Rīga, Latvia… December 31, 2016 has turned out to be grey and misty. The sun has been hiding for weeks now and the snow is avoiding us, too. I guess there will be no New Year’s Eve sledding or snow ball fights.

I just re-read my first post of this past year and the predictions have come true. It was a bumpy ride with lots of wear and tear on my absorption capabilities. It became more and more uncomfortable as the year went on and I started reacting to the turns and twists more acutely. So, I am glad that 2016 is over even though for me personally it has been another incredibly adventurous journey. New places, new people, new lessons learned, new challenges – all the things I love about life.

But there was this cloud over my world. I would like to say ‘over the Western world’ but I think it has been a truly global feeling. That something has changed and ‘status quo’ is gone. That something got broken or twisted or even turned upside down. Most of us thought it was broken before but the glue was still holding. Suddenly the cracks were too many and truly tectonic shifts took place. I am not talking only about European and US political dramas; the tragedy in war in Syria and Ukraine; the big-mouth president in Philippines who believes in violence, not justice; the continued ethnic cleansing of Rohingya people; terrorist attacks or other ‘highlights’ of this year.

I am neither ‘gloom and doom’ person nor ‘happy go lucky’. I would like to think of myself as a realist who knows that lots of things are not as good and worthy as they seem but at the same time there is much more hope and love and peace and joy and good than we perceive.

Difficult, hard, even bad times are very important. I cannot be truly human without it. I cannot have compassion and generosity and gratitude and courage and determination if I don’t face the prospect of losing it all. If I don’t accept the frailty of my 92 year grandmother who is experiencing dementia and simply old age, I cannot love and support her in a way that she needs. If I don’t don’t accept the fact that people can and will start conflicts and wars and prefer violence over justice, I will take peace for granted and I will see it slip away.

Honestly I had many gloomy days this year. Many times my emotions were either too high (anger, frustration, disgust) or too low (indifference, discouragement, weariness). My view of humanity was fluctuating, too. I knew that this was not helping anyone and myself in the least. I felt unsettled but the good news is – I always had an anchor to hold onto.

“Faith is a simple trust in God. It does not offer ready-made answers, but makes it possible for us not to be paralyzed by fear or discouragement. It leads us to get involved, and sets us on the road. Through it we realize that the Gospel opens a vast horizon of hope beyond all our hopes.

This hope is not a facile optimism that shuts eyes to reality, but an anchor cast into God. It is creativity. Signs of it are already found in the most unhoped-for places on earth.” These are words from a small brochure printed for Taizé ecumenical gathering in Rīga which is taking place this week.

So, here is my New Year’s resolution… I want to be brave and creative! And I have hope because of God’s unlimited resources of truth and justice and grace!

Best wishes from Riga! (photo from internet)

Latvian:

Rīga, Latvija… 2016. gada 31. decembris izrādījies pelēks un apmācies. Tāds ne šis, ne tas. Saule paslēpusies jau vairākas nedēļas, un sniegs mums arī gājis ar līkumu. Nebūs ne Vecgada vakara ragaviņu, ne pikošanās.

Tikko pārlasīju savu pirmo bloga ierakstu šajā aizejošajā gadā, un prognozes piepildījās. Gads bija diezgan traks, sakratīja ne pa jokam, un manas amortizācijas spējas tika pamatīgi pārbaudītas un noberztas. Jo tālāk, jo nēērtāk, līdz sāku reaģēt uz pagriezieniem un bedrēm arvien jūtīgāk. Tāpēc priecājos, ka 2016-tais ir beidzies, lai gan personīgajā dzīvē bija tik daudz kā forša. Jaunas vietas, jauni draugi, jauni izaicinājumi un jaunas dzīves atziņas – viss, kas man tik ļoti patīk.

Bet pāri manai pasaulei bija kaut kāds liels, drūms mākonis. Gribētos domāt, ka tas pārklāja konkrēti Rietumu pasauli, bet visticamāk šī sajūta bija universāla. Ka vēsture tiek rakstīta mūsu acu priekšā, un mēs knapi spējam pāršķirt lappuses. Ka kaut kas ir salūzis, aizgājis pa pieskari, apgriezies ar kājām gaisā vai nogājis no sliedēm (epitetus var atrast daudz un dažādus).  Liela daļa jau sen zināja, ka pieņemtajai lietu kārtībai ir milzīgi un bīstami defekti, bet līme vēl turēja. Pēkšņi spiediens kļuva pārāk liels, un plaisas aiziet uz visām pusēm. Es nerunāju tikai par Eiropas un ASV politiskajām drāmām; kara šausmām Sīrijā un Ukrainā; balamuti prezidentu Filipīnās, kuram patīk vardarbība, nevis taisnīgums un tiesiskums; etnisko tīrīšanu Mjanmā; teroristu uzbrukumus un citiem gada ‘spilgtākajiem’ notikumiem.

Neesmu ne pārliecināta pesimiste, ne nelabojama optimiste. Ceru, ka esmu reāliste, kura saprot, ka ne viss ir tik jauks, vērtīgs un vajadzīgs kā tiek reklamēts. Un ne viss ir tik bezcerīgs, tukšs un bezjēdzīgs kā izliekas. Pasaulē ir daudz vairāk cerības, mīlestības, prieka un labprātības kā mēs spējam aptvert.

Grūti, sarežģīti, pat slikti brīži ir ļoti svarīgi. Bez tiem es nespētu būt cilvēcīga. Žēlsirdība, dāsnums, pateicība, drosme, nepadošanās man rodas tad, kad zinu, ko varu zaudēt un cik ātri to visu var zaudēt. Ja es neskatītos patiesībai acīs redzot, kā mana vecmamma 92 gadu vecumā piedzīvo demenci, trauslumu un vienkārši novecošanu, es nespētu par viņu labi rūpēties. Ja es noliegtu patiesību, ka cilvēki spēj un pat grib izraisīt asus konfliktus un karus un izvēlas vardarbību taisnīguma vietā, es nedomātu par mieru, un cik neatlaidīgi tas jākopj un jākultivē.

Atzīstos, ka šogad piedzīvoju daudzas drūmas un pelēkas dienas. Pārāk bieži manas emocijas bija vai nu sakāpinātas (dusmas, aizkaitinājums, pat pretīgums), vai arī atsaldētas (vienaldzība, neizlēmība, pagurums). Arī mans skats uz cilvēci staigāja kā dzīvsudrabs pa termometra stabiņu. Apzinājos, ka nevienam no tā labāk nepaliks, it sevišķi jau man pašai. Biju sašūpināta, bet labā ziņa ir tāda, ka nekad nejutos atrāvusies no sava enkura.

“Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu. Tā nesniedz gatavas atbildes, taču ļauj mums nesastingt mazdūšības bailēs. Tā aicina mūs iesaistīties un sagatavo mūs ceļam. Caur ticību mēs atskāršam, ka Evanģēlijs atklāj plašu apvārsni tādai cerībai, kas pārsniedz visas cerības.

Šī cerība nav vienkāršs optimisms, kas piever acis īstenības priekšā, bet gan Dievā mests enkurs. Tā ir radoša. Tās zīmes jau saskatāmas visnecerētākajās zemes vietās.” Šis citāts nāk no Taizē jauniešu tikšanās bukletiņa.

Te nu ir mana Jaunā gada apņemšanās… es gribu būt drosmīga un radoša! Un esmu cerības pilna, jo Dievam ir neizsmeļami resursi patiesībā, taisnīgumā un žēlastībā!