This is my dear grandmother Margaret who is only 5 years younger than the Republic of Latvia. Born in 1923, she has seen and experienced many things, lost much but also gained much. She teaches me how not to take things for granted. She also teaches me about courage, sacrifice, creativity, gratitude and hope.

Today on Latvia’s Independence Day we will walk around Riga and celebrate together with the crowds of people. My grandmother loves people, but she can get lost in the crowd. She is so small and frail and half-deaf. I will take her to see the Freedom Monument which is a very special place for her and for many people. In the days and months and years when Latvia was re-gaining its independence, I knew that I could find her there, standing proudly with placards and posters. Demanding justice and freedom.

We are very close but we also have our differences. She has annoyed, upset and patronized me, but I have always felt that she has my back, that she is on my side. Even if she disagrees with me, she wants the best for me and she will give everything for it. She wants me to flourish and have a good life. Now I want to be on her side and by her side.

I am also on Latvia’s side and I believe it is on mine. Do we have our differences? For sure. Has my country annoyed and upset and patronized me? For sure. Have I rebelled and criticized and said that “I will never become like you”? For sure. Still, I love Latvia and I believe that Latvia loves me. Very imperfectly but nonetheless.

When I think about the commandment to “Love your neighbor as yourself”, I try to apply it on a national and international level as well. It is hard to love your (national and international) neighbors if you don’t love yourself. It is hard to respect your (national and international) neighbors if you don’t respect yourself. It is hard to cheer for your (national and international) neighbors if you don’t cheer for yourself. 

Also, I know that these are challenging days. There are trends in the world that question the idea of self-sacrifice, self-control, common good, justice, rule of law, vision beyond ourselves and truth. And more than ever we are reminded that we cannot take these values and understanding of good life for granted. Peace and justice and freedom is not something that just happens. It is very hard work and it takes long time but it can be destroyed and lost if we don’t cultivate and nourish  and guard it with all our will.

I think of my friends from Syria (who want peace in Syria) living in Latvia now. I think of my friends from China (who want democracy and freedom of religion in China) living in Latvia now. Or friends from Ukraine (who want justice and rule of law in Ukraine) living in Latvia now. If I start whining about Latvia too much, I think of them and most complaints stop. My mom used to tell me her life was not so bad and difficult as millions of people around the world who would love to trade places in a second (yes, my mom was amazing).

Latvia is not perfect but it is my country. Every person who lives here is not perfect but every one is my people. So, I will continue to learn what it means to love them in words and actions.

“Love is patient; love is kind; love is not envious or boastful or arrogant or rude. It does not insist on its own way; it is not irritable or resentful;  it does not rejoice in wrongdoing, but rejoices in the truth. It bears all things, believes all things, hopes all things, endures all things.” (Paul the Apostle)

Someone in Latvia loves you very much (photos from personal archive)

Latvian:

Te es esmu kopā ar savu mīļo vecmammu Margietu, kura ir tikai 5 gadus jaunāka par Latvijas Republiku. Dzimusi 1923. gadā, viņa ir redzējusi un piedzīvojusi daudz, zaudējusi un arī ieguvusi daudz. No vecmammas es varu mācīties, ka neko nevar pieņemt kā pašsaprotamu. Mācos arī drosmi, radošumu, pateicību un cerību.

Šodien mēs iesim pastaigāties pa Rīgu un svinēsim Latvijas valsts 98. gadadienu kopā ar tūkstošiem cilvēku. Mana vecmamma ir ļoti sabiedriska, bet pēdējā laikā viņai ir grūti atrasties pūlī. Viņa ir tik maza, trausla un puskurla. Mēs aiziesim līdz Brīvības piemineklim, kas ir ļoti īpaša vieta. Dienās, mēnešos un gados, kad Latvija atguva savu neatkarību, zināju, ka varu atrast vecmammu pie Brīvības pieminekļa. Stāvam ar plakātiem un zīmējumiem.

Mēs esam ļoti tuvas, bet mums ir bijušas arī daudzas domstarpības. Viņa ir reizēm mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka vecmamma ir manā pusē, ka viņa vēl man to labāko, un gatava upurēties savu bērnu un mazbērnu dēļ. Tagad es vēlos būt viņas pusē un viņai blakus.

Es esmu arī Latvijas pusē. Vai mums ir bijušas domstarpības? Protams. Vai Latvija ir mani aizkaitinājusi, apbēdinājusi un centusies mācīt “kā dzīvot pareizāk”? Protams. Vai es esmu dumpojusies un kritizējusi un teikusi, ka “iešu savu ceļu”? Protams. Taču es mīlu Latviju, un ticu ka Latvijā mīl mani. Nepilnīgi, bet tomēr.

Domājot par bausli “Mīli savu tuvāko kā sevi paši”, es cenšos to piemērot gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Ir grūti mīlēt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu nemīli pats sevi. Ir grūti  cienīt savus tuvākos un tālākos (gan nacionāli, gan starptautiski), ja tu necieni pats sevi. Ir grūti atbalstīt citus un priecāties par viņu panākumiem, ja tu nepriecājies par savējiem. Un otrādāk.

Skaidrs, ka ir ļoti daudz izaicinājumu. Šobrīd pasaulē ir spēcīgas tendencies, kas apšauba tādas lietas kā pašuzpurēšanās, paškontrole, kopīgais labums, taisnīgums, likumība, vīzija lielāka par tevi vai tavu valsti, cieņa pret visiem cilvēkiem un patiesība. Un mums tieši acīs tiek atgādināts, ka šīs vērtības un labas dzīves izpratne nav pašsaprotami. Miers, taisnīgums un brīvība neiekrīt klēpī paši no sevis. Tas ir grūts un apzināts darbs, un tas prasa ilgu laiku. Taču to var ātri iznīcināt un pazaudēt, ja mēs to nekopjam un nekultivējam, vai vairs negribam no visas sirds.

Domāju par saviem draugiem no Sīrijas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc miera Sīrijā). Domāju par draugiem no Ķīnas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc demokrātijas un reliģijas brīvības Ķīnā). Vai arī par cilvēkiem no Ukrainas, kuri dzīvo Latvijā (un ilgojas pēc taisnīguma un likumības Ukrainā). Kad sāku pārāk sūdzēties par Latviju, iedomājos par viņiem, un vairs negribas sūdzēties. Mana mamma parasti teica, ka viņai nemaz neesot tik grūti, salīdzinot ar miljoniem cilvēku visa pasaulē, kuri būtu gatavi mainīties vietām nedomājot.

Latvija nav perfekta valsts, bet tā ir manējā. Cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, nav perfekti, bet tie ir manējie. Un es neesmu perfekta, bet esmu savējā. Tāpēc turpināšu mācīties, kā mīlēt šo valsti un šos cilvēkus.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (Sv. Pāvils)