One leader has promised to make “Russia Great Again”, one businessman has vowed to make “America Great Again” and others in Europe and elsewhere are declaring the same. Then there are those of us who have never been so “great” and just want to keep our countries the way they are. Or keep our countries… period.

These days we talk a lot about nationalism, populism and all kinds of other “-isms”. I am not an expert in anthropology, sociology or political science. I write this blog simply as a person who expresses my own views. This time I write as a citizen of European nation and also as a Christian who wants to engage other Christians in a deeper conversation and reflection about these issues.

Honestly, I think we will soon have to nominate Adolf Hitler as the Time Magazine ‘Person of the Year’. It does not matter if in Europe, America, Asia or Africa – someone gets compared to him. I think Hitler would be very proud that he has such a monopoly on the ugly side of nationalism (I say it sarcastically). Calling people the modern day version of ‘Hitler’ or using the words ‘Nazi’ and “fascist” has become the norm.

Sometimes it makes me want to explode. For two main reasons. Firstly, much of the time people don’t even know what they are talking about. Nationalism and racist ‘national socialism’ of Hitler’s Germany is not one and the same. And I don’t like when people get insulted and demonized. Also, you have to understand what ‘fascism’ is as a form of governance and ideology to use the term properly (I don’t even understand it fully).

Secondly, by putting all this emphasis on Hitler we avoid talking about many other historical figures or national and community leaders (including our own) who were excessively nationalistic. It is easy to point all our fingers at Hitler and scratch our heads trying to understand how could Germans follow him. I scratch my head and think how could any of us follow such leaders and such ideas.But we have and we do and we will if we are not careful and self-critical.

I agree with Rosemary Caudwell (UK), a lawyer specialising in EU law, including three years in the European Commission in Brussels, and her definition of unhealthy nationalism. “We live our lives in the context of a particular nation or region, and it is natural to have a sense of belonging to that nation, and a desire that it should flourish. When that attachment is linked with a sense of cultural superiority, with hostility to those outside the particular national group, whether they are minorities within the nation or neighbouring countries, or even a lack of solidarity or compassion, then it is excessive nationalism.”

Let’s highlight the words ‘cultural superiority’, ‘hostility’ and ‘lack of solidarity or compassion’. Most of us have an immediate negative reaction and if we believe in an absolute moral truth, we will agree that these ideas are simply wrong and bad. Still, if we are honest and humble enough, we will admit that often we live it out or are dangerously close to living them out.

Do you want to know what kind of “greatness” bothers me the most? The kind that says “Everything good comes from us and everything bad comes from them.” The kind that says “They will respect us again which means they will be afraid of us again.” The kind that says “We are more special than others. We have a special destiny.” The kind that says “If you don’t agree with us, you are against us.” The kind that says “We don’t care what others think about us. We don’t care if they don’t like us.”

As a Christian, I believe that anything that promotes a sense of superiority, hostility and lack of compassion or solidarity, is not “great”. It is the exact opposite!

There are never ending debates about how these kind of ideas become popular. Is it the leaders who influence the people and tell them what to think? Is it the people who influence the leaders and tell them what to say? Is it the media who get used and manipulated by one or the other or both? To me it is like debating which come first – the chicken or the egg.

I think that these ideas are always around. They are always hovering in the shadows. It is a part of our human brokenness and we are all prone to it. But they will not take root and bear any fruit if there is no fertile ground. These beliefs and attitudes are always looking for a fertile ground and people who will cultivate it.

We need to take a hard look at our communities and nations. Where is the fertile ground for this excessive kind of nationalism. Then ask the difficult questions – why is it so fertile? I hear many explanations – people are so angry; people feel so victimized and powerless; familiar life is changing too fast; this or that nation feels disrespected and humiliated; nations feel threatened… the list of reasons goes on.

I cannot help but think of the time in history when Jesus explained the principles of God’s Kingdom to people who had all these things. If anybody could feel angry, victimized, powerless, humiliated and threatened, it was the nation of Israel. And in the end Jesus was rejected by its leaders because he challenged their sense of “cultural superiority, hostility and lack of compassion.

The book of John records this revealing conversation. “What are we accomplishing?” the religious and civil leaders asked. “Here is this man performing many signs. If we let him go on like this, everyone will believe in him, and then the Romans will come and take away both our temple and our nation.” So, they decided that Jesus was the biggest threat to their national security and also his way was not the way to restoring their “greatness” or the “greatness” of their nation.

So, what are we trying to accomplish? I hope that we don’t become fertile ground for idolatrous ideas which God so strongly opposes. I hope that we want our nations to be more humble and self-critical, more friendly and more compassionate. I hope that we want our communities and nations to flourish but never at the expense of someone else.

Discussing these questions with a group of students from Myanmar

Viens vadonis sola, ka padarīs Krieviju “atkal varenu”. Viens biznesmenis sola, ka padarīs Ameriku “atkal varenu”. Politiķi un vadītāji Eiropā un cituviet dod līdzīgus solījumus saviem vēlētājiem. Kaut kur pa vidu ir pārējie, kas nekad nav bijuši “vareni”, un grib vienkārši savas valstis tādas, kādas tās ir. Vai arī vienkārši grib savas valstis.

Šodien mēs daudz diskutējam par tādām tēmām kā nacionālisms, populisms un visādi citi “-ismi”. Neesmu eksperte ne antropoloģijā, ne socioloģijā, ne politikas zinātnē. Blogā paužu savas personīgās domas un uzskatus, un šajā reizē rakstu kā vienas Eiropas valsts pilsone, un kā kristiete, kura grib iesaistīt šajā diskusijā un pārdomās arī citus kristiešus Latvijā un ārpus tās.

Teikšu godīgi. Man liekas, ka drīz būs jāpiešķir žurnāla “Time” Gada Cilvēka nosaukums Ādolfam Hitleram. Kur vien griezies, kāds tiek ar viņu salīdzināts gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āzijā, gan Āfrikā. Pats Hitlers drošvien ļoti lepotos, ka viņam tāds monopols uz nacionālisma ļaunāko izpausmi (atvainojos par sarkasmu). Kur tik netiek atrasti mūsdienu “Hitleri”, un apzīmēti “nacisti” vai “fašisti”.

Reizēm liekas, es tūlīt zaudēšu savaldību. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vairākumā gadījumu cilvēki nesaprot, ko paši runā. Nacionālisms un ‘nacionālais sociālisms’, ko praktizēja Vācija Hitlera vadībā, nav viens un tas pats. Turklāt man nepatīk, ka cilvēki tiek tādā veidā demonizēti. (Neciešu karikatūras ar ūsiņām.) Manuprāt, daudziem nav arī zināšanu un izpratnes, kāda ideoloģija un valsts pārvaldes forma ir ‘fašisms’ (es pati to izprotu diezgan pavirši).

Otrkārt, veltot visu uzmanību Hitleram, mēs izvairāmies no sarunām un pārdomām par daudziem citiem tautu vadītājiem, varoņiem, politiķiem, kustību vadītājiem (arī savējiem), kuri praktizēja pārmērīgu nacionālismu un rasismu. Ir viegli norādīt uz Hitleru kā kaut kādu etalonu, un tad mēģināt saprast, kā izglītotie un civilizētie un kristietībā sakņotie vācieši varēja viņam sekot. Taču es mēģinu saprast, kā jebkurš no mums spēj sekot šādiem vadoņiem un šādām idejām. Bet mēs esam sekojuši, un sekojam, un sekosim, ja nebūsim paškritiski.

Es gribu citēt Rozmariju Kadvelu no Lielbritānijas, ES likumdošanas eksperti ar pieredzi darbā Eiropas Komisijā Briselē. Man patīk viņas definīcija nacionālisma negatīvajām izpausmēm. “Mēs visi dzīvojam kādas konkrētas nācijas vai reģiona kontekstā, un tas ir dabiski, ka jūtamies piederīgi savai nācijai, un vēlamies, lai tā plauktu. Taču, ja šī piederība tiek saistīta ar sajūtu, ka tava kultūra ir pārāka, ar naidīgumu pret tiem, kas nepieder tavai nācijai, vienalga vai tās ir mazākumtautības valsts iekšienē vai kaimiņvalstis, vai arī trūkst solidaritātes un līdzcietības, tad ir izveidojies pārlieku liels nacionālisms.”

Iezīmēšu vārdus “kultūras pārākuma sajūta… naidīgums… līdzcietības trūkums.” Lielākajai daļai ir skaidrs, ka tās ir negatīvas lietas. Turklāt, ja mēs ticam absolūtai morāles patiesībai, tad šīs attieksmes un izpausmes ir vienkārši sliktas. Diemžēl mums jābūt godīgiem un atklātiem un jāatzīst, ka pārāk bieži dzīvojam ar šādu attieksmi, vai arī esam tai bīstami tuvu.

Ziniet, kāda “varenība” man nav pieņemama? Tāda, kas saka “Viss labais nāk no mums, un viss sliktais nāk no viņiem.” Tāda, kas saka “Viņi mūs atkal cienīs, jo atkal no mums baidīsies.” Tāda, kas saka “Mēs esam īpaši. Mums ir savs īpašais liktenis.” Tāda, kas saka “Ja tu mums nepiekrīti, tu esi nostājies pret mums.” Tāda, kas saka “Mums vienalga, ko citi par mums domā.”

Mans kristietes uzskats ir, ka jebkura ideja, kas veicina sava pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu, nav “varena”. Tieši pretēji!

Nebeidzas debates par iemesliem, kāpēc šīs idejas kļūst atkal populāras. Vai vainīgi ir vadītāji un politiķi, kuri ietekmē tautu, un saka, kas tai jādomā? Vai vainīga ir tauta, kas ietekmē vadītājus un saka, kas tiem jārunā? Vai vainīgi ir masu mediji, kas cenšas izpatikt gan vieniem, gan otriem? Man tas atgādina prātošanu par to, kas radās pirmais – vista vai ola.

Manuprāt, šīs idejas vienmēr pastāv. Tās var paiet malā, bet kaut kur ēnā un tumsā lidināsies. Tā ir cilvēces salauztības sastāvdaļa, un mums visiem var būt uz to nosliece. Bet šīs negatīvās nacionālisma idejas neiesakņosies un nenesīs augļus, ja nebūs auglīgas augsnes. Šādi uzskati vienmēr meklēs auglīgu zemi, un cilvēkus, kuri to kultivēs.

Mums jābūt ļoti paškritiskiem. Kur ir auglīgā augsne šīm idejām manā tautā, manā valstī? Un jāuzdod vēl viens svarīgs jautājums – kāpēc šī augsne ir auglīga? Kāpēc cilvēku sirdis un prāti to visu tik labprāt pieņem? Ir daudz un dažādi skaidrojumi. Cilvēki ir novesti dusmu stāvoklī; cilvēki jūtas kā bezspēcīgi upuri; viss ierastais un pazīstamais tik strauji mainās; tautām liekas, ka citas tautas tās neciena un pazemo; tautām ir bail… tie ir tikai daži no iemesliem.

Man prātā nāk Jēzus dzīves laiks un viņa laikabiedri. Jēzus skaidroja Dieva Valstības principus cilvēkiem, kuriem bija visi no šiem iemesliem. Ja kāds varēja teikt, ka jūtas dusmīgs, bezspēcīgs, pazemots, apdraudēts, tad tā bija Izraēla tauta. Taču tautas vadītāji noraidīja un ienīda Jēzu, jo viņš izaicināja viņu “pārākuma sajūtu, naidīgumu un līdzcietības trūkumu.”

Jāņa grāmatā ir pierakstīta vienreizēja saruna. “Ko mēs ar to visu panāksim?”, sprieda tautas vadītāji. “Šis cilvēks rāda tik daudz zīmes. Ja mēs ļausim viņam tā turpināt, tad visi sāks viņam ticēt, un tad nāks romieši un atņems gan mūsu templi, gan mūsu nāciju.” Tā viņi nolēma, ka Jēzus ir vislielākais drauds nācijas drošībai, un viņa piedāvātais ceļš galīgi neatbilst viņu priekšstatiem par “varenību”.

Ko mēs ar to visu panāksim? Es ceru, ka mēs nekļūsim par auglīgu augsni idejām, kas Dievam nav pieņemamas. Idejas, kas nāciju vai ko citu dara par elku. Es ceru, ka mūsu tautas kļūs arvien pazemīgākas un paškritiskākas, arvien draudzīgākas un arvien līdzcietīgākas. Es ceru, ka mūsu saviedrība plauks un zels, bet nekad uz kāda cita rēķina.