Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!