija grūti iedomāties vēl tuvākas un ciešākas attiecības starp divām tautām un nācijām kā Ukraina un Krievija. Visas iespējamās saites – kultūra, valoda, vēsture, ekonomika, reliģija, radi. Tūkstošiem kopā savītu ģimeņu, kur agrāk nešķiroja pēc tautības. Tik daudziem ukraiņiem ir radi Krievijā, un krieviem Ukrainā.

Tagad ir neskaitāmas ģimenes, kur vairs nesazinās viens ar otru, kur šīs radu saites ir pārrautas. Vēl viena jauna ģimene, ko satiku Čangmai, bija atbraukuši uz gadu kā brīvprātīgie palīgi nelielā bērnunamā. Viņu mājas Ukrainā ir Harkivā. Savos pusaudzes gados Jūlija bija dzīvojusi Krimā, un viņai bija savs skats gan uz notikumu attīstību, gan situāciju, bet viņas tantes, kuras dzīvoja Krievijā un agrāk bieži zvanīja, jo ir vecas un vientuļas, bija pārstājušas zvanīt.

Vēl Jūlija pastāstīja kādu epizodi pasta nodaļā Harkivā, kas notika pašā konflikta sākumā. Viena daļa cilvēku bija sadusmojušies, jo viņas mazajai meitiņai matos bija lentītes Ukrainas karoga krāsās. Situācija kļuva visai draudīga, līdz viens svešs vīrietis viņas aizstāvēja un izveda laukā no pasta ēkas. Varu iedomāties, ko juta mazā meitene. Matu lentīšu dēļ!

Un pēdējais piemērs. Ciemojoties Amerikas Savienotajās Valstīs, Mineapolē es satiku kādu vecāku vīru Viktoru, kurš bija aktīvs vietējās krievvalodīgās Vasarssvētku draudzes loceklis. Dzimis Ukrainā un uzaudzis mācītāja ģimenē, Viktors bija liels savas dzimtās zemes patriots. Šī konkrētā draudze bija ļoti starpnacionāla – cilvēki no visām bijušajām PSRS republikām, kurus vienoja ticība Jēzum un pielūgsme krievu valodā. Tad sākās karš Ukrainā, un draudze no visas sirds aizlūdza un sūtīja palīdzību cietušiem cilvēkiem. Viktors man atklāja savu lielāko rūpi. Viņš teica – kad mēs sākām aizlūgt par Ukrainu, bija draudzes locekļi, kuri teica, ka iešot prom no draudzes, ja mēs atbalstīsim Ukrainu. Es jautāju, kā viņi to centās atrisināt, un atbilde bija – caur sarunām un dialogu un pārdomām par to, kas mūs, kristiešus, vieno.

Kad es lūdzu Dievam par mieru Ukrainā, es iedomājos par Dāvidu, Svetu, Jūliju, Viktoru un pārējiem. Es iedomājos par sevi. Jo tā varētu būt es. Tas varētu būt tu. Ja es pazaudētu draudzību ar labiem draugiem un kolēģiem? Ja es pazaudētu kontaktu ar radiem? Ja mana draudze varētu sašķelties kara dēļ? Es varu vienīgi cerēt, ka manī būtu tāda pati žēlastība un pazemība kā manos draugos.

Es ticu, ka miers atgriezīsies, ka Ukraina atradīs sevi, un ka šīs ciešanas nebūs veltīgas. Bet līdz tam brīdim es sēroju kopā ar tiem, kuri sēro, un lūdzu par dziedināšanu un atjaunošanu.