99 years… old or young? There is a popular Latvian song about Latvia being too big to hug or cover with your blanket as you would for a loved one but it is too small to go alone in the big wide world. Similar metaphor can be used for these 99 years we celebrated yesterday (November 18, 1918 was the proclamation day for independent state of Latvia). It is not a very long time in history or for a country and we still have the generation that was born around the time of first independence (my grandmother is only 5 years younger than our country).

The celebrations have been many, the speeches were long, the anthem has been sung countless times, the flags were everywhere and the fireworks great as ususal. And for the first time I put a tiny flag on my coat. I have often had reservations about this little gesture because I am against the arrogant kind of nationalism and I don’t support the idea that patriotism or the love for your country and your people is best expressed through symbols like flag, anthem, costumes, etc. I don’t want to look at people and think, “Look, he or she is wearing it. So, we are on the same team.”

I want to see how people think, talk, act and live every day and then hopefully we are on the same team. For the same reason, as a Christian,  I have chosen not wear a cross around my neck even though I don’t mind when other people wear it. I hope to be identified as a follower of Jesus not for the symbols and crosses and doctrines, but for trying to walk the talk which is always counter intuitive and deeply challenging to my ways.

The idea of Latvia and the real Latvia does not always match and sometimes it contradicts itself. And while our country is preparing to celebrate the big 100 next year, we are at some kind of crossroads again. There are many things happening locally and globally and some trends are simply dangerous. Again and again the big nations want to settle their differences and satisfy their interests at the expense of small ones. Again and again the powerful and wealthy are getting more power and wealth. Again and again the ordinary people fall for empty populist promises and go in circles.  Again we ‘fortify’ our ethnic or national or religious identities to exclude those whom we don’t understand, like or are afraid of and so easily move away from universal human values and actually our religious ones (which is the greatest tragedy).

Latvia is watching and Latvia is learning (I hope we are!!!). More than ever we need to reflect deeply but act fast. On one hand we are still deciding on the future story since we had a long and painful interruption that lasted 50 years and changed us profoundly. And we cannot turn back in time and find the perfect moment or the magic key because it simply does not exist. On the other hand we can be very grateful and proud of what we have achieved and how blessed we are with what we have. It is not because we are better or deserve more than people in Yemen or Somalia or Myanmar or Venezuela or North Korea. There are many reasons why we have what we have and some of them we had no control over but we should not take anything for granted.

Yesterday I was watching on TV the ecumenical church service which takes place every Independence Day.  There was obviously an older crowd and at first I thought, “why are there so many old people? is it because we, the younger ones, did not want to get up early on Saturday morning? or we find these kind of services too formal and boring?” But then I saw the tears when one old man was singing the song “Bless this land, Father” and this prayer suddenly hit me. The older generation knows the difference. They know what it is like to “live on your knees” and to be able “stand up” again and help others to stand up. They know what it is like to hide your national flag or other symbols in the attic or hide the Bible and other books which are simply too dangerous for totalitarian systems.

Yes, Latvia is a very small place in the big wide world and many things we cannot control ourselves but we do have control of what kind of story we would like.  What is it to be? I want it to be a story that will never make me ashamed to put the tiny flag on my coat.

Latvian:

99 gadi… veca vai jauna? Gluži kā U. Stabulnieka/M. Zālītes dziesmā, kas mums tik tuva, mīļa un saprotama. Latvija ir par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu, bet par mazu, lai laistu vienu pasaules plašajos ceļos. Tāpat Latvija ir par vecu, lai teiktu, ka tā vēl neko nezin, nav piedzīvojusi, sasniegusi, sapratusi un vēl jāpadzīvo, lai kļūtu gudrāka un labāka. Bet par jaunu, lai teiktu, kā tā ir savu ideju piepildījusi. 99 gadi nav nekas cilvēces vēsturē, arī valsts pastāvēšanā. Mēs esam salīdzinoši ‘jauna’ valsts (ja atskaita tos 50 padomju gadus, tad vispār), un mūsu vidū vēl ir ap Latvijas valsts izveidošanas laiku dzimušie. Arī mana vecmamma ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas valsti.

Svinības jau iet uz beigām, runas norunātas (gan vērtīgās, gan tukšās), himna nodziedāta pie katras izdevības, karogi visapkārt, un ugunis izšautas gaisā. Un šogad es pirmoreiz piespraudu mazo lentīti pie mēteļa. Mani vienmēr kaut kas bremzēja, jo tik ļoti nepatīk augstprātīgs nacionālisms (tāds, kurš cenšas sevi pacelt augstāk par citiem), un man nav pieņemama ideja, ka savu patriotismu, tātad mīlestību uz dzimteni un tās cilvēkiem, vislabāk izrādīt ar simboliem, karogiem, himnām, tautas tērpiem, utt. Es negribu piederēt kaut kādam “mēs – latvieši” klubam, kur viens otru atpazīst pēc ārējām piederības zīmēm… re, savējais no mūsu komandas!

Svarīgi, kā cilvēki domā, runā, rīkojas un dzīvo katru dienu, un tad es spriedīšu, vai esam vienā komandā. Gluži tāpat man kā kristietei nav gribējies kārt krustiņu kaklā, kaut gan nav pretenziju, ka citi to valkā. Dažiem tie krustiņi izskatās tik stilīgi, ka man arī uzreiz sagribas. Bet vissvarīgāk, vai mana dzīve vismaz mazliet atbilst tam, kā iedomājos Jēzus sekotājus. Mūs neatšķirs pēc krustiņiem, Bībelēm, zivtiņām uz auto, ticības mācības skolās, bet ievēros, ja cilvēks ņem nopietni iešanu pret ‘straumi’ un varas, vardarbības un mantkārības sistēmām.

Mana ideja par Latviju bieži neatbilst reālajai Latvijai (protams, ka ideālas valsts vispār nav), un šķiet, ne man vienīgajai ir sajūta, ka, gatavojoties simtgadei, mēs gan svinam svētkus, gan stāvam krustcelēs. Ko tālāk?  Šobrīd pasaulē tik daudz lokālu un globālu pārmaiņu. Turklāt tas notiek strauji, un tāda maza valsts kā Latvija maz spēj ietekmēt tendences vai risināt globālās krīzes, piemēram, vides piesārņotību un alkatīgo dzīšanos pēc dabas resursiem. Atkal un atkal lielās un spēcīgās valstis risina savas domstarpības un rūpējas par savām interesēm uz mazo valstu rēķina. Atkal un atkal varenie un bagātie sagrābj vēl vairāk varas un bagātības. Atkal un atkal ‘vienkāršie’ ļaudis balso par balamutēm populistiem un tukšiem solījumiem. Atkal mēs veidojam savus etniskos, nacionālos un reliģiskos cietokšņus, lai izslēgtu tos, kuri mums nepatīk vai no kuriem mums bail, un pārsteidzoši viegli atsakāmies no vispārpieņemtajām cilvēciskajām vērtībām un arī savām reliģiskajām vērtībām (kas ir pats traģiskākais).

Latvija vēro, un Latvija mācās (es ceru!!!). Cik ļoti mums nepieciešams pārdomāt dziļi, bet rīkoties ātri! Mēs nevaram atgriezties kaut kādā brīnīšķīgā pagātnē un atrast to īsto  laimes atslēdziņu, jo tāda neeksistē. Mēs varam būt pateicīgi un lepni par saviem sasniegumiem un svētībām, ko esam saņēmuši. Taču nedomāt, ka paši sevī esam labāki par tautām Jemenā, Somālijā, Mjanmā, Irākā, Venecuēlā vai Ziemeļkorejā, un ka mums tas viss vienkārši pienākas. Paši zinām garo stāstu, kāpēc mums tagad ir laba, mierīga, pārtikusi un droša dzīve, kaut daudzas lietas bijušas ārpus mūsu kontroles. Tas nav nekas pašsaprotams.

Svētku dienā es ieslēdzu TV, un redzēju pašas beigas ekumēniskajam dievkalpojumam Doma baznīcā. Pirmais, kas iekrita acīs, bija sirmās galvas, un vēl visi bija tik uzkrītoši nopietni. Mēs, latvieši, tiešām no malas izskatāmies drūmi, un nezinātājs varētu padomāt, ka tur bija sēru dievkalpojums. Bet ne par to šoreiz. Es sev jautāju, kāpēc uz tādiem oficiāliem pasākumiem iet veci cilvēki un tik maz jaunieši. Man pašai negribas celties brīvdienās tik agri, un varbūt tas viss liekas tik formāli un garlaicīgi. Bet tad ievēroju sirmo ļaužu sejas un asaras acīs, dziedot dziesmu “Svētī, Kungs, šo mūsu zemi”, un man bija kārtējais belziens pa pieri.

Viņi taču zin, kas mūsu Latvija nav pašsaprotama! Viņi zin, ko nozīmē dzīvot “nospiestam uz ceļiem” un atkal piecelties un palīdzēt piecelties citiem. Viņi zin, ko nozīmē slēpt šo karogu un totalitārai sistēmai bīstamās grāmatas kā Bībeli, u.c.,  mājas bēniņos vai zem grīdas.

Jā, Latvija ir maza, un globālā līmenī mums maza teikšana, bet savu stāstu gan veidojam paši. Kāds tas būs turpmāk? Es vēlos, lai tas ir tāds, kas man nekad neliks kaunēties par mazo karodziņu pie mēteļa.