On May 1, I woke up and felt like going to the cinema. Latvian cinema. This year we have many new movies – fiction, documentary, animation, TV, etc. – since 2018 celebrates 100 years of national statehood. Since these movies are also a gift to me as a Latvian citizen, I better go and support and enjoy.

I have seen a few but the documentary film “D is for Division” (Wall) by director Dāvis Sīmanis impacted the most. The story of physical and mental boundaries or fault lines between present day Latvia, its Soviet past and its neighbor Russia as in ‘Putin’s Russia’. It hit emotionally, mentally and even spiritually. Because this story focuses on ‘today’. We cannot live in the past or the future. I have only the ‘now’ and what impact is my life having on the present and how does the present impact my future.

The film was very open and honest. The director talking about personal fears, anxieties, questions, observations, hopes… about personal and collective memories that divide… about injustices in the past and the present… about us.

In teaching and studies I often use the same symbols because they are so clear and visual – wall, bridge, wall, bridge. What are we building? What do we need most? What are we becoming? Walls separate into ‘us’ and ‘them’, divide, protect and exclude. Bridges connect two sides, provide meeting place, cross over and include. The documentary portrayed many walls and some bridges. Visible and invisible walls between Latvia and Russia, between ‘Homo soveticus’ and people who have shed the Soviet mindset and past (or at least try to shed it), between the ‘haves’ and the ‘have nots’, between different ways of practicing faith.

Even tough the film in Latvian is called the “Wall”, I see it as a bridge. For sure an attempt to build a bridge from ignorance to awareness, from indifference to responsibility and involvement.

Just a few observations about the different levels of fault lines. First, Latvia (as independent nation, as a member of European Union and NATO) and Russia (Putin’s version of it). The ‘wall’ has gone up high and it keeps going. Latvia would say that we have withdrawn our bridges for the time being. The movie also has great reflections about the life of ordinary people on both sides of the border.

The divisions between those who have moved on from our Soviet past and those who still live in it, miss it and maybe even dream about the return to ‘those glorious days’. There is one guy in the story, Beness Aijo, who dreams of Latvia becoming communist republic again and now fights in eastern Ukraine to see this ‘Soviet’ dream fulfilled there. Obviously these two groups live in different past, present and future. Both have their sacred memories as bonfires to gather around, to tell stories and to feel united. The clear message to the other side  – Do not dare to touch our bonfire!

Today on May 4, people in Latvia are gathering to celebrate our independence from the USSR/Soviet Union. Others, not as many but still a large group, will gather on May 9 to celebrate the victory in WWII but also to celebrate the former Soviet Union. Our collective memories clash and our visions of the present and the future diverge. The film obviously raises the questions and seeks the answers of how to live side by side and how to remember in a way that unites, not divides.

Last but not least. There are scenes from a Russian Orthodox monastery inside Russia where the paintings on the wall depict soldiers as heroes of the past and the present. During the film you see Jesus face on military flags. It is our Christian never ending story and shame that we ‘recruit’ God to be on our side  or that we ‘elect’ Jesus as our leader into the battle. I am glad nobody was sitting next to me as I was fidgeting in my seat and silently praying, “Jesus, forgive us! Forgives us all for we don’t know what we are doing.”

Go and see this film if they show it anywhere near you (with English subtitles, of course) and if you are interested in questions that are relevant not just to Eastern Europeans.

Thank you, Dāvis Sīmanis and the crew, for building this bridge through the camera lens!

Latvian:

Brīvdienā pamodos noskaņojumā, ka gribas aiziet uz kino. Uz latviešu kino. Galu galā jānovērtē tās Latvijas simtgades radošās dāvanas, kas domātas arī man. Un tā diena iesākās ar režisores Ināras Kolmanes “Billi” un beidzās ar Dāvja Sīmaņa dokumentālo stāstu “Mūris”.

Un šoreiz mērķī trāpīja “Mūris”. Trāpīja emocijās, domās, aktualitātē un vispār. Daudzu iemeslu dēļ, bet viens no galvenajiem, ka filma stāsta par šodienu, par mums, par mani. “Latvija 100” ietvaros liels uzsvars likts uz notikumiem pagātnē, kad manis vēl nebija (protams, protams, ka tas ir svarīgi, un no pagātnes mēs gan iedvesmojamies, gan mācāmies). Nākotne man vēl nepieder, taču tagadne ir tepat, un tā ir manējā. Tikpat daudz cik tavējā, jūsējā, mūsējā.

Patika, ka stāsts ir atklāts un personīgs. Par to, ko redz neapbruņota acs, par bailēm, par neziņu, par satraukumu, par bezspēcības sajūtu, par sarežģītiem jautājumiem, par spriedzi un aizspriedumiem, par vientulību, par netaisnīgumu, par pagātnes un šodienas plaisām.

Darbā un studijās man tuva ir izlīguma un kolektīvo atmiņu tēma. Lasot lekcijas ir tik viegli un uzskatāmi izmantot šos simbolus – mūris, tilts, mūris, tilts. Ko mēs ceļam? Kas mums šobrīd vajadzīgs? Kas mēs esam? Mūris, kas atdala ‘savējos’ un ‘svešos’, norobežo, nelaiž iekšā, pasargā no reālām vai iedomātām briesmām, vai tilts, kas savieno divas puses, iekļauj, ļauj satikties, iet vienam pie otra, pat pāriet ‘otrā pusē’. Mūris var būt arī plaisa jeb dziļa aiza, ko nevar tik vienkārši pārlēkt, kā stāstā par Ronju, laupītāja meitu.

Filmā ir gan mūri un plaisas, gan tilti. Mentāli atķeksēju dažus redzamos un jūtamos ‘mūrus’ – starp Latviju un Putina Krieviju, starp Rīgu un pierobežu, starp Ansi Ataolu Bērziņu un Latvijas sabiedrību, starp Benesu Aijo un Latvijas valsti, starp kolektīvām atmiņām, starp ‘Homo soveticus’ un ‘ne-padomju’ cilvēkiem, starp manu kristietības izpratni un filmā dzirdēto un redzēto. Arī tilti tur bija vairāki. Pati filma, lai gan saucas “Mūris”, manuprāt, ir izcils tilts. Kaut vai no nezināšanas uz zināšanu, no vienaldzības uz iedziļināšanos.

Īsumā par dažiem attiecību līmeņiem.

Latvija un Krievija. Ko tur vēl teikt?! ‘Neredzamais’, bet draudīgais mūris ir izaudzis pamatīgs. Kā zinām, Latvijā teiktu, ka tas uzcelts vienpusīgi no Krievijas puses, un mēs tikai pacēlām jeb atvilkām savus tiltus uz doto brīdi. Un tagad esam spiesti celt nostiprinājumus savā mūra pusē.

Rīga un pierobeža. Varētu teikt arī Rīga un lauki. Latvija ir tik maza, bet tik viegli dzīvot savā ‘burbulī’ un nezināt, kas notiek citur. Kā tur izskatās, ko tur dara, ko tur jūt, kā tur vispār dzīvo. Es tagad rādu ar pirkstu pati uz sevi. Latgalē neesmu bijusi daudzus gadus (labi, man ir neliels attaisnojums, ka pēdējos 10 gadus dzīvoju ārpus Latvijas). Uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas neesmu bijusi nekad. Jo parasti lidoju pāri robežām, nevis šķērsoju pa zemes ceļiem.

Filmas epizodes par Draudzības Kurgānu uz triju valstu robežas (Latvija, Krievija, Baltkrievija), un tur rīkotajām 4. maija un 9. maijā svinībām, bija izglītojošas. Cik tur daudz simbolikas! Abpus robežai tiek dejots un dziedāts, karogi vicināti, foto uzņemti, bet svētku saturs tik strīdīgs. Katrai pusei ir savs ‘svētais atmiņu ugunskurs’, ap kuru pulcēties, un viens otram atgādina – Pat nedomā aiztikt vai jaukt manu ugunskuru!

To pašu var attiecināt uz 9. maija svinībām Daugavpilī. Ja godīgi, bija grūti skatīties. Pamatīgi dīdījos krēslā. Visa tā nostalģija pēc ‘padomju’ laikiem, slavas dziesmas un  mazie bērni padomju karavīru formas tērpos. Cik tas viss ir pazīstams no bērnības, un cik ļoti gribas to visu aizmirst! Atceros, ka mans brālis arī saņēma dāvanā padomju jūrnieka formas tērpu, un cik viņš bija lepns. It sevišķi par savu plastmasas duncīti pie sāniem!

Par diviem filmas varoņiem Ansi Ataolu Bērziņu un Benesu Aijo (nē, es šeit nelieku vienlīdzības zīmi) es nevaru komentēt. Abi ir aktīvisti un patrioti, bet absolūti pretēji mērķi un līdzekļi. Atzīstos, neesmu padziļināti sekojusi viņu stāstiem, tikai no mediju virsrakstiem. Arī 2009. gada notikumu laikā biju tālu tālu prom no Latvijas. Galvenā sajūta, klausoties un skatoties viņu pieredzi un pārdomas, bija dziļas skumjas. Gan par vienu, gan par otru. Tāda vientulība. Pirms 10-15 gadiem mēs staigātu pa vienām un tām pašām ielām, varbūt sēdētu vienās kafejnīcās…

Šķiet, ka filmas viszīmīgākā epizode ir Adwards apbalvošanas ceremonija “Splendid Palace” zālē. Tie kadri vispār likās kā no citas realitātes. Mēģināju saprast, ko tas atgādina, un vienīgais, kas nāca prātā, bija filma “Bada spēles”. Par sabiedrības eliti, kas izklaidējas ar līdzpilsoņu ciešanām. Zāle pilna ar jauniem, enerģiskiem, radošiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri bauda sava smagā darba augļus ar vīna glāzi rokās. Varētu teikt, te sēž Latvijas nākotne. Un uz skatuves tiek būvēts virtuālais tilts ar A.A.Bērziņu ar tehnoloģiju palīdzību, bet paliek sajūta, ka starp abām pusēm ir augsts mūris. Gan Ansis, gan Rīgas publika joko un smaida, bet kas notiek patiesībā? Kadra tuvplānā ieraudzīju kādu paziņu, un tagad gribas uzrakstīt un pajautāt, vai viņa atceras to momentu un savas izjūtas un domas. Izskatījās tāda apjukusi.

Tālāk… Ukrainā filmētos kadrus skatīties vienmēr ir grūti. Tās šāviņu un ložu rētas logos, ēkās, rotaļu laukumos. It kā viss jau reportāžās neskaitāmas reizes redzēts, bet šoreiz sāpināja vairāk. Un separātistu štābiņi viesnīcās, kurās vajadzētu gulēt tūristiem, nevis kaujiniekiem. Arī te vairs nav ko piebilst. Smagi.

Un vēl komentārs par reliģiju. Kristietībai pēc manas sapratnes un pārliecības vajadzētu būt visstiprākajam un drosmīgākajam tiltam, bet realitātē tas var būt vislielākais mūris. Kurā pusē ir Dievs? Uz kura karoga ir Jēzus? Ir viegli reaģēt uz sienas zīmējumiem krievu pareizticīgo klosterī Krievijā, kur attēloti pagātnes un mūsdienu karavīri gluži kā svētie mocekļi, kuriem Dievs dāvā īpašu aizsardzību un labvēlību. Var sašutumā grozīt galvu, ko es arī darīju (un atkal pamatīgi dīdījos). Klusībā teicu: “Jēzu, piedod! Piedod mums visiem! Mēs nezinām, ko mēs darām.” Jo mēs visi spējam tikpat pārliecināti likt Dievu savos kara karogos, kara saucienos. Saviem karavīriem ‘piezīmējam’ eņģeļu sargājošos spārnus.

Skatoties filmu, varētu domāt, ka folkloristi ir vislabākie tiltu būvētāji. Tur bija vērtīga un, manuprāt, patiesa doma, ka tikai pazīstot un cienot savu kultūru, mēs varam cienīt citas kultūras.

‘Soveticus’ nostalģijā dzīvojošie arī nejuta nekādas robežas starp valstīm. Viņi īpaši uzsvēra to, ka ir vienoti savā identitātē, ka ir internacionālisti. Tur bija tā simboliska tikšanās uz robežtiltiņa Draudzības Kurgānā. Ļoti gribējās ielīst Latvijas robežsargu ādā un uzzināt, ko viņi tajā brīdī jūt un domā?!

Un visam pa vidu vēl apcietinātie patvēruma meklētāji, no kuriem daudzi Latvijas valsts un sabiedrības acīs ir “nelegālie imigranti”, un bilde top jau pavisam skumīga.

Kā jau minēju, šī filma man liekas spēcīga ar savu aktualitāti. Par tagadni, kuru joprojām ietekmē pagātne, un kura veido mūsu nākotni. Kādu mēs vēlamies šo nākotni? Latvijā un Eiropā! Kā zemi ar dziļām plaisām pēc zemestrīces? Kā mazas feodālas karaļvalstis ar bieziem aizsargmūriem un paceļamiem tiltiem?

Ja pareizi sapratu filmas veidotājus, viņi izvēlas būt tiltu būvētāji. Ar kameru plecā un mikrofonu rokā. Bet, galvenais, ar acīm un ausīm vaļā. Gan fiziski šķērsojot robežas starp valstīm un cilvēkiem, gan savelkot kopā dažādus skatupunktus. Izklausās tik klišejiski, bet nekā gudrāka un vienkāršāka jau nav. Ja gribi saprast, ej, skaties un klausies! Ja negribi dzīvot mūros, ej, meklē patiesību, ceļu uz piedošanu un izlīgumu!

Paldies Dāvim Sīmanim un visai komandai par ieguldīto darbu, laiku un mums visiem uzdotajiem jautājumiem caur kameras aci! Atbildes jāmeklē kopīgi…