Hello, Ukraine… finally

I keep a diary. Yesterday I read some of the things written down in last two years and countless times it mentions Ukraine.

Ukraine has been and still is on my heart. I have friends from Ukraine, I like Ukrainian food, I visited Ukraine as a teenager with my family, I love Ukrainian sunshine and for me it is more than just another world headline. It is a place which is not far from Latvia. It is a place which inspires and challenges and worries us. It is a place which I was finally able to visit again.

The stops were Kyiv – Lutsk – Kyiv. I cannot speak Ukrainian but it helps to know Russian. Especially when you have to catch an express bus in a very busy Kyiv station where an average foreign visitor could get very confused and stressed. There is this strange feeling that I have done this before – familiar vibe and familiar behaviour of bus drivers. Something that is hard to explain to those who did not grow up in the Soviet Union. For example, the feeling that buying food from some places is like asking for a favour. These two guys were just standing and playing on their phones and almost nothing on the menu was available.

The kind of small things which annoy but also help me to feel like an “insider”. A foreigner who does not have a culture shock. In a strange way I find it endearing. One thing that my American husband noticed right away was how serious and tired many people looked. Again this frown on people’s faces and hurried walk – so familiar.

Then the beautiful countryside of Ukraine and surprisingly nice, new highway from Kyiv to Lutsk. And the sunflower fields!!! The camera cannot capture the feeling. You get reminded of how huge this country is – the biggest one in Europe.

Understandably some people wonder – was it safe? This question is always interesting. Where is it safe? Some of my most uncomfortable moments have been in Latvia and the USA. But I know what they mean. They mean the war. Isn’t it dangerous to go to Ukraine now? Yes, it is but only if you go the southeastern part where the fighting continues. In comparison it is a very small area of the country and for most people the life is absolutely safe.

It does not mean that life is easy. Even though I went to a music festival where people relaxed and enjoyed themselves as much as any other festival in Latvia, Germany, Thailand or elsewhere, there are constant reminders that all is not well. In fact, it is very very difficult and people are struggling with discouragement and disappointment.

More on this topic later but I want to finish with one little story. In Lutsk I met a taxi driver who said some wise words (from my experience taxi drivers tend to do that). He did not speak English, we did not speak Ukrainian, so again he was glad that we had one language in common – Russian. His comment was like this: “During the USSR days, we all had to speak Russian. Now many people say that I should speak only Ukrainian. I don’t care – Ukrainian, Russian, English, Spanish… as long as we talk to each other kindly as human beings.”

DSCN3776

This is how Lutsk rolls… Walking street named after a famous Ukrainian poet, Lesya Ukrainka

Latvian:

Es rakstu dienasgrāmatu. Jau kopš pusaudzes gadiem. Šonedēļ sāku pārlasīt pēdējo divu gadu ierakstus, un neskaitāmas reizes pieminēta Ukraina.

Ukraina man jau sen ir prātā. Tur ir draugi; man garšo ukraiņu ēdiens; esmu bijusi bērnībā Krimā kopā ar ģimeni; man patīk Ukrainas saule. Ukraina nav tikai ziņu virsraksts. Turklāt tā ir tuvu Latvijai. Biju priecīga par iespēju aizbraukt uz turieni augustā.

Brauciena maršruts Kijeva – Lucka – Kijeva. Kaut gan ukraiņu valodu neprotu, labi, ka noder krievu. It īpaši Kijevas centrālajā stacijā, kur meklēju eksprešus, kas brauc uz Lucku. Vidusmēra tūrists tur apjuktu un būtu lielā stresā. Man bija tāda sajūta, it kā es šeit jau būtu bijusi. Pazīstama atmosfēra, pazīstama šoferu izturēšanās. Viss notiek ātri, mazliet agresīvi, bez lielas laipnības. Gribi, brauc; negribi, nebrauc.

Tiem, kas nav dzimuši un dzīvojuši bijušajā PSRS, šīs lietas galīgi nav saprotamas un pieņemamas. Piemēram, sajūta, ka pērkot ēdienu tev gandrīz jālūdz, lai apkalpo. Divi džeki bija tik aizņemti ar saviem telefoniem,  un pacēla acis vienīgi, lai pateiktu, ka gandrīz viss, kas tiek reklamēts, jau ir izpirkts.

Šīs mazās nianses, kas var kaitināt, man palīdz justies kā “savējai”. Ārzemniecei, kurai nav kultūršoks. Savā ziņā tas pat palīdz nodibināt ātru saikni ar šo valsti. Viens, ko mans vīrs, amerikānis būdams, uzreiz ievēroja, cik nopietni, pat drūmi, un steidzīgi bija vietējie. Un man atkal ir šī pazīstamā sajūta, jo Rīgā jau nav daudz savādāk.

Pa ceļam vērojot Ukrainas ainavu, atliek vien izbaudīt. Pat šoseja no Kijevas uz Lucku bija pārsteidzoši jauna un laba ar vairākām joslām. Un tad skaistie saulespuķu lauki. Fotokamera nevar noķert to mirkli un sajūtu. Arī apziņu, ka esi vienā ļoti lielā valstī. Visplašākā valsts Eiropā.

Bija draugi, kas vaicāja – vai tad tur bija droši? Tas vienmēr ir neviennozīmīgs jautājums. Kur tad ir droši? Mani paši nepatīkamākie atgadījumi ir bijuši Latvijā un ASV. Taču es saprotu draugu rūpes. Viņi runā par karu. Vai Ukrainā ir droši? Lielākajā valsts daļā ir.

Bet tas nenozīmē, ka ir viegli. Kaut arī vairākas dienas biju mūzikas festivālā, kur cilvēki atpūšas un bauda brīvo laiku un izklaidi, uz katra stūra ir atgādinājumi, ka valstī neiet labi. Ir ļoti grūti, un cilvēkus ir pārņēmis diezgan liels pesimisms un vilšanās sajūta.

Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu, bet šoreiz beigšu ar vienu brīnišķīgu epizodi. Luckā mēs satikām taksometra šoferi, kurš teica viedus vārdus (man ļoti bieži gadās tādi gudri un filozofiski taksometristi). Viņš neprata angļu valodu, mēs ne vārda pa ukrainiski, tāpēc atkal noderēja kopīgi zināmā krievu valoda. Viņa komentārs bija šāds: “Agrāk padomju laikā mūs visus spieda runāt krieviski. Tagad man saka, lai runāju tikai ukrainiski. Man vienalga, kādā valodā – ukrainiski, krieviski, angliski, spāniski, bet galvenais, lai runājam cilvēciski (по-человечески).”

“Ich bin ein Berliner…”

There are words and there are famous words. Phrases that people quote. I don’t know how long we will remember these words “Ich bin ein Berliner” (I am a citizen of Berlin) by U.S. President John F Kennedy but to lots of people they still mean something. It came to my mind on a recent trip to Germany. I even got a fridge magnet as a reminder 🙂

Berlin is a city of symbols… Everywhere you turn there are historic markers and museums. City that has changed and transformed so many times but tries to remember and learn and teach something to the future generations. It was my first time to visit and I realized that two days is much too short to explore these symbols. But I had a good start.

Today I want to stop at the Checkpoint Charlie that used to be infamous border crossing between East and West Berlin. It is still there. Of course, a tourist attraction where you can take photos with guys in American uniforms (not real soldiers), buy Soviet era trinkets and gas masks but behind the kitsch there are some powerful symbols.

There is a big museum dedicated to the Wall and its history. What caught my attention was a huge flag on the side of the museum. It would be very hard to miss unless you were completely ignorant of these colours. Blue and yellow is the flag of Ukraine. The time, the location, the size – obviously it was there to communicate and to symbolize because this whole section of Berlin is highly symbolic.

It has a text in English and Russian and it is addressed to general public but also to one particular Russian. Someone who is very familiar with Berlin; someone who speaks fluent German; someone who used to serve as a Soviet KGB officer and was stationed in East Berlin. Someone who has, I am sure, been on this street many many times and has crossed Checkpoint Charlie many times.

When John F Kennedy visited West Berlin in 1963, he spoke there not so long after the Berlin Wall had been erected by East Germany to stop mass emigration to the West. Long before I was even born but somehow I can imagine what these words meant for the people who heard it. Words of encouragement that they are not alone in their difficult time. Surely the message was aimed at the Soviets as much as Berliners. To say that Berlin Wall is wrong; that dividing people is wrong; that using force to enforce Soviet ideas is wrong… and you can fill in anything else you would like to say about that.

So, this flag of Ukraine and the message on it is a strong symbol. It also has various aims. It aims to encourage the people of Ukraine that they are not alone in their difficult time. It aims to communicate something to the current leadership in Russia. And it speaks to us, passersby, if we are not too busy to lift our eyes.

DSCN3489

The Wall Museum in Berlin

Latvian:

Ir vienkārši vārdi, un ir vārdi, ko atceras un turpina atgādināt. Nezinu, cik ilgi mēs citēsim bijušo ASV prezidentu Džonu F. Kenediju, kurš teica slavenos vārdus “Es esmu berlīnietis…”, bet nesenajā braucienā uz Vāciju man tie atkal ienāca prātā. Man pat ir suvenīrs magnēts ar šo frāzi 🙂

Berlīne ir simbolu pilsēta… Kur vien griezies, nozīmīgas vietas, vēsturiskas zīmes un muzeji. Pilsēta, kura mainījusies, grimusi un atjaunojusies tik daudzas reizes, un cenšas neaizmirst, cenšas mācīties no pagātnes un kaut ko iemācīt nākamām paaudzēm. Berlīnē biju pirmo reizi, un, cerams, ne pēdējo. Ar divām dienām galīgi nepietiek, lai pētītu šos simbolus.

Šoreiz manas pārdomas par to, ko redzēju vietā, ko sauc par Robežpunktu Čārliju. Bēdīgi slavena bijusī robeža starp Austrumberlīni un Rietumberlīni. Postenis ir atstāts kā vēl viens nozīmīgs simbols. Protams, tūristiem patīk fotografēties ar ASV formās ģērbtiem džekiem (tie nav īstie karavīri), pirkt PSRS medaļas un Austrumvācijas suvenīrus un gāzmaskas, bet aiz visa šī kiča ir kāda svarīga vēsts, ko nedrīkst aizmirst.

Tur atrodas arī liels Berlīnes mūrim un tā vēsturei veltīts muzejs. Manu uzmanību piesaistīja milzīgs karogs uz muzeja ārsienas. Būtu grūti to neievērot, ja vien galīgi neko nezin par šīm karoga krāsām. Zils un dzeltens ir Ukrainas krāsas. Vieta, izmēri, konteksts – skaidrs, ka šis karogs kaut ko komunicē un kaut ko simbolizē, jo šis Berlīnes rajons ir viens liels simbols.

Uz karoga bija teksts gan angļu, gan krievu valodā. Domāts gan plašākai publikai, gan vienam konkrētam cilvēkam Krievijā. Cilvēkam, kurš ļoti labi pazīst Berlīni; kurš perfekti pārvalda vācu valodu; kurš dzīvoja un strādāja Austrumberlīnē kā padomju VDK aģents un spiegs. Kurš drošvien daudzreiz šķērsoja robežpunktu Čārlijs un staigāja pa šīm ielām.

Džons F. Kenedijs viesojās Rietumberlīnē 1963.gadā un teica savu slaveno runu neilgi pēc Berlīnes mūra uzcelšanas. Austrumvācija bija nolēmusi apstādināt cilvēku emigrāciju uz Rietumiem. Esmu dzimusi daudz vēlāk, taču varu saprast, ko šie Kenedija teiktie vārdi nozīmēja klausītājiem. Liels iedrošinājums grūtā laikā. Un vēsts bija domāta ne tikai berlīniešiem, bet arī Padomju varai. Lai pateiktu, ka Berlīnes mūris nedrīkst pastāvēt; ka sašķelt tautu un cilvēkus ir liels ļaunums; ka uzspiest padomju idejas ar varu ir galīgi garām… un tā tālāk.

Tāpēc šis Ukrainas karogs un uz tā rakstītā vēsts ir spēcīgs simbols patreizējā situācijā. Arī šai vēstij ir vairāki mērķi. Viens mērķis ir iedrošināt cilvēkus Ukrainā, ka viņi nav aizmirsti šajā Ukrainai grūtajā laikā, kad valstī ir karš. Otrs mērķis ir pateikt Krievijas vadītājiem to, ko domā lielākā daļa pasaules. Trešais mērķis ir uzrunāt mūs, garāmgājējus, lai ikdienas steigā paceļam acis uz augšu un nepaejam garām vienaldzīgi.

My friends from Syria help me to be a better Latvian

Aleppo, gold, Riga, silver, amber – what do these have in common?

My husband and I have dear friends who came to Latvia under most difficult circumstances. They are a wonderful family of four and their home used to be in Aleppo, Syria. It used to be a beautiful city before the war. Rich cultural and historical heritage, ancient buildings, vibrant communities and long list of other attractions.

Now all we see in the photos or the news is destruction, ruins, devastation… Truly an apocalyptic sight. I wish it was just a horror movie or a bad dream. Tragically it is reality and I cannot imagine what it is like for my friends to see their beloved home like this.

Few years ago like ‘welcoming’ Latvians, we decided to introduce our friends to Latvian food. We went to the big LIDO restaurant, but first we had a tour of Central market. I don’t know how it compares to the markets in Aleppo, but in Riga we are quite proud of our big market pavilions.

So, we bought some smoked fish Latvian style. Our friends liked it and then told us a funny story. Some guys at the asylum center in Mucenieki (the official Accommodation Centre for Asylum Seekers near Riga where people stay while their status is being processed) wanted to cook a fish soup but did not realize that they bought a smoked fish. The smell and the taste had been horrific and nobody wanted to eat it. Someone ate it after all because they were hungry.

I think how many times I have been “saved” by my local friends when living and working in another country. Many times friends in Thailand or Burma or Cambodia have told me: “You may not want to eat that… Stay away from that soup… This may be too spicy for you…” I am so thankful for their guidance and advice because I feel bad about leaving food on the plate.

My Syrian friend is an amazing cook. If she was not so busy with the family business making jewelry (check out Habibi Jewelry if you want some nice gifts for yourself or others), I wish she could open a Syrian restaurant. I know many Latvians who would be regular customers. The food from Middle East is so delicious. The salads, the rice, the meat, the vegetables, the sweets…

There is something that we, Latvians, need to learn from other cultures, especially the Middle East. It is hospitality and generosity. Yes, we are welcoming and generally friendly but our understanding of “sharing” is very different. My friends had very little when they first started living in Latvia and, yes, they received lots of help and generosity from local people, but they were giving back so much right away. I felt blessed just to be around them and to see how positive and grateful they are. Also, their strong Christian faith shines through everything! (In Aleppo, they belonged to the Syrian orthodox church community)

I am very sad they had to leave their home and families and friends and livelihood as goldsmith in Aleppo but I am glad that they chose Riga as their new home. I am glad to know that they like it here. We in Latvia are blessed to have them. And may their generous and hospitable spirit become contagious among us, northern individualistic Europeans!

Picture2

Aleppo, Syria right now (photo from the internet)

Latvian:

Alepo, Sīrija, zelts, Rīga, Latvija, sudrabs, dzintars – kas tam visam ir kopīgs?

Mums ar vīru ir draugi, kuri nonākuši Latvijā smagu dzīves apstākļu spiesti. Šī jaukā ģimene ar diviem bērniem ir no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta ar bagātu vēstures un kultūras mantojumu, senām celtnēm, dažādām cilvēku, tautību, reliģiju kopienām un daudzām citām pievilcīgām lietām.

Tagad aculiecinieku stāstos un attēlos redzu tikai iznīcību, drupas, graustus… gluži kā filmās par pasaules galu. Tikai diemžēl tā nav šausmene vai naktsmurgs. Tā ir traģiska realitāte. Nevaru iedomāties, ko maniem draugiem nozīmē skatīties uz savu mīļoto, bet sagrauto pilsētu.

Pirms pāris gadiem, kā jau ‘viesmīlīgi’ latvieši, mēs nolēmām aizvest šo ģimeni uz latvisku restorānu. Tādām reizēm der LIDO Krasta ielā. Bet vispirms bija neliela ekskursija pa Centrāltirgu. Zinu, ka Sīrijā un līdzīgās vietās ir brīnišķīgi tirgi, bet tomēr ar mūsu lielajiem pavijoniem lepojamies.

Ejot cauri zivju paviljonam, bija jānogaršo kūpinātas zivis. Draugiem garšoja, bet viņi sāka smieties. Tad tā tās garšojot! Izrādās, ka kādi džeki patvēruma meklētāju centrā Muceniekos bija vārījuši zivju zupu, bet nezinādami nopirkuši kūpinātās zivis. Smaka un arī garša bijusi briesmīga, katls izvārīts pilns, bet visi atteikušies. Vienīgi daži visizsalkušākie esot ēduši.

Iedomājos, cik daudzas reizes es esmu tikusi “glābta” no neērtām situācijām, kurās vietējie draugi mani “izručī”. Gan Taizemē, gan Birmā, gan citur. “To varbūt labāk nepērc… to zupu labāk need… tas varētu būt tev pārāk piparots” Man kauns atstāt ēdienu šķīvī, tāpēc esmu pateicīga par šādiem brīdinājumiem.

Mana draudzene no Sīrijas brīnišķīgi gatavo ēdienu. Ja viņa nebūtu tik aizņemta ar ģimenes biznesu palīdzot vīram izgatavot rotaslietas (ja gribi jaukas dāvanas sev vai draugiem, paskaties  Habibi Jewelry ), tad varētu domāt par kādu sīriešu restorānu. Domāju, ka Latvijā būtu liela priekrišana, jo Tuvo Austrumu ēdieni ir tik garšīgi. Salāti, gaļa, aromātiski rīsi, piedevas, saldumi…

Ir kāda vērtība, ko mums, latviešiem, vajadzētu aizgūt no citām, it sevišķi austrumu un dienvidu  kultūrām. Tā ir viesmīlība un dāsnums. Jā, mēs protam uzņemt ielūgtus ciemiņus un kopumā esam laipni un draudzīgi, bet mūsu izpratnē “dalīšanās ar savām lietām, māju, utt” ir savādāka. Sākot dzīvi Latvijā, maniem draugiem nebija gandrīz nekā, un viņiem tika daudz palīdzēts un arī iedots. Taču viņi uzreiz deva “atpakaļ” visdažādākajos veidos. Viņu klātbūtnē es jutos vairāk “saņēmusi” nekā palīdzējusi.

Arī viņu pozitīvā un pateicīgā attieksme pret visu ir acīs krītoša. Liela nozīme ir viņu kristīgajai ticībai un pārliecībai (Alepo viņi piederēja Sīrijas ortodokso kristiešu kopienai).

Man ļoti žēl, ka šai ģimenei bija jāatstāj savas mājas, radi, draugi un juveliera darbs Sīrijā, bet es priecājos, ka par savām jaunajām mājām viņi izvēlējās Latviju. Man prieks, ka viņiem šeit patīk. Kaut viņu īpašā viesmīlība un dāsnums pieliptu mums, ‘noslēgtajiem’ individuālistiem ziemeļeiropiešiem!

Inspired by the World’s Most Liberal City

Arriving at Schiphol airport in Amsterdam can be exciting and also overwhelming for it is three-in-one. Airport, shopping mall and train station. Leaving the customs area, you enter a very busy arrival hall. Straight from the airplane to the shopping plaza and straight to the trains located underneath.

I speak English and have traveled a lot but even I get overwhelmed with all the choices to make. Self-serve kiosks and other conveniences somehow make it more stressful. I always think, “what if I was an old lady from India who does not speak English?” Forget India… even my mom would have felt lost in this high efficiency world.

I spent two days in Amsterdam but did not see much of the city. “Next time”, I comforted myself since I came to attend the State of Europe Forum which is held annually in the  EU presiding country. Last year it was Latvia; this year Netherlands. (The rotating EU presidency goes for 6 months. Yes, my American friends, EU is visionary but complicated with 28 nations.) The forum is held on Europe Day, May 9, and you can see my post from last year talking about the story of Europe Day.

State of Europe Forum promotes a dialogue on Europe today in the light of the vision of Robert Schuman for a community of peoples deeply rooted in Christian values.  Lots of great professional and academic content, lots of great discussions and opportunity to network. I was inspired, challenged and motivated.

The venue of the Forum was so cool. Zuiderkerk was the city’s first church built specifically for Protestant services. Constructed between 1603 and 1611, the church played an important part in the life of Rembrandt and was the subject of a painting by Claude Monet.

This year’s theme was The Paradox of Freedom. Key topics included Refugees in Europe, Security and Terrorism and Reframing the EU.  Yes, this is the age old question how freedom works because it certainly needs boundaries. Your freedom should not hurt my freedom and vice versa. For example, we live in a free market society but how free is this market? One of the devotions reminded us that “freedom to buy and sell without restrictions leads to buying and selling human beings.”

Amsterdam, the so called ‘world’s most liberal city’, has an amazing story of freedom. Especially the 16th and 17th century, the Golden Age. From William of Orange to Modern Devotion Movement to Erasmus (whose translation of the Bible prepared the way for Reformation) to Baruch Spinoza. Amsterdam was a haven and destination for people fleeing religious persecution – Jews from Iberia, Huguenots from France, Flemish, Wallonians, English dissenters… the city attracted many groups searching for economic, political and religious freedom.

Of course, we all know that unrestrained freedom has its evil side. Including slave trade which was also a part of Amsterdam’s economic boom during the Golden Age.

Nothing could capture these reflections better then listening to a local African choir inside Zuiderkerk, singing the famous Gospel tune:

Free at last, free at last
I thank God I’m free at last
Free at last, free at last
I thank God I’m free at last

 

P1120271

Opening celebration at Zuiderkerk (photo by Cedric Placentino)

Latvian:

Ielidošana Amsterdamas lidostā ir gan patīkama, gan uztraucoša, jo te nav tikai lidosta. Te ir gan lidosta, gan iepirkumu centrs, gan vilcienu stacija. Iznākot no muitas, nokļūstu lielā burzmā un troksnī.  Liekas, ka pa taisno no lidmašīnas esmu ienākusi Centrālajā stacijā.

Pat ar angļu valodas prasmēm un ceļotājas pieredzi te var apjukt. Pašapkalpošanās kioski un citas ‘ērtības’ reizēm dzīvi tikai sarežģī, un rada lieku stresu. Iedomājos, ja būtu veca tantiņa no Indijas, kura nerunā angliski. Kāda tur Indija… pat mana mamma apmaldītos šajā ātrajā un ērtajā pasaulē.

Amsterdamā pavadīju divas dienas, bet nesanāca apskatīt pilsētu, jo šoreiz bija cits brauciena mērķis. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau šeit vēl atgriezīšos. Biju atbraukusi piedalīties forumā “Stāvoklis Eiropā”, kas katru gadu notiek ES Padomes prezidentūras valstī. Pagājšgad forums bija Latvijā, šogad Nīderlandē. Datums gan katru gadu viens un tas pats. 9. maijs jeb Eiropas diena, par kuru rakstīju agrāk.

Forums “Stāvoklis Eiropā” piedāvā dialogu starp kristīgiem dažādu profesiju pārstāvjiem un vadītājiem. Sarunas galvenā tēma ir patreizējais stāvoklis Eiropā, ņemot vērā Roberta Šūmana redzējumu par ‘tautu kopienu, kas ir dziļi sakņota kristīgās vērtībās’. Daudz profesionāļu un akadēmiķu, daudz labu paneļdiskusiju un daudz iespēju sadarboties. Mani šis forums gan iedvesmoja, gan izaicināja vairākus manus pieņēmumus, gan motivēja tālakai darbībai.

Pati norises vieta arī bija iedvesmojoša. ‘Zuiderkerk’ bija pilsētas pirmais dievnams, celts konkrēti protestantu draudzei. Celtniecība ilga no 1603. līdz 1611. gadam, un dievnams ir ap stūri no Rembranta mājas. Tāpēc Rembrantam šī bija svarīga vieta, un arī Klods Monē to ir iemūžinājis gleznā.

Šogad foruma tēma bija Brīvības Paradoks, un īpaša uzmanība tika veltīta bēgļu krīzei Eiropā, terorisma un drošības jautājumiem and Eiropas Savienības pārvērtēšanai. Kopš cilvēces iesākumiem svarīgais jautājums par brīvību un tās robežām. Jo tava brīvība nedrīkst darīt pāri manai brīvībai un otrādāk. Kaut vai fakts, ka dzīvojot brīvā tirgus sabiedrībā, redzam, ka šis tirgus nav nemaz tik brīvs. Vienā no svētbrīžiem tika atgādināta patiesība, ka “brīvība pirkt un pārdot bez ierobežojumiem noved līdz cilvēku pirkšanai un pārdošanai.”

Amsterdama tiek dēvēta par pasaules visliberālāko pilsētu, taču tai ir apbrīnojama vēsture, kas palīdz saprast daudzus brīvības pamatus. It sevišķi 16. un 17. gadsimts, tā sauktais Zelta Laikmets. Gan Orānijas Vilhelms; gan Jaunā Pielūgsmes Kustība; gan teologs un domātājs Erasms, kura Bībeles tulkojums sagatavoja ceļu Reformācijai; gan filozofs Baruhs Spinoza. Amsterdama bija patvēruma vieta, uz kuru pārcēlās savas pārliecības un reliģijas dēļ vajātie – jūdi no Ibērijas pussalas, hugenoti no Francijas, flāmi, valoņi, angļu protestanti… pilsēta pievilka ar savu toleranci un ekonomisko, politisko un reliģisko brīvību.

Protams, mes zinām, ka šai brīvībai bija ļaunā ēnas puse. Ieskaitot verdzību un cilvēku tirdzniecību, kas veicināja ekonomisko izaugsmi tajā pašā Zelta laikmetā.

Tāpēc mani ļoti iespaidoja atklāšanas vakars un vietējais koris, kurā dziedāja āfrikāņu izcelsmes holandietes. Vecajā un skaistajā Zuiderkerk dievnamā skanēja senais un pazīstamais gospelis:

Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs
Beidzot brīvs, beidzot brīvs
Paldies Dievam, beidzot brīvs

 

Still learning to be free and independent

How many ‘Independence Days’ do you celebrate? Or do you even have one? Latvia has two! The first is November 18 when we celebrate the original proclamation of Independence of 1918. The second is May 4 when we celebrate the proclamation of Restoration of Independence in 1990.

Independent from what?! First time from Russian Empire. Second time from the USSR (United Socialist Soviet Republics). Even though November 18 is the most significant national holiday, there are not many people left who could remember the original events. Even my grandmother who is 92 years old, was born a few years later.

But majority Latvians remember May 4, 1990. While spending last two weeks in the US, I have enjoyed watching a CNN special called “The Eighties”. What a cool decade! I used to think of ’80s as something I would rather forget. Like my big permed hair, my ugly glasses, the funny clothes and lots of pretentious music. I used to think my ‘real life’ began in the ’90s with much better fashion and great alternative bands. I was proud to belong to Generation X and listen to grunge. Still love Eddie Vedder from “Pearl Jam”

Now I look back and I realize what a privilege I have had. Events like these only happen once. The demonstrations, the speeches, the songs, the popular movement… the emotion and power and passion and joy. You could ask most Latvians, “where were you on May 4, 1990?” and get lots of great stories.

Today I am not thinking about 26 years ago, though. I am thinking about ‘freedom’ and ‘independence’. Yes, we regained national freedom but the freedom of mind, heart, soul and will is not a one day event. We are still learning to be free… I am still learning to be free. We relearn the forgotten truths, we unlearn the lies, we learn the unfamiliar paths.

We are still relearning “democracy” and “civil society”. We are still unlearning “duplicity” and “not taking responsibility”. We are still learning “initiative” and “solidarity”.

Maybe it is a blessing in disguise to be a small nation that still feels so young. I don’t mean demographically:( We have enjoyed a steep learning-curve and at the same time have some excuses for our failures. There is still so much we either don’t know or don’t practice. And we don’t have ‘democracy fatigue’ because we have not had ‘too much’ of it yet.

Freedom is not easy. In many ways it is easier to be told what to think and what to do. It is easier to live in a power pyramid where you can worry only about yourself and your own interests. It is easier to be an object versus a subject.

I choose to live as a subject with God who is the origin of all our freedoms, including the freedom of will and thought and expression. To me, it is a life worth living but never easy…

80s

Simple Minds were singing “Don’t you forget about me… ” Who can forget the ’80s?

Latviski:

Esmu tā pieradusi, ka Latvijā svinam ‘neatkarību’ gan 18. novembrī, gan 4. maijā, ka vienmēr mazliet apjūku, ja esmu valstī, kur tādu svinību nav vispār. Piemēram, Taizemē vai Krievijā. Tad sāku domāt, cik dažādi veidojas mūsu nacionālās un valstiskās identitātes.

Pēdējā laikā daudz dažādu apaļu gadaskaitļu. 25 gadi kopš… 30 gadi kopš… un daudz visādu atmiņu. Visu laiku ir ko atcerēties. Protams, atceros arī 1990. gada 4. maiju. Gan cilvēku pūli Daugavmalā, gan radio klausīšanos, gan Augstākās Padomes balsu skaitīšanu un pēc tam lielās gaviles un neaprakstāmo prieku. Kad pat vēsie latvieši krīt viens otram ap kaklu.

Pēdējās divas nedēļas ciemojos ASV un skatos interesantu CNN raidījumu sēriju par 80’tajiem gadiem. Tā tiešām bija īpaša desmitgade! Agrāk centos pēc iespējas ātrāk aizmirst to laiku, jo uzreiz iedomājos savu lielo frizūru ( lokainos matos vēl likt ilgviļņus!), jocīgo modi un cukuraino mūziku. Uzskatīju, ka mana ‘īstā dzīve’ sākās 90’to gadu sākumā, kad radās man vismīļākais ģērbšanās stils un vislabākās alternatīvā roka grupas ar sava veida izaicinošu vēstījumu. ASV mūsu paaudzi nosauca par ‘Paaudzi X’, kura bija nezināma, tolaik vēl neizprasta. Joprojām fanoju par Ediju Vederu no “Pearl Jam”…

Šodien domāju par ‘brīvību’ un ‘neatkarību’. Jā, mēs atguvām valsts neatkarību, bet neatkarīgu gribu, prātu, sirdi un dvēseli nevar iegūt vienā dienā. Mēs joprojām mācāmies būt brīvi… es joprojām mācos būt brīva. Mums bija jāmācās no jauna kādas aizmirstas patiesības, bija jāmācās nemelot un jamācās iemīt jaunus ceļus.

Mēs joprojām atjaunojam “demokrātisku garu” un “pilsonisku sabiedrību”. Mēs joprojām attīrāmies no “divkosības” un “atbildības novelšanas”. Mēs joprojām mācāmies “ķerties pie lietas” un “nest nastas kopā”. Ne tikai lokāli, bet arī globāli.

Varbūt tā ir mūsu apslēptā svētība – būt jaunai valstij (tikai ne demogrāfiskajā ziņā). Esam tik strauji auguši, un vēl varam attaisnoties par daudzām kļūdām, sakot, ka neesam ‘pieredzējuši’. Vēl daudz ko apgūstam, un daudz ko darām tikai vārdos, ne darbos. Un vēl mūs nav piemeklējis “nogurums no demokrātijas”, jo neesam to pietiekami baudījuši.

Būr brīvam nav viegli. Kādā ziņā ir pat vieglāk dzīvot tai varas piramīdā, kur tu ne par ko neatbildi un vari rūpēties tikai par sevi un savējiem. Kur vari būt tas, ar kuru kaut kas notiek, nevis tas, kurš pats rada šos notikumus.

Es izvēlos radīt kopā ar Dievu, kurš ir visu mūsu brīvību avots. Ieskaitot gribas, domu un runas brīvību. Tā ir vērts dzīvot, bet nav viegli…

 

 

Living between ‘Now’ and ‘Not Yet’

Today is Christmas Eve and I am looking forward to celebrating it with the family in Minnesota. At the same time missing my family in Latvia.

Many of us have favorite Christmas memories, so let me share mine. Growing up in Latvia while still part of the Soviet Union, we celebrated Christmas behind closed curtains. We would light candles and have a nice dinner but it was kept as a very private affair. Remember, we were living in an officially atheist country and you never knew who was watching. Somehow it made Christmas even more special, though. I liked the ‘secrecy’ and ‘mystery’ and the ‘underground’ feel of it before it became so mainstream.

My parents were not Christians and I don’t remember any conversations about God or my parents ever explaining to me what Christmas was. I just knew that it was a time of the year when you go to church and when you think about God. And I started to piece it together by listening to Christmas carols I heard in the church or from my grandmother’s stories.

Yes, I went to church on Christmas Eve. And this is my favorite memory – my dad and his childhood friend taking us, children, to the Lutheran church in Sarkandaugava, Riga. Neither dad were churchgoing but this was something they decided to do. And I loved it. I liked sitting in the balcony, listening to the choir, looking down on the huge Christmas tree and enjoying the smell of pine and candles. It felt like I was in ‘heaven’.

But the greatest impression was the Story. Usually someone read from the gospel of Luke 2:14, retelling the message proclaimed by the angels to the shepherds. “Glory to God in Heaven, and upon earth Peace, Good News to the children of men.”

I would start to cry. As soon as I heard that there will be peace on earth, I felt something in me explode. Is it really possible? It seemed too good to be true – Peace on Earth. This was the best news to me.

As I have mentioned in my previous blogs, I grew up in an atmosphere of fear and anxiety because of the Cold War. As children, we heard about all the threats, including the possibility of nuclear war. Also, my dad liked to watch programs on politics and history and I heard about all the different wars going on around the world. It certainly looked like people just don’t know how to get along. Even the experts did not have any answers. It was frightening to feel like there is no hope.

Then I heard it – God has an answer and His answer is Jesus. I felt power and assurance and hope and joy in this proclamation. If God is truly intervening in human affairs, then this is for real. Then nothing can stop this because God is all powerful and keeps His word.

Fast forward to 2015 and I still feel the same emotions and have the same thoughts when I hear, “For a child is born to us, a son is given to us. The government will rest on his shoulders. And he will be called: Wonderful Counselor, Mighty God, Everlasting Father, Prince of Peace.

Yes, the conflicts and wars are still there.  We still live between that night in Bethlehem and the future day when there is truly Peace on Earth! That is why Christmas is not the whole story… later there is Easter and even that it is not the whole story…

We are encouraged to be like children because the children are simple. They know that God keeps His word.

Merry Christmas! God bless Us, Every One!

Ģimene 106

This is one of my younger brother’s Christmas memories

Ir Ziemsvētku vakars, un priecājos sagaidīt to kopā ar ģimeni Minesotā. Vienīgi skumstu pēc saviem radiem Latvijā.

Daudziem no mums ir mīļākās Ziemsvētku atmiņas, šoreiz pastāstīšu savējās. Manā bērnībā svinējām ģimenes Ziemsvētkus aiz ‘aizvērtiem aizkariem’. Ar eglīti, svecītēm un gardām vakariņām, bet bez liekas uzmanības. Tolaik vēl bija sajūta, ka dzīvojot valstī, kur oficiālā ideoloģija ir ateisms, labāk nereklamēt savu privāto dzīvi kaimiņiem. Turklāt klāt tāds nacionālais elements. Tas lika izjust Ziemsvētkus kā kaut ko īpašu, slepenu, kā ‘pagrīdes’ aktivitāti. Ja godīgi, tā sajūta man patika labāk nekā tagadējie komerciālie, vidusmēra Ziemsvētki.

Mani vecāki nebija kristieši, un es neatceros nevienu sarunu par Dievu vai šo svētku nozīmi. Es tikai zināju, ka tajā dienā daudzi iet uz baznīcu, un tur runā par Dievu. Un es pati sāku ‘lipināt’ savus priekšstatus, klausoties Ziemsvētku korāļus vai vecmammas stāstus.

Jā, Ziemsvētkos mēs pat gājām uz baznīcu. Un tā ir mana mīļākā atmiņa – vienreiz mans tētis un viņa bērnības draugs ved mūs, bērnus, uz luterāņu baznīcu Sarkandaugavā. Neviens no tētiem nebija baznīcā gājēji, bet viņi tā nolēma. Un kā man tas patika! Man patika sēdēt balkonā… klausīties baznīcas korī, kas likās kā eņģeļu balsis…patika skatīties uz milzīgo egli un baudīt skuju un sveču smaržu. Man likās, ka esmu ‘debesīs’.

Bet vislielāko iespaidu atstāja pats Stāsts. Kāds lasīja vārdus, ko eņģeļi pasludina ganiem Lūkas vēstījumā. “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”

Es sāku raudāt. Kad izdzirdēju vārdus par mieru pasaulē, kaut kas manī uzsprāga. Vai tas tiešām ir iespējams? Vai varu ticēt savām ausīm? Tās bija vislabākās ziņas.

Kā jau rakstīju agrāk, es uzaugu Aukstā kara baiļu un nedrošības atmosfērā. Bērnībā mēs ‘zinājām’ par draudiem, ieskaitot atomkaru. Vēl mans tētis skatījās daudz raidījumus par politiku un vēsturi, un es klausījos par visādiem kariem un konfliktiem pasaulē. Man kā bērnam bija skaidrs, ka cilvēki nemāk sadzīvot viens ar otru. Pat eksperti bija neziņā, kā to atrisināt. Ir briesmīgi dzīvot bez cerības.

Un te pēkšņi dzirdu – Dievam ir veids, kā to atrisināt. Es sajutu spēku, pārliecību, cerību un prieku. Ja Dievs ‘iejaucas’cilvēces attiecībās, tad tas ir pa īstam. Tad nekas to neapturēs, jo Dievam viss ir iespējams, un Viņš tur savu vārdu.

Patinot uz priekšu, 2015. gadā es izjūtu to pašu, kad dzirdu vārdus: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa pleciem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”

Jā, konflikti un kari nav beigušies. Mēs joprojām dzīvojam starp nakti Betlēmē un dienu nākotnē, kad patiesi pienāks Miers virs Zemes! Tāpēc ar Ziemsvētku stāstu nekas nebeidzas… vēlāk seko Lieldienas, bet arī ar to stāsts nebeidzas…

Mums atgādina, lai topam par bērniem, jo bērni ir vienkārši. Viņi zina, ka Dievs tur savu vārdu.

Priecīgus Ziemsvētkus! Lai Dievs mūs visus svētī!

Best wishes for Latvia

What can I wish my country on this anniversary? Latvia is celebrating 97 years of independence which was declared on November 18, 1918! My grandmother is almost as old as our republic. At 92 years, she has lived a long and eventful life together with her nation. When it was new and developing fast; when it was ravaged by the war; when it was denied its freedom for many decades and when it was free again.

But life of one generation is so short. By the standards of world history, our country is still so young. Do I wish Latvia another hundred years? Or thousand years? I don’t know if I think in these terms.

We just don’t know the future… still, we are the ones who make it. And what kind of future I wish for Latvia? Here is my short list of birthday wishes.

I wish for Latvia to remain as beautiful as it is. With the sandy beaches, green forests, many lakes and rivers… fresh air, blue skies, wild berries and mushrooms. May we always enjoy the gift of ‘countryside’! May we always be good stewards of this little corner of our planet!

I wish for Latvia to be a good neighbor. Of course, our immediate neighbors but also our global neighbors. I want us to be generous in our relationships. To be outward looking and thinking. Especially I want Latvia’s people to support those nations that are struggling and longing for their freedom. We know what it is like to be trampled on and to be oppressed. May we always show compassion in words and actions! May we give others the same kind of support we were given in our time of need!

I wish for Latvia to be a good home for everyone who lives here. Our nation has always been diverse. Tragically we had times when this good life was denied. Even in our short history we have experienced too many times when different groups of people in Latvia were forced to leave their home. They were denied flourishing life (or the right to live, period) and their dignity and their future. May we never experience it again! May we always do for others what we would like them to for us!

Finally I wish for Latvia to continue growing up. We have gone a long way already but this is just the beginning. Yes, we look to the past to see where we have come from; to see how much was sacrificed to get to where we are now; to see where we don’t want to go. We look at the present to be thankful for what we have; to continue those things that bear good fruit; to be self-critical about things that bear bad fruit; to have the will and courage to change what we don’t like. We look to the future to remind us of where we want to go because we are not there yet. May we get there!

My country

One of my favorite statues in Riga… It is called “My country”

Ko lai novēlu šajā gadadienā? Latvija svin 97 gadus kā neatkarīga valsts. Manai vecmammai ir gandrīz tikpat gadu, cik mūsu republikai. 92 gadu vecumā viņa var atskatīties uz garu un notikumiem bagātu dzīvi kopā ar savu tautu. Kad Latvija bija jauna un strauji attīstījās; kad to postīja karš; kad tai tika atņemta brīvība uz daudzām desmitgadēm un kad tā atkal šo brīvību atguva.

Bet vienas paaudzes dzīve ir tik īsa. Ja skatos uz pasaules vēsturi, mūsu valsts ir vēl tik jauna. Vai es vēlu Latvijai vēl simtu gadu? Vai tūkstoš gadu? Es laikam nedomāju tādās mērvienībās.

Mēs nezinam nākotni… taču paši esam tie, kuri to veidojam. Un kādu nākotni es novēlu Latvijai? Te būs mans īsais saraksts ar dzimšanas dienas vēlējumiem.

Es novēlu, lai Latvija vienmēr paliktu tikpat skaista. Ar baltajām pludmalēm, zaļajiem mežiem, daudzajiem ezeriem un upēm… ar svaigo un tīro gaisu, ar zilajām debesīm, ar meža ogām un sēnēm. Lai mēs vienmēr varētu baudīt savus ‘laukus’! Lai mēs vienmēr rūpētos par šo mazo zemeslodes stūrīti!

Es novēlu, lai Latvija vienmēr būtu labs kaimiņš! Ne tikai tiešajiem kaimiņiem, bet arī citiem pasaulē. Es novēlu, lai Latvija būtu atvērta un devīga savās attiecībās! Īpaši vēlos, lai Latvijas cilvēki atbalstītu tās tautas, kuras cieš un vēl gaida savu brīvību. Mēs zinām, ko nozīmē būt samītiem un apspiestiem. Lai mēs vienmēr parādītu līdzjūtību un solidaritāti gan vārdos, gan darbos! Lai mēs atbalstītu citus tāpat, kā paši tikām atbalstīti mums grūtajā laikā!

Es novēlu, lai Latvija būtu labas mājas visiem, kas šeit dzīvo! Mūsu valstī vienmēr ir bijusi dažādība. Traģiski, ka reizēm šī labā dzīvē tika liegta. Mūsu īsajā valsts vēsturē ir bijuši pārāk daudzi brīži, kad Latvijas cilvēkiem (ne tikai latviešiem) bija jāpamet savas mājas. Viņiem tika liegta auglīga dzīve (vai vispār tiesības dzīvot) un cilvēka pašcieņa un iecerētā nākotne. Lai mēs vairāk nekad to nepiedzīvotu! Lai mēs vienmēr darītu citiem to, ko vēlamies, lai darītu mums!

Visbeidzot es novēlu Latvijai republikai turpināt kļūt pieaugušai. Jau tāls ceļš noiets, bet tomēr tas ir tikai sākums. Jā, mums vajag atskatīties uz pagātni, lai redzētu, kas jau ir bijis; lai novērtētu un pieminētu to, kas ir upurēts; lai zinātu, kurp mēs negribam iet un ko nevēlamies atkārtot. Mums vajag skatīties uz tagadni, lai būtu pateicīgi par to, kas mums ir; lai turpinātu tās lietas, kas nes labus augļus; lai kritizētu un atmestu tās, kas nes sliktus augļus; lai būtu griba un drosme mainīt to, kas jāmaina. Un mums vienmēr vajag skatīties uz nākotni, lai atgādinātu, uz kurieni mēs vēlamies iet, jo mēs vēl neesam tur nonākuši. Lai mēs tur nonāktu!