Borders check more than our passports: Story about fault lines

On May 1, I woke up and felt like going to the cinema. Latvian cinema. This year we have many new movies – fiction, documentary, animation, TV, etc. – since 2018 celebrates 100 years of national statehood. Since these movies are also a gift to me as a Latvian citizen, I better go and support and enjoy.

I have seen a few but the documentary film D is for Division” (Wall) by director Dāvis Sīmanis impacted the most. The story of physical and mental boundaries or fault lines between present day Latvia, its Soviet past and its neighbor Russia as in ‘Putin’s Russia’. It hit emotionally, mentally and even spiritually. Because this story focuses on ‘today’. We cannot live in the past or the future. I have only the ‘now’ and what impact is my life having on the present and how does the present impact my future.

The film was very open and honest. The director talking about personal fears, anxieties, questions, observations, hopes… about personal and collective memories that divide… about injustices in the past and the present… about us.

In teaching and studies I often use the same symbols because they are so clear and visual – wall, bridge, wall, bridge. What are we building? What do we need most? What are we becoming? Walls separate into ‘us’ and ‘them’, divide, protect and exclude. Bridges connect two sides, provide meeting place, cross over and include. The documentary portrayed many walls and some bridges. Visible and invisible walls between Latvia and Russia, between ‘Homo soveticus’ and people who have shed the Soviet mindset and past (or at least try to shed it), between the ‘haves’ and the ‘have nots’, between different ways of practicing faith.

Even tough the film in Latvian is called the “Wall”, I see it as a bridge. For sure an attempt to build a bridge from ignorance to awareness, from indifference to responsibility and involvement.

Just a few observations about the different levels of fault lines. First, Latvia (as independent nation, as a member of European Union and NATO) and Russia (Putin’s version of it). The ‘wall’ has gone up high and it keeps going. Latvia would say that we have withdrawn our bridges for the time being. The movie also has great reflections about the life of ordinary people on both sides of the border.

The divisions between those who have moved on from our Soviet past and those who still live in it, miss it and maybe even dream about the return to ‘those glorious days’. There is one guy in the story, Beness Aijo, who dreams of Latvia becoming communist republic again and now fights in eastern Ukraine to see this ‘Soviet’ dream fulfilled there. Obviously these two groups live in different past, present and future. Both have their sacred memories as bonfires to gather around, to tell stories and to feel united. The clear message to the other side  – Do not dare to touch our bonfire!

Today on May 4, people in Latvia are gathering to celebrate our independence from the USSR/Soviet Union. Others, not as many but still a large group, will gather on May 9 to celebrate the victory in WWII but also to celebrate the former Soviet Union. Our collective memories clash and our visions of the present and the future diverge. The film obviously raises the questions and seeks the answers of how to live side by side and how to remember in a way that unites, not divides.

Last but not least. There are scenes from a Russian Orthodox monastery inside Russia where the paintings on the wall depict soldiers as heroes of the past and the present. During the film you see Jesus face on military flags. It is our Christian never ending story and shame that we ‘recruit’ God to be on our side  or that we ‘elect’ Jesus as our leader into the battle. I am glad nobody was sitting next to me as I was fidgeting in my seat and silently praying, “Jesus, forgive us! Forgives us all for we don’t know what we are doing.”

Go and see this film if they show it anywhere near you (with English subtitles, of course) and if you are interested in questions that are relevant not just to Eastern Europeans.

Thank you, Dāvis Sīmanis and the crew, for building this bridge through the camera lens!

Latvian:

Brīvdienā pamodos noskaņojumā, ka gribas aiziet uz kino. Uz latviešu kino. Galu galā jānovērtē tās Latvijas simtgades radošās dāvanas, kas domātas arī man. Un tā diena iesākās ar režisores Ināras Kolmanes “Billi” un beidzās ar Dāvja Sīmaņa dokumentālo stāstu “Mūris.

Un šoreiz mērķī trāpīja Mūris. Trāpīja emocijās, domās, aktualitātē un vispār. Daudzu iemeslu dēļ, bet viens no galvenajiem, ka filma stāsta par šodienu, par mums, par mani. “Latvija 100” ietvaros liels uzsvars likts uz notikumiem pagātnē, kad manis vēl nebija (protams, protams, ka tas ir svarīgi, un no pagātnes mēs gan iedvesmojamies, gan mācāmies). Nākotne man vēl nepieder, taču tagadne ir tepat, un tā ir manējā. Tikpat daudz cik tavējā, jūsējā, mūsējā.

Patika, ka stāsts ir atklāts un personīgs. Par to, ko redz neapbruņota acs, par bailēm, par neziņu, par satraukumu, par bezspēcības sajūtu, par sarežģītiem jautājumiem, par spriedzi un aizspriedumiem, par vientulību, par netaisnīgumu, par pagātnes un šodienas plaisām.

Darbā un studijās man tuva ir izlīguma un kolektīvo atmiņu tēma. Lasot lekcijas ir tik viegli un uzskatāmi izmantot šos simbolus – mūris, tilts, mūris, tilts. Ko mēs ceļam? Kas mums šobrīd vajadzīgs? Kas mēs esam? Mūris, kas atdala ‘savējos’ un ‘svešos’, norobežo, nelaiž iekšā, pasargā no reālām vai iedomātām briesmām, vai tilts, kas savieno divas puses, iekļauj, ļauj satikties, iet vienam pie otra, pat pāriet ‘otrā pusē’. Mūris var būt arī plaisa jeb dziļa aiza, ko nevar tik vienkārši pārlēkt, kā stāstā par Ronju, laupītāja meitu.

Filmā ir gan mūri un plaisas, gan tilti. Mentāli atķeksēju dažus redzamos un jūtamos ‘mūrus’ – starp Latviju un Putina Krieviju, starp Rīgu un pierobežu, starp Ansi Ataolu Bērziņu un Latvijas sabiedrību, starp Benesu Aijo un Latvijas valsti, starp kolektīvām atmiņām, starp ‘Homo soveticus’ un ‘ne-padomju’ cilvēkiem, starp manu kristietības izpratni un filmā dzirdēto un redzēto. Arī tilti tur bija vairāki. Pati filma, lai gan saucas “Mūris”, manuprāt, ir izcils tilts. Kaut vai no nezināšanas uz zināšanu, no vienaldzības uz iedziļināšanos.

Īsumā par dažiem attiecību līmeņiem.

Latvija un Krievija. Ko tur vēl teikt?! ‘Neredzamais’, bet draudīgais mūris ir izaudzis pamatīgs. Kā zinām, Latvijā teiktu, ka tas uzcelts vienpusīgi no Krievijas puses, un mēs tikai pacēlām jeb atvilkām savus tiltus uz doto brīdi. Un tagad esam spiesti celt nostiprinājumus savā mūra pusē.

Rīga un pierobeža. Varētu teikt arī Rīga un lauki. Latvija ir tik maza, bet tik viegli dzīvot savā ‘burbulī’ un nezināt, kas notiek citur. Kā tur izskatās, ko tur dara, ko tur jūt, kā tur vispār dzīvo. Es tagad rādu ar pirkstu pati uz sevi. Latgalē neesmu bijusi daudzus gadus (labi, man ir neliels attaisnojums, ka pēdējos 10 gadus dzīvoju ārpus Latvijas). Uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas neesmu bijusi nekad. Jo parasti lidoju pāri robežām, nevis šķērsoju pa zemes ceļiem.

Filmas epizodes par Draudzības Kurgānu uz triju valstu robežas (Latvija, Krievija, Baltkrievija), un tur rīkotajām 4. maija un 9. maijā svinībām, bija izglītojošas. Cik tur daudz simbolikas! Abpus robežai tiek dejots un dziedāts, karogi vicināti, foto uzņemti, bet svētku saturs tik strīdīgs. Katrai pusei ir savs ‘svētais atmiņu ugunskurs’, ap kuru pulcēties, un viens otram atgādina – Pat nedomā aiztikt vai jaukt manu ugunskuru!

To pašu var attiecināt uz 9. maija svinībām Daugavpilī. Ja godīgi, bija grūti skatīties. Pamatīgi dīdījos krēslā. Visa tā nostalģija pēc ‘padomju’ laikiem, slavas dziesmas un  mazie bērni padomju karavīru formas tērpos. Cik tas viss ir pazīstams no bērnības, un cik ļoti gribas to visu aizmirst! Atceros, ka mans brālis arī saņēma dāvanā padomju jūrnieka formas tērpu, un cik viņš bija lepns. It sevišķi par savu plastmasas duncīti pie sāniem!

Par diviem filmas varoņiem Ansi Ataolu Bērziņu un Benesu Aijo (nē, es šeit nelieku vienlīdzības zīmi) es nevaru komentēt. Abi ir aktīvisti un patrioti, bet absolūti pretēji mērķi un līdzekļi. Atzīstos, neesmu padziļināti sekojusi viņu stāstiem, tikai no mediju virsrakstiem. Arī 2009. gada notikumu laikā biju tālu tālu prom no Latvijas. Galvenā sajūta, klausoties un skatoties viņu pieredzi un pārdomas, bija dziļas skumjas. Gan par vienu, gan par otru. Tāda vientulība. Pirms 10-15 gadiem mēs staigātu pa vienām un tām pašām ielām, varbūt sēdētu vienās kafejnīcās…

Šķiet, ka filmas viszīmīgākā epizode ir Adwards apbalvošanas ceremonija “Splendid Palace” zālē. Tie kadri vispār likās kā no citas realitātes. Mēģināju saprast, ko tas atgādina, un vienīgais, kas nāca prātā, bija filma “Bada spēles”. Par sabiedrības eliti, kas izklaidējas ar līdzpilsoņu ciešanām. Zāle pilna ar jauniem, enerģiskiem, radošiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri bauda sava smagā darba augļus ar vīna glāzi rokās. Varētu teikt, te sēž Latvijas nākotne. Un uz skatuves tiek būvēts virtuālais tilts ar A.A.Bērziņu ar tehnoloģiju palīdzību, bet paliek sajūta, ka starp abām pusēm ir augsts mūris. Gan Ansis, gan Rīgas publika joko un smaida, bet kas notiek patiesībā? Kadra tuvplānā ieraudzīju kādu paziņu, un tagad gribas uzrakstīt un pajautāt, vai viņa atceras to momentu un savas izjūtas un domas. Izskatījās tāda apjukusi.

Tālāk… Ukrainā filmētos kadrus skatīties vienmēr ir grūti. Tās šāviņu un ložu rētas logos, ēkās, rotaļu laukumos. It kā viss jau reportāžās neskaitāmas reizes redzēts, bet šoreiz sāpināja vairāk. Un separātistu štābiņi viesnīcās, kurās vajadzētu gulēt tūristiem, nevis kaujiniekiem. Arī te vairs nav ko piebilst. Smagi.

Un vēl komentārs par reliģiju. Kristietībai pēc manas sapratnes un pārliecības vajadzētu būt visstiprākajam un drosmīgākajam tiltam, bet realitātē tas var būt vislielākais mūris. Kurā pusē ir Dievs? Uz kura karoga ir Jēzus? Ir viegli reaģēt uz sienas zīmējumiem krievu pareizticīgo klosterī Krievijā, kur attēloti pagātnes un mūsdienu karavīri gluži kā svētie mocekļi, kuriem Dievs dāvā īpašu aizsardzību un labvēlību. Var sašutumā grozīt galvu, ko es arī darīju (un atkal pamatīgi dīdījos). Klusībā teicu: “Jēzu, piedod! Piedod mums visiem! Mēs nezinām, ko mēs darām.” Jo mēs visi spējam tikpat pārliecināti likt Dievu savos kara karogos, kara saucienos. Saviem karavīriem ‘piezīmējam’ eņģeļu sargājošos spārnus.

Skatoties filmu, varētu domāt, ka folkloristi ir vislabākie tiltu būvētāji. Tur bija vērtīga un, manuprāt, patiesa doma, ka tikai pazīstot un cienot savu kultūru, mēs varam cienīt citas kultūras.

‘Soveticus’ nostalģijā dzīvojošie arī nejuta nekādas robežas starp valstīm. Viņi īpaši uzsvēra to, ka ir vienoti savā identitātē, ka ir internacionālisti. Tur bija tā simboliska tikšanās uz robežtiltiņa Draudzības Kurgānā. Ļoti gribējās ielīst Latvijas robežsargu ādā un uzzināt, ko viņi tajā brīdī jūt un domā?!

Un visam pa vidu vēl apcietinātie patvēruma meklētāji, no kuriem daudzi Latvijas valsts un sabiedrības acīs ir “nelegālie imigranti”, un bilde top jau pavisam skumīga.

Kā jau minēju, šī filma man liekas spēcīga ar savu aktualitāti. Par tagadni, kuru joprojām ietekmē pagātne, un kura veido mūsu nākotni. Kādu mēs vēlamies šo nākotni? Latvijā un Eiropā! Kā zemi ar dziļām plaisām pēc zemestrīces? Kā mazas feodālas karaļvalstis ar bieziem aizsargmūriem un paceļamiem tiltiem?

Ja pareizi sapratu filmas veidotājus, viņi izvēlas būt tiltu būvētāji. Ar kameru plecā un mikrofonu rokā. Bet, galvenais, ar acīm un ausīm vaļā. Gan fiziski šķērsojot robežas starp valstīm un cilvēkiem, gan savelkot kopā dažādus skatupunktus. Izklausās tik klišejiski, bet nekā gudrāka un vienkāršāka jau nav. Ja gribi saprast, ej, skaties un klausies! Ja negribi dzīvot mūros, ej, meklē patiesību, ceļu uz piedošanu un izlīgumu!

Paldies Dāvim Sīmanim un visai komandai par ieguldīto darbu, laiku un mums visiem uzdotajiem jautājumiem caur kameras aci! Atbildes jāmeklē kopīgi…

Time to bridge the chasm of dividing memories in my own nation… Latvia

Does time heal all wounds? Few months ago I was asked by an American how much more time we need in Latvia to bridge our ethnic and historical divides and to have a real sense of ‘one nation’. 30 years? 40 years? More? Wait a few decades when the older people will be gone and the personal memories will fade and the conflicting versions of history will cease or not be as painful?

And I shook my head, “No, I don’t want to wait  and see what happens.” What if nothing happens? What if the younger generations pick up the same hurts and stories and don’t want to hear the ‘other’ side? And what about my generation who grew up with one foot in the ‘past’ of the USSR and the other foot in the ‘present’ of free and democratic society? We were told that we can finally dream of a better future for Latvia and this is exactly what I have been doing.

In Latvia, May 9 is a tense and strange day. People either celebrate, remember, speak against or simply try to ignore it. Most of Europe commemorates  May 8 as the date when WWII ended in Europe but in most countries that used to be part of the USSR, May 9 is celebrated as Victory Day (to understand this better, follow the link), but for the Republic of Latvia it did not mark the end of WWII because the Nazi troops and regime were exchanged with the Soviet troops and regime which only ended in 1991. Because of our history, geography and people, we now have two days, two stories and two memories.

I cannot do justice to all nuances and complexities in such a short blog. For thousands of ethnic Russians (and Ukrainians, Belorussians and others), this is a very emotional and important memory which brings a lot of pride and gratefulness for the sacrifice of previous generations. Likewise for thousands and thousands of ethnic Latvians, an image of a Soviet soldier brings up pain, bitter memories and grievances over previous generations. Latvians simply stay away from May 9 commemorations.

So, here we are… and what can we do?! If you follow my blog, you know that I am a strong believer in restoration and reconciliation. Each generation has choices to make. We cannot change the past and we are also not responsible for everything that took place before our time. But we are responsible for today and tomorrow. My choice is healed, diverse, united and respectful society.

Lately I meet more and more people who make the same choice and do their part (often very personal and difficult) to build the bridges. I am a Latvian and I also carry some pain of my family who suffered under the Soviet regime. My great grandparents were arrested and sent to Siberia because, as landowners and farmers, they were the class enemy. I look at the few old photos which my grandmother received from them while they were living and doing hard labor in Irkutsk region, Russia and I get very emotional.

My great grandmother had lost her mind while in exile and as a little child I remember she used to swear in Russian. She used bad words like ‘bitch’ and ‘whore’ and ‘fascist’. When I would repeat them, my parents scolded me but when I told them where I heard it, they went silent or tried to explain to me that granny was crazy. Later I understood that her fragile and broken mind remembered the names she had been called in Russia.

You see why my first introduction to Russian language was not a very positive one but it is not anymore. I can speak Russian, I learned it in school and I loved it because I could watch all my favorite cartoons and films in Russian and my parents could not use a ‘secret’ language anymore when talking about us, kids.

See, I have to do my own homework when I talk about this stuff. I am grateful for everyone who is doing it or has already completed. People who have listened, who have forgiven, who have apologized, who have accepted the “other” and who have moved on to the bridge. I think and I hope that I am on this bridge, too.

This week there was an event “8/9: Words crossing the gap of memories” at the Anglican Church in Riga organized to promote reconciliation. Reconciling our memories, our narratives, our communities, our people. There were prayers and Bible readings and two very personal speeches. One of them was quite extraordinary and I will translate few of the words here. It was written and read by Denis Hanov, a professor and Doctor of Humanities, a Latvian whose ethnicity is mixed Russian/Ukrainian and mother tongue is Russian.

He started by saying, “Tonight I will speak about things that I have been thinking about for a long time. More precisely, for 20 years I feel that I need to talk to be able to understand what is happening to me here, in this land, in Latvia.”

I hope to translate the whole speech in English and include it in another post, but let me conclude with his words, “Can pain form our future or is it possible to break it? Pain cannot be cancelled, cannot be forgotten and cannot be hidden, but it can be overcome. (…) Therefore tonight I decided, by my own initiative with encouragement of many friends and skepticism of others, to bury the pain of 20th century and to create my personal bridge to cross the gap. I will build this bridge according the the highest standards of safety – I will try to hear others and ask for forgiveness.”

And Denis did. He asked forgiveness and he asked to be heard.

I heard him and I hope that I will be heard, too. I don’t have time to wait 50 years. Latvia does not either.

To be continued…

Siberia

My great grandfather Jānis Kūda (bottom left) doing hard labor near Irkutsk, Russia around 1950

Latvian:

Vai laiks dziedina visas brūces? Pirms kāda laika man viens amerikānis jautāja, cik ilgs laiks vēl vajadzīgs, lai Latvijas sabiedrība tiktu pāri savām sāpēm un sašķeltībai. Paaudžu maiņa? 40 gadi? 50 gadi? Kad visi vecie nomirs, un visiem būs tikai vēsture, varbūt tā izbālēs, un vairs nevienam nesāpēs?

Man tas izklausījās briesmīgi. Es negribu gaidīt, man nav laika gaidīt, kas notiks. Ja nu nekas nenotiek? Ja nu nekas nemainās? Vai arī paliek sliktāk? Varbūt jaunā paaudze vienkārši pārmantos šos stāstus un sāpes un konfliktējošo skatu gan uz vēsturi, gan uz tagadni, gan nākotni. Un kā ir ar manu paaudzi? Kas uzaugām ar vienu kāju PSRS “pagātnē” un ar otru kāju Latvijas Republikas “tagadnē”. Kur beidzot varam sapņot par labākiem laikiem un labāku nākotni Latvijai un visiem cilvēkiem Latvijā. To es arī cenšos. Gan sapņot, gan darīt.

8. maijā Anglikāņu baznīcā Rīgā notika samierināšanai, nožēlai un piedošanai veltīts pasākums. “Atceroties 2. pasaules kara traģēdijas un piedzīvojot pretnostatītas atmiņas par to, meklēsim saprašanos un izlīgumu.  Pasākums krievu un latviešu valodās.” Bija lūgšanas, bija Bībeles lasījumi, un bija divas ļoti dziļas un personīgas runas. Un es nolēmu, ka vienu no šīm runām iekļaušu šajā blogā. To nevar sagriezt, to jālasa pilnībā. Tā ir uzruna no Denisa Hanova, RSU komunikāciju fakultātes profesora, kurš pats dzimis jauktā krievu/ukraiņu ģimenē, un kura dzimtā valoda ir krievu.

“Nožēla un cerība – Deniss Hanovs

Šovakar es teikšu to, par ko domāju jau vairākus gadus. Precīzāk, 20 gadu garumā es jūtu, ka man ir nepieciešams runāt, lai saprastu kas notiek ar mani šeit, šajā zemē, Latvijā.
Viss sācies ar to, ka es piedzimu 1977. gadā valstī, kura nedrīkstēja pastāvēt, jo bija varas spēļu, politiskā ārprāta, cilvēku bezspēcības, baiļu, moku, represiju, nodevības un akluma rezultāts. Es piedzimu Padomju Latvijā, kas tapa kā svešas varas projekts.
Tīņa vecumā vēlme studēt augstskolā izmeta mani ārā no Pļavnieku guļamrajona noslēgtās vides, no noapaļotās vienaldzības pret 20. gs. vēstures lūzumiem un to salauztajiem cilvēkiem.
Tā es atklāju ka par spīti tam, ka krievu kultūras šedevri ir kļuvuši par Eiropas kultūrmantojuma daļu, krievu valoda trolejbusā var pēkšņi likt kādai grumbainai sejai sarauties nepatikā, skumjās un tam var sekot dusmīga piebilde kas man nesaprotamā veidā ir saistīta ar manu tautību – krievs. Ilgstoši negribēju pieskarties šādai sejai un noskaidrot kāpēc cilvēkam var sāpēt, kad viņš dzird manu valodu. Neviens arī necentās man to skaidrot, klusēja vai vienkārši nezināja – nācās skaidrot pašam.
Vēlme noskaidrot citu sāpes un to cēloņus pati veidoja vidi, laiku un telpu, kas pavēra man durvis uz līdz šim nezināmo.
Latvijas Kultūras akadēmija – šauri klosteru gaiteņiem līdzīgi koridori, pavisam jauni studiju priekšmeti, savādāka Latvijas vēstures interpretācija un arī mana paša dalība sarunās, noklausoties stāstus, izlasot atmiņas, apmeklējot izstādes – tas viss lika man saprast, ka arī mana klātbūtne var būt sāpju avots. Mana un manas ģimenes klātbūtne var
sāpināt. Izrādās, ka sāpes ir pārmantojamas, tāpat kā vecas grāmatas, vēstules vai slimības.
Tad es sapratu, ka Čaikovska Oņegins vai Tolstoja Nataša sadzīvo ar sētnieku īstenoto stučīšanu, ar nāvi un mokām cietumu pagrabos, ar neaprakstāmiem vergu darbiem nometnēs, arī ar ilgstošām, klusām bailēm glabāt atmiņas par tuvākajiem, kuru līķi bija izmesti ceļā uz Sibīriju. Par to man atgādina tukšie koka vagoni dzelzceļa stacijās Latvijā, veco cilvēku klusās asaras vai pāris fotoattēli – viss kas palika pāri no iznīcinātas dzīves pirms 1940 gada.
Kāds man ar to visu sakars?
Netiešs, un pavisam tiešs – jo nakts vidū mājās iebrukušie zaldāti, NKVD virsnieki iznīcināja 20.gs. cilvēku atmiņas un sakropļoja dvēseles, krieviski izkliedzot pavēles, lamājoties, rakstot viltotus protokolus, liedzot brīvi domāt, cenzējot, bojājot zinātniskās karjeras, neļaujot izbraukt no valsts, publicēties. Kopš tā laika daudziem vārdi “krievs”, “krievu”, “Krievija” ir baiļu un naida sinonīmi. Man tas jāpieņem, jo tāda ir traumētas sabiedrības realitāte. Latvijā naktīs, cietumos, kolhozos, darba vietās, parkos, universitātē 1940. gadā un pēc tam vēl pusgadsimta garumā nāve, fiziska un psiholoģiska vardarbība runāja krievu valodā, mainīja ielu nosaukumus, aizliedza iepriekšējo topogrāfiju, aizvietojot to ar nevienam nepazīstamu un nevajadzīgu revolucionāru biogrāfijām.
Man ir jāpieņem, ka jauni cilvēki var drūmi atskatīties atpakaļ, kad dzird krievu valodu, jo viņi kļūdaini, bet droši zina, ka valoda un es esam līdzatbildīgi. Un man jādzīvo tālāk ar atziņu, ka 1940. gada Rīgas jūnija putekļos tie bija krievu tanki, kas atnesa krievu laikus, nevis padomju. Es varu ilgi stāstīt par 30. gadu atklātajiem procesiem Krievijā pret padomju opozīciju un GULAGA iemītnieku miljoniem, es varu rādīt studentiem “Saules nogurdinātos”, viss paliks pa vecam – sāpes būs klātesošas, tās veidos pagātni un tās būs saistītas ar manu klātbūtni Latvijā. Vai sāpes drīkst veidot nākotni, vai tās var pārtraukt? Sāpes noteikti nevar atcelt, nedrīkst aizmirst un nevar paslēpt, bet tās var pārvarēt.
Pārvarēt var tad, ja saproti, ka turpināt ciest nav jēgas, ka viss ir aizgājis, ka nav iespējams atgriezties pagātnē, kaut gan ļoti gribētos, lai saprastu ka es, mēs, mūsējie ir varoņi vai upuri, un citi tikai varmākas un noziedznieki. Šādā sadalījumā mēs apmānām paši sevi, meklējot vienkāršotus skaidrojumus šodienas sarežģītībai.
Tā mēs visi un es pats palikšu ieslodzīts 20. gadsimtā. nespēsim iet tālāk. Tā es nekad nesadzirdēšu Cita sāpes.
Bet es vēlos iet tālāk, man jāiet tālāk – pasaule ir sagatavojusi vēl daudzus skaistus mirkļus ko atminēt, atklāt, izstāstīt citiem. Tāpēc šovakar es, pēc paša iniciatīvas, bet ar vairāku draugu atbalstu, arī skepsi, nolēmu apglabāt 20. gs. sāpes un plaisu vietā veidot savu personīgo tiltu.
Es būvēšu savu tiltu atbilstoši visdrošākajiem celtniecības standartiem – es mēģināšu sadzirdēt citus un lūgt piedošanu.
Es pieņemu, apzinos, izdzīvoju un saprotu ebreju, latviešu, lietuviešu, poļu, romu un visu citu grupu, kopienu un atsevišķu cilvēku sāpes, sēras, skumjas, kas izēd dvēseles un saindē domas, kas bloķē skatu uz nākotni. Tālis Tisenkopfs, kura tekstus es apbrīnoju, ir rakstījis, ka vēl piecdesmit gadus viņa sirds būs ciet – mums nav tik daudz laika. Jāpasteidzas… No padomju varas vardarbības cietām mēs visi.
Ar šo runu es no sirds dziļumiem un ar cerību lūdzu piedot man, lūdzu pieņemt manu personīgu visdziļāko nožēlu par noziegumiem pret Latvijas cilvēkiem, kas mira, cieta, palika garīgi un fiziski sakropļoti, iztukšoti, vientuļi. Es neesmu vainīgs, bet es jūtu atbildību – morālu un pilsonisku – par padomju okupāciju un tās sekām. Es lūdzu piedot, es lūdzu pieņemt mani. Un es aicinu iet tālāk kopā, kopīgi sērojot par visiem aizgājušajiem, bet vienlaikus pieņemot visus, kas veido mūsu Latvijas sabiedrību, ar viņu atmiņām un emocijām, kurām ir tiesības pastāvēt daudzveidīgajā sabiedrībā, kurā brīvība ir visaugstākā vērtība. Es ticu, ka nožēla un žēlsirdība dara brīnumus, spēj pretoties naidam, dusmām un politiskām fantāzijām. Citēšu vienu 18. gadsimta tekstu: “Taisnīgums, ko pavada žēlsirdība, ir cēls.”
Tu šodien esi klāt, un dzirdēji manu lūgumu. Lūdzu neklusē, lūdzu sadzirdi, lūdzu runā ar mani.”

Es sadzirdēju, un arī man ir ko teikt. Turpinājums sekos nākamreiz…