The age of information diarrhea

I took this photo in Berlin while sightseeing around Brandenburg Gate. It was one of those surreal moments when you have to get out your camera to prove to yourself that this is real. Most of us notice it and most of us do it. I knew that it would be a good photo for one of my blogs.

This autumn I am taking some classes at Latvia University and I love it. Yes, there is some homework that tortures my brain cells and gives anxiety but the joy of learning is greater and more lasting. Also, it is a university within the university because of my classmates. Every one of us is a small universe with life experiences, thoughts, beliefs, dreams, friends, families, talents…

For the title of this blog entry I borrowed the words of one of my new peers. During a discussion he said: “We live in an age with chronic diarrhea of information.” I have a good imagination and his words make a good sense. We take in so much information daily without processing. Since it is available and free, just take it. Whether it is worthwhile or simply junk.

What if it cost me more? If I have to buy a magazine or newspaper, I am very picky. I want to get my money’s worth. I want to read something that will enrich my mind and my life. I will pick up “Time” or “Newsweek” or “The Economist”… But if I am standing in the checkout line at the shopping mall or killing a few minutes at the airport, I will browse through some women’s magazines or tabloids. (It sounds better to say tabloids then gossip and sensational news, right?)

Secondly we don’t give enough time for reflection. (Here is that magic word – time. I said  the free information does not cost me anything but actually it does. It costs my time.) I remember my mom used to eat and chew very slowly. She firmly believed that it was healthier.It used to drive me crazy but I did think that she was right. Plus eating together had its many other wonderful benefits.

My own brain capacity is so limited. I find that even lots of the good information that I want to retain and digest and reflect on, disappears quickly. I think part of the problem is these horrible habits of taking in too much, too fast and too superficially.

There are many bad side-effects. Especially social. As if there is this invisible force that effects us in invisible ways. For example, the growing problem of polarization. People become more divided in their views and less able to dialogue and to have a polite and respectful debate with good listening skills. When I go on Facebook or other social media, it does the thinking for me. It “chooses” who my best friends are, which kind of news I “want” to read, what I want to buy, etc. It makes my life easier by grouping me with “like-minded” people.

Thanks for taking the few minutes of your time to read. A few more to reflect?

dscn3432

The art of socializing (photos from personal archive)

Latvian:

Šis ir ar manu fotoaparātu piefiksēts dzīves moments netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Vienkārši acīm neticējās, ka tā mēs tiešām tagad dzīvojam. Lielākā daļa to ievērojam, un lielākā daļa to darām. Zināju, ka būs kaut kad jāuzraksta.

Šoruden man ir iespēja mācīties Latvijas Universitātē, un man patīk. Protams, ir mājas darbi un lietas, kas mocīs smadzenes un šad tad bojās nervus, bet mācīšanās process kā tāds ir izbaudāms. Turklāt ir viens liels bonuss – mani kursabiedri. Katrs pats ir maza universitāte ar savu dzīves pieredzi, domām, ticību, sapņiem, draugiem, ģimeni, spējām…

Pārdomām es virsrakstā izmantoju viena sava kursabiedra teikto. Nesenā diskusijā viņš izteicās, ka “mēs dzīvojam laikā, kur ir hroniska informācijas caureja.” Iztēle man darbojas labi, un šī metafora tiešām liekas precīza. Mēs uzņemam tik daudz informācijas, bet pavisam maz vai nemaz to nesagremojam un nepārstrādājam. Šī informācija ir tepat ar pirkstu galiem sasniedzama, turklāt par brīvu, un tāpēc jāņem. Vienalga, vai tā ir derīga, vai mēsls.

Kā būtu, ja man par to būtu vairāk jāmaksā? Pērkot žurnālu vai avīzi, esmu ļoti izvēlīga. Gribu, lai mana nauda būtu ieguldīta vērtīgā informācijā. Piemēram, žurnālos “The Economist”, “Time” vai “Rīgas Laiks”… Bet, stāvot veikala rindā pie kases vai nositot kādas minūtes lidostā, pasķirstu arī dzelteno presi (labāk skan “prese”, vai ne? nevis aprunāšanas, tenku un sensāciju stāsti)

Otra problēma ir tāda, ka mēs neveltam pietiekamu laiku pārdomām. (Te ir tas astlēgas vārds – laiks! Varbūt informācijas uzņemšana man nemaksā naudu, bet laiku gan.) Atceros, kā mana mamma mēdza ēst ļoti lēni un visu kārtīgi sakošļāt. Viņa teica, ka tā ir veselīgāk. Mani tas tracināja, bet iekšēji ticēju, ka viņai ir taisnība. Turklāt ēst kopā ar draugiem vai ģimeni un darīt to nesteidzīgi ir pats par sevi viens liels ieguvums.

Manas smadzenes ir gan pamatīgi piebāztas, gan ierobežotas. Pat to labo informāciju, ko vēlos paturēt, pārdomāt un izmantot, grūti nepazaudēt. Varbūt te arī daļēji ir vainīga šī informācijas caureja? Un sliktais ieradums uzņemt par daudz, par ātru un par seklu.

Ir daudz citu blakusparādību. It sevišķi mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Tāda sajūta, it kā neredzams spēks darbotos mums neredzamā veidā, bet ar lielu ietekmi. Viens piemērs –  pieaugošā polarizācijas problēma. Cilvēki arvien vairāk sašķeļas savos uzskatos (kas pats par sevi vēl nav problēma), un arvien mazāk spēj sarunāties un sadzīvot ar citādi domājošiem. Arvien sliktāk prot debatēt un nemāk klausīties. Mēs izmantojam Facebook un citus soctīklus, bet tie sāk domāt mūsu vietā. Caur saviem algoritmiem, utt. Tie izvēlas, kuri ir mani “labākie” draugi, kuras ziņas es “vēlos” lasīt, kādas reklāmas man “vajag”, utt. Tas “atvieglo” manu dzīvi, jo palīdz sazināties ar “līdzīgi domājošiem”.

Paldies par tām dažām minūtēm, ko veltīji lasīšanai. Varbūt vari veltīt vēl kādas, lai pārdomātu?

By losing our neighbors we lose a part of ourselves

I continue to reflect on my recent trip to Ukraine. Particularly the city of Lutsk, the regional center of Volyn province. It is a very nice, slow paced city in northwestern part of Ukraine with very fascinating story. It has a beautiful old castle and lots of other interesting cultural, historical and architectural sights.

But there was a day when I got very sad. In fact I was grieving. We walked around the historical center of Lutsk and I realized what a multicultural and multi faith place it used to be. Many of the places of worship are still there but it is only a shadow of the former things. You can still feel and see the tragedy of the destructive wars of 20th century and the intentional neglect of the Soviet years.

There is a beautiful old Roman Catholic Cathedral named after St.Peter and St.Paul and built in the 17th century. It used to have a Jesuit college where education was free and conducted at a high level. Inside the church I saw many Polish names and later found out that in 1939, about 34% of the population of Lutsk city was Polish. After the war, the Soviet regime closed the church and later it was even the Museum of Atheism.

There is another church building, originally Lutheran. It was built in 1907 as the principal place of worship for the Germans living in Volyn. The church fell into decline as a result of the Second World War. Then for many decades it was used as an archive. (The Soviets were very practical when it came to using the church buildings. If not a museum for atheism or science, most became storehouses.)

And then I found the Great Synagogue, completed in 1629. Located in what used to be the Jewish quarter, it was the religious, educational and community centre of Lutsk. Again the tragedy which destroyed this community and this temple was the Second World War and the Holocaust. In 1939, the city’s population was 40% Jewish. In December 1941 the Łuck Ghetto was established. In August and September 1942, about 17,000 prisoners of the ghetto were killed. After the war the synagogue stood empty. Then came another practical Soviet idea –  it was reconstructed as a movie-house and a gym.

I was thinking about these tragedies and brutal Nazi and Soviet regimes, changing the fate of community and the face of the city completely. Old neighbors were gone and new neighbors moved in. I know that this is the story of so many places (too many) but somehow Lutsk really broke my heart.

It felt like there is still a big, open wound which needs healing and redemption and restoration. I believe as Ukraine is defining its national identity, the story of its rich multicultural and multi faith heritage needs to be told and reminded.

It has a lot of parallels with my own nation of Latvia and other places around the world which used to be much more multicultural before wars and conflicts that drive people out of their home. In the past or in the present.

I grieve. We all should.

dscn3831

The Great Synagogue of Lutsk. Currently a gym.

Latvian:

Joprojām ir daudz ko pārdomāt pēc nesenā brauciena uz Ukrainu. Īpaši par Lucku, Voliņas apgabala centru. Jauka, lēna, mierīga pilsēta Ukrainas rietumos, un tai ir ļoti interesants stāsts. Ir arī skaista, veca pils un daudz citu kultūras un vēstures pieminekļu.

Man tur bija visai neparasta diena. Diena, kurā pārņēma skumjas. Pat tādas kā sēras. Mēs ar vīru staigājām pa Luckas vecpilsētu, un es aptvēru, cik multikulturāla un multireliģiska bija šī pilsēta savā pirmskara dzīvē. Daudzi no dievnamiem vēl pastāv, bet no šīs raibās kopienas ir palikusi tikai ēna. Joprojām pāri kā neredzams palags ir pagājušā gadsimta karu sekas, un padomju laika apzināta vēstures aizmiršana.

Te stāv skaistā Sv.Pētera un Sv.Pāvila Romas Katoļu katedrāle, uzcelta ap 1630. gadu. Agrāk tur darbojās jezuītu dibināta koledža, kurā izglītība bija par brīvu, turklāt augstā līmenī. Uz katedrāles sienām ir daudz poļu vārdu un uzvārdu, un vēlāk uzzināju, ka vēl 1939. gadā apmēram 34% iedzivotāju bija poļu tautības. Pēckara gados padomju režīms aizslēdza draudzi, un pat izveidoja Ateisma muzeju.

Vēl stāv bijusī luterāņu baznīca. Celta 1907. gadā, lai kļūtu par galveno pulcēšanās un draudzes vietu Voliņas vāciešiem. Arī šis dievnams padomju laikos tika nolaists un izmantots kā arhīvs un noliktava. (Kā jau zinām, komunisti atrada ļoti praktisku pielietojumu šādām ēkām.)

Pavisam netālu es atradu tā saukto Lielo sinagogu. Pabeigta 1629. gadā, tā atradās bijušajā jūdu kvartālā, un kalpoja kā reliģijas, izglītības un kopienas centrs. Tā pati traģēdija – Otrais Pasaules karš un tad Holokausts – iznīcināja gan šo kopienu, gan šo pielūgsmes vietu. Pirms kara ap 40% pilsētas centra iedzīvotāju bija ebreji. 1941. gada decembrī tika izveidots Luckas geto, un nākamā gada augustā un septembrī apmēram 17,000 geto ieslodzīto tika nogalināti. Sinagoga stāvēja tukša, līdz padomju varai atkal radās ideja  tur ierīkot kino un sporta zāli. (Tagad tur ir fitnesa centrs.)

Es domāju par šo lielo traģēdiju, kas pilnībā pārmainīja gan pilsētas, gan kopienu seju. Agrākie kaimiņi tika padzīti vai iznīcināti,  jauni kaimiņi sāka dzīvot to vietā. Protams, ne jau Luckai vienīgajai tāds stāsts, bet nez kāpēc tas man šoreiz riktīgi aizķēra sirdi.

Tāda sajūta, ka šī dziļā rēta vēl stāv vaļā. Vēl nav pilnībā dziedināta un atjaunota šī pilsēta. Šobrīd, kad Ukraina un tās cilvēki tik strauji meklē savu nacionālo identitāti, šo stāstu par daudzajām kultūrām un ticībām un kopienām vajag stāstīt, atgādināt un iekļaut savējā.

Jo zaudējot savus kaimiņus, mēs visi zaudējām daļu no sevis pašiem.

Hello, Ukraine… finally

I keep a diary. Yesterday I read some of the things written down in last two years and countless times it mentions Ukraine.

Ukraine has been and still is on my heart. I have friends from Ukraine, I like Ukrainian food, I visited Ukraine as a teenager with my family, I love Ukrainian sunshine and for me it is more than just another world headline. It is a place which is not far from Latvia. It is a place which inspires and challenges and worries us. It is a place which I was finally able to visit again.

The stops were Kyiv – Lutsk – Kyiv. I cannot speak Ukrainian but it helps to know Russian. Especially when you have to catch an express bus in a very busy Kyiv station where an average foreign visitor could get very confused and stressed. There is this strange feeling that I have done this before – familiar vibe and familiar behaviour of bus drivers. Something that is hard to explain to those who did not grow up in the Soviet Union. For example, the feeling that buying food from some places is like asking for a favour. These two guys were just standing and playing on their phones and almost nothing on the menu was available.

The kind of small things which annoy but also help me to feel like an “insider”. A foreigner who does not have a culture shock. In a strange way I find it endearing. One thing that my American husband noticed right away was how serious and tired many people looked. Again this frown on people’s faces and hurried walk – so familiar.

Then the beautiful countryside of Ukraine and surprisingly nice, new highway from Kyiv to Lutsk. And the sunflower fields!!! The camera cannot capture the feeling. You get reminded of how huge this country is – the biggest one in Europe.

Understandably some people wonder – was it safe? This question is always interesting. Where is it safe? Some of my most uncomfortable moments have been in Latvia and the USA. But I know what they mean. They mean the war. Isn’t it dangerous to go to Ukraine now? Yes, it is but only if you go the southeastern part where the fighting continues. In comparison it is a very small area of the country and for most people the life is absolutely safe.

It does not mean that life is easy. Even though I went to a music festival where people relaxed and enjoyed themselves as much as any other festival in Latvia, Germany, Thailand or elsewhere, there are constant reminders that all is not well. In fact, it is very very difficult and people are struggling with discouragement and disappointment.

More on this topic later but I want to finish with one little story. In Lutsk I met a taxi driver who said some wise words (from my experience taxi drivers tend to do that). He did not speak English, we did not speak Ukrainian, so again he was glad that we had one language in common – Russian. His comment was like this: “During the USSR days, we all had to speak Russian. Now many people say that I should speak only Ukrainian. I don’t care – Ukrainian, Russian, English, Spanish… as long as we talk to each other kindly as human beings.”

DSCN3776

This is how Lutsk rolls… Walking street named after a famous Ukrainian poet, Lesya Ukrainka

Latvian:

Es rakstu dienasgrāmatu. Jau kopš pusaudzes gadiem. Šonedēļ sāku pārlasīt pēdējo divu gadu ierakstus, un neskaitāmas reizes pieminēta Ukraina.

Ukraina man jau sen ir prātā. Tur ir draugi; man garšo ukraiņu ēdiens; esmu bijusi bērnībā Krimā kopā ar ģimeni; man patīk Ukrainas saule. Ukraina nav tikai ziņu virsraksts. Turklāt tā ir tuvu Latvijai. Biju priecīga par iespēju aizbraukt uz turieni augustā.

Brauciena maršruts Kijeva – Lucka – Kijeva. Kaut gan ukraiņu valodu neprotu, labi, ka noder krievu. It īpaši Kijevas centrālajā stacijā, kur meklēju eksprešus, kas brauc uz Lucku. Vidusmēra tūrists tur apjuktu un būtu lielā stresā. Man bija tāda sajūta, it kā es šeit jau būtu bijusi. Pazīstama atmosfēra, pazīstama šoferu izturēšanās. Viss notiek ātri, mazliet agresīvi, bez lielas laipnības. Gribi, brauc; negribi, nebrauc.

Tiem, kas nav dzimuši un dzīvojuši bijušajā PSRS, šīs lietas galīgi nav saprotamas un pieņemamas. Piemēram, sajūta, ka pērkot ēdienu tev gandrīz jālūdz, lai apkalpo. Divi džeki bija tik aizņemti ar saviem telefoniem,  un pacēla acis vienīgi, lai pateiktu, ka gandrīz viss, kas tiek reklamēts, jau ir izpirkts.

Šīs mazās nianses, kas var kaitināt, man palīdz justies kā “savējai”. Ārzemniecei, kurai nav kultūršoks. Savā ziņā tas pat palīdz nodibināt ātru saikni ar šo valsti. Viens, ko mans vīrs, amerikānis būdams, uzreiz ievēroja, cik nopietni, pat drūmi, un steidzīgi bija vietējie. Un man atkal ir šī pazīstamā sajūta, jo Rīgā jau nav daudz savādāk.

Pa ceļam vērojot Ukrainas ainavu, atliek vien izbaudīt. Pat šoseja no Kijevas uz Lucku bija pārsteidzoši jauna un laba ar vairākām joslām. Un tad skaistie saulespuķu lauki. Fotokamera nevar noķert to mirkli un sajūtu. Arī apziņu, ka esi vienā ļoti lielā valstī. Visplašākā valsts Eiropā.

Bija draugi, kas vaicāja – vai tad tur bija droši? Tas vienmēr ir neviennozīmīgs jautājums. Kur tad ir droši? Mani paši nepatīkamākie atgadījumi ir bijuši Latvijā un ASV. Taču es saprotu draugu rūpes. Viņi runā par karu. Vai Ukrainā ir droši? Lielākajā valsts daļā ir.

Bet tas nenozīmē, ka ir viegli. Kaut arī vairākas dienas biju mūzikas festivālā, kur cilvēki atpūšas un bauda brīvo laiku un izklaidi, uz katra stūra ir atgādinājumi, ka valstī neiet labi. Ir ļoti grūti, un cilvēkus ir pārņēmis diezgan liels pesimisms un vilšanās sajūta.

Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu, bet šoreiz beigšu ar vienu brīnišķīgu epizodi. Luckā mēs satikām taksometra šoferi, kurš teica viedus vārdus (man ļoti bieži gadās tādi gudri un filozofiski taksometristi). Viņš neprata angļu valodu, mēs ne vārda pa ukrainiski, tāpēc atkal noderēja kopīgi zināmā krievu valoda. Viņa komentārs bija šāds: “Agrāk padomju laikā mūs visus spieda runāt krieviski. Tagad man saka, lai runāju tikai ukrainiski. Man vienalga, kādā valodā – ukrainiski, krieviski, angliski, spāniski, bet galvenais, lai runājam cilvēciski (по-человечески).”

“Ich bin ein Berliner…”

There are words and there are famous words. Phrases that people quote. I don’t know how long we will remember these words “Ich bin ein Berliner” (I am a citizen of Berlin) by U.S. President John F Kennedy but to lots of people they still mean something. It came to my mind on a recent trip to Germany. I even got a fridge magnet as a reminder 🙂

Berlin is a city of symbols… Everywhere you turn there are historic markers and museums. City that has changed and transformed so many times but tries to remember and learn and teach something to the future generations. It was my first time to visit and I realized that two days is much too short to explore these symbols. But I had a good start.

Today I want to stop at the Checkpoint Charlie that used to be infamous border crossing between East and West Berlin. It is still there. Of course, a tourist attraction where you can take photos with guys in American uniforms (not real soldiers), buy Soviet era trinkets and gas masks but behind the kitsch there are some powerful symbols.

There is a big museum dedicated to the Wall and its history. What caught my attention was a huge flag on the side of the museum. It would be very hard to miss unless you were completely ignorant of these colours. Blue and yellow is the flag of Ukraine. The time, the location, the size – obviously it was there to communicate and to symbolize because this whole section of Berlin is highly symbolic.

It has a text in English and Russian and it is addressed to general public but also to one particular Russian. Someone who is very familiar with Berlin; someone who speaks fluent German; someone who used to serve as a Soviet KGB officer and was stationed in East Berlin. Someone who has, I am sure, been on this street many many times and has crossed Checkpoint Charlie many times.

When John F Kennedy visited West Berlin in 1963, he spoke there not so long after the Berlin Wall had been erected by East Germany to stop mass emigration to the West. Long before I was even born but somehow I can imagine what these words meant for the people who heard it. Words of encouragement that they are not alone in their difficult time. Surely the message was aimed at the Soviets as much as Berliners. To say that Berlin Wall is wrong; that dividing people is wrong; that using force to enforce Soviet ideas is wrong… and you can fill in anything else you would like to say about that.

So, this flag of Ukraine and the message on it is a strong symbol. It also has various aims. It aims to encourage the people of Ukraine that they are not alone in their difficult time. It aims to communicate something to the current leadership in Russia. And it speaks to us, passersby, if we are not too busy to lift our eyes.

DSCN3489

The Wall Museum in Berlin

Latvian:

Ir vienkārši vārdi, un ir vārdi, ko atceras un turpina atgādināt. Nezinu, cik ilgi mēs citēsim bijušo ASV prezidentu Džonu F. Kenediju, kurš teica slavenos vārdus “Es esmu berlīnietis…”, bet nesenajā braucienā uz Vāciju man tie atkal ienāca prātā. Man pat ir suvenīrs magnēts ar šo frāzi 🙂

Berlīne ir simbolu pilsēta… Kur vien griezies, nozīmīgas vietas, vēsturiskas zīmes un muzeji. Pilsēta, kura mainījusies, grimusi un atjaunojusies tik daudzas reizes, un cenšas neaizmirst, cenšas mācīties no pagātnes un kaut ko iemācīt nākamām paaudzēm. Berlīnē biju pirmo reizi, un, cerams, ne pēdējo. Ar divām dienām galīgi nepietiek, lai pētītu šos simbolus.

Šoreiz manas pārdomas par to, ko redzēju vietā, ko sauc par Robežpunktu Čārliju. Bēdīgi slavena bijusī robeža starp Austrumberlīni un Rietumberlīni. Postenis ir atstāts kā vēl viens nozīmīgs simbols. Protams, tūristiem patīk fotografēties ar ASV formās ģērbtiem džekiem (tie nav īstie karavīri), pirkt PSRS medaļas un Austrumvācijas suvenīrus un gāzmaskas, bet aiz visa šī kiča ir kāda svarīga vēsts, ko nedrīkst aizmirst.

Tur atrodas arī liels Berlīnes mūrim un tā vēsturei veltīts muzejs. Manu uzmanību piesaistīja milzīgs karogs uz muzeja ārsienas. Būtu grūti to neievērot, ja vien galīgi neko nezin par šīm karoga krāsām. Zils un dzeltens ir Ukrainas krāsas. Vieta, izmēri, konteksts – skaidrs, ka šis karogs kaut ko komunicē un kaut ko simbolizē, jo šis Berlīnes rajons ir viens liels simbols.

Uz karoga bija teksts gan angļu, gan krievu valodā. Domāts gan plašākai publikai, gan vienam konkrētam cilvēkam Krievijā. Cilvēkam, kurš ļoti labi pazīst Berlīni; kurš perfekti pārvalda vācu valodu; kurš dzīvoja un strādāja Austrumberlīnē kā padomju VDK aģents un spiegs. Kurš drošvien daudzreiz šķērsoja robežpunktu Čārlijs un staigāja pa šīm ielām.

Džons F. Kenedijs viesojās Rietumberlīnē 1963.gadā un teica savu slaveno runu neilgi pēc Berlīnes mūra uzcelšanas. Austrumvācija bija nolēmusi apstādināt cilvēku emigrāciju uz Rietumiem. Esmu dzimusi daudz vēlāk, taču varu saprast, ko šie Kenedija teiktie vārdi nozīmēja klausītājiem. Liels iedrošinājums grūtā laikā. Un vēsts bija domāta ne tikai berlīniešiem, bet arī Padomju varai. Lai pateiktu, ka Berlīnes mūris nedrīkst pastāvēt; ka sašķelt tautu un cilvēkus ir liels ļaunums; ka uzspiest padomju idejas ar varu ir galīgi garām… un tā tālāk.

Tāpēc šis Ukrainas karogs un uz tā rakstītā vēsts ir spēcīgs simbols patreizējā situācijā. Arī šai vēstij ir vairāki mērķi. Viens mērķis ir iedrošināt cilvēkus Ukrainā, ka viņi nav aizmirsti šajā Ukrainai grūtajā laikā, kad valstī ir karš. Otrs mērķis ir pateikt Krievijas vadītājiem to, ko domā lielākā daļa pasaules. Trešais mērķis ir uzrunāt mūs, garāmgājējus, lai ikdienas steigā paceļam acis uz augšu un nepaejam garām vienaldzīgi.

My friends from Syria help me to be a better Latvian

Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Picture2

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!

What makes us Latvian? Let’s talk values…

Few days ago I watched a debate about values in Latvia. Big topic and lots of interpretations. Afterwards I had more questions than answers. What is a value? Is there such a thing as specifically Latvian values? How are our values different from other places and cultures? Or are they the same?

I think of universal values. For example, the ones described in the declaration of Universal Human Rights and by world religions. The main value is the dignity of each individual human being. Yes, some of us grow up in very individualistic societies (like USA, France, also Latvia) and others grow up in very group oriented or collectivist societies (like Thailand, China, Rwanda) but still the dignity of each person needs to be protected and valued.

We, Latvians, like to emphasize our work ethic. But honestly, I have never been anywhere where good work ethic was not important. I have not met people who stated ‘laziness’ as their value. There are hard working Latvians and ‘lazy’ Latvians. It is true, though, that there is a connection between work and ownership. In the Soviet times many people were trying to work as little as possible or make low quality things because they did not see any purpose or benefit from their work. Everything was owned by the State. You care less when it is not your own and I think we still have some residue of this.

Latvians value patience, endurance and politeness. Also, we are know for our skills to adjust. Latvia has experienced so many different ‘rulers’, ‘systems’ and ‘ways of life’ that people have had to adjust and make the best of it. Patience and endurance are very good traits but interestingly we don’t mention ‘passion’ or ‘vision’ as our value. Actually we can be very suspicious of strong, visionary and passionate people and leaders.

Ask any Latvian and we will tell you that we love and value our cultural heritage. We grow up learning our folk songs and folk dances. I wanted to dance but I was considered too short (yes, we want our dancers to look certain way – tall and slender!) Instead I joined the choir. This is another thing we value – choirs, opera, bands… any kind of singing. We organize lots of festivals and events. I mean, lots!!! My grandmother likes to joke that Latvians have been doing so much singing and dancing this side of eternity, what are we going to do in Heaven?

We value good quality in music. So many kids study in music schools and play classical instruments. Even when singing along or having fun with karaoke, we are conscious. Something I can compare to Thailand where karaoke is the absolute favorite past-time and nobody cares if you can keep the tune or not. Latvians would find that embarrassing.

There is one value that I don’t hear mentioned when talking about specifically Latvian values. It is “hospitality”. Specifically hospitality to strangers or visitors. Too bad and I hope this will change.

I guess the best way to find out what our values are is to ask people from “outside”. Those who have lived in Latvia or visited. Even first-impressions can tell a lot of truth. If you are reading this blog and if you are not from Latvia but have been to Latvia or been around Latvians, what do you think? What comes to your mind when you think of Latvians?

DSCN3364

Yes, we love wild flowers and natural things… and yes, I can make this flower wreath (photos from personal archive)

Latvian:

Pirms pāris nedēļām biju sarunu festivālā LAMPA Cēsīs. Un pirms dažām dienām intereses pēc paskatījos pagājušā gada arhīvu. Viena interesanta diskusija zem nosaukuma “Latvijas vērtību anatomija”, kur dažādi Latvijas politiķi skaidroja savējās un mūsējās vērtības. Liela tēma  – kas ir vērtība? Vai ir tādas īpaši latviskas vērtības? Vai tās kaut kā atšķiras no citu tautu un kultūru vērtībām? Bieži vien pēc tādām diskusijām ir vairāk neskaidrības nekā skaidrības, jo katram pašam tas viss ‘jāpārmaļ’, un jāizdara secinājumi.

Vispirms man prātā nāk universālās vērtības. Piemēram, ierakstītās Vispasaules Cilvēktiesību deklarācijā vai arī lielāko pasaules reliģiju uzskatos. Vislielākā vērtība ir katrs cilvēks. Taisnība, ka daudzi no mums ir uzauguši sabiedrībās, kur pirmā vietā ir indivīds (ASV, Francijā, arī Latvijā, u.c), bet citur pirmā vietā ir kolektīvs jeb kopiena (Taizemē, Ķīnā, Ruandā, u.c). Bet jebkurā variantā vissvarīgākais ir cienīt un pasargāt katru cilvēku.

Mums, latviešiem, patīk uzsvērt savu ‘darba tikumu’. Taču es neesmu bijusi nevienā vietā, kur srādīgums netiktu novērtēts. Neesmu bijusi kultūrā, kur “slinkums” būtu vērtība. Ir strādīgi latvieši, un paslinki latvieši. Vienīgi pieminēšu, ka ir skaidri redzama saikne starp attieksmi pret darbu un īpašuma tiesībām. Mēs paši zinām, kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij, daudzi “strādāja”, lai mazāk kaut ko padarītu, vai arī galīgi neuztraucās par kvalitāti. Ja neredzi savam darbam jēgu, vai arī neredzi nekādu ieguvumu, tev kļūst vienalga. Šī attieksme mūsos vēl nav pilnībā izzudusi.

Mēs, latvieši, augstu vērtējam ‘pacietību’ un ‘izturību’. Vēl esam pazīstami kā tauta, kas prot pielāgoties. Latvijā ir bijušas tik daudzas varas un ‘dzīvesziņas’, ka esam bijuši spiesti kaut kā to panest un dzīvot tālāk. Pacietība un izturība ir labas īpašības (ar to “pielāgošanos” gan ne pārāk lepojamies), bet es ievēroju, ka mēs nepieminām tādas vērtības kā “degsme” un “redzējums” jeb “vīzija”. Lai gan mēs gribam tādus latviešus, it sevišķi valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā, uzreiz kļūstam piesardzīgi, ja kāds ir ļoti dedzīgs un nāk ar savām idejām. Laikam tomēr augstāk vērtējam to savu ‘vēso prātu’ un ‘lēnīgumu’.

Vēl mums, protams, liela vērtība ir kultūras mantojums. Mana vecmamma smejas, ka latvieši tik daudz dzied un dejo, ko mēs debesīs mūžībā darīsim? Mums svarīga arī mūzikas kvalitāte. Tāpēc karaoke nekad nebūs tik populāra kā Taizemē vai citur, kur neviens neuztraucas, vai var noturēt meldiņu. Mums būtu kauns.

Ir viena vērtība, ko nedzirdēju šajā diskusijā, un vispār neredzu latviešu augstāko vērtību sarakstā. Viesmīlība! Konkrēti viesmīlība pret svešiniekiem, jo to vienmēr vērtē tie, kas nav “savējie”. Esam laipni, bet cik ilgam laikam jāpaiet, lai latvietis uzaicina pie sevis mājās? Vai piedāvā svešiniekiem naktsmājas? Vai kafiju? Vai palīdzību?

Un tāpēc man škiet, ka labākais veids uzzināt, kādas ir Latvijas un arī konkrēti latviešu vērtības, ir pajautāt tiem, kas nav no Latvijas. Kaut vai pirmie iespaidi, jo tie daudz pasaka. Tie, kas te ilgāk padzīvo, var mums atgādināt, ko mēs vērtējam un ko nē. Vai mūsu darbi sakrīt ar vārdiem, vai arī izrādās, ka ir pavisam citas prioritātes šajā vērtību skalā? Pajautāsim?

Recognize when evil identifies itself

Evil is real and evil is evil. Bad, wrong, wicked, harmful… Often we try to call it something else though. Either we don’t know what it is or we don’t believe in moral “good” and “bad” or we don’t want to be the ones to judge. There are many reasons for our hesitation to use the word “evil”.

Do I like to think about evil? No! Do I like to write about evil? No! But Martin Luther King Jr. reminds me that “He who passively accepts evil is as much involved in it as he who helps to perpetrate it.” And Edmund Burke famously said: “The only thing necessary for the triumph of evil is for good men to do nothing.”

There are moments when evil identifies itself and it sends shivers down my spine. Recently there were two such moments. The first was on June 12. In Orlando, Florida, USA a 29 year old man killed 49 people and injured many others at a nightclub Pulse. During the attack he called the authorities and was actually talking to the police. When asked for his name, Omar replied: “My name is I pledge allegiance to … of the Islamic State.”

The second was on June 16. In Birstall, West Yorkshire, England, a 52 year old man killed a British MP Jo Cox. While appearing before the court and asked to confirm his name, Thomas said: “My name is death to traitors, freedom for Britain.” When asked to repeat, he said it again.

I have read reports that Thomas had a history of mental illness and most likely he had unsound mind. Still, he identified an idea that inspired this murder. Can people in their right mind do evil things? Of course! And many do. Do all people with unsound mind do evil things? Of course not! Most of them don’t.

Both men stated “in the name of” what they killed. Both of them swore an allegiance to an idea and also a group. (In this case ISIS and neo-Nazi, pro-Apartheid and white supremacist groups) Both were somehow inspired and felt justified.

The way I see it, they were inspired by evil. Bad ideas, wicked deeds, harmful results.

There is another paradigm to all of this. The spiritual one. I am reminded of an episode from Jesus life when he met a violent man who was greatly tormented. Nobody could stop him from harming himself and others. Jesus knew that there was something else going one. Something our eye cannot see. He asked the man to identify himself but it was not the man who answered. His tormentors answered and said: “My name is Legion for there are many of us.”

I am not saying that Omar or Thomas were possessed by evil spirits but for sure they were obsessed with evil thoughts and desires. Kind of a perfect storm where many different elements, events, influences and forces come together to create something destructive.

“At first the evil impulse is as fragile as the thread of a spider, but eventually it becomes as tough as cart ropes”Babylonian Talmud

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK - 17 Jun 2016

Tributes to murdered MP Jo Cox, Edinburgh, UK – 17 Jun 2016 (photos from the Internet)

Latvian:

Ļaunums ir īsts, un ļaunums ir ļauns. Slikts, ļaunprātīgs, vardarbīgs… Bet bieži vien mēs negribam to saukt īstajā vārdā. Vai nu nezinām, kas tas ir, vai neticam morālām vērtībām “labais” un “sliktais”, vai arī vienkārši negribam būt tie, kuri tiesā. Var saprast, kāpēc mēs izvairāmies no šī vārda “ļaunums” lietošanas.

Vai man patīk domāt par ļaunumu? Nē! Vai man gribas rakstīt par ļaunumu? Nē! Bet Martins Luters Kings Jr. man atgādina, ka “tas, kurš pasīvi pieņem ļaunumu, ir tikpat iesaistīts, kā tas, kurš to dara.” Un vēl ir slavenais Edmunda Bērka citāts: “Viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir lai labi cilvēki neko nedarītu.”

Ir brīži, kad ļaunums pats sevi identificē un uzdzen man zosādu. Nesen bija divi tādi notikumi. Pirmais bija 12. jūnijā. Nakstklubā ASV štatā Floridā kāds 29 gadus jauns vīrietis nošāva 49 cilvēkus, un vēl daudzus ievainoja. Uzbrukuma laikā viņš pats piezvanīja policijai un ar tiem sarunājās. Kad viņam tika jautāts vārds, Omārs atbildēja: “Mani sauc Es Zvēru Uzticību… no Islama Valsts.”

Otrs notikums bija dažas dienas vēlāk 16. jūnijā. Anglijā, Rietumjorkšīrā kāds 52 gadus vecs vīrietis nogalināja britu parlamenta locekli Džo Koksu. Stājoties tiesneša priekšā, Tomas nosauca savu vārdu: “Mani sauc Nāvi Nodevējiem, un brīvību Lielbritānijai!” Kad tika lūgts atkārtoti nosaukt savu vārdu, viņš teica to pašu.

Lasīju ziņās, ka Tomasam ir psihiskas slimības vēsture, un drošvien viņš nebija pie pilna prāta. Un tomēr – viņš nosauca ideju, kuras vārdā veica šo slepkavību. Vai cilvēki pie pilna prāta spēj darīt ļaunas lietas? Protams! Un daudzi to dara. Vai visi cilvēki ar psihiskām problēmām dara ļaunas lietas? Protams, nē! Lielākā daļa to nedara.

Abi vīrieši pateica, “kā vārdā” viņi nogalināja. Abi zvērēja uzticību kādām idejām un kādai domubiedru grupai. (Šajā gadījumā ISIS un neo-nacistu, pro-aparteīda un balto rasistu grupām.) Abus tas iedvesmoja un lika attaisnot savu rīcību.

Katrā ziņā viņus iedvesmoja kaut kas ļauns. Sliktas idejas, kas noved pie ļaunprātīgām darbībām un briesmīga rezultāta.

Vēl ir viens svarīgs skatu punkts uz šo visu. Garīgā dimensija. Man prātā nāk gadījums no Jēzus dzīves, kad viņš sastapās ar kādu ārkārtīgi vardarbīgu vīru, kurš pats bija nomocīts. Neviens nespēja šo vīru savaldīt, lai viņš nedarītu pāri sev un citiem. Jēzus zināja, ka tur darbojās vēl kādi spēki. Tie, kurus ar aci nevar ieraudzīt. Jēzus lika vīram sevi identificēt jeb nosaukt vārdā, bet atbildēja nevis cilvēks pats. Atbildēja viņa mocītāji un teica: “Mani sauc Leģions, jo mēs esam daudzi.”

Es neapgalvoju, ka Omāru un Tomasu bija apsēduši ļaunie gari. Taču skaidrs, ka viņiem bija pilns prāts un sirds ar ļaunām domām un idejām. Kā negaiss, kur savienojas dažādi dzīves elementi, un rada iznīcinošu spēku.

Babilonijas Talmudā teikts: “Iesākumā ļauns impulss ir trausls kā zirnekļa pavediens, bet beigās tas kļūst tik stiprs, kā vezuma virves”.

Genie out of the bottle…

The summer in Latvia is beautiful but it is difficult to take my mind off the UK news. On June 23 Latvians celebrated the most popular holiday called Ligo when people enjoy the shortest nights of the year. Being in the nature with lots of good food, singing, dancing but mostly good time with friends and family.

Then comes the morning after. This year it meant another sunny day and time to enjoy nice breakfast. (For many who had too much to drink, not so enjoyable though.) And then people checked the news and found out that while Latvians were partying and dancing and eating, the British people voted to ‘Leave’ the European Union. The breakfast conversations turned serious as people were trying to digest – What Just Happened?

One of the most controversial politicians in the UK, Nigel Farage from UKIP (UK Independence Party) was celebrating and pronounced that “Let June 23 go down in history as our Independence Day…. ” He also said that “The Euroskeptic genie is out of the bottle”.

I have no need to write about the reactions of people in the UK, other nations, governments, media and so on. There are so many well written articles online for those who are interested. What I want to talk about are these “genies out of the bottle”. First of all racism, bigotry and xenophobia!

One British friend of mine who is a peace builder in Luton, a very diverse English town, wrote on his FB page a few days before the vote: ” We’re in a referendum campaign which can only leave a legacy of anger and hatred, whichever way it goes. It goes way further than a choice to remain or leave, but has the potential to redefine what it means to be British. … A monster has been unleashed among us, and many are still not recognising it.”

After a series of racist incidents, I asked another friend of mine who lives and works in the UK whether this is just the media picking and choosing or does this really mean an increase. He believes that there is an increase because some people got the feeling that their feelings and views were “given a green light.”

After the recent racist graffiti incident at the Polish Social and Cultural Association in Hammersmith, London, Joanna Ciechanowska, director of POSK’s gallery said: “All of a sudden a small group of extremists feel empowered… they think they have the support of half of the nation. It’s sad because living here for so many years and being married to an Englishman, I have never actually encountered any racism in this country, and this is the first time it happened straight in my face. Whoever did this was an ugly person who saw a window of opportunity.”

Have we created a window of opportunity for this ‘genie’ of racism and bigotry? Was it let out of the bottle or was it always out of the bottle? And only feels more empowered now.

This is exactly the kind of thing that worries and upsets me. We, the people, who know the terrible consequences of these kind of spiritual powers on the loose… we can still be so apathetic. It is obvious that one of the big jobs on the “morning after” is to put this genie back in the bottle. It will not go back there willingly and politely. It will kick and scream.

“Keep Calm and Carry On” will not do. We will have to “Love your neighbor as yourself” and “Resist the evil”. (Read the rest of the story from the Polish Cultural Centre.)

I have more thoughts on this subject but will save them for the next blog.

Dear Poles

One of the many cards sent to the Polish Centre after the incident in Hammersmith (photo from the Internet)

Latvian:

Vienkārši gribas baudīt jauko vasaru Latvijā, bet prāts aizņemts ar ziņām no Britu salām. Jo izrādījās, kamēr mēs līgojām, dziedājām, dejojām un ēdām, briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Brokastis Jāņu rītā daudziem pārvērtās par nopietnām politiskām sarunām, kurās cilvēki centās sagremot jaunumus – Kas Tur Tikko Notika?

Viens no vispretrunīgākajiem britu politiķiem Naidžels Faražs, kurš pārstāv Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju, priecīgi paziņoja, ka “23. jūnijs ieies vēsturē kā neatkarības diena”. Un, ka “no pudeles ir izlaists džins vārdā Eiroskepse”.

Es nevēlos rakstīt par cilvēku reakciju Apvienotajā Karalistē vai pie mums vai citur, un ko saka politiķi un mediji. Tie, kuri interesējas, var internetā atrast neskaitāmi daudzus labus rakstus. Es gribu parunāt par citiem “džiniem”, kas arī izlaisti no pudeles. Pirmkārt jau rasisms, aizspriedumi un ksenofobija jeb bailes no svešiniekiem!

Viens no maniem angļu draugiem strādā miera celšanas jomā Lutonā – pilsētā, kura ir piedzīvojusi dažādus konfliktus. Dažas dienas pirms referenduma viņš rakstīja savā Facebook lapā: “Mēs redzam referenduma kampaņu, kas atstās mantojumā dusmas un naidu jebkura balsojuma rezultātā. Runa iet par kaut ko vairāk nekā tikai izvēle starp palikšanu vai aiziešanu. Runa iet par mums kā britiem… Mūsu vidū ir palaists vaļā kaut kas briesmīgs, un daudzi joprojām to neaptver.”

Pēc nesenajām rasisma izpausmēm Apvienotajā Karalistē pajautāju draugam latvietim, kurš dzīvo un strādā Anglijā, vai tiešām šī naidīgā attieksme ir pieaugusi, vai arī tā ir kārtējā ziņu dienestu izvēle kaut ko ‘izmakšķerēt’. Pēc viņa domām incidentu skaits tiešām ir pieaudzis, jo dažiem “lika sajusties, ka nu tik būs zaļā gaisma.”

Pēc incidenta Poļu Biedrības un Kultūras Asociācijas namā Londonā, kur uz sienas bija parādījies naidīgs graffiti, biedrības pārstāve Joanna Cehanovska teica, ka “pēkšņi daļa ekstrēmistu sajutās varenāki… Viņi domā, ka viņus atbalsta puse tautas. Skumji, jo dzīvoju šeit jau daudzus gadus, turklāt mans vīrs ir anglis, un nekad neesmu saskārusies ar rasismu šajā valstī. Tā ir pirmā reize, kad to piedzīvoju. Tas, kurš to izdarīja, ir nejauks cilvēks, kurš gaidīja iespēju izpausties.”

Vai mēs esam radījuši iespēju izpausties šim rasisma un aizspriedumu ‘džinam’ jeb garam? Vai tas tika izlaists laukā no pudeles, vai arī tas vienmēr ir bijis brīvībā? Un tagad vienkārši jūtas varenāks.

Tieši tas mani arī visvairāk sadusmo un uztrauc. Mēs, cilvēki, kuri labi zinām, kādas briesmīgas sekas var atstāt šādi gari palaisti brīvībā… mēs joprojām varam būt tik apātiski. Viens ir skaidrs, ka tagad tas ‘džins’ ir jādabū atpakaļ pudelē. Tas neies tur atpakaļ labprātīgi un mierīgi. Tas pretosies, spārdīsies un kliegs.

Ar slaveno britu lozungu “Paliekat mierā un uz priekšu!” te nepietiks. Te būs vajadzīgs “Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” un “Stājieties pretī ļaunumam”. Ko arī darīja Poļu Biedrības kaimiņi.

Man vēl ir ko teikt par šo tēmu, bet tas lai paliek nākamajam blogam.

 

Minnesota is a long way from Burma or Latvia

This is a photo from St Paul, Minnesota. Did you know that June 20 is a World Refugee Day? St Paul has become home to thousands of refugees. One of the ethnic groups settled in MN are Karen people from Burma (Myanmar). There are estimated 10,000 Karen in Minnesota and St. Paul currently has the largest and fastest-growing Karen populations in the U.S. Other communities in Minnesota with a large Karen population include Worthington, Willmar, Austin, Albert Lea and Faribault.

I never imagined that my life would be connected to this story that links places so distant and different from each other. When I see women or men with a traditional Karen shoulder bag walking down the street in Roseville or West St Paul, I think to myself “This is a long way from the villages and farms and jungle trails in mountains of Karen State in Burma.” It is also a long way from the refugee camps on Thailand – Burma border.

I have one of those bags and I love to see the smile on people’s faces when they ask me, “Where did you get this? What?! You have been to Mae La refugee camp? When? Why?” I explain about our former work in the migrant schools, about teaching English and our many many friendships. I love to talk about the beautiful Karen dances and songs and crafts. And the food but not the fish paste! Anything but the fish paste.

We went to this year’s World Refugee Day celebration in St Paul. It was a treat to see traditional Karen dances and hear the songs and also listen to the stories. These young people were very grateful for the opportunities and freedom they have in their new home country and also were proud to introduce others to their beautiful, rich culture and history.

It have mixed feelings as there is always a sense of homesickness. It makes me think of all the Latvians and other Europeans who came to Minnesota as refugees after World War II. I have heard stories from people who had Latvian neighbors or friends and husbands. Stories about all the good Latvia food, all the Latvian dances and songs and, of course, all the partying. (Unfortunately Latvians were known for the large amounts of alcohol they could consume)

One of the guys I know is named John. He is very much an Irish American but his best friend while growing up in North Minneapolis was a Latvian guy. And John got the special treatment from Latvian community because of his name. “Jānis” is the Latvian version of John and it used to be one of the most popular names in Latvia. (You walk in a room and say “Jānis” and see how many guys will turn their head!)

Making a new home in a far away land is not easy, but it is a part of our human story through the ages. Wars happen. Lives get destroyed. We get up-rooted and then we go and put our roots in a new place. It makes a big difference if the new place is welcoming and open. I am very grateful to know so many people in Minnesota who have opened their hearts and lives to give shelter and refugee to people who have had to flee their beloved countries and homes and farms and families. Thank you, Minnesota!

155

Karen traditional dances in Mae Sot, Thailand (photo from personal archive)

 

 

Should They Stay or Should They Go now?

I was watching two guys, very good friends to each other, having an intense argument about the British referendum on whether to Remain in the EU or Leave. Neither one of them was born British and only one of them lives and works in the UK. Still, they both care deeply about the current affairs in Europe and the world. Also, both of them are devoted Christians but obviously have different opinions when discussing politics, economics, nations and such.

Any other time they would probably agree more than disagree but this is not any other time. The British vote is a very big deal. Will the EU survive if the UK leaves? I don’t know but I think it will. (Some say it will be even better.) Still, “Leave” vote would definitely have a very large impact on Europe. It already has and the Brits have not even voted yet. Am I worried? Better question is – do I care? Yes, I do!

Honestly, I have no idea what the outcome of the British vote will be. The polls show that it is too close to call. Of course, I meet people who predict it one way or another but usually they have a very strong opinion on what is “actually” going on. They can explain to me why “the Brits will vote to stay” and why “all this is just a show” and “much ado about nothing”. Or the opposite and why “the Brits are tired of pulling too much of European weight”. Others are simply saying that they don’t care anymore and “if the Brits feel so non-European and special and different, they should just leave”.

Why should I even think about this? Like I said, I do care and I believe that this decision will affect me as a citizen of European Union. I am not British and completely agree with a friend of mine who wrote on his FB page “I will say one thing about Brexit vote: if you are half as intelligent as you think you are – beware of people giving simple answers to complicated questions”

The decision has so many facets because the EU and the world is deeply integrated in many ways. Good and bad (I could write tons of thoughts about all the bad ‘integration’ I see). One of the big questions in this whole debate is this – do we improve, even correct, something we worked so hard to build or do we just blow it up?

I feel like there are lots of similarities between the current election year in the USA and the current debate in the UK. There is such a distrust of political and business elites and smart people are much better than me at explaining the reasons for this distrust and dislike. Also, it seems like so many people look at the vote and their ‘two’ choices from a negative  – which one is the lesser evil?

Like the catchy line by The Clash “Should I stay or should I go now… If I go there will be trouble… And if I stay it will be double”

The way I see it, it does not make for a good decision when we are choosing not between “good” or “better” but between “bad” or “worse”.

This may put me in the ‘over-simplified’ category but I want to say to my British friends – Please, stay! (as for my list of reasons, ask and I will tell you) Yes, the EU house is on fire (meaning there are many serious problems) but let’s cool it. Not blow it up!

P.S. Here are links to two articles written by people much smarter than me. They are both British academics and professionals, Michael Schluter and Julian Chapman, who have similar but also opposing views on the whole debate. They write from their Christian point of view and respectfully disagree with each other.

London 019

London calling…

Latvian:

Skatījos, kā divi labi draugi strīdās. Par to, vai britiem palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Neviens no viņiem nav brits, lai gan viens dzīvo un strādā Londonā. Abiem diviem ļoti rūp, kas notiek Eiropā un pasaulē. Abi divi ir kristieši, bet ar dažādiem uzskatiem politikā, ekonomikā, nācijas nozīmē, utt.

Par citām tēmām viņiem drošvien ir daudz vairāk kopīgu uzskatu nekā atšķirīgo. Bet šī nav vienkārša tēma. Vai ES izdzīvos, ja Apvienotā Karaliste izstāsies? Nezinu, bet domāju, ka izdzīvos (daži pat saka, ka tā būs labāk). Tomēr izstāšanās atstātu milzīgu iespaidu uz Eiropu. Šis referendums jau ir daudz ko ietekmējis, un briti vēl pat nav nobalsojuši. Vai es uztraucos? Labāk būtu pajautāt, vai man tas rūp? Jā, un pat ļoti!

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā briti nobalsos. Aptaujas liecina par lielu sašķeltību, un eksperti izvairās kaut ko prognozēt. Protams, es satieku cilvēkus, kuri jau “zin” iznākumu, jo viņiem ir “skaidrs”, ap ko lieta grozās. Viņi man paskaidro, ka briti obligāti nobalsos par palikšanu, jo “viss šis referendums ir tikai politiska izrāde”, un “liela brēka maza vilna”. Otra puse atkal apgalvo, ka briti obligāti izstāsies, jo “viņiem ir apnicis dot tik naudu ES, bet neko nesaņemt pretī”. Savukārt citiem jau ir vienalga. Ja tie briti jūtas tik ļoti īpaši un izredzēti un atšķirīgi no pārējās Eiropas, tad lai iet savu ceļu.

Kāpēc man vispār par to lauzīt galvu? Kā Eiropas Savienības pilsonei man ir svarīgs šis gaidāmais lēmums, kaut arī neesmu Apvienotās Karalistes vēlētāja. Uzreiz gan piebildīšu, ka piekrītu vienam draugam, kurš savā Facebook profilā raksta “Es teikšu vienu lietu par gaidāmo Brexit referendumu: ja jūs esat uz pusi tik gudri, kā domājat – uzmanāties no cilvēkiem, kuri dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem”.

Lēmumam ir daudz šķautnes, jo Eiropas Savienība un vispār visa pasaule ir cieši saistītas visādā ziņā. Gan labā, gan sliktā (par sliktajām saistībām es varētu pierakstīt palagus). Viens no lielajiem jautājumiem šajā visā diskusijā ir tāds – vai uzlabot, pat izlabot, kaut ko, ko tik grūti un smagi esam cēluši, vai labāk to visu uzspridzināt?

Es redzu daudzas līdzības starp patreizējo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu un Brexit referendumu. Tik liela neuzticēšanās vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem un ekonomikas vadītājiem. Gudrākie ir devuši labus skaidrojumus, kāpēc tik slikts noskaņojums, un kāpēc tāda neuzticēšanās, pat nepatika un naids. Vēl man liekas, ka abās valstīs daudzi skatās uz dotajām ‘divām’ izvēlēm no negatīvās puses – kas būs mazākais ļaunums no diviem?

Kā labi zināmajā britu pankroka grupas “The Clash” dziesmā. “Vai man palikt, vai man iet?… Ja iešu prom, būs slikti… Ja palikšu, vēl sliktāk”

Manuprāt, tādā veidā nevar pieņemt labus lēmumus. Ja skatāmies nevis uz labu vai vēl labāku izvēli, bet uz sliktu vai vēl sliktāku.

Drošvien tas būs pārāk ‘vienkāršoti’, bet es gribu teikt saviem britu draugiem – lūdzu, palieciet Eiropas Savienībā! (Ja jums interesē mani iemesli, jautājiet, un es paskaidrošu.) Jā, ES māja ir šur tur aizdegusies, bet es aicinu tās liesmas kopīgiem spēkiem dzēst. Nevis to māju vienkārši uzspridzināt!

P.S. Tiem, kas lasa angļu val., pievienoju divas saites uz interesantiem rakstiem, kurus rakstījuši cilvēki daudz gudrāki par mani. Abi autori, Maikls Šļūters un Džūliāns Čepmens, ir britu akadēmiķi un profesionāļi, kuru viedokļi gan sakrīt, gan stipri dalās. Viņi raksta no savas kristīgās izpratnes pozīcijām, un oponē viens otram ar cieņu.