So, I was thinking about our tribalism in Europe and elsewhere and suddenly remembered one of my favorite children’s stories, “Ronia the Robber’s Daughter” by Astrid Lindgren. It is truly one of my favorite books and I have read it many times. I can still experience the same emotions I had when I read it as a child.

Sorry to spoil the plot for those who have not read it, but it is a beautiful metaphor or parable about something we can all relate to – my tribe is not your tribe, my family is not yours and sometimes there is a big schism between them.

Ronia is a girl growing up among a clan of robbers living in a castle in the woodlands. As the only child of Matt, the chief, she is expected to become the leader of the clan someday. Their castle, Matt’s Fort, is split in two parts by a lightning bolt. Ronia grows up with her clan of robbers as the only company, until a rival robber group led by Borka moves into the other half of the castle, worsening the longstanding rivalry between the two bands.

Don’t many of us feel like we live in a castle that is split in two? Or three? Or four? There have been events and global trends that have the same effect as the lightning bolt. The wars that have re-drawn the borders of nations, colonial and imperial powers deciding who will live where, people being exiled and moved from one land to another, people without a home, new neighbors (of different language and culture and faith) arriving and moving in… Truly a split castle where often one side does not interact much with the other. And the less we relate to each other and the less we interact, the schism gets wider and wider.

I am reminded of a comment by  Vladislav Nastavsev, a talented Latvian/Russian stage director, who dares to talk about the schism that still exists in our Latvian ‘castle’. His family is ethnically Russian and he just directed a play called “Lake Of Hope” to address some of these deeply personal and dividing issues. I read a quote by V. Nastavsev, comparing what happened in Latvia during the occupation by USSR to a nuclear explosion. It happened, it changed our life in profound ways, we cannot go back but how do we live forward?

And no, I am not saying that all our ethnic and national families are like feuding clans of robbers, but I do know what ‘my people are not your people’ means.

Something happens that changes Ronia’s life completely. She meets a little boy and it turns out that he is Birk, the only son of Borka, the rival chief. He is the only other child she has ever met, and so she is sorry that he is a Borka. They start a game of jumping across the schism and later on become friends.

Ronia jumping

Have you ever been in her shoes? Where you think that he or she is not ‘one of us’? Where you look at each other wondering what the other is thinking about you? What have they been told in their family or tribe about my tribe? They look like me, but are we really the same? I have been there… standing with some trepidation… wondering how to bridge the gap.

Ronia and Borka keep their friendship secret. (It means they do not post it on Facebook) The climax of the story happens when Ronia’s father captures Birk and thinks that now their clan has won. Then unthinkable happens –  Ronia jumps across and gives herself to the Borkas so she must be exchanged.  Her father disowns her and refuses to acknowledge her as his daughter.

I remember feeling so sorry and sad for Ronia and her dad. His heart is broken because his daughter is ‘a traitor’. Or is she?  And what about her mom who is torn between her husband and her daughter? There is a point in most peace building and reconciliation  efforts when peacemakers get labeled ‘traitors’. They dare to reach out to the ‘others’. They dare to listen, they dare to become friends, they dare not to follow their father’s and chief’s ways and make a new way.

I will not spoil the ending with details in case you want to read it now, but it does end well.

Are you ready for some big and daring jumps? Start practicing…

Ronia and Birk

Illustrations by Ilon Wikland

Latviski:

Bieži domāju par mūsdienu ‘ciltīm’ Eiropā un pasaulē. Pēkšņi atcerējos vienu no saviem mīļākajiem bērnības stāstiem “Ronja – laupītāja meita”, ko sarakstījusi Astrīda Lindgrēne. Tā tiešām man ir ļoti mīļa grāmata, pārlasīta vairākas reizes. Vēl joprojām atceros tās bērnības emocijas, pārdzīvojot par varoņiem.

Piedodiet, ka pastāstīšu priekšā tiem, kas nav lasījuši, bet šis stāsts ir brīnišķīga metafora mūsdienu pasaulei, un mums visiem pazīstamajai pieredzei – mana cilts nav tavējā, mana ģimene nav tavējā, un reizēm starp mums ir liela un dziļa plaisa.

Ronja ir meitene, kura uzaug laupītāju dzimtā, un dzīvo pilī mežā vidū.Viņa ir Matisa, dzimtas vadoņa vienīgais bērns, tātad kādu dienu viņai būs jākļūst par dzimtas jeb cilts vadoni. Naktī, kad Ronja piedzimst, zibens sašķeļ pili jeb Matisa cietoksni divās daļās. Ronja aug bez citu bērnu klātbūtnes, līdz kādu dienu pils otrā daļā ievācas cita laupītāju dzimta, kuru vada Borka. Abas dzimtas jau tā ir naidīgas, bet šī ‘kaimiņu būšana’ vēl vairāk saasina šo konfliktu.

Vai daudziem no mums neliekas, ka mēs dzīvojam tādās sašķeltās pilīs? Ne tikai divās, bet pat trīs vai vairākās daļās? Pagātnē un tagadnē ir notikumi un pagriezieni, kuri ir gluži kā negaidīts zibens spēriens. Kari un konflikti, kas pārzīmē valstu robežas; impērijas, kuras izlemj, kur cilvēkiem būs dzīvot vai nedzīvot; bēgļu gaitas un izsūtījums; cilvēki bez mājām; jauni kaimiņi ar ‘svešu valodu, kultūru un ticību’, kuri iekārtojas blakus… Tiešām kā sašķeltā pilī, kur bieži vien abas puses dzīvo atsevišķi, katra par sevi. Un, jo mazāk mēs satiekamies un tusējamies un draudzējamies, jo dziļāka un lielāka top plaisa.

Tas man atgādina salīdzinājumu, kuru izteica Vladislavs Nastavševs, talantīgais Latvijas režisors. Viņš nebaidās runāt par šo plaisu, kas eksistē Latvijas ‘pilī’. Kaut vai nesenā JRT izrāde “Cerību ezers” (kuru vēl neesmu redzējusi, bet ļoti gribu), kurā viņš runā par šiem pretrunīgajiem jautājumiem ļoti dziļā un intīmā veidā. Kādā rakstā es lasīju, ka Nastavševs salīdzina to, kas notika Latvijā padomju okupācijas laikā, ar atomsprādzienu. Tas notika; tas atstāja smagas un sāpīgas un paliekošas sekas; tas izmainīja mūsu dzīves pašos pamatos. Mēs nevaram atgriezties pagātnē un to mainīt, bet kā lai dzīvojam uz priekšu?

Lūdzu, nepārprotiet… Es nesalīdzinu mūsu etniskās un tautiskās ģimenes ar naidīgām laupītāju dzimtām, bet es zinu, ko nozīmē ‘manējie nav tavējie’.

Atpakaļ pie stāsta. Kaut kas pamatīgi izmaina Ronjas dzīvi. Viņa satiek zēnu, un izrādās, ka tas ir Birks, pretinieka laupītāju vadoņa Borkas vienīgais dēls. Viņa nekad nav satikusi citus bērnus, un tāpēc viņai žēl, ka viņš ir no Borkas dzimtas. Viņi sāk sacensties un mēģināt pārlekt pāri plaisai, kas arī izdodas, un pamazām abi kļūst par draugiem.

Vai tu esi kādreiz bijis vai bijusi Ronjas ādā? Tu satiec kādu, un izrādās, ka viņš vai viņa nav ‘savējais’. Abi skataties viens uz otru, un mēģinat uzminēt otra domas. Vai arī iedomāties, kas ir stāstīts un mācīts otra ģimenē vai dzimtā vai tautā vai ticībā vai TV? Izskatamies līdzīgi, bet vai tiešām tādi esam? Es esmu bijusi šādās situācijās… stāvu uztraukusies… domāju, kā lai tiek pāri tai plaisai…

Ronja un Birka slēpj savu draudzību no savām dzimtām (viņi neraksta par to Feisbukā). Stāsta kulminācija pienāk tad, kad Ronjas tētis noķer Birku un domā, ka tagad ir uzvarējis. Taču notiek neiedomājamais – Ronja pārlec pāri uz otru pusi un nodod sevi Borkas rokās, lai notiktu gūstekņu apmaiņa. Un tētis atsakās no savas meitas.

Es atceros, ka raudāju, lasot šo epizodi. Man bija tik ļoti žēl gan Ronjas, gan viņas tēta. Viņam ir salauzta sirds, jo meita ir ‘nodevēja’. Vai tiešām viņa ir nodevēja? Un ko darīt mammai, kurai sirds plēšas uz abām pusēm? To var piedzīvot, strādājot pie miera celšanas un cenšoties panākt izlīgumu. Kāds tiks nodēvēts par ‘nodevēju’, jo uzdrīkstas iet pie tiem ‘citiem’. Uzdrīkstas klausīties, uzdrīkstas iedraudzēties, uzdrīkstas nesekot savam tēvam vai vadonim. Uzdrīkstas piedāvāt jaunu ceļu.

Es nesabojāšu stāsta beigas tiem, kas tagad vēlas izlasīt šo brīnišķīgo bērnu grāmatu, bet viss ies uz labu.

Vai esi gatavs vai gatava lieliem un drosmīgiem lēcieniem? Jāsāk trenēties…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s