Zooming in and out this world and life of ours

Bangkok – Moscow – Riga… my flight itinerary the other day. I have been on this route many times before, bridging Southeast Asia and Northern Europe in less than 12 hours. Once I mentioned to a friend that I feel my one foot in Latvia and the other in Thailand. My friend laughed: “That is quite the leg split. How do you manage?”

On the long-haul flights I face a dilemma. Do I take the aisle seat for convenience of getting in and out without disturbing others?  Or do I take the window seat and catch the glimpses of the world bellow? Flying higher than even the migratory birds fly, for most of us this is high as it gets.

On this last flight I was lost in deep thoughts on what I had just experienced in Thailand and what was waiting for me back in Europe. It feels like the whole world is in some strange limbo and the scenes are changing and the events are happening much faster than our brains can process. (I guess this is why some people look to artificial intelligence with so many hopes and dreams. I am not one of them, though.)

And then I discovered a feature on our in-flight entertainment that kept me occupied and enchanted. When looking at the flight map and the plane location, it offered different views and angles. You could click on “right wing” and get the names of cities and places looking east. Or click on the view “left wing” and explore the west. There was the option of “cockpit view” or the view from underneath the plane. If the sky was clear, you could hope to get some actual views of landscape.

But my favorite thing was the zoom “in” and “out” option. At first everything was up close. Here is the plane and here is the name of some place I have never heard of. My first question is – where are we? What country is this? I would start to zoom out to get the big picture. “I see. Now we are flying over India and then we will cross into Pakistan airspace and then Afghanistan. Wow! And then other countries in Central Asia. And then the big country of Russia and finally my little country of Latvia. I love it.”

You can say that I am a big picture girl. Whether it’s the maps or the news.  I always read about the global affairs before the domestic ones. I always think of how something in Myanmar will impact the neighbors, how the regime in North Korea does not care about its own people and even less about the rest of us,  how the whole world is following every word that US president Donald Trump says and watching every move he makes (even my elderly Thai neighbors in Chiang Mai, Thailand asked me what I think about Donald Trump.. and we have never discussed politics before… ever)

There is no going back. Our world is so interconnected and when any part of the world hurts, it hurts the others. When any part is doing well and experiencing peace and well being, it helps the others. Even if by giving hope and dreams. We can speak “isolationism” and act like we are going to “circle the wagons” and only take care of “our own people” and put “our country first” but this is not the world we live in. We cannot create some walled-in enclaves of “peace and prosperity” as the way into the future. I don’t believe that this kind of picture of the world is good or desirable or possible.

What kind of picture of the world is desirable? Well, that is the big question and I certainly don’t have the full answer. Again, looking from the bird’s view, the challenges are huge – climate change will continue (human made or natural, it is happening), social inequality continues to widen (within countries  and among countries) and global migration will continue (and lots of it is connected to the first two ). You cannot live in your corner of the world and think that somehow these global challenges will not effect you.

But the reverse is true also and that is why I like to zoom in. Each country is cities, towns, villages and homesteads. Each place is people and families. I fly over the mega cities of India and think of all the millions of people down there and their daily lives and their hopes and their prayers. So many have to work very hard just to survive and cannot dream of sitting in those airplanes flying high above their heads.

I was looking at the landscape of Afghanistan and could see the roads weaving through the desert. I know people who have been there – soldiers, nurses, missionaries, volunteers, journalists. They have a real on the ground experience of this nation. The good and the not so good, the beautiful and not so beautiful, the daily lives of people. Their joys and their fears and their questions and their goals.

From my high ‘moral’ place in the sky, I cannot change anything on the ground. I start by zooming in and thinking about the actual dear people down there. I start by living out my vision wherever I land. I zoom in to be actually ‘present’ and ‘among’.

My point is – we need both. We need to lift our eyes to see that there is much more happening than what we realize and we need to lower our eyes to see the people right in front of us.

IMG_3146

Waiting to board my flight in Bangkok

Latvian:

Bangkoka – Maskava – Rīga… tāds bija mans maršruts. Esmu lidojusi šo ceļu vairākas reizes, savienojot Dienvidaustrumāziju un Ziemeļeiropu kādās 12 stundās. Reiz es stāstīju vienam draugam, ka esmu ar vienu kāju Latvijā un ar otru Taizemē. Viņš smējās: “Tad gan tev riktīgs špagats. Kā tu noturi līdzsvaru?”

Garajos pārlidojumos grūti izvēlēties. Vai sēdēt pie ejas, lai vieglāk tieku ārā no krēsla, netraucējot pārējiem? Vai arī sēdēt pie loga, lai baudītu dabas skatus, ja gadījumā nav mākoņu? Lidojot augstumā, kur tikai retais gājputns iemaldās.

Šajā nesenajā lidojumā biju iegrimusi pārdomās par tikko piedzīvoto Taizemē un par to, kas mani sagaida Latvijā. Ir sajūta, ka visā pasaulē sašūpojusies morālā un skaidrā saprāta ass. Notikumi un visādi pavērsieni uzņēmuši tik strauju gaitu, ka smadzenes netiek līdzi ( varu saprast, kāpēc daži tik ļoti ilgojas pēc mākslīgā intelekta, bet es par to nesapņoju).

Un tad es atklāju vienu ļoti jauku un interesantu izklaidi uz mazā TV ekrāna, kas ir katram pasažierim. Parasti var sekot līdzi lidojuma statusam un lidmašīnas atrašanās vietai, bet tagad mūsdienu tehnoloģijas pievieno vēl visādas iespējas. Piemēram, skats no “labā spārna”, kas norāda uz vietu nosaukumiem uz austrumiem. Vai arī skats no “kreisā spārna”, kas šoreiz bija skats uz rietumiem. Vēl bija skats no “pilota kabīnes” un skats “zem lidmašīnas”. Ja debesis bija skaidras, tad tiešām jūties kā putns.

Bet vislabāk man patika tāda opcija, kā “pietuvināt” vai “attālināt”. No sākuma karte rādīja visu tuvumā. Te ir lidmašīna, un te ir man nepazīstamas vietas nosaukums, kurai šobrīd lidojam pāri. Mana pirmā domā – kur mēs esam? Virs kuras valsts? Es sāku ‘attālināt’, lai redzētu kopbildi. “Skaidrs! Tagad lidojam pāri Indijas ziemeļiem un tad būsim Pakistānas gaisa telpā. Sekos Afganistāna un citas Centrālāzijas valstis. Cik interesanti! Tad būs lielā Krievija un pēc tam mazā Latvija. Kā man patīk ceļot!”

Man patīk lielā kopbilde un plašā perspektīva. Gan pasaules kartēs, gan pasaules ziņās. Es vienmēr lasu par notikumiem ārzemēs pirms vietējām ziņām. Es pārdomāju, kā attīstība Mjanmā ietekmēs kaimiņvalstis; kā Ziemeļkorejas režīms nicina savus tautiešus un vēl vairāk mūs pārejos; kā visa pasaule tagad seko katram ASV prezidenta Donalda Trampa vārdam un katram viņa lēmumam. Pat mani kaimiņi Taizemē, veci taizemieši, jautāja, ko es domājot par Trampu. Un viņi nekad nav runājuši ar mani par ārvalstu politiku. Nekad.

Laiku un pasauli nevar pagriezt atpakaļ. Mūsu dzīves ir tik cieši saistītas. Kad vienā pasaules malā iet grūti un ir karš vai bads vai citas nelaimes, pārējā pasaule arī cieš. Kad citā pasaules malā iet labi un mierīgi, pārējie arī ir ieguvēji. Kaut vai tādēļ, ka nezaudē cerību un savus sapņus. Mēs varam ‘izolēties’ un rupēties tikai par ‘savējiem’ un likt savu valsti ‘pirmajā vietā’, bet tāda pasaule vairs nepastāv. Mēs nevaram uzcelt sienas apkārt kaut kādām ‘miera un bagātības’ oāzēm, kur varēsim domāt un rupēties tikai par savu nākotni. Tāda pasaule nav ne vēlama, ne iespējama.

Kāda pasaule ir vēlama un iespējama? Tas ir tas lielais jautājums, un nevienam nav gatavas atbildes. Man ir šādas tādas domas, kas turpina veidoties. Tāpēc tik svarīgs ir tāds putna lidojums un skats no augšienes. Dažas problēmas tiešām ir milzīgas un globālas. Klimata pārmaiņas notiek un turpināsies (gan dabas, gan cilvēku izraisītās). Sociālās nevienlīdzības plaisa un netaisnīgums arī nemazinās, bet gan pieaug (gan valstu iekšienē, gan starp valstīm) un globālā migrācija un cilvēku kustība turpināsies (turklāt cieši saistīta ar pirmajām divām tendencēm). Tā kā skaidrs, ka nekāda izolēšanās nav atbilde un risinājums.

Taču tikpat svarīgi ir nolaisties uz zemes. Tāpēc man patika opcija “pietuvināt”. Katra valsts ir pilsētas, ciemati un mājas. Katra vieta ir cilvēki, indivīdi un ģimenes. Lidojam pāri Indijas daudzmiljonu pilsētām, un es domāju par cilvēkiem tur lejā. Domāju par viņu smago darbu, par viņu ikdienas dzīvi, par sapņiem, ilgām un lūgšanām. Tik daudzi var tikai noskatīties uz lidmašīnām sev virs galvas.

Varēju redzēt Afganistānas tuksnesi un ceļus, kuri vijās kā čūskas. Pazīstu cilvēkus, kuri tur ir bijuši – karavīri, medmāsas, ārsti, brīvprātīgie, misionāri, žurnālisti. Viņi ir, kaut arī nepilnīgi, guvuši zināmu pieredzi šajā zemē. Gan labo, gan slikto; gan skaisto, gan ne tik skaisto. Viņi var labāk iedziļināties afgāņu ikdienas dzīvē. Jo ir redzējuši cilvēku priekus un bēdas, bailes un cerības.

No sava augstā putna lidojuma es nevaru ietekmēt to, kas notiek uz zemes. Tāpēc vispirms ‘pietuvinu’ vietu nosaukumus un domāju par konkrētiem cilvēkiem. Pēc tam es lieku lietā savas atziņas un uzskatus dzīvē tur, kur nolaižos. Es pievelku ‘vistuvāk’ un cenšos būt ‘klāt’ un ‘blakus’.

Mums ir nepieciešamas abas perspektīvas. Mums ir jāpaceļ savas acis uz augšu, lai redzētu, kas notiek apkārt pasaulē, un mums ir jānolaiž savas acis, lai redzētu cilvēkus, kuri dotajā brīdī ir blakus.

 

My husband digs through the rubbish

The nations of the world are meeting in Paris, France to discuss the climate change; the warming of our planet; the pledges that have been made and the reality that those pledges are not ambitious enough. We are negotiating how to cut carbon emissions and to limit global warming to 2C (3.6F)

We are not talking about some greenhouse where to grow tomatoes and other vegetables. We are talking about the ‘greenhouse’ we live in.

The debate has definitely shifted. It does not matter if you believe that the global warming is the result of rapid industrialization or the signs of natural climate cycles. The fact remains – our planet is warming and more and more people around the world are suffering because of it. Extreme weather, severe floods or droughts, food shortages, climate refugees… of course, not just people, but the animals and the nature itself suffers.

I have observed plenty of it with my own eyes. For example, in Southeast Asia where I have lived for the last few years. Plastic rubbish everywhere – on the road, in the forest, in the water, in the field. Plastic is so cheap there and used without much thought. I look at the ground that has to ‘swallow’ it and I feel sadness and anger.

I think of my grandmother who is a gardener and has the highest love and respect for the soil. She knows what is good soil and what is bad soil and how long it takes to nurture a small plot of land to make it fertile. She gets upset at me when I use lots of dish soap or other cleaning supplies because she does not want it to go into the ground. She would be horrified to see and ‘smell’ most of the sewage water and canals in Southeast Asia.

Then I have my husband who also gets upset at me. Well, more annoyed than upset. I think that I am good at recycling. Then comes he and finds something else in our rubbish that I should not have thrown out. Wherever we are staying, first things first – he locates the local recycling bins. Or asks the people we are staying with, ‘how do you recycle? where should we put it?’

In Latvia we are very proud of our nature and clean air and clean water, but we still fail when it comes to renewing the resources. Take that same recycling since it is the easiest thing that everyone can do. We throw out plastic, paper, glass… Most of municipalities provide recycling bins but they are often disaster. I open the paper bin and I see regular waste thrown in. I can imagine what some of Riga residents have thought, watching my husband open those large bins, pulling out items. ‘Why is this foreigner digging through the rubbish? He does not look like a homeless person.’

My Latvian friends can correct me but as far as I know, most of rubbish still ends up in the landfills. I also know people in the countryside who just bury it. So, our beautiful land has to ‘swallow’ it and rubbish produces lots of methane.

IMG_9270

There are many other people who make me think twice about the things I waste. These people make their living from sorting our rubbish and reselling what can be sold or reusing what can be used. In Cairo, Egypt I learned that 80% of the rubbish gets recycled. Mostly sorted by human hands. I stayed in the Cairo neighborhood where thousands of people do that for living. Yes, it stunk and I had to get used to it. I remember washing clothes and hanging them to dry, thinking of the ‘aroma’ all around.

Then I think of Mae Sot, Thailand where families live at the local dump site and children help their parents to climb the mounds of waste, looking for anything recyclable or valuable. Children would also make toys out of the things they found and show it off as a treasure.

One of the millions of reasons why I will never look at my rubbish bin the same.

IMG_9265

Latviski:

Pagājšnedēļ Parīzē sākās pasaules mēroga konference, kas ir veltīta klimata izmaiņām; mūsu planētas sasilšanai; lieliem solījumiem un apziņai, ka ar šiem solījumiem vien nepietiek. Mēs turpinam apspriest, kā samazināt oglekļa izmešus atmosfērā un ierobežot globālo sasilšanu ap +2C

Izklausās, it kā runātu par siltumnīcu. Taču šoreiz nerunājam par tomātiem un gurķiem, bet gan mūsu Zemi un mūsu pašu dzīves kvalitāti.

Saruna ir ievirzījusies dziļā gultnē. Vienalga, vai mēs uzskatām, ka globālo sasilšanu izraisa pasaules straujā industralizācija un cilvēku darbošanās, vai arī domājam, ka piedzīvojam normālu klimata izmaiņu ciklu. Fakti nemainās – mūsu planēta sasilst, un arvien vairāk cilvēku no tā cieš. Ekstrēmi laika apstākļi, stipras vētras, spēcīgi plūdi vai arī liels sausums, pārtikas trūkums, klimata bēgļi… Protams, cieš ne tikai cilvēki, bet visa radība.

Daudzas no šīm problēmām esmu redzējusi savām acīm. Piemēram, dzīvojot Dienvidāzijā. Kur vien skaties, plastmasa! Uz ceļiem, mežos, ūdenī, laukā. Plastmasa tur ir tik ļoti lēta, ka nav pat jāpiedomā. Es skatos uz augsni, kas to pamazām ‘norij’, un mani pārņem skumjas un dusmas.

Iedomājos savu vecmammu, kura ir dārzniece, un izturas pret augsni ar vislielāko mīlestību un cieņu. Viņa zin, kas ir auglīga vai neauglīga zeme, un cik ilgi un smagi jāstrādā, lai to koptu. Viņa dusmojas uz mani, kad lietoju trauku mazgājamos vai citus tīrāmos līdzekļus, jo viņa necieš, ka tā ķīmija nonāk ūdenī vai kaut kur zemē. Viņa būtu šokēta, ieraugot un paostot notekūdeņus un kanālus Dienvidāzijā.

Arī mans vīrs uz mani dusmojas. Ja ne dusmojas, tad vismaz aizrāda. Man pašai liekas, ka esmu apzinīga atkritumu šķirotāja. Bet tad virtuvē ienāk viņš, un atkal kaut ko atrod tai miskastes spainī, ko nevajadzēja mest laukā. Kad ierodamies jaunā vietā, viņš uzreiz piefiksē, kur ir atkritumu šķirotavas. Un jautā vietējiem, kā viņi šķiro atkritumus, un kur mums to likt?

Latvijā mēs ļoti lepojamies ar tīro dabu, gaisu un ūdeni, bet mums vēl daudz jāuzlabo resursu atjaunošanā un pārstrādē. Kaut vai tā pati atkritumu šķirošana, kas ir tik vienkārša lieta. Bet vienalga metam miskastē plastmasu, papīru, stiklu… Lielākā daļa pašvaldību (varbūt pat visas?) nodrošina konteinerus atkritumu šķirošanai, bet bieži vien tur ir tāda ‘miskaste’. Atveru konteineru papīram, un tur jau pārtikas atkritumu maisi. Mēģinu iedomāties, ko ir padomājuši tie Rīgas iedzīvotāji, kuri ir redzējuši manu vīru šad tad rokamies pa tiem lielajiem konteineriem, un metot stiklu pie stikla, plastmasu pie plastmasas. “Ko tas ārzemnieks tur meklē? Neizskatās taču pēc bomža.”

Mani draugi Latvijā, variet mani palabot, bet, cik man zināms, lielākā daļa atkritumu Latvijā nonāk parastās izgāztuvēs. Pazīstu arī lauciniekus, kuri plastmasu un stiklu vienkārši ierok dziļi savā zemē. Mūsu skaistajai zemei tas viss ‘jānorij’. Nemaz nerunājot par metāna gāzes veidošanos, utt.

Ne tikai vecmamma un mans vīrs liek man aizdomāties par lietām, ko metu laukā. Ir daudzi citi cilvēki. Tie, kuriem atkritumu šķirošana ir galvenais ienākumu avots. Ēģiptes galvaspilsētā Kairā es uzzināju, ka tur 80% no atkritumiem tiek pārstrādāti. Izšķiroti ar cilvēku rokām. Es pavadīju kādu laiku vienā no Kairas rajoniem, kur to darīja tūkstošiem cilvēku. Jā, smaka bija briesmīga, un bija pie tā jāpierod. Atceros, ka izkāru izmazgātās drēbes, un domāju par ‘aromātu’, kādā tās žūs.

Vēl es iedomājos par Meisot pilsētu Taizemē, kur ģimenes dzīvo vietējā atkritumu izgāztuvē. Bērni palīdz saviem vecākiem, kāpjot šajos mēslu kalnos un meklējot visu, ko var pārdot un pārstrādāt. Bērni bieži atrod arī kādas lietas, ko izmantot savām rotaļām.

Viens no miljoniem iemeslu, kāpēc es uz savu miskastes spaini skatos ar citām acīm…