A few thoughts on World Refugee Day

Simply overwhelming statistics. It is year 2017 and there are estimated 65 million people forcibly displaced from their homes, including 21 million refugees worldwide. According to UNHCR, the top three nations where refugees come from are Syria (5,5 million), Afghanistan (2,5 million) and South Sudan (1,4 million). People are driven out of their homes by conflict, persecution, environmental disasters, famine and extreme poverty. More than half of them are children.

How do you look at these statistics? The numbers are too large for my brain to compute. My first thought is that Latvia has a population of 2 million and it is so small in comparison. These numbers are also people I have met, stories I have heard and lives of my friends that have been changed and disrupted in profound ways.

June 20 is World Refugee Day. Not only a reality in far away places, it is here and now. Even in Latvia. On one hand it has been much discussed topic but still there is so much ignorance, indifference and misunderstanding. For example, you would think that all of the world’s refugees have come to Europe where in fact the top hosting countries are Turkey (almost 3 million), Pakistan (1, 4 million), Lebanon (1 million), Iran, Uganda and Ethiopia.

For many years I was working with and helping refugees in Thailand and often getting frustrated, even angry at local people for being so prejudiced and selfish. Now back in Latvia, I feel the table has been turned and now my own nation is facing the test of compassion, sympathy, generosity and kindness. The test is so small compared to what others are facing. Latvia is neither in the direct path of this refugee movement nor is it the common destination. Where is Latvia, right?

If not for my other commitments, I would go and volunteer at one of the refugee centers in Greece or Italy where the situation is much more critical. When I meet people who have sacrificed their time, resources and even health to serve on the Greek islands, I thank them because they are doing what many cannot and others will not.

There are things that make me proud to be a Latvian and others that make me ashamed. And on the generosity and hospitality side we still have a long way to go. We still feel like we don’t have enough and we still feel threatened. More obviously – we are not a trusting society. For good reasons which are too many to explain here but it is the one trait which really infects my beloved country and which needs to be healed and overcome. What can help us to become more compassionate and trusting? What and who can open our eyes to see how much we have?

As a Christian, I could give a long sermon about the basics of my faith and what it should do for practical life in community. Of course, I could go on and on about Jesus as the greatest revelation of God’s good and loving will. And I can give lots of wonderful examples of church communities that have embraced refugees and are doing all they can to be the good neighbors. But I can also give examples and point to the fact that there is as much ignorance and prejudice in the church as there is in the whole society.

Today I want to give thanks to a grass-roots civil society initiative in Latvia which started with some passionate people and then became a Facebook group and still works as a small (maybe not so small?) but very active and hands-on movement of people who care. The group is called “I Want to Help Refugees” (Gribu Palīdzēt Bēgļiem) and it has helped the refugees arriving in Latvia in so many ways – from basic needs like food and clothing and doctor visits to special events celebrating cultural diversity and taking children to movies.  (Yes, there is government assistance and programs but it does not go nearly far enough to help these families start a new life in a foreign country).

Final thought on practical steps? Let’s start by saying these simple words “Welcome to my country” and then show that we mean it! Do to other’s what you would like them do to you!

Syrian refugees watch as Britain's Foreign Secretary Philip Hammond visits Al Zaatari refugee camp in Mafraq, Jordan

Photos from internet

Latvian:

Tā ir drausmīga statistika. 2017. gada vidus, un šobrīd pasaulē ir apmēram 65 miljoni cilvēku, kuri spiesti atstāt savas mājas un arī dzimtenes. To skaitā ir 21 miljons bēgļu. Saskaņā ar ANO datiem, Sīrijas karš vien ir licis vismaz 5,5 miljoniem cilvēku doties bēgļu gaitās. Visā pasaulē cilvēki bēg no kara, vajāšanām, apspiestības, vides katastrofām, bada un galējas nabadzības.  Vairāk kā puse no bēgļiem ir bērni.

Pirmais jautājums – kā man reaģēt? Normālām smadzenēm tie skaitļi ir vienkārši par lielu; mēs nespējam to ‘sagremot’. Man prātā ienāk doma, ka Latvijā ir 2 miljoni cilvēku, un pašreizējo pasaules nelaimju kontekstā mēs visi būtu bēgļu gaitās. Visi bez izņēmuma. Vēl es domāju par saviem draugiem dažādās pasaules malās. Tās ir viņu dzīves, kas ir pilnībā izmainītas un izjauktas. Draugi Taizemē, kuri bēga no etniskām tīrīšanām un militārā režīma Birmā. Draugi Ēģiptē, kuri bēga no reliģiskiem un etniskiem konfliktiem Sudānā. Mani draugi no Sīrijas, kuri atstāja savu dzīvokli iztukšotu un aizslēgtu, atvadījās no vecākiem, atstāja savu biznesu un ziedoja visus iekrājumus, lai bērniem būtu drošāka un labāka nākotne.  Viņi jau vairākus gadus dzīvo Rīgā.

20. jūnijā tika atzīmēta Pasaules Bēgļu diena. Agrāk tā asociējās ar problēmām kaut kur tālu pasaulē. Tagad tas ir aktuāli šeit un tagad, arī Latvijā. Kaut gan temats ir ‘karsts’, apspriests un debatēts, joprojām ir daudz aizspriedumu un arī vienaldzības. Piemēram, attieksme, ka Eiropa nes vislielāko slogu, palīdzot bēgļiem, vai ka visi bēgļi grib braukt šurp. Lielākā daļa bēgļu, kā visos laikos, grib braukt mājās, bet diemžēl tas nav iespējams. Turcijā uzturas apmēram 3 miljoni bēgļu, Pakistānā vairāk kā miljons, Libānā miljons, tālāk seko Irāna, Uganda un Etiopija.

Otrais jautājums – ko darīt? Vairākus gadus dzīvojot un strādājot brīvprātīgo darbu uz Taizemes un Birmas robežas, kur palīdzēju bēgļiem no Birmas, es bieži saskāros ar vienaldzību, arī korupciju un pat nežēlību pret bēgļiem no vietējo iedzīvotāju puses. Esmu gan dusmojusies, gan bēdājusies. Atpakaļ Latvijā, es atrodu sevi otrā pusē starp “vietējiem”. Mana valsts un mani tautieši piedzīvo līdzīgu līdzcietības un solidaritātes pārbaudījumu. Salīdzinot kaut vai Itāliju un Grieķiju, mums šis pārbaudījums un izaicinājums ir ļoti mazs. Latvija nav īsti pa ceļam, un arī nav nekāds ‘sapņu galamērķis”. Kas ir Latvija, un kur tāda atrodas, vai ne? Turklāt ziņa jau drošvien aizgājusi pa neoficiālajiem kanāliem, ka bēgļi te netiek gaidīti, un ka izredzes uzsākt Latvijā jaunu un stabilu dzīvi ir diezgan niecīgas. Mani sīriešu draugi ir ļoti pateicīgi, jo saņēmuši ļoti lielu atbalstu un palīdzību no draudzes, bez kuras viņi te vienkārši nevarētu izdzīvot. Kaut vai atrast dzīvokli, ko īrēt, kad lielākā daļa noliek klausuli vai aizbildinās, kad uzzin, ka ģimene ir no Sīrijas.

Es lepojos ar savu latvietību un reizēm par to kaunos. Viesmīlība un dāsnums nav mūsu stiprā puse. Mums ir tik spēcīgs ‘nabadzības’un ‘upuru’ sindroms. Mums liekas, ka pašiem nepietiek, ka mums pašiem vēl tik daudz kā trūkst (jo nedzīvojam kā norvēģi!). Mēs esam ļoti bailīgi un vēl vairāk – esam sabiedrība, kas neuzticas un uz visu skatās ar aizdomām. Lai gan zinām vēsturiskos iemeslus šīm aizdomām, skepsei un neuzticībai, mēs turpinām ar to būt ‘saindēti’, un tas mūs pamatīgi bremzē.

Es varētu rakstīt garus sprediķus par šo tēmu – ticības pamatuzstādījumiem un to praktisko pielietojumu ikdienas dzīvē. Mans galvenais piemērs tam, kāda izskatās Dieva mīlošā un taisnīgā griba sabiedrībā, ir pats Jēzus. Un es varu minēt daudzus piemērus, kā individuāli kristieši un draudzes visā pasaulē, arī Latvijā, palīdz un dara to, kas labiem līdzcilvēkiem un kaimiņiem pienākas. Bet varu minēt arī daudz piemērus, kā mūsu dzīvēs un draudzēs ir tikpat daudz aizspriedumu kā pārējā sabiedrībā. Runājot par bēgļiem, “kristīgo vērtību” karogs Latvijā ticis vicināts maz.

Tomēr Latvijā ir daudz “labo samariešu”, un parasti šie cilvēki nenonāk ziņu slejās. Jo mēs jau zinām, ka pie mums uzmanības centrā ir negatīvais. Šoreiz gribu teikt milzīgu ‘paldies’ konkrētai cilvēku grupai – biedrībai “Gribu palīdzēt bēgļiem”, kuru var atrast arī feisbukā. Šie domubiedri ir paveikuši ārkārtīgi daudz, un viņi ir pilsoniskās sabiedrības daļa, kas nesēž un negaida, ko darīs valdība vai kāds cits, bet prasa – ko darīšu es pats?

Daži praktiskie soļi? Būt labāk informētiem. Dzīvojot Taizemē, es visu laiku saskāros ar faktu, ka taizemieši nezināja, kas notiek viņu kaimiņvalstī, un kāpēc cilvēki no turienes bēg. Parasti komentārs bija tāds, ka “tā ir vienkārši slikta valsts.” Es galīgi neesmu eksperte cilvēktiesību, juridiskajos, ekonomikas, drošības, migrācijas, globalizācijas, politikas un citos jautājumos, bet es zinu pietiekami daudz un  saprotu, ka mums šobrīd stipri dalās viedokļi par to, kā attiekties un ko darīt, un kādas ir problēmu saknes. Protams, ka visi vēlas, lai kari un katastrofas beigtos, vai vēl labāk – vardarbīgi konflikti nesāktos.  Bet, ko darīt līdz tam “miera”laikam?

Mums jāmācās būt atvērtiem, un darīt to, kas ir mūsu spēkos. Mēs nevaram palīdzēt visiem, bet it sevišķi tiem, kuri nonāk pie mūsu mājas durvīm, mēs nevaram teikt “Ej uz nākamo māju, varbūt tur tev atvērs. Kaimiņi ir bagātāki un izpalīdzīgāki”. Un vēl – viesmīlība un atvērtība neattiecas tikai uz nelaimē nonākušiem cilvēkiem, kas devušies bēgļu gaitās. Tas attiecas uz visiem, kuri pārceļas uz dzīvi Latvijā darba, studiju, mīlestības, ģimenes, intereses un dažādu citu iemeslu dēļ. Prāta Vētra dzied angliskajā versijā “Welcome to My Country”, bet mums pašiem tie vārdi neiet tik viegli pār lūpām vai no sirds. vai  Esiet sveicināti Latvijā!

Zooming in and out this world and life of ours

Bangkok – Moscow – Riga… my flight itinerary the other day. I have been on this route many times before, bridging Southeast Asia and Northern Europe in less than 12 hours. Once I mentioned to a friend that I feel my one foot in Latvia and the other in Thailand. My friend laughed: “That is quite the leg split. How do you manage?”

On the long-haul flights I face a dilemma. Do I take the aisle seat for convenience of getting in and out without disturbing others?  Or do I take the window seat and catch the glimpses of the world bellow? Flying higher than even the migratory birds fly, for most of us this is high as it gets.

On this last flight I was lost in deep thoughts on what I had just experienced in Thailand and what was waiting for me back in Europe. It feels like the whole world is in some strange limbo and the scenes are changing and the events are happening much faster than our brains can process. (I guess this is why some people look to artificial intelligence with so many hopes and dreams. I am not one of them, though.)

And then I discovered a feature on our in-flight entertainment that kept me occupied and enchanted. When looking at the flight map and the plane location, it offered different views and angles. You could click on “right wing” and get the names of cities and places looking east. Or click on the view “left wing” and explore the west. There was the option of “cockpit view” or the view from underneath the plane. If the sky was clear, you could hope to get some actual views of landscape.

But my favorite thing was the zoom “in” and “out” option. At first everything was up close. Here is the plane and here is the name of some place I have never heard of. My first question is – where are we? What country is this? I would start to zoom out to get the big picture. “I see. Now we are flying over India and then we will cross into Pakistan airspace and then Afghanistan. Wow! And then other countries in Central Asia. And then the big country of Russia and finally my little country of Latvia. I love it.”

You can say that I am a big picture girl. Whether it’s the maps or the news.  I always read about the global affairs before the domestic ones. I always think of how something in Myanmar will impact the neighbors, how the regime in North Korea does not care about its own people and even less about the rest of us,  how the whole world is following every word that US president Donald Trump says and watching every move he makes (even my elderly Thai neighbors in Chiang Mai, Thailand asked me what I think about Donald Trump.. and we have never discussed politics before… ever)

There is no going back. Our world is so interconnected and when any part of the world hurts, it hurts the others. When any part is doing well and experiencing peace and well being, it helps the others. Even if by giving hope and dreams. We can speak “isolationism” and act like we are going to “circle the wagons” and only take care of “our own people” and put “our country first” but this is not the world we live in. We cannot create some walled-in enclaves of “peace and prosperity” as the way into the future. I don’t believe that this kind of picture of the world is good or desirable or possible.

What kind of picture of the world is desirable? Well, that is the big question and I certainly don’t have the full answer. Again, looking from the bird’s view, the challenges are huge – climate change will continue (human made or natural, it is happening), social inequality continues to widen (within countries  and among countries) and global migration will continue (and lots of it is connected to the first two ). You cannot live in your corner of the world and think that somehow these global challenges will not effect you.

But the reverse is true also and that is why I like to zoom in. Each country is cities, towns, villages and homesteads. Each place is people and families. I fly over the mega cities of India and think of all the millions of people down there and their daily lives and their hopes and their prayers. So many have to work very hard just to survive and cannot dream of sitting in those airplanes flying high above their heads.

I was looking at the landscape of Afghanistan and could see the roads weaving through the desert. I know people who have been there – soldiers, nurses, missionaries, volunteers, journalists. They have a real on the ground experience of this nation. The good and the not so good, the beautiful and not so beautiful, the daily lives of people. Their joys and their fears and their questions and their goals.

From my high ‘moral’ place in the sky, I cannot change anything on the ground. I start by zooming in and thinking about the actual dear people down there. I start by living out my vision wherever I land. I zoom in to be actually ‘present’ and ‘among’.

My point is – we need both. We need to lift our eyes to see that there is much more happening than what we realize and we need to lower our eyes to see the people right in front of us.

IMG_3146

Waiting to board my flight in Bangkok

Latvian:

Bangkoka – Maskava – Rīga… tāds bija mans maršruts. Esmu lidojusi šo ceļu vairākas reizes, savienojot Dienvidaustrumāziju un Ziemeļeiropu kādās 12 stundās. Reiz es stāstīju vienam draugam, ka esmu ar vienu kāju Latvijā un ar otru Taizemē. Viņš smējās: “Tad gan tev riktīgs špagats. Kā tu noturi līdzsvaru?”

Garajos pārlidojumos grūti izvēlēties. Vai sēdēt pie ejas, lai vieglāk tieku ārā no krēsla, netraucējot pārējiem? Vai arī sēdēt pie loga, lai baudītu dabas skatus, ja gadījumā nav mākoņu? Lidojot augstumā, kur tikai retais gājputns iemaldās.

Šajā nesenajā lidojumā biju iegrimusi pārdomās par tikko piedzīvoto Taizemē un par to, kas mani sagaida Latvijā. Ir sajūta, ka visā pasaulē sašūpojusies morālā un skaidrā saprāta ass. Notikumi un visādi pavērsieni uzņēmuši tik strauju gaitu, ka smadzenes netiek līdzi ( varu saprast, kāpēc daži tik ļoti ilgojas pēc mākslīgā intelekta, bet es par to nesapņoju).

Un tad es atklāju vienu ļoti jauku un interesantu izklaidi uz mazā TV ekrāna, kas ir katram pasažierim. Parasti var sekot līdzi lidojuma statusam un lidmašīnas atrašanās vietai, bet tagad mūsdienu tehnoloģijas pievieno vēl visādas iespējas. Piemēram, skats no “labā spārna”, kas norāda uz vietu nosaukumiem uz austrumiem. Vai arī skats no “kreisā spārna”, kas šoreiz bija skats uz rietumiem. Vēl bija skats no “pilota kabīnes” un skats “zem lidmašīnas”. Ja debesis bija skaidras, tad tiešām jūties kā putns.

Bet vislabāk man patika tāda opcija, kā “pietuvināt” vai “attālināt”. No sākuma karte rādīja visu tuvumā. Te ir lidmašīna, un te ir man nepazīstamas vietas nosaukums, kurai šobrīd lidojam pāri. Mana pirmā domā – kur mēs esam? Virs kuras valsts? Es sāku ‘attālināt’, lai redzētu kopbildi. “Skaidrs! Tagad lidojam pāri Indijas ziemeļiem un tad būsim Pakistānas gaisa telpā. Sekos Afganistāna un citas Centrālāzijas valstis. Cik interesanti! Tad būs lielā Krievija un pēc tam mazā Latvija. Kā man patīk ceļot!”

Man patīk lielā kopbilde un plašā perspektīva. Gan pasaules kartēs, gan pasaules ziņās. Es vienmēr lasu par notikumiem ārzemēs pirms vietējām ziņām. Es pārdomāju, kā attīstība Mjanmā ietekmēs kaimiņvalstis; kā Ziemeļkorejas režīms nicina savus tautiešus un vēl vairāk mūs pārejos; kā visa pasaule tagad seko katram ASV prezidenta Donalda Trampa vārdam un katram viņa lēmumam. Pat mani kaimiņi Taizemē, veci taizemieši, jautāja, ko es domājot par Trampu. Un viņi nekad nav runājuši ar mani par ārvalstu politiku. Nekad.

Laiku un pasauli nevar pagriezt atpakaļ. Mūsu dzīves ir tik cieši saistītas. Kad vienā pasaules malā iet grūti un ir karš vai bads vai citas nelaimes, pārējā pasaule arī cieš. Kad citā pasaules malā iet labi un mierīgi, pārējie arī ir ieguvēji. Kaut vai tādēļ, ka nezaudē cerību un savus sapņus. Mēs varam ‘izolēties’ un rupēties tikai par ‘savējiem’ un likt savu valsti ‘pirmajā vietā’, bet tāda pasaule vairs nepastāv. Mēs nevaram uzcelt sienas apkārt kaut kādām ‘miera un bagātības’ oāzēm, kur varēsim domāt un rupēties tikai par savu nākotni. Tāda pasaule nav ne vēlama, ne iespējama.

Kāda pasaule ir vēlama un iespējama? Tas ir tas lielais jautājums, un nevienam nav gatavas atbildes. Man ir šādas tādas domas, kas turpina veidoties. Tāpēc tik svarīgs ir tāds putna lidojums un skats no augšienes. Dažas problēmas tiešām ir milzīgas un globālas. Klimata pārmaiņas notiek un turpināsies (gan dabas, gan cilvēku izraisītās). Sociālās nevienlīdzības plaisa un netaisnīgums arī nemazinās, bet gan pieaug (gan valstu iekšienē, gan starp valstīm) un globālā migrācija un cilvēku kustība turpināsies (turklāt cieši saistīta ar pirmajām divām tendencēm). Tā kā skaidrs, ka nekāda izolēšanās nav atbilde un risinājums.

Taču tikpat svarīgi ir nolaisties uz zemes. Tāpēc man patika opcija “pietuvināt”. Katra valsts ir pilsētas, ciemati un mājas. Katra vieta ir cilvēki, indivīdi un ģimenes. Lidojam pāri Indijas daudzmiljonu pilsētām, un es domāju par cilvēkiem tur lejā. Domāju par viņu smago darbu, par viņu ikdienas dzīvi, par sapņiem, ilgām un lūgšanām. Tik daudzi var tikai noskatīties uz lidmašīnām sev virs galvas.

Varēju redzēt Afganistānas tuksnesi un ceļus, kuri vijās kā čūskas. Pazīstu cilvēkus, kuri tur ir bijuši – karavīri, medmāsas, ārsti, brīvprātīgie, misionāri, žurnālisti. Viņi ir, kaut arī nepilnīgi, guvuši zināmu pieredzi šajā zemē. Gan labo, gan slikto; gan skaisto, gan ne tik skaisto. Viņi var labāk iedziļināties afgāņu ikdienas dzīvē. Jo ir redzējuši cilvēku priekus un bēdas, bailes un cerības.

No sava augstā putna lidojuma es nevaru ietekmēt to, kas notiek uz zemes. Tāpēc vispirms ‘pietuvinu’ vietu nosaukumus un domāju par konkrētiem cilvēkiem. Pēc tam es lieku lietā savas atziņas un uzskatus dzīvē tur, kur nolaižos. Es pievelku ‘vistuvāk’ un cenšos būt ‘klāt’ un ‘blakus’.

Mums ir nepieciešamas abas perspektīvas. Mums ir jāpaceļ savas acis uz augšu, lai redzētu, kas notiek apkārt pasaulē, un mums ir jānolaiž savas acis, lai redzētu cilvēkus, kuri dotajā brīdī ir blakus.