This nugget of wisdom comes from the book of Proverbs (18:13). In the same chapter you will find that “Fools care nothing for thoughtful discourse; all they do is run off at the mouth.”

I can be both. Stupid and rude. And few other adjectives if you ask people who know me the best. My mom would have probably never admitted to others that she found me arrogant and too opinionated in our conversations. (Simply because she was the kind of mom who always ‘covered my sins’.) And don’t ask my husband. It is a given.

Why the confession? Because it is hard to practice what we preach. There is a general universal lament that we need relearn the basics of good, respectful, well-mannered, thoughtful conversations, dialogue, discussions, debates. Anything that falls under human communication. And the crucial skill of listening and actually hearing what the other person or group are saying and why do they see things differently from us.

Recently I attended a large meeting where the stakes were high and the main goal was to deal with polarization within an church organization and for two groups of opposite views to have a dialogue. I considered myself a neutral observer (since I was not from this church) who came to learn and listen and in the process I realized a few things.  How  I identified with one group or the other and how easy it would be to take sides. How difficult it was to listen respectfully to those who expressed views I did not agree with. Still, being a neutral person has one advantage – it helps to hear better what each side is saying. This is what mediators do – they help each side to be heard and sometimes step in as interpreters.

I also realized that booing and jeering is an understandable emotional response when you feel misrepresented, threatened or attacked (which happened at the church discussion I attended) but it is not a way to communicate effectively. If the goal is dialogue and understanding, booing only communicates “thumbs down” and the speaker will either ‘flee’ or ‘fight’ back more. And how can you listen and hear while booing?

There are too many examples of bad or non-existent communication. The mouths are moving fast, words are spoken but the ears seem closed and the meaning is lost. Just watch some of the talk shows or expert panels on TV. Much of the time there is no dialogue, only opinions. Even when the participants are polite and don’t interrupt. Or read many of our social media threads where you can observe the same thing. Are the people actually interested in understanding the ‘other side’ or do they simply care to win?

That’s just it. Our driving desire is to be “right” and for our “truth” to have the upper hand. We feel that our very identity is threatened if we are somehow “wrong”. The urgent contemporary question each one of us has to answer. Is it more important to be right or to relate rightly and righteously?

Without emphatic listening we cannot relate to others rightly. Full stop.

Latvian:

“Ja kāds atbild, pirms uzklausījis, – tā viņa muļķība, tas viņa negods!”

Šis gudrības grauds atrodams Bībelē, Sakāmvārdu grāmatā (18:13). Turpat ir teikts: “Netīko muļķis pēc saprašanas – ka tik izrādīt savu prātu!”

Man padodas gan muļķība, gan negods. Un vēl daudzas līdzīgas lietas, kuras mani tuvākie cilvēki var viegli raksturot. Mamma drošvien nevienam nebūtu atzinusi, cik augstprātīgi un visgudri es ar viņu bieži vien runāju (jo viņa bija viena no tām mammām, kuras ‘apklāj savu bērnu grēkus’). Un manam vīram var pat neprasīt, jo viņam nebūs ilgi jādomā 😉

Kāpēc šī atzīšanās? Jo ir viegli pamācīt, bet grūti izdarīt. Mani, tāpat kā daudzus,  satrauc zemā sarunu kultūra, it sevišķi tajās jomās, kur darbojas sabiedrībā ievērojami un iecienīti cilvēki, kuriem būtu jārāda piemērs. Acīmredzami mums ir jāatgriežas pie daudzām pamatlietām, lai prastu cieņpilni, pieklājīgi, saprātīgi sarunāties, diskutēt un debatēt.  Un viena no visbiežāk iztrūkstošajām praksēm ir klausīšanās ar mērķi tiešām sadzirdēt savu sarunu biedru, pat ja viņam vai viņai pilnīgi nepiekrīti. Pirms nedēļas piedalījos praktiskā nodarbībā sarunu skolas “LAMPA” ietvaros, un tur tas tika ļoti labi pasvītrots. Lektore Ilze Dzenovska aicināja padomāt, kāds ir labs klausītājs, kāds ir labs stāstītājs, kādas ir mūsu reakcijas sarunās, un kādas ir mūsu vajadzības.

Nesen apmeklēju arī šobrīd aktuālo diskusiju LELB vidē, kura tika rīkota Lutera draudzē Torņakalnā. Saruna, kurā ir sajūta, ka daudz ‘likts uz kārts’, un uzstādījums divām (vai vairākām) pusēm uzklausīt vienam otru, patiesi sadzirdēt un atrast veidu, kā būt labākās, draudzīgās, cieņpilnās attiecībās. Es neesmu LELB draudžu locekle, un varētu uzskatīt sevi par neitrālu novērotāju, kura vēlas labāk izprast kaut kādus šībrīža procesus sabiedrībā. Tovakar es atzīmēju sev dažas lietas, piemēram, cik normāli ir identificēties ar runātājiem un cik viegli nostāties vienā vai otrā pusē. Cik grūti ir klausīties ar cieņu cilvēkos, kuri liekas nosodoši vai agresīvi. Cik ļoti šī saruna jeb sarunas nepieciešamība nav par LELB, bet par Latvijas (un ne tikai Latvijas) sabiedrībai svarīgiem jautājumiem kopumā. (Vērtīgu komentāru uzrakstījusi Bella Briška, Lutera draudzes locekle. Lasīt šeit)

Tajā diskusijā man bija tikai viena priekšrocība. Tā kā mani tas neskar tik personīgi kā LELB draudžu locekļus, arī manas emocijas bija mazāk iesaistītas. Žurnālists Aidis Tomsons godam pildīja savus moderatora pienākumus. (Jā, moderatoriem/mediatoriem parasti ir iespēja sadzirdēt labāk, ko abas puses vēlas pateikt, un palīdzēt veidot komunikācijas tiltu.)

Par emocijām karstās sarunās runājot ir saprotama cilvēciskā vēlme izrādīt neapmierinātību ūjinot, utt, kad jūties nesaprasts un/vai apdraudēts, bet tas neder un nepalīdz. Ja vēlēšanās ir tiešām saprasties, tad ūjināšana vienkārši apzīmē ‘īkšķi uz leju’, un runātājs vai nu padosies un apklusīs, vai vēl vairāk centīsies aizstāvēties un cīnīties. Ūjināšana der, ja vispār nevēlamies uzklausīt kāda viedokli. Ja esam tik dusmīgi, ka “aizbāžam ausis”.  Jo kā cilvēks var vienlaicīgi ūjināt un klausīties?

Šodien vardarbīga komunikācija nav tālu jāmeklē. Var uzgriezt kādu TV raidījumu, kur tiek aicināti pretēju viedokļu pārstāvji. Var palasīt (vai labāk nelasīt) komentāru palagus Facebook, kur neuzklausīšanu un nedzirdēšanu var redzēt ik uz soļa. Tāda kārtīga virtuāla klope! Mēs pārāk bieži esam kā Sākamvārdos minētais muļķis.

Nāk prātā trāpīgie M. Lutera Kinga Jr. vārdi: “Mums jāiemācās dzīvot kopā kā brāļiem, vai arī iesim bojā kopā kā muļķi.”

Tā ir viena no iezīmēm mūsu nesaprašanās un konfliktu problēmām. Vēlamies, lai mums būtu taisnība, lai tā uzvarētu, un attiecību kvalitāte tiek nostumta zemāk. Mums liekas, ka mūsu dziļākā būtība un identitāte ir apdraudēta, ja neuzvarēsim vai ja mūsu uzskati izrādīsies ‘kļūdaini’ vai, pasarg Dievs, ‘nepareizi’. (Par idenitāti reliģioziem cilvēkiem vispār vajadzētu uztraukties vismazāk. Galu galā kristiešu identitāte ir Kristus, nevis pareizība.)

Tātad… vai mums svarīgāka ir ‘mūsu patiesība’ un ‘mūsu pareizība’, vai taisnīgas, labas un mierpilnas attiecības ar līdzcilvēkiem?

Bez ieklausīšanās un sadzirdēšanas nu nekādi. Punkts.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s