For those who noticed that I took a little break from writing… there are times when you just have to give full attention to the people you are with, seize the moment and enjoy it. So, I had put the computer away. And who wants to be on computer when you are visiting the beautifully green and ancient land of Ireland?

Now back in Riga I reflect on my favorite thing to see in Dublin – the Book of Kells. Probably the most beautiful book I have ever seen is Ireland’s most precious cultural treasure. It continues to amaze every time I visit the exhibition at Trinity College Dublin. This handwritten copy of the four Gospels of the life of Jesus Christ which was completed around 800 AD is so beautifully decorated and hand painted that it continues to inspire artists and scientists on how the authors actually did it. Many of the illustrations are so microscopic and intricate.

Most academics believe that this ancient Latin manuscript was written in a monastery founded around 561 by St Colum Cille on Iona, an island off Mull in western Scotland. It became the principal house of a large monastic confederation. In 806, following a Viking raid on the island, the Columban monks took refuge in a new monastery at Kells, County Meath, Ireland. Most likely they brought the manuscript with them or produced parts of it in Kells.

The famous paintings include symbols of the evangelists Matthew as the Man, Mark as the Lion, Luke as the Calf and John as the Eagle, the opening words of the Gospels, the Virgin and Child and a portrait of Christ. The Chi Rho page which introduces Matthew’s account of the nativity is simply stunning and widely considered the most famous page in medieval art.

Some years ago I read a book “How The Irish Saved Civilization” by Thomas Cahill. His main thesis was that the tradition of monasteries, including Saint Columba  and the monks on the island of Iona where ancient manuscripts were gathered, copied and cared for, helped to preserve the cultural treasures of Europe and other parts of the world. I know one thing for sure – there was much more happening in the Middle Ages than what we were told in  school. When I was growing up in Latvia, we were still taught the Soviet/communist version of the world history. Of course, no mention of monks, monasteries or any positive contribution of religion to our cultures.

I am glad that the term ‘Dark Ages’ is not used anymore… because there is Light and Darkness in all ages. People and communities make choices and respond to the times they live in. Some choose to take what is not theirs and destroy what they have not built. But other choose to give away what they have received and build for the future generations to be blessed and to enjoy.

Hopefully we don’t have to save civilizations anymore but we do know that the choice between the Light and the Darkness is always with us… Thank you, the Irish, for reminding us of these timeless truths!

Chi Rho page (photos from internet)

Latvian:

Vispirms sveicieni tiem, kuri ievēroja, ka es pāris nedēļas ‘atpūtos’ no rakstīšanas… jā, ir reizes, kad vajag veltīt visu savu uzmanību mīļiem cilvēkiem, nepalaist garām kaut ko īpašu un to izbaudīt. Un kurš tad grib sēdēt pie datora, ciemojoties tik skaisti zaļajā un senatnīgajā Īrijā?

Tagad atpakaļ Rīgā es pārdomāju vienu no lietām, ko ir tiešām vērts redzēt Dublinā – Kellu grāmata (saukta arī Ķeltu vai Kēlu grāmata). Uzdrīkstos apgalvot, ka šis Īrijas nacionālais kultūras dārgums ir visskaistākā grāmata, ko esmu jebkad redzējusi. Tā glabājas Trinitijas koledžā pašā Dublinas centrā. Ar roku rakstītais manuskripts satur četrus Jaunās Derības evanģēlijus par Jēzus Kristus dzīvi un ir krāšņi un meistarīgi izrotāts ar miniatūrām un viduslaiku ornamentiem. Tas turpina iedvesmot māksliniekus un zinātniekus, kuri pēta, kā to vispār varēja tik smalki un mikroskopiski izveidot un uzzīmēt.

Kellu grāmatu datē ap 800. gadu, un tā ir rakstīta latīņu valodā. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tā ir sarakstīta klosterī, kuru 6. gadsimtā Aijonas (Iona) salā, Skotijas rietumu piekrastē, nodibināja Sv. Kolumbs. 806.gadā salai kārtējo reizi uzbruka vikingi, un daudzi mūki tika nogalināti. Pārējie atrada aptvērumu Īrijā, jaunā klosterī Kellas ciemā. Visticamāk mūki šo manuskriptu atveda sev līdzi no Aijonas, vai arī tas tika pabeigts Kellā.

Slavenās ilustrācijas attēlo četru evnģēlistu simbolus. Matejs simbolizēts kā Cilvēks, Marks kā Lauva, Lūka kā Jērs un Jānis kā Ērglis. Katra evanģēlija ievadā ir skaisti zīmējumi. Gan Kristus portrets, gan Jaunava ar Bērnu ir ievērojami mākslas darbi. Viena no slavenākajām un visskaistāk ilustrētajām lappusēm skaitās Mateja evanģēlija ievads par Jezus piedzimšanu. Patiess viduslaiku šedevrs!

Pirms dažiem gadiem es lasīju Tomasa Keihila grāmatu “Kā īri izglāba civilizāciju” (How The Irish Saved Civilization by Thomas Cahill). Viņa galvenā tēze bija, ka viduslaiku klosteru un mūku tradīcija, tai skaitā Sv. Kolumbs un kopiena Aijonas salā, kur tika savākti, glabāti un pārkopēti neskaitāmi senlaiku manuskripti, palīdzēja izglābt šos Eiropas un Tuvo Austrumu kultūras dārgumus. Katrā ziņā viduslaikos bija daudz vairāk Gaismas, kā Apgaismība mums apgalvo. Un daudz vairāk Gaismas, kā man tika mācīts skolā Padomju Latvijā, kur par mūkiem, klosteriem un vispār par reliģijas pozitīvo ietekmi uz Eiropas kultūras attīstību netika minēts nekas. Jo tā laika vēstures versija uzsvēra, ka reliģija ir ‘tumsonība, varaskāre, vardarbība un turklāt meli, kuros dzīvo dumjās masas’.

Tas ir labi, ka vairs nav populāri lietot apzīmējumu ‘Tumšie viduslaiki’… jo visos laikos un laikmetos ir bijusi gan Gaisma, gan Tumsa. Cilvēki, kopienas un tautas izdara izvēles. Vieni izvēlas ņemt to, kas viņiem nepieder, un iznīcināt to, ko paši nav cēluši. Otri izvēlas dot citiem to labo, ko ir mantojuši un saņēmuši, un celt tālāk, lai nākamās paaudzes var dzīvot labāku dzīvi.

Cerams, ka mūsu paaaudzei nav jācīnās par civilizāciju saglabāšanu, tacu mēs zinām, ka izvēle starp Gaismu un Tumsu ir vienmēr mūsu priekšā… Paldies viduslaiku mūkiem Īrijā, ka viņi mums atgādina par šīm nemainīgajām patiesībām!