This is about Syria and it is not about Syria; this is about politics and it is not about politics; this is about global challenges and it is not about global challenges; this is about the world’s reaction but it is not about the world.

This is about my own feelings in regards to what is going on in Aleppo. I feel sad. I feel angry. I feel helpless, overwhelmed, disillusioned… and many more things.

Last week I wrote to a friend who has studied political science and understands a lot about the UN.. I knew that he would not be able to give me simple answers but I was desperate to ask. Any ideas on how to end this tragedy and madness? So much has been said, but what else can be done?

The answer was as expected: “You have many good questions! I think the people who can answer those questions should step forward immediately! Unfortunately, it’s not so easy.” His last comment was: “The only solution I can see is for more cooperation at the international level and for a coalition of willing and able countries to intervene in some way to stop the atrocities taking place in Syria right now, but it is hard to imagine how that practically could be realized.”

We see the difficulties and current challenges in the international framework. I was watching an interview with Latvia’s ambassador to NATO, Indulis Bērziņš, and he kept repeating that anyone who could come up with a solution for the war in Syria would be awarded Nobel Peace Prize immediately.

So, here we are. I could probably listen to endless interviews, read many articles, watch TV programs around the world and get the same message. “Since the beginning of the offensive by the regime and its allies, notably Russia, the intensity and scale of the aerial bombardment of eastern Aleppo is clearly disproportionate,” an official EU statement said. … The deliberate targeting of hospitals, medical personnel, schools and essential infrastructure, as well as the use of barrel bombs, cluster bombs and chemical weapons, constitute a catastrophic escalation of the conflict … and may amount to war crimes.”

Meanwhile the people are dying and the eastern part of Aleppo is evaporating in front of the world’s eyes.

I don’t have any easy answers either. I know that aid agencies , volunteers (like Partners Relief & Development) and many many people in Syria and from other parts of the world are doing everything they can to help. I know that many of the wonderful, heroic, sacrificial stories don’t get reported. I know that the real situation is much different than our news can show. I have been on “the other side” of the TV screen (not in Aleppo though).

What I have are friends from Syria who live in safety and peace in Riga, Latvia but who still have family back in Aleppo. Every time I see them I think of their families, their former home and beloved city. What if this was Riga! Boom, there goes Teika! Boom, there goes Jugla… and the people who lived there.

Maybe this post will get some responses with your thoughts. Of course, I believe in prayer but I also believe in resistance to injustice. And I have a strong sense that we, the global neighbors, are failing Syria.

Today I simply want to say… I am so sorry, Aleppo

Friends in Riga learning more about Syria (photos from personal archive)

Latvian:

Rakstu par Sīriju, bet runa nav par Sīriju. Rakstu par politiku, bet runa nav par politiku. Rakstu par globālajiem izaicinājumiem, bet runa nav par tiem. Rakstu par pasaules reakciju, bet runa nav par pasauli.

Runa ir par manām sajūtām, domājot par to, kas notiek Alepo. Man sāp sirds. Man ir skumji. Man ir dusmas. Man ir bezspēcības sajūta. Man nav ilūziju, un man trūkst vārdu.

Pagājšnedēļ es aizrakstīju kādam labam draugam ārzemēs, kurš ir jauns politiķis, un diezgan labi pazīst Apvienoto Nāciju Organizāciju. Es zināju, ka viņš nespēs man dot nekādas vieglas vai skaidras atbildes, bet vienkārši gribējās kādam jautāt. Vai ir kādas idejas, kā šo ārprātu tur izbeigt? Tik daudz jau ir teikts, bet ko var darīt?

Atbilde bija tāda, kādu biju gaidījusi. “Tev, Inet, ir daudz labu jautājumu. Es domāju, ka tiem cilvēkiem, kuri spēj tos atbildēt, ir jāpiesakās nekavējoties. Diemžēl nav tik vienkārši.” Beigās viņš vēl piebilda: “Vienīgais veids, ko es redzu, ir lielāka sadarbība starptautiskā līmenī, un to valstu koalīcija, kuras spēj un tiešām grib izbeigt šīs briesmu lietas, kas patlaban notiek Sīrijā. Taču ir grūti iedomāties, kā tas varētu īstenoties praktiski.”

Mēs jau redzam, kā tas praktiski neīstenojas. Skatījos LTV interviju ar Induli Bērziņu, kurš NATO pārstāv Latviju, un viņš vismaz divas reizes atkārtoja to pašu. Sakot, ja kādam rastos risinājums Sīrijas kara izbeigšanai, tam vajadzētu tūlīt pat piešķirt Nobela Miera prēmiju.

Te nu mēs esam. 17. oktobrī bija oficiāls Eiropas Savienības paziņojums, ka “ES pauž sašutumu par situāciju Sīrijā, kas turpina pasliktināties. Pieaugošā vardarbība Alepo rada nepieredzētas un nepieņemamas ciešanas tūkstošiem tās iedzīvotāju. Kopš režīms un tā sabiedrotie, jo īpaši Krievija, ir sākuši ofensīvu, Alepo austrumu daļas bombardēšanas no gaisa intensitāte un mērogs ir acīmredzami nesamērīgs, un tīši uzbrukumi slimnīcām, medicīniskajam personālam, skolām un ļoti svarīgai infrastruktūrai, kā arī tvertņveida bumbu, kasešu bumbu un ķīmisko ieroču izmantošana katastrofāli saasina konfliktu, un tie ir radījuši vēl plašāka mēroga civiliedzīvotāju upurus, tostarp starp sievietēm un bērniem, un tos var pielīdzināt kara noziegumiem.

Galvenā atbildība par Sīrijas iedzīvotāju aizsardzību ir Sīrijas režīmam. Tāpēc ES stingri nosoda režīma un tā sabiedroto pārmērīgos un nesamērīgos uzbrukumus. … ES pauž nožēlu par Krievijas 8. oktobrī pausto veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kuras līdzautori ir visas ES dalībvalstis un kuras mērķis ir atjaunot karadarbības pārtraukšanu un ļaut humānās palīdzības sniedzējiem piekļūt Alepo.”

Cilvēki turpina mirt, un Alepo austrumu daļa pārvēršas pilnīgos pelnos.

Man arī nav atbildes. Es zinu, ka daudzi – gan organizācijas, gan brīvprātīgie, gan paši Sīrijas cilvēki – dara visu, lai palīdzētu. Zinu, ka līdz mums nenonāk lielākā daļa šo stāstu par brīnišķīgajiem, drosmīgajiem un pašaizliedzīgajiem.

Man ir tikai draugi Rīgā, kuri tagad dzīvo mierā un drošībā, bet viņu radinieki ir joprojām Alepo. Katru reizi, kad tiekamies, es domāju par viņu tuviniekiem un agrāk tik skaisto pilsētu. Ja tas viss tagad notiktu Rīgā!? Bumbas, un nav vairs Teikas. Bumbas, un nav vairs Juglas… un tās cilvēku.

Varbūt, ka manas sajūtas izsauks kādu reakciju vai pārdomas arī no jūsu puses. Protams, es ticu lūgšanu spēkam, un cerība arī man nav zudusi, bet es ticu, ka ir jāpretojas netaisnībai. Un man liekas, ka mēs, globālie kaimiņi, esam pievīluši Sīrijas cilvēkus.

Šodien es gribu vienkārši pateikt to, ko latviešu valodā nevar pateikt ar vienu vārdu, kā to var angļu valodā… I am so sorry, Aleppo. Man ir tik ļoti žēl, Alepo, ka šī netaisnība turpinās.