Zooming in and out this world and life of ours

Bangkok – Moscow – Riga… my flight itinerary the other day. I have been on this route many times before, bridging Southeast Asia and Northern Europe in less than 12 hours. Once I mentioned to a friend that I feel my one foot in Latvia and the other in Thailand. My friend laughed: “That is quite the leg split. How do you manage?”

On the long-haul flights I face a dilemma. Do I take the aisle seat for convenience of getting in and out without disturbing others?  Or do I take the window seat and catch the glimpses of the world bellow? Flying higher than even the migratory birds fly, for most of us this is high as it gets.

On this last flight I was lost in deep thoughts on what I had just experienced in Thailand and what was waiting for me back in Europe. It feels like the whole world is in some strange limbo and the scenes are changing and the events are happening much faster than our brains can process. (I guess this is why some people look to artificial intelligence with so many hopes and dreams. I am not one of them, though.)

And then I discovered a feature on our in-flight entertainment that kept me occupied and enchanted. When looking at the flight map and the plane location, it offered different views and angles. You could click on “right wing” and get the names of cities and places looking east. Or click on the view “left wing” and explore the west. There was the option of “cockpit view” or the view from underneath the plane. If the sky was clear, you could hope to get some actual views of landscape.

But my favorite thing was the zoom “in” and “out” option. At first everything was up close. Here is the plane and here is the name of some place I have never heard of. My first question is – where are we? What country is this? I would start to zoom out to get the big picture. “I see. Now we are flying over India and then we will cross into Pakistan airspace and then Afghanistan. Wow! And then other countries in Central Asia. And then the big country of Russia and finally my little country of Latvia. I love it.”

You can say that I am a big picture girl. Whether it’s the maps or the news.  I always read about the global affairs before the domestic ones. I always think of how something in Myanmar will impact the neighbors, how the regime in North Korea does not care about its own people and even less about the rest of us,  how the whole world is following every word that US president Donald Trump says and watching every move he makes (even my elderly Thai neighbors in Chiang Mai, Thailand asked me what I think about Donald Trump.. and we have never discussed politics before… ever)

There is no going back. Our world is so interconnected and when any part of the world hurts, it hurts the others. When any part is doing well and experiencing peace and well being, it helps the others. Even if by giving hope and dreams. We can speak “isolationism” and act like we are going to “circle the wagons” and only take care of “our own people” and put “our country first” but this is not the world we live in. We cannot create some walled-in enclaves of “peace and prosperity” as the way into the future. I don’t believe that this kind of picture of the world is good or desirable or possible.

What kind of picture of the world is desirable? Well, that is the big question and I certainly don’t have the full answer. Again, looking from the bird’s view, the challenges are huge – climate change will continue (human made or natural, it is happening), social inequality continues to widen (within countries  and among countries) and global migration will continue (and lots of it is connected to the first two ). You cannot live in your corner of the world and think that somehow these global challenges will not effect you.

But the reverse is true also and that is why I like to zoom in. Each country is cities, towns, villages and homesteads. Each place is people and families. I fly over the mega cities of India and think of all the millions of people down there and their daily lives and their hopes and their prayers. So many have to work very hard just to survive and cannot dream of sitting in those airplanes flying high above their heads.

I was looking at the landscape of Afghanistan and could see the roads weaving through the desert. I know people who have been there – soldiers, nurses, missionaries, volunteers, journalists. They have a real on the ground experience of this nation. The good and the not so good, the beautiful and not so beautiful, the daily lives of people. Their joys and their fears and their questions and their goals.

From my high ‘moral’ place in the sky, I cannot change anything on the ground. I start by zooming in and thinking about the actual dear people down there. I start by living out my vision wherever I land. I zoom in to be actually ‘present’ and ‘among’.

My point is – we need both. We need to lift our eyes to see that there is much more happening than what we realize and we need to lower our eyes to see the people right in front of us.

IMG_3146

Waiting to board my flight in Bangkok

Latvian:

Bangkoka – Maskava – Rīga… tāds bija mans maršruts. Esmu lidojusi šo ceļu vairākas reizes, savienojot Dienvidaustrumāziju un Ziemeļeiropu kādās 12 stundās. Reiz es stāstīju vienam draugam, ka esmu ar vienu kāju Latvijā un ar otru Taizemē. Viņš smējās: “Tad gan tev riktīgs špagats. Kā tu noturi līdzsvaru?”

Garajos pārlidojumos grūti izvēlēties. Vai sēdēt pie ejas, lai vieglāk tieku ārā no krēsla, netraucējot pārējiem? Vai arī sēdēt pie loga, lai baudītu dabas skatus, ja gadījumā nav mākoņu? Lidojot augstumā, kur tikai retais gājputns iemaldās.

Šajā nesenajā lidojumā biju iegrimusi pārdomās par tikko piedzīvoto Taizemē un par to, kas mani sagaida Latvijā. Ir sajūta, ka visā pasaulē sašūpojusies morālā un skaidrā saprāta ass. Notikumi un visādi pavērsieni uzņēmuši tik strauju gaitu, ka smadzenes netiek līdzi ( varu saprast, kāpēc daži tik ļoti ilgojas pēc mākslīgā intelekta, bet es par to nesapņoju).

Un tad es atklāju vienu ļoti jauku un interesantu izklaidi uz mazā TV ekrāna, kas ir katram pasažierim. Parasti var sekot līdzi lidojuma statusam un lidmašīnas atrašanās vietai, bet tagad mūsdienu tehnoloģijas pievieno vēl visādas iespējas. Piemēram, skats no “labā spārna”, kas norāda uz vietu nosaukumiem uz austrumiem. Vai arī skats no “kreisā spārna”, kas šoreiz bija skats uz rietumiem. Vēl bija skats no “pilota kabīnes” un skats “zem lidmašīnas”. Ja debesis bija skaidras, tad tiešām jūties kā putns.

Bet vislabāk man patika tāda opcija, kā “pietuvināt” vai “attālināt”. No sākuma karte rādīja visu tuvumā. Te ir lidmašīna, un te ir man nepazīstamas vietas nosaukums, kurai šobrīd lidojam pāri. Mana pirmā domā – kur mēs esam? Virs kuras valsts? Es sāku ‘attālināt’, lai redzētu kopbildi. “Skaidrs! Tagad lidojam pāri Indijas ziemeļiem un tad būsim Pakistānas gaisa telpā. Sekos Afganistāna un citas Centrālāzijas valstis. Cik interesanti! Tad būs lielā Krievija un pēc tam mazā Latvija. Kā man patīk ceļot!”

Man patīk lielā kopbilde un plašā perspektīva. Gan pasaules kartēs, gan pasaules ziņās. Es vienmēr lasu par notikumiem ārzemēs pirms vietējām ziņām. Es pārdomāju, kā attīstība Mjanmā ietekmēs kaimiņvalstis; kā Ziemeļkorejas režīms nicina savus tautiešus un vēl vairāk mūs pārejos; kā visa pasaule tagad seko katram ASV prezidenta Donalda Trampa vārdam un katram viņa lēmumam. Pat mani kaimiņi Taizemē, veci taizemieši, jautāja, ko es domājot par Trampu. Un viņi nekad nav runājuši ar mani par ārvalstu politiku. Nekad.

Laiku un pasauli nevar pagriezt atpakaļ. Mūsu dzīves ir tik cieši saistītas. Kad vienā pasaules malā iet grūti un ir karš vai bads vai citas nelaimes, pārējā pasaule arī cieš. Kad citā pasaules malā iet labi un mierīgi, pārējie arī ir ieguvēji. Kaut vai tādēļ, ka nezaudē cerību un savus sapņus. Mēs varam ‘izolēties’ un rupēties tikai par ‘savējiem’ un likt savu valsti ‘pirmajā vietā’, bet tāda pasaule vairs nepastāv. Mēs nevaram uzcelt sienas apkārt kaut kādām ‘miera un bagātības’ oāzēm, kur varēsim domāt un rupēties tikai par savu nākotni. Tāda pasaule nav ne vēlama, ne iespējama.

Kāda pasaule ir vēlama un iespējama? Tas ir tas lielais jautājums, un nevienam nav gatavas atbildes. Man ir šādas tādas domas, kas turpina veidoties. Tāpēc tik svarīgs ir tāds putna lidojums un skats no augšienes. Dažas problēmas tiešām ir milzīgas un globālas. Klimata pārmaiņas notiek un turpināsies (gan dabas, gan cilvēku izraisītās). Sociālās nevienlīdzības plaisa un netaisnīgums arī nemazinās, bet gan pieaug (gan valstu iekšienē, gan starp valstīm) un globālā migrācija un cilvēku kustība turpināsies (turklāt cieši saistīta ar pirmajām divām tendencēm). Tā kā skaidrs, ka nekāda izolēšanās nav atbilde un risinājums.

Taču tikpat svarīgi ir nolaisties uz zemes. Tāpēc man patika opcija “pietuvināt”. Katra valsts ir pilsētas, ciemati un mājas. Katra vieta ir cilvēki, indivīdi un ģimenes. Lidojam pāri Indijas daudzmiljonu pilsētām, un es domāju par cilvēkiem tur lejā. Domāju par viņu smago darbu, par viņu ikdienas dzīvi, par sapņiem, ilgām un lūgšanām. Tik daudzi var tikai noskatīties uz lidmašīnām sev virs galvas.

Varēju redzēt Afganistānas tuksnesi un ceļus, kuri vijās kā čūskas. Pazīstu cilvēkus, kuri tur ir bijuši – karavīri, medmāsas, ārsti, brīvprātīgie, misionāri, žurnālisti. Viņi ir, kaut arī nepilnīgi, guvuši zināmu pieredzi šajā zemē. Gan labo, gan slikto; gan skaisto, gan ne tik skaisto. Viņi var labāk iedziļināties afgāņu ikdienas dzīvē. Jo ir redzējuši cilvēku priekus un bēdas, bailes un cerības.

No sava augstā putna lidojuma es nevaru ietekmēt to, kas notiek uz zemes. Tāpēc vispirms ‘pietuvinu’ vietu nosaukumus un domāju par konkrētiem cilvēkiem. Pēc tam es lieku lietā savas atziņas un uzskatus dzīvē tur, kur nolaižos. Es pievelku ‘vistuvāk’ un cenšos būt ‘klāt’ un ‘blakus’.

Mums ir nepieciešamas abas perspektīvas. Mums ir jāpaceļ savas acis uz augšu, lai redzētu, kas notiek apkārt pasaulē, un mums ir jānolaiž savas acis, lai redzētu cilvēkus, kuri dotajā brīdī ir blakus.

 

I don’t want to be another brick in the wall

Few days ago I was giving a lecture on peace building and reconciliation and our group had a very good discussion about some of the issues and challenges that our societies are facing. It was in a religious context but the principles of good and healthy relationships vs bad and broken ones are the same whether you are religious or not.

One of the big issues seems to be a lack of good and healthy dialogue where people can express their views without being stereotyped or dehumanized or even demonized. Posting your thoughts on Facebook or other social media only goes so far. Very often it becomes just another platform for deepening our conflicts. Personally I do not get involved in discussions on social media because I feel that it is not very productive. Written words can be misunderstood so easily and people can say things with less responsibility than saying it to your face.

Many of my church friends have expressed that there is a lack of teaching on conflict resolution and lack of discussion about divisive topics in the Christian community. So, the conflicts rage and many of the words said or written are very ‘un-Christian’. Others who are the by-standers feel ashamed, confused, overwhelmed, unequipped and powerless to contribute something positive.

I have another problem. I tend to be so careful with my words that sometimes I say too little about things that really matter to me. I keep thinking about the proverb, “You cannot put out the fire if you keep adding more wood.” I don’t want to be a part of the problem but part of the solution. And we desperately need to learn being better listeners and better analyzers and better critical thinkers. I feel a sense of great urgency.

I have shared my thoughts on the topic of ‘listening’ in earlier posts and surely I will have to return to this theme again and again. Because this is truly one of the most difficult things in our communication with each other. Especially when talking about controversial or emotional issues. We do not listen because we don’t want to. We don’t want to change our views, our stereotypes and assumptions. We feel threatened.

There is a lot of suspicion going around. “When the other does not behave or speak according to our mental picture of them, we suspect their motives” or “we develop a “conspiracy complex”, anticipating that “they” want to harm us” (quotes from teaching by Musalaha)

We also fail to see a plurality on the other side. What group do you have stereotypes about? Religious groups? American evangelicals? Devout Muslims? Everyone in your government? Everyone in mainstream media? Ethnics groups? Russians? Latvians? Fill in the blanks…

This is where I dare to disagree with the man who currently dominates the global news. I am not talking about the policies or actual achievements because time will tell. But I am speaking about our words and blanket statements. American president Donald Trump often speaks in a way that enforces these stereotypes when using phrases like “dishonest media” or “drain the swamp”. The media has all kinds of people – honest and dishonest, professional and unprofessional, impartial and bias. The government also has all kinds of people – serving others and serving themselves, just and corrupt, professional and unprofessional.

To be fair – Mr. Trump is easy to criticize because he is saying things on a world stage for all to see. But what about us? What about me? My communication does not have the same affect but it matters as much.

If we are really concerned about the divisions and polarized views around us, then we need to make sure that we are not becoming bricks that build even higher walls.

hannovere-48

(photos from personal archive)

Latvian:

Nesen vadīju nodarbību par miera celšanu un izlīgumu, un mūsu grupā izveidojās ļoti laba diskusija par dažādiem aktuāliem jautājumiem un izaicinājumiem. Saruna bija reliģiskā kontekstā, bet labu attiecību veidošanas principi, ko pārrunājām pretstatā sliktām un salauztām attiecībām un konfliktiem, ir vieni un tie paši.

Viena no nopietnām problēmām ir laba, gudra un atklāta dialoga trūkums, kur cilvēki var justies brīvi paust savus uzskatus un pādomas un nebaidīties, ka tiks ielikti stereotipu rāmjos vai pat demonizēti. Var jau rakstīt Feisbukā vai citos soctīklos, bet šī komunikācija ir stipri ierobežota. Pārāk bieži tā kļūst par vēl vienu kara lauku, kur puses rok dziļākus ierakumus. Es parasti izvairos likt savus komentārus un daudz neiesaistos tīmekļa diskusijās, jo man tas neliekas pārāk auglīgi. Rakstītos vārdus, īpaši no dažiem īsiem teikumiem, var viegli pārprast. Turklāt cilvēki atļaujas teikt lietas, kuras neteiktu tev sejā.

Vairāki mani draugi, kuri ir kristieši un pieder dažādām draudzēm, ir teikuši, ka arī kristīgās kopienas vidū trūkst gan labas mācības, gan labas prakses, kā rīkoties konfliktsituācijās, kā veidot labu dialogu un nenonākt līdz dziļiem konfliktiem. (Piemēram, par pretrunīgām grāmatām.) Domstarpības par “karstām tēmām” starp kristiešiem pārvēršas par diezgan ‘nekristīgu’ vārdu un viedokļu izvirdumu. Savukārt citi, kas stāv malā un cenšas neiesaistīties, paliek apjukuši, nosarkuši, apbēdināti un nespējīgi piedāvāt kaut ko pozitīvu.

Es parasti iekrītu otrā galējībā. Es tik ļoti cenšos uzmanīt savus izteikumus, ka daudzreiz nepasaku savas domas par lietām, kas man liekas svarīgas. Man galvā atskan sakāmvārds: “Mēs nevaram apdzēst ugunskuru, ja paši metam tam klāt malku.” Es nevēlos būt daļa no problēmas, bet vēlos būt daļa no risinājuma. Un mums tik ļoti nepieciešams būt labākiem klausītājiem un labākiem analītiķiem un jāmācās domāt kritiskāk. Tā ir tik steidzama vajadzība.

Esmu rakstījusi par ‘klausīšanos’ jau agrāk, un drošvien atgriezīšos pie šīs tēmas vēl un vēl. Jo ir viegli par to runāt, bet grūti to darīt mūsu savstarpējā komunikācijā. It sevišķi, kad emocijas sit augstu vilni. Mēs neklausāmies, jo negribam to darīt. Arī tāpēc, ka baidāmies mainīt savu viedokli. Baidāmies, ka mūsu stereotipi un aizspriedumi sāks šūpoties. Caur uzmanīgu klausīšanos varam justies ‘apdraudēti’. Gaisā virmo daudz aizdomu.

Mums ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām problēmām, un jātiek vaļā no stereotipiem par veselām cilvēku grupām. Kura grupa tevi uztrauc? Reliģiozi cilvēki? Amerikāņu evanģēliskie kristieši? Pārliecināti musulmaņi? Valdība? Politiķi? Masu mediji? Krievi? Latvieši? Vari tukšajā vietā ierakstīt savu piemēru…

Te es pieminēšu, ka uzdrīkstos iebilst cilvēkam, kurš šobrīd dominē ziņu kanālus gandrīz visā pasaulē. Es nerunāšu par viņa rīcībpolitiku un lēmumiem, jo laiks rādīs, kas no tā sanāks un kas nesanāks, bet es klausos vārdus un izteikumus. Es iebilstu ASV prezidenta Donalda Trampa runas veidam, kas pastiprina stereotipus un aizspriedumus. Piemēram, “melīgā prese” vai “izsūkt purvu” (domāti politiķi Vašingtonā). Masu mediji un žurnālisti nav viens liels vesels. Ir godīgi un negodīgi, profesionāli un neprofesionāli, ētiski un neētiski žurnālisti. Tas pats ar valdību un politiķiem. Vieni kalpo sabiedrībai, citi kalpo paši sev. Ir taisnīgi un korumpēti, gudri un muļķīgi, utt.

Taisnīguma pēc piekrītu, ka prezidents Tramps ir viegls mērķis kritikai, jo viņa teiktais tiek pārraidīts pa visu pasauli. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mani? Mani vārdi nav tik nozīmīgi un neatstāj tik globālas sekas, bet tie ir svarīgi manā mazajā ietekmēs zonā.

Ja mūs tiešām uztrauc tas, cik sašķēlusies un polarizēta spēj būt mūsu sabiedrība, mums pašiem jāpārbauda, vai neesam kļuvuši par vēl vienu akmeni jeb ķieģeli šajās sienās.

Have a brave and creative year 2017…

Rīga, Latvia… December 31, 2016 has turned out to be grey and misty. The sun has been hiding for weeks now and the snow is avoiding us, too. I guess there will be no New Year’s Eve sledding or snow ball fights.

I just re-read my first post of this past year and the predictions have come true. It was a bumpy ride with lots of wear and tear on my absorption capabilities. It became more and more uncomfortable as the year went on and I started reacting to the turns and twists more acutely. So, I am glad that 2016 is over even though for me personally it has been another incredibly adventurous journey. New places, new people, new lessons learned, new challenges – all the things I love about life.

But there was this cloud over my world. I would like to say ‘over the Western world’ but I think it has been a truly global feeling. That something has changed and ‘status quo’ is gone. That something got broken or twisted or even turned upside down. Most of us thought it was broken before but the glue was still holding. Suddenly the cracks were too many and truly tectonic shifts took place. I am not talking only about European and US political dramas; the tragedy in war in Syria and Ukraine; the big-mouth president in Philippines who believes in violence, not justice; the continued ethnic cleansing of Rohingya people; terrorist attacks or other ‘highlights’ of this year.

I am neither ‘gloom and doom’ person nor ‘happy go lucky’. I would like to think of myself as a realist who knows that lots of things are not as good and worthy as they seem but at the same time there is much more hope and love and peace and joy and good than we perceive.

Difficult, hard, even bad times are very important. I cannot be truly human without it. I cannot have compassion and generosity and gratitude and courage and determination if I don’t face the prospect of losing it all. If I don’t accept the frailty of my 92 year grandmother who is experiencing dementia and simply old age, I cannot love and support her in a way that she needs. If I don’t don’t accept the fact that people can and will start conflicts and wars and prefer violence over justice, I will take peace for granted and I will see it slip away.

Honestly I had many gloomy days this year. Many times my emotions were either too high (anger, frustration, disgust) or too low (indifference, discouragement, weariness). My view of humanity was fluctuating, too. I knew that this was not helping anyone and myself in the least. I felt unsettled but the good news is – I always had an anchor to hold onto.

“Faith is a simple trust in God. It does not offer ready-made answers, but makes it possible for us not to be paralyzed by fear or discouragement. It leads us to get involved, and sets us on the road. Through it we realize that the Gospel opens a vast horizon of hope beyond all our hopes.

This hope is not a facile optimism that shuts eyes to reality, but an anchor cast into God. It is creativity. Signs of it are already found in the most unhoped-for places on earth.” These are words from a small brochure printed for Taizé ecumenical gathering in Rīga which is taking place this week.

So, here is my New Year’s resolution… I want to be brave and creative! And I have hope because of God’s unlimited resources of truth and justice and grace!

Attēlu rezultāti vaicājumam “fireworks riga new year photos”

Best wishes from Riga! (photo from internet)

Latvian:

Rīga, Latvija… 2016. gada 31. decembris izrādījies pelēks un apmācies. Tāds ne šis, ne tas. Saule paslēpusies jau vairākas nedēļas, un sniegs mums arī gājis ar līkumu. Nebūs ne Vecgada vakara ragaviņu, ne pikošanās.

Tikko pārlasīju savu pirmo bloga ierakstu šajā aizejošajā gadā, un prognozes piepildījās. Gads bija diezgan traks, sakratīja ne pa jokam, un manas amortizācijas spējas tika pamatīgi pārbaudītas un noberztas. Jo tālāk, jo nēērtāk, līdz sāku reaģēt uz pagriezieniem un bedrēm arvien jūtīgāk. Tāpēc priecājos, ka 2016-tais ir beidzies, lai gan personīgajā dzīvē bija tik daudz kā forša. Jaunas vietas, jauni draugi, jauni izaicinājumi un jaunas dzīves atziņas – viss, kas man tik ļoti patīk.

Bet pāri manai pasaulei bija kaut kāds liels, drūms mākonis. Gribētos domāt, ka tas pārklāja konkrēti Rietumu pasauli, bet visticamāk šī sajūta bija universāla. Ka vēsture tiek rakstīta mūsu acu priekšā, un mēs knapi spējam pāršķirt lappuses. Ka kaut kas ir salūzis, aizgājis pa pieskari, apgriezies ar kājām gaisā vai nogājis no sliedēm (epitetus var atrast daudz un dažādus).  Liela daļa jau sen zināja, ka pieņemtajai lietu kārtībai ir milzīgi un bīstami defekti, bet līme vēl turēja. Pēkšņi spiediens kļuva pārāk liels, un plaisas aiziet uz visām pusēm. Es nerunāju tikai par Eiropas un ASV politiskajām drāmām; kara šausmām Sīrijā un Ukrainā; balamuti prezidentu Filipīnās, kuram patīk vardarbība, nevis taisnīgums un tiesiskums; etnisko tīrīšanu Mjanmā; teroristu uzbrukumus un citiem gada ‘spilgtākajiem’ notikumiem.

Neesmu ne pārliecināta pesimiste, ne nelabojama optimiste. Ceru, ka esmu reāliste, kura saprot, ka ne viss ir tik jauks, vērtīgs un vajadzīgs kā tiek reklamēts. Un ne viss ir tik bezcerīgs, tukšs un bezjēdzīgs kā izliekas. Pasaulē ir daudz vairāk cerības, mīlestības, prieka un labprātības kā mēs spējam aptvert.

Grūti, sarežģīti, pat slikti brīži ir ļoti svarīgi. Bez tiem es nespētu būt cilvēcīga. Žēlsirdība, dāsnums, pateicība, drosme, nepadošanās man rodas tad, kad zinu, ko varu zaudēt un cik ātri to visu var zaudēt. Ja es neskatītos patiesībai acīs redzot, kā mana vecmamma 92 gadu vecumā piedzīvo demenci, trauslumu un vienkārši novecošanu, es nespētu par viņu labi rūpēties. Ja es noliegtu patiesību, ka cilvēki spēj un pat grib izraisīt asus konfliktus un karus un izvēlas vardarbību taisnīguma vietā, es nedomātu par mieru, un cik neatlaidīgi tas jākopj un jākultivē.

Atzīstos, ka šogad piedzīvoju daudzas drūmas un pelēkas dienas. Pārāk bieži manas emocijas bija vai nu sakāpinātas (dusmas, aizkaitinājums, pat pretīgums), vai arī atsaldētas (vienaldzība, neizlēmība, pagurums). Arī mans skats uz cilvēci staigāja kā dzīvsudrabs pa termometra stabiņu. Apzinājos, ka nevienam no tā labāk nepaliks, it sevišķi jau man pašai. Biju sašūpināta, bet labā ziņa ir tāda, ka nekad nejutos atrāvusies no sava enkura.

“Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu. Tā nesniedz gatavas atbildes, taču ļauj mums nesastingt mazdūšības bailēs. Tā aicina mūs iesaistīties un sagatavo mūs ceļam. Caur ticību mēs atskāršam, ka Evanģēlijs atklāj plašu apvārsni tādai cerībai, kas pārsniedz visas cerības.

Šī cerība nav vienkāršs optimisms, kas piever acis īstenības priekšā, bet gan Dievā mests enkurs. Tā ir radoša. Tās zīmes jau saskatāmas visnecerētākajās zemes vietās.” Šis citāts nāk no Taizē jauniešu tikšanās bukletiņa.

Te nu ir mana Jaunā gada apņemšanās… es gribu būt drosmīga un radoša! Un esmu cerības pilna, jo Dievam ir neizsmeļami resursi patiesībā, taisnīgumā un žēlastībā!

 

Navigating through fake news, stupid news and no news

Honestly I feel very challenged. This is getting harder and harder and some days my brain simply revolts and screams at me. “Stop stretching me so thin! Stop feeding me this stuff! Give me something good to chew and digest that will bring life! Give me a break… period.”

We are taught to be critical thinkers and we know the importance of critical analysis. But the current atmosphere feels as if we have put things in reverse. The more advanced we become with technological skills, the more primitive we become in communication. The more we know, the less we care. The more we read and see, the less we understand. The more we scream, the less we listen. It is miscommunication on steroids.

First is the invasion and epidemic of fake news. Of course, we have always lived in a world with slanted and corrupted news, but it used to take some effort, time and money to spread false or fake stories. Now it does not cost anything.. Anyone can create a website or a news portal and simply copy and paste and alter photos and spread fake news. Plus, make money while doing it. It does not matter if those fake news are malignant or benign – they erode our trust in any news source.

Recently I spotted two fake news stories on my friend’s Facebook. One story was political and it looked like a deliberate effort to create bad image of the leaders in the Baltic states. Something did not add up and I checked the facts. It turned out to be a fake story. Then I noticed that some people had started sharing it and I decided to inform my friend. He quickly removed it from his wall. The second story was more innocent and it was posted on a Christian website as a story of some big miracle near Israel. I noticed the headline photo which I had seen in another story posted on CNN. It had nothing to do with Israel or a miracle. It had to do with Sudan and climate change. Again I decided to inform my friend.

I did not think that these friends of mine were knowingly spreading false or fake stories but I did not want for people to start sharing. I would expect the same reaction from my friends – if they see something I am saying/ sharing/ posting/ publishing  which is false or fake, they should let me know. It is impossible to stay truthful without the help of others.

Also, we see the invasion of “fake facts” or “no facts” in the mainstream media and politics. I am not talking about traditional empty campaign promises. I am talking about pure fabrications. Politicians can utter them and go unpunished. Media can publish them and go unpunished. In the end it is nobody’s fault and life simply goes on. Only people become even more disillusioned and pessimistic. And without trust our societies cannot be healthy and functional.

Secondly, we are bombarded with stupid news. This is the junk food that my brain complains about as I am guilty of consuming it, too. Let’s see “how is Brad and Angelina’s divorce proceeding? what are the experts saying about the experts about someone’s tweets? how to travel around the world and act stupid? how to be obsessed with food and only food?” Honestly, will I have to live with Mr. Trump as the biggest news headline for the next 4 years? Yes, he will be the president of the most powerful and influential country in the world, but he is not the center of our universe.

Which brings me to the last challenge. The challenge of “no news”. I have practically given up on the big TV channels like CNN and Fox News which used to be news channels. Now they are 24/7 talk shows. Opinion upon opinion upon opinion… Opinions are not news!!! Also, people tend to share opinion columns more than the actual news stories. It is boring to read and search for the facts, right? And who wants to bored in our exciting world of opinions, “hot air”,”world news in 60 sec”, “out of sight, out of mind”, etc.

I also have an opinion therefore I write this blog or journal but, sorry to disappoint you, this is not journalism. I am grateful and honored that you read my reflections on peace building but let us not simply recycle each others opinions. Let us search deeper and think harder!

4

This is my thinking face (photo from personal archive)

 

I will not give up on truth seeking

Few weeks ago Oxford Dictionaries announced the word of 2016 is “post-truth”. Followed by “alt-right” (alternative right) or “Brexiteer and others. It was chosen because this year there has been such a sharp increase in how and when this concept is used. Especially during the Brexit campaign and US elections.

According to Oxford Dictionaries, post truth is an adjective defined as ‘relating to or denoting circumstances in which objective facts are less influential in shaping public opinion than appeals to emotion and personal belief’. Now I hear people, including my friends, say that “we witness post-truth politics” and “we live in post-truth society”. And there is long list of other expressions like virtual reality, fake news, polarization, etc.

This is not completely new but I will agree that post truth concept is looming large. Like a big, dark cloud over our society. It is in the social media, it is in the mainstream media, it is in the experiences, it is in the conversations, it is in the arguments… it is in the air. It is on my mind and it is definitely destroying the peace of my mind.

Because I believe in truth. I believe in searching for the verifiable facts. I believe in truthfulness and integrity. I believe in certain absolutes. I believe in truth seeking.

I try to choose my words carefully because I believe that we should call things as “they are” if we care to get to the point where things are as “they should be” (even the words “should be” imply something certain).

I believe in truthful politics. Yes, we all know that it is a dirty and complicated thing but we should apply the same standard we try to apply to business, education, media, science, family and especially the church. Without integrity we are doomed in every sphere of our lives.

I refuse to live in a post-truth world because such life would be foolish and meaningless and, of course, dangerous. It would be the survival of those who just want to survive or pure existence. But I want to live a good life that is God’s design for all of us.

If we are created in the image of God (Imago Dei), than we have God’s imprint of truth in us. It may be distorted but it is there and we are on a lifelong journey to discover these things which are true, good, just, honorable, excellent and worthy of praise (Phil 4:8)

How to be practical about it? Well, this is the challenge. We live very busy lives and we don’t want to spend our time to research and verify everything said or published if it is true, partially true or false. Something true and something false can be stirred equally fast (unfortunately the bad news spreads faster). We are struggling to trust anything and anybody. We need to regain this trust because without it we will not make it.

I want to hear your thoughts, reactions and practical ideas about how to reverse this trend of post truth. Let us pursue “back to the truth seeking world”!

blogger-image-669135390

Preach it!!! (photos from personal archive and internet)

Latvian:

Pirms dažām nedēļām Oksfordas vārdnīcas paziņoja, ka 2016. gada ievērojamākais vārds ir “pēcpatiesība” (postpatiesība). Šo jēdzienu izvēlējās kā šogad arvien biežāk un plašāk lietoto. It īpaši Brexit kampaņas laikā un ASV priekšvēlēšanu cīņās. Sekoja tādi vārdi kā “alt-labējie” (alternatīvie labējie) and “Brexitietis”.

Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcas terminu definīciju, pēcpatiesība (postpatiesība) ir apzīmētājs, kas “attiecas uz apstākļiem, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgiem uzskatiem”. Man visapkārt cilvēki, arī draugi, sāk lietot frāzes, ka “mēs piedzīvojam pēcpatiesības politiku” un “dzīvojam pēcpatiesības sabiedrībā”. Tālāk iet runa par puspatiesībām, viltus ziņām, viedokļu vienveidību, utt.

It kā tas nav nekas jauns, taču es piekrītu, ka šobrīd šis pēcpatiesības jēdziens ir pārklājis rietumu sabiedrību. Kā liels, drūms mākonis. Tas ir jūtams sociālajos tīklos, plašsaziņas līdzekļos, sarunās, debatēs… tas vienkārši virmo gaisā. Un tas ir ienācis arī manā prātā kā vēl viena aktuāla problēma, kas laupa sirdsmieru.

Jo es ticu tādam jēdzienam kā patiesība. Es ticu tādai lietai, kā faktu pārbaudīšana. Es ticu patiesīgumam un godīgumam. Tātad es ticu kādām absolūtām vērtībām. Es ticu patiesības meklēšanai kā vienai no dzīves prioritātēm.

Parasti cenšos izvēlēties savus vārdus ļoti uzmanīgi, jo mums jāsauc lietas “īstajos vārdos” (ja tos vispār zinām), ja gribam nonākt līdz tam, “kā būtu jābūt” (jau pats apgalvojums “kā būtu jābūt” kaut ko izsaka).

Es ticu patiesīgai politikai. Jā, mēs visi zinām, ka tā ir pelēkā, sarežģītā, korumpētā un netīrā zona, bet vienalga uz to ir jāattiecina tādas pašas prasības kā pret izglītību, biznesu, zinātni, medijiem, ģimeni un pat baznīcu. Bez patiesīguma un godīguma nevar nevienā dzīves jomā.

Es atsakos pieņemt pēcpatiesību kā normu, jo tāda sabiedrība būtu muļķīga, bezjēdzīga un, protams, briesmīga. Tajā izdzīvotu tie, kuri vienkārši vēlas izdzīvot. Taču es vēlos dzīvot labu un pilnīgu dzīvi, ja tāds ir Dieva dizains mums visiem.

Ja pieņemam, ka esam radīti Dieva līdzībā (Imago Dei), tad mūsos ir arī patiesības nospiedums. Varbūt tas ir izkropļots vai sagrozīts, bet tomēr tas tur ir, un mūsu dzīve ir meklējumi pēc patiesā, labā, taisnīgā, cieņpilnā, vērtīgā un slavējamā (Filip 4:8)

Ko tas nozīmē praktiski? Jā, tas nav viegli izdarāms. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtas dzīves, un mums nav daudz laika meklēt, salīdzināt, pārbaudīt, vai lasam, dzirdam un saņemam patiesību, puspatiesību vai klajus melus. Kaut kas patiess un kaut kas viltots var izplatīties vienlīdz strauji (parasti gan viltotais izplatās straujāk). Vēl mums strauji zūd uzticība jebkam un jebkuram. Bez uzticības vispār mēs ilgtermiņā neiztiksim.

Gribētu dzirdēt jūsu domas un praktiskus padomus, kā nesekot šai pēcpatiesības modei. Dzīsimies pēc pasaules, kurā mēs vienmēr meklējam patiesību!

How the whole world “elects” the US president

From my little corner of our planet in Latvia, it seems like the whole world just “voted” for who should become the next president of the United States. My friends in many countries have countless postings on Facebook. Every news channel, talk show and every conversation at one point or another brings up this topic. At the moment Donald Trump is the most talked about person in the world. He is in our heads.

I went to my theology class and guess what??? We discussed the election results. Many of my friends in  Latvia feel sad and shocked, others are amused and say “it will be interesting” and others are happy because they think the Americans chose wisely. The same mixed emotions and opinions as in the USA (overwhelming majority of Latvian and, I will say, European young people are upset, though)

This is something quite hard to explain to some of my American friends who have not traveled outside the US. The whole world watches what happens in this most powerful country and the whole world cares. Literally.

Personally I think it is not normal that the choice of 120 million (people who just voted) which is less than 2% of the world’s population, has such an overwhelming impact on the rest. I am not an American citizen, my husband is and I see and feel this reality every election year. But I have never seen such a global interest and concern and anxiety as this time. So many hopes and fears and expectations invested in one person and one country.

I don’t know how it makes my American friends feel. This is such a huge responsibility and, like I said, not just for domestic affairs but for the whole global community. For better or for worse, this is how it is and will be for some time.

We live in such a fast paced world. Things are changing and so are we. The results of many recent elections and referendums, including Brexit, show that the young people think more globally and are not as afraid of these changes. I may be proven wrong but I think they feel more connected to the rest of the world. Whether it is through the internet and global social media or through traveling around the world in a more engaging way. If I think of all the volunteers from NGO’s, religious organizations and aid groups and how young they are, I can see why they care so deeply about the global challenges – environment, human trafficking, inequality or better term “injustice”, marginalized people groups and so on.

One of my Latvian friends said: “I think the whole Erasmus program for student exchange in Europe is meant for stopping wars and teaching people how to live as good neighbors with each other”. That is why so many young people in the UK voted to stay in the European Union. When you actually become friends with people from other nations, they are not just another news story. Estonia, Spain, Russia or Iraq or Nigeria or Thailand becomes personal. Their challenges become something you care about and  you don’t want to withdraw from them.

There are great challenges around the world right now. No need to list them. For example, for people in the Baltics every word the US president says about NATO is of utmost importance. So, we all know what a difficult job the next president of the United States has and how much is at stake domestically and globally. No doubt we need to pray for him and his team of advisors because without wise council and wise decisions this is mission impossible. Of course, the US has an amazing democratic system where all the power is not in the hands of one person or his clique (versus to the current regime in Russia) and it is for a good reason.

Still, these elections were run in a way that made it look like all the hope is in one person who will fix everything. This is trust misplaced.

But there is something else about these elections and other deeply polarizing campaigns which grieves me immensely. It is the irresponsibility and ignorance of politicians and leaders and media and even the church (yes, we need to point the finger at ourselves) to drive the wedges between “Us” and “Them”, add “fuel to the fire”, manipulate, tell half-truths or even lies and then the next day tell people “Now we need to unite and respect each other”

Yes, we need to unite. Yes, we need to respect the people who think differently or have a different vision for our nation. Yes, we need to listen. Yes, we need to heal our divisions and bridge the gap. Yes, we need to support our government and help them to succeed.

But what about the horrible words and attitudes and actions that were modeled for so many months that hurt so many people and drove the wedges even deeper? “Out of the fullness of heart the mouth speaks”. Who will take responsibility for this? Who will be humble enough to say “I am sorry for being a part of the problem”? Who will say that this is not right and this is not American?

So, the whole world will continue watching and discussing and learning from the US…

us-elections-2016

(Both photos taken from the internet)

Latvian:

Pat mūsu mazajā zemeslodes stūrītī Latvijā rodas sajūta, ka visa pasaule “piedalījās” ASV prezidenta vēlēšanās. Vērojot draugu ierakstus Feisbukā dažādās pasaules malās, šobrīd nav karstākas tēmas. Katrā ziņu kanālā, aktuālo tēmu raidījumā, arī lielākajā daļā ikdienas sarunu tiek pieminēts Donalds Tramps. Lūgts vai nelūgts – viņš ir ienācis visos prātos, un tik ātri nekur neaizies.

Šobrīd studēju teoloģiju, un ko mēs šonedēļ pārrunājām? Protams, ka ASV jaunievēlēto prezidentu. Daudzi Latvijā ir galīgi satriekti, daži pat tuvu asarām; citi groza galvu un saka, ka “būs interesanti, kas tur tagad Amerikā notiks”, bet ir arī daudzi, kas priecājas gan par ASV demokrātijas izturību, gan par vēlētāju izvēli. Vieniem tādas pašas kardināli pretējas domas un sajūtas, citiem neitrāli viedokļi. Gluži kā šobrīd ASV (man gan liekas, ka vairākums jauniešu Latvijā un Eiropā uztver Donalda Trampa ievēlēšanu ļoti negatīvi, bet par to vēlāk).

Man ir ļoti grūti izskaidrot to saviem amerikāņu draugiem, kuri nav daudz ceļojuši ārpus savas valsts robežām. Visa pasaule skatās, kas notiek šajā visspēcīgākajā valstī, un lielākajai daļai ir viedoklis par to, kam tur vajadzētu notikt. Pasaulei nav vienaldzīga ASV politika. Burtiskā nozīmē.

Personīgi man tas neliekas normāli. 120 miljoni (apmēram tik daudz cilvēku tikko nobalsoja) ir mazāk kā 2% no visas pasaules iedzīvotājiem, bet viņu izvēle tik spēcīgi ietekmē visus pārējos. Neesmu ASV pilsone, bet mans vīrs ir, un katrā vēlēšanu kampaņā es redzu un jūtu šo globālo realitāti. Bet neatceros neko līdzīgu šim gadam. Tik milzīgu globālo interesi un uztraukumu piedzīvoju pirmo reizi. Tik daudzas cerības, bailes un gaidas liktas uz vienu cilvēku un vienu valsti.

Nezinu, kā amerikānim par to visu justies. Tā ir ārkārtīga atbildība, ne tikai attiecībā uz ASV iekšzemes lietām, bet uz ārpolitiku un attiecībām ar pārējiem. Gribam vai negribam, tā tas ir, un arī tuvākajā laikā nemainīsies.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss notiek ātrāk un ātrāk. Lietas mainās, un mēs paši arī. Pēdējā laika vēlēšanu un referendumu, piemēram, Brexit rezultāti atklāj, ka jaunatne domā daudz globālāk, un tik ļoti nebaidās no šīm straujajām izmaiņām. Varbūt kāds pierādīs pretējo, bet man liekas, ka jaunieši daudz labāk izjūt šo globālo saiti. Varbūt dēļ interneta, vai sociālajiem tīkliem, vai ceļošanas apkārt pasaulei daudz iesaistošākā veidā. Domājot par visiem sev pazīstamajiem brīvprātīgajiem gan starptaustiskās nevalstiskās, gan starpkonfesionālās reliģiskās organizācijās, kur lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, es saprotu, kāpēc viņi jūtas daudz tuvāk un daudz ciešāk sasaistīti ar visu pasauli. Viņiem rūp globālās problēmas, piemēram, vides aizsardzība jeb cīņa ar cilvēktirdzniecību un mūsdienu verdzību.

Pirms dažiem gadiem viena mana paziņa teica: “Man liekas, ka visa Erasmus studentu apmaiņa ir domāta tam, lai Eiropā nebūtu karu un lai mēs labāk iepazītos un tuvinātos viens otram.” Arī Brexit referendumā lielākā daļa jauniešu nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Viņi jūtas daudz piederīgāki pārējam Eiropas kontinentam. Kad tev ir draugi citās valstīs, tie vairs nav tikai ziņu virsraksti. Tu vairs neesi vienaldzīgs.

Pat vienaldzīgajam skaidrs, ka šobrīd globālo izaicinājumu ir daudz. Kaut vai no Baltijas valstu perspektīvas raugoties, NATO vienotība un rīcībspēja ir akūti svarīgas. Tā kā mēs varam iedomāties, cik grūts darbs gaida nākamo ASV prezidentu, un cik nozīmīgi būs viņa lēmumi gan iekšzemē, gan ārlietās. Protams, ka vajag aizlūgt par viņu un par viņa padomdevēju komandu, jo bez gudra padoma un gudriem lēmumiem tā būs neiespējamā misija. Un vēl var iedrošināties no tā, ka ASV ir tik apbrīnojami attīstīta un norūdīta demokrātiska sistēma, kur visa vara nav viena cilvēka vai vienas kliķes rokās (atšķirībā no patreizējā režīma Krievijā).

Taču šīs vēlēšanas tika pagrieztas tā, it kā visas cerības jāliek uz vienu cilvēku, kurš visu salabos un izglābs. Tāda cerība liks vilties.

Bet pāri visam ir kaut kas tikko notikušajās vēlēšanās un sabiedrību pamatīgi sašķēlušajā kampaņā, kas man liek tiešām dziļi sērot. Tā ir ASV politiķu, ievērojamu personu, masu mediju un arī baznīcu (jā, mums jārāda pirksts arī uz sevi) bezatbildība, tuvredzība un liekulība, veicinot šo šķelšanos starp “mums” un “citiem”, piemetot “malku ugunij”, manipulējot, stāstot puspatiesības vai pat melus, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām teiktu, ka “tagad visiem jābūt vienotiem un jāciena vienam otru”.

Jā, cilvēkiem un nācijai ir jāvienojas. Jā, ir jāciena citādi domājošie un arī tie, kuri vēlas citādu virzienu valsts politikai. Jā, ir nepieciešams ieklausīties pretējos viedokļos. Jā, ir jādziedina sāpinājumi un jābūvē attiecību tilti. Jā, ir jāatbalsta un jālūdz par valsts vadītāju.

Bet ko darīt ar visiem tiem briesmīgajiem vārdiem, kas tika pateikti par imigrantiem, citu rasu un reliģiju pārstāvjiem, sievietēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem? Ko darīt ar to briesmīgo un uzputīgo uzvedību un attieksmi, kas tika demonstrēta vairāk kā gada garumā? Ko darīt ar to slikto piemēru, kas tika rādīts visiem, ieskaitot bērnus un jauniešus, kuriem jāmācās vērtības (skat, tikumība)? Kurš uzņemsies atbildību par to visu? Kurš būs tik pazemīgs, lai iesāktu ar atvainošanos un pateiktu, ka “man patiešām žēl, ka es biju daļa no šī milzīgās problēmas”? Kurš no uzvarētājiem pateiks, ka tās nav amerikāņu vērtības?

Un tikmēr pasaule turpinās skatīties, pārrunāt un mācīties no ASV…

Should I hang out with “wrong Christians”?

“There are some people I would rather avoid and never interact with. I wish they would not speak in public or social media. I wish they would just be quiet and keep their thoughts to themselves. And I wish they did not broadcast themselves as “Christians” because I do not want to be associated with them. Don’t they realize how difficult it will be for me to explain to my friends that this is not “Christianity” the way I see it?”

I confess … I am quoting myself. Just a short version of my thoughts at different times and in various situations. Or the conversations I have had where two or more of us will discuss someone else and happily agree that we are “not like them”. Since we “see more clearly”, we “understand God better”, we “interpret the Bible more correctly”, we are not “narrow minded” and obviously more “humble and self critical.”

In those moments I would say that I was concerned about the reputation of Christianity as a global religion or that I was concerned about a reputation of particular local church. Or that I was concerned about the reputation of Christians in Latvia. But I have come to realize that it often boils down to one thing only – I am concerned about my own reputation. My own PR or ‘public relations’ image.

Sociologists explain this urge to “bask in reflected glory” by associating with high-status people and “cut off reflected failure” by distancing ourselves from losers. Of course, I want to be associated with Mother Theresa and Martin Luther King Jr and Desmond Tutu and I want to distance myself from… sorry, I won’t name them.

There are lots of identities, ideas, practices, political views and current issues that divide us. From theology, ethnicity, race, culture to gender issues (like women in church leadership), sexual orientation (LGBT), family, immigration, refugees… One “hot topic” replaces another and Christians engage as much as anyone else. On some topics we are gentle and rational and other times we are hostile, angry and irrational. Plenty of reasons to “Unfriend” and “Unfollow” people on social media!

I would even say that I was concerned about Jesus reputation. The question is – how concerned was Jesus about his own reputation? Did he even care? He did all the “wrong things” and hung out with all the “wrong people”. And in the end anyone was included but nobody could claim him as his own.

Jesus was ‘loser’ in many eyes. For the zealous Jews, he was not nationalistic and political enough (while for others he seemed too political). For Herod and Pontius Pilate, he was not ambitious and powerful enough (while others were afraid of his authority). For the religious leaders, he was not conservative and traditional enough (while others stopped following him because of high calling). For the people of Nazareth and his own family, he was not loyal enough. For the crowds, he was not revolutionary enough (when he resisted being crowned a king).

He loved us all and confronted us all. I try to imagine Jesus hanging out in Riga or Minneapolis or London today. I would be glad to tell him which ‘Christians’ or ‘churches’ to stay away from. Which topics not to talk about in public. Which places to avoid. Which groups to be suspicious of and which groups to praise.

I have the ‘unpleasant’ feeling that He would do exactly the opposite. He would hang out with me and then he would hang out with the guy whom I ‘unfriended’ on Facebook . Have you ever wondered about the conversations between Simon the Zealot and Matthew the tax collector? One who fought the Roman occupiers and other who collected taxes for them. ‘Freedom fighter’ and ‘collaborator’ in the same room at the same table and in the same circle of Jesus’ closest friends.

What if Jesus goes to hang out with the “wrong Christians” and invites me to go with? What if someone takes a photo of us and posts it? I guess there goes my reputation…

DSCN0399

Hill of Crosses in Lithuania

Latvian:

“Ir cilvēki, no kuriem es vislabprātāk izvairītos, un gribētos, lai viņi mazāk runā publiskajā telpā. Vēl labāk būtu, ja viņi vispār paklusētu, un paturētu savas domas pie sevis. Un vēl man nepatīk, ka viņi reklamē sevi kā “kristiešus”, jo tad es tikšu pielīdzināta viņiem. Vai viņi nesaprot, cik dedzīgi man būs pēc tam jāskaidro saviem draugiem, ka es izprotu “kristietību” pavisam savādāk?”

Atzīstos… šis citāts pieder man pašai. Tikai dažas no manām domām vai piemēri no sarunām, kurās kopā ar draugiem (protams, cilvēkiem, kuri domā tāpat kā es) mēs laimīgi nonākam pie atziņas, ka neesam tādi kā “viņi”.  Jo mēs taču “redzam visu skaidrāk”, “pazīstam Dievu labāk”, “izprotam Bībeli pareizāk”, domājam “plašāk un atvērtāk”, jo esam daudz “pazemīgāki un paškritiskāki.”

Tādos brīžos es teiktu, ka mani uztrauc kristietības kā globālas reliģijas reputācija, vai rūpējos par kādas konkrētas draudzes reputāciju. Vai arī man svarīga kristiešu reputācija Latvijā. Bet, ja es esmu godīga pret sevi, tad jāatzīst, ka visvairāk mani uztrauc manis pašas reputācija. Mans sabiedriskais imidžs.

Sociologi skaidro šo mūsu vēlmi “gozēties atspoguļotā slavā”, kad vēlamies tikt saistīti ar augsta statusa cilvēkiem, un vēlmi “nogriezt atspoguļotu neveiksmi”, kad mēs attālinām sevi no zaudētājiem. Protams, es vēlos, lai mani saista ar Māti Terēzi vai Martinu Luteru Kingu vai Dezmonu Tutu, un vēlos attālināties no … cilvēkiem, kuru vārdus neminēšu.

Ir daudz lietu, ideju un uzskatu, kas mūs var šķirt un dalīt. Teoloģija, tautība, ādas krāsa, kultūra, politika, valoda, dažādi sabiedrībā aktuālie jautājumi. Latvijas aukstajā klimatā par ‘karstām tēmām’ nevar sūdzēties. Piemēram, dzimumu lomas (šobrīd Latvijā lielā diskusija par sieviešu ordināciju), seksuālā orientācija (tikpat lielā diskusija par viendzimuma attiecībām), ģimene (kas ir tradicionāls un kas nav), Stambulas Konvencija, imigrācija (kas ir latvietība un kas nav), bēgļi… ‘Karstās tēmas’ mainās, bet diskusijas turpinās, un kristiešu uzskati dalās. Reizēm mēs spriežam lēnprātīgi un ar mīlestību, bet ļoti bieži ar naidīgumu, dusmām un galīgi neapdomāti. Pietiekami daudz iemeslu pātraukt “Draudzēties” vai “Sekot” sociālajos medijos!

Atgriežoties pie manām rūpēm par reputāciju, es pat teiktu, ka mani uztrauc Jēzus reputācija. Taču rodas lielais jautājums – vai Jēzus pats uztraucās par savu reputāciju? Vai viņam savs imidžs bija svarīgs? Rodas iespaids, ka viņs darīja daudz ko “nepareizi” un tusējās ar “nepareizajiem” jeb “zaudētājiem”.  Un galu galā ikviens jutās iekļauts, bet neviens netika izcelts.

Jēzus bija “zaudētājs” jeb “lūzeris” daudzu acīs. Radikālajiem jūdiem viņš nebija pietiekami nacionālistisks un politisks (kaut gan citi saklausīja viņa runās pārāk daudz politikas). Hērodam un Poncijam Pilātam viņš nebija pietiekami ambiciozs un varas kārs (kaut gan citi baidījās no viņa varas). Reliģiskiem vadītājiem viņš nebija pietiekami konservatīvs un tradicionāls (kaut gan citi pārstāja viņam sekot pārāk augsto prasību dēļ). Ģimenei un kaimiņiem Nacaretē viņš nebija pietiekami lojāls. Cilvēku pūļiem viņš nebija pietiekami revolucionārs (jo neļāva iecelt sevi par ķēniņu).

Viņš mīlēja visus, bet neglāstīja nevienam pa spalvai. Es tagad mēģinu iedomāties mūsu reakciju, ja Jēzus savā miesā ierastos Rīgā vai Mineapolē vai Londonā. Es labprāt viņu informētu par kristiešiem un baznīcām, no kurām labāk turēties pa gabalu. Par kurām ‘karstajām tēmām’ labāk nerunāt, it sevišķi publiski. No kurām cilvēku grupām izvairīties, lai tikai kāds kaut ko sliktu nepadomā.

Man tikai lielas aizdomas, ka viņš darītu tieši pretējo. Viņš tusētos ar visiem “nepareizajiem”. Viņš ciemotos pie manis, un tad ņemtu un aizietu ciemos pie tā džeka, kuru es izdzēsu no saviem kontaktiem Draugiem.lv vai Facebook

(Vai tu esi kādreiz iedomājies, kādas diskusijas notika starp Jēzus mācekļiem kanaānieti Sīmani Zelotu un muitnieku Mateju? Zeloti bija radikāli jūdi, kuri cīnījās pret Romas okupāciju. Viens džeks, kurš agrāk cīnījās pret romiešiem, un otrs, kurš tiem agrāk vāca muitas naudu. Brīvības cīnītājs un nodevējs vienā istabā pie viena galda un starp tuvākajiem Jēzus draugiem.)

Ja nu Jēzus iet tusēties pie “nepareizajiem kristiešiem” un uzaicina mani nākt līdzi? Ja nu kāds mūs tur nofotografēs un pēc tam attēlu publicēs? Skaidrs, ar manu reputāciju viss pagalam…

The perks of being curious

Sitting between two total strangers, I am always grateful for being a small person. Especially on a budget airline with very small seats.

This time on my right was an American middle aged guy who was dressed for a business trip and on my left was a young Asian guy who was obviously a Buddhist monk. We were flying from Boston to Minneapolis and I was determined to get some sleep. It had been a very long day and my third flight already. While getting settled in our seats, I was the only one who was not on the phone checking messages and Facebook and I took it as a ‘good sign’ that nobody is interested in talking.

I glanced at the young monk with his iPhone and thought about the changing times and changing paradigms.  Talk about breaking stereotypes…

Suddenly the American man asked me some polite questions. Meanwhile I was curious about the monk and finally asked him about his red robe. It was a different colour then the ones in Thailand and he explained the Mahayana school which is mostly practiced by Tibetan Buddhists. He was from Taiwan, living in India and traveling to Minnesota to do some translation work.

So, here we were ‘united nations’ from Latvia, Taiwan and USA. Crammed together in a very small space, sharing all the conveniences and inconveniences of inexpensive air travel. The American became very thoughtful and then asked us both, “What do people around the world think about America now?”

Such a broad and vague question but I knew what he wanted to know. He did not want to know what people think about American clothes, hairstyles, history, holidays, work habits or movies. Between the lines, he wanted to know what ‘outsiders’ think about American foreign policies. He looked concerned and also puzzled.

Actually my answer was as vague and general as his question because during the conversation I realized that he was not a good listener. He would jump from question to question and then sigh and become uninterested. The Taiwanese monk, on the other hand, gave a very enthusiastic answer, explaining the geopolitical issues and how the US and Japan are the best and closest allies for Taiwan.

Also, the monk started talking about the values of respect and honor and how his Buddhist religious garments were made by a Muslim tailor. He said that there are good and bad people everywhere but there is much more good in the world than the bad. I could not have said it any better.

I noticed that the American passenger’s curiosity had limits. He admitted he had not traveled outside the US and had never been to Europe or Asia. He also did not seem interested in going even though he had the means.

So, here is an observation. I think that one of the big problems is that we think of international relations as “foreign” and “policies”. It is ‘us’ dealing with ‘them’ and ‘our politics’ versus ‘their politics’. “Foreign” often sounds strange and distant. And it will stay foreign and distant to this man unless he is willing to be much more curious about the world and actually go to other countries and meet more people face to face. Certainly the privilege of his passport allows it.

Much better question to ask is –  how are we, Americans, relating to you? The same as I need to ask – how are we, Latvians, relating to you? A friend of mine, Jeff Fountain, writes that “nations can find meaning in being rightly related to other nations, just as is true for us as individual persons.”

Let’s be very curious about each other…

International Airport Departures Board

Places to go and people to meet…

Latviski:

Iespiesta starp diviem svešiniekiem, priecājos, ka esmu tik maziņa. Īpaši izmantojot lētu aviokompāniju ar maziem sēdekļiem.

Man pa labi apsēdās amerikānis pusmūža gados, kas atgriezās mājās no biznesa brauciena. Pa kreisi iekārtojās jauns džeks ar aziātiskiem sejas vaibstiem, ģērbies kā budistu mūks. Lidojām no Bostonas uz Mineapoli, un man ļoti gribējās gulēt. Kā nekā, jau trešais lidojums vienā dienā. Iekārtojoties lidmašīnā, mani blakussēdētāji bija pārāk aizņemti ar saviem tālruņiem, un es to uztvēru kā ‘labu zīmi’, ka neviens negribēs sarunāties.

Pašķielēju uz jaunā džeka pusi, un pasmaidīju par mainīgo pasauli un mainīgajiem uzskatiem. Budistu mūks ar iPhone…

Pēkšņi amerikānis nolēma būt pieklājīgs amerikāņu gaumē un uzdeva dažus jautājumus. Mani tomēr vairāk interesēja tas mūks, un beidzot saņēmos pajautāt, kādas krāsas mantija viņam mugurā. Zināju, ka Taizemes mūki velk oranžas mantijas, bet viņam bija tumši sarkana ar zilu apmalīti. Puisis sāka skaidrot, ka seko Tibetas skolai, kas ir Mahajāna budisma novirziens. Viņš pats bija no Taivānas, dzīvo Indijā, bet atbraucis uz ASV kā tulks.

Te nu mēs bijām kopā ‘apvienotās nācijas’ no Latvijas, Taivānas un ASV. Iespiesti mazajās sēdvietās un izbaudot lēto lidojumu ērtības un neērtības. Amerikānis palika tāds domīgs un tad jautāja mums abiem, ko šobrīd cilvēki pasaulē sakot par ASV?

Tik izplūdis jautājums, bet es sapratu, ko viņš grib zināt. Viņam neinteresēja, ko cilvēki domā par amerikāņu modi, frizūrām, vēsturi, svētkiem, darba tikumu vai filmām. Pat neprecizējot bija skaidrs, ka viņš jautā par Amerikas ārlietu politiku. Ar tādu norūpējušos skatienu.

Mana atbilde bija tikpat izplūdusi, kā viņa jautājums, jo es novēroju, ka viņš neprot klausīties. Viņam jautājumi lēkāja uz visām pusēm, un tajā pašā laikā viņš ātri zaudēja interesi, ja nebija ‘gaidītā’ atbilde. Puisis no Taivānas gan atbildēja ļoti dedzīgi, un izskaidroja, ka ģeopolitisko un vēsturisko iemeslu dēļ ASV un Japāna ir galvenie un svarīgākie Taivānas sabiedrotie.

Vēl mūks sāka runāt par to, ka mums vajag vairāk cienīt vienam otru, ieskaitot cilvēku reliģiskos uzskatus. Kā piemēru viņs minēja savu drēbnieku, kas šujot viņa klostera budistu mūkiem mantijas, lai gan pats esot musulmanis. Visur ir labi un slikti cilvēki, bet labais un skaistais pasaulē ir vairākumā. Man atlika vienīgi piekrist.

Es sapratu, ka amerikāņa ‘ziņkārībai’ ir robežas. Viņš atzinās, ka neesot ceļojis ārpus valsts, un neesot bijis ne Eiropā, ne Āzijā. Izklausījās, ka viņam nav pat vēlēšanās ceļot. Kaut gan viņa pase, un drošvien arī ienākumi dod šīs privilēģijas un iespējas.

Pēc sarunas man radās secinājums par vienu no mūsu visu problēmām. Ja mēs runājam nevis par starpvalstu attiecībām, bet par “ārlietām”, tad arī bieži paliekam šajās kategorijās – “ārējās” un “lietas”. Tad nostiprinās “mēs” un “viņi” un “mūsu politika” pret “viņu politiku”. “Ārējais” izklausās kā kaut kas svešs un tāls. Un starp mums ir jākārto kaut kādas “lietas”.

Šim vīrietim tas viss arī paliks tāls un svešs, ja viņš nekļūs vēl vairāk zinātkārs, un mazliet nepabraukās pa pasauli, lai satiktu citus aci pret aci. Ja idejas paliks ideju līmenī, bet bez cilvēka sejas.

Daudz labāk būtu uzdot šādus jautājumus – kā mēs, amerikāņi, pret jums izturamies? Kādas mums ir attiecības? Tāpat kā man ir jājautā – kā mēs, latvieši, pret jums izturamies? Man pazīstams vēsturnieks Džefs Fountans raksta, ka “nācijas iegūst savu patieso jēgu pareizās attiecībās ar citām nācijām, tāpat kā tas notiek mūsu personīgajās dzīvēs.”

Tāpēc būsim daudz ziņkārīgāki…

 

 

 

 

Looking at our compass to guide through the EU crisis

For sure I am no expert on the EU but I do know a thing or two. Firstly, most people, including myself, recognize that we are in a serious crisis. You hear it described as ‘existential’. The question of ‘to be or not to be’.

Also, I know that any crisis and pressure – personal or social – exposes and reveals many things. It exposes our inner thoughts, our character and values. Like a piece of fruit, under pressure we crack and ‘juice’ comes out. Is it a bitter lemon or sweet mango? We learn more about each other when things get hard. While the sun is shining, we can be polite, respectful, unselfish and share smile and hugs. When disaster or tragedy strikes, we often react in unexpected ways.

I have noticed this in my own life. I can be quite satisfied with myself when things are easy but during a major challenge or stress I suddenly start thinking, doing and saying things that later make me ashamed. Some of it is normal and healthy but some of it is very ugly and shocking.

Major crisis will often have different results. Some people (and communities and nations) go though it with dignity and it makes them a better person – wiser, gentler, more compassionate, generous and humble while others become worse – foolish, harsh, bitter, proud and aggressive. Or they simply give up on living. This is the age-old mystery for philosophers and spiritual leaders and all of us. Where does the inner strength come from? Where does the courage and wisdom come from when there seems no ‘way through’ or no ‘way forward’?

There is a saying that “Trouble does not come alone” or “When it rains, it pours”. Well, it is pouring trouble right now in Europe. I am sure that for many of the EU leaders it feels like a hurricane (I should not say this since I am writing this blog but I would not want their job). Grexit, Brexit, refugees, border closures, barbed wire fences, Russia, Ukraine, right-wing, left-wing, new tribalism…

Our official EU motto is “United in diversity.” Nobody doubts the ‘diversity’ part but what about the other? Jean-Claude Juncker, the President of the European Commission, said these words in his State of Union address in 2015. “There is not enough Europe in this Union. And there is not enough Union in this Union.” So, we continue to see reactions and actions and many of those have shocked us. I hear this expression a lot, “We are cutting the branch we are sitting on.” What is this branch?

I think of it as our moral compass. There are major directions it is supposed to point to:

Peace and Reconciliation: In 2012, the EU received the Nobel Peace Prize for having “contributed to the advancement of peace and reconciliation, democracy, and human rights in Europe” We have enjoyed peace among the EU member states for many decades and we start to take it for granted. This peace was very hard to accomplish and the reconciliation is still ongoing. Again and again we forget that if France and Germany did not reconcile, we would not have any European integration. It is also important to know and to remember that the political leaders who made these courageous decisions, were very much inspired by their religious beliefs and values.

Humanity and Human Rights: One of the high expectations of anyone who lives in Europe and those who come here is the emphasis on dignity and worth of every individual human being. Again it has spiritual roots – human beings made in the image of God. European Convention on Human Rights was adopted in 1950. It is a  “living instrument” which means that it incorporates changes in law and society. It is legally binding for 47 European countries, not just the EU. Also, we have the European Court of Human Rights with possibly the highest success rate in the world. It is understandable why in so many interviews, the refugees and asylum seekers who have experienced mistreatment on our soil complain, “We thought that Europe is the place where human rights are respected.”

Common good and Solidarity: This is one of the most challenging principles of our supranational institutions. The idea that we share all the responsibilities and obligations as much as the privileges. The idea that bigger and stronger ones cannot take advantage of smaller and weaker ones. Again and again we see our solidarity tested and often we fail. The critics will say that it is humanly impossible; that nations are too selfish and greedy because we are human. It is true and that is why holding ourselves accountable to the goal of common good is existential.

Freedom and Democracy: There are certain standards that countries need to achieve before they can become members of the EU. Latvia had to do its own homework for the privilege of joining. What was required?  A stable democracy that respects human rights and the rule of law. It was not easy and it still a work in progress but we have come a long way. Freedom has to be learned and lived. Tunne Kelam, MEP from Estonia, says, “True freedom is not arbitrary or aimless. True freedom is to reach truth and common good. “As we can see from so many examples around the world, it takes time and lots of political will.

Time of crisis is time for great opportunity. I agree with the words of Tomáš Halík, the Czech philosopher, priest and theologian. “We need great Europeans with spiritual strength, intellectual vitality and practical thinking. … European democracy needs European ‘demos’.”

 

53d9d93cdcd5888e145a6d35_maphead-center-europe-purnuskes-lithuania

Geographical center of Europe in Lithuania (photo from the Internet)

Latviski:

Katrā ziņā neesmu eksperte Eiropas Savienības jautājumos, tomēr šo to saprotu. Pirmkārt,  ir skaidrs, ka mēs piedzīvojam ļoti smagu krīzi. Daudzi to raksturo kā ‘eksistenciālu’. Tātad tiek uzdots jautājums – būt vai nebūt?

Vēl es zinu to, ka katra krīze un izaicinājums izgaismo un atklāj daudzas lietas. Gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Krīzes izgaismo mūsu dziļākās domas, raksturu un vērtības. Kā auglis, kuru saspiežot, iztek sula, arī mēs zem liela spiediena izrādam savu iekšieni. Vai esam skābs citrons vai salds mango? Mēs uzzinām viens par otru vairāk, kad iet grūti. Kad saule spīd, ir viegli būt pieklājīgiem, pazemīgiem, nesavtīgiem, un smaidīt, un apkampties. Kad problēmas vai nelaime, mēs bieži vien reaģējam pilnīgi neparedzētā veidā.

Es neesmu nekāds izņēmums. Kad man iet viegli un labi, esmu diezgan apmierināta ar sevi. Kad nonāku grūtos un sarežģītos apstākļos, pēkšņi sāku domāt, darīt un runāt lietas, ko pēc tam nožēloju vai par kurām kaunos. Daļēji tas ir normāli, veselīgi un cilvēcīgi, bet daļēji tas ir neglīti un šokējoši.

Krīzes noved pie dažādiem rezultātiem. Ir cilvēki (un kopienas un nācijas), kuri iet cauri grūtībām ar cilvēcisku cieņu un drosmi, un kļūst labāki – gudrāki, mierīgāki, žēlsirdīgāki, dāsnāki, pazemīgāki – , bet citi kļūst sliktāki – muļķīgāki, sarūgtināti, mazāk žēlsirdīgi, vēl skopāki, dusmīgi un agresīvi. Vai vienkārši pārstāj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tas lielais un mūžīgais noslēpums, ko cauri gadsimtiem mēģina izprast gudrie un vienkāršie. No kurienes nāk šis iekšējais spēks? No kurienes nāk gudrība un drosme atrast izeju no strupceļa jeb bezizejas?

Ir tāds teiciens, ka nelaime jeb problēma nenāk viena. Vai arī, kad līst, tad gāž. Nu, Eiropā gāžas pamatīgs ‘problēmu’ lietus. Varbūt daudziem ES vadītājiem liekas, ka pat orkāns. Lai gan rakstu, jo neesmu pret šīm lietām vienaldzīga, teikšu godīgi, ka negribētu būt viņu amatos šajā brīdī. Brexit, Grexit, patvēruma meklētāji, aizvērtas robežas, dzeloņdrāšu žogi, Krievija, Ukraina, galēji labējie, galēji kreisie, pašizolēšanās…

Mūsu oficiālā ES devīze ir “Vienoti dažādībā”. Neviens nešaubās par dažādību, bet kā ar to otro? Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas presidents, savā runā par Eiropas Savienības stāvokli 2015. gadā teica šādus vārdus. “Šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un šajā Savienībā ir par maz Savienības.” Mēs turpinam vērot eiropiešu dažādās reakcijas, darbības, vārdus, un daudz kas mūs šokē. Bieži dzirdu frāzi, ka paši zāģējam zaru, uz kura sēžam.

Uz kā tad mēs sēžam? Es to sauktu par mūsu morālo kompasu. Atļaušos atgādināt dažus no virzieniem, uz kuriem šim kompasam jānorāda.

Miers un izlīgums: 2012. gadā Eiropas Savienība saņēma Nobela Miera prēmiju par ieguldījumiem sešu desmitgažu garumā, veicinot mieru, izlīgumu, demokrātiju un cilvēktiesības. Mēs esam baudījuši šo mieru tik ilgi, ka esam jau pie tā pieraduši, un bieži vien pienācīgi nenovērtējam. Šo mieru nebija viegli sasniegt, un izlīguma process vēl daudzviet turpinās. Mēs piemirstam, ka, ja Francija un Vācija nebūtu izlīgušas, nekādas Eiropas integrācijas nebūtu. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka tā laika politiķus un viņu drosmīgos lēmumus iedvesmoja viņu reliģiskā pārliecība.

Cilvēcīgums un cilvēktiesības: Viena no lietām, ko mēs sagaidām, dzīvojot vai pat tikai viesojoties Eiropā, ir cieņa pret katru individuālo cilvēku. Arī tam ir garīgs un morāls pamats – uzskats, ka katrs cilvēks ir īpašs un vērtīgs, jo radīts Dieva līdzībā. Eiropas Cilvēktiesību Konvencija tika pieņemta 1950. gadā, un tā seko izmaiņām likumos un sabiedrībā. To ir parakstījušas 47 valstis Eiropā, tātad ne tikai ES dalībvalstis. Vēl mums ir Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kas darbojas ar lieliem panākumiem. Tāpēc ir viegli saprast, kāpēc tik daudzās intervijās ar patvēruma meklētājiem, kuri piedzīvojuši sliktu apiešanos vai cilvēktiesību pārkāpumus, var dzirdēt vārdus – mēs sagaidījām, ka Eiropa ir tā vieta, kur tiek ievērotas cilvēku tiesības.

Kopīgais labums un solidaritāte: Šķiet, ka te ir vislielākais izaicinājums mūsu pārnacionālajām (supranacionālajām) attiecībām un institūcijām. Ideja un ideāls, ka mēs dalām pienākumus un atbildību, ne tikai privilēģijas un labumus. Ideāls, ka lielākie un stiprākie nevar izmantot mazākos un vājākos. Šī kopība tiek nemitīgi pārbaudīta, un mēs bieži atkrītam. Kritiķi un skeptiķi teiks, ka šis ideāls vispār nav sasniedzams, jo nācijas ir pārāk egoistiskas un mantkārīgas, jo tās vada vienkārši cilvēki. Tā ir realitāte, un tāpēc ir tik svarīgi pašiem turēt šo latiņu augstu un negrozāmu, lai domātu par kopīgo, nevis tikai savējo labumu. Savādāk varam iet katrs savā viensētā, un celt savus žogus.

Brīvība un demokrātija: Lai kļūtu par ES dalībvalsti, ir jāparakstās zem šīm politiskajām tradīcijām un brīvības un likuma mantojuma. Latvijai bija jāveic liels mājasdarbs, lai iegūtu šo privilēģiju. Kas tika pieprasīts? Stabila demokrātija, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un likums. To sasniegt nebija tik vienkārši, un mums daudz kas vēl jāuzlabo, bet esam nogājuši  lielu ceļa gabalu. Brīvību ir jāmācās un jāpraktizē. Tune Kelams, padomju laika disidents un šobrīd EP deputāts no Igaunijas, atgādina, ka “Brīvība nav nejauša vai bezmērķīga. Patiesa brīvība ved uz patiesību un kopīgo labumu.” Kā mēs varam secināt no daudziem starptautiskiem piemēriem, ir vajadzīgs laiks un stipra politiska griba.

Jebkura krīze ir arī laiks lielām iespējām. Piekrītu Tomašam Halikam, čehu filozofam, katoļu priesterim un teologam, ka “mums vajadzīgi eiropieši ar garīgu spēku, intelektuālu enerģiju un praktisko domāšanu. … Eiropas demokrātijai ir vajadzīgs eiropeisks demos.”

Thinker, believer and one of Latvia’s best kept secrets

Few days ago I heard some sad, bitter and sweet news. Sad because I found out that a very special person has passed away. Bitter because I was hoping to meet him again this year. Sweet because I am happy for him… at 88 years old, he has gone to the Big World as he called it. I know he was looking forward to it.

Paulis Klavins – Latvian human rights activist, politician, theologian and social thinker – lived his life well. Sadly I only met him two years ago, but I am very grateful for those meetings. Glad that I recorded our talks and that I got to discuss his views and rich experience in person.

Is it just me or it seems that there is a shortage of people with good common sense? That basic wisdom of how to live responsibly and well in relation to yourself and others. Paulis had such wisdom and it was contagious. I was reading an interview in a respected intellectual magazine “Rigas Laiks” in Latvia where the journalist gave this introduction, “I think in Latvia or at least in its public space there is a lack of people who are brave enough to speak their mind. Even less people who are not only brave, but thinking; and very few who are both thinkers and believers.”

Paulis Klavins was a very significant person in Latvia’s contemporary history. He was born in Latvia but his family became refugees after WWII. They ended up in Germany and there Paulis eventually made his home. His love for Latvia and also his strong faith in Jesus brought him back to Latvia for visits in late 1960’s when Latvia was still behind the Iron Curtain and very much oppressed by the Soviet system. He and his wife became involved with a Christian human rights organization led by Richard Wurmbrand, a Romanian pastor who had suffered torture and many years in Communist prisons.

As a person of action and strong conviction, Paulis asked the question that such people ask, “what can I do? what can people do when they feel so powerless?” There was strong darkness in the form of Soviet ideological lies and system that robbed people of their basic freedoms, even freedom to live. What overcomes any darkness? The Light!!! (The Czech dissident and writer Vaclav Havel wrote his famous essay called “The Power of the Powerless” where he talks about the same struggle – the struggle to live in the Light and resist the Darkness.)

These concepts can seem so abstract and lofty. Like something from “The Lord of the Rings” saga or “Star Wars” movies. Light vs Darkness… but it has very real forms and very real consequences. It is amazing how quickly we forget things. Even about our life in the USSR. I know people who were sent to prison as late as 1983 because of their Christian faith and their free thinking. These were some of the main crimes against the system… To have your own thoughts… To speak Truthfully… To disobey the Communist Party… To promote human rights and freedoms… To honor and protect your conscience…

Paulis, his family and like minded friends in the West organized an amazing (and also underground) network of people on both sides of the Iron Curtain. He made connections and built friendships with believers and people of conscience in the USSR who were suffering and persecuted. It is a long and incredible story and he has written a book, chronicling the history of this Christian human rights group called “The Action of Light” (“Gaismas Akcija”)

Gaismas_akcija_Minsteres_stacija-500x300

I love the motto of the group. “To Shine the Light on Everything and Forgive – the Light Will Win!” These prisoners of conscience did not use military weapons or any kind of violence. Their main resistance was their testimony (not only religious) which revealed the Truth – this was their weapon of Light! The principle and value of forgiveness also revealed their conviction that the highest judge is God because he is Light. His justice will come. It gives a strong and firm foundation – to know that there is an absolute moral clarity and goodness in His judgement.

I talked with Paulis about these concepts and values because one of the crucial things that was destroyed in Latvian society during the years of Soviet system was our belief in justice and righteousness. We were taught to be ‘hypocrites’ – our public actions and private thoughts and conversations did not match. I told my teachers what they ‘needed’ to hear; I gave the Communist pledge even though I didn’t believe in it; I sang the Soviet anthem even though it reminded the tragic fact of Soviet occupation. As one of my friends said it, “we were all pushed down on our knees”.

Paulis Klavins will be missed. As a Latvian, as a Christian, as a thinker, as a truth-seeker and simply a great person. I never felt patronized because he was truly a brother of faith and someone who was always learning. Never claiming that he has ‘arrived’ but always pressing forward in his search for truth and good life. I call him one of Latvia’s best secrets because there are so many people in Latvia who have not even heard his name. Especially the younger generation who was born in free Latvia.

Nobody can fill his shoes but we do need to know what kind of shoes they were! We desperately need to promote this design, this brand. Actions of the Light!

Paulis Kļaviņš

Photos from my personal and P. Klavins archive

Latviski:

Nesen uzzināju skumjas, bēdīgas, bet arī labas vēstis. Skumjas, jo ir miris brīnišķīgs cilvēks. Bēdīgas, jo es cerēju viņu šogad atkal satikt. Labas, jo es priecājos… 88 gadu vecumā šis vīrs ir aizgājis uz Lielo pasauli, kā viņš pats to sauca. Un viņš to ļoti gaidīja.

Paulis Kļaviņš – latvietis, cilvēktiesību aizstāvis, politiķis, teologs un domātājs. Žēl, ka mēs iepazināmies tikai pirms pāris gadiem, bet esmu pateicīga par mūsu tikšanām. Priecājos, ka ierakstīju mūsu sarunas un varēju pārrunāt viņa uzskatus un bagāto dzīves pieredzi.

Vai tikai man, vai arī jums liekas, ka ļoti pietrūkst cilvēku ar patiesu dzīves gudrību? (angļu val. ‘common sense’) To veselo domāšanu, kad tu māki dzīvot savu dzīvi atbildīgi un līdzatbildīgi. Paulim bija šāda gudrība, un tā bija lipīga. Es lasīju interviju žurnālā “Rīgas laiks” 2011. gadā, un A.Rītups raksta: “Manuprāt, Latvijā vai vismaz tās publiskajā telpā trūkst drosmīgu cilvēku, kuri nebaidās teikt, ko domā. Vēl mazāk ir tādu, kas ne tikai ir drosmīgi, bet arī domājoši; pavisam maz ir tādu, kas ir gan domājoši, gan ticoši… Paulis man šķita brīvdomātājs šī vārda vēl nesagandētajā nozīmē, kas paredz, ka patstāvīgas domas brīvībai, nemitīgai gatavībai mācīties un ticības drosmei ir lielāks svars nekā savas taisnības, savu interešu un savu metafizisko bildīšu aizstāvēšanai.”

Paulis Kļaviņš bija un ir ļoti nozīmīga persona Latvijai. Dzimis Latgalē, bet kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās Otrā Pasaules kara laikā. Viņi nonāca Vācijā, kas kļuva par mājām. Bet mīlestība uz Latviju un arī stiprā ticība Dieva dotai brīvībai mudināja braukt uz Latviju 60-tajos gados, kad vēl bija spēcīga Padomju sistēma. Kopā ar sievu Zeltīti, viņi iesaistījās Palīdzības akcijā martīru baznīcai, kuru dibināja Ričards Vurmbrands. Mācītājs no Rumānijas, kurš pats bija daudz cietis un vajāts savas pārliecības dēļ.

Kā jau darītājs un domātājs, Paulis uzdeva jautājumu, ko parasti uzdod aktīvi cilvēki. “Ko es varu darīt? Ko var darīt, kad liekas, ka neko nevar darīt?” Bija sajūta, ka tumsas vara, kas piemita Padomju ideoloģijai un sistēmai, ir liela un stipra. Kas var uzvarēt tumsu? Gaisma!!! Arī čehu politiskā disidenta, rakstnieka un prezidenta Vaclava Havela spēcīgā eseja “Nespēcīgo spēks” (“The Power of the Powerless”) apraksta šo cīņu starp Gaismu un Tumsu.

Šīs idejas var likties tik abstraktas un gaisīgas. Kā no triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” vai “Zvaigžņu kari” filmām. Gaisma pret Tumsu… bet tam ir tik reālas izpausmes un reālas sekas. Apbrīnojami, cik ātri mums viss aizmirstas. Pat dzīve bijušajā PSRS. Pazīstu cilvēkus, kas vēl 1983. gadā tika notiesāti, ieslodzīti, izsūtīti vai ielikti ‘trako namā’ savas ticības un brīvo uzskatu dēļ. Tas jau bija tas lielākais noziegums… domāt savas brīvās domas… runāt Patesību… aizstāvēt cilvēktiesības un brīvību… cienīt un klausīt savu sirdsapziņu…

Paulis, viņa ģimene un līdzīgi domājošie izveidoja apbrīnojamus ‘pagrīdes’ sakarus un kontaktus, un rezultātā tapa kristīga cilvēktiesību aizstāvības programma “Gaismas Akcija”. Kā raksta Paulis, visus Gaismas akcijas dalībniekus pavadīja apziņa par savas rīcības dabisko tiesiskumu — uzzināt visu par jebkuru cilvēku, kam tiek apdraudēta dzīvība, brīvība, tiesības un cilvēka cieņa. Tas ir garš un spēlfilmas scenārija cienīgs stāsts, un ir izdota grāmata par “Gaismas Akcijas” vēsturi. Te būs viena informatīva saite.

Mani iedvesmo šīs akcijas devīze. “Visu apgaismot un piedot – gaisma uzvarēs!” Vēl viens citāts: “Tiesa atstājama augstākajam, jo Dievs pats ir gaisma un var vienīgais būt taisnīgs tiesnesis. Šāda devīze šķīra garīgo cīņas lauku no militārā, un tas bija svarīgi mūsu partneriem Latvijā. Ikviens, kurš vēlējās piedalīties un atbalstīt patiesības lieciniekus, kļuva par brīvprātīgas garīgās kopības Gaismas akcijas dalībnieku.”

Mēs ar Pauli daudz pārrunājām šīs idejas un pieredzi, un ko tas nozīmē mūsdienu Latvijai. No intervijas žurnālā “Rīgas Laiks”, “Padomju laika apziņā cilvēks bija pieradis lietot šādu formulu: vienu domāt, citu runāt un trešo darīt, savā veidā trešās pakāpes šizofrēnija. Tas atstāj pēdas. Un viens no satraucošākajiem faktiem, kas ir mūsu sabiedrībā palicis, ir neticība taisnīguma principiālai iespējamībai. Šī ticība ir tik pamatīgi apkarota no padomju sistēmas, visā tanī ietvarā, ko darīja ar cilvēku, kā viņu virzīja, ko viņam lika teikt, kā viņam lika piedalīties melos – tas ir tik pamatīgi izkopts, ka jābrīnās. Kad es sāku strādāt Saeimā, es biju optimists. Pazinu Vācijas demokrātiju un domāju: nu tad tagad uz priekšu kristīgo demokrātu līnijā, un mēs tagad darīsim un veiksim, un uztaisījām pamatprogrammu, visi piekrita. Taču tas neiet. To nevar uzbūvēt tik ātri. Tas prasa laiku.”

Uzdrīkstos teikt, ka mums visiem ļoti pietrūks šis cilvēks. Kā domātājs, kā patiesības meklētājs, kā latvietis, kā kristietis. Kaut gan viņam bija tik liela pieredze, erudīcija un zināšanas, nekad nejūtos ‘pamācīta’. Kāpēc virsrakstā pieteicu Pauli kā vienu no Latvijas labāk slēptajiem dārgumiem? Jo tik daudzi no mums pat nezin viņa vārdu. Vai arī nezin šo vienreizējo un drosmīgo stāstu.

Katram cilvēkam ir savas kurpes un to izmērs. Neviens nevar aizstāt Pauli Kļaviņu, bet mums Latvijā jāzin, kas tās bija par kurpēm! Mums ļoti nepieciešams zināt un atdarināt šo dizainu, šo zīmolu, un mums ir ko eksportēt. Gaismas akcija!