Zooming in and out this world and life of ours

Bangkok – Moscow – Riga… my flight itinerary the other day. I have been on this route many times before, bridging Southeast Asia and Northern Europe in less than 12 hours. Once I mentioned to a friend that I feel my one foot in Latvia and the other in Thailand. My friend laughed: “That is quite the leg split. How do you manage?”

On the long-haul flights I face a dilemma. Do I take the aisle seat for convenience of getting in and out without disturbing others?  Or do I take the window seat and catch the glimpses of the world bellow? Flying higher than even the migratory birds fly, for most of us this is high as it gets.

On this last flight I was lost in deep thoughts on what I had just experienced in Thailand and what was waiting for me back in Europe. It feels like the whole world is in some strange limbo and the scenes are changing and the events are happening much faster than our brains can process. (I guess this is why some people look to artificial intelligence with so many hopes and dreams. I am not one of them, though.)

And then I discovered a feature on our in-flight entertainment that kept me occupied and enchanted. When looking at the flight map and the plane location, it offered different views and angles. You could click on “right wing” and get the names of cities and places looking east. Or click on the view “left wing” and explore the west. There was the option of “cockpit view” or the view from underneath the plane. If the sky was clear, you could hope to get some actual views of landscape.

But my favorite thing was the zoom “in” and “out” option. At first everything was up close. Here is the plane and here is the name of some place I have never heard of. My first question is – where are we? What country is this? I would start to zoom out to get the big picture. “I see. Now we are flying over India and then we will cross into Pakistan airspace and then Afghanistan. Wow! And then other countries in Central Asia. And then the big country of Russia and finally my little country of Latvia. I love it.”

You can say that I am a big picture girl. Whether it’s the maps or the news.  I always read about the global affairs before the domestic ones. I always think of how something in Myanmar will impact the neighbors, how the regime in North Korea does not care about its own people and even less about the rest of us,  how the whole world is following every word that US president Donald Trump says and watching every move he makes (even my elderly Thai neighbors in Chiang Mai, Thailand asked me what I think about Donald Trump.. and we have never discussed politics before… ever)

There is no going back. Our world is so interconnected and when any part of the world hurts, it hurts the others. When any part is doing well and experiencing peace and well being, it helps the others. Even if by giving hope and dreams. We can speak “isolationism” and act like we are going to “circle the wagons” and only take care of “our own people” and put “our country first” but this is not the world we live in. We cannot create some walled-in enclaves of “peace and prosperity” as the way into the future. I don’t believe that this kind of picture of the world is good or desirable or possible.

What kind of picture of the world is desirable? Well, that is the big question and I certainly don’t have the full answer. Again, looking from the bird’s view, the challenges are huge – climate change will continue (human made or natural, it is happening), social inequality continues to widen (within countries  and among countries) and global migration will continue (and lots of it is connected to the first two ). You cannot live in your corner of the world and think that somehow these global challenges will not effect you.

But the reverse is true also and that is why I like to zoom in. Each country is cities, towns, villages and homesteads. Each place is people and families. I fly over the mega cities of India and think of all the millions of people down there and their daily lives and their hopes and their prayers. So many have to work very hard just to survive and cannot dream of sitting in those airplanes flying high above their heads.

I was looking at the landscape of Afghanistan and could see the roads weaving through the desert. I know people who have been there – soldiers, nurses, missionaries, volunteers, journalists. They have a real on the ground experience of this nation. The good and the not so good, the beautiful and not so beautiful, the daily lives of people. Their joys and their fears and their questions and their goals.

From my high ‘moral’ place in the sky, I cannot change anything on the ground. I start by zooming in and thinking about the actual dear people down there. I start by living out my vision wherever I land. I zoom in to be actually ‘present’ and ‘among’.

My point is – we need both. We need to lift our eyes to see that there is much more happening than what we realize and we need to lower our eyes to see the people right in front of us.

IMG_3146

Waiting to board my flight in Bangkok

Latvian:

Bangkoka – Maskava – Rīga… tāds bija mans maršruts. Esmu lidojusi šo ceļu vairākas reizes, savienojot Dienvidaustrumāziju un Ziemeļeiropu kādās 12 stundās. Reiz es stāstīju vienam draugam, ka esmu ar vienu kāju Latvijā un ar otru Taizemē. Viņš smējās: “Tad gan tev riktīgs špagats. Kā tu noturi līdzsvaru?”

Garajos pārlidojumos grūti izvēlēties. Vai sēdēt pie ejas, lai vieglāk tieku ārā no krēsla, netraucējot pārējiem? Vai arī sēdēt pie loga, lai baudītu dabas skatus, ja gadījumā nav mākoņu? Lidojot augstumā, kur tikai retais gājputns iemaldās.

Šajā nesenajā lidojumā biju iegrimusi pārdomās par tikko piedzīvoto Taizemē un par to, kas mani sagaida Latvijā. Ir sajūta, ka visā pasaulē sašūpojusies morālā un skaidrā saprāta ass. Notikumi un visādi pavērsieni uzņēmuši tik strauju gaitu, ka smadzenes netiek līdzi ( varu saprast, kāpēc daži tik ļoti ilgojas pēc mākslīgā intelekta, bet es par to nesapņoju).

Un tad es atklāju vienu ļoti jauku un interesantu izklaidi uz mazā TV ekrāna, kas ir katram pasažierim. Parasti var sekot līdzi lidojuma statusam un lidmašīnas atrašanās vietai, bet tagad mūsdienu tehnoloģijas pievieno vēl visādas iespējas. Piemēram, skats no “labā spārna”, kas norāda uz vietu nosaukumiem uz austrumiem. Vai arī skats no “kreisā spārna”, kas šoreiz bija skats uz rietumiem. Vēl bija skats no “pilota kabīnes” un skats “zem lidmašīnas”. Ja debesis bija skaidras, tad tiešām jūties kā putns.

Bet vislabāk man patika tāda opcija, kā “pietuvināt” vai “attālināt”. No sākuma karte rādīja visu tuvumā. Te ir lidmašīna, un te ir man nepazīstamas vietas nosaukums, kurai šobrīd lidojam pāri. Mana pirmā domā – kur mēs esam? Virs kuras valsts? Es sāku ‘attālināt’, lai redzētu kopbildi. “Skaidrs! Tagad lidojam pāri Indijas ziemeļiem un tad būsim Pakistānas gaisa telpā. Sekos Afganistāna un citas Centrālāzijas valstis. Cik interesanti! Tad būs lielā Krievija un pēc tam mazā Latvija. Kā man patīk ceļot!”

Man patīk lielā kopbilde un plašā perspektīva. Gan pasaules kartēs, gan pasaules ziņās. Es vienmēr lasu par notikumiem ārzemēs pirms vietējām ziņām. Es pārdomāju, kā attīstība Mjanmā ietekmēs kaimiņvalstis; kā Ziemeļkorejas režīms nicina savus tautiešus un vēl vairāk mūs pārejos; kā visa pasaule tagad seko katram ASV prezidenta Donalda Trampa vārdam un katram viņa lēmumam. Pat mani kaimiņi Taizemē, veci taizemieši, jautāja, ko es domājot par Trampu. Un viņi nekad nav runājuši ar mani par ārvalstu politiku. Nekad.

Laiku un pasauli nevar pagriezt atpakaļ. Mūsu dzīves ir tik cieši saistītas. Kad vienā pasaules malā iet grūti un ir karš vai bads vai citas nelaimes, pārējā pasaule arī cieš. Kad citā pasaules malā iet labi un mierīgi, pārējie arī ir ieguvēji. Kaut vai tādēļ, ka nezaudē cerību un savus sapņus. Mēs varam ‘izolēties’ un rupēties tikai par ‘savējiem’ un likt savu valsti ‘pirmajā vietā’, bet tāda pasaule vairs nepastāv. Mēs nevaram uzcelt sienas apkārt kaut kādām ‘miera un bagātības’ oāzēm, kur varēsim domāt un rupēties tikai par savu nākotni. Tāda pasaule nav ne vēlama, ne iespējama.

Kāda pasaule ir vēlama un iespējama? Tas ir tas lielais jautājums, un nevienam nav gatavas atbildes. Man ir šādas tādas domas, kas turpina veidoties. Tāpēc tik svarīgs ir tāds putna lidojums un skats no augšienes. Dažas problēmas tiešām ir milzīgas un globālas. Klimata pārmaiņas notiek un turpināsies (gan dabas, gan cilvēku izraisītās). Sociālās nevienlīdzības plaisa un netaisnīgums arī nemazinās, bet gan pieaug (gan valstu iekšienē, gan starp valstīm) un globālā migrācija un cilvēku kustība turpināsies (turklāt cieši saistīta ar pirmajām divām tendencēm). Tā kā skaidrs, ka nekāda izolēšanās nav atbilde un risinājums.

Taču tikpat svarīgi ir nolaisties uz zemes. Tāpēc man patika opcija “pietuvināt”. Katra valsts ir pilsētas, ciemati un mājas. Katra vieta ir cilvēki, indivīdi un ģimenes. Lidojam pāri Indijas daudzmiljonu pilsētām, un es domāju par cilvēkiem tur lejā. Domāju par viņu smago darbu, par viņu ikdienas dzīvi, par sapņiem, ilgām un lūgšanām. Tik daudzi var tikai noskatīties uz lidmašīnām sev virs galvas.

Varēju redzēt Afganistānas tuksnesi un ceļus, kuri vijās kā čūskas. Pazīstu cilvēkus, kuri tur ir bijuši – karavīri, medmāsas, ārsti, brīvprātīgie, misionāri, žurnālisti. Viņi ir, kaut arī nepilnīgi, guvuši zināmu pieredzi šajā zemē. Gan labo, gan slikto; gan skaisto, gan ne tik skaisto. Viņi var labāk iedziļināties afgāņu ikdienas dzīvē. Jo ir redzējuši cilvēku priekus un bēdas, bailes un cerības.

No sava augstā putna lidojuma es nevaru ietekmēt to, kas notiek uz zemes. Tāpēc vispirms ‘pietuvinu’ vietu nosaukumus un domāju par konkrētiem cilvēkiem. Pēc tam es lieku lietā savas atziņas un uzskatus dzīvē tur, kur nolaižos. Es pievelku ‘vistuvāk’ un cenšos būt ‘klāt’ un ‘blakus’.

Mums ir nepieciešamas abas perspektīvas. Mums ir jāpaceļ savas acis uz augšu, lai redzētu, kas notiek apkārt pasaulē, un mums ir jānolaiž savas acis, lai redzētu cilvēkus, kuri dotajā brīdī ir blakus.

 

Miscounting the bullets and choices that count the most

I have a new morning routine. I am not one of those people who can jump out of the bed once awake. I take my time and try to convince myself to look forward to getting up from the warm and cozy covers. The pillow has such a magnetic pull… So, I tell myself to make something useful of this ‘wrestling match’ and check the news headlines on my phone.

This morning I read the best news which made me so happy to get out of bed and live another day with hope and determination. I have been following the story of shooting of two Indian engineering students in a bar in Olathe, Kansas. One of them was killed and the other survived. One more sad hate crime committed by a distraught and unhappy man who had yelled out racial slurs and apparently thought that the victims were from the Middle East.  For those who have not heard what happened, here is a link to the news from February 22

The backstory brought me to happy tears and it deserves much more publicity.

First of all, the obvious hero in this incident is a local 25 year old guy, Ian Grillot. Someone who would be just another friendly face in a small town. Someone having a glass of beer and talking about going fishing the next day. But while he was hiding under the table and listening to the attacker firing shots, Ian was counting the bullets. Obviously he knows something about guns (as many Americans do) and he had made a fast decision to do something about this unfolding violence.

Ian went after the attacker, thinking that the weapon is out of bullets, only to be shot himself. The bullet pierced his hand and chest, hit his vertebrae and neck and barely missed the main artery. It is a miracle that Ian is recovering quickly and did not lose his life or ability to walk. When interviewed from the hospital bed, he said: “I was just doing what anyone should’ve done for another human being… It’s not about where he’s from or his ethnicity. We’re all humans. I just felt like I did what was naturally right to do.”

Now I found out more amazing details about the other patrons who were in the bar. The survivor, Alok Madasani, was helped a man named who ripped off his shirt and tied it around his leg to stop the bleeding. This act probably saved his life. “And earlier that evening, when the Indian engineers were at the receiving end of racial abuse, a businessman told them he’d taken care of their bill. He wanted to show that the language used by the suspected attacker was un-American.”

I try to imagine the scene and I can almost imagine how this tragic experience has united everyone who went through it. Sadly a life was lost but also the true meaning of life was found. When Ian said that he only did the naturally right thing, I think  about the power of these words and actions. When people use the slogan “Make America Great Again”, I hope they are thinking about Ian and those other brave people in the bar.

Something that was meant to divide and alienate people, has had the opposite effect. The community in this little town now is connected to people in India with a much stronger bond. There are already meetings with diplomats and Indian media and all kind of connections because of this. Also, the feature photo in my blog is from a Peace March and Vigil.

Thank you, Ian, for counting the bullets while not counting  your own life!

Bar Shooting Kansas

Ian Grillot (photos from internet)

 

 

Have a brave and creative year 2017…

Rīga, Latvia… December 31, 2016 has turned out to be grey and misty. The sun has been hiding for weeks now and the snow is avoiding us, too. I guess there will be no New Year’s Eve sledding or snow ball fights.

I just re-read my first post of this past year and the predictions have come true. It was a bumpy ride with lots of wear and tear on my absorption capabilities. It became more and more uncomfortable as the year went on and I started reacting to the turns and twists more acutely. So, I am glad that 2016 is over even though for me personally it has been another incredibly adventurous journey. New places, new people, new lessons learned, new challenges – all the things I love about life.

But there was this cloud over my world. I would like to say ‘over the Western world’ but I think it has been a truly global feeling. That something has changed and ‘status quo’ is gone. That something got broken or twisted or even turned upside down. Most of us thought it was broken before but the glue was still holding. Suddenly the cracks were too many and truly tectonic shifts took place. I am not talking only about European and US political dramas; the tragedy in war in Syria and Ukraine; the big-mouth president in Philippines who believes in violence, not justice; the continued ethnic cleansing of Rohingya people; terrorist attacks or other ‘highlights’ of this year.

I am neither ‘gloom and doom’ person nor ‘happy go lucky’. I would like to think of myself as a realist who knows that lots of things are not as good and worthy as they seem but at the same time there is much more hope and love and peace and joy and good than we perceive.

Difficult, hard, even bad times are very important. I cannot be truly human without it. I cannot have compassion and generosity and gratitude and courage and determination if I don’t face the prospect of losing it all. If I don’t accept the frailty of my 92 year grandmother who is experiencing dementia and simply old age, I cannot love and support her in a way that she needs. If I don’t don’t accept the fact that people can and will start conflicts and wars and prefer violence over justice, I will take peace for granted and I will see it slip away.

Honestly I had many gloomy days this year. Many times my emotions were either too high (anger, frustration, disgust) or too low (indifference, discouragement, weariness). My view of humanity was fluctuating, too. I knew that this was not helping anyone and myself in the least. I felt unsettled but the good news is – I always had an anchor to hold onto.

“Faith is a simple trust in God. It does not offer ready-made answers, but makes it possible for us not to be paralyzed by fear or discouragement. It leads us to get involved, and sets us on the road. Through it we realize that the Gospel opens a vast horizon of hope beyond all our hopes.

This hope is not a facile optimism that shuts eyes to reality, but an anchor cast into God. It is creativity. Signs of it are already found in the most unhoped-for places on earth.” These are words from a small brochure printed for Taizé ecumenical gathering in Rīga which is taking place this week.

So, here is my New Year’s resolution… I want to be brave and creative! And I have hope because of God’s unlimited resources of truth and justice and grace!

Attēlu rezultāti vaicājumam “fireworks riga new year photos”

Best wishes from Riga! (photo from internet)

Latvian:

Rīga, Latvija… 2016. gada 31. decembris izrādījies pelēks un apmācies. Tāds ne šis, ne tas. Saule paslēpusies jau vairākas nedēļas, un sniegs mums arī gājis ar līkumu. Nebūs ne Vecgada vakara ragaviņu, ne pikošanās.

Tikko pārlasīju savu pirmo bloga ierakstu šajā aizejošajā gadā, un prognozes piepildījās. Gads bija diezgan traks, sakratīja ne pa jokam, un manas amortizācijas spējas tika pamatīgi pārbaudītas un noberztas. Jo tālāk, jo nēērtāk, līdz sāku reaģēt uz pagriezieniem un bedrēm arvien jūtīgāk. Tāpēc priecājos, ka 2016-tais ir beidzies, lai gan personīgajā dzīvē bija tik daudz kā forša. Jaunas vietas, jauni draugi, jauni izaicinājumi un jaunas dzīves atziņas – viss, kas man tik ļoti patīk.

Bet pāri manai pasaulei bija kaut kāds liels, drūms mākonis. Gribētos domāt, ka tas pārklāja konkrēti Rietumu pasauli, bet visticamāk šī sajūta bija universāla. Ka vēsture tiek rakstīta mūsu acu priekšā, un mēs knapi spējam pāršķirt lappuses. Ka kaut kas ir salūzis, aizgājis pa pieskari, apgriezies ar kājām gaisā vai nogājis no sliedēm (epitetus var atrast daudz un dažādus).  Liela daļa jau sen zināja, ka pieņemtajai lietu kārtībai ir milzīgi un bīstami defekti, bet līme vēl turēja. Pēkšņi spiediens kļuva pārāk liels, un plaisas aiziet uz visām pusēm. Es nerunāju tikai par Eiropas un ASV politiskajām drāmām; kara šausmām Sīrijā un Ukrainā; balamuti prezidentu Filipīnās, kuram patīk vardarbība, nevis taisnīgums un tiesiskums; etnisko tīrīšanu Mjanmā; teroristu uzbrukumus un citiem gada ‘spilgtākajiem’ notikumiem.

Neesmu ne pārliecināta pesimiste, ne nelabojama optimiste. Ceru, ka esmu reāliste, kura saprot, ka ne viss ir tik jauks, vērtīgs un vajadzīgs kā tiek reklamēts. Un ne viss ir tik bezcerīgs, tukšs un bezjēdzīgs kā izliekas. Pasaulē ir daudz vairāk cerības, mīlestības, prieka un labprātības kā mēs spējam aptvert.

Grūti, sarežģīti, pat slikti brīži ir ļoti svarīgi. Bez tiem es nespētu būt cilvēcīga. Žēlsirdība, dāsnums, pateicība, drosme, nepadošanās man rodas tad, kad zinu, ko varu zaudēt un cik ātri to visu var zaudēt. Ja es neskatītos patiesībai acīs redzot, kā mana vecmamma 92 gadu vecumā piedzīvo demenci, trauslumu un vienkārši novecošanu, es nespētu par viņu labi rūpēties. Ja es noliegtu patiesību, ka cilvēki spēj un pat grib izraisīt asus konfliktus un karus un izvēlas vardarbību taisnīguma vietā, es nedomātu par mieru, un cik neatlaidīgi tas jākopj un jākultivē.

Atzīstos, ka šogad piedzīvoju daudzas drūmas un pelēkas dienas. Pārāk bieži manas emocijas bija vai nu sakāpinātas (dusmas, aizkaitinājums, pat pretīgums), vai arī atsaldētas (vienaldzība, neizlēmība, pagurums). Arī mans skats uz cilvēci staigāja kā dzīvsudrabs pa termometra stabiņu. Apzinājos, ka nevienam no tā labāk nepaliks, it sevišķi jau man pašai. Biju sašūpināta, bet labā ziņa ir tāda, ka nekad nejutos atrāvusies no sava enkura.

“Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu. Tā nesniedz gatavas atbildes, taču ļauj mums nesastingt mazdūšības bailēs. Tā aicina mūs iesaistīties un sagatavo mūs ceļam. Caur ticību mēs atskāršam, ka Evanģēlijs atklāj plašu apvārsni tādai cerībai, kas pārsniedz visas cerības.

Šī cerība nav vienkāršs optimisms, kas piever acis īstenības priekšā, bet gan Dievā mests enkurs. Tā ir radoša. Tās zīmes jau saskatāmas visnecerētākajās zemes vietās.” Šis citāts nāk no Taizē jauniešu tikšanās bukletiņa.

Te nu ir mana Jaunā gada apņemšanās… es gribu būt drosmīga un radoša! Un esmu cerības pilna, jo Dievam ir neizsmeļami resursi patiesībā, taisnīgumā un žēlastībā!

 

I will not give up on truth seeking

Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

blogger-image-669135390

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…

Recognize when evil identifies itself

Evil is real and evil is evil. Bad, wrong, wicked, harmful… Often we try to call it something else though. Either we don’t know what it is or we don’t believe in moral “good” and “bad” or we don’t want to be the ones to judge. There are many reasons for our hesitation to use the word “evil”.

Do I like to think about evil? No! Do I like to write about evil? No! But Martin Luther King Jr. reminds me that “He who passively accepts evil is as much involved in it as he who helps to perpetrate it.” And Edmund Burke famously said: “The only thing necessary for the triumph of evil is for good men to do nothing.”

There are moments when evil identifies itself and it sends shivers down my spine. Recently there were two such moments. The first was on June 12. In Orlando, Florida, USA a 29 year old man killed 49 people and injured many others at a nightclub Pulse. During the attack he called the authorities and was actually talking to the police. When asked for his name, Omar replied: “My name is I pledge allegiance to … of the Islamic State.”

The second was on June 16. In Birstall, West Yorkshire, England, a 52 year old man killed a British MP Jo Cox. While appearing before the court and asked to confirm his name, Thomas said: “My name is death to traitors, freedom for Britain.” When asked to repeat, he said it again.

I have read reports that Thomas had a history of mental illness and most likely he had unsound mind. Still, he identified an idea that inspired this murder. Can people in their right mind do evil things? Of course! And many do. Do all people with unsound mind do evil things? Of course not! Most of them don’t.

Both men stated “in the name of” what they killed. Both of them swore an allegiance to an idea and also a group. (In this case ISIS and neo-Nazi, pro-Apartheid and white supremacist groups) Both were somehow inspired and felt justified.

The way I see it, they were inspired by evil. Bad ideas, wicked deeds, harmful results.

There is another paradigm to all of this. The spiritual one. I am reminded of an episode from Jesus life when he met a violent man who was greatly tormented. Nobody could stop him from harming himself and others. Jesus knew that there was something else going one. Something our eye cannot see. He asked the man to identify himself but it was not the man who answered. His tormentors answered and said: “My name is Legion for there are many of us.”

I am not saying that Omar or Thomas were possessed by evil spirits but for sure they were obsessed with evil thoughts and desires. Kind of a perfect storm where many different elements, events, influences and forces come together to create something destructive.

“At first the evil impulse is as fragile as the thread of a spider, but eventually it becomes as tough as cart ropes”Babylonian Talmud

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK - 17 Jun 2016

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK – 17 Jun 2016 (photos from the Internet)

Latvian:

Ļaunums ir īsts, un ļaunums ir ļauns. Slikts, ļaunprātīgs, vardarbīgs… Bet bieži vien mēs negribam to saukt īstajā vārdā. Vai nu nezinām, kas tas ir, vai neticam morālām vērtībām “labais” un “sliktais”, vai arī vienkārši negribam būt tie, kuri tiesā. Var saprast, kāpēc mēs izvairāmies no šī vārda “ļaunums” lietošanas.

Vai man patīk domāt par ļaunumu? Nē! Vai man gribas rakstīt par ļaunumu? Nē! Bet Martins Luters Kings Jr. man atgādina, ka “tas, kurš pasīvi pieņem ļaunumu, ir tikpat iesaistīts, kā tas, kurš to dara.” Un vēl ir slavenais Edmunda Bērka citāts: “Viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir lai labi cilvēki neko nedarītu.”

Ir brīži, kad ļaunums pats sevi identificē un uzdzen man zosādu. Nesen bija divi tādi notikumi. Pirmais bija 12. jūnijā. Nakstklubā ASV štatā Floridā kāds 29 gadus jauns vīrietis nošāva 49 cilvēkus, un vēl daudzus ievainoja. Uzbrukuma laikā viņš pats piezvanīja policijai un ar tiem sarunājās. Kad viņam tika jautāts vārds, Omārs atbildēja: “Mani sauc Es Zvēru Uzticību… no Islama Valsts.”

Otrs notikums bija dažas dienas vēlāk 16. jūnijā. Anglijā, Rietumjorkšīrā kāds 52 gadus vecs vīrietis nogalināja britu parlamenta locekli Džo Koksu. Stājoties tiesneša priekšā, Tomas nosauca savu vārdu: “Mani sauc Nāvi Nodevējiem, un brīvību Lielbritānijai!” Kad tika lūgts atkārtoti nosaukt savu vārdu, viņš teica to pašu.

Lasīju ziņās, ka Tomasam ir psihiskas slimības vēsture, un drošvien viņš nebija pie pilna prāta. Un tomēr – viņš nosauca ideju, kuras vārdā veica šo slepkavību. Vai cilvēki pie pilna prāta spēj darīt ļaunas lietas? Protams! Un daudzi to dara. Vai visi cilvēki ar psihiskām problēmām dara ļaunas lietas? Protams, nē! Lielākā daļa to nedara.

Abi vīrieši pateica, “kā vārdā” viņi nogalināja. Abi zvērēja uzticību kādām idejām un kādai domubiedru grupai. (Šajā gadījumā ISIS un neo-nacistu, pro-aparteīda un balto rasistu grupām.) Abus tas iedvesmoja un lika attaisnot savu rīcību.

Katrā ziņā viņus iedvesmoja kaut kas ļauns. Sliktas idejas, kas noved pie ļaunprātīgām darbībām un briesmīga rezultāta.

Vēl ir viens svarīgs skatu punkts uz šo visu. Garīgā dimensija. Man prātā nāk gadījums no Jēzus dzīves, kad viņš sastapās ar kādu ārkārtīgi vardarbīgu vīru, kurš pats bija nomocīts. Neviens nespēja šo vīru savaldīt, lai viņš nedarītu pāri sev un citiem. Jēzus zināja, ka tur darbojās vēl kādi spēki. Tie, kurus ar aci nevar ieraudzīt. Jēzus lika vīram sevi identificēt jeb nosaukt vārdā, bet atbildēja nevis cilvēks pats. Atbildēja viņa mocītāji un teica: “Mani sauc Leģions, jo mēs esam daudzi.”

Es neapgalvoju, ka Omāru un Tomasu bija apsēduši ļaunie gari. Taču skaidrs, ka viņiem bija pilns prāts un sirds ar ļaunām domām un idejām. Kā negaiss, kur savienojas dažādi dzīves elementi, un rada iznīcinošu spēku.

Babilonijas Talmudā teikts: “Iesākumā ļauns impulss ir trausls kā zirnekļa pavediens, bet beigās tas kļūst tik stiprs, kā vezuma virves”.

Minnesota is a long way from Burma or Latvia

This is a photo from St Paul, Minnesota. Did you know that June 20 is a World Refugee Day? St Paul has become home to thousands of refugees. One of the ethnic groups settled in MN are Karen people from Burma (Myanmar). There are estimated 10,000 Karen in Minnesota and St. Paul currently has the largest and fastest-growing Karen populations in the U.S. Other communities in Minnesota with a large Karen population include Worthington, Willmar, Austin, Albert Lea and Faribault.

I never imagined that my life would be connected to this story that links places so distant and different from each other. When I see women or men with a traditional Karen shoulder bag walking down the street in Roseville or West St Paul, I think to myself “This is a long way from the villages and farms and jungle trails in mountains of Karen State in Burma.” It is also a long way from the refugee camps on Thailand – Burma border.

I have one of those bags and I love to see the smile on people’s faces when they ask me, “Where did you get this? What?! You have been to Mae La refugee camp? When? Why?” I explain about our former work in the migrant schools, about teaching English and our many many friendships. I love to talk about the beautiful Karen dances and songs and crafts. And the food but not the fish paste! Anything but the fish paste.

We went to this year’s World Refugee Day celebration in St Paul. It was a treat to see traditional Karen dances and hear the songs and also listen to the stories. These young people were very grateful for the opportunities and freedom they have in their new home country and also were proud to introduce others to their beautiful, rich culture and history.

It have mixed feelings as there is always a sense of homesickness. It makes me think of all the Latvians and other Europeans who came to Minnesota as refugees after World War II. I have heard stories from people who had Latvian neighbors or friends and husbands. Stories about all the good Latvia food, all the Latvian dances and songs and, of course, all the partying. (Unfortunately Latvians were known for the large amounts of alcohol they could consume)

One of the guys I know is named John. He is very much an Irish American but his best friend while growing up in North Minneapolis was a Latvian guy. And John got the special treatment from Latvian community because of his name. “Jānis” is the Latvian version of John and it used to be one of the most popular names in Latvia. (You walk in a room and say “Jānis” and see how many guys will turn their head!)

Making a new home in a far away land is not easy, but it is a part of our human story through the ages. Wars happen. Lives get destroyed. We get up-rooted and then we go and put our roots in a new place. It makes a big difference if the new place is welcoming and open. I am very grateful to know so many people in Minnesota who have opened their hearts and lives to give shelter and refugee to people who have had to flee their beloved countries and homes and farms and families. Thank you, Minnesota!

155

Karen traditional dances in Mae Sot, Thailand (photo from personal archive)

 

 

The perks of being curious

Sitting between two total strangers, I am always grateful for being a small person. Especially on a budget airline with very small seats.

This time on my right was an American middle aged guy who was dressed for a business trip and on my left was a young Asian guy who was obviously a Buddhist monk. We were flying from Boston to Minneapolis and I was determined to get some sleep. It had been a very long day and my third flight already. While getting settled in our seats, I was the only one who was not on the phone checking messages and Facebook and I took it as a ‘good sign’ that nobody is interested in talking.

I glanced at the young monk with his iPhone and thought about the changing times and changing paradigms.  Talk about breaking stereotypes…

Suddenly the American man asked me some polite questions. Meanwhile I was curious about the monk and finally asked him about his red robe. It was a different colour then the ones in Thailand and he explained the Mahayana school which is mostly practiced by Tibetan Buddhists. He was from Taiwan, living in India and traveling to Minnesota to do some translation work.

So, here we were ‘united nations’ from Latvia, Taiwan and USA. Crammed together in a very small space, sharing all the conveniences and inconveniences of inexpensive air travel. The American became very thoughtful and then asked us both, “What do people around the world think about America now?”

Such a broad and vague question but I knew what he wanted to know. He did not want to know what people think about American clothes, hairstyles, history, holidays, work habits or movies. Between the lines, he wanted to know what ‘outsiders’ think about American foreign policies. He looked concerned and also puzzled.

Actually my answer was as vague and general as his question because during the conversation I realized that he was not a good listener. He would jump from question to question and then sigh and become uninterested. The Taiwanese monk, on the other hand, gave a very enthusiastic answer, explaining the geopolitical issues and how the US and Japan are the best and closest allies for Taiwan.

Also, the monk started talking about the values of respect and honor and how his Buddhist religious garments were made by a Muslim tailor. He said that there are good and bad people everywhere but there is much more good in the world than the bad. I could not have said it any better.

I noticed that the American passenger’s curiosity had limits. He admitted he had not traveled outside the US and had never been to Europe or Asia. He also did not seem interested in going even though he had the means.

So, here is an observation. I think that one of the big problems is that we think of international relations as “foreign” and “policies”. It is ‘us’ dealing with ‘them’ and ‘our politics’ versus ‘their politics’. “Foreign” often sounds strange and distant. And it will stay foreign and distant to this man unless he is willing to be much more curious about the world and actually go to other countries and meet more people face to face. Certainly the privilege of his passport allows it.

Much better question to ask is –  how are we, Americans, relating to you? The same as I need to ask – how are we, Latvians, relating to you? A friend of mine, Jeff Fountain, writes that “nations can find meaning in being rightly related to other nations, just as is true for us as individual persons.”

Let’s be very curious about each other…

International Airport Departures Board

Places to go and people to meet…

Latviski:

Iespiesta starp diviem svešiniekiem, priecājos, ka esmu tik maziņa. Īpaši izmantojot lētu aviokompāniju ar maziem sēdekļiem.

Man pa labi apsēdās amerikānis pusmūža gados, kas atgriezās mājās no biznesa brauciena. Pa kreisi iekārtojās jauns džeks ar aziātiskiem sejas vaibstiem, ģērbies kā budistu mūks. Lidojām no Bostonas uz Mineapoli, un man ļoti gribējās gulēt. Kā nekā, jau trešais lidojums vienā dienā. Iekārtojoties lidmašīnā, mani blakussēdētāji bija pārāk aizņemti ar saviem tālruņiem, un es to uztvēru kā ‘labu zīmi’, ka neviens negribēs sarunāties.

Pašķielēju uz jaunā džeka pusi, un pasmaidīju par mainīgo pasauli un mainīgajiem uzskatiem. Budistu mūks ar iPhone…

Pēkšņi amerikānis nolēma būt pieklājīgs amerikāņu gaumē un uzdeva dažus jautājumus. Mani tomēr vairāk interesēja tas mūks, un beidzot saņēmos pajautāt, kādas krāsas mantija viņam mugurā. Zināju, ka Taizemes mūki velk oranžas mantijas, bet viņam bija tumši sarkana ar zilu apmalīti. Puisis sāka skaidrot, ka seko Tibetas skolai, kas ir Mahajāna budisma novirziens. Viņš pats bija no Taivānas, dzīvo Indijā, bet atbraucis uz ASV kā tulks.

Te nu mēs bijām kopā ‘apvienotās nācijas’ no Latvijas, Taivānas un ASV. Iespiesti mazajās sēdvietās un izbaudot lēto lidojumu ērtības un neērtības. Amerikānis palika tāds domīgs un tad jautāja mums abiem, ko šobrīd cilvēki pasaulē sakot par ASV?

Tik izplūdis jautājums, bet es sapratu, ko viņš grib zināt. Viņam neinteresēja, ko cilvēki domā par amerikāņu modi, frizūrām, vēsturi, svētkiem, darba tikumu vai filmām. Pat neprecizējot bija skaidrs, ka viņš jautā par Amerikas ārlietu politiku. Ar tādu norūpējušos skatienu.

Mana atbilde bija tikpat izplūdusi, kā viņa jautājums, jo es novēroju, ka viņš neprot klausīties. Viņam jautājumi lēkāja uz visām pusēm, un tajā pašā laikā viņš ātri zaudēja interesi, ja nebija ‘gaidītā’ atbilde. Puisis no Taivānas gan atbildēja ļoti dedzīgi, un izskaidroja, ka ģeopolitisko un vēsturisko iemeslu dēļ ASV un Japāna ir galvenie un svarīgākie Taivānas sabiedrotie.

Vēl mūks sāka runāt par to, ka mums vajag vairāk cienīt vienam otru, ieskaitot cilvēku reliģiskos uzskatus. Kā piemēru viņs minēja savu drēbnieku, kas šujot viņa klostera budistu mūkiem mantijas, lai gan pats esot musulmanis. Visur ir labi un slikti cilvēki, bet labais un skaistais pasaulē ir vairākumā. Man atlika vienīgi piekrist.

Es sapratu, ka amerikāņa ‘ziņkārībai’ ir robežas. Viņš atzinās, ka neesot ceļojis ārpus valsts, un neesot bijis ne Eiropā, ne Āzijā. Izklausījās, ka viņam nav pat vēlēšanās ceļot. Kaut gan viņa pase, un drošvien arī ienākumi dod šīs privilēģijas un iespējas.

Pēc sarunas man radās secinājums par vienu no mūsu visu problēmām. Ja mēs runājam nevis par starpvalstu attiecībām, bet par “ārlietām”, tad arī bieži paliekam šajās kategorijās – “ārējās” un “lietas”. Tad nostiprinās “mēs” un “viņi” un “mūsu politika” pret “viņu politiku”. “Ārējais” izklausās kā kaut kas svešs un tāls. Un starp mums ir jākārto kaut kādas “lietas”.

Šim vīrietim tas viss arī paliks tāls un svešs, ja viņš nekļūs vēl vairāk zinātkārs, un mazliet nepabraukās pa pasauli, lai satiktu citus aci pret aci. Ja idejas paliks ideju līmenī, bet bez cilvēka sejas.

Daudz labāk būtu uzdot šādus jautājumus – kā mēs, amerikāņi, pret jums izturamies? Kādas mums ir attiecības? Tāpat kā man ir jājautā – kā mēs, latvieši, pret jums izturamies? Man pazīstams vēsturnieks Džefs Fountans raksta, ka “nācijas iegūst savu patieso jēgu pareizās attiecībās ar citām nācijām, tāpat kā tas notiek mūsu personīgajās dzīvēs.”

Tāpēc būsim daudz ziņkārīgāki…

 

 

 

 

Our renewed attraction to “greatness”

One leader has promised to make “Russia Great Again”, one businessman has vowed to make “America Great Again” and others in Europe and elsewhere are declaring the same. Then there are those of us who have never been so “great” and just want to keep our countries the way they are. Or keep our countries… period.

These days we talk a lot about nationalism, populism and all kinds of other “-isms”. I am not an expert in anthropology, sociology or political science. I write this blog simply as a person who expresses my own views. This time I write as a citizen of European nation and also as a Christian who wants to engage other Christians in a deeper conversation and reflection about these issues.

Honestly, I think we will soon have to nominate Adolf Hitler as the Time Magazine ‘Person of the Year’. It does not matter if in Europe, America, Asia or Africa – someone gets compared to him. I think Hitler would be very proud that he has such a monopoly on the ugly side of nationalism (I say it sarcastically). Calling people the modern day version of ‘Hitler’ or using the words ‘Nazi’ and “fascist” has become the norm.

Sometimes it makes me want to explode. For two main reasons. Firstly, much of the time people don’t even know what they are talking about. Nationalism and racist ‘national socialism’ of Hitler’s Germany is not one and the same. And I don’t like when people get insulted and demonized. Also, you have to understand what ‘fascism’ is as a form of governance and ideology to use the term properly (I don’t even understand it fully).

Secondly, by putting all this emphasis on Hitler we avoid talking about many other historical figures or national and community leaders (including our own) who were excessively nationalistic. It is easy to point all our fingers at Hitler and scratch our heads trying to understand how could Germans follow him. I scratch my head and think how could any of us follow such leaders and such ideas.But we have and we do and we will if we are not careful and self-critical.

I agree with Rosemary Caudwell (UK), a lawyer specialising in EU law, including three years in the European Commission in Brussels, and her definition of unhealthy nationalism. “We live our lives in the context of a particular nation or region, and it is natural to have a sense of belonging to that nation, and a desire that it should flourish. When that attachment is linked with a sense of cultural superiority, with hostility to those outside the particular national group, whether they are minorities within the nation or neighbouring countries, or even a lack of solidarity or compassion, then it is excessive nationalism.”

Let’s highlight the words ‘cultural superiority’, ‘hostility’ and ‘lack of solidarity or compassion’. Most of us have an immediate negative reaction and if we believe in an absolute moral truth, we will agree that these ideas are simply wrong and bad. Still, if we are honest and humble enough, we will admit that often we live it out or are dangerously close to living them out.

Do you want to know what kind of “greatness” bothers me the most? The kind that says “Everything good comes from us and everything bad comes from them.” The kind that says “They will respect us again which means they will be afraid of us again.” The kind that says “We are more special than others. We have a special destiny.” The kind that says “If you don’t agree with us, you are against us.” The kind that says “We don’t care what others think about us. We don’t care if they don’t like us.”

As a Christian, I believe that anything that promotes a sense of superiority, hostility and lack of compassion or solidarity, is not “great”. It is the exact opposite!

There are never ending debates about how these kind of ideas become popular. Is it the leaders who influence the people and tell them what to think? Is it the people who influence the leaders and tell them what to say? Is it the media who get used and manipulated by one or the other or both? To me it is like debating which come first – the chicken or the egg.

I think that these ideas are always around. They are always hovering in the shadows. It is a part of our human brokenness and we are all prone to it. But they will not take root and bear any fruit if there is no fertile ground. These beliefs and attitudes are always looking for a fertile ground and people who will cultivate it.

We need to take a hard look at our communities and nations. Where is the fertile ground for this excessive kind of nationalism. Then ask the difficult questions – why is it so fertile? I hear many explanations – people are so angry; people feel so victimized and powerless; familiar life is changing too fast; this or that nation feels disrespected and humiliated; nations feel threatened… the list of reasons goes on.

I cannot help but think of the time in history when Jesus explained the principles of God’s Kingdom to people who had all these things. If anybody could feel angry, victimized, powerless, humiliated and threatened, it was the nation of Israel. And in the end Jesus was rejected by its leaders because he challenged their sense of “cultural superiority, hostility and lack of compassion.

The book of John records this revealing conversation. “What are we accomplishing?” the religious and civil leaders asked. “Here is this man performing many signs. If we let him go on like this, everyone will believe in him, and then the Romans will come and take away both our temple and our nation.” So, they decided that Jesus was the biggest threat to their national security and also his way was not the way to restoring their “greatness” or the “greatness” of their nation.

So, what are we trying to accomplish? I hope that we don’t become fertile ground for idolatrous ideas which God so strongly opposes. I hope that we want our nations to be more humble and self-critical, more friendly and more compassionate. I hope that we want our communities and nations to flourish but never at the expense of someone else.

IMG_1128

Discussing these questions with a group of students from Myanmar

Viens vadonis sola, ka padarīs Krieviju “atkal varenu”. Viens biznesmenis sola, ka padarīs Ameriku “atkal varenu”. Politiķi un vadītāji Eiropā un cituviet dod līdzīgus solījumus saviem vēlētājiem. Kaut kur pa vidu ir pārējie, kas nekad nav bijuši “vareni”, un grib vienkārši savas valstis tādas, kādas tās ir. Vai arī vienkārši grib savas valstis.

Šodien mēs daudz diskutējam par tādām tēmām kā nacionālisms, populisms un visādi citi “-ismi”. Neesmu eksperte ne antropoloģijā, ne socioloģijā, ne politikas zinātnē. Blogā paužu savas personīgās domas un uzskatus, un šajā reizē rakstu kā vienas Eiropas valsts pilsone, un kā kristiete, kura grib iesaistīt šajā diskusijā un pārdomās arī citus kristiešus Latvijā un ārpus tās.

Teikšu godīgi. Man liekas, ka drīz būs jāpiešķir žurnāla “Time” Gada Cilvēka nosaukums Ādolfam Hitleram. Kur vien griezies, kāds tiek ar viņu salīdzināts gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āzijā, gan Āfrikā. Pats Hitlers drošvien ļoti lepotos, ka viņam tāds monopols uz nacionālisma ļaunāko izpausmi (atvainojos par sarkasmu). Kur tik netiek atrasti mūsdienu “Hitleri”, un apzīmēti “nacisti” vai “fašisti”.

Reizēm liekas, es tūlīt zaudēšu savaldību. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vairākumā gadījumu cilvēki nesaprot, ko paši runā. Nacionālisms un ‘nacionālais sociālisms’, ko praktizēja Vācija Hitlera vadībā, nav viens un tas pats. Turklāt man nepatīk, ka cilvēki tiek tādā veidā demonizēti. (Neciešu karikatūras ar ūsiņām.) Manuprāt, daudziem nav arī zināšanu un izpratnes, kāda ideoloģija un valsts pārvaldes forma ir ‘fašisms’ (es pati to izprotu diezgan pavirši).

Otrkārt, veltot visu uzmanību Hitleram, mēs izvairāmies no sarunām un pārdomām par daudziem citiem tautu vadītājiem, varoņiem, politiķiem, kustību vadītājiem (arī savējiem), kuri praktizēja pārmērīgu nacionālismu un rasismu. Ir viegli norādīt uz Hitleru kā kaut kādu etalonu, un tad mēģināt saprast, kā izglītotie un civilizētie un kristietībā sakņotie vācieši varēja viņam sekot. Taču es mēģinu saprast, kā jebkurš no mums spēj sekot šādiem vadoņiem un šādām idejām. Bet mēs esam sekojuši, un sekojam, un sekosim, ja nebūsim paškritiski.

Es gribu citēt Rozmariju Kadvelu no Lielbritānijas, ES likumdošanas eksperti ar pieredzi darbā Eiropas Komisijā Briselē. Man patīk viņas definīcija nacionālisma negatīvajām izpausmēm. “Mēs visi dzīvojam kādas konkrētas nācijas vai reģiona kontekstā, un tas ir dabiski, ka jūtamies piederīgi savai nācijai, un vēlamies, lai tā plauktu. Taču, ja šī piederība tiek saistīta ar sajūtu, ka tava kultūra ir pārāka, ar naidīgumu pret tiem, kas nepieder tavai nācijai, vienalga vai tās ir mazākumtautības valsts iekšienē vai kaimiņvalstis, vai arī trūkst solidaritātes un līdzcietības, tad ir izveidojies pārlieku liels nacionālisms.”

Iezīmēšu vārdus “kultūras pārākuma sajūta… naidīgums… līdzcietības trūkums.” Lielākajai daļai ir skaidrs, ka tās ir negatīvas lietas. Turklāt, ja mēs ticam absolūtai morāles patiesībai, tad šīs attieksmes un izpausmes ir vienkārši sliktas. Diemžēl mums jābūt godīgiem un atklātiem un jāatzīst, ka pārāk bieži dzīvojam ar šādu attieksmi, vai arī esam tai bīstami tuvu.

Ziniet, kāda “varenība” man nav pieņemama? Tāda, kas saka “Viss labais nāk no mums, un viss sliktais nāk no viņiem.” Tāda, kas saka “Viņi mūs atkal cienīs, jo atkal no mums baidīsies.” Tāda, kas saka “Mēs esam īpaši. Mums ir savs īpašais liktenis.” Tāda, kas saka “Ja tu mums nepiekrīti, tu esi nostājies pret mums.” Tāda, kas saka “Mums vienalga, ko citi par mums domā.”

Mans kristietes uzskats ir, ka jebkura ideja, kas veicina sava pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu, nav “varena”. Tieši pretēji!

Nebeidzas debates par iemesliem, kāpēc šīs idejas kļūst atkal populāras. Vai vainīgi ir vadītāji un politiķi, kuri ietekmē tautu, un saka, kas tai jādomā? Vai vainīga ir tauta, kas ietekmē vadītājus un saka, kas tiem jārunā? Vai vainīgi ir masu mediji, kas cenšas izpatikt gan vieniem, gan otriem? Man tas atgādina prātošanu par to, kas radās pirmais – vista vai ola.

Manuprāt, šīs idejas vienmēr pastāv. Tās var paiet malā, bet kaut kur ēnā un tumsā lidināsies. Tā ir cilvēces salauztības sastāvdaļa, un mums visiem var būt uz to nosliece. Bet šīs negatīvās nacionālisma idejas neiesakņosies un nenesīs augļus, ja nebūs auglīgas augsnes. Šādi uzskati vienmēr meklēs auglīgu zemi, un cilvēkus, kuri to kultivēs.

Mums jābūt ļoti paškritiskiem. Kur ir auglīgā augsne šīm idejām manā tautā, manā valstī? Un jāuzdod vēl viens svarīgs jautājums – kāpēc šī augsne ir auglīga? Kāpēc cilvēku sirdis un prāti to visu tik labprāt pieņem? Ir daudz un dažādi skaidrojumi. Cilvēki ir novesti dusmu stāvoklī; cilvēki jūtas kā bezspēcīgi upuri; viss ierastais un pazīstamais tik strauji mainās; tautām liekas, ka citas tautas tās neciena un pazemo; tautām ir bail… tie ir tikai daži no iemesliem.

Man prātā nāk Jēzus dzīves laiks un viņa laikabiedri. Jēzus skaidroja Dieva Valstības principus cilvēkiem, kuriem bija visi no šiem iemesliem. Ja kāds varēja teikt, ka jūtas dusmīgs, bezspēcīgs, pazemots, apdraudēts, tad tā bija Izraēla tauta. Taču tautas vadītāji noraidīja un ienīda Jēzu, jo viņš izaicināja viņu “pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu.”

Jāņa grāmatā ir pierakstīta vienreizēja saruna. “Ko mēs ar to visu panāksim?”, sprieda tautas vadītāji. “Šis cilvēks rāda tik daudz zīmes. Ja mēs ļausim viņam tā turpināt, tad visi sāks viņam ticēt, un tad nāks romieši un atņems gan mūsu templi, gan mūsu nāciju.” Tā viņi nolēma, ka Jēzus ir vislielākais drauds nācijas drošībai, un viņa piedāvātais ceļš galīgi neatbilst viņu priekšstatiem par “varenību”.

Ko mēs ar to visu panāksim? Es ceru, ka mēs nekļūsim par auglīgu augsni idejām, kas Dievam nav pieņemamas. Idejas, kas nāciju vai ko citu dara par elku. Es ceru, ka mūsu tautas kļūs arvien pazemīgākas un paškritiskākas, arvien draudzīgākas un arvien līdzcietīgākas. Es ceru, ka mūsu saviedrība plauks un zels, bet nekad uz kāda cita rēķina.

 

Enough of Supersize Fear

If there is universal word and emotion in 2015, it is Fear. Phobia. Anxiety. Paranoia. This is nothing new for humankind even if we somehow think that the challenges are unique to our times and situation. Just study history, autobiographies,  ancient literature like the Bible and see that people and nations have always struggled with fears and have chosen many different ways of dealing with it. Some wise, some foolish and even dangerous.

Still, it seems that for our generation the events of 2014-15 and reactions to these events have taken a whole new level. This year I have been on three continents – Asia, Europe and North America – and fear is ‘in the air’. In people’s conversations and minds, publications, newspapers, internet, TV, radio, politician’s statements… and on and on.

I am not immune to fear. You know, the common childhood fear of the dark, of ghosts, of snakes under my bed, of strange people, of unknown, of deep waters and hidden creatures.  I also grew up in an atmosphere of fear during the Cold War which is a long story in itself. Then I started to travel the world because of my job and I have been in many ‘scary’ situations, but that is also another story.

What I want to talk about is our current obsession with all kinds of ‘threats’. Inside and outside enemies. We are afraid and anxious but we keep feeding these fears until it becomes a self-fulfilling prophesy. For example, many of my friends in Thailand are afraid of ghosts and evil spirits, but they love going to horror movies. (As I often tell people in the US, the horror movies in Thailand make Hollywood-ones look like PG rated.) OK, I am not an expert but let me tell you – they are very disturbing. So, my Thai friends get even more afraid of evil spirits. Our neighbor across the street always left the room lights on during the night.

Fear (2)

True, many people can distance themselves from fiction but what about so called ‘non-fiction’? Like the news? We get into arguments how much of the news is actual facts and how much is ‘fiction’. My point is though that I don’t understand how people can feed themselves with this steady diet of fear. It is like the documentary “Supersize Me” but this time we are not talking about food but our phobias.

Don’t misunderstand me. I follow the news. I watch the international news channels; I read stories online; I do my own research. I want to be informed but I don’t want to be formed by it. I want to be formed by those things that are Christ-like.

Recently in Latvia I attended some very interesting lectures about our most common phobias. For Latvians, here is the link to Zanis Lipke Memorial Museum and the recordings of these lectures.

All of us could give lists of names and things and global trends that we are afraid of. What are Latvians afraid of? At the top of the list would be Russia and the migrant crisis in Europe. What are Russians afraid of? I would have to ask my Russian friends but from previous conversations I know that there has been a steady diet of fear of the West, NATO and special mistrust of the US. I am sure that terrorism is on people’s minds, too, and fear of getting on airplanes now.

Of course, Islamophobia is wide-spread. As evidenced by the shocking fact that Donald Trump can make bizarre statements and not feel like he has completely disqualified himself from leading a nation. We all have some very embarrassing (mildly speaking) politicians but he must be going for the prize.

All of us – Christians, Muslims, Buddhists, Atheists… Latvians, Thais, Russians and Americans  – are afraid of the exact same things: conflict, war, terrorists, unemployment, poverty, instability, fast change, the unknown, many of the aspects of globalization like migration, climate change.

So, my question is – how much more afraid do we all want to get? How much more do we want to Supersize These Fears? Personally, I have had more than enough. Some fears and anxiety are reasonable and need to be addressed and discussed and wrestled with but the excess I want to vomit out. It is not nutritious for my soul. It poisons my whole being.

Fear affects our mind, emotions, physical well-being, but worst of all, it erodes our relationships. It causes us to isolate ourselves or to start acting like mean dogs who attack and bite out of fear. Fear is a horrible and dangerous adviser and motivator.

Who is your adviser in these challenging times? What is forming your reactions and actions? Next week I will tell you what brings me peace of mind and heart and helps me sleep at night…

Klaipeda 22

 

Latviski:

Šajā, 2015. gadā ir viens vārds un emocija, ko piedzīvo visā pasaulē. Bailes. Fobija. Trauksme. Tas nav nekas jauns, pat ja mums liekas, ka patreizējās problēmas un izaicinājumi ir kaut kas īpašs. Pietiek pastudēt vēsturi, autobiogrāfijas, senos rakstus kā, piemēram, Bībeli, lai saprastu, ka cilvēki un tautas ir vienmēr saskārušies ar bailēm. Un cīnījušies ar tām daudzos un dažādos veidos. Gan gudri, gan negudri un pat bīstami.

Un tomēr 2014.-2015. gads ir nesis lielu izaicinājumu mūsu paaudzei, un cilvēku reakcija uz notikumiem ir pacēlusi šīs bailes jaunā līmenī. Esmu bijusi trīs kontinentos – Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā, un bailes virmo gaisā. Gan cilvēku sarunās un prātos, gan plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos, gan politiķu runās un darbos… un tā tālāk.

Man nav imunitāte pret bailēm. Bērnībā piedzīvots viss – bailes no tumsas, no spokiem, no čūskām zem gultas, no svešiniekiem, no dziļa ūdens un visa, kas tur dziļumā čum un mudž. Arī bērnība Aukstā kara atmosfērā bija pilna baiļu un trauksmes, bet tas ir atsevišķs stāsts. Vēlāk darba braucienos esmu bijusi daudzās ‘bailīgās’ situācijās. Arī par to kādā citā reizē.

Kam es gribu pievērsties šodien, tā ir mūsu pašreizējā apsēstība ar visāda veida ‘draudiem’. Gan iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Mēs baidāmies un esam uztraukušies, bet turpinam barot šīs bailes, līdz pravietojums pats sāk piepildīties. Piemēram, daudziem maniem draugiem Taizemē ir ļoti bail no spokiem un ļauniem gariem, bet viņiem ļoti patīk šausmu filmas. Neesmu eksperts, bet Taizemē tās tiešām ir baismīgas. (Bieži esmu teikusi amerikāņiem, ka Holivudas šausmenes ir salīdzinoši vieglas.) Un lūk, mani draugi taizemieši vēl vairāk sāk baidīties no ļauniem gariem. Mūsu kaimiņiene pa nakti vienmēr atstāja istabu gaismas ieslēgtas.

Protams, lielākā daļa cilvēku prot atšķirt izdomu no īstenības, bet ko darīt ar šo “īstenību”? Piemēram, pasaules ziņām? Mēs gan strīdamies, cik daudz šajās ziņās ir faktu un patiesības, un cik daudz ir izdomas vai pus-patiesības. (Arī tas ir labs stāsts citai reizei.) Mani nodarbina jautājums, kāpēc cilvēki sēž uz šīs baiļu diētas. Gluži kā tai dokumentālajā filmā “Palielini mani” jeb “Pārbaro mani”, kas rādīja ātrās ēdināšanas sekas. Šoreiz mēs nerunājam par ēdienu, bet gan par savām fobijām.

Tikai nepārprotiet. Es sekoju ziņām – gan vietējām, gan pasaulē. Skatos starptautiskos ziņu kanālus; lasu rakstus internetā. Veicu savus pētījumus. Es gribu būt informēta, bet negribu būt ietekmēta vai iebīdīta vai iebaidīta. Es vēlos, lai mani ietekmē tās lietas, kuras mācīja un darīja Jēzus.

Nesen Latvijā es apmeklēju dažas interesantas lekcijas par mūsu tipiskajām fobijām. Šeit būs saite uz Žaņa Lipkes Memoriālā Muzeja mājas lapu, kur ir šo lekciju ieraksti.

Mēs visi varam sastādīt sarakstu ar vārdiem, lietām un pasaules procesiem, no kā mums bail. No kā latviešiem bail? Sarakstā būtu gan patreizējā Krievijas politika, gan bēgļu krīze Eiropā. No kā cilvēkiem Krievijā bail? Man vajadzēja pajautāt saviem krievu draugiem, bet no iepriekšējām sarunām zinu, ka viņiem ir bijusi pamatīga baiļu diēta – bailes no Rietumiem un NATO, it sevišķi no ASV. Domāju, ka arī terorisms ir cilvēku prātos, un negribas kāpt lidmašīnā.

Ļoti izplatīta ir islamofobija. Kaut vai nesenie amerikāņu politiķa Donalda Trampa izteicieni un izlēcieni, un fakts, ka viņam nemaz neliekas, ka jau ir sevi diskvalificējis no iespējamā valsts vadītāja amata. Mums visiem ir politiķi, par kuriem (maigi izsakoties) kaunēties, bet Donalds Tramps cīnās par zelta medaļu.

Mums… kristiešiem, musulmaņiem, budistiem, ateistiem… latviešiem, krieviem, taizemiešiem, ameikāņiem…bail no viena un tā paša: konflikta, kara, teroristiem, bezdarba, nabadzības, nedrošības, straujām izmaiņām, nezināmas nākotnes, globālās migrācijas un klimata izmaiņām.

Tāpēc jautājums – cik vēl vairāk mēs gribam baidīties? Cik daudz vairāk gribam uzbarot un pārbarot savas bailes? Es jau esmu atēdusies. Bailes un trauksme ir normāla un saprotama reakcija, un mums par to jārunā un jāpārdomā un jālemj, kā rīkoties. Bet to, kas ir pāri veselīgai normai, es gribu vemt laukā. Tas man nedod nekādu labumu. Vienīgi visu saindē.

Bailes ietekmē mūsu prātu, emocijas, pat fizisko veselību, bet visļaunākās sekas ir izpostītas attiecības. Bailes liek mums norobežoties un pašizolēties, vai arī kļūt par nikniem suņiem, kuri savu baiļu dēļ metas kost. Bailes ir slikts un pat bīstams padomdevējs.

Kas ir tavs padomdevējs šajā laikā? Kas ietekmē tavu reakciju un rīcību? Nākamnedēļ es uzrakstīšu par to, kas man dod mieru prātam un dvēselei, un palīdz naktī mierīgi gulēt…