For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”