September 21 is the International Day of Peace. So, what? The world does not seem very peaceful; many relationships strained or broken; armed conflicts and rumors of wars in too many places; resources and environment being fought over; refugees in millions; fundamentalists clashing with libertarians; anxiety and fear in the headlines; elections becoming so divisive for societies… should I go on?

“Peace” has become such a cheap word. “Peace” sign can be such a cliche. “Peace agreements” look like a joke. “Peace building” often feels impossible and futile. It reminds me of the ancient prophet Jeremiah who said, “They offer superficial treatments for my people’s mortal wound. They give assurances of peace when there is no peace.“

There comes a moment when you become still and start to think  – where does peace start? It seems that we are good at “ceasefires” but where is the source of true peace? Where does the will and the choice and the ability to be peaceful come from?

Few years ago in a group of friends we wrote a song, “Where does peace start? With God enlarging my heart!” I want to quote one of my favorite authors on spirituality and relationships, Henri J.M. Nouwen. He wrote that “We tend to run around trying to solve the problems of our world while anxiously avoiding confrontation with the reality wherein our problems find their deepest roots: our own selves. … To build a better world, the beginnings of that world must be visible in daily life. … We cannot speak about ways to bring about peace and freedom if we cannot draw from our own experiences of peace and freedom here and now.” (“Creative Ministry”)

I realized this early in own my journey. One friend from Thailand-Burma border sent me an-mail some years ago. “I like this subject of peace very much but I feel that a trainer of the course should have a clear mind. I am good at solving other one’s conflict (I think) but I myself am violent.” His honesty made me look at my own heart and my daily interactions. There are many stories to tell of what I have experienced.

We would like to think of ourselves as open-minded, friendly, inclusive, welcoming, accepting, non-judgmental, reaching out, respectful, humble but these ideas get tested daily and how often we fail the test. Like H. Nouwen said, it is the “here and now “that matters the most.

I realize that I started a subject that is too deep and too wide for this blog but I wanted to remind myself that peace starts with me. Peace with God, with myself, with others and with the created order. How to have this peace in all these relationships? Well, that’s the real art!

And just because it rhymes and I love this song by British artist Sting:

I know that the spades are the swords of a soldier
I know that the clubs are weapons of war
I know that diamonds mean money for this art
But that’s not the shape of my heart

Peaceful place in Latvia (photos from personal archive)

Latvian:

21. septembrī tika atzīmēta Pasaules jeb Starptautiskā miera diena. Nu, un kas par to? Pasaule galīgi neliekas mierīga; visāda veida attiecības sabojātas un salauztas; bruņoti konflikti un kari daudzviet; cīņa par resursiem un strīdi par vides aizsardzību; miljoniem bēgļu; sadursme starp fundametālistiem un libertiāņiem; bailes un satraukums ziņu virsrakstos; vēlēšanas, kas sašķel nācijas… vai vēl turpināt?

“Miers” daudziem ir kļuvis tukšs vārds. “Miera simboli” kļuvuši par klišejām. “Miera sarunas” bieži vien izrādās nenopietnas. “Miera celšana” sāk likties neiespējama un veltīga. Man prātā nāk senā pravieša Jeremijas vārdi: “Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! – kur taču miera nav.”

Un pienāk brīdis, kad tu apstājies un sāc domāt – no kurienes nāk miers? Mums tik labi padodas “pamieri”, bet kas ir īsta un paliekoša miera avots? Kur rodas griba, vēlēšanās un spēja būt mieru mīlošam un mieru nesošam?

Pirms dažiem gadiem mēs kopā ar draugiem uzrakstījām dziesmu, kuras galvenais jautājums bija, kur sākas miers? Un mēs atbildējām, ka “manā sirdī, kuru maina Dievs.” Gribu citēt vienu no saviem mīļākajiem rakstniekiem un teologiem. Henrijs Nouvens rakstīja, ka “Mēs skrienam apkārt, mēģinot atrisināt pasaules problēmas, bet tajā pašā laikā drudžaini cenšamies izvairīties no konfrontācijas ar mūsu problēmu visdziļāko sakni: sevi pašiem. … Lai veidotu labāku pasauli, šīs pasaules pamatiem ir jābūt mūsu ikdienas dzīvē. … Mēs nevaram runāt par mieru un brīvību, ja mēs nevaram smelties šo mieru un brīvību no savas pieredzes šeit un tagad.” (no grāmatas “Radoša kalpošana”)

Šī vienkāršā patiesība man atklājās pamazām. Pirms dažiem gadiem kāds draugs no Taizemes – Birmas pierobežas atsūtīja e-pastu. “Man ļoti patīk miera tēma, bet man liekas, ka šīs tēmas pasniedzējam jābūt ar skaidru prātu. Man pašam izdodas risināt citu cilvēku konfliktus (vismaz tā šķiet), bet pats esmu diezgan vardarbīgs.” Viņa atklātība lika man padomāt pašai par sevi, ielūkoties savās sirdī un savās ikdienas lietās. Te būtu daudz ko stāstīt par pieredzēto.

Mums gribētos domāt, ka esam ļoti atvērti, ar plašu domāšanu, iekļaujoši, laipni, viesmīlīgi, nenosodoši, cieņpilni, pazemīgi, utt, bet šie pieņēmumi tiek pārbaudīti katru dienu, un tik bieži mēs neizturam šos pārbaudījumus. Kā jau Henrijs Nouvens teica, vissvarīgākā ir mana pieredze “šeit un tagad”.

Apzinos, ka esmu pieskārusies tēmai, kas ir pārāk dziļa un pārāk plaša šim blogam, bet gribējās atgādināt pašai sev, ka miers sākas ar mani. Miers ar Dievu, miers ar sevi, miers ar citiem un miers ar pārējo radīto pasauli. Kā šo mieru iegūt un paturēt? Tas jau ir tas lielais jautājums un dzīves māksla!

Un vienkārši tāpēc, ka man patīk Stinga mūzika, viens neliels citāts no dziesmas “Manas sirds veidols”

Es zinu, ka pīķi ir kareivja iesmi
Es zinu, ka kreici ir ieroči karam
Es zinu, ka kāravi apmaksā to
Bet manas sirds veidols tas nav